Advertise on podcast: Kāpēc dizains?

Kas veido uzņēmuma zīmolu, kādos apstākļos tas tiek mainīts un vai to ir nepieciešams darīt? Kādi piemēri Latvijā un pasaulē izgaismo zīmola nozīmi, tā spēku, un cik liela ietekme ir cilvēku atbildes reakcijai? Par to diskutē jomas profesionāļi: Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas dizaina katedras vadītāja un "KID design" pārstāve Maija Rozenfelde, reklāmas aģentūras WKND partneris Edgars Pētersons, kā arī komunikācijas stratēģis Zigurds Zaķis. Zīmola maiņu piedzīvojis arī Latvijas Sabiedriskais medijs, tāpēc sarunā eksperti komentē arī šīs pārmaiņas. Pārraidi vada Ilze Dobele; raidījuma producente – Inta Pīrāga.

Saruna ir veltīta dizaina un roku darba attiecībām. Tas nav jautājums par amatnieciska roku darba nepieciešamību, jo ir skaidrs, ka tamlīdzīgas prasmes un unikāli ar rokām radīti priekšmeti būs nepieciešami vienmēr, ko pierāda gan gadatirgi, gan starptautiski projekti, kad izrādās, ka mūsu adītāju meistarība ir vajadzīga kādam okeāna otrā pusē. Jautājums ir par profesionālu māksliniecisku izglītību saistībā ar tradicionālām amatnieciskām tehnoloģijām un roku darbu digitālā laikmetā. Mums šobrīd jāspēj uzminēt nākotne, vai profesionāla dizaina jomā darbosies tikai cilvēka prāta radošums + mākslīgais intelekts, un taustāmu produktu radīs laikmetīgas tehnoloģijas, vai tostarp, atsakoties no profesionālas apmācības darbā ar rokām, mēs neriskējam ko būtisku zaudēt, piemēram, savu identitāti. Raidījumā sarunājas Latvijas Nacionalā kultūras centra mākslas izglītības eksperte Ilze Kupča, Liepājas Mūzikas mākslas un dizaina vidusskolas pasniedzēja Guna Poga, keramikas studijas "Informal Ceramics" īpašniece Astra Šēnberga

Raidījuma fokusā jautājums, kāpēc rūpīgi izpētīti ir tikai daži dizaina segmenti, piemēram, porcelāna vēsture, bet daudzi citi paliek ēnā? Vai dizains joprojām tiek uzskatīts par "zemāka līmeņa" mākslas formu, un kādēļ sabiedrība un  paši dizaineri nereti kaunas par padomju laika mantojumu? Sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļas vadītāju Inesi Siricu, mākslas zinātnieci, kuratori, Latvijas Mākslas gada balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju Irēnu Bužinsku un mākslas zinātnieci Zandu Zībiņu atklājas pārsteidzoši stāsti par aizmirstām personībām un zudušiem arhīviem, kas apgrūtina pētījumus, kā arī tiek diskutēts, vai mums vispār vajadzīgs visaptverošs akadēmisks pētījums, vai tomēr pietiek ar spilgtiem dizaina stāstiem. Raidījuma producente — Inta Pīrāga

Kā palīdzēt dzirdēt, redzēt, saprast un nokļūt kultūras iestādē visiem, kam ir interese? Kādi piekļūstamības risinājumi šobrīd dažās no kultūrvietām jau īstenoti un cik loma loma tajos ir dizainam? Kas mudinātu šādus uzlabojumus ieviest plašāk?  Par to raidījumā "Kāpēc dizains?", Ilzes Dobeles uzrunāti, diskutē Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore Barbara Ābele, LR Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece Agnese Rupenheite, dizainers, informācijas un vides piekļūstamības eksperts Rihards Funts un Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis.  Pārraides producente – Inta Pīrāga. Diskusija teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Dizaina un arhitektūras konkursu prakse Latvijā ir sasāpējis temats jau pārdesmit gadus. Kuluāros ik pa laikam uzmutuļo dalībnieku neapmierinātība ar konkursu norises kārtību, dažādās institūcijās ilgstoši tiek diskutēts par situācijas uzlabojumiem, taču sausais atlikums nav liels. Raidījums "Kāpēc dizains?" šoreiz sev par uzdevumu stādījis neiet lieku reizi pa apli, bet censties iezīmēt kaut nelielu gaismu tuneļa galā. Ilzes Martinsones rosinātajā sarunā piedalās: dizaina biroja "H2E" partnere un uzņēmuma vadītāja Dagnija Andersone, arhitektu biroja "Noonsoon" dibinātāja un vadošā arhitekte Liena Šiliņa un Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš. Pārraides producente – Inga Saksone.

Mēs visi uzturamies dažādās vidēs. Par vidi un telpu ap to var domāt sākot ar mūsu iespējām to veidot vai arī ar mūsu izpratni par tās nozīmi. Cik dažādi šajā procesā var būt iesaitīts dizainers un arhitekts? Par to – saruna ar "H2E" līdzdibinātāju Ingūnu Eleri, kā arī arhitektiem: "Palast arhitekts" līdzdibinātāju Juri Bērziņu, "DR arhitekti" īpašnieku Dāvidu Rubinu un "MADE arhitekti" līdzdibinātāju Miķeli Putrāmu. Saruna sākas par vidi pirmajiem dzīves gadiem: bērnudārzu, mazajiem pacientiem slimnīcā, viņu vecākiem un mediķiem, un plānotajām izmaiņām tautas ievēlēto deputātu darba vietai – Parlamenta ēkai. Pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Profesionālā ētika un autortiesības arhitektūras nozarē: tādas ir šīsreizes tēmas, kurās iedziļināmies kopā ar zvērināto advokātu Agri Bitānu, uzņēmēju, arhitektu un dizaineru Aldi Circeni un arhitektu, Arhitektūras padomes priekšsēdētāju Gati Didrihsonu, kurus uz sarunu aicinājusi Ilze Martinsone. Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu? Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele. Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras. Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs? RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi. JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās. KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu. Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā. Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums. Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku... Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Raidījuma sarunas fokusā ir pakalpojumu dizains — jēdziens, kas, lai gan tiek lietots arvien biežāk, joprojām raisa jautājumus un nereti arī neizpratni. Kas ir pakalpojumu dizains? Kādēļ pakalpojumam tas varētu būt nepieciešams, un kā tas tiek īstenots? Par šiem un citiem jautājumiem diskutē pakalpojumu dizaineres Liene Kupča un Ilze Kundziņa. Papildu praktiskajai darbībai pakalpojumu dizaina nozarē, Liene un Ilze ir cieši saistītas arī ar akadēmisko vidi. Ilze ir Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" (SDSI) direktore un asociētā profesore, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studente. Liene savukārt ir SDSI mācību kursa "Nākotņu dizains" lektore, kā arī Oslo Arhitektūras un dizaina skolas studente programmā "Sistēmorientēts dizains".  Raidījuma producente — "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Inteliģence – mākslīga, dabiska, kolektīva. Tā ir tēma, kas Venēcijā atklās arhitektūras biennāles dalībniekus. Latvijas paviljonā pasaule redzēs "Aizsardzības ainavu". Tas ir koncepts par Latvijas austrumu robežu, tās ainavu, kas mainās ģeopolitiskos apstākļos. Ko mēs vēlamies, lai "Sampling" un "Nomad architects" autoru darbā ierauga pasaule? Par to sarunājamies ar arhitekti, pētnieci un šā gada arhitektūras biennāles Venēcijā Latvijas paviljona līdzkuratori Lieni Jākobsoni.

Tā kā Latvija ir buferzona starp Austrumiem un Rietumiem, politiskās aktualitātes kārtējo reizi liek runāt par nebeidzamu tēmu – identitāti, šoreiz dizainā un arhitektūrā. Latviskā identitāte un nācijas identitāte: vai starp tām var likt vienlīdzības zīmi? 20. gadsimta 50. gados Ziemeļvalstis apzināti konstruēja zīmolu "skandināvu dizains", vienojoties par tā kritērijiem – funkcija, lakoniska, moderna forma un dabiski materiāli. Kādi šodien varētu būt Latvijas dizaina un arhitektūras identitātes stūrakmeņi? Ciktāl apzināties piederību palīdz dekoratīvi instrumenti, kas sabiedrībā, iespējams, ir vieglāk uztverami? Vai identitātes meklējumos ir vieta ironijai un humoram? Kam jānotiek valstiskā līmenī, lai mēs "sadotos rokās", identitāti apzināti veidojot? Uz Ilzes Martinsones jautājumiem atbild dizainere Dārta Apsīte, arhitekte Liene Adumāne-Vāvere un dizaina žurnāliste Veronika Viļuma.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; raidījuma producente – Inga Saksone Mūsdienās dizains pārsvarā tiek uztverts kā funkcionāls risinājums konkrētām problēmām. Šis risinājums visbiežāk mēdz ieņemt kādu no dizaina formām, piemēram, produktu, grafikas, pakalpojumu vai kāda cita veida dizains, kas tiecas padarīt mūsu dzīvi ērtāku un efektīvāku. Taču pastāv arī kāds cits dizaina veids — kritiskais dizains (Critical Design), kas tiecas nevis primāri atrisināt problēmas, bet drīzāk rosināt par tām vēl vairāk jautājumus. Kritiskais dizains ir dizaina pieeja, kas izaicina dominējošās normas, sociālās struktūras un tehnoloģiju attīstību, lai rosinātu diskusiju un pārdomas par esošajiem un iespējamajiem nākotnes scenārijiem. Tā mērķis nav radīt komerciāli orientētus vai funkcionālus risinājumus, bet gan kritiski analizēt un provocēt skatītāju domāt par dizaina, kultūras un sabiedrības attiecībām. Kritiskā dizaina jēdziens radies 20. un 21. gadsimta mijā un tiek saistīts ar britu dizaineriem Entoniju Danu (Anthony Dunne) un Fionu Reibiju (Fiona Raby). Lai gan kritiskais dizains kā jēdziens nostiprinājās tikai 21. gadsimta sākumā, tā saknes meklējamas agrāk — 20. gadsimta 60.–70. gados, kad rietumu mākslas un dizaina pasaule piedzīvoja konceptuālisma uzplaukumu, kas deva impulsu arī dizaina attīstībā. Ar konceptuālismu saprotam, ka tā ir mākslas un dizaina pieeja, kurā galvenais ir ideja, nevis pats fiziskais objekts. Tas nozīmē, ka mākslinieks vai dizainers vairāk koncentrējas uz nozīmi, domu un vēstījumu, nevis uz objekta estētiku, fizisko izskatu vai tehnisko izpildījumu. Atšķirībā no tradicionālā dizaina, kas lielākoties orientēts uz lietotāja vajadzību apmierināšanu un tirgus prasībām, kritiskajā dizainā biežāk parādās futūristiski un spekulatīvi dizaina risinājumi, kas tiek izmantoti, lai radītu dažādas vīzijas un scenārijus par iespējamām nākotnēm. Tā galvenais mērķis ir radīt domāšanu veicinošus objektus, kas provocē diskusijas. Risinājuma utilitārā daba kļūst mazāk nozīmīga, savukārt svarīgāka ir koncepcija un ideja, kas aiz konkrētā darba stāv. Mūsdienās kritiskais dizains tiek aktīvi pielietots dažādās dizaina jomās. Starp populārākajām var minēt, piemēram, spekulatīvo dizainu, ar kura palīdzību tiek modelēti dažādi scenāriji un objekti, kas ilustrē potenciālas nākotnes problēmas vai iespējas. Piemēram, daži dizaineri ir izvirzījuši spekulācijas par to, kāda varētu izvērsties kapu un apbērēšanas kultūra, ja cilvēki nākotnē tiktu apglabāti materiālos, kas veidoti no sēņu micēlija. Šāds materiāls varētu veicināt ķermeņa dabīgo sadalīšanos, vienlaikus bagātināt augsni ar barības vielām, tādējādi nodrošinot harmoniskāku saplūšanu ar apkārtējo vidi. Jāmin arī, ka šādā pieeja ne tikai varētu samazināt līdzšinējo bērēšanas rituālu ietekmi uz dažādām ekosistēmām, bet arī radīt jaunus estētiskus un filozofiskus jautājumus, kas saistīti ar nāves un aprites cikliem dabā. Vēl kāds poputārs dizaina novirziens ir sociālais dizains, kas kritiskā dizaina paspārnē pievērš uzmanību marginalizētām sabiedrības grupām, ekoloģijai un ētikas jautājumiem. Piemēram, kāds projekts piedāvā vienkāršu un ilgtspējīgu risinājumu elektroapgādes trūkumam attīstības valstīs. Izmantojot izlietotas plastmasas pudeles, kas piepildītas ar ūdeni un balinātāju un kas iestiprinātas ēku sienās un griestos, tiek pastiprināts dabiskais apgaismojums mājokļos bez elektrības un logiem. Arī Tehnoloģiju kritika kā savrups novirziens ieņem aizvien būtiskāku vietu kritiskā dizaina risinājumos. Tiek veidoti darbi un izvērstas idejas, kas kritiski analizē digitālo tehnoloģiju ietekmi uz cilvēkiem un sabiedrību, vēršot uzmanību jautājumiem, kas saistās ar datu drošību un uzraudzību, sociālo kontroli caur digitālajām tehnoloģijām. Tiek izvērstas spekulācijas par digitālo nākotni mākslīgā intelekta paēnā un veidoti utopiski un distopiski scenāriji par sabiedrības nākotni. Kritiskā dizaina metode laika gaitā ir kļuvusi par būtisku rīku, kas palīdz radīt jaunas inovācijas un veicināt pārmaiņas domāšanā un attieksmē pret mūsdienu pasaules izaicinājumiem.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis "Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu. Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā. Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība. Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu. Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau  arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā. "Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu. Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu. Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu. Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo. Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem. Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā. Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības. Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture. Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku.

No elitārām zināšanu kalvēm bibliotēkas mūsdienās ir pārtapušas par kopienu centriem. Daudzfunkcionālām telpām un vietām, kuru apmeklētāji var ne tikai lasīt un mācīties, bet arī satikties, iedvesmoties, izpausties un justies piederīgi. Cik lielā mērā publiskās bibliotēkas Latvijā atbilst mūsdienu izpratnei par labi dizainētu bibliotēku? Par šo un citiem jautājumiem domā un diskutē pētniece, dizaina kritiķe un izstāžu kuratore Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Anda Boluža, arhitekte Linda Leitāne un kultūras vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga. Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.