Advertise on podcast: Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Minhenes Bundesvēra universitātes politikas zinātnes profesoru un grāmatas “Ja Krievija uzvar. Scenārijs” autoru Karlo Mazalu (Carlo Masala) par nākotnes scenārijiem starptautiskajā politikā un kā atturēt iespējamu Krievijas uzbrukumu NATO dalībvalstīm tuvākā nākotnē. "Mēs esam pieraduši pie laimīgām beigām. Tāda ir teju katra Holivudas filma un tāds fināls bija notikumiem gan 1945. gadā, gan 1989. gadā. Ne uzreiz. Citādi būtu garlaicīgi. Tomēr beigās - jā. Nenoliedzami, ka šobrīd uz spēles ir mūsu demokrātijas liktenis, Ukraina. Populisti, kas uzvar vēlēšanās, Krievijas karaspēka daļas, kas virzās uz priekšu. Donalds Tramps - prezidents. Bet gan jau mūsu demokrātija to izturēs un Rietumi nekļūs vājāki. Bet ko tad - ja ne? Ko tad, ja Krievija uzvar?" Tā sākas grāmata, ko 2025. gadā izdeva Minhenes Bundesvēra universitātes profesors Karlo Mazala, kurš savā grāmatā izskata dažādus hipotētisku scenārijus un mūsu rīcības variantus.  Jūsu grāmata “Pasaules nekārtība, globālās krīzes un Rietumu ilūzijas” pirmo reizi tika publicēta 2016. gadā. Tajā galvenā tēze bija, ka mums nepieciešams reālistisks skatījums uz starptautiskajām attiecībām, kas ir brīvas no ilūzijām. Kas ņem vērā ģeostratēģiskos dotumus un atkal mācās šo varas valodu ne tikai lasīt, bet arī atkal runāt. Kā jūs redzat, kas ir šis eventuāli reālistiskais skats uz starptautiskajām attiecībām šodien, a salīdzina ar to, ko jūs rakstījāt 2016. gadā? Karlo Mazala: Es vēl aizvien uzskatu, ka reālistisks skatījums uz starptautiskajām attiecībām nozīmē vispirms jau starptautisko politiku redzēt un uztvert tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu es to labprāt gribētu. Un pie tā pieder atzīt, es tagad izvēlēšos Eiropas perspektīvu, ka šobrīd mēs tuvojamies starptautiskai sistēmai, kurā tās noteicošie spēki vairs nesaskata principiālu starptautisku organizāciju nepieciešamību. Principiāli vairs neakceptē starptautisko tiesību saistību ar savu rīcību, principiāli pāriet uz imperiālu valdīšanas formu, tātad uz uzspiestu valdīšanu hegemonijas, piekritējos balstītas valdīšanas vietā. Un, ja pasauli redz tā, tad attiecīgi ir jāievirza sava politika. Tas, manuprāt, ir reālistisks skatījums. Ja drīkstu to ilustrēt ar piemēru: mums bija ļoti daudz diskusiju par pagājušās nedēļas galveno jautājumu – Donalds Tramps grib dabūt Grenlandi. Tagad Davosā ir panākts kompromiss. Ko tas patiesībā nozīmē NATO? Tagad var teikt, ka reālistisks skatījums ir: NATO, kādu mēs to pazīstam, pārstāj eksistēt. Tātad, nevis NATO kā tāda pārstāj eksistēt, bet gan NATO, kādu mēs to pazinām, pārstāj eksistēt. Ko tas varētu nozīmēt? Karlo Mazala: Piemēram, vēsturiski jūs līdz šim ik pa laikam esat redzējuši situācijas, kad NATO valstis nonākušas savstarpējā konfliktā. Ir bijušas Grieķija un Turcija, Lielbritānija un Islande, toreiz, Suecas krīzes laikā 1956. gadā, bija ASV pret Lielbritāniju un Franciju. Bet nekad nav bijusi situācija, kurā vadošā NATO valsts citai NATO valstij draud ar vardarbību, lai iegūtu daļu tās teritorijas. Un tas ir vienkārši jāatzīst, arī ja šobrīd, iespējams, ir atrasts kompromiss. Tās ir fundamentālas izmaiņas, kas saistītas arī ar to, ka ASV principiāli pa jaunam definē arī savu lomu NATO attiecībā uz Eiropu.  Tātad, es spēju to redzēt šādi, un tad arī manai politikai jābūt attiecīgi virzītai. Vai arī – kā to dara daudzi Eiropas politiķi – es varu skraidīt apkārt un teikt, ka transatlantiskā savienība vēl aizvien ir stipra, nav nekādu strīdu starp Ameriku un Eiropu. Tas nozīmē, uztvert pasauli nevis tādu, kāda tā ir, bet redzēt to tādu, kādu es labprāt gribētu.  Karlo Mazala ir starptautiskās politikas profesors Minhenes Bundesvēra universitātē un pieprasīts komentētājs vācu un starptautiskajos medijos. Viņš ir arī biežs viesis lielākajos politisko diskusiju raidījumos Vācijā. Vācijā izdotas vairākas viņa grāmatas. Viena no tām “Pasaules nekārtība, globālās krīzes un Rietumu ilūzijas”. 2025. gadā iznāca viņa grāmata - fikcija "Ja Krievija uzvar. Scenārijs", kurā viņš izklāsta fiktīvu, bet biedējoši ticamu scenāriju: 2028. gadā Krievija, lai pārbaudīti NATO reaģēšanas spējas, okupē Igaunijas pilsētu Narvu un Hijumā salu. Alianse vilcinās izsludināt līguma 5. pantu, kas grauj uzticību kolektīvās aizsardzības solījumam. Jūsu sliktākajā scenārijā Baltija tiek iekarota Karlo Mazala: Ne visa Baltija. Igaunijas pilsēta Narva un Hījumā sala tiek iekarotas. Kas būtu tas labākais scenārijs, ja mēs nedomājam par sliktāko gadījumu, ja jūs šo grāmatu būtu rakstījis no pretējā skatupunkta? Karlo Mazala: Grāmatā au ir atspoguļots, kā nonākt līdz labākajam scenārijam. Scenārijam seko arī vēl viena daļa, kurā teikts, kas mums jādara, lai šo scenāriju nepieļautu. Un šī daļa ļoti lielā mērā mērķē uz trīs lietām: Eiropas apbruņošana, skaidri signāli Krievijai un mūsu sabiedrību izturības stiprināšana. Tas viss dod savu ieguldījumu tajā, lai tas, ko es šajā scenārijā attīstu, nemaz nenotiktu. Un tas mums būtu labākais scenārijs. Proti, ka tiek iegrožotas neoimperiālās ambīcijas.  Varētu teikt, ka labākais scenārijs būtu, bet tas šobrīd nav kas tāds, ko var balstīt aktuālajā attīstībā, ka Ukraina šajā karā uzvar. Bet šobrīd tas nav reālistiski. Citādi - labākais scenārijs, kas mums, eiropiešiem, beigu beigās ir vai uz ko mums būtu jātiecas, ir fakts, lai Krievija pēc kara pret Ukrainu, vairs nespēj turpināt savu neoimperiālistisko ambīciju īstenošanu. Jūs vairākkārt esat runājis par šīm neoimperiālistiskajām ambīcijām. Ko jūs ar to domājat? Arī šajā grāmatā jūs rakstāt, ka, iespējams, grāmatas izdošanas brīdī Krievija jau ir uzvarējusi. Bet kurš gan to tā droši var paredzēt. Karlo Mazala: Ar neoimperiālajām ambīcijām es domāju to, ko mums diendienā stāsta vadošie Krievijas politiķi, proti, viņi mums stāsta, ka viņu mērķis ir atgūt dominanci pār lielām Eiropas teritorijām, politisko un ekonomisko dominanci. Es neuzskatu, ka Krievija tiecas savā valstī inkorporēt vēl vairāk teritorijas. Tātad nav runa par Padomju Savienības atjaunošanu. Bet runa ir par dominances īstenošanu pār tiešajiem blakus esošajiem. Un tā nav tikai Ukraina, tā ir Baltija, tā ir Moldova, iespējams, arī Bulgārija un Rumānija. Jūs savā grāmatā nerakstāt par Ukrainu, bet rakstāt par Baltiju. Karlo Mazala: Tieši tā, jo scenārijs ir tāds, ka Krievija uzvar šo karu Ukrainā, un kas notiek tālāk. Un konteksts šāda scenārija rakstīšanai bija tāds, ka daudzi cilvēki Eiropā domā, ka tad, kad karš pret Ukrainu būs beidzies, tad būs miers. Žēl, protams, ka Ukraina zaudē savas teritorijas, bet tad Krievija būs mierīga. Un šī aplamā izpratne…  Varat atcerēties vēstuli, ko Krievija 2021. gada 17. decembrī nosūtīja uz Vašingtonu, un 18. decembrī līdzīgu vēstuli uz Briseli, NATO ģenerālštābu. Krievija relatīvi skaidri saka: viens no priekšnosacījumiem, lai mēs vispār neuzbruktu Ukrainai, ir Eiropas drošības arhitektūras demontēšana līdz 1997. gada stāvoklim. Tas rakstīts šajā vēstulē. Un krievi nav tādi muļķi, lai ticētu, ka NATO izmetīs no alianses Poliju, Čehiju, Ungāriju un Baltijas valstis. Krievi zina, ka tas nenotiks. Bet tas, ko viņi grib, ir amerikāņu karaspēka vienību izvešana no šīm valstīm. Savā pasaules uztverē Krievija ļoti labi zina – kamēr ASV ar savu karaspēka vienību klātbūtni ir aizsardzības spēks šajās valstīs, tātad Baltijā, Rumānijā, Polijā, tik ilgi Krievija nespēs pār tām politiski un ekonomiski dominēt. Ja šīs vienības tiktu izvestas, tad ir iespēja politiskai un ekonomiskai dominancei pār šim valstīm.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Minhenes Bundesvēra universitātes politikas zinātnes profesoru un grāmatas “Ja Krievija uzvar. Scenārijs” autoru Karlo Mazalu (Carlo Masala) par nākotnes scenārijiem starptautiskajā politikā un kā atturēt iespējamu Krievijas uzbrukumu NATO dalībvalstīm tuvākā nākotnē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieci, Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani par jauno nenoteiktību pasaules politikā, ASV un Eiropas attiecībām, lielvaru noteikto dienaskārtību un mazo un vidējā lieluma valstu stratēģiju ietekmēt to. Pasaules kārtība mainās. Mēs dzīvojam jaunā, multipolārā pasaulē. ASV prezidents Tramps teica runu Pasaules ekonomikas forumā Davosā, kur pilnībā atklājās plaisa starp prezidentu Trampu un Eiropu, kad viņš pauda savu nicinājumu pret Eiropas imigrācijas politiku, tās noteikumiem un stingro nevēlēšanos atdot viņam Grenlandi, kuru, kā viņš uzstāj, Amerikai jāiegūst savā īpašumā. Katastrofa Davosā izpalika, un Eiropa it kā var atkal uzelpot. Taču ASV prezidenta draudi ir atstājuši iespaidu.  Nākamajā dienā Eiropas līderi pulcējās uz ārkārtas tikšanos Briselē, un Eiropa cīnās ar mainītu realitāti pēc gadu desmitiem, kad tā paļāvās uz stabilām attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm gan tirdzniecības, gan drošības jomā.  Saruna par šo jauno nenoteiktību ar vēsturnieci un Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani. Jūs esat pētījusi laikmetu, ko sauc par aukstā kara beigām, savu pētījumu priekšmetu apzīmējot kā tā laika jauno nenoteiktību, kas bija 80. gadu beigas un 90. gadu sākums. Tas bija laiks, kad beidzās aukstais karš. Fukujama toreiz runāja par vēstures beigām. Šobrīd Davosas ekonomikas forums un ģeopolitiskās reālijas arī iezīmē līdzīgu noti, ka ir sācies jauns laikmets, un kaut kas ir beidzies. Trampa komentāri visas dienas garumā Davosā tika uztverti - cik maz kopīga tagad ir Amerikai un Eiropai, kas ilgu laiku bija visciešākie sabiedrotie. Kā jūs redzat, kas ir tas jaunais laikmets, par kuru saka, ka tas jau ir sācies, un kāds laikmets ir beidzies? Una Bergmane: Ļoti grūti pateikt, kāds būs jaunais laikmets, jo tas šobrīd veidojas. Tas, ka mēs sākām dzīvot citā pasaulē, tas ir pilnīgi skaidrs. Šis arī ir pārmaiņu laiks, tāpat kā tas laiks, par kuru es rakstīju, 80. gadu beigas, 90. gadu sākums. Bet tā būtiskā atšķirība priekš Latvijas un priekš Eiropas kopumā ir tā, ka 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā pārmaiņas notika, mēs varam teikt, mūsu pretinieku nometnē - Padomju Savienībā. Un tās pārmaiņas bija pozitīvas. "Perestroika" kopumā bija ļoti pozitīvs process, pat ja viņš nesniedza Baltijas valstij visu to, ko mēs vēlējāmies. Tagad mēs piedzīvojam lielas pārmaiņas mūsu līdzšinējā sabiedrotā nometnē. Tās ir negatīvas gan tās iekšpolitiskās dinamikas dēļ, kas notiek ar ļoti autoritārām, vardarbīgām tendencēm pret ASV iedzīvotājiem. Tās ir arī negatīvas, jo mainās ASV prioritātes, kādas tās ir bijušas kopš Otrā pasaules kara. Eiropā vairs netiek pilnībā uzskatīta par sabiedroto, par ko liecina draudi Grenlandei. [Arī viņu ārpolitikas koncepcija] Par to liecina arī lielākās pārmaiņas. Ne tikai tas, ka Eiropa vairs nav tuvākais un labākais sabiedrotais, bet Eiropa tiek raksturota teju kā ienaidnieks vai sacensību objekts. Bet Krievija jaunajā ar ASV ārpolitikas skatījumā vairs nav drauds un ienaidnieks. Viņi tiek varbūt ekonomiskā aspektā uzskatīti par kaut ko, ar ko ir jāsacenšas, bet nav šī pretstāve, kas pastāvēja gan aukstā kara laikā, gan arī kaut kādā mērā pēc tam. Pat ja bija vēlme sadarboties ar Krieviju, bija ļoti skaidrs, ka ASV tuvākais sabiedrotais ir Eiropa, nevis Krievija. Tagad mēs par to vairs neesam pārliecināti.  Mēs līdz ar to varam iezīmēt šos pārmaiņu elementus, bet pateikt, kāda būs tā jaunā pasaule, kura veidojas, mēs vēl nevaram. Mēs esam tajā ļoti nepatīkamajā, sarežģītajā brīdī, kurā tās pārmaiņas notiek, un mēs nezinām, pie kā viņus novedīs. Protams, tas labākais variants, uz ko mēs varam cerēt, būtu jauna Eiropas drošības arhitektūra, kurā Eiropas valstis, iespējams, iesaistot Kanādu, veido savu aizsardzības sistēmu bez ASV. NATO ģenerālsekretārs Rute bija teicis, ka NATO bez ASV principā beidz pastāvēt kā NATO. Una Bergmane: Tas, vai NATO var turpināt pastāvēt bez ASV, šajā pārejas posmā mums nav būtiski. Arī NATO valstis vienas pašas šo lēmumu nevar pieņemt. Tur ir jābūt ASV aktīvai domāšanai un iesaistei. Vai ASV formāli vai neformāli ir vai nav NATO dalībvalsts, tas patiesībā nav tik būtiski. Bet ir jābūt plānam B, kurš ar laiku var kļūt par plānu par A, kā Eiropa var sevi aizstāvēt, ja ASV to vairs nevēlas darīt. Bet Eiropa šādu plānu ilgstoši nav izstrādājis. Mēs kaut kādā ziņā plāna B izstrādāšanas sākumā. Vai mums tam ir laiks? Una Bergmane: Es ceru, ka mums tam ir laiks. To mēs nezinām. -- Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā, nodarbojusies ar pētījumiem Jeila universitātē ASV, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā., Šobrīd ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem.  Una Bergmane savā darbā pievērsusies aukstā kara beigām un PSRS sabrukuma laika pētījumiem - Oksfordas universitātes izdevniecībā iznāca Unas Bergmanes grāmata  "Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums" kas izdota arī latviešu valodā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Autrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Armandu Astukeviču par starptautiskās politikas kopsakarībām, notikumiem Irānā, Grenlandē un Venecuēlā, par Krievijas kara konsekvencēm pēc pieciem gadiem un Latviju. 2026. gada sākums starptautiskajos notikumos sākas vai turpinās ar citiem scenārijiem, nekā analītiķi to paredzēja 2025. gada nogalē. Nnotikumi Venecuēlā, Grenlandē vai Irānā, iespējams, maina un ietekmēs procesus Eiropā, Krievijas karā Ukrainā un pasaulē. Kāds šiem notikumiem ir Latvijas konteksts? Par to, cik ļoti pasaulē viss ir saistīts, kas ir tās nemainīgie lielumi, un kur izpaužas domino efekts, saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Armandu Astukeviču. Kad bija pagājuši divi gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, tu rakstīji, ka "kopš tā laika ne tikai situācija frontē, bet arī Krievijas iekšpolitika, sabiedrība un ekonomika ir piedzīvojusi pārmaiņas. Aizvien vairāk vērojama kara migla". Tie bija divi gadi. Pēc mēneša mēs varēsim runāt jau par pieciem gadiem. Daži šo laika posmu salīdzina ar Pirmā pasaules kara ilgumu, daži salīdzina ar Otrā pasaules kara ilgumu. Respektīvi, ir kaut kādi jauni atskaites punkti, lai varētu pateikt, kas ir tas, kas notiek, vai kādā veidā to apzīmēt. Ja toreiz varējām runāt par kara miglu, kas vairāk attiecās gan uz Krievijas iekšpolitiku, gan uz ārpolitiskajiem procesiem, kā tu raksturotu situāciju pēc pieciem gadiem? Armands Astukevičs: Ja man jāraugās retrospektīvi, protams, kaut kādā mērā tā kara migla ir nedaudz izkliedējusies. Mēs redzam ja ne kaut kādas konflikta atrisinājuma aprises, tad tomēr kaut kāda veida beigu fāzi tam, kas sākās ar 2022. gada februāri.  Ja mēs raugāmies Krievijas iekšpolitikā, kādas ir bijušas transformācijas, tad, protams, redzam ļoti spēcīgu militarizācijas komponenti, varbūt lielāku, nekā sākotnēji varējām paredzēt. Gan Krievijas režīma noturība, gan sabiedrības sāpju slieksnis ir ārkārtīgi augsts, un vēlme turpināt karu, neskatoties ne uz kādiem zaudējumiem, - to mēs varam redzēt. Tas ir viens no secinājumiem. No otras puses, arī raugoties no tādas režīma loģikas, Krievija nav atkāpusies no sākotnēji nospraustajiem mērķiem, un viens no tiem ir savas ietekmes sfēru nostiprināšana. Un Ukraina šeit ir galvenais atslēgas punkts.  To, kas ir mainījies, mēs drīzāk varam redzēt demokrātiskajā pasaulē, mums ir nākuši citi brīvās pasaules līderi. Primāri Amerikas Savienotās Valstis ir būtiski mainījušas to spēles laukumu. Bet tajā pašā laikā gan lielākie zināmie Eiropas mediji pagājušā gada nogalē, gan arī domnīcas turpina diskusijas ar tādu retorisku jautājumu: vai Krievija uzbruks NATO? Arī tu rakstīji publikācijā pagājušā gadā par "Zapad" mācībām Krievijā un Baltkrievijā, ka mums ir jārēķinās, ka tiek plānots ilgtermiņa konflikts starp Krieviju un NATO. Armands Astukevičs: Jāskatās nedaudz plašāk, kā Krievija saredz ārpolitiku kopumā. Ja es jautātu, vai Krievija uzbruks NATO 2026. gadā vai nē? Armands Astukevičs: Nekas Krievijas trendu nav lauzis. Mēs varbūt cerējām, ka konflikta rezolūcija Ukrainā kaut kādā veidā Ukrainai par labu varētu Krievijas imperiālo ambīciju lauzt. Šobrīd neredzam, ka tas kaut kādā veidā varētu šādi rezultēties, jo neviens no miera scenārijiem Ukrainā to neparedz.  Tas, kā Krievija raugās uz ārpolitiku, un tas aizvien vairāk gan ideoloģiskajā plaknē, gan ārpolitikas plānošanas plaknē parādās, ir orientācija uz konfliktu. Mazāk raudzītos uz to, ka Krievija aktīvi un atklāti vēlētos karu ar NATO, bet noteikti tā redz iespējas izmantot savu militāro muskuli pret vājākiem spēlētājiem, tai skaitā Baltijas valstu reģionu. Krievija nesaredz starptautiskās attiecības kā kaut ko, kur savstarpēji starp spēlētājiem ir iespējams sakarīgs kompromiss, it īpaši starp spēlētājiem, kas ir savā spēku samērā atšķirīgi. Ja runājam par politisko vēlmi, arī tu pirms pusgada rakstīji, ka mums ir svarīgi stiprināt sabiedrības noturību. 2026. gads ir Latvijas Saeimas vēlēšanu gads. Kādā veidā Latvijas sabiedrībā Krievijas imperiālistisko nodomu kontekstā būtu jādemonstrē, kā tu pats rakstīji - nenoliedzams gribasspēks aizstāvēt savu valsti arī iekšpolitiski, arī kā demokrātisku valsti vēlēšanu procesā? Kādi ir iespējamie riski, ja lielais konteksts ir tāds, kā tu pats viņu iezīmē? Armands Astukevičs: Risks ir, ja sabiedrības vēlme kaut kādā brīdī sašķobās un sākas kaut kāda veida iekšpolitiskās turbulences. Es gan šobrīd to neredzu. Ir skaidrs, ka Krievija dažādos veidos cenšas un vienmēr ir centusies ietekmēt arī Latvijas un Baltijas valstu vēlēšanas un iekšpolitiskos procesus. Pieņemu, ka priekšdarbi jau šobrīd tiek veikti. Tas, kas ir mainījies un kur redzam atšķirības ar pagājušā gada vēlēšanām Moldovā vai vēlēšanām Gruzijā, Krievijas rokas un instrumenti, iespēja iejaukties Baltijas valstīs iepretim šiem piemēriem ir daudz, daudz ierobežotāki. Mēs esam stiprinājuši savas demokrātiskās institūcijas, mēs esam stiprinājuši mūsu tiesību aizsardzības vidi, esam stiprinājuši mūsu vēlēšanu integritāti gan pret dažāda veida informatīvās telpas manipulācijām un spējām Krievijai finansēt kaut kāda veida darbības Latvijā. Tas ir liels mūsu ieguvums. Ja mēs paraugāmies uz Moldovu vai Gruziju, redzam ļoti plašas Krievijas iespējas brīvības iejaukties. Līdz ar to konteksts ir ļoti atšķirīgs un tas mūs stiprina. Ja mēs raugāmies uz iepriekšējiem vēlēšanu cikliem, Krievija spējas ārpus tīri informatīvās manipulācijas plaknes ir stipri vājinājušās. -- Armands Astukevičs ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē. Iepriekšējā darba pieredze politikas analīzē un plānošanā Aizsardzības ministrijā, strādājot ar krīžu vadības un visaptverošas valsts aizsardzības jautājumiem. Pašreizējās pētnieciskās intereses saistītas ar tēmām par Baltijas valstu aizsardzības un drošības politiku, valstu noturību un pretošanos hibrīdapdraudējumiem un Krievijas ārpolitikas procesu analīze.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes rektoru un ekonomistu Gundaru Bērziņu par Latvijas valsts stratēģiju nākamajiem 25 gadiem un iespējamajiem attīstības scenārijiem. 2025. gada nogalē Latvijas Universitātē tika prezentēts "Latvija 2050" stratēģiskais ietvars, kas balstīts sabiedrības vērtību, vajadzību un gaidu izpētē. Pētījuma virsmērķis bija izstrādāt attīstības scenārijus un noteikt sasniedzamos rādītājus nākamajos 25 gados, aptverot tādas jomas kā aizsardzība, konkurētspēja un klimata politika. Stratēģisko ietvaru bija izstrādājuši Latvijas Universitātes zinātnieki, viens no viņiem bija arī Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš.  Kad sāku strādāt žurnālistikā, mani uzrunāja kāda slovēņu režisora teiktais: "Dod Dievs, lai politiķu solītā labākā nākotne iestātos viņu dzīves laikā!" Ja mēs šo pašu attiecinātu uz zinātniekiem, kā tas būtu? Gundara Bērziņš: Nākotne katram liekas varbūt mazliet citāda, mūsu pieeja bija - atrast objektīvu pamatu, kas ir definējis, kādai jābūt nākotnei. Tāds pamats ir, Satversmē diezgan skaidri ir definēti pirmajā rindkopā uzdevumi, kādi Latvijai, neatkarīgi no tā, kurā viņa ir laika sprīdī, jārealizē. Tur ir diezgan skaidri pateikts - valstij ir jāpastāv un nepārtrauktība ir jānodrošina, latviešu valodai, kultūrai ir jābūt saglabātai un attīstītai, labklājība valstī, kas nodrošina labklājību katram sabiedrības loceklim. Ņemot vērā to, ka tiešām nevaram paredzēt, kas notiks 2050. gadā, balstoties uz šo konkrēto dokumentu, varam paredzēt, ka šīm lietām tur noteikti ir jābūt. Mums bija Roberta Ķīļa stratēģija "2030 ". Ko tādos nestabilos ģeopolitiskos apstākļos vispār iespējams prognozēt? Cik lielā mērā, lai kaut ko prognozētu, ir jāsaprot, kas notiek šobrīd? Gundars Bērziņš: Vēl svarīgāk saprast - kāpēc mēs atrodamies frontē un ko mēs tur darām? Valsts nepārtrauktības nodrošināšana ir viens no Latvijas sabiedrības šībrīža galvenajiem uzdevumiem, jo par to mēs visi esam vienojušies. Es ceru, ka mēs esam vienojušies. Tu nevari pateikt, kas īsti būs, bet mums ir pienākums saglabāt latviešu valodu un kultūru un to attīstīt, to mēs esam visi apņēmušies. Ģeopolitiskā situācija aizsargāt valsti mēs arī esam apņēmušies, ja jau mēs viņu esam nodibinājuši, mums viņu jāsargā. Mēs esam apņēmušies veicināt iedzīvotāju labklājību. Neatkarīgi no tā, kāda ir tehnoloģiskā attīstība, kāda ir ģeopolitiskā attīstība, mums jādara viss, lai šīs trīs lietas notiktu. Mēs tiešām neesam politiķi, lai definētu, kāds ir tas politiskais fokuss, bet es uzskatu, ka Satversme stāv pāri konkrētajiem politiskajiem uzstādījumiem. Tā bija mūsu pieeja, kā mēs uz to paskatījāmies, trīs lietām ir jābūt neatkarīgi no tā, uz ko fokusējas pati politika. (..) Es jums uzdošu to, ko dažreiz mēdz zinātnieki saukt par miljons dolāru jautājumu, ko mums patīk uzdot: kādēļ mēs atpaliekam no lietuviešiem, vai kādiem mēs atpaliekam no igauņiem?  Gundars Bērziņš: Mēs neatpaliekam no igauņiem ne drošības jautājumā, ne arī valodas jautājumā. Mēs no igauņiem atpaliekam ekonomikas un konkurētspējas jautājumā.  Ekonomisko konkurētspēju mēs neskatām tā, kā uz to skatās, piemēram, ekonomisti. Mēs skatāmies tikai no politikas skatupunkta, kas nav pareizi. Valstij ir precīzi jānodefinē, kāda mums ir izvēle: mums ir zemas pievienotās vērtības ekonomika vai mums ir augstas pievienotās vērtības ekonomika? No ekonomikas viedokļa mēs to saucam - produktivitātē balstīta ekonomiskā izaugsme. Tas ir viens virziens. Bet paralēli, par ko mēs vēl mazāk runājam, ir izmaksu konkurētspēja.  Mēs esam definējuši šajā pētījumā, ka valstij noteiktajā ietvarā ir precīzi jādefinē, kā mēs kļūsim produktīvāki, kurās izmaksu pozīcijās Latvija būs konkurētspējīgāka. Šīs divas lietas novedīs pie valsts konkurētspējas kā veselai sistēmai. Bet, kamēr tu neesi definējis izmaksu konkurētspēju un produktivitātes konkurētspējas pozīcijas, tikmēr atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams. Lai atbildētu pilnībā uz šo jautājumu, ir jāatbild arī paralēli uz jautājumu, kāds būs tehnoloģiskais attīstības līmenis? Vai mēs turpināsim izmantot zemas pievienotās vērtības biznesa modeļus, vai mēs iesim tehnoloģisko ceļu, tas ir, automatizācijas un robotizācijas ceļu, un kā mēs stimulēsim inovācijas? Šajās četrās lietās - tehnoloģijas, inovācijas, izmaksu konkurētspēja un produktivitātē balstīta konkurētspēja - mums nav izdarītas izvēles jau pēdējos 20 - 30 gadus. Mēs neesam pateikuši, kādā ir mūsu pozīcija katrā no šiem jautājumiem.  (..) Pētniecība ir svarīgā arī sociālajos un humanitāros jautājumos. Ja mēs to nepētām, nav izpratnes, kāpēc ir tik maza uzticība valstij. Rezultātā mēs varam pieņemt politikas, kas neatbilst realitātei.  Pētījuma ietvaros bija tā saucamie dialoga apļi, gan mēs runājam ar sabiedrību. Iezīmējas divi virzieni - Latvija nav viendabīga, ir diezgan lielas reģionālās atšķirības, kas cilvēkiem liekas svarīgs. Man liekas, ļoti interesants secinājums, ka būtiskuma faktori dažādās Latvijas vietās, piemēram, Latgalē atšķiras no Kurzemes. Valsts lomas atšķirības bija diezgan lielas - izpratne par to, kas valstij jādara, izglītības jautājumos bija diezgan lielas atšķirības.  Otrs atšķirību vektors, kas saistīts ar sabiedrības dažādu izpratni, iezīmējas, ka ļoti svarīgs ir iesaistes mehānisms lēmumu pieņemšanā valstī. Cilvēki nejūtas iesaistīti lēmumu pieņemšanā. Lai gan konceptuāli mēs redzējām, ka cilvēku izpratne par lokalizētu - es domāju, pašvaldību līmenī spēja ietekmēt lēmumus ir pieaugusi. Tas ir pozitīvais  faktors. Mūsu redzējums uzticības jautājumā ir līdzdalības sadaļa, kā sabiedrība var līdzdarboties lēmumu pieņemšanā. Sanāca diezgan daudz uzsvērt, ka cilvēki gribētu gribētu, lai viņu lēmumi daudz vairāk ietekmē to, kas ar viņiem notiek. -- Gundars Bērziņš kopš 2024. gada ir Latvijas Universitātes rektors. Viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas vadošais pētnieks un korespondētājloceklis, Valsts prezidenta ārštata padomnieks. 1990. gadā iestājos Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, 1995. gadā ieguvis bakalaura grādu un vēlāk arī maģistra grādu vadībzinātnē, 2013. gadā veiksmīgi aizstāvējis promocijas darbu "Stratēģiskās vadīšanas sistēma radošo nozaru organizācijās", iegūstot doktora zinātnisko grādu vadzinībās. 2014. gadā ievēlēts par docentu Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātē un kopš  205. gada arī par asociēto profesoru. Bijis fakultātes dekāns un paralēli ieguvis zinātniskā akadēmiskā profesora amatu un kļuvusi arī par Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.  Bijis arī akciju sabiedrības "Olainfarm" padomes priekšsēdētājs un kopš 2023. gada darbojas Valsts prezidenta kancelejā kā Valsts prezidenta ārštata padomnieks Latvijas konkurētspējas un ekonomikas jautājumos.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropologu un politiķi Andri Šuvajevu par politiku kā profesiju, demokrātijas problēmām, par uzticību publiskajai varai un nākotnes domāšanu. 2026. gads ir Saeimas vēlēšanu gads. Sabiedrība ar zemu uzticību publiskajai varai, ar draudiem par ārēju finanšu ietekmi uz vēlēšanu procesiem. Sarūk uzticība medijiem. Tajā pašā laikā jaunākā paaudze pēdējos 30 gadus Latvijas vēsturē uzskata par zelta laikmetu. Latvijas politikas situācija no tajā iesaistītā skatupunkta. Vai un par ko Latvijas politiķi spēj vienoties, vai valsts saglabāšana ir retorisks vai pavisam konkrēts jautājums - par to saruna ar sociālantropologu un Saeimas deputātu, kurš iesaistījās parlamentārajā politikā pirms trim gadiem no partijas "Progresīvie" un kurš iepriekš pētījis arī sociālās nevienlīdzības aspektus sabiedrībā, Andri Šuvajevu. Filozofs Aleksandrs Pjatigorskis kādā rakstā par politiku apgalvoja, ka politikā iet tie cilvēki, kuri nevar realizēties pamatprofesijā. Jūs arī esat vairākkārt rakstījis par to, ka tūlīt nāks jaunā paaudze, kas visu nomainīs. Tas bija, vēl pirms jūs pats kļuvāt par politiķi. Kā kā ir ar šo profesionalizācijas aspektu, ja skatāmies tādā Vēbera kontekstā, cilvēki, kuri strādā politikā, vai cilvēki, kuri dzīvo no politikas? Andris Šuvajevs: Politika ir profesija. Neapšaubāmi. Viņai tādai arī ir jābūt. Tās prasmes un zināšanas, kas ir nepieciešamas labam politiķim, manuprāt, nav pat atrodamas citos amatos. Gan spēja vadīt komandas, gan spēja izprast politisko laukumu, kas bieži vien ir tas sarežģītākais, jo daudzi cilvēki, kuriem ir ļoti skaidri politiskie priekšstati, vēlme mainīt lietas, bet ir ļoti grūti ieiet politiskā vidē, kur tie spēles noteikumi... Man jāizmanto vārds spēle, jo bieži vien tā ir spēle. Spēles noteikumi ir citi, un spēles noteikumi nemitīgi mainās, un ir grūtības pielāgoties šiem nemitīgi mainīgajiem noteikumiem. Fakts, ka jebkurā brīdī tas instrumentu klāsts, kas ir pieejams, lai rīkotos kā politiķis, nav ļoti skaidri definēts. Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevis, cik radošs tu esi tajā, kā tu izmanto šos  instrumentus un vai tu spēj radīt jaunus instrumentus, lai veidotu politisku darbību.  Fakts, ka šis ir tik nenoteikti, ir tas, kas ļoti daudziem cilvēkiem, ieejot politikā, manuprāt, ir ļoti sarežģīti. Tāpēc tā noteikti ir profesija. Un tie cilvēki, kurus redzam politikā ilgstoši, ne velti mēs viņus redzam ilgstoši, viņi ir izkopuši šīs prasmes un savā ziņā arī šo mākslu. Manuprāt, tas nav slikti. Jautājums, vai mēs piekrītam vai nepiekrītam viņiem, ir cits.  Ja jautā man personiski, cik lielā mērā es vēlos pilnībā šim nodoties un atlikt malā varbūt akadēmiskos jautājumus? Ir tik daudz vēl ko darīt un tik daudz ko mācīties. Politika noteikta ir tik piesātināta vide, ka no viņas izkāpt ir ļoti grūti. Vai tas ir cilvēciski labi? Tur man varbūt ir jautājuma zīme. Ir tik daudz jautājumu, ar kuriem ikdienā jāstrādā, ir  liela intensitāte, vadot partiju, būt medijos, būtu sadarbībā ar koalīcijas partneriem. Aiziet mājās un atslēgties no tā ir praktiski neiespējami. Tas noteikti ietekmē to, cik lielā mērā mēs esam kopumā spējīgi veidot labu politisko vidi. Ir ļoti viegli vienkārši tajā visā pazust. Līdz ar to ir, manuprāt, svarīgi jebkuram labam politiķim spēt izkāpt ārā no tā. Ja jūs būtu iesūtīts pētnieciskais aģents politikā, kas būtu tie jautājumi, kurus jūs tur redzat? Andris Šuvajevs: Man būtu jāpadomā. Pirms trim gadiem man nebija ļoti skaidru pētniecisko jautājumu, kurus es sev uzdevu. Vairāk tas bija mēģinājums iepazīties ar šo vidi, kurā es esmu. Tagad, ja es skatītos, manuprāt, viens no interesantākajiem jautājumiem, kas būtu jebkuram pētniekam, kam ir pieeja savā ziņā šādiem jautājumiem, būtu jautājums par to, kā top politika? Tas arī nav tik pašsaprotams jautājums par to, kā skaidra vīzija jeb ideja pārtop reālos lēmumos un kas ir visas iesaistītās puses, visi iesaistītie līmeņi, kas piedalās idejas tapšanā. Redzēt, kā politika bieži vien šo ideju padara neizmantojamu. Piemēram, par sociālo nevienlīdzību. Skatīties un analizēt to, kādā veidā paši politiķi runā par šo sociālās nevienlīdzības tēmu, vai ir izpratne, vai tā ir prioritāra jebkādā veidā.  Ikdienā, strādājot ar ļoti daudziem jautājumiem, tas, ko es nezināju vai par ko apjausma bija diezgan maza, ir nenormālais jautājumu daudzums, kas ir katru nedēļu uz mana galda lielā mērā. Daudzi tādi jautājumi, kuros es noteikti neesmu eksperts un kur ir nepieciešamība ļoti ātri iedziļināties, ātri izprast, formulēt pozīciju un viņu pārstāvēt gan iekšēji partijā, gan pēc tam arī publiski. Politikas temps ir milzīgs, un līdz ar to šādā kontekstā, manuprāt, skatīties un vērtēt, kā top politika, kā top lēmumi, es domāju, tas būtu viens aizraujošs temats. -- Andris Šuvajevs ir ir Saeimas deputāts, partijas "Progresīvie" līdzpriekšsēdētājs. Ieguvis socioloģijas bakalaura grādu Glāzgovas universitātē un maģistra grādu sociālajā antropoloģijā Oksfordas universitātē. Ir Rīgas Stradiņa universitātes docētājs. Kā ekonomikas antropologs pētījis postpadomju ekonomikas vēsturi, valsts antropoloģiju un moderno monetāro teoriju. Bijis rīcībpolitikas pētnieks domnīcā "Providus", kā arī darbojies finanšu žurnālistikā portālā "TVNET". 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Annu Žabicku par sabiedrības novecošanos un pansionātu kā Latvijas sabiedrības mikromodeli, par valsti un sociālajām saitēm un tuvākās nākotnes riskiem un problēmām. Latviju, tāpat kā daudzas citas Eiropas reģionus, skar divas būtiskas problēmas: sabiedrības novecošanās, ko ietekmē zemā dzimstība, un vidējā mūža ilguma pieaugums. Mēs runājam arī par lauku tukšošanos, slēdzam skolas reģionos, un daudzviet tajos tiek ierīkoti pansionāti. Starppaaudžu solidaritāte, sabiedrības spēja solidarizēties, ziedojam onkoloģijas slimniekiem rekordlielas summas, un arī mūsu sociālās saites mainās. Kāds izskatās mūsu sabiedrības līgums attiecībā uz novecošanos un attiecībā pašiem uz sevi?  Jūs par savu pētniecības procesu rakstījāt, ka "ik pa laikam ieskrēju arī Latvijā, tai skaitā pirmo Covid-19 pandēmijas gadu nodzīvojot lauku pansionātā. Jau gadiem smejos, ka esmu cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Šobrīd esmu it kā atgriezusies Latvijā". Jūs rakstījāt, ka atgriezusies Latvijā manām ausīm aizvien skan draudīgi un biedējoši gan kā jaunajai pētniecei, kam ir bijusi laime pieredzēt citas pasaules pētniecības prakses, gan vienkārši kā cilvēkam. Vai tagad ir kaut kas tāds, uz ko jūs skatāties savādāk? Vai antropologam Latvija kā lauka pētījumu vieta ir atvērusies savādāk? Kas ir tie jautājumi, ko jūs ieraugāt vai kuri potenciāli mums būtu jāpēta? Anna Žabicka: Šobrīd es mēģinu ja ne migrēt projām no novecošanās un rūpju tēmas, tad varbūt vienkārši pieķert vēl kaut ko klāt. Mani sāk interesēt dažādi migrācijas aspekti, kas aizvien ir aktuāli, tai skaitā, kā jauni cilvēki migrē prom no Latvijas, bet arīdzan - kā cilvēki migrē uz Latviju, tātad cilvēki, kas no ārzemēm pārceļas uz šejieni dažādu apsvērumu dēļ. Es domāju, ka migrācija nākotnē būs aizvien aktuāla tēma, proti, cilvēki arvien vairāk un vairāk no dažādiem reģioniem migrēs uz Latviju. Tas varētu būt saistībā ar klimata izmaiņām, mēs esam salīdzinoši drošā zonā. Tas varētu būt saistībā ar dažādiem militāriem konfliktiem citur vai vienkārši labākas dzīves meklējumos. Tas noteikti aktualizēsies arvien vairāk.  Arīdzan novecošanās tēma. Arī ar  savu pētījumu mēģinu parādīt, ka mans izejas punkts ir Latvija, bet mēs uzzinām caur Latviju daudz vairāk par novecošanos vai par tukšošanos laukos, ko var attiecināt arī uz citām valstīm. Līdz ar to izejas punkts mums ir gana bagātīgs jebkurā tēmā, kurā mēs skatāmies.  Es domāju, vēl viena tēma, kas noteikti aktualizēsies, būs militarizācija un ar to saistītās dažādās blaknes un fenomeni, tai skaitā vides potenciālā degradācija vai vismaz ietekme uz vidi. Ko tas nozīmē sabiedrībai kopumā - dzīvot uz kaut kādas robežšķirtnes un aktīvi militarizēties, aktīvi ieguldīt finanšu līdzekļus militarizācijā, bet ne, piemēram, veselībā un veselības aprūpē. Aptaujas gadu pēc gada mums rāda, ka cilvēki uzskata, ka vajadzētu ieguldīt, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā. Jautājumu loks ir gana plašs un gana interesants. Te ir, ko pētīt. Sākot pētīt sabiedrības novecošanos, kas bija tā hipotēze vai pieņēmums, kuru jūs izvirzījāt? Kas ir tas, ko jūs rediģējāt, pārskatot? Anna Žabicka: Mums varbūt nav tādas hipotēzes. Mēs ejam iekšā laukā parasti ar diezgan atvērtu skatu. Mums ir kaut kādi pieņēmumi. Jūs izvēlējāties datu vākšanu veikt, dzīvojot pansionātā?  Anna Žabicka: Jā. Es gribēju saprast, ko nozīmē dzīvot ne tikai pansionātā, bet dzīvot mazā lauku pansionātā, vidē, kura tukšojas visdažādāko aspektu ietekmē. Ts ir, gan novecojot, gan cilvēki, kas emigrē projām no šīs vides. Tas nozīmē arī kaut kādu limitētu darbavietu skaitu. Tas nozīmē mazo viensētu izbeigšanos, iespējams, vai katrā ziņā pārdomas par to, ko es darīšu ar savu viensētu, kad es kļūšu vecs, jo mani bērni Latvijā nedzīvo vai negrib pārņemt šīs prakses. Manā pētījumā tas pansionāts, kurā es dzīvoju, vēl aizvien tur atgriežos, kļūst par tādu prakšu uzturētāju un sociālekonomisko punktu. Man liekas, ka to mēs neieraugām bieži vien, domājot par pansionātiem. Tādā nozīmē, ka viens pansionāts reģionā  varbūt kļūst par tādu kā valsts mikromodeli, sabiedrības mikromodeli? Anna Žabicka: Apmēram. Es viņu saucu  par "social special fix", kas nozīmē, ka, rūpējoties par vecāka gadagājuma cilvēkiem, šī nacionālā līmeņa nedrošība saistībā ar novecošanos un tukšošanos šajā mazajā vietā savukārt sniedz zināmu stabilitāti. Tās varbūt nav lielas reformas un spoža nākotne, bet tas notur vietā prakses, kas tur ir pastāvējušas. Piemēram, cilvēks, kuram ir viensēta, viņš, strādājot pansionātā, spēj to viensētu arī uzturēt. Ja viņam nebūtu darba pansionātā, tad viensēta un tā Latvijas brūnā arī izbeigtos. Pansionāts kļūst par vietu neformālai ekonomikai, ne pelēkajai, bet neformālai ekonomikai. Bet arī par tādu sociālu tīklojumu, caur kuru, kā saka cilvēki, kas tur strādā, lietas notiek ātrāk un labāk. Proti, ka caur šo iestādi rūpes plūst arī ārpus tās un nostiprina to lokālo vietu reģionā. Mēs dzirdam tajā pašā laikā politiskā līmenī ļoti lielas rūpes par demogrāfiju. Vai novecošanās ir pilnīgi pretējs process un kādā veidā abi salāgojas politikas veidošanā un arī attieksmes veidošanā, jo tie izskatās divi dažādi poli? Anna Žabicka: Mans pētījums rāda, lai arī mums ir it kā rūpes par demogrāfiju, tās lielākoties, sākot no 90. gadiem, kad runāja par zemu dzimstību un par to, ka latvietība ir apdraudēta vai ka mēs kā nācija esam apdraudēti, tie rezultāti ir bijuši diezgan nekādi. Tas ir palicis tādā retoriskā līmenī. Novecošanās bieži vien tiek skatīta kā pretpols. Tas ir tas, kas šo demogrāfisko situāciju pasliktina, kas izsūknē budžetu, kas kļūst par tādu smaguma mums uz pleciem. Es to saucu par "pazemības politiku". Proti, rīcībpolitikas saistībā ar novecošanos vai nu nav, vai ir ļoti vāja, vai ir ārkārtīgi sasteigta pēdējos gados pieņemot ļoti steidzīgi terminus no Eiropas Savienības. Piemēram, aktīvā vai veselīgā novecošanās, kur beidzot parādās rīcībpolitikas plānojumos kaut kādas intervences, kas attiecas ne tikai uz dzimstības palielināšanu un reemigrāciju, kas ir tāds sapnis, bet kas attiecas arī tiešām uz cilvēkiem, kas noveco, tai skaitā arī mums kaut kad. -- Anna Žabicka ir Stradiņa universitātes pētniece sociālantropoloģe, studējusi doktorantūras programmā sociālajā antropoloģijā Vīnes universitātē. Ieguvusi maģistra grādu ar specializāciju antropoloģijā Veinas valsts universitātē ASV, savukārt bakalaura grādu studējusi Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Savā disertācijā viņa analizē saikni starp lauku teritoriju iztukšošanos un sabiedrības novecošanos. Pētījumā koncentrējas uz to, kā novecošana, kas sabiedrībā un politikā tiek par valsts un nacionālās identitātes apdraudējumu, izpaužas mazā lauku pansionātā vecākiem cilvēkiem. Viņas pētniecības fokuss ir medicīnas antropoloģija - novecošana, aprūpe, rūpes, veselība un vienlīdzība, kā arī radniecība.   

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieku un Eiropas Parlamenta deputātu Ivaru Ijabu par ASV nacionālās drošības plānu un tajā iezīmēto Eiropas nākotni, par Eiropas aizsardzības spējām un Krievijas interesēm. ASV nacionālās drošības plāns un šajā politikas dokumentā formulētais viedoklis un nākotnes redzējums attiecībā uz Eiropu rada vairāk jautājumu, nekā šobrīd iespējams rast atbildes. Eiropas kritika vai cerības uz labējo populistu uzvaru, domāšana ietekmes sfērās - tās varētu būt arī P****a idejas. Tā raksta Eiropas izdevumi pagājušajā nedēļā.  Berlīnē notiek Eiropas līderu, ASV pārstāvju un Ukrainas pārstāvju tikšanās ar mērķi it kā līdz Ziemassvētkiem noslēgt pamieru. ASV nacionālā drošības stratēģija kārtējo reizi satricinājusi eiropiešus. Kāds, tavuprāt, būs rezultāts ASV un Eiropas sadarbībai?  Ivars Ijabs: Droši vien tas, ka Amerika mainīsies. Viņa jau ir sākusi mainīties. Šis gads ir bijis pietiekoši satricinājumiem bagāts. Bet nekāds skaidrs rezultāts nav redzams.  Es domāju, ka ārpolitikas stratēģijas stāsts ir arī iekšpolitisks. Ja paskatāmies to, cik lielu uzmanību viņš [Tramps] pievērš Rietumu puslodei, ka Monro doktrīna... Amerikāņi pamatā koncentrējas uz to pasaules pusi, nevis uz otru, tas jau ir lielā mērā Trampa vēsturiskais stāsts par migrāciju. Otra lieta, ka viņam kā diezgan daudziem amerikāņiem joprojām liekas, ka uz viņiem parazitē, viņus izmanto, viņi no tā cieš. Viņiem līdz šim ir bijusi bezatbildīga valdība, viņuprāt. Tagad viņš mēģina to pagriezt atpakaļ.  Bet par Eiropu - jā, tā nodaļa ir visnotaļ uztraucoša. Tur gan diezgan bieži tiek piemirsta tā daļa, kur viņš saka: Eiropa mums ir svarīgs partneris jebkurā gadījumā, mums ir vēsturiskās saites ļoti svarīgas. Bet tas, ka viņš runā par to, ka Eiropas civilizācija iet bojā migrācijas dēļ, par to, ka visas transnacionālās organizācijas, pirmkārt, protams, Eiropas Savienība, ka tas ir kaut kas slikts un viņam nepatīkams, tas, protams, Briselē ļoti daudziem nepatīk. Bet atkal - tas nav nekas ļoti jauns. Tas vienkārši ir ļoti spilgti noformulēts.  Trampa administrācija jau savā pirmajā prezidentūrā nebija sajūsmā par Eiropas Savienību. Viņi ir gatavi runāt ar valdībām, ar valstu valdībām, viņi ir gatavi, piemēram, ar Mercu runāt. Viņi ir gatava runāt ar Meloni, viņi ir gatava runāt ar Stārmēru. Bet viņiem visa tā Briseles padarīšana - tas vienmēr ir licies diezgan aizdomīgi. Kas tam ir par iemeslu? Tā ir viena no lietām, ko norāda, kā risku, ka tas ir mēģinājums šķelt Eiropu. Ivars Ijabs: Domāju, ka tas ir galvenais risks. Un tajā diemžēl Tramps, gribot vai negribot, tiešām ir vienots ar Putinu. Gribam tikt vaļā no Briseles, lai katra valsts atgūst pilnībā savu suverenitāti. Mēs varam iedomāties, ar ko tas varētu beigties. Tā, lai valstis paliktu viens pret vienu ar agresoru, ar Krieviju. Tādā ziņā, es domāju, ka ir ļoti bīstami.  Bet kas tam ir par iemeslu? Es domāju, ka pirmām kārtām viņi to transnacionālo stāstu ar kopējām institūcijām Briselē īsti nesaprot, jo tas nav viņu stāsts. Viņi vienmēr ir bijuši otrā pusē okeānam un tajā procesā nav piedalījušies. Otra lieta, ka Eiropas Komisija ir tā, kas viņiem tīri praktiski dara ļoti bieži gauži. Runa ir, piemēram, par tarifiem, kas nepaliek bez atbildes. Arī par digitālajiem stāstiem, kas pēdējā laikā īpaši ir par Īlonu Masku un 150 miljonu sodu viņam par to, ka nav ievērojis Eiropas likumdošanu attiecībā uz sociālajiem tīkliem. Tas viņiem rada gauži un tāpēc viņiem tas nepatīk. Viņi daudz labprātāk runā ar valdību vadītājiem, ar valstu vadītājiem Eiropā, bet mazāk ar fon den Leienu, Koštu vai Kallasu. To arī šobrīd redzam. Transnacionāls aspekts ir arī NATO.  Ivars Ijabs: Bet tā ir drošības alianse un mazāk māca dzīvot, pēc Trampa domām. Tā nepieņem visādas biznesu regulējošas lietas, pamatā vairāk ar karaspēku un militārām lietām nodarbojas. Tas viņiem acīmredzot neliekas tik nesaprotami un bīstami. Bet kas vēl ir, ja pievēršam Eiropas sadaļai uzmanību tajā stratēģijā? Tur tiek runāts par kaut ko tādu kā "stratēģiskā stabilitāte attiecībās ar Krieviju". Es absolūti nesaprotu, ko tas nozīmē. Kāda veida stabilitāti mēs varam iedomāties ar vienu brutālu agresoru, kurš nevienā mirklī nav gatavs pildīt tos līgumus un nosacījumus, kuriem viņš ir tikko piekritis? Šis man liekas ļoti uztraucošs moments. Proti, kā mēs iedomājamies to stratēģisko stabilitāti? Tas ir līdz nākamajam agresijas gadījumam? Kā jūs to novērsīsiet? Kā jūs to stabilitāti panāksiet? Pagājušajā nedēļā NATO ģenerālsekretārs Rute brīdināja alianses dalībvalstis, ka tās ir Krievijas nākamais mērķis, uzsvēra nepieciešamību nekavējoties reaģēt uz to. Viņš teica: tagad. Kāda ir situācija tieši tagad? Ar ko tā atšķiras? Ivars Ijabs: Rute vada NATO, kas ir pamatā aizsardzības alianse. Un tas ir jāskatās kontekstā. Mēs zinām, ka Lavrovs pagājušajā nedēļā arī iznāca ar paziņojumu par to, ka 2021. gada decembra ultimāts attiecībā uz NATO joprojām ir spēkā - nekāda NATO karaspēka tajās valstīs, kas iestājušās aliansē pēc 1997. gada. Tas ir tiešs apdraudējums mums. Tas nozīmē, ka mēs, pēc Krievijas domām, vispār nedrīkstam sevi kopā ar sabiedrotajiem aizsargāt, jo tas apdraud Krievijas drošības intereses. Dabiski, ka Rute uz to reaģēja. Rute tādā ziņā ir pietiekoši gudrs un slīpēts. -- Ivars Ijabs ir Eiropas Parlamenta deputāts, ievēlēts no partijas "Latvijas attīstībai". Savulaik studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā, vēlāk filozofiju Latvijā un Vācijā. Ieguvis filozofijas bakalaura un maģistra grādus, kā arī politikas zinātņu doktora grādu. Līdz ienākšanai politikā bijis latviešu sabiedrībā plaši pazīstams politologs, publicists un asociētais profesors Latvijas Universitātē, kā arī pētnieks Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūtā. Vairāk politiskās publicistikas grāmatu autors.  

Raidījumā Brīvības buvāris saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci Elīnu Vrobļevsku par 2026. gada prognozēm ģeopolitikā un Krievijas kara norisēm Ukrainā, ASV drošības koncepciju un Eiropu, kā arī par vēlēšanu ietekmēšanas riskiem Latvijā. Publicētas "The Economist" prognozes 2026. gadam. Izdevums vēsta, ka globālajā politikā 2025. gads bija tas gads, kad beidzās vecā kārtība. Prezidents Donalds Tramps tikpat dramatiski, kā uzsāka Baltā nama pārveidošanu, iznīcināja gadu desmitiem senas normas un institūcijas. Viņa ieviestie tarifi smagi skāra daudzpusējo tirdzniecības sistēmu, starptautiskās diplomātijas mehānismus, sākot no ANO līdz ārvalstu palīdzībai. Ilggadējās drošības alianses tika pārveidotas uz tirgus attiecību pamatiem, kas monetizēja Amerikas militāro un ekonomisko ietekmi. Stingrā attieksme pret NATO sabiedrotajiem noveda pie aizsardzības budžeta palielināšanās, ko pirms gada maz kas būtu varējis uzskatīt par iespējamu.  Raidījuma viese ir Krievijas ārpolitikas eksperti, Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska.  "The Economist" prognozē, ka, saskaroties ar P****a nepiekāpību, Amerikas Savienotās Valstis atstās Ukrainas nākotni Eiropas ziņā. Tā ir aizņemta šobrīd ar izteikti populistisko labējo spēku pieaugumu vai riskiem un līdz ar to varētu nespēt uzņemties šo atbildību. Ko nozīmē vispār domāt par 2026. gadu, ja salīdzinām, kā prognozēja 2025. gadu. Elīna Vrobļevska: Mēs dzīvojam tādā laika posmā - cerams, ka tas ir pārejoši - ka prognozēt kaut ko ir pietiekami izaicinošu. Man liekas, liela daļa no izaicinājuma ir tieši Donalda Trampa personība. Diemžēl vai par laimi - viņš ir Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Un, lai kāda būtu mūsu attieksme pret Trampu kā prezidentu, kā personību, aiz viņa stāv ārkārtīgi ietekmīga mašinērija, kas ir Amerikas Savienotās Valstis. Viss budžets, finansējums, institūcijas, kas nāk tam līdzi. Līdz ar to ASV spēja ietekmēt dažādus procesus starptautiskajā sistēmā nemazinās, neskatoties uz prezidenta kompetenci vai kompetences trūkumu.  Vai un kā tas varētu ietekmēt Eiropas spēju aizsargāt un iestāties par Ukrainu šajā procesā? Šobrīd, man liekas, ir nedaudz palaimējies, ka Eiropā tas lielais vēlēšanu vilnis, kas bija, ir pārvarēts. Mums būtu jābaidās no nākošā vēlēšanu cikla.  Domāju, ka 2026. gadā Eiropas galējais politiskais sentiments paliks publiskajā telpā, būs nepatīkams, radīs ļoti daudzas viļņošanās, bet vismaz pagaidām neredzu, ka tas reāli varētu ietekmēt pašreizējo politisko kursu. Mēs joprojām redzam, ka Vācija ļoti stingri aizstāv un pastāv par Ukrainu un cenšas kaut kā līdzsvarot šo ASV veidu, kā tiek mēģināts panākt mieru. Tas pats ir Francijā. Bet visu laiku ir jābūt tādam kā rezerves variantam, ka tas var, protams, mainīties. "The Economist" norāda, ka šie mēģinājumi sašķelt Eiropu ar dažādo labējo spēku iedarbību būs viens no ieguvumiem tieši Putinam. Viņš var cerēt, ka Eiropas apņēmība un vienotība sabruks, tāpēc ka Eiropa būs aizņemta pati ar sevi. Elīna Vrobļevska: Tas ir tas, manuprāt, uz ko Putins vienmēr ir spēlējis. Tāpēc, ja viņš atbalsta šādus politiskos spēkus. Tas ir labi zināms Francijā, Ungārijā, Vācijā un tā tālāk. Protams, viņa taustāmais mērķis ir šķelt Eiropu, šķelt Eiropas sabiedrību, lai sabiedrība ir pēc iespējas polarizētāka, jo tad viņa arī atbilstoši nobalsos, kad atnāks attiecīgais vēlēšanu cikls.  No Krievijas puses redzam, ja runājam kontekstā par ASV, protams, Kremlis un Peskovs jau ir paspējis komentēt jauno ASV stratēģiju, cik tā ir labvēlīga Krievijai. Ne Krievijai, bet Krievijas pasaules uzskatam vai tam, kā Krievija redz, kas notiek Eiropā un kas notiek globāli kopumā. Protams, tur ir sentiments par Eiropas civilizācijas norietu un ka mēs ierobežojam kaut kādu politisko spēku darbību. Šis viss "spēlē" Krievijai par labu. Ja paskatīsimies Kremļa komentārus pēc nesenajām tikšanās reizēm un pirms pagājušās nedēļas tikšanās ar Kremlī ar Vithofu, Kušneru un Rubio, tur arī bija šis sentiments par to, ka Krievija vismaz šobrīd, kamēr viņai tas ir izdevīgi, saka: iespējams, mēs varētu būt vairāk uz viena viļņa ar ASV. Bet viņi specifiski runā vairāk par Trampu un Trampa prezidentūru. Ar to šobrīd saistās ASV.  Eiropa ir tā, kura traucē miera panākšanas procesu, Eiropa ir tā, kas vēlas paildzināt karu. Eiropa ir tā, kura ir lieka šajā vienādojumā. Krievijai un ASV, un, iespējams, kaut kādā brīdī arī Ukrainai vajadzētu lemt par to, kas notiek tad Ukrainā. Eiropa tur tikai kuļ gaisu un rada negācijas, un nodarbojas ar kara kūdīšanu. Tā ir jaunā tēze, tāpēc, ka šobrīd ASV politika ir labvēlīga Krievijas mērķiem un Krievijas stratēģiskajam redzējumam par to, kā būtu jāskata pasaule. "The Economist" arī raksta, ka Putina domāšana atbilst Krievijas militārajai kultūrai, kas uzskata, ka kara mērķis, kas šobrīd notiek, nav teritorijas okupācija, bet gan visas drošības sistēmas un konkrēti Ukrainas teritorijas aizsardzības sistēmas iznīcināšana. Tā ilgstošas nedrošības frontes līnijas ievilkšana. Ja domājam šādā kontekstā, jautājums par to, vai karš beigsies 2026. gadā vai 2027. gadā, ir kaut kādā ziņā lieks, jo tas paredz ilgstošu konfliktu tuvākajā nākotnē. Elīna Vrobļevska: Es domāju, tie mērķi ir patiesi. Bet vairāki mērķi ir patiesi vienlaicīgi, un nav vismaz Krievijai savstarpēji izslēdzoši. Viens ir tas, kas notiek frontē. Nevajag, manuprāt, sevi mānīt, par to, ka kaut kādi rādītāji Krievijā paliek sliktāki un tūlīt Krievija sabruks un nespēs turpināt karu. Tā nav. Mēs arī redzam, ka Krievija nezina, kā uzvarēt. Elīna Vrobļevska: Šobrīd kara turpināšana ir daudz izdevīgāka un daudz atbilstošāka Krievijas ne tikai militāriem mērķiem, bet vispārējiem iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem mērķiem. Viens, protams, ir tas, ka Krievija ar šo karu vēlas un vienmēr ir vēlējusies, manuprāt, sagraut pastāvošo starptautisko sistēmu, sašūpot viņu un uz tā pamata radīt kaut ko jaunu. Manuprāt, tas ir tas lielais stratēģiskais mērķis no Krievijas puses. Tas ir tas, par ko Putins jau otro desmitgadi runā. Par to, ka ir jāpārveido starptautiskā sistēma un starptautiskā kārtība.  Iespējams, bija arī kaut kādā ziņā kripata apstākļu sakritības, ka Ukrainā radās labvēlīgā augsne, kuru Krievija diemžēl izmantoja. Kaut kādi iekšējie politiskie satricinājumi, kur Krievija redzēja iespēju logu sākt agresīvi rīkoties. To viņi varēja arī iekšpolitiski kaut kā pamatot un attaisnot: ukraiņi - brāļu tauta, tur notiek "nacifikācija", spēlēt uz iekšējiem sentimentiem, kas rada atbalsi Krievijas sabiedrībā un arīdzan politiskajā elitē tai. Bet, manuprāt, tas virsmērķis vienmēr ir bijis satricināt starptautisko sistēmu. Vai tas ir izdevies tādā formā, kā Krievija cerēja? Manuprāt, ka nē. -- Elīna Vrobļevska Rīgas Stradiņa universitātē ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un doktora grādu par disertāciju "Krievijas ārpolitiskās identitātes idejas un to izpausmes ārpolitikā no 2012. līdz 2022. gadam". Viņa ir lektore Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece. Viņas pētniecības virzieni ietver ārpolitisko naratīvu un to ietekmes uz politikas procesiem analīzi, Krievijas ārpolitikas radīto drošības izaicinājumu izpēti, arī Krievijas aktivitātes informatīvajā telpā.     

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ģeopolitsko pētījumu centra vecāko pētnieku, bijušo Satversmes Aizsardzības biroja vadītāju Jāni Kažociņu par ASV, Ukrainas un Krievijas sarunām par kara izbeigšanas nosacījumiem un kara beigu prgnozēm, par Eiropas, NATO un ASV attiecībām un Latvijas sratēģiju. Karš Ukrainā noris jau ceturto gadu. Tika prognozēts, ka 2025. gadā Krievijas sāktais karš Ukrainā nebeigsies. Vai tas notiks 2026. gadā un kādā veidā tas varētu notikt, ir pietiekami atklāts jautājums.  Nedēļas nogalē ASV, Floridā, notika Ukrainas un ASV tā saucamās miera sarunas. Ukraiņu pārstāvis pēc šīm sarunām diplomātiski tās nodēvēja par produktīvām. Saskaņā ar ASV amatpersonu teikto prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un Džarets Kušners pēc šīm sarunām plāno doties uz Maskavu, lai šajā nedēļā tiktos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. "Financial Times" šo nedēļu ir nodēvējis par izšķirošu nedēļu diplomātijā. Kā jūs vērtējat prognozi par šo diplomātisko izšķirīgumu? Jānis Kažociņš: Domāju, ka esam tuvāk kaut kādam iznākumam, nekā esam bijuši pēdējos gandrīz četros gados. Tas nozīmē, ka tas, kas tiks runāts tikšanās laikā Maskavā, tas norādīs uz to, vai kaut kas tagad ir iespējams vai pilnīgi nav iespējams. Būtiskais būs, kādā veidā ASV prezidents un viņa komanda, viņa administrācija uzskata to iznākumu. It īpaši, kas ir vainīgs - vai ir vainīga Ukraina tāpēc, ka nepiekāpjas, vai tāpēc, ka Krievijas prasības ir bijušas nemainīgas kopš kara sākuma? Jūsu kolēģis Māris Andžāns, kad parādījās 28 punktu plāns, izteicās, ka esam tikai beigu sākumā. Vai ir iespējams kaut vai pesimistiski iezīmēt šo beigu laika rāmi? Vai tas ir laika rāmis līdz nākamās Nobela Miera prēmijas ieguvēja paziņošanai vai tas ir daudz ilgāks laiks? Jānis Kažociņš: Runāsim par Miera prēmiju no paša sākuma. Ja prezidents Tramps uzskata par likumīgu iznīcināt laivas Karību un Klusā okeāna piekrastē, tāpēc ka viņš uzskata, ka viņam ir kaut kādas tiesības to darīt, jo tur it kā esot narkotikas ceļā uz ASV. Un tagad runā par to, ka varētu slēgt Venecuēlas gaisa telpu. Tas neizklausās kā kandidāts Miera prēmijai. Es domāju, mūsu skandināvu kolēģi noteikti atradīs kaut kādu veidu, kā atkal izlocīties no šīs nepatīkamās situācijas, kur acīmredzot spēcīgākais cilvēks pasaulē vismaz politiskā līmenī ļoti to vēlas. Bet vai viņam tagad šis ir sākumposms vai nē?  Domāju, ka karš drīzāk beigsies pavisam citu iemeslu dēļ. Tas varētu būt Krievijas Federācijas ekonomisko spīļu dēļ. Ja ASV pieturēsies pie sankcijām, tad tās spīles varētu būt daudz nopietnākas. Īpaši, ja Eiropas Savienības saņemas un var arī sakārtot attiecības ar pelēko floti Baltijas jūrā, tad Krievijai varētu būt ļoti grūti. Un tad mēs tiešām varētu redzēt kaut kādas izmaiņas nākamajā gadā. Eskperti, vērojot Floridā notikušo ASV un Ukrainas pārstāvju tikšanos, izsaka izbrīnu par to, kāds ir diplomātiskais formāts. Proti, ASV delegācijā Marko Rubio kā ASV valsts sekretārs bija vienīgais nozīmīgais dalībnieks. Tad ir Stīvs Vitkofs, kurš, kā daži ironizē, pārstāv Kremli, un Džareds Kušners, kurš oficiāli nepārstāv nevienu un ir radinieks prezidentam. Pārsteidzoši, ka ASV neļauj piedalīties nevienam profesionālim pretēji ukraiņu pusei. Kas ir šis diplomātiskais formāts? Jānis Kažociņš: Es domāju, ka mērķis tiešām ir tas, ko prezidents Tramps pats saka, ka viņš vēlas redzēt, ka asinsizliešana Ukrainā beigtos. Un viņš savā lidmašīnā to arī pateicis žurnālistiem, ka jābeidz tas slaktiņš. Mēs visi piekrītam. Bet vienīgais veids, kā godīgi varētu nobeigt ir, ja Krievija beidz savu uzbrukumu un patiesībā atkāpjas. Bet Putins to nevar darīt, jo viss ir nostādīts tādā situācijā, kurā viņam ir jāizskaidro Krievijas tautai, kāpēc viņi ir zaudējuši apmēram 1,3 miljonus savu iedzīvotāju, kas ir krituši vai sakropļoti Ukrainā, lai ne tikai četru, bet kopš 2014. gada iekarotu 20% no Ukrainas teritorijas. Tas ir smieklīgi. "The Wall Street Journal" apgalvo, ka viens no iemesliem, kāpēc šis formāts varbūt ir tāds, ka šeit atkal figurē darījuma aspekts. Respektīvi, ka Kušners un Vitkofs reprezentē jau zināmo darījumu standartu Amerikas jaunajā politiskajā kultūrā. Jānis Kažociņš: Tas ir vairāk nekā skaidrs. Vitkofs vienkārši neko nesaprot ne no diplomātijas, ne no vēstures, tāpēc viņš ir absolūti perfekts sarunu biedrs Putinam. Jo Putins ne tikai profesionāli mācījās, kā tādus cilvēkus pārliecināt par savu taisnību, bet viņš to ir piekopis kā valsts vadītājs visus tos gadus, kad viņš ir bijis prezidents, un arī daļēji pirms tam. Tā kā nav jābrīnās, ka viņam ir veiksme. Vitkofs, visticamāk, nezina, kas notika 1938. gadā un kādas sekas tam visam bija.  Mums arī jāsaprot, ka tas nav tikai Vitkofs, tas nav tikai viņa viedoklis, vai arī Džareda Kušnera viedoklis. Arī Kenedijs [Džons] savā laikā ielika par tieslietu ministru savu brāli Robertu Kenediju, kas vēlāk arī tika nogalināts kā prezidenta kandidāts. Tā kā tas kā savus radiniekus izmanto politisku mērķu sasniegšanai nav nekas jauns.  Bet kas attiecās uz Trampu, tas patiesībā ir jauns pavērsiens, jo viņš ir ieinteresēts primāri savā veidolā, kā viņš izskatās, vai viņš ir veiksmīgs. Un Vitkofs ir ļoti līdzīgs, tikai varbūt nav tik gudrs un iznesīgs kā Tramps. Vai var teikt, ka pagājušajā nedēļā bija kaut kāda arī cita veida robežšķirtne attiecībām starp ASV un Krieviju, šī izpratne par to, ka ASV ir kaut kādā ziņā Krievijas sabiedrotais šajās sarunās?  Jānis Kažociņš: Viens no interesantākajiem pavērsieniem otrās Trampa prezidentūras laikā ir bijis tas, ka viņš sastrīdas ar saviem uzticamajiem sabiedrotajiem un mēģina brāļoties ar tiem, kas, objektīvi skatoties, nav un nebūs viņa draugi vai ASV draugi. Pat novērš uzmanību no Āzijas reģiona uz Amerikas ziemeļu un dienvidu daļu. Sākās ar Kanādas jautājumu, tas vēl nav nolikts nost, par to viņš vēl šad tad runā. Grenlandes jautājums, kur ir arī savi ļoti skaidri saredzami militāri iemesli, kāpēc tas tā varētu būt. Un tagad Dienvidamerika, kur viņš ne tikai taisa problēmas Venecuēlā, bet atbalsta nepopulārus prezidentus un tagad mēģina ietekmēt Hondurasas vēlēšanas, kur pašreiz skaita balsis. -- Jānis Kažociņš ir dzimis Apvienotajā Karalistē, 1973. gadā absolvējis Sandhērstas Karalisko militāro akadēmiju, papildus mācījies vecāko štāba virsnieku kursos, savulaik Notingemas universitātē ieguvis bakalaura grādu filozofijā. Dienējis Apvienotās Karalistes bruņotajos spēkos, kur arī sasniedzis ģenerāļa dienesta pakāpi.  No 2003. gada līdz 2013. gadam vadīja Satversmes aizsardzības biroju Latvijā. Pēc amata atstāšanas kļuvis par aizsardzības ministra un Ārlietu ministrijas ārštata padomnieku. Šobrīd ir Latvijas Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks.   

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu Ivaru Neideru par mūsu laikmeta politisko vārdnīcu, sociālo mediju brīvību un arī nebrīvību, kā arī sociālām kustībām. Latvijas politikā un publiskajā vidē pēdējā laikā tiek lietoti daudzi vārdi, jēdzieni un termini - kreiss liberālisms, Eiropas vērtības, kristīgais konservatīvisms, neomarksisms, apjēdzību volkisms, pelēkā zona un visbeidzot "gaisma lec no Rietumiem un nevis no Austrumiem". Metaforas un terminoloģija mēģina aprakstīt pasauli. Taču, lai mēs lietotu vārdus, kuru nozīmi esam apjēguši, uz sarunu esam aicinājuši filozofu un Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Ivaru Neideru. Varētu teikt, ka nekad agrāk Latvijas publiskajā telpā nav bijusi tik karsta publiskā diskusija, ja mēs spriežam pēc šīm birkām vai idejiskiem strāvojumiem, kurus it kā pārstāv šie apzīmējumi, kurus redzam sociālos medijos, dzirdam no Saeimas tribīnes. Vai tev arī tā šķiet? Ivars Neiders: Man šķiet, ka diskusiju karstums nav nekas jauns. Jautājums ir, kā vārdnīca mainās, un tad var domāt, kāpēc tas tā notiek. Bet vārdam "sorosīti" jau cik gadu ir? Šīm konkrētajām birkām var rast kaut kādu atsauci uz ideju vēsturi, uz kultūras vēsturi, uz ideju strāvojumiem. Ir sajūta, ka kāds grib par to pateikt kaut ko vairāk, nekā ar to pasaka. Ivars Neiders: Man šķiet, ka daļa atminējuma ir tajā, no kurienes un kāda kontekstā šī vārdnīca vai atsevišķi apzīmējumi ienāk politiskajā diskusijā. Jāskatās, kas notiek dažādās sociālo tīklu platformās. Bieži vien te varam novērot kaut ko tādu, ko es sev esmu noformulējis kā kaut kādu "ideju šizofrēniju". Proti, mēs dzīvojam kaut kādā vienā realitātē, ir kaut kādi uzskati, kas vēsturiski formējušies dažādu procesu ceļā. Un tad cilvēki ir iebāzuši savas galvas, piemēram, sociālos tīklos, kur nāk kaut kāda straume terminu, kuri tiek aprobēti lokālajā leksikā. Iespējams, tas bieži vien arī izpaužas kādā praktiskā rīcībā un lēmumu pieņemšanā. Kā, piemēram, tie kartēta kaut kāda politiskā realitāte Amerikas Savienotajās Valstīs, jo tur ir republikāņi, kas ir labēji, un ir demokrāti, kas it kā skaitās kreisi. Bieži vien cilvēki mēģina viens pret vienu uzlikt kaut kādu shēmu vai šo nošķīrumu mūsdienu politiskajai realitātei. (..) Cilvēks sāk saskatīt līdzīgu realitāti šeit, lai gan man liekas, ka ir problēmu pārcelšana. Šeit cilvēki runā par lietām, kuras, iespējams, nosacīto ikdienas cilvēku maz skar. Bieži vien arī nav saprotams, kā tos jēdzienus piepildīt ar jēdzīgu saturu. (..) Mēs pozicionējam sevi kā sekulāru valsti, no otras puses, šis prasa kaut kādu jaunu pozicionējumu, cik lielā mērā reliģija ir tas aspekts, ap kuru pastāv kaut kāds sabiedriskais līgums vai vienošanās? Ivars Neiders: Tas visdrīzāk ir dažādu spēku retorisks gājiens. Mums jau arī ir preambula [Satversmei], kur arī ir kristīgās vērtības ierakstītas, tad tas ir jautājums, kā kurš grib to eiropiskumu redzēt. Ja skatāmies, kā šīs vērtības formulētas Pamattiesību hartā, tad tur tiek reliģijas brīvība postulēta, ka cilvēkiem ir tiesības piekopt dažādus reliģijas veidus. Domāju, ka šeit drīzāk vēlme kristīgo iekļaut ir saistīta ar to, ko daudzi cilvēki redz kā draudiem no kādas citas reliģijas. Laikam "zilonis istabā" ir islāms šajā gadījumā. Tas ir jautājums, kādā veidā dažādi politiski spēki mēģina to dabūt dienaskārtībā un izmanto kaut kādu islamfobiju savām vajadzībām. Šajā kontekstā redzējām, ka iesaistās arī diezgan atklātā politiskajā cīņā, sauksim to tā, garīdznieki. No vienas puses Indulis Paičs, neteiksim no otras puses, bet  viņš arī piedalījās, bija Zbigņevs Stankevičs, kurš aicināja vienoties vai pārvarēt dažāda veida atšķirības. Vai uz šīs reliģiskās bāzes tomēr ir iespējams rast kaut kādu risinājumu, kur samērā polarizēta sabiedrība var vienoties? Varbūt baznīcas lomai jābūt lielākai valstī?  Ivars Neiders: Domāju, ka nav nekādu problēmu, ja dažādi sabiedriski aktīvisti, kuri spēj uzrunāt cilvēkus, šādi izpaužas. Bīstamība slēpjas citur, kad šāda veida aktivitātes saplūst ar kādu politisku spēku. Jautājums - kā to nošķirt, kur novilkt robežu? Valsts nošķirtība no baznīcas - ko tieši tas paredz?  Skaidrs, ka pirmsvēlēšanu laikā un tieša veida politiskajā aģitācijā, ja kāds priesteris aģitētu par kaut ko balsot, tad būtu skaidra tās līnijas pārkāpšana. Visādi citādi dažādas sabiedriskās organizācijas, tai skaitā baznīcas, var uzrunāt, cilvēkus. Vai tas būtu Paičs vai Stankevičs, vai kāda instance, kas spēj artikulēt kaut kādas cilvēku kopienas vērtības un veidot dialogu. Kāpēc nē? Šeit jau nekādas problēmas, manuprāt, nav. -- Ivars Neiders ir Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks, bioētikas speciālists. Viņa pētnieciskās intereses ir eksperimentālā bioētika, pētniecības ētika, ar dzīves noslēgumu saistītie ētiskie jautājumi, ētika psihiatrijā un arī ētikas problēmas atvērtajā zinātnē. Iepriekš bijis docents Rīgas Stradiņa universitātē un regulāri publicējies žurnālā "Rīgas Laiks" un portālā "Satori".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Kas liek kļūt mums politiski aktīviem, kas liek iziet ielās. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālpsihologu, Latvijas universitātes profesoru Ģirtu Dimdiņu par polarizāciju Latvijā, par liberālismu un konservatīvismu, par toleranci un jautājumiem, kas mūs vieno kā sabiedrību, un kā rīkoties situācijās, kad sabiedriska vienošanās kļūst neiespējama. Politiskās aktivitātes un līdzdalības formas, ko izraisīja Stambulas konvencijas denonsēšanas balsojums Saeimā, izvirzīja arī jautājumu par to, kas liek kļūt mums politiski aktīviem, kas liek iziet ielās un kā tas atsauksies uz mūsu tālāko politisko uzvedību un rīcību? Proti, par motīviem un arī sabiedrības vienotību un polarizēšanos, par dažādām vecuma grupām politikā.  Jūs pētāt arī ideoloģijas no politiskās psiholoģijas viedokļa, psiholoģiskos mehānismus, kas saistīti ar uzticēšanos politiskajām partijām, politiķiem, un arī tos mehānismus, kas saistīti ar maldinošas informācijas atpazīšanu. Ja paskatāmies uz pēdējā mēneša notikumu spektru, daudzi  šie procesi droši vien izskatās klasiski kā pēc sociālās psiholoģijas teorijas grāmatām. Bet vai ir arī hipotēzes, kurām jūs vēl nerod apstiprinājumu? Vai kas ir tas, ko jūs kā sociālpsihologs būtu ieinteresēts pētīt? Ģirts Dimdiņš: Nevarētu teikt, ka ir kaut kas pārsteidzošs, ko nevarētu izskaidrot. Droši vien, ja runājam par konkrēto Stambulas konvencijas kontekstu, tad pārsteidzoši ir, ka tieši Stambulas konvencija ir kļuvusi par šo klupšanas akmeni vai domstarpību avotu, vai simbolu. Droši vien, ka tas nav ne pirmais, ne centrālais dokuments, kur ir pacelti šie dzimumu līdztiesības jautājumi.  Ja mēs ņemam vērā to, kā ir noticis, tad, lai saprastu, no kurienes rodas politiskās un cilvēciskās kaislības šajā jautājumā, droši vien ir jāsaprot arī pati politiskā orientācija, kā tā veidojas, kā tā ir motivēta. Jebkuram no mums pamatā ir kaut kādas iedzimtas vai iegūtas predispozīcijas noteiktā veidā reaģēt, noteiktā veidā izvērtēt informāciju, dot priekšroku noteikta veida videi, pārredzamākai vai mazāk paredzamai, kārtīgākai nekārtīgākai, būt līdzjūtīgākiem pret citiem vai mazāk līdzjūtīgiem. Balstoties uz šīm ļoti nespecifiskām dispozīcijām, mēs veidojam kaut kādus savus fundamentālos pasaules uzskatus par to, vai cilvēki ir labi vai slikti, vai Dievs ir vai nav, pēc kādiem kritērijiem mēs varam izvērtēt, kas ir labs, kas ir slikts.  Savukārt, jau uz šīm vērtībām balstoties, mēs veidojam un kopjam, ja tā varētu teikt, ļoti plašu tīklu ar savām konkrētām attieksmēm un uzskatiem. Šajā līmenī arī veidojas un reprezentējas mūsu politiskā orientācija. Piemēram, ja par to pašu Stambulas konvenciju diskutējam, varam izvēlēties kaut kādas juridiskus argumentus, vai kriminoloģiskus argumentus, bet mēs varam arī smelties dziļāk, varam iet vērtību līmenī, varam iet fundamentālo pasaules uzskatu līmenī. Daži pētnieki vēl starp tām vērtībām, attieksmēm un uzskatiem ieliek vēl politiskās vērtības, politiskās kodolvērtības kā terminu. Tajā brīdī, kad ejam dziļāk, tur jau tiek aizskartas mūsu dziļākās pārliecības, kuras mēs ne tikai neesam gatavi viegli mainīt, bet neesam arī gatavi apspriest. Tur arī parādās kategoriskums mūsu pozīcijās un gatavība darīt vairāk, nekā mēs ikdienā varbūt darītu, kad diskutējam vienkārši uzskatu un argumentu līmenī. Bez šīs skaitīšanas, cik cilvēku piedalījās demonstrācijās, figurēja arī skaitlis par sabiedrības vairākumu un 75%, kuri tiek reprezentēti šādā veidā Saeimas pārstāvniecībā. Tas bija tas procents apmēram, kas pieņēma sākotnēji šo lēmumu par Stambulas konvencijas denonsēšanu. Jums pieder arī tēze, ka Latvijas politiskais spektrs neatbilst tam psiholoģiskajam politiskās orientācijas saturam, kādu varētu gaidīt pēc teorijas. Mēs nevaram izmantot šos 75% par vienu jautājumu, lai teiktu, ka uz šī jautājuma bāzes šie cilvēki pārstāv visas konservatīvās vērtības. Ģirts Dimdiņš: Tur ir vēl citi līmeņi, kāpēc tā nevaram teikt. Skaidrs, ka tas sociālā konservatīvisma moments, ko šīs konvencijas pretinieki bija viņā atraduši, tas tur ir tik dziļi ieslēpts, ka pieņemt, ka tas ir kaut kāds "Trojas zirgs" ar mērķi fundamentāli mainīt mūsu sabiedrības vērtības... Es nedomāju, ka tas jebkādā veidā reprezentē konservatīvi domājošas sabiedrības pozīciju vai viedokli šajā jautājumā vai kopumā konservatīvu pozīciju.  Es ticu tam, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības, vienalga, kā mēs mēram šo politisko orientāciju, drīzāk ir kaut kur konservatīvajā nometnē, vai tādā ekonomiskā kreisuma nometnē. Tā politiskā orientācija nav gluži viendimensionāla, viņai ir vismaz vismaz šī sociālkulturālā dimensija, kas būtu, piemēram, jautājumi par dzimumu lomām, abortiem un tamlīdzīgi. Tad ir ekonomiskā dimensija, kas ir vairāk par līdzekļu pārdalīšanu. Sabiedrībās ar augsto ideoloģisko ierobežotības pakāpi šis divas dimensijas ļoti cieši korelē, bet Latvijas apstākļos vismaz pirms gadiem veikti pētījumi liek domāt, ka tur tā korelācija nav līdzīgi cieša, vismaz tāda, kā ir, piemēram, tai pašā Zviedrijā vai Amerikā. Jūs esat teicis, ka sabiedrībai jāspēj saprast, kas ir tas, par ko mēs nevaram vienoties, un ka mums tam ir jālec pāri. Ģirts Dimdiņš: Tas, par ko mēs droši vien nevaram vienoties, ir tie jautājumi, kuri cilvēku uztverē skart dziļākos motivācijas līmeņus: individuālās vērtības, cilvēka pamatvērtības, kādas nu kuram viņas ir pēc prioritātēm, fundamentālos pasaules uzskatus par to, kāpēc vispār mēs esam uz zemes un kā mums ir tā fundamentāli jādzīvo. Ir viegli šo polarizāciju panākt, ja mērķtiecīgi šo diskursu novirza dziļākajā līmenī, jo skaidrs, ka tur, pirmkārt, būs viegli sašķelt, un, otrkārt, tur nebūs viegli vienoties vai vispār būs neiespējami vienoties. Jebkuram cilvēkam ir kaut kādas lietas, ko mēdz saukt par kompromisu tabū, par kurām viņi nekad nav gatavi iziet uz kompromisiem, fundamentāli nemainot savus pasaules uzskatus vai vispār nav gatavi iziet uz kompromisiem.  Ko mēs varam darīt? Mēs varam mēģināt diskusiju noturēt racionālu argumentu līmenī, attieksmju un uzskatu līmenī, argumentējot ar juridiskiem, ekonomiskiem, kriminoloģiskiem un cita veida argumentiem, piesaucot zinātni, pētījumus, pieredzi un tamlīdzīgi. Dziļāk vērtējot, pirmkārt, labākais, ko varam darīt, ir saprast tās robežas, kur mums neizdosies vienoties, un kaut kādas lietas atlikt malā, kas varbūt nemaz nav slikti vai iracionāli. Kaut kāda polarizācija sabiedrībā pastāv, mēs nevēlamies, lai tā polarizācija kaut kādā veidā kavētu mūsu attīstību, pārāk ietekmētu vēlēšanas, padarītu mūs viegli ievainojamus kaut kādai ārējai propagandai, šajos gadījumos mēs, tā teikt, to "bundžiņu speram uz priekšu". Kā prezidents šajā gadījumā ir izdarījis ar Stambulas konvenciju, kaut gan skaidrs, ka tas neatceļ visas diskusijas, bet tomēr to polarizācijas līmeni ir mazinājis. -- Ģirts Dimdiņš māca sociālo psiholoģiju un politikas psiholoģiju Latvijas Universitātē. Studējis Stokholmas universitātē, Stenforda universitātē, veidojis pēc doktora studijas. Strādājis kā pētnieks Sodertornas universitātē Zviedrijā, darbojies vairākos pētniecības projektos kopā ar kolēģiem no Latvijas Universitātes, Stokholmas Universitātes, Rīgas Ekonomikas augstskolas. Viņa pētnieciskās intereses ietver tādas sfēras, kā politiskās un ekonomiskās attieksmes, ideoloģiskā orientācija un ar to saistītie individuālo atšķirību mainīgie lielumi; starpgrupu uztvere, uzticēšanās, morālie spriedumi, sociālās izziņas process saskarsmē ar maldinošu informāciju. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģijas asociēto profesori Dainu Bāru par Latvijas demokrātijas kvalitāti, vēlēšanu sistēmu, partijām un uzticību valsts pārvaldes institūcijām pēdējo 30 gadu laikā.  Latvijas demokrātija pēdējo 30 gadu laikā. Vairāk nekā 20 gadus nav veikts demokrātijas audits. "The Economist" demokrātijas indeksā Latvija tiek ierindota starp demokrātiskām valstīm ar trūkumiem salīdzinājumā ar Igauniju.  Pirms 17 gadiem Latvijas Universitātē iznāca pētījums "Latvija 2020: par nākotnes izaicinājumiem sabiedrībai un valstij", kura viena no autorēm bija politoloģe, asociētā profesore Daina Bāra. Pirms 10 gadiem viņa pētījusi Latvijas valsts pārvaldes optimālos modeļus, tai skaitā valdību stabilitātes rādītājus. "Valsts attīstība, vai tā būs bagāta vai nabadzīga, vai tā attīstīsies vai nē, lielā mērā ir atkarīga no tām institūcijām, ko veido valstī. Tātad, kā elites spēj izveidot attiecīgas institūcijas, tās nostiprināt un arī atrast līderus. Bet šiem līderiem ir jābūt ar kompetenci, ar pieredzi un zināšanām," sarunā atzīst Daina Bāra. Jūs 2008. gadā Universitātes pētījumā rakstījāt, ka Latvijā ir vērojama attiecībā uz valdību veidošanos tāda īpatnība, kāda nav citās Eiropas valstīs. Latvijas sabiedrībā, līdz ar to arī politiķu vidū pastāv uzskats, ka nav iespējams sadarboties kreisajiem un labējiem spēkiem. (..) Šodien ir 2025. gads. Un 30. oktobrī mēs redzējām Saeimā, ka Zaļo un zemnieku savienība kopā ar opozīcijas partijām - Nacionālo apvienību Apvienoto sarakstu un "Stabilitātei!" - spēja vienoties. No kurām daļu varam uzskatīt kā partijas, kuras sadarbojas vai eventuāli varētu sadarboties ar Krieviju. Vai mēs varam uzskatīt, ka šī īpatnība ar šo lēmumu Latvijas politikā mainījusies? Ja tas pirms 17 gadiem bija neiedomājami, tad šobrīd ir kaut kāda jauna robežšķirtne sākusies. Daina Bāra: Es esmu par to domājusi. Un 2008. gadā, kad rakstīju rakstus un skatījos, vairāk tomēr šis dalījums - kreisās un labējās - diemžēl bija ne visai pamatots. Mēs vienmēr kreisumu saistījām ar virzību un skatienu uz austrumiem, kas nav īsti precīzi. Toreiz tas dalījums tāds bija.  Šoreiz negribētu atbalstīt šo ideju, ka ZZS, Apvienotais saraksts, Nacionālā apvienība, "Stabilitātei!" un Latvija pirmajā vietā, ka tās skatās tikai uz austrumiem, tikai uz Krieviju. Šādu dalījumu tomēr es nepieņemtu, jo mums nav pierādījumu par to, ka šīs partijas, kas tagad ir apvienojušās, izņemot "Stabilitātei!", ka šīm partijām būtu reāli kontakti vai sadarbība ar Krieviju. Man, piemēram, nav tādu pierādījumu. Tā zināmā mērā ir tāda populistiska pieeja vai arī birku piekāršana. No otras puses, tas, ka šāda veida partijas vispār spēj sadarboties un vienoties, tas ir jautājums, kas prasa arī atbildi, kādēļ tā notiek? Daina Bāra: Tajā laikā, kad es tuvāk pētīju, arī atradu tādus pierādījumus, ka labējās, izcili labējās partijas un kreisās partijas noteiktos gadījumos var vienoties. Parasti gan tas notiek, ja ir jārisina kādi ekonomiski jautājumi. Tad ideoloģiskie skatījumi paliek ārpus. Šinī gadījumā, manuprāt, vairāk varam skatīties uz kaut kādu ideoloģisku pieeju, nevis ekonomisku.  Domāju, ka jebkurai no partijām būtu vairāk jādomā par tautsaimniecības attīstību, ekonomisko attīstību. Šinī brīdī, kad ir ļoti sarežģīta situācija valstī tautsaimniecības ekonomiskajā attīstībā, starptautiskajā situācijā, es uzskatu, ka tas tomēr ir mazsvarīgāks jautājums [Stambulas konvencija]. Tas ir jāprasa pašam partijā, kāpēc, vēlreiz saku, šinī brīdī tika izvirzīts šāds jautājums. Atļaušos teikt, ka tas nāk par labu gan vienai pusei, gan otrai pusei. Un atkal, aizejot prom no jautājumiem, kas Latvijai tiešām ir svarīgi. Jūs esat arī pētījusi koalīciju veidošanās aspektus. Ja mēs analizētu to, kas notiek šobrīd, vai, jūsuprāt, var pastāvēt, piemēram, mazākuma koalīcija, ja tāda rastos pēc Stambulas konvencijas balsojuma?  Daina Bāra: Katrā ziņā šeit ir viens ļoti svarīgs moments - spēja sadarboties, spēja atrast kopīgo mērķi, lai virzītos uz priekšu. Bet mums ir viena lieta, ka politiskās partijas grib iegūt varu. Viss ir par varu. Reāli varu var realizēt caur valdību.  Jūs domājat - pozīcijas un pozīcijas spēja sadarboties? Daina Bāra: Ne tikai. Ja mazākuma valdība, tad protams, pozīcijas un opozīcijas, kādas mums ir bijušas diezgan daudz mazākuma valdības. Bet valdības stabilitāte, noturība ir arī atkarīga no tā, kā valdība iekšienē spēj sadarboties; kā politiskie spēki, kas ir veidojuši valdību, spēj sadarboties, noteikt kopēju mērķi un to īstenot. Un šinī gadījumā pēdējā laikā man nav radusies pārliecība, ka valdībām būtu vīzija par valsts attīstību, programma, kā attīstīties valstij. Viņi ir pieķērušies pie varas, kaut kādā mērā realizē, bet es nezinu, vai viņi tādā veidā var noturēt varu.  Tad nāk jautājums, ko es vispār domāju, ka nav liekams dienas kārtībā, jautājums par Stambulas konvenciju. Un tagad notiek vienkārši plūkšanās starp pozīciju un opozīciju. -- Daina Bāra ir politikas zinātnes profesore, iepriekš bijusi Latvijas Universitātes Politikas zinātnes bakalaura nodaļas vadītāja. Viņas zinātniskās un akadēmiskās intereses saistītas ar Latvijas politikas jautājumiem un valsts pāreju uz demokrātiju. Īpašu interesi savulaik pievērsa politikas zinātnes attīstībai.  Daina Bāra publicējusi rakstus un piedalījusies starptautiskajās konferencēs par aktualitātēm Latvijas pārejā uz demokrātiju, par izmaiņām Latvijas politikā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.  Akadēmiskās publikācijas: "Par Latvijas vēlēšanu sistēmu tranzītsituācijā. 1993.-1995. gads", "Latvijas valdības komunikācija labas pārvaldības kontekstā", "Latvija Eiropas Savienībā: jauni izaicinājumi politiskajām partijām pēc iestāšanās Eiropas Savienībā".   2015. gadā bija viena no ekspertēm priekšlikumu izstrādē Latvijas publiskās varas pilnveidošanai, no 2016. gada - arī Latvijas bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa sekretāre.   

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Tartu universitātes Politisko pētījumu institūta lektori Leldi Luiku par demokrātijas kvalitāti Latvijā, populismu un Krievijas informatīvā kara izpausmēm Latvijas iekšpolitikā. Līdz Saeimas vēlēšanām ir palicis nepilns gads, un atsevišķas politiskās iniciatīvas publiskajā vidē ļauj domāt, ka vēlēšanu kampaņa ir nopietni sākusies. Uzticība pārstāvnieciskās demokrātijas institūcijai - Saeimai - piedzīvo pēc aptaujām un dažādiem apzīmējumiem zemāko līmeni šajā gadsimtā. Mēs dzirdam, ka liberālo demokrātiju satricinājums pasaulē turpināsies un varbūt pat sasniegs bīstamu pagrieziena punktu. Jautājums - kas mobilizē Latvijas elektorātu šobrīd, kādas tēmas, kopīgas vērtības vai idejas dod iespēju mobilizēt mūsu vēlētājus? Vai Latvijas elektorāts un vēlēšanu sistēma spētu izturēt tādu Krievijas līdzekļu investīciju vēlēšanu kampaņā, kādu tikko piedzīvoja Moldova? Populisma uzvaras gājiens. Vai pēc partiju reitingiem varam mērīt šāda veida ideju popularitāti, ko tās reprezentē? "Pasaulē un arī Latvijā aktivizējas un mobilizējas spēki demokrātiskajā arēnā, kuri ir principā vērsti uz pretdemokrātisku loģiku. Kas nozīmē visa vienādošanu, visa citādā izslēgšanu, dažādību uztveršanu kā draudu. Ideja par to, ka mums nav vajadzīgs kompromiss, mums ir vajadzīgs viens lēmums - tas ir viens ļoti vadošs piemērs tāda veida politikai. Tas ir process pasaulē un to var redzēt arī Latvijas politiskajās partijās," atzīst Lelde Luika. Augusta beigās parādījās ziņa, ka tikai 13% Latvijas respondentu uzskata, ka tagadējā Saeima strādā labāk par iepriekšējo, un divas trešdaļas aptaujāto tam nepiekrīt. Tā bija SKDS aptauja. Pēdējos gados iedzīvotāju attieksme pret Saeimu ir bijusi ļoti kritiska, bet tieši pēdējās aptaujas liecina, ka Saeimas darba vērtējums ir viens no zemākajiem šajā gadsimt. Tāpat nule bija publicēts pētījums par valdības darbu, kur 39% aptaujāto atbild, ka izjūt pesimismu. Tā ir jau tendence, ka Latvijas neuzticība reprezentatīvās demokrātijas institūcijām ir zema kopš Latvijas atjaunošanas. Otrs jautājums, kas ir šobrīd pārstāvnieciskās demokrātijas problēma, jo virsraksti, ka ir zemākā uzticība šajā gadsimtā, patiesībā mums neko nepasaka.  Lelde Luika: No vienas puses, es domāju, nav nepieklājīgi runāt par uzticēšanās krīzi. Kaut kādā ziņā tā vienmēr tiek fonā minēta, bet vai ir kādi aktīvi pasākuma vai aktīvas rīcības, lai to mazinātu, lai vispār par to publiski diskutētu? Manuprāt, dziļas publiskas diskusijas par šo jautājumu nav bijušas. Tas ir atstāts kā savā ziņā daļa politiskās kultūras. Tā ir, mums ir zema uzticēšanās Saeimai un zema uzticēšanās valdībai. Lai mēs varētu saprast cēloņus, ne tikai minēt, mums būtu vajadzīgas daudz vairāk publiskas diskusijas par šo un daudz vairāk minējumu par iemesliem, kāpēc tas tā ir. Bet jūsu doktora disertācija bija par tēmu, kāda ir pārstāvniecisko demokrātiju loma dažādās demokrātijas teorijās, un viens no jautājumiem bija, ka tiek meklēti alternatīvi veidi, kā šai demokrātijai izpausties, ka tiek meklēti tiešās demokrātijas formāti.  Lelde Luika: Viens no biežākajiem iemesliem, ko min, kāpēc Latvijā, kā arī citās postpadomju valstīs vai Centrāleiropā, Austrumeiropā ir zema uzticēšanās, ir tādēļ, ka cilvēki neiesaistās politikā, viņi ir pasīvi, viņi neiesaistās dažādās organizācijās. Šī demokrātiskā kultūra nav pietiekami attīstīta.  Mans sākumpunkts bija cits. Skatoties uz to, cik aktīvi cilvēki iesaistās referendumos, parakstu vākšanās. Referendumu skaits Latvijā ir tāds, ko nevar īsti salīdzinot ar citām valstīm, vairāk līdz 2012. gadam, kad mainījās referenduma parakstu vākšanas noteikumi. Bet pirmo 20 gadu laikā mums bija, manuprāt, astoņi referendumi, neskaitāmas parakstu vākšanas. Tad pēc 2011. gada to pārņēma "Mana balss" kā veidu, kā sabiedrībai tieši iesaistīties lēmumu pieņemšanā.  Es skatījos no ideju vēstures un politisko diskursu, un politisko subjektivitāšu konstruēšanas puses, un mans secinājums bija, ka demokrātija Latvijā tiek pamatā asociēta ar tiešu iesaistīšanos lēmumos vai tiešu iesaistīšanos, ka mana dalība ir tā, kas novedīs pie politiska lēmuma pieņemšanas vai nē. Un reprezentācijai - pārstāvju grupām, interešu grupām vai citam modelim, kas mums ir reprezentatīvajā politikā, tam nav tik pozitīva asociācija kā šai tiešajai dalībai demokrātijā. Jūs gribat teikt, ka Latvijā tendence ir tāda, ka vēlēšanās elektorāts nobalso par "Vienotību", Nacionālo apvienību, Zemnieku savienību  vai "Stabilitāti", bet pēc tam šī identifikācija ar šo manu balsojumu pazūd pēc būtības. Lelde Luika: Jā, tā var teikt. Arī "Mana balss" uzstādījums ir, ka ir iespēja ietekmēt ne tikai vēlēšanās, bet arī visu četru gadu laikā. Arī reprezentatīvā politika paredz iesaistīšanos visu četru gadu laikā un ne tikai tiešās demokrātijas mehānismos, bet arī citos veidos.  Demokrātiska rīcība ir nevis tā, kura veido interešu grupu un mēģina caur politiski formālajām institūcijām meklēt savu interešu aizstāvību, bet tā, kur es tieši varu parakstīties vai iet arī protestā. Šīs abas formas ir pozitīvas, neviena nav sliktāka nekā otra, bet, ja viena ir daudz augstāk novērtēta nekā otra, tad tas rada disbalansu.  Mums ir arī jādomā par to, vai gribam vairāk veicināt esošās politiskās sistēmas ietvaros vairāk demokrātiskās inovācijas, kur cilvēki var tieši piedalīties, tādā veidā radot šo sajūtu, ka viņi piedalās vairāk lēmumu pieņemšanas procesā. Piemēram, municipālie budžeti, kur cilvēki var izvēlēties, kam tiks novirzīti līdzekļi. Tas ir viens piemērs.  Bet arī formālās sistēmas ietvaros jāveido vairāk tāda veida politiskie mehānismi, kur cilvēki var iesaistīties tieši. No otras puses, stiprināt arī šo reprezentatīvās demokrātijas ideju, reprezentatīvās politikas ideju vienkārši stājoties partijās, esot vairāk aktīviem dalībniekiem partijās un arī dažāda veida interešu pārstāvniecības organizācijās, sākot ar apkaimju biedrībām, dažāda veida citām interešu grupām.  Tas arī no tādas ideju vēstures perspektīvas man šķiet interesanti, ka mums šīs biedrības ir bijušas tik ļoti fundamentālas valstiskuma veidošanā. Man nav skaidrs, un es domāju, ka mums ir arī vajadzīga vairāk pētniecība par to, kāpēc šī tradīcija nav turpinājusies vai izvērsusies arī vairāk caur reprezentatīvu politiku. -- Lelde Luika ir politikas zinātniece, Tartu Universitātes politikas zinātnes lektore. Studējusi Vidzemes augstskolā, Tartu Universitātē Igaunijā, politikas filozofiju Lēvenes universitātē Beļģijā un Sodertornas universitātē Zviedrijā. 2023. gadā aizstāvējusi doktora grādu politikas zinātnē par tēmu "Pārvērtējot pārstāvniecisko institūciju lomu radikālās demokrātijas teorijā: mācības no demokrātiskās identitātes veidošanās Latvijā". Par disertāciju ieguva arī Igaunijas Zinātnes padomes balvu un Igaunijas parlamenta speciālbalvu. Viņas pētniecības lauks ir demokrātijas teorijas, politikas, kultūras teorijas un politisko identitāšu diskurss Latvijā.