Advertise on podcast: Sanākam, sadziedam, sadancojam

XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem gatavi arī 165 kolektīvi no Zemgales. Zemgalē visvairāk bērnu un jauniešu dejo: svētkos piedalīsies 91 tautas deju un deviņi mūsdienu deju kolektīvi. Astoņus no tautas deju kolektīviem vada  Alda Skrastiņa. Augstāko novērtējumu izpelnījušies gan seši Aldas vadītie kolektīvi no Jelgavas „Vēja zirdziņa”, gan divi no Svētes pamatskolas. Kas ir panākumu pamatā? Ar šo jautājumu dodamies tikties ar Aldu Skrastiņu Svētes pamatskolā, kur tobrīd notiek 1.–2. klašu kolektīva mēģinājums. Alda rāda bērniem zīmējumu, kur viņi atradīsies uz laukuma daudzskaitlīgajā dejotāju pulkā. Ar bērniem darbojas arī skolotāja Gunita Rukšāne, lai svētkos viss izdotos godam. Noteikti viss sanāks arī Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas audzēkņiem. Šo skolu svētkos pārstāvēs pieci kolektīvi: simfoniskais un arī pūtēju orķestris, akardeonisti, koklētāji un, protams, arī koris. Kopumā puse mūzikas skolas skolēnu būs svētku dalībnieku pulkā. Lauku mūzikas skolai tas ir liels panākums. Vienu no kolektīviem – Vecumnieku un Bauskas apvienoto pūtēju orķestri - vada diriģents diriģents Aigars Dziļums. Viņš uzskata, ka svarīgākais ir muzicēt ar prieku. Tad sekos arī panākumi. To uzsvēruši arī skolas absolventi, atvadoties no skolas.  Un priecīgi tiešām var būt gan jaunie mūziķi, gan viņu skolotāji, jo skolā tagad jauna un gaiša zāle, kurā var muzicēt ar vēl lielāku degsmi, un to steidz rādīt diriģents Aigars Dziļums. Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā satiekam arī triju bērnu mammu Zani, kuras vecākie bērni spēlē orķestrī un brauks uz dziesmu un deju svētkiem. Savukārt bērnus, kuri darbojas Iecavas folkloras kopā "Tarkšķi",vecāki ne tikai atbalsta. Nereti arī paši iesaistās un tā izveidojusies, iespējams, lielākā folkloras kopa ne tikai Zemgalē, varbūt pat visā Latvijā. Vismaz tā stāsta kopas vadītāja Kristīne Karele.

Rīgu XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos pārstāv 456 kolektīvi: 80 kori, 169 tautas deju kolektīvi, 37 mūsdienu un 6 hip-hop deju grupas, 9 pūtēju, 9 simfoniskās mūzikas un 7 akordeonistu orķestri, 7 folkloras kopas, 12 mazie mūzikas kolektīvi, 16 teātra mākslas trupas un 68 vizuāli plastiskās mākslas pulciņi, 10 profesionālās skolas un 9 speciālās izglītības iestādes, kā arī 17 koklētāju ansambļi.  Tiekamies ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas kokles pedagoģi Daci Priedīti un koklētāju ansambļa dalībniecēm. Tāpat uzrunājam vizuāli plastiskās mākslas izstādes "Starojums" dalībniekus – Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas audzēkņus un pedagogus, kas uz izstādi aizveduši darbus ar īpašu nozīmi. Ar neparastu piedāvājumu svētku apmeklētājus priecēt plāno arī vairāku profesionālo skolu audzēkņi. Lai uzzinātu vairāk par koncertuzvedumu "Radi, rādi, raidi!", dodamies uz Rīgas Mediju un mākslas tehnikumu.  

Gaidot 13. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, sarunas ar tiem bērniem, jauniešiem un viņu kolektīvu vadītājiem, kuri uz svētkiem brauks no Kurzemes, proti – Kurzemi pārstāvēs 279 kolektīvi: 91 tautas deju kolektīvs, 64 kori, 49 vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas pulciņi un, protams, arī tie, kuri dejo mūsdienu dejas vai darbojas folkloras kopās, spēlē akordeonu vai kokli, ir pūtēju orķestra dalībnieki vai kā citādi slīpē savu talantu. Un svētkus ar lielu prieku un reizē neziņu, kā tur īsti būs, gaida viņi visi. Īpaši jau tie, kuri dzīvo tālāk no Rīgas. Piemēram, Vaiņodes vidusskolā mācās aizvien mazāk bērnu, un viņi  dalībai skolas deju kolektīvos ir gan jāpierunā, gan jānotur. Par to gatava stāstīt Vaiņodes vidusskolas 8. klases un arī jauniešu deju kolektīvu vadītāja Maira Strēle. Tiekamies skolā, un viņa vispirms ved rādīt, kur notiek deju nodarbības, Sarunājamies arī ar vienu no jauniešu deju kolektīva dalībniecēm Elīnu Kroņkalni. Bet par aizrautīgiem dziedātājiem, dejotājiem un mūziķiem bērni un jaunieši kļūst aizrautīgu pedagogu vadībā. Un tādi noteikti strādā Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā. Kad tur ierodamies, skolas direktore Laila Roga uz tikšanos ar Latvijas Radio sapulcinājusi savus kolēģus, kuri strādā ar bērniem. Strādā tik jaudīgi, ka uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem brauks patiešām liels pulks gan dejotāju, gan dziedātāju, gan to, kuri aizraujas ar vizuālo mākslu. Vēlam ļoti piepildītas un neaizmirstamas dienas svētkos visiem Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas dalībniekiem. Bet gribam iepazīstināt ar vēl vienu kolektīvu, kurš šajos Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētkos pārstāvēs Kurzemi, proti, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas meiteņu kori. Kora diriģents Andris Kontauts lepojas, ka koris ir Latvijas labāko koru pulkā. Sarunā iesaistām arī Zitu Karlsoni – viņa bija ilggadēja skolas direktore, tagad pedagoģe un arī diriģenta Andra Kontauta „labā roka”. Lai skanīgas balsis lepnajām kurzemniecēm no Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas meiteņu kora! Un lai neaizmirstamas dienas visiem, kuri šajos svētkos pārstāvēs Kurzemi!                

Lai godam ieskandinātu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, aicinām pavisam mazmazītiņu daļu no lielā svētku dalībnieku pulka iepazīt nedaudz tuvāk. Vidzemi šajos svētkos pārstāv 679 kolektīvi: 96 kori, 341 tautas deju kolektīvs, 34 koklētāju un 13 akordeonistu ansambļi, 22 folkloras kopas, 23 mūsdienu un 9 hip-hop deju kolektīvi, 15 pūtēju un 17 simfoniskās mūzikas orķestri, 22 teātra un 57 vizuāli plastiskās mākslas grupas,13 mazie mūzikas kolektīvi, kā arī septiņas profesionālas un septiņas speciālās izglītības iestādes. Par gatavošanos un pirmssvētku sajūtām sarunājamies ar Ērgļu dejotājiem (JDK "Trimiņš" un Ērgļu vidusskolas deju kolektīvi), Aizkraukles vidusskolas 9.–12. klašu kori "De Cantare" un ģitāristu ansambli "Seces Saspēle".

Sanākam, sadziedam, sadancojam un ieskandinām XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Ieskandinot svētkus, dodamies uz dažādām Latvijas pusēm, lai vēl mirkli pirms vairāk nekā 37 tūkstoši bērni un jaunieši ar savām balsīm, mūzikas instrumentiem un deju soļiem pieskandinās Rīgu, atklātu kāds bijis laiks līdz svētkiem, un tuvāk iepazītos ar dažiem no vairāk nekā 1900 kolektīviem. Latgale svētkos tiks pārstāvēta ar kopumā 240 kolektīviem, un citu reģionu vidū šajos svētkos izcelsies ar folkloras kopu pārstāvniecību. Uz Rīgu jau pēc nedēļas no Latgales dosies 25 folkloras kopas. Kupli ar 11 orķestriem Latgali pārstāvēs arī akardeonisti. Uz Rīgu dosies arī 30 kori un 91 tautas deju kolektīvs.   No Ludzas novads ar deju kolektīviem labi pārstāvēts Dejotājus kupli svētkos pārstāvēs Ludzas novads. „Šajos svētkos no Ludzas novada startēs 10 deju kolektīvi. Esam ļoti priecīgi, ka no mūsu puses mēs esam tik daudz. Tomēr mēs esam mazs novads, un 10 kolektīvi - tiešām tas ir labi pārstāvēts. Pārstāvēti gan Zilupe, gan Kārsava, gan Ludza,” saka vairāku deju kolektīvu vadītāja Sarmīte Stapule. Šogad uz dziesmu un deju svētkiem Sarmītes Stapules vadībā dodas trīs kolektīvi – Ludzas Mūzikas pamatskolas 3.-6.klašu tautas deju kolektīvs "Atvasītes", Ludzas novada Bērnu un jauniešu centra 5.-6. un 7.-9. klašu tautas deju kolektīvi “Žeperi”. „Šajā mācību gadā man startēja trīs grupas, un mēs visi esam tikuši uz svētkiem. Man kā vadītājai, protams, tas būs papildus sarežģītāk, jo būs arī brīži kad laukumā Daugavas stadionā man būs jābūt dažādos punktos vienlaicīgi.” Uz jautājumu, kāds noslēpums ir visus savākt kopā un tikt galā, Sarmīte Stapule saka: „Nu tā kā ar visiem bērniem - ja esi atradis savus dejotājus un dejotājs ir atradis savu vadītāju, tad var sarunāt jebko.”   Tilžā dzied visi! Balvu novada Tilžā nelielās lauku skolas koris sevi spoži apliecinājis, un ir to labāko koru vidū, kas gatavojas Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru finālkonkursam. „Esmu lepna, ka uz svētkiem dodas četri mani kolektīvi, tas ir Balvu mūzikas skolas vokālais ansamblis un Tilžas pamatskolas vokālais ansamblis „Varbūt”, kuri ir aizdziedājušies līdz ansambļu finālam ir labāko vidū Latvijā. Un dziedās arī laureātu koncertā.  Un arī šie divi lolojumi kori Balvu mūzikas skolas 2.-9. klašu koris un Tilžas pamatskolas 2.-9. klašu koris, kuri ir sagatavojušies un arī aizdziedājušies līdz finālam. Bet fināls mums vēl priekšā, tā kā darbiņš nav apstājies,” saka koru vadītāja Linda Vītola. Viņa Tilžā strādā jau vairāk nekā 30 gadus. Tilžas pamatskolas korī dzied nedaudz vairāk kā 20 lielāku un mazāku dziedātāju. „Un viss ir kora diriģenta ziņā, kā viņš var piesaistīt, kā viņš var aizraut, dažreiz pierunāt, jā, atnāc pamēģini. Saproti, ka mūsu skolā visi dzied! Arī tas sauklis strādā, jo citādi Tilžas pamatskolā nebūtu koris. Es saku, tu nedziedāsi? Mūsu skolā visi dzied! Jo, ja nedziedās visi vai gandrīz visi, tad mazajā lauku skolā kora nebūtu.” Linda Vītola atzīst, ka ir nopietni jādomā, kā turpmāk saglabāt koru kustību, jo, piemēram, visā Balvu novadā šobrīd ir vien četri skolēnu kori. Taču savulaik, kad Tilžā vēl bija vidusskolā, Linda vien te vadīja trīs korus. Viņasprāt, ir jāievieš izmaiņas izglītības sistēmā. „Korim nevajadzētu būt tādā pašā pulciņa statusā kā, piemēram, rokdarbi. Viss ir, protams, būtisks, lai bērns attīstās. Bet korim vajadzētu būt drusciņ pasargātam, ieliktam drusku augstākā statusā. Varbūt atvēlētam laikam pēc stundām vai stundu sarakstā, lai bērni, kuri vēlas, kuri var, kurus skolotāja ir uzrunājusi un kuri tiecas uz šo kolektīvu, lai viņam nevajadzētu plosīties un konkurēt, lai šī darbošanās laika ziņā būtu pasargāta.”   Latgalē lielas un labas akordeona mūzikas tradīcijas Pirmoreiz svētkos godā tiks celti akordeonistu ansambļi. Šobrīd akordeona spēli Latvijā apgūst ap 600 audzēkņu, un jau 11. jūlijā liela daļa ap 300 no viņiem tiksies uz Dailes teātra skatuves, lai kopā piedzīvotu šo pirmreizējo svētku notikumu – apvienotā orķestra skanējumu koncertā ”Skan akordeons”. Kuplākais skaits akordeonistu -131, šajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos būs tieši no Latgales. To vidū Rēzeknes Zanes mūzikas skolas akordeonistu ansamblis, ko vada Zane Vancāne. „Man akordeons ir orķestris rokās, akordeona izpildījumā var dzirdēt jebkura žanra, jebkura stila mūziku, no Vivaldi, Skralati, Baha, Vivaldi un Mocarta līdz pat mūsdienu rokam un popmūzikai. Es domāju, ka pat repot var. Un pirmo reizi Latvijas Dziesmu un deju svētkos vispār piedalās akordeonisti. Tie priekš mums akordeonistiem ir lieli svētki.” Akordeona mūzika Latgalē cilvēkiem ir tuva, un te ir laba akordeona skola, to neslēpj Jevģēnijs Ustinskovs, pedagogs, komponists un kordiriģents. „Mums ir lielas un ļoti labas tieši akordeona mūzikas tradīcijas, varam atcerēties mūsu Valēriju Hadukinu, kurš ir bijis slavens tālu aiz Latvijas robežām, un arī tagad labi joprojām strādā Hadukina skolnieki, gan Tatjana Saratova, gan Zane Vancāne. Latgalē mēs esam lepni tieši par mūsu akordeonistiem, ka mums ir tik dziļas un labas tradīcijas kā nekur Latvijā.” Daugavpilī akordeonistu ansambli vada Valērija Hodukina audzēkne, akordeoniste Tatjana Saratova, patiesa šī mūzikas instrumenta pazinēja. „Prieks muzicēt kopā, varbūt tā ir tāda tautas mūzikas dvēsele, jo akordeonam kā instrumentam ir plēšas, kas elpo un bez kā nebūs skaņas. Tā ir dvēseles mūzika, viss, kas ir tuvāk cilvēka dvēselei, kad ir iespēja, klausoties šo instrumentu daudz ko pārdomāt. Jo akordeons skan gan kā ērģeles, gan var atdarināt kādu simfonisko orķestri. Ar vienu instrumentu to visu var nospēlēt. Nevar bez akordeona iztikt arī tautas mūzikā, jo akordeonam vienmēr bijusi galvenā, pavadošā loma. Tas vienmēr bijis solo instruments. Priekš manis akordeons ir absolūti viss.”

Vēl mirklis un XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki būs sākušies. Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam šoreiz ir stāsts par Rīgu kā daudzu svētku vēsturisku liecību glabātāju, rīdziniekiem- svētku dalībniekiem un arī cilvēkiem, bez kuru līdzdalības un atbalsta svētki nebūtu iedomājami. Viens no viņiem ir koncertkokļu būves meistars, mūzikas instrumentu izgatavotājs un restaurators, Kokļu būves centra dibinātājs un vadītājs Imants Robežnieks. Vikipēdija vēsta, ka meistars izgatavojis vairāk nekā 600 koncertkokļu Latvijā, kuras spēlē gan profesionālie mūziķi, gan mūzikas skolu, mūzikas vidusskolu un mūzikas augstskolu audzēkņi. 500 kokles skanēs arī šajos svētkos, tāpēc Imantam Robežniekam darba pilnas rokas. Tālāk dodamies uz Mežaparka lielo estrādi, kur atrodas Dziesmu svētku telpa. Tajā  Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki  izveidojuši   pirmo un lielāko latviešu dziesmu svētku tradīcijai veltītu pastāvīgo ekspozīciju, kur visdažādākās liecības stāsta par visu līdz šim piedzīvoto svētku spilgtākajiem mirkļiem. Stāsta arī ļoti mūsdienīgi audiovizuālā formā, kas pārtop par fona troksni sarunai ar Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmusvētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperti Daigu Bondari. Bet Rīgas Latviešu biedrības  kamerkoris „Austrums” diriģenta Ārija Šķepasta vadībā savu vēsturi raksta jau kopš 1987. gada. Un , kā vienmēr, brīdis pirms Koru karu fināla ir spriedzes pilns, jo mēģinājumos joprojām tiek slīpēta un pulēta katra izdziedamā frāze, lai tā iemirdzētos kora „Austrums” īpaši muzikālajā izpildījumā.

Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam šoreiz viesojamies Kurzemē, kur ar Irlavas bibliotēkas vadītājas Santas Podnieces palīdzību uzzinām ko vairāk par pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu Jāni Bētiņu. Pēcāk iegriezīsimies tautas lietišķās mākslas studijā „Liepava” Liepājā, kur satiksim tās vadītāju Smaidu Rubezi, bet Alsungā aprunāsimies ar deju kolektīvu „Suiti”, tā vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem Jāni Brūkli, Zani Pētersoni, Sandru Kleinbopu un Anci Sproģi.  Pirmā pieturvieta šoreiz – Irlava, kas ir pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģenta un ērģelnieka Jāņa Bētiņa dzīves un darba vieta. Tur apmeklētājus gaida dižā novadnieka Bētiņa piemiņai iekārtota istaba un īpašā godā tiek turēti Dziesmu svētku tradīcijai svarīgi stāsti. Irlavas koris, piemēram, nepagurstoši un gandrīz nepārtraukti darbojas kopš pašiem pirmajiem Dziedāšanas svētkiem 1868.gadā. Irlavā arī atjaunota tradīcija – Virsdiriģentu svētki – un izveidota pat svētku virsdiriģentu slavas aleja. Par to visu sīki un smalki stāsta Santa Podniece, Irlavas bibliotēkas vadītāja un arī Irlavas kora dziedātāja, ar kuru tiekamies Jāņa Bētiņa piemiņas istabā. Par savu Irlavas kori Santa Podniece varētu stāstīt vēl un vēl, taču no viņas teiktā vēl izcelšu tikai to, ka dāmas pašas sevi sauc par mammu un meitu kori, kurā vienu ģimeni pārstāv dažādas paaudzes. Un Irlavas dziedātājām kopš gada sākuma pievienojusies un visu svētku repertuāru latviski izdziedāt neilgā laikā iemācījusies arī Darina no Harkivas Ukrainā. Tālāk dodamies uz Liepāju! Tur tiekamies ar tautas lietišķās mākslas studijas “Liepava” radošo vadītāju Smaidu Rubezi. Tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, „Liepavas” mākslinieces apšuj un apauž gandrīz visus Liepājas kolektīvus un padarītais mērāms kilometros. Studiju Smaida vada jau daudzus gadus – liek krāsas, koriģē toņkārtas, uzrauga, lai tautas tērpi atbilstu vēsturiskajām detaļām, bet pati atzīst – vislabprātāk auž un ļaujas arī eksperimentiem. Izrādās, šogad pati svētkiem reģistrējusies divkārt – gan kā tērpu skates dalībniece un studijas vadītāja, gan kā Otanķu etnogrāfiskās kopas dalībniece. Sarunu iesākot, Smaidai vaicāju, kura no viņas saistībām ar Dziesmu svētkiem ir senāka – tautastērpi vai etnogrāfiskā dziedāšana? Sarunas noslēgumā Smaida Rubeze vēl sevišķi nopriecājas, ka no plašā tautas lietišķās mākslas studijas “Liepava” darinājumu klāsta īpašā komisija Dziesmu svētku izstādei izvēlējusi viņas iemīļotās segas, kas austas, drosmīgi eksperimentējot un šajā žanrā uzskatāmas par īstu jaunradi – lietoti kapara, zelta un sudraba diegi, kam Smaida sakās lūgusi pat debesu mandātu un jutusies saņēmusi akceptu. No Liepājas un tautas lietišķās mākslas atvadoties, dodamies vēl tālāk, augšup uz Alsungu, lai tur tiktos ar deju kolektīva „Suiti” vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem Jāni Brūkli, Zani Pētersoni, Sandru Kleinbopu un Anci Sproģi.  „Suitu lepnums mums nāk pa visām vīlītēm laukā,” saka paši dejotāji. Viņu vidū arī tādi, kas atgriezušies dzimtenē no dzīves ārzemēs un atraduši prieku tautas dejā.  

Cildinot Dziesmu un deju svētku tradīcijas 150.gadadienu, un lai atklātu dažus stāstus no tūkstošiem, kas, kopā savijoties, veido šī gada īpašo Dziesmu svētku enerģētiku, raidījumu ciklā "Sanākam, sadziedam, sadancojam!" tiekamies ar svētku veidotājiem un dalībniekiem šoreiz Latgalē. Īpašais Ziemeļlatgales folkloras skanējums Pirmais stāsts mūs aizved uz Ziemeļlatgali, kur dzīvo, rada un dara viena no šīgada svētku dalībniecēm – Kate Slišāne. Viņa ir viena no jaunākajām Balvu novada kolektīvu vadītājām un uz Dziesmu svētkiem Rīgā vedīs savu īpašo Ziemeļlatgales folkloras skanējumu un Upītes kultūrtelpu.  „Viss kopā tas saucas folkloras kopa „Upīte”. Tur tad sadalās dziedātāji, dancotāji un muzikanti. Un es tad vairāk esmu dziedātājos un muzikantos, bet, kad vajag, aizvietoju arī kādu dancotāju,” stāsta Kate, kura šobrīd ir ne vien folkloras kopas „Upīte” dalībniece, bet arī nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” bērnu folkloras kopas  un jauniešu kapelas vadītāja. „Īstenībā neatceros, tieši kad sāku vadīt, jo liekas, ka visu laiku esmu bijusi kā labā roka tēvam. Bet oficiāli šis varētu būs trešais gads.” Visa apvienošanai un paspēšanai nepieciešama plānošana, atzīst Kate, jo tikko kā nokārtojusi arī otrā kursa eksāmenus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Rīgā, kur mācās etnomuzikoloģiju. Kā jau folklorā, kur pārsvarā muzicē veselām ģimenēm, arī Kates vadītajā bērnu folkloras kopā puse ir viņas māsas, brāļi, brālēni un māsīcas, bet lai vai kā – mēģinājumos viņu tomēr sauc par skolotāju. Kate Slišāne nāk no spēcīgas un kuplas dzimtas pašā Latvijas Krievijas pierobežā. Un jau no mazām dienām kopā ar saviem brāļiem un māsām ir iesaistīta vietējā folkloras kustībā. Jau viņas vecvecāki Ontons un Irēna Slišāni bija aktīvi savas puses folkloras un tradīciju vācēji, pētnieki, saglabātāji un aktualizētāji, dibinot un vadot vietējos etnogrāfiskos ansambļus un folkloras kopas. Šobrīd to turpina Kates vecāki Ligita Spridzāne un Andris Slišāns. Un nu jau to dara arī pati Kate. Viņa ir viena no Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļautās vērtības "Dziedāšana ar pusbalsu" nesējām. Tāpat folkloras repertuārā ienes arī savas apdares. Folkloru Kate visupirms vairāk izjūt kā kopā būšanas enerģiju. „Kad visi ir kopā un skan dziesma, virmo enerģija un negribas, lai beidzas moments – tas viss ir par enerģiju.”  Lietuviešu dziesmas Latvijas svētkos 1790 visdažādāko kolektīvu šogad piedalās dziesmu un deju svētkos. No tiem 79 ir mazākumtautību kolektīvi un otrs stāsts šoreiz ir no Daugavpils, kur jau vairāk nekā 30 gadus darbojas lietuviešu kultūras biedrība “Rasa” un folkloras ansamblis ar tādu pašu nosaukumu. Mazākumtautību kolektīvu skatē „Rasa” ieguva augstāko pakāpi. Lielākā daļa folkloras kopas dalībnieku ir no Daugavpils lietuviešu kopienas, kas uz dzīvi Latvijā pārcēlās padomju gados – kāds darba vai mācību dēļ, cits ieprecējās. Tikai daži ir dzimuši Latvijā. Piemēram, Aldona Bitiņa ir viena no senākajām ansambļa dalībniecēm. „Esmu no Klaipēdas apgabala. No Žemaitijas. Kā nokļuvu šeit? Mācījos Daugavpils Universitātē. Tad bija Pedagoģiskais institūts, un strādāju 32 gadus bibliotēkā,” biedrībā viņa sākusi darboties 1991.gadā, drīz pēc tam pievienojusies arī ansamblim „Rasa”. „Tad bija liels ansamblis, bija mūsu ļoti daudz. Tagad jau nav tik – vieni aizbrauca uz Lietuvu, citi nomira, citi ir tādā vecumā, ka jau nevar dziedāt,” stāsta Aldona. Liela daļa ansambļa dalībnieku ir seniori, jo jaunā paaudze pārsvarā nezina lietuviešu valodu. Lietuviešu biedrības vadītājs Klemensas Rimantas Klepšis norāda – viņu ansamblis Latvijā ir gana unikāls. „Tāda ansambļa, kas dzied tradicionālās lietuviešu dziesmas ar bungām un akordeonu, nav!” Lietuviešu kultūras biedrības folkloras ansamblis “Rasa” ir piedalījies arī Dziesmu svētkos Lietuvā, ko raksturo kā tikpat vērienīgus kā Latvijā. Vēsturiskais karogs atkal plīvos gājienā Trešais stāsts šajā reizē mūs ir aizvedis uz Līvāniem, kur kāda unikāla vēstures liecība rāda, ka arī tālu ārpus Latvijas un izdzīvojot grūtus laikus, cilvēks kā vienu no svarīgākajām vērtībām saglabā latvietību, piederību savai valstij, dzimtenei, un vēlreiz atgādina – dziesma vieno kā labos brīžos, tā valstiski grūtos pagrieziena punktos. „Šūts no kokvilnas, kaut kas no lina pielikts klāt, nu kas jau bija mājās. Tas ir piedalījies tajos Dziesmu svētkos – nu pēdējos kā teikt,” Līvānu stikla un amatniecības centrā vienu no dārgumiem – rokām šūtu Latvijas karogu, kurš plīvoja Latgales Dziesmusvētkos  Daugavpils Stropu estrādē 1940.gada 16.jūnijā, dienu pirms Latvijā ienāca padomju armija un sākās Latvijas okupācija, izrāda centra vadītāja Ilze Griezāne. Todien 10000 koristu, gandrīz pustūkstotis pūtēju orķestru mūziķu, vairāk nekā 50 tūkstoši skatītāju no visām Latgales pusēm Daugavpilī trīs reizes pēc kārtas dziedāja Latvijas valsts himnu „Dievs, svētī Lat­viju!”, ko pēcāk pusgadsimtu okupācijas laikā publiski izpildīt vairs nevarēja. Daudzas dzimtas Latgalē glabā savos atmiņu stāstos un fotogrāfijās šos skaistos un arī reizē skumjos svētkus. Taču līvāniešu Dabaru saime visus daudzos desmitus gadus arī okeāna otrā pusē no šiem svētkiem glabāja kā piemiņu sarkanbaltsarkano pašu rokām šūto Latvijas karogu. „Dziesmu svētku rīkotāji bija lūguši koristiem līdzi ņemt pašdarinātus karogus. Līvānus pārstāvēja arī vairāki kori, un Līvānu jauktajā korī bija dalībnieks Ignats Dabars. Viņa sieva, lūk, no tādiem ļoti precīziem krāsu salikumiem šo karogu darinājusi. Diemžēl šo svētku laikā nāca bēdīga ziņa, ka krievi ir iebrukuši Latvijā,” īpašo stāstu, ko 2017.gada 18.novembrī no Amerikas pa pastu saņēma līvānieši, atklāj Līvānu stikla un amatniecības centra tā laika krājuma glabātāja Silva Podniece: “Šis stāsts ir par latvietību ne tikai vārdos, bet arī darbos, jo šim karogam ir tāda īpaša vēsture.” Šī karoga stāstu Ignata Dabara dēls Jānis rūpīgi aprakstījis vēstulē, ko pievienoja, paciņā sūtot vērtīgo ģimenes relikviju uz Latviju. Vēstulē viņš raksta „kad svētkos tika paziņots, ka krievi iebrukuši Latvijā un svētku dalībnieki nodziedāja Latvijas himnu trīs reizes, svētku rīcības komitejas vadītājs Andrejs Švirksts lūdza nolaist Latvijas karogus. Tos neatstāt krieviem. Mans tēvs Ignats Dabars nolaida mammas darināto Latvijas karogu un aizveda to uz Jaundabariem. Kad mēs atstājām mājas Latviju, bēgot no komunistiem, tēvs paņēma šo karogu līdzi.” Lai arī ne vien viņa vecāki, bet arī Jānis pats jau tajā saulē, viņu rūpīgi glabātā piemiņa par Latviju godā tiks celta jau pēc dažām dienām arī Rīgā Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētku gājienā, kā īpašs vēstījums par Līvānu novadu.

Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam dodamies uz Zemgali, kur tiekamies ar vidējās un vecākās paaudzes deju kolektīva "Ex-Lielupe" vadītāju Zaigu Pielēnu-Pelēnu, ielūkojamies Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kur glabājas svētku tradīcijai svarīgas liecības un paviesosimies pūtēju orķestra "Skaistkalne" mēģinājumā.  "Tie ir cilvēki, kas mīl kopā būšanu un fiziskas aktivitātes, kur nopietna attieksme pret deju mijas ar labiem jokiem, kopā tiek svinēti svētki. Liela saime," – tā savu vidējās un vecākās paaudzes kolektīvu „Ex-Lielupe”, kurā agrāk pati dejojusi, bet tagad to vada, raksturo Zaiga Pielēna-Pelēna. „Ex-Lielupē” darbojas dejotāji ar 30 un 40 gadu stāžu, bet kolektīvs ir salīdzinoši jauns – septembrī svinēs tikai 10. pastāvēšanas gadadienu, viņa stāsta. Pati dejot sākusi jau bērnībā un savus pirmos Dziesmu un deju svētkus kā dalībniece pieredzējusi pirms 50 gadiem. Interesantus, pat pārsteidzošus faktus un liecības par Dziesmu svētku vēsturi glabā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs.  Jo 1895. gada jūnijā Jelgavā notika vienīgie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, kas jelkad noritējuši ārpus Rīgas.Tos rīkoja Jelgavas Latviešu biedrība, rīcības komitejas priekšgalā – advokāts, vēlākais Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste. Šis notikums cieši saistīts ne tikai ar Dziesmu svētku vēsturi, bet arī ar nacionālās atmodas procesiem, stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis. Jelgavas muzejā glabājas 1895. gadā Jelgavā notikušo IV Vispārējo Latviešu Dziesmu un mūzikas svētku plakāts un sudraba lira, ko balvā līdz ar 1.godalgu dziesmu karā saņēma koris „Lira”. Tālāk dodamies uz Skaistkalni. Tur jau labu laiku muzicē un Dziesmu svētkos naski piedalās pūtēju orķestris ar tādu pašu skaistu nosaukumu – „Skaistkalne”. "Esam īsts amatierpūtēju orķestris, kurā spēlē visdažādākā vecuma dalībnieki. Ir tādi meistari, kas sāk jau 1.klasē," stāsta orķestra vadītājs Jānis Kalniņš. "Un pēc tam izaug tādi dzelzs muzikanti, kas gada laikā neizlaiž nevienu no 100 mēģinājumiem un 60 koncertiem." Klausoties diriģentā un pūtēju orķestra „Skaistkalne” muzikantos, rodas sajūta – atmosfēra tiešām ir tāda, ka vai gribas pieteikties stāties viņu rindās. Šajos svētkos gan atliks tikai klausīties un skatīties.

Dziesmu un deju svētkiem veltīta raidījumu cikla “Sanākam, sadziedam, sadancojam” pirmajā raidījumā dodamies uz Vidzemi: apciemojam Inčukalna Mūzikas un mākslas skolas un Inčukalna dziesmu dienu dibinātāju Vitāli Kikustu, viesojamies pie Līgatnes novada vidējās paaudzes deju kolektīva “Zeperi” dalībnieka Viļņa Gablika, kā arī ielūkojamies titula „Gada izrāde 2022” ieguvēju – Smiltenes novada „Blomes SIA” jeb amatierteātra „Blomes strādnieku un inteliģences apvienība” mēģinājumā. Brīdi pirms svētkiem sarunas ar 27.Vispārējo latviešu Dziesmu un 17.Deju svētkos iesaistītajiem cilvēkiem, jo katrs viens veido kopkora skanējumu, katrs viens rada neatkārtojamos deju rakstus. Un katrs viens rada vidi savā pilsētā vai ciemā, lai tur dziedātu, dejotu, muzicētu vai spēlētu teātri.  Šajā raidījumā tiekamies ar vidzemniekiem. Vispirms dodamies uz Inčukalnu, lai satiktu Vitāli Kikustu. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Vitālis sāka strādāt Inčukalna astoņgadīgajā skolā par mūzikas skolotāju un viņa sapnis bija izveidot pašam savu pūtēju orķestri. Lai to realizētu, Inčukalnā radās mūzikas skola. Un tas bija neatsverams devums Inčukalna jaunajai paaudzei, jo mūzikas skola joprojām darbojas un orķestris ar Vitāli Kikustu priekšgalā joprojām muzicē.  Vitālis  pirms vairāk nekā 50 gadiem izdomāja arī, ka inčukalniešiem vajag savu dziesmu dienu. Un katru gadu tajā pulcējas izpildītāji no tuvākām un un tālākām vietām. Kā viss notika un aizsākās, atceras Vitālis Kikusts. Sarunā piedalās arī Inčukalna Mūzikas un māslas skolas direktore Daina Klints. Vitāla Kikusta rosīgā darbošanās rādai, cik būtiski norises pagastā var ietekmēt viens cilvēks. Bet ikviens dejotājs ir īpaši svarīgs deju kolektīvā. Jo, ja uz mēģinājumu vai koncertu neatnāk kāds korists, tas, protams, zaudējums, bet kopējo skanējumu tas būtiski neietekmē. Bet katrs dejotājs mēģinājumā un arī koncertā faktiski ir neaizstājams. Viens no viņiem - Līgatnes novada vidējās paaudzes tautas deju kolektīva "Zeperi" dalībnieks  Vilnis Gabliks. Viņš sāka dejot tautas dejas jau pamatskolas laikā, dejojot augstskolā iepazinās ar savu sievu un abi ar īsākiem vai garākiem pārtraukumiem dejo joprojām. Viņš sarunā atklāj, kas tik ļoti piesaista dejošanai. Īpašo enerģētiku, kas pārņem gan svētku dalībniekus, gan skatītājus, izjūt ikviens. Tas arī ir dzinulis kļūt par vienu no labākajiem, lai varētu piedalīties svētkos. Par šo iespēju cīnījās arī amatierteātri un prominenta žūrija pavasarī atzina, ka "Gada izrāde 2022" ir Smiltenes novada Blomes strādnieku un inteliģences apvienības režisores Gitas Skadiņas iestudējums "Jūlijs" pēc Otto Jūlija Ciemiņa darba motīviem.  Blomes kultūras namā Latvijas Radio sagaida visi, kuri iestudējumā piedalās, proti, 22 cilvēki. Iepazīstamies ar Zigetu Vīķeli, Montu Sorokinu, Vitoldu Celmu, Daci Celmu, Mārtiņu  Kalnu, Gunitu Greidāni, Selgu Ivulāni, Eduardu Punduru, Lolitu Plūmi, Māri Briedi, Guntru Dūlli, Raimondu Ūdrīti, Jāni Justu un Ilzi Nulli. Daži ir arī no Brantu pagasta teātra, jo iestudējums bijis tik vērienīgs, ka prasījis blakus pagastos esošo amatierteātru apvienošanos. Tā kā ieraksta laiks ierobežots, ne visi tiek pie vārda, bet visi kopā viņi stāsta gan par izrādes saturu, gan arī par to, kā tapa šis iestudējums, cik tas prasījis viņu laika un enerģijas un kādu gandarījumi izjutuši par paveikto.  Jau pēc šīs tikšanās sazvanos arī ar režisori Gitu Skadiņu, kura atklāj, kas viņu iedvesmojis radīt labāko amatierteātra izrādi Latvijā.  

Svētku ciklu noslēdzam galvaspilsētā, tiekoties ar Rīgas Kultūru vidusskolas jaukto kori, mūsdienu deju studijas "Ritms" dejotājiem, kā arī mūzikas un deju jomas vadītājām bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri arī piedalījušies šo citādo dziesmu un deju svētku veidošanas procesā. Otro reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos pārstāvēta mūsdienu deja. Kolektīviem, kas strādā šajā estētikā bija iecerēts lielkoncerts "Augstāk par zemi", e-svētku formātā nolemts izdejot tā repertuāru, to, protams, filmējot. Viens no kolektīviem, kas aktīvi gatavojas priekšnesuma iemūžināšanai, ir deju grupa "Ritms". Mūsdienu deja ļauj dejā pārvērst jeb ko, tu stāsti stāstus caur savām kustībām, tā šo žanru raksturo studijas "Ritms" audzēknes. Dejotāji nekur, atzīst, ka ir priecīgi darboties kopā kāda jēgpilna mērķa vārdā un baudīt tādu procesu, kāds šobrīd iespējams. Studija no savām telpām šobrīd pārcēlusies uz netālās skolas stadionu, kur arī tiekamies ar dejotājām un Deju studija "Ritms" vadītāju, horeogrāfi Elīnu Gaitjukeviču. Viņa atzīst, ka "juku laikiem" ir iziets cauri un dejotāji ir priecīgi piedalīties filmēšanā, jo tas ir mērķis, kam gatavoties. Un mērķis ir svarīgs,jo tad ir motivācija strādāt. Dejotājas arī ir gandarītas, ka varēs filmēties un piedzīvot daļiņu no lielās ieceres. Un šis būs citāds piedzīvojums, ko atcerēties. Interesants piemērs, kā uzturēt dzīvu dziesmu svētku garu, ir Rīgas Kultūru vidusskolas jauktais koris, kas diriģenta Kriša Pozemkovska vadībā jau pagājušā gada nogalē ar zoom platformas starpniecību izveidojuši popūriju no vairākām svētku repertuāra dziesmām. Tas piedzīvojis popularitāti sociālajos tiklos. Par kori stāsta tā dziedātāji un diriģents. Dziedātāji atzīst, ka korim ir brīnišķīgs diriģents, kas veido foršus projektiņus. Bet koris ir dažāds ar dažādiem talantiem. "Viņi ir atsaucīgi, ja māk pareizi pasniegt idejas, kas varbūt pirmajā mirklī šķiet lielākas, nekā  varētu pacelt. Kad šī atsaucības dzirksts parādās, tad tā pārņem visus," gandarīts Krišs Pozemkovskis. Neiztiek bez lejupslīdes brīžiem, bet, kad vajag, visi savācas. Kopš 2010.gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos īpašā koncertā Vērmanes dārzā pulcējas un savu programmu svētkos piedalās arī speciālo skolu audzēkņi. Kopā ar citiem Vērmanes dārza koncertu un svētku projektu visu šo laiku veido mūzikas kolektīvu vadītāja Elga Pole-Polīte un Regīna Grebežniece, kas vada projekta deju kolektīvus. Viņas stāsta par šīm norisēm, neslēpjot, ka gan skolotāji, gan īpašie bērni skumst par lielo svētku klātienes notikumu neesamību. Sarunā piedalās viņu audzēkne Gaismas skolā, muzikāli īpaši talantīgā Marta Rancāne.  "Dziesmu svētku kustība šo bērnu attīstībai ir milzīgs grūdiens, milzīga emocionāla katarse. šiem bērniem dziesmu gars un emocionālais virmojums ir kaut kas ļoti īpašs, ko mēs varam tikai sajust, ne aprakstīt un pateikt,'' atzīst Elga Pole-Polīte. Regīna Grebežniece piebilst, ka Vērmanes dārzā vienmēr bijušas radošas nodarbības, kur varēja smelties idejas no citiem, kā strādāt ar īpašajiem bērniem. Regīna Grebežniece arī atzīst, ka  tiem, kas piedalījušies iepriekšējos svētkos, ir žēl, ka to nav šoreiz, savukārt mazie dziedātāji ir degsmes un apņēmības pilni gatavoties nākamajiem svētkiem. Jo tā ir ne tikai kopīga muzicēšana, bet arī iespēja iegūt jaunus draugus.  

E-dziesmu svētki ir jau sākušies un tie risināsies līdz 31. oktobrim. Tie, protams, nav kārtējie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, tie ir citādi svētki, kuri ļauj dokumentēt tieši šo brīdi, kurā dzīvojam, pielikt punktu ilgajam mēģinājumu procesam, jo pirms gada pandēmija izjauca paredzēto svētku norisi klātienē. Un katram dalībniekam izvērtēt, vai vispār vēlos turpināt, dziedāt, dejot, muzicēt vai citādi radoši darboties. Tiekoties ar XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem Kurzemē, viesojamies Liepājā un Kuldīgā, kur savās sajūtās par svētkiem dalās tautas un mūsdienu dejas dejotāji, folkloristi, teātra spēlētāji, vizuāli plastiskās mākslas veidotāji un koristi. Liepājas pilsētas svētku koordinatore Ineta Klāsone atzīst, ka tas, ka tik vēlu tika pieņemts lēmums par svētku norisi un kādā formātā tie būs, ietekmēja daudzu izšķiršanos - piedalīties vai nē. Tomēr liepājnieki būs e-svētku dalībnieku rindās ar 1607 dalībniekiem dažādās jomās, lielākā daļa, protams, dziedātāji un dejotāji, bet arī vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas pārstāvji. "Lai kādi būs svētki, mēs pielāgosimies un piedalīsimies," pārliecināta Ineta Klāsone. Kā dejotāji piedalīsies šajos svētkos, atklāj Liepājas bērnu un jaunatnes centra tautas deju metodiķe Eva Krētaine. Viņa atzīst, ka bērniem bijis interesants repertuārs, lai būtu, kur augt. Ja varētu sadoties rokās, to varētu arī parādīt. "Šobrīd video klips "Svinēt sauli", kas tikai izdejots visā Latvijā, tas bija unikāls projekts, jo Dagmāra Bārbala kā horeogrāfe-inscenētāja bija izveidojusi. Tas bija unikāli, dejotāji varēja dejot katrs individuāli, bet filmēties un būt kopā. Tas bija veiksmīgs materiāls, ko mākslinieciskā komanda bija sagatavojusi," gandarīta Eva Krētaine. Deju studijas "Rotaļa" vadītāja Aina Apene, mūsdienu dejas metodiķe stāsta, ka arī viņas dejotāji gatavojas lielkoncertam "Augstāk par zemi". Klātienē tas būtu noticis Ķīpsalas izstāžu centra halle, šobrīd top kinostāsts.  Līdzās dejotājiem liepājniekus svētkos pārstāv arī krietns pulks folkloristu un viņu iesaiste svētkos visa gada garumā bijusi ļoti daudzpusīga, atklāj folkloras kopas "Ķocis" vadītāja Solveiga Kūlaine. Bet "Ķoča" dalībniece Katrīna bilst, ka darboties folkloras kopā ir forši un tā tas būs vienmēr. Viņu piesaista dziesmas un rotaļas.  Savukārt Solveiga Kūlaine vērtē, ka folkloristiem norišu ziņā nekas nav mainījies, mainījusies tikai norises forma - tas bija attālināti, ar video vai tiešsaistes starpniecību. Aktīvi e-dziesmu svētkos piedalās arī Liepājas dziedātāji, atzīst mūzikas metodiķe Evija Ruibe. Šobrīd notiek sveicienu filmēšana. Koristus līdzdalībai svētkos arī šādā formātā svētkos motivē kolektīvu vadītāji, viņi uztur dziedātprieku un svētku garu. "Otra lieta ir sajūta par tikšanos kopā. Es arī esmu korī ilgus gadus dziedājusi un daudzos dziesmu svētkos piedalījusies. Tā ir sajūta, ko nevar atņemt. Tie, kam tā ir sirdī līdz galam, ne e-, ne kādi citi varianti to neatturēs, mēs turpināsim dziedāt un dziesma turpinās skanēt," uzskata Evija Ruibe. Viņa arī neslēpj, ka ir gan koristi, gan kolektīvu vadītāji, kas nevēlas piedalīties e-svētku formātā. Tie ir citi dziesmu svētki, bet skolēni, kuri darbojas teātra pulciņos atraduši arī citu veidu, kā tajos piedalīties, stāsta teātra metodiķe Marina Vikaine. Viņa aizrautīgi stāsta par teātra iesaisti svētku norišu klāstā. Marina Vikaine min, cik svarīgi ir mazākumtautību kolektīvus iesaistīt svētku norisēs. Bērniem ir svarīgi piedalīties un varbūt pirmo reizi iet svētku gājienā kopā ar latviešu kolektīviem. Diemžēl šogad gājiens nebūs. Vai acis deg arī kuldīdzniekiem un viņi ir gatavi iesaistīties citādos svētkos, stāsta Kuldīgas Bērnu un jauniešu centra pārstāve Agate Ūdre. E-svētkos piedalās vairāk nekā 400 skolēnu, pārstāvētas visas kultūrizglītības jomas. Viņa neslēpj, ka attālinātā darba laikā bijušas bažas, ka svētki būs jāatliek. Kad sākās iespēja tikties klātienē, kolektīvi sarosījās. No novada vairāk nekā 80 kolektīviem svētkos ir izlēmuši piedalīties 30. Kuldīgas Kultūras centra bērnu deju kolektīva "Stariņš" un Kuldīgas Kultūras centra tautas deju ansambļa "Venta" vadītāja , Kuldīgas novada skolēnu tautas deju virsvadītāja Zita Serdante un Kuldīgas 2.vidusskolas 5.-9.klašu kora, Kuldīgas kultūras centra jauniešu kora "Lai top!" vadītāja Jana Paipa atskatās uz aizvadīto gadu. Zita Serdante bilst, ka gads bijis darbīgs un šo darbīgumu cenšas nodod arī saviem dejotājiem. Tikko rodas iespēja, piedalās dažādas norisēs. Viņa uzskata, ka šo svētku dalībnieki saviem bērniem un mazbērniem varēs stāstīt, kādi neparasti bijuši reiz svētki, kad tie norisinājušies e-formātā. Arī Jana Paipa uzskata, ka šie svētki ir tradīcijas turpināšana, tikai citā formātā. "Mēs paši veidojam svētkus tur, kur mēs esam," pārliecināta Jana Paipa.

Lai arī citādi, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki būs. Par to pārliecināti to kolektīvu vadītāji un dalībnieki, kuri izlēmuši teikt jā un piedalīties e-svētkos. Dodamies uz Vidzemi, kur tiekamies ar Smiltenes tautas un modernās dejas dejotājiem, Valmieras koklētāju ansambli un Limbažu vokālo ansambļu dziedātājiem, kā arī Limbažu un Krimuldas apvienotā simfoniskā orķestra dalībniekiem, lai saprastu, kāds noskaņojums vada svētku dalībnieku vidū un cik gatavi viņi ir pēc garā pandēmijas laika dziedāt, dejot un muzicēt, lai attālinātie skatītāji viņu veikumu ar prieku varētu vērot video formātā. Svētkos plāno piedalīties 22 kolektīvi, atklāj Limbažos novada dziesmu un deju svētku koordinatore Sigita Upmale. Aptauja liecina, ka 45% dalībnieku vecāki atbalstīja pat vienas dienas aktivitātes Rīgā, lielākā daļa atbalstīja svētku notikumus Limbažos.  Limbažu un Krimuldas apvienota simfoniskā orķestra vadītājs Aivars Buņķis uzsver, ka īstā gatavošanas svētku notikumiem būs vasaras nometnē, kad būs iespēja būt kopā klātienē. Un 31. jūlijā būs koncerts vecākiem, ko varētu arī filmēt. Aivars Buņķis norāda, ka attālināti var spēlēt pa vienam, bet ne orķestris kopā. Jābūt visiem klātienē. Nometnes laikā taps apmēram 40 minūšu programma. Orķestra dalībnieces vērtē, ka arī attālināti var apgūt instrumenta spēli, bet pietrūkst kopā muzicēšanas. Nometnē ir laba sajūta. Par e-svētkiem ir nedaudz skepse, jo gribētos jau svētkus klātienē. E-dziesmu svētkiem gatavi arī dziedātāji, pārliecināta vokālās grupas "Pogas" vadītāja Dace Robule. Audzēkņi atzīst, ka tieši skolotāja ir noturējusi visus kopā. Dace Robule atklāj, ka ziemā gājusi gandrīz pie katra ciemos un aicinājusi pastaigā, bijušas sarunas par dzīvi, par notiekošo. Tā kā daži dzied jau kopš 1,5 gadu vecuma, skolotāja audzēkņiem ir gandrīz kā mamma. Bet galvenais, ka viņiem patīk dziedāt! "Es jau ceru, ka tas viss reiz beigsies un mēs varēsi stāvēt uz lielās estrādes un dziedāt, un sajust to labo sajūtu, to dievišķīgo sajūtu," bilst Dace Robule, piedaloties šajos, citādajos svētkos. Par līdzdalību svētkos un aizvadītos interesanto gadu stāsta arī vokāli instrumentālā ansambļa "Eži" un folkloras kopas "Kamolītis" dalībnieki. Folkloras kopās dalībnieki atklāj, ka kopā palīdzējušas attālinātajā laikā noturēties atmiņas par iepriekš piedzīvoto koncertos un festivālos. Bet tiem, kas nav piedalījušies svētkos, gribētos pamēģināt, kā tas ir, piedalīties dziesmu svētkos Rīgā. Valmieras skolēnu kolektīvu vadītāji jau maijā pateica, ka šajos e-dziesmu svētkos nepiedalīsies, jo zoom nav koris un e-dziesmu svētki nav dziesmu svētki. Valmieras koklētāju ansambļa "Kokles balss" vadītāja Dace Priedīte nav tik strikti noskaņota. Viņas koklētājiem ir jau divu Skolēnu dziesmu un deju svētku pieredze, šie varēja būt īpaši, jo jaunieši beidz skolu un tas varēja būt skaists noslēguma viņu kopā būšanai. "Es esmu par jauniešiem un jauniešu kopā būšanu," atzīst Dace Priedīte, bet bilst, ka saprot kopējo nostāju un arī atbalsta, bet ar saviem sešiem lieliskajiem jauniešiem būtu piedalījusies svētkos. Arī paši ansambļa jaunieši atzīst, ka ir žēl, ka nevar piedalīties svētkos, arī citādajos svētkos. Būtu sajūta, ka piedalās. Skumji, ka nav beigu kulminācijas. "Es teiktu, ka puse. Ja runājam par dziedātājiem un dejotājiem, labvēlīgāka situācija ir dejotājiem, dziedātājiem bija grūtāk uzturēt. Bet gaidījuši un cerējuši viņi bija," atklāj Smiltenes deju kolektīvu vadītāja un dziesmu svētku koordinatore Inga Sīmane par to, cik no 603 kolektīvu dalībniekiem, kas sāka gatavoties svētkiem, atbalstījuši e-svētkus. Laura Reimane, lai arī piekrīt, ka dejotājiem bijis vieglāk attālinātajā laikā, e-svētkiem jēgu nesaskata, jo nekādu repertuāru nevar nodejot. Projekts "Svinam sauli" bijis uzrāviens bērniem, bet vairāk negribas zoom, jo tas nav tas. Viņa ar saviem dejotājiem nepiedalās e-svētkos. Marita Rieksta-Krivjonoka ar "Dadzīšiem" piedalās arī e-svētkos un atzīst, ka bērni jūtas laimīgi atkal tikties, lai arī arvien nevar sadoties rokās un tautas dejas savā ziņā pārvēršas par līnijdejām. Svarīgi ir vispār saglabāt tradīciju.  Ieva Atare māca dejas bērnu deju kolektīvam "Buciņi" un jauniešu deju kolektīvam "Buki", viņa plāno vasarā skaistā pļavā satikšanos Kristiāna Vincjune māca modernās dejas un viņa ir par e-svētkiem šogad, kurus nevajag pārcelt par vēl vienu gadu, jo citādi visu laiku ir viens repertuārs. Paši dejotāji bilst, ka šis bijis pārdomu gads un tā bijusi iespēja izvērtēt, vai tiešām grib veltīt laiku dejošanai.

Šodien esam Zemgalē, lai tiktos ar Jelgavas pūtēju orķestru vadītājiem un mūziķiem, jauniešu deju kolektīvu un tekstila dizaina pulciņa dalībniecēm, kā arī ar Dobeles novada dziedātājiem, dejotājiem un vizuālās mākslas pulciņa dalībniekiem. Kā kolektīvu dalībnieki un vadītāji izjūt atkalsatikšanos pēc attālinātas ziemas, kā kolektīviem izdevies noturēties kopā un kā tie raugās uz e-dziesmusvētku formātu? "Īstas skaidrības man nav, kas ir e-dziesmu svētki un kā tie izskatīsies, bet vai tos var saukt par dziesmu svētkiem, tas ir liels jautājums. Galvenais, vai šis ielāps var var dot gandarījumu bērniem," atzīst metāla pūšamo instrumentu pedagogs, pūtēju orķestra "Rota" diriģents, Jelgavas vidusskolas direktors Agris Celms. Sava orķestra uzstāšanās filmēšanu viņš dēvē par tādu pajokošanos. Tas vairāk dod vizuālu priekšstatu, ka tādi muzikanti ir un darbojas. Ja to varēs redzēt televīzijā, būs interesanti paskatīties. Beāte neslēpj, ka mežrags paņemts rokās daudz retāk attālināto mēģinājumu laikā, bet tagad satiekoties visiem, sajūtas ir foršas. Viņai piekrīt arī Rafaēls, kurš atzīst, ka dziesmu svētku sajūtas tomēr nebūs.  "Sava nozīme video ir, bet tos nevar saukt par dziesmu svētkiem, jo nav tusiņa, nav burziņa, nav palikšanas pa nakti Rīgā, nav lielā koncerta un visādu problēmu, kas piederas dziesmu svētkiem," vērtē Beāte, kura jau divas reizes ir piedalījusies svētkos. Jelgavā ar topošajiem pūtējiem darbojas vēl viens Celmu dinastijas pārstāvis - Oskars Celms. Viņš ir Jelgavas 4.vidusskolas koka pūšamo instrumentu pedagogs un jaunāko klašu jeb "mazā" orķestra vadītājs un tēvabrāļa Agra labā roka orķestrī "Rota". "Orķestra dzīve ir baigā burvība - kopības, kolektīva, jauni draugi ne tikai savā kolektīvā, bet arī citos. Draudzības izvēršas uz visu mūžu," atzīst Oskars Celms. Turpinot lūkot, kas vēl īpašs rodams Jelgavas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku pulkā, tiekamies ar Ievu Hofmani, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas dizaina skolotāju un vada tekstila studijas vadītāju. Viņas audzēkņi kā papildinājumu svētkiem radījuši vizuāli plastiskās mākslas projektu "Ekoprint tērpu kolekcija". To demonstrēt bija paredzēts skatē Rīgā, bet citādo svētku situācijā nolemts padarīto uzfilmēt. "Tiklīdz bija iespēja atsākt individuālās konsultācijas, man bija burtiski grafiks. Jauniešiem varbūt nebija viegli atsākt, bet pati gūstu iedvesmu un gandarījumu no dzīves rutīnas radošajā procesā, centos viņus izvilkt no mājās turpināt darīt un pabeigt," atklāt Ieva Hofmane. Gandarīta par paveikto un apgūtajām jaunajām prasmēm auduma krāsošanā ir Katja Loce. Ja mūziķi ir skeptiski par svētkiem e-formātā, Ieva Hofmane atzīst, ka filmēšana vizuāli plastiskai mākslai devusi citu pienesumu, ko nemaz uz skatuves nevar atklāt. Brīvā atmosfērā filmētais video ir bērniem dabiskāks. Līdztekus orķestriem un tekstilmākslai Jelgavā ir arī spēcīgas dejas tradīcijas. Alise Dzelzkalēja vada bērnu un jauniešu deju kolektīvu "Ieviņa" tikai divus gadus un pirmie divi darba gadi viņai nemaz nav izvērsušies tādi, kādus bija iedomājusies. Kolektīva vadītāja cer, ka turpmāk varēs strādāt tā, kā bija iedomājusies. Attālinātā režīmā darbošanās bijusi vairāk brīvprātīga, bet tikko varēja sākt tikties, visi bijuši klāt. Tālāk dodamies uz Dobeli, skaistu un talantīgiem cilvēkiem bagātu pilsētu. Tur mūzikas skolas dārzā tiekamies ar dziedātājiem, dejotājiem un māksliniekiem. Dobeles novada mūzikas kolektīvu virsvadītājs Raimonds Bulmers strādā ar vairākiem Dobeles ģimnāzijas muzikālajiem kolektīviem, savukārt viņa māsa Sandra Bulmere vada Dobeles 1. vidusskolas 5.-9. klašu kori "Varavīksne" un palīdz brālim ģimnāzijā. Viņi skaidro, ka koru piedalīšanās pagaidām e-svētkos bijusi sarežģīta, bet cerības liek uz septembri. "Esam gatavojušies divus gadus, lai dziedātu kopā, un ceram, ka septembrī tomēr tiksimies," bilst Raimonds Bulmers. "Reāli redzam, ka vasarā nevarēsim savākt bērnus, nezinot tuvāko situāciju, kāda tā būs. Augusta beigās ceram savākt kolektīvus kopā un uztaisīt kādu smuku koncertu. Ar novada kolektīviem izdziedāsim repertuāru kopā." "Strādājam, lai paliek kodols, izejot no šīs situācijas, nevis, lai kolektīva vispār nav," komentē Sandra Bulmere. Atsaucoties uz vēsturi, viņa cer, ka svētki nepazudīs. Dobeles novadu Latvijā zina kā muzikālu novadu, sarunā uzsver puišu vokālā ansambļa "KPTT" dalībnieks Ingmārs Jakovļevs, bet kā e-svētkus izjūt mazie Dobeles mākslinieki atklāj Inga Ozoliņa, viņa ir pedagoģe, kas Dobelē un novadā pārrauga interešu izglītību mākslās jomā un ir Skolēnu dziesmu un deju svētku Vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas programmas koordinatore. "Prieks, ka izstāde būs. Māksliniekiem izstāde būs VEF kultūras pilī tā vērs durvis skatītājiem," gandarīta Inga Ozoliņa. Par to priecīgi arī viņas audzēkņi. Dobeles novada tautas deju kolektīvu virsvadītājs Arvils Noviks var lepoties ar Covid laikam netipisku faktu, viņa vadītā deju kolektīva "Bitīte" dalībnieki attālinātajām nodarbībām izrādījuši necerētu atsaucību. Arī Arvils Noviks uzsver, ka galvenais šajā laikā bijis saglabāt kādu mērķi, uz ko tiekties. Šopavasar tas bijis video projekts "Svinēt sauli".  Horeogrāfe un Dobeles pilsētas deju kolektīva "Drellīši" vadītāja Diāna Gavare ir arī video projekta "Svinēt sauli" līdzautore. Bet "Drellīši" savu 15. dzimšanas dienu paguva nosvinēt 2020.gada marta sākumā, mirkli pirms visiem māksliniekiem nācās atvadīties no skatuves dēļiem.

Kā iepazinušies un izveidojuši ģimenes un dejo kopā jau vairākās paaudzēs, stāsta Grobiņas novada vidējās paaudzes deju kolektīva "Sudmaliņas" dejotāji un TDA „Zīle” dalībnieki. Grobiņas novada Robežnieku kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvs „Sudmaliņas”, kurš Rīgā apmeties kādā Čiekurkalna skolā aktīvi mēģina. Šķiet, kolektīva vadītāja Valda Grīnfelde varētu vēl un vēl likt atkārtot deju soļus saviem dejotajiem. Vēlāk viņa saka, ka vadītājam ir jābūt gan bargam, gan mīļam un tikai tad var panākt rezultātu, bet viegli tas nav. Valda šo kolektīvu vada jau ilgus gadus, pirms tam viņa, tā teikt, diriģēja Liepājas tautas deju ansambli „Vaduguns”, no kurienes tad arī ir nācis šis stāsts – par to kā te sadejojusies un sapazinušies vairāki Valdas ģimenes locekļi. “Sudmaliņās” dejo viņas meita Liene, māsas meitas Inga un Aiga, arī Ingas vīrs Ģirts. Bet dejotāju dzimtas stāsts sākās ar Valdas un viņas vīra Māra satikšanos pirms vairāk nekā 40 gadiem. Arī tautas deju ansamblis „Zīle” no Ķekavas var lepoties ar vairākiem pāriem savā kolektīvā. “Saderinājušies, satikušies “Zīlē”, dejojot kopā pirms trim gadiem. Es biju atnākusi tikko uz “Zīli” dejot, Guntis bija paņēmis pauzi, bet uz kādu ballīti arī Guntis ieradās un mēs, jaunās meitenes, čalojām. Repertitore Līga teica: Gunti, izdancini jaunās meitenes,” stāsta Aiva Veršiņina. “Izdancināju meitenes un paliku pie vienas meitenes. Tas bija papildus stimuls, lai atgrieztos,” piebilst Guntis Vancāns. „Zīlē” dejo arī Zane Peneze, zināma kā agrākā radio un televīzijas žurnāliste, kas savulaik veidojusi reportāžas no “karstajiem punktiem” Krievijā, Čečenijā, Ukrainā un Afganistānā. Bet tagad darbojas dokumentālo filmu laukā. Paralēli darbam, Zane dejo tautas dejas tajās arī atradusi savu dzīves partneri Haraldu Ozoliņu. Sarunai pievienojas arī viņu kolēģi no Ainārs un Inese Grīnvaldi, kuri satikās jau pirms divdesmit gadiem un tagad dejo „Zīles” veterānu rindā.