Advertise on podcast: Mākslas vingrošana

Raidījumā "Mākslas vingrošana" ieskatāmies, kā mainās Latvijas mākslas dzīves ainava un ko nozīmē mākslas demokratizācija šodien. Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis mākslinieci Evu Vēveri, mākslas kuratori un Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāju Ingu Šteimani, kā arī mākslinieku un kuratoru Alekseju Beļecki. Sarunas centrā – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmā izstāde "Poētiskais robotisms. Aero", kur skatītāji vairs nav tikai vērotāji, bet kļūst par līdzautoriem, mijiedarbojoties ar mākslas darbu un telpu. Raidījumā tiek diskutēts arī par mākslas decentralizāciju un reģionu nozīmi – no radošajiem projektiem Strenčos līdz kopienu mākslai Sarkandaugavā. Vai skatītāja aktīva iesaiste maina mākslas būtību? Kur paliek autorība, ja darba tapšanā piedalās ikviens? Vai pastāv robeža starp mākslinieku un publiku? Pārraides producente – Inga Saksone.

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis tēlnieku pāri Olgu Šilovu un Gļebu Panteļejevu, jo  12. jūnijā mākslas stacijā "Dubulti" tika atklāta Gļeba Panteļejeva jaundarbu izstāde "Monumenti", bet Olga Šilova šobrīd strādā pie izstādes "Virsmas spraigums", kas no 27. augusta būs apskatāma galerijā "Māksla XO". Tēlnieki Olga Šilova un Gļebs Panteļejevs ir viens no pazīstamākajiem radošajiem pāriem Latvijas mākslā. Viņu darbi sastopami gan publiskajā telpā, gan muzejos un privātkolekcijās, savukārt ikdienā abi ne tikai rada mākslu, bet arī pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā. Sarunā abi atklāj, kā iepazinās, kā sadzīvo konkurences apstākļos un kāpēc radošajā procesā alkohols nepalīdz. Liktenīgā satikšanās Mākslas akadēmijā Olga Šilova atceras, ka pirmoreiz Gļebu Panteļejevu satikusi, stājoties Latvijas Mākslas akadēmijā 17 gadu vecumā. Viņu pārsteigusi topošā tēlnieka pārliecība un prasmes. "Es viņam jautāju, kā viņš tik labi iemācījies zīmēt un veidot. Gļebs atbildēja: "Vajag daudz strādāt! " Toreiz nenoticēju – domāju, ka viņš kaut ko slēpj," smejoties atceras Olga Šilova. Pēc vairākiem gadiem, armijas dienesta un atkārtotas satikšanās akadēmijā, abi kļuva par pāri. Kopš studiju laikiem viņi strādā līdzās vienā darbnīcā. Idejas tiek slēptas līdz pēdējam brīdim Lai gan abi ir dzīvesbiedri, profesionālajā jomā viņi sevi sauc par konkurentiem. Piedaloties vienos un tajos pašos konkursos, mākslinieki apzināti izvairās apspriest savas ieceres. Pirmās nedēļas idejas tiek turētas noslēpumā, lai neietekmētu vienam otra domāšanu. "Kad ideja vēl tikai briest, mēs par konkrēto konkursu vispār nerunājam. Katrs vārās savā sulā," stāsta Olga Šilova. Savukārt Gļebs Panteļejevs uzsver, ka konkurence mākslā ir daudz plašāka par attiecībām ģimenē: "Faktiski mēs visi esam konkurenti. Mēs pat ar aizgājušajiem konkurējam!" Monumenti ietekmē cilvēku masas Gļebs Panteļejevs atzīst, ka tieši darbs pie publiskajiem objektiem un monumentiem devis sajūtu par profesijas nozīmīgumu: "Monumenti ietekmē cilvēku masas. Tā ir ļoti liela atbildība." Tikmēr Olga Šilova norāda, ka viņas profesionālajā biogrāfijā vairāk bijuši objekti un vides darbi, nevis tradicionāli pieminekļi. Abi piekrīt, ka publiskajā telpā izvietota skulptūra vienmēr kļūst par sabiedrības vērtējuma objektu. Radošais process un alkohols nav savienojami Runājot par darba ikdienu, abi tēlnieki ir vienisprātis – nopietns radošais darbs un alkohols nav savienojami. "Ja ir aktīvā radošā fāze, nekādā gadījumā to nevar savienot ar alkoholu!" uzsver Gļebs Panteļejevs. Savukārt Olga Šilova piebilst, ka izņēmums var būt mehāniski, meditatīvi darbi, kuros nav nepieciešama radoša koncentrēšanās. Māksla sākas ar spēju ieraudzīt Gļebs Panteļejevs neslēpj, ka idejas bieži rodas nevis pie rasējamā galda, bet nejaušos novērojumos. Viens no jaunākajiem darbiem tapis pēc tam, kad viņš studentu auditorijā uz galda pamanījis saburzītu konfektes papīrīti: "Es tajā ieraudzīju karavīru grupu ar karogu. No šī iespaida vēlāk radās bronzas darbs." Abi mākslinieki uzskata, ka radošuma pamatā ir spēja saglabāt atvērtu skatienu uz pasauli un nepazaudēt uztveres asumu. Kara sākums aptura radošumu Īpaši smags periods Gļebam Panteļejevam bijis pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī: "Es vienkārši pārtraucu darbu. Nevarēju saprast, kā vispār tajā laikā var strādāt. Aptuveni trīs mēnešus man nebija nekādas vēlmes radīt." Darbam viņu atkal pievērsis draugs, kurš mudinājis neatmest iesāktās ieceres un turpināt darboties. Mākslinieks strādā plūsmā Abi tēlnieki piekrīt, ka profesionālam māksliniekam nav atsevišķu darbu – ir nepārtraukta plūsma, kurā viens darbs izriet no iepriekšējā. "Mākslinieka darbi ir kā ķēdes posmi. Svarīgi ir nepārtraukt šo ķēdi," saka Gļebs Panteļejevs. Tikām Olga Šilova uzskata, ka mākslas process ir kaut kas lielāks par pašu autoru: "Man liekas, ka es radu procesam. Mākslas process ir kaut kas tāds, ko no mums grib Dievs." Novēlējums radošajiem cilvēkiem Sarunas noslēgumā mākslinieki dalās ar padomu jaunajiem radošajiem cilvēkiem. Gļebs Panteļejevs aicina nepazaudēt spēju vērīgi vērot pasauli un ieraudzīt tajā neparasto: "Visu laiku jāasina sava pasaules uztveres antena." Savukārt Olga Šilova atgādina, ka radošās profesijas nav vieglas, tomēr tās ir nepieciešamas sabiedrībai un kultūras attīstībai. *** Pārraides producente – Inta Pīrāga.

Kā Rīga pārtop par īstu laikmetīgās mākslas galvaspilsētu? Par to mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar Rīgas Mākslas nedēļas galveno kuratori Elīnu Drāki, mākslas centra "kim?" programmas direktori Zani Onckuli un fotomākslinieku Filipu Šmitu, kura izstāde skatāma bijušās fabrikas "Veldze" telpās. Diskusijā netrūkst arī intriģējošu jautājumu. Vai mūsdienu māksla kļūst atvērtāka un rotaļīgāka pēc ilgiem morāles un politikas gadiem? Kā orientēties notikumu bagātajā vasaras programmā un nepalaist garām spilgtākos mākslas brīžus? Klausieties un uzziniet, kāpēc šovasar Rīga kļūst par mākslas mednieku galamērķi! Vasarā būs krietni jāiespringst! Vēl pirms vasaras saulgriežiem Rīgas pilsētvidē vērojama rosība, kas liek domāt par Eiropas kultūras metropoļu pulsu: galerijas, pamestas fabrikas, biroju ēkas un pat kafejnīcas pārtop par laikmetīgās mākslas oāzēm. Šovasar īpašu uzmanību pelna trīs notikumi: Rīgas Mākslas nedēļa, festivāls "Ēdene" mākslas centrā "kim?" un Filipa Šmita fotoprojekts "Saules skūpsti" bijušās fabrikas "Veldze" telpās. Jūlija sākumā mākslas dzīve Rīgā turpināsies ar laikmetīgās mākslas gadatirgu "Hanzas peronā". "Pagājušogad bija negaidīti liela apmeklētība, un šogad piedalīsies vēl vairāk galeriju – arī no Čikāgas, Austrumeiropas, Amerikas un Āzijas," norāda Zane Onckule. Šis tirgus ne tikai nostiprina Rīgu kā reģionālu mākslas tirdzniecības centru, bet arī veido platformu jaunu sadarbību un diskusiju dzimšanai. "Gatavojāmies karstai, bet relaksētai vasarai, bet iznāk, ka mums būs krietni jāiespringst, lai visu redzētu un nepalaistu garām," ar smaidu rezumē raidījuma vadītājs Vilnis Vējš. "Šī vasara Rīgā piedāvā retu iespēju pieredzēt laikmetīgo mākslu visdažādākajās formās un vidēs – no rūpīgi kūrētām izstādēm līdz eksperimentālām performancēm, no intīmiem fotostāstiem līdz lieliem tirgus notikumiem. Atliek tikai atvērt acis, kartē iezīmēt maršrutus un ļauties pilsētas kultūras virpulim!" Pārraides producente – Inga Saksone.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" šoreiz ielūkojamies Rīgas Fotogrāfijas biennāles desmitgades notikumos, pārmaiņās un izaicinājumos Latvijas fotomākslā. Studijā viesojas leģendārā fotogrāfe Māra Brašmane, kura atklāj savu jaunāko izstādi "Mani draugi" – sirsnīgu, autentisku portretu ciklu no pašas jaunības gaitām, kur, kā viņa atzīst, katrs attēls ir gan laikmeta liecība, gan personisks stāsts. Sarunas gaitā mākslas kritiķe Santa Hirša un galerijas "Alma" pārstāvis Kristiāns Fuks palīdz saprast, kā fotogrāfijas jēdziens mainījies līdz nepazīšanai – vai video un tekstils jau kļūst par fotomākslu? Kā saglabāt vērtību laikmetā, kad attēli mūs pārpludina, bet tehnoloģijas maina rituālus? Raidījumā tiek atklāts arī, kādu lomu Māras Brašmanes arhīvs un līdzšinējā pieredze spēlē gan padomju laika dokumentēšanā, gan mūsdienu fotogrāfijas dialogā ar pagātni un jauno paaudzi. Vai klasiska melnbalta fotogrāfija spēj sacensties ar digitālo pārsātinājumu? Kāpēc jaunie mākslinieki atgriežas pie analogajām tehnikām? Meklējam atbildes uz šiem un citiem aktuāliem jautājumiem! Raidījuma producente – Inga Saksone.

Lieldienu rītā Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis mākslinieci Sandru Strēli, kuras jaunākie darbi šobrīd skatāmi galerijā "Māksla XO" – marta vidū šeit tika atklāta viņas personālizstāde "Lūk, krasta viļņos zelta zivtiņa! Vēlies kaut ko!". Ko simbolizē zelta zivtiņa un cik svarīgs māksliniecei ir baseina tēls; kāpēc stāstījums ne tikai glezniecībā, bet arī tekstā viņai ir tuvs; arī par saturisko un telpisko dziļumu; motīviem, kas kārtojas līmeņos; augiem, kuri eksistējuši senatnē un sēnēm; pavasari un Lieldienu svinēšanu – par to visu klausieties intervijā!

Raidījuma "Mākslas vingrošana" fokusā – Latvijas jaunākā tradīcija vizuālajā mākslā: Latvijas mākslas gada balva. Studijā viesojas balvas radošā producente Kitija Vasiļjeva, mākslas zinātniece un žūrijas locekle Aiga Dzalbe, kā arī mākslinieks Krišs Salmanis – pats reiz Purvīša balvas laureāts, bet šoreiz arī balvas dizaina autors. Raidījumā tiek apskatīts, kāpēc Latvijā radusies nepieciešamība pēc jaunas mākslas balvas, kā top nominantu saraksti un kādus izaicinājumus sagādā mēģinājums aptvert visu Latvijas daudzveidīgo mākslas dzīvi – no Rīgas galerijām līdz jauniešu iniciatīvām reģionos.    Vai balvas izvēles process spēj būt iekļaujošs, vai tomēr vienmēr kāds paliek ārpus uzmanības loka? Kā žūrija tiek galā ar neizbēgamajām pretrunām un ģeogrāfiskajām barjerām?                                                        Sarunā skan arī domas par mākslas sacensības jēgu, balvu ietekmi uz māksliniekiem un to, kā balvas pasniegšana pārtop par veselu Mākslas nedēļu Valmierā. Vēl arī par to, kāpēc balva nav tikai sacensība, bet arī nozīmīgs nozares notikumu kartējums; kas ir šīgada nominanti un kāpēc Latvijas mākslas vide, lai cik fragmentēta, tomēr ir dzīvīga un pārsteigumiem pilna. Pārraides producente – Inga Saksone.

Gleznotājas Vijas Celmiņas balvas pirmās ieguvējas Ievas Putniņas darbi šobrīd skatāmi "KIM?" Laikmetīgās mākslas centra duo-izstādē "Spēkstacija". Tajā kopā ar mākslinieci Annu Egli veidojies dialogā bāzēts ideju izvērsums. "Eglei un Putniņai mijiedarbojoties, izstāde četros secīgos spēka staciju cēlienos-turpinājumos aptver jaunradītu darbu kopumu lielo formu glezniecības un tēlniecības tehnikās, un izceļ nepieciešamību (pie)tuvoties dabas procesiem, uzturēt iekšējo harmoniju un kopt individuālos enerģiju resursus," rakstīts galerijas pieteikumā. Bet Kaspars Zariņš, dodoties uz izstādi, juties samīļots, jo darbi apbūruši ar savu patieso sirsnību. Sarunā ar Ievu Putniņu – ne tikai par viņas bērnību un draudzības spēku, bet arī mīlestību uz dabas augiem, ūdeni un laukakmeņiem; par aizrautību un ideālo vidi; par nepieciešamību domāt un skatīties; par pedagoģisko darbu Jaņa Rozentāla mākslas skolā un ne tikai… Pārraides producente – Inta Pīrāga.

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.

17. decembrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notiks Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru gada balvas pasniegšana. Balvas mērķis ir pievērst uzmanību mākslas pētniecības un kuratora darba nozīmīgumam un veicināt mākslas izpratni plašākā sabiedrībā.  No 2024. gada 1. decembra līdz šī gada 1. decembrim izdotās monogrāfijas, pētījumus un kūrētās izstādes vērtēja žūrija, kuras sastāvu pirmajā reizē veidoja biedrības valdes un padomes locekles – Aiga Dzalbe, Ieva Astahovska, Sniedze Kāle un Silvija Grosa, kuru uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis. Silvija Grosa: Kad pirms TRIM gadiem dibinājām biedrību, jau bija uzstādījums domāt par savu balvu, jo balva padara redzamu nozari, un tas tagad, man šķiet, ir apliecinājies. Izsludinot šo faktu, sabiedrībā uzreiz ir interese. Kā notiek vērtēšanas darbs? Ir priekšstats, kā strādā žūrija, bet kuratora darbs un monogrāfijas - tā tomēr ir specifika. Uzdevums bija ārkārtīgi grūts, un noteikti neesam visu ideāli atrisinājuši. Mēs noteikti uz to nepretendējam, jo nozare ir ļoti plaša - tur ir gan monogrāfijas, gan pētījumi, gan kūrētās izstādes. Vērtēšana notika, iekšēji sadalot kategorijās un pēc tam atsijājot, tad savstarpēji strīdoties un vienojoties par kopsaucējiem. Tā nonācām līdz skaitlim 11, kas ir 11 izsludinātie pretendenti, bet, protams, tur noteikti varēja būt vēl vairāk, jo mūsu redzeslokā bija daudz lielāks skaits. Kāda ir proporcija starp izstādēm un rakstu darbiem? Proporcija ir par labu izstādēm, bet jānošķir, ka mēs vērtējam tieši kūrētās izstādes, kuratora darbu. Ne visas izstādes, kas notiek, ir ar kuratora roku veidotas, un mēs mēģinājām koncentrēties uz tām, kur jūt kuratora pienesumu - tas ir pētījums vai īpašs kuratoriālais skatījums, - un tās arī nonāca šajā sarakstā. Cik plašs areāls ir aptverts ģeogrāfiski, tā pārsvarā ir Rīga vai parādās arī reģioni? Parādās arī reģioni, piemēram, Daugavpils, Liepāja un pat Viļņas izstāde. Noteikti, ka varētu vēl plašāk, bet pagaidām ir tā, tādam ieskatam. Tas ir pirmais pasākums, un tas noteikti ir tālāk labojams un pilnveidojams. Vai ir taktiski pirms pašas ceremonijas vaicāt, kāds no Jūsu skatupunkta ir bijis 2025. gads mākslas zinātnē Latvijā? Domāju, ka tas bijis ļoti veiksmīgs, jo iznākušas arī vēl citas monogrāfijas, atļaušos atzīmēt, ka arī manis sastādītais rakstu krājums “Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks”, bet tas, protams, šeit netiek vērtēts, jo esmu žūrijā. Ir arī jaunpienesumi - Kristīnes Ogles monogrāfija par Purvīša skolnieku Teodoru Paulovicu, un ir Jāņa Kalnača monogrāfija par Jani Šternbergu. Izšķīrāmies par tiem diviem autoriem, kas sarakstā palikuši. Lūdzu, dažus vārdus par statueti! Izsludinājām iespēju pieteikt balvas ideju, bet lielas aktivitātes no kolēģiem nebija. Tad man šķita, ka mums kā mākslas vēsturniekiem būtu piemēroti orientēties uz ļoti plašiem simboliem, un kas gan labāk parāda mūsu nozares daudzpusību un reizē arī komplicētību un dziļumu kā šīs divas ģeometriskās formas - aplis un kvadrāts. Varam atskatīties uz resensanses laiku, uz tā saukto Vitrūvija cilvēku - plašu vēsturisku kontekstu. Abām formām katrai par sevi piemīt dziļa simbolika, turklāt tās ir divas formas, kas it kā simbolizē mākslas vēsturi un šo kuratoriālo praksi. Ar šādu ieceri uzrunāju tēlnieku Bruno Strautiņu, kurš laipni piekrita šo dizainu izveidot un, protams, ir pielicis no sevis - var saskatīt viņa interpretāciju par šīm formām. Plašāk - audioierakstā.

Vai pastāv kolektīvās atmiņas? Kāda ir saikne starp individuālo un kolektīvo atmiņu? Kā var runāt un stāstīt par traumatisku pieredzi? Kultūrpētnieks Deniss Hanovs uz sarunu aicinājis teātra un operas režisori LAURU, mākslinieci Annu Pommeri un vēsturnieku Kasparu Zelli. Pārraides producente – Ieva Zeidmane.

Aizvadītie 35 gadi Latvijas mākslā. Kas mainījies, kas palicis nemainīgs? Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, mākslas kuratoru Raivi Alksni un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Mārtiņu Ratniku. Raidījuma producente – Ieva Zeidmane.

Apgādā "Neputns" klajā nācis izdevums, kurā apvienots Borisa Bērziņa zīmējumu albums un Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku. Izdevuma redaktors ir Raimonds Ķirķis, bet dizainere Anta Pence. Grāmata ir veltījums Borisam Bērziņam (1930–2002), kura 95. jubileja tika atzīmēta 7. oktobrī. Izdevumā apkopotas mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarunas ar Borisu Bērziņu, kuras tapušas laika periodā no 20. gadsimta 80. gadu sākuma līdz pat gadsimta beigām, īpaši daudz 90. gadu vidū, un Borisa Bērziņa radītu zīmējumu albums. Ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Ieva Zeidmane: Boriss Bērziņš esot jūsu mūža cilvēks. Laima Slava: Nenoliedzami, tā tas ir. Jo viņu nevar aizmirst. Un sarunas ar viņu bijušas tik piesātinātas un vērtīgas, ka ir svarīgi, ka cilvēki var tās izlasīt. Un tieši sarunas kā sarunas, nevis tikai kaut kādi gudrību formulējumi. Tas, kā viņš spontāni reaģē – tas man liekas ļoti svarīgi. Un tas šai grāmatā ir saglabāts. Un speciāli īpaša uzmanība pievērsta tieši zīmējumam, jo zīmējums tomēr ir visintīmākā un vistiešākā mākslinieka izpausme. Tur nu skaidri var redzēt, cik talanta vērta ir mākslinieka roka, tās pieskāriens, tas, ko viņš spēj paveikt vienkārši ar roku. Borisam Bērziņam tā bija milzu bagātība, un es neizsakāmi vēlos, lai cilvēki gūst baudu, šos zīmējumus šķirstot un skatoties. Zīmējis Boriss Bērziņš esot vienmēr un visur, un arī jūs pati sarunas laikā ar Borisu Bērziņu esat šādus zīmējumus pieredzējusi. Jūs interesēja, kas konkrētajā brīdī top? Nē, jo sapratu, ka tā ir diskrēta lieta – tas, ko viņš zīmē. Skatīties pār plecu man nepatīk... Reizēm tā bija vienkārši līnija, reizēm kāds izvērstāks zīmējums? Jā, iespējams. Grāmatā esmu minējusi, ka bija viena tāda reize, kad viņš to zīmējumu, kas tapa mūsu sarunas laikā, man atdeva. Tad es redzēju, kas ir šajā zīmējumā. Kas tas bija? Tāda figūra, ne pārāk apaļīga. (Smejas.) Un es biju ļoti laimīga un priecīga par šo zīmējumu. Jūs noteikti māksliniekam tikāt vaicājusi, ko viņam nozīmē zīmējums.  Tā ļoti nopietni par zīmēšanu viņam neko neesmu jautājusi, jo varu teikt, ka zīmējuma īpašo vērtību pati esmu novērtējusi vēlāk. Tagad. Jo tad es jautāju vairāk par procesu, par radošumu: ko viņš domā, kā viņš pieiet tieši radošumam, kas man likās pats svarīgākais. Un ko viņš atbildēja par radošuma aspektu? Grāmatā tas viss ir. No daudziem un dažādiem viedokļiem. Varbūt viens zīmīgs teikums, ko atradu uz viena no viņa zīmējumiem: "Staigāšana ir redzēšana." Tas apliecina, ka radošums viņā bijis pastāvīgi un neglābjami. Ja viņš kaut kur ir gājis, viņš visu ir ievērojis, viņa redze uzreiz uztvērusi to, kas viņu interesē, kas paliek atmiņā. Tas nenozīmē, ka tas uzreiz kaut kā realizējies, bet viss kļuvis par būtisku impulsu. Redzēto viņš attīra un pasniedz savu [versiju].  Pašu pirmo tikšanos ar mākslinieku jūs, protams, atceraties... Protams – kā gan to var aizmirst?! Es gan toreiz drusku baidījos, jo man bija sastāstījuši, ka ar Borisu Bērziņu var būt visādi – viņš var bezmaz pa trepēm "nolaist" zemē. Laikam jau viņam bija bijusi ne pārāk laba pieredze. Bet nu – gāju avīzes "Literatūra un Māksla" uzdevumā, mēs kaut kā aizrunājāmies un sapratāmies. Un šī pirmā intervija ir arī grāmatas sākumā. Tā bija mūsu pirmā tikšanās, ja neskaita to, ka braucu uz izstādi Doles salā, kas notika Mākslas dienās – tur viņu redzēju pirmoreiz. Bet pirmā aizraušanās ar viņu man bija 1973. gadā, kad viņam bija pirmā lielā personālizstāde. Tolaik vēl strādāju Dārziņskolā par mākslas vēstures skolotāju un sūtīju savus bērnus skatīties šo izstādi un rakstīt par to. Man bija liels prieks, ka pati kopš tā brīža ar viņu aizrāvos, un arī jaunie mūziķi reaģēja ļoti skaisti un adekvāti uz to, kas bija šajā izstādē. Bet tā pirmā lielā saruna mums bija 1981. gadā. Vairāk – ierakstā.

Laikmetīgās mākslas centra Kim? radošā direktore Zane Onckule, galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate un māksliniece Līga Spunde stāsta par Latvijas mākslinieku gaitām ārpus Latvijas robežām. "Kā mēs varam viņiem tajās palīdzēt?" jautā  mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" - Ingas Šteimanes saruna ar trim radošām personībām, kas strādā ar telpu, - Kristapu Ancānu, Paulu Rietumu un Renāti Lagzdiņu par to, kā telpa var būt mākslas materiāls, kādus pienākumus tā uzliek māksliniekam un kā domāt par mērķiem, ja par materiālu ir izvēlēta telpa. Mākslas vēsturniece un kuratore, Rīgas Botāniskā dārza direktore Renāte Lagzdiņa plašāk Latvijā pazīstama Sporta pils dārzu projektu Rīgā un vides mākslas objektu "Rotaļu skatuve" Valmierā. Kristaps Ancāns ir mākslinieks un starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā. Paulam Rietumam aiz muguras ir maģistra studijas arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā,  Signe Šteimane: Telpa ir plašs jēdziens, un mūsdienās mēs runājam par komplicētu, saliktu telpu. Tā var būt publiska, privāta, virtuāla, dabiska, mākslīga, arhitektoniska vai vēsturiska, profesionāla, vai ainaviska utt. Kā jūs uztverat telpu? Vai tā jūsu apziņā vairāk ir vienota vai sadalīta? Renāte: Renāte: Mani interesē, kas ir cilvēki, apdzīvo telpu. Katram uztvere ir citāda, kā viņš tajā jūtas. Pēdējā laikā vairāk domājusi par bērniem, kas atrodas viņa acu līmenī, ko redz cilvēks ratiņkrēslā, reāli skatoties pēc fiziskā auguma. Tāpēc es teiktu, ka telpa pieder daudziem cilvēkiem, līdz ar to tā ir fragmentāra. Mani interesē atrast kaut nelielus aizmetņus tām lietām, kas telpā var savest kopā šos dažādos lietotājus - telpas patērētājus un cauri gājējus, kas viņus veido pēc tam par tādu vienotu kopumu kā kopiena. Pauls Rietums: Viena lieta, no kā nevaram izbēgt, ir būšana telpā. Mēs varam būt tikai mazāk vai vairāk apzināti par to, kādi mēs tajā esam un kā mēs dalam to ar citiem. Telpa vienmēr ir vieta, kurā esam vienoti, no kuras mēs tiešām nevaram izbēgt. Mēs varam tikai būt prātīgāki šajā apziņā vai neprātīgāki. Kristaps Ancāns: Interesanti, ka Renāte pieminēja bērnus. Bērni ir starta pozīcija, kurā mēs uzzīmējām šo nelielo perimetru, mūsu mājas. Iepazīstot pasauli, šo perimetru zīmējam arvien lielāku un lielāku, līdz sākam pēc funkcijas, nepieciešamības, atrašanās cilvēkiem, kas mums apkārt, sadalīt šīs telpas dažādos ietvaros. Kādā brīdī saprotam, ka mēs paši varam veidot šo perimetru, paši veidojam to, kāda šī telpa būs. Ir svarīgi apzināties, ka tu esi telpas veidotājs un tev ir visi rīki, lai to darītu.

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās.