Advertise on podcast: Grāmatu stāsti

2023. gada 27. septembrī Kuldīgas Mākslas namā, dažas dienas pēc tam, kad Kuldīga tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis lasīja lekciju, kas kļuva par pamatu nesen iznākušai grāmatai "Kurzemes hercogu galma spožums un Kuldīgas pils". Fantastisks piedzīvojums, kas ļauj iepazīt mūsu kultūras vēsturi. Ar Imantu Lancmani sarunājās Liega Piešiņa. Kuldīgas pils savulaik bijusi viena no greznākajām Kurzemes hercogu rezidencēm, taču līdz mūsdienām no tās saglabājies pavisam maz. Imants Lancmanis atklāj, kā senie inventāra apraksti, vēsturiskie attēli, hercogu portreti un arheoloģiskie atradumi ļauj iztēloties zudušās pils krāšņumu un Kurzemes hercogistes galma dzīvi. Sarunā arī par grāmatas tapšanu un tās mākslinieces Katrīnas Vasiļevskas ieguldījumu, kā arī Imanta Lancmaņa nākamajām iecerēm – grāmatām par Mežotnes un Elejas pilīm un Kurzemes muižu arhitektūru.

Tūlīt pēc 15. Saeimas vēlēšanu rezultātu noskaidrošanas Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" uz sarunu par literatūru, politiku un pilsonisko līdzdalību aicina dzejnieci un žurnāla "Satori" redaktori Agnesi Radziņu, filozofi un Latvijas Universitātes pētnieci Līvu Rotkali, kā arī rakstnieku Māri Bērziņu. Raidījuma fonā – vēsturiskas vēlēšanas ar zemu aktivitāti un pārdomas par demokrātijas vērtību. Sarunā viesi diskutē par to, ko literatūra sniedz sabiedrībai un kā tā ietekmē pilsonisko apziņu – vai dzeja un proza spēj mainīt valsts pārvaldi, vai arī tās galvenā nozīme ir atspoguļot un reflektēt kopīgo pieredzi? Tiek skarts arī jautājums par brīvās gribas ilūziju, autoru atbildību, izdevēju izvēlēm un propagandas riskiem literatūrā. Raidījums ievelk arī aktuālās diskusijās par Stambulas konvenciju, valodas lomu politikā un komunikācijas grūtībām starp varu un sabiedrību. Vai literatūra un filozofija spēj mainīt sabiedrību vai tomēr tikai palīdz to izprast? Klausieties raidījumu un meklējiet atbildes kopā ar raidījuma viesiem! Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Dzejniece, rakstniece, redaktore un tulkotāja – tā raksturojama Daina Grūbe. Pirms desmit gadiem iznāca viņas pirmais romāns "Ducis cara rubļu jeb No svētdienas līdz svētdienai". Lasītāji novērtēja viņas stāstnieces talantu un tas mudināja turpināt rakstīšanu. Tagad Daina Grūbe  ir ne tikai sešu grāmatu autore, bet arī redaktore vairāk nekā 50 grāmatām. Nesen apgādā "Zvaigzne ABC" iznākusi viņas grāmata "Veseris". Veseris ir visnotaļ noderīgs darbarīks, vai ne? Ar to var paveikt daudz laba un vērtīga. Taču nedod Dievs, ja tas trāpa ne tur, kur vajadzētu! Tāds belziens var sagraut ne tikai visu, kas apkārt, bet arī pašu cilvēku, kura rokas ir turējušas šo rīku. Vai šī vēstījuma galvenais varonis Ardis Veseris, pavisam jauns, bet jau pieaudzis (vai pieaudzis?) vīrietis, tiks galā ar sava uzvārda uzlikto smagmi? Vai viņa dzīvi nesagraus viens aplams sitiens?

"Maksas sērotāja" ir rakstnieces un producentes Leldes Kovaļovas astotā grāmata, kas nonākusi pie latviešu lasītājiem. Iepriekšējo grāmatu popularitāte mudinājusi apgādu "Zvaigzne ABC" izdot to lielā metienā – desmittūkstoš eksemplāros. Leldes Kovaļovas veiksmes stāsts noteikti saistīts ar veiksmīgo mijiedarbību starp viņas rakstītajiem detektīvromāniem un filmām, kuru pamatā ir Leldes izlolots stāsts. Ar Leldi tad arī tiekamies "Klasikā", un visupirms par to, kas mainījies kopš 2019. gada, kad iznāca viņas pirmais romāns "Bezvēsts pazudušās".

Daudziem lasītājiem tulkotājas Māras Poļakovas vārds, ieraudzīts grāmatā, ir mudinājums to izlasīt. 2014. gadā situācija Ukrainā viņai bija stimuls apgūt ukraiņu valodu, lai latviešu lasītāji varētu iepazīt ukraiņu literatūru. Līdz šim paveiktais ļauj izbaudīt kaimiņu kultūras bagātību. Šajā reizē iepazīstam baltkrievu literatūras darbu, ko tulkojusi Māra Poļakova, bet vispirms Liega Piešiņa pajautāja par jauno grāmatu sēriju, kurā iznākusi Evas Vežnavecas romāns "Kam nāci tu, vilks?".

1. septembrī Latvijas Okupācijas muzejā notika žurnālista un vēsturnieka Viestura Radovica iepriekš nepublicētu, dokumentāli biogrāfisku stāstu krājuma "Pāris centimetru dzīves" atvēršanas svētki. "Latvijas Mediju" izdotajā grāmatā vēstīts par 15 latviešu leģionāriem, kuru dzīves likteņus neatgriezeniski izmainīja Otrais pasaules karš.  Žurnālists un vēsturnieks Viesturs Radovics saticis un intervējis vīrus, kuri jaunības gados nonāca kara frontē un pēc daudziem gadiem atklāti stāsta par bailēm, draudzību, izdzīvošanu, nejaušībām un zaudējumiem.  Liega Piešiņa tikās ar krājuma "Pāris centimetru dzīves" autoru Viesturu Radovicu.

1989. gada 15. jūnija "Rīgas Balsī" ir publicēts Raimonda Staprāna sacītais: "To ir grūti pateikt, kas es esmu rakstnieks vai gleznotājs. Varbūt abi divi. Tas ir milzīgi garš stāsts. Gleznošana ir tāda ļoti ierobežota procedūra. Lai gūtu lielāku sajēgu, šķita, ka kaut kas būtu jāraksta. Otrkārt, latviešu lieta mani interesē Visa latviešu tautas traģēdija, kurā esam iejaukti, kurā esam līdzgaitnieki. Tā nekad nav devusi mieru. Tas arī lika to lugu man rakstīt." 1950. gadā bija pirmā Raimonda Staprāna personālizstāde. 20. gs. 60. gados viņš pievērsies literatūrai, rakstījis lugas angļu valodā, vēlāk arī latviešu valodā. 1998. gadā izdots lugu krājums "Četras dienas jūnijā un citas lugas". Lugas iestudētas latviešu teātros, galvenokārt Laimoņa Siliņa izveidotajā un vadītajā Sanfrancisko Mazajā teātrī, kurā darbojies arī kā scenogrāfs. Pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir apskatāma viņa personālizstāde "Klusuma arhitektūra" un pirms pāris nedēļām apgādā "Aminori" izdota Raimonda Staprāna atmiņu grāmata "46 epizodes ar un bez ironijas". Liega Piešiņa tikās ar šīs grāmatas literāro redaktori un pēcvārda autori Ievu Struku, kura piedalījusies arī scenārija tapšanā Pētera Krilova dokumentālajai filmai "Sarkanais šķūnis" par Staprānu, kas kinoteātros būs skatāma oktobrī. Ieva Struka: "Rediģējot tekstu, likās interesanti saredzēt, kur veidojas disharmonija starp to, ko viņš ir uzlicis uz papīra attiecībā pret pasauli, un to, kādu es viņu satiku un ieraudzīju, jo tie ir atšķirīgi skatījumi. Ir jāsamierinās, ka mēs sevi redzam citādāk, nekā kāds cits mūs redz. Pāri visam, protams, ir personības lielums. Vienmēr ļoti interesanta tēma ir pienākums un tiesības. Mākslinieka pienākums pret sevi un savu patiesības izpratni un izjūtu ir tieši tik svarīgs Raimondam Staprānam, ka viņam ir arī tiesības uz savu redzējumu un savu skatījumu. Mums, savukārt, ir tiesības ar to iepazīties."

"Latviešiem humora izjūta ir, tikai tā nav tik skaļa un uzkrītoša kā dienvidu tautām," uzskata literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, kura jaunajā grāmatā "Medus un etiķis" pievērsusies latviešu humoristiskās dzejas un satīras tradīcijai. Ideja par šādu pētījumu radusies pakāpeniski – gan klausoties asprātīgos stāstos ceļojumos, gan vēlāk, strādājot Saeimas Ētikas komisijā. "Likās – sliktāk vairs nevar būt," viņa atzīst, skaidrojot, ka tieši tad atgriezusies pie savas senākās pētniecības intereses – dzejas. Pētot humora saknes, Kursīte-Pakule nonākusi līdz pat "Pēterburgas Avīžu" laikam, kad satīra kļuva par vienu no veidiem, kā latvieši apzinājās savu vietu Eiropas tautu vidū. Grāmatas autore uzsver, ka humors un satīra nav tikai izklaide, bet sabiedrībai nepieciešams instruments. "Satīra ir tā, kas novērš reālu agresiju," viņa atzīmē, atgādinot, ka arī visgrūtākajos laikos smiekli palīdzējuši pārdzīvot ikdienas grūtības. Kursīte-Pakule norāda, ka mūsdienās publiskajā telpā nereti netrūkst skaistu vārdu, bet pietrūkst satura, un tieši humors spēj atmaskot tukšrunību. "To var atdzīvināt tikai satīra, tikai humors un veselīga pašironiska attieksme," uzsver grāmatas autore. Pēc viņas domām, sabiedrībai vajadzētu vairāk smieties par to, kas nav kārtībā, nevis tikai žēloties: "Tās ierūsējušās vietas jānotīra ar humora krītu!"

Apgāds "Dienas Grāmata" laidis klajā mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles veidoto izdevumu "Margrieta Celmiņa. Gleznotāja. Dzīvesstāsts Latvijas vēstures krustcelēs. Glezniecība tuvplānā", kas veltīts vienai no spilgtākajām Vilhelma Purvīša skolas pārstāvēm. Sarunā ar Liegu Piešiņu autore atzīst, ka Margrietas Celmiņas (1897–1983) vārds ilgus gadus palicis Latvijas mākslas vēstures perifērijā, jo pēc izsūtījuma un politiskajām represijām viņas atgriešanās mākslas apritē bijusi lēna. "Mani fascinē tas, ka viņa ir reizē ļoti stipra personība. Caur vēstulēm var redzēt viņas spēku un pašpietiekamību, bet vienlaikus arī ļoti lielu smalkumu, pazemību un labestību," stāsta Kristīne Ogle. Grāmatas tapšanā nozīmīgu lomu spēlējis bagātīgais dokumentālais mantojums – vēstules, fotogrāfijas, zīmējumi un piezīmes, kas ļāvuši izsekot mākslinieces dzīves gaitām dažādu laikmetu griežos. Ogle uzsver, ka, neraugoties uz represijām un izsūtījumu, Celmiņa garīgi nav tikusi salauzta: Pētniece arī atzīst, ka darbs pie grāmatas bijis personisks ceļojums, jo tajā atbalsojušies arī viņas pašas dzimtas likteņi: "Pētot Margrietas dzimtas likteņus, tas bija ceļš pie Margrietas un reizē arī ceļš pie manis un visas mūsu tautas."

Rakstniece Meldra Vītola, kuras jaunākais romāns "Paradīze zemes virsū" pievēršas psiholoģiskai spriedzei un noslēpumiem, atzīst, ka iedvesma darbam radusies sarunās par sazvērestību teorijām. "Man par to gribas kaut ko uzrakstīt. Tā varētu būt tā iedvesma, ko es meklēju," stāsta autore, piebilstot, ka viņas darbos būtiskākais vienmēr ir cilvēks un viņa izvēles. "Es nerakstu žanros, es rakstu cilvēkos. Man ir cilvēku psiholoģija, un tad žanrs ir tikai fons," sarunā uzsver rakstniece. Autore atklāj, ka rakstīšanas procesā varoņi bieži vien sāk dzīvot paši savu dzīvi un aizved stāstu negaidītos virzienos. "Man tie varoņi vienkārši dzīvo savu dzīvi," saka Meldra, piebilstot, ka visvairāk viņu interesē cilvēku psiholoģija un attiecības. Savukārt par rakstīšanu kopumā viņa atzīst: "Es rakstu un tādā veidā ceļoju gan pa pasauli, gan pa cilvēkiem, izzinu tos." Rakstniecei jau top arī jauni darbi – gan trilleris, gan stāsts ar fantāzijas ievirzi par Amerikas pamatiedzīvotājiem.

Latviešu lasītājiem jau pazīstama lietuviešu rakstniece, ilustratore un dizainere Kotrīna Zīle, kuras darbiem raksturīgs folkloras, mitoloģijas un mūsdienu realitātes savijums. Pēc jaunajiem lasītājiem adresētajām grāmatām "Samainītais" (2019) un "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā" (2023) latviski izdots arī viņas pirmais romāns pieaugušajiem "Mīļotie kauli". Visas trīs grāmatas, tāpat kā "Klasikā" skanošo sarunu, no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Romāna centrā ir kādas sievietes dzīvesstāsts. Savā sekcijā viņa glabā trīs vīriešu kaulus, un šis šķietami neparastais motīvs kļūst par ieeju maģiskā, atmosfēriskā pasaulē, kur sastopas guļamrajonu ikdiena, lauku folklora, atmiņas, jūtas un jautājumi par dzīves galīgumu. No bērnu literatūras pie pieaugušo romāna Kotrīna Zīle intervijā Liegai Piešiņai atklāj, ka pāreja no bērnu un jauniešu literatūras uz romānu pieaugušajiem bijusi dabiska. Līdz šim viņa rakstījusi dažāda vecuma lasītājiem, tāpēc brīdī, kad radies stāsts pieaugušajiem, nav bijis šaubu, ka tas jāuzraksta. "Mīļotie kauli" ir viņas septītā grāmata, un autore atzīst, ka tā drīzāk bijusi nevis žanra maiņa, bet gan došanās dziļāk cilvēka pieredzes un dzīves jautājumu izzināšanā. Dzīves ritums folkloras spogulī Viens no svarīgākajiem romāna slāņiem ir folklorā sastopamais cilvēka dzīves un dabas ciklu ritējums. Kotrīnai Zīlei bijis būtiski atgādināt gan sev, gan lasītājiem par rituāliem un svētkiem, kas pavada cilvēka dzīvi. Rakstniece norāda, ka folklorā atspoguļojas ne vien gadalaiku maiņa, bet arī lielie cilvēces notikumi, kas atkārtojas dažādos laikmetos. Arī motīvi par gatavošanos karam vai aiziešanu karā tautas tradīcijās parādās atkal un atkal, atgādinot par vēstures ciklisko dabu. Sievietes pieaugšana un cilvēka galīgums Autore atzīst, ka romānā nozīmīga vieta atvēlēta sievietes pieredzei un nobriešanai. Maģiskā reālisma forma ļāvusi šīs tēmas atklāt niansētāk un simboliskāk. Ne mazāk svarīga ir nāves un cilvēka galīguma tēma. Rakstniece uzskata, ka mūsdienu cilvēks bieži aizmirst apstāties brīžos, kad nepieciešams sērot, atcerēties vai vienkārši izdzīvot nozīmīgus dzīves notikumus. "Seno baltu rituālu atcerēšanās nav saistīta ar mēģinājumu atdzīvināt senās ticības, bet gan ar iespēju palēnināt dzīves tempu un no jauna apzināties būtisko," uzsver Kotrīna Zīle. Interese par mitoloģiju nāk no bērnības Lai gan interese par mitoloģiju nostiprinājusies studiju laikā Viļņas Mākslas akadēmijā, tās saknes meklējamas daudz agrāk. Rakstniece uzaugusi daudzstāvu māju rajonā un sevi raksturo kā pilsētas bērnu. Taču viņas tēvs aizrautīgi interesējies par senajām paražām, lasījis teikas un nostāstus, rotaļājies ar senajiem rituāliem un svētkiem. "Daudzstāvu mājā satilpa viss – gan no laukiem atceļojušās senās būtnes, gan svētki, ko kādreiz svinēja laukos," stāsta autore. Trolejbuss kā kopienas simbols Romānā nozīmīga loma atvēlēta arī daudzstāvu namiem un trolejbusam. Lai gan darbība notiek mūsdienās, Kotrīna Zīle atzīst, ka grāmatā dzīvo arī viņas bērnības 90. gadu pasaule. "Gan trolejbuss, gan daudzstāvu nams ir vietas, kur veidojas kopiena. Mūsdienās cilvēki dzīvo cieši līdzās, tomēr bieži vien zaudējuši savstarpējo saikni. Trolejbuss savukārt atgādina, ka joprojām esam daļa no kopīgas sabiedrības," teic autore. Teksts, kas nepārtraukti virzās uz priekšu Lasītāji nereti ievēro Kotrīnas Zīles tekstu dinamiku un darbības vārdu pārpilnību. Rakstniece neslēpj, ka viņai svarīgs ir kustībā esošs stāsts. "Man šķiet, ka par cilvēka jūtām nevajag stāstīt tieši. Lasītājam tās jāatklāj pašam. To parāda darbības, sīkās ikdienas lietas un izvēles," viņa skaidro. Tāpēc, lai arī teksts ir blīvs un piesātināts ar neparastiem tēliem un vārdiem, autores iecere bijusi radīt strauju, uz priekšu virzošu stāstījumu. Grāmata, kas izrādījās tuvāka lasītājiem, nekā autore gaidīja Rakstot "Mīļotos kaulus", Kotrīna Zīle bijusi pārliecināta, ka tā būs nišas grāmata šauram lasītāju lokam. Viņa atzīst, ka rakstījusi pirmkārt sev, nedomājot par auditorijas gaumi. Tomēr Lietuvā romāns guvis plašu atsaucību, īpaši lasītāju vidū vecumā no 25 līdz 50 gadiem. "Es pat domāju, ka teksts ir diezgan nelasāms. Bet man pašai tas patika, un ar to man pietika," ar smaidu atceras autore. Par uzticību, kārdinājumiem un mīlestību Svarīga vieta romānā atvēlēta uzticības tēmai. Viens no spilgtākajiem tēliem ir Luks – harismātisks personāžs, kurš sevī apvieno gan kārdinājumu, gan mīlestības spēku. Rakstniece viņu raksturo kā sava veida pravieti, kuram cilvēki vēlas sekot, bet kurš pats nespēj pilnībā tikt galā ar savu ietekmi uz citiem. Autore atzīst, ka tēla veidošanā izmantoti arī atsevišķi evaņģēliju motīvi, taču viņu vairāk interesējis jautājums par mīlestību un cilvēku attiecībām, nevis reliģiska interpretācija. Pasaka pieaugušajiem Lai gan romānā netrūkst skarbu tēmu, nāves motīvu un sarežģītu attiecību, Kotrīna Zīle uzskata, ka visas viņas grāmatas savā būtībā ir pasakas. Arī "Mīļotie kauli" ir pasaka pieaugušajiem – stāsts par cilvēkiem, viņu ievainojamību, spēju mīlēt, kļūdīties un meklēt savu vietu pasaulē, kur līdzās sadzīvo gan mūsdienu daudzstāvu nami, gan senā baltu mitoloģija.

Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga". Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu atsākusi pirms gadiem vienpadsmit. Apguvusi rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes, kura par Indriksones veikumu raksta: "Pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, kad Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu. Autore rada pasauli, notverot ikdienišķā nozīmīgo un poētisko pusi, liekot iemirdzēties pat nemanāmākajām detaļām. To var panākt tikai ar izkoptu vērību un labestīgu skatu – dominējošā šajā grāmatā ir gaišā nots." Ramonas Indriksones stāsti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.("Domuzīme", "KonTEKSTS", "Jaunā Gaita", "Satori" un "Punctummagazine"). 2019. gadā iznācis viņas debijas stāstu krājums "Pāris metru zem ūdens", bet 2021. gadā – pirmais romāns "Es biju cita". 2023. gadā - "Es vedīšu tevi mājās". Rakstnieces jaunākais romāns "Vidaga" stāsta par identitātes meklējumiem, ģimenes noslēpumiem un spēju vai nespēju piedot. Romāna centrā ir jauna sieviete, kura tikai pieaugusi uzzina patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu. Sarunā ar Liegu Piešiņu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā rakstniece atklāj, kāpēc viņu interesējušas meitas un tēva attiecības, kā romānu ietekmējis patiess adopcijas stāsts un kādēļ nepiedošana spēj ietekmēt vairāku paaudžu likteņus. Romāns "Vidaga" izdots 2026. gadā un vēsta par jaunas sievietes ceļu pie sevis un dzimtas rētu dziedināšanu. Vāks rada maldinošu priekšstatu Lai gan lasītāji grāmatas nereti izvēlas pēc vāka, pati autore atzīst, ka "Vidagas" vizuālais noformējums var radīt nepareizu priekšstatu par saturu. "Man liekas, ka lasītājs mazliet tiek maldināts. Lasītājs domā, ka tā būs viegla sieviešu lasāmviela, skaists mīlasstāsts. Bet tā nav," saka rakstniece. Arī atsauksmēs lasītāji atzinuši, ka bibliotēkā grāmatu, iespējams, nebūtu izvēlējušies, ja iepriekš nebūtu pazīstami ar autores darbiem. Stāsta centrā – meitas un tēva attiecības Rakstniece uzsver, ka romāna pamatā nav bieži aprakstītās mātes un meitas attiecības, bet gan meitas un tēva saikne: "Meitene nodzīvo līdz divdesmit un dažiem gadiem, nezinot, kas ir viņas īstais tēvs. Paliek tikai nojausma." Par pamatu romānam kalpojis patiess adopcijas stāsts, ko autore savulaik noklausījusies audioierakstā. Tomēr dokumentālais materiāls kalpojis tikai kā sākumpunkts, jo literatūrā svarīgs ir arī mākslinieciskais vispārinājums. Nepiedošana sabojā vairākas dzīves Viens no romāna centrālajiem motīviem ir nepiedošana un tās sekas. "Mani aizkustināja tas, ka divi cilvēki nespēj piedot viens otram, un nepiedošanas dēļ tiek sabojātas dzīves – ne viņš ir laimīgs, ne viņa, ne arī meita." Autore atzīst, ka piedošana cilvēkam nav viegla, jo prasa pārvarēt lepnumu un paštaisnumu: "Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli. Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību." Cēsu cilvēki kļuva par romāna tēliem Vidagas darbība risinās Cēsīs – pilsētā, kurā autore dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Rakstot romānu, viņa izmantojusi arī dzīvē sastaptu cilvēku raksturu iezīmes. "Es sāku domāt par cilvēkiem, kurus zinu no Cēsīm, lai nav gluži viss jāizdomā." Īpaši spilgti veidojies Vidagas patēva tēls. Sākotnēji autore centusies pietuvoties reālam cilvēkam no adopcijas stāsta, tomēr vēlāk izvēlējusies citādu prototipu – kādu mūzikas skolotāju, kuru pazinusi deviņdesmitajos gados. Vienlaikus rakstniece uzsver, ka literārie tēli nekad nav tieši pārnesti no reālās dzīves: "Pat ja kāds meklētu līdzības, tā nav konkrētā cilvēka dzīve." No sevis aizbēgt nav iespējams Runājot par mīlestību un attiecībām literatūrā, Indriksone uzskata, ka rakstnieks vienmēr kaut ko no sevis ieliek savos tēlos: "Domāju, ka no sevis nav iespējams aizbēgt." Tomēr rakstīšana vienlaikus dod iespēju iejusties arī tādās dzīvēs un pieredzēs, kuras pašam nav nācies piedzīvot: "Man ir spēja izdzīvot to tēlu dzīvi, ko es nekad dzīvē neizdzīvošu." Atgriešanās pie īsprozas Lai gan Indriksone pazīstama kā romānu autore, viņa arvien biežāk domā par atgriešanos pie īsprozas, ar kuru savulaik sākās viņas literārais ceļš. Rakstniece atceras, ka pirmie stāsti radušies no sociālā darba pieredzes, sastopoties ar smagiem dzīvesstāstiem un sarežģītām cilvēku likteņu situācijām. Savukārt pašlaik topošā darba pamatā ir agrāk uzrakstīts īss stāsts par jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālo pakalpojumu sistēmu. "Man šī tēma kaut ko iekšā aizkustināja. Es vēlos to izvērst daudz plašāk. Manī ir ļoti liela degsme, ka man to vajag pateikt." Rakstniece atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība – izstāstīt konkrētu stāstu – joprojām ir galvenais dzinulis rakstīšanai.

"Daba vienlaikus ir gan visspēcīgākais, gan visvienaldzīgākais spēks," uzskata Tara Menona. Eiropas tūres laikā, viesojoties Rīgā, viņa sarunā ar Liegu Piešiņu stāsta par savu romānu "Zem ūdens", klimata pārmaiņām, sērām un literatūras nozīmi mūsdienu pasaulē. Menona dzimusi Indijā, augusi Singapūrā, dzīvojusi Ņujorkā un pašlaik strādā par angļu filoloģijas pasniedzēju Hārvarda universitātē. Viņas debijas romāns "Zem ūdens", ko no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga, izdots vairāk nekā 30 valstīs un pievēršas cilvēka attiecībām ar dabu, draudzībai, zaudējumam un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem. Atbildot uz jautājumu, vai daba ir visspēcīgākais elements pasaulē, rakstniece atzīst, ka tā ir spēcīga gan savā skaistumā, gan bīstamībā. "Kad notiek katastrofa, cilvēkiem gribas, lai daba sērotu kopā ar mums. Taču daba ir vienaldzīga pret mūsu emocijām," uzsver autore, atsaucoties uz romānā aprakstītajām pārdomām pēc 2004. gada cunami. Lai gan grāmatā būtiska vieta atvēlēta sērām, Menona atzīmē, ka romāns nav balstīts personīgā zaudējuma pieredzē. Viņa atklāj, ka līdz šim nav piedzīvojusi tuvinieka vai drauga nāvi, tomēr daudz lasījusi literatūru par sērošanu, tostarp Alfreda Tenisona poēmu "In Memoriam". Rakstniece pieļauj, ka interese par šo tēmu saistīta arī ar bailēm no iespējama zaudējuma nākotnē. Runājot par literatūras nozīmi, Menona norāda, ka laikā, kad jaunieši bieži izvēlas studēt ekonomiku vai datorzinātnes, lasīšana joprojām ir svarīga divu iemeslu dēļ. "Pirmkārt, tā sniedz baudu. Otrkārt, romāni māca domāt dziļi un sarežģīti, nevis pieņemt gatavas atbildes," saka autore. Viņasprāt, literatūra palīdz analizēt sociālus un politiskus jautājumus, vienlaikus saglabājot telpu patstāvīgai domāšanai. Rakstniece novērojusi, ka dažādās valstīs lasītāji romānu uztver atšķirīgi. Amerikā un Lielbritānijā jautājumi galvenokārt skāruši draudzību un sērošanu, savukārt Eiropā daudz biežāk tiek runāts par klimata pārmaiņām un vidi. Tara Menona atzīst, ka vēl pirms desmit gadiem klimata katastrofas daiļliteratūrā tika aplūkotas salīdzinoši reti. Viņa atsaucas uz indiešu rakstnieka Amitava Goša pausto kritiku, ka šādas tēmas pārsvarā nonāca zinātniskajā fantastikā, nevis tradicionālajos romānos. "Tagad tas ir mainījies. Ugunsgrēki, viesuļvētras un plūdi kļūst par daļu no mūsu ikdienas. Ja romāns stāsta par ikdienas dzīvi, tajā neizbēgami ienāk arī šie notikumi," saka autore. Vienlaikus viņa nepiekrīt uzskatam, ka romāns ir tikai drūms stāsts par katastrofām. Menona cer, ka lasītāji tajā ierauga arī dabas skaistumu, cilvēku savstarpējo attiecību nozīmi un iespēju rast glābiņu pat sarežģītos apstākļos. Romāna nosaukumam "Zem ūdens" ir vairākas nozīmes. Tas atsaucas gan uz koraļļu rifiem, kuros uzturas galvenās varones, gan uz klimata pārmaiņu radītajiem draudiem piekrastes teritorijām, gan arī uz emocionālo stāvokli, kad cilvēks jūtas tā, it kā nespētu izlauzties virspusē un ieelpot. Noslēgumā rakstniece atklāj, ka paralēli akadēmiskajam darbam strādā pie jaunas zinātniskas grāmatas par dusmām daiļliteratūrā, kā arī raksta savu otro romānu. Tā centrā būs dokumentāliste, kura pēta savvaļas ziloņus Šrilankā, un mediķis, kurš strādā pasaules karstajos punktos. Intervijā Taras Menonas sacīto latvisko Ingūna Beķere.

Žurnālists un Latvijas Radio ētera personība Aidis Tomsons Latvijas medijos strādā kopš 1991. gada. Pavisam nesen iznākusi viņa grāmata "Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes", kurā žurnālists atskatās gan pats uz sevi, gan atver salīdzinoši nesenas vēstures lappuses. "Es domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani," Aidis uzsver intervijā Liegai Piešiņai. Atskats uz kopējo ainu caur subjektīvu prizmu Aidis ar smaidu izsaka cerību, ka šo grāmatu lasīs ne tikai viņa bērni, bet arī mazbērni, un atklāj, ka to rakstījis ar divām domām. Viena no tām – izveidot hronoloģisku notikumu atskatu un vēstījumu nākamās paaudzes cilvēkiem, kurā rast priekšstatu par grāmatā aprakstīta laika posma noskaņu, ikdienu, kā arī nozīmīgiem procesiem politikā. "Paralēli tas skats, protams, ir caur manu subjektīvo prizmu. Mana – tobrīd žurnālista – pieredze bija darbs ziņās, un ziņās jau tas darbs notiek ārpus studijas. Nevar teikt, ka tās ir aizkulises... Bet tas, ko atceros, ir nevis to, kas skanēja interviju vai sarunu laikā, bet tas, kas skanēja aiz tām sarunām," teic žurnālists. Viņš norāda, ka grāmata sniedz iespēju iepazīt Latvijas jaunāko laiku politikas kopējo skatu un atsevišķas vēstures detaļas: "Tur ir detaļas, kuras redzēju no sava skatupunkta. Katrs varētu tādā veidā rakstīt savu stāstu. (..) Domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani." Tā kā grāmata veidota, balstoties atmiņās, varētu spriest, ka atmiņa žurnālistam ir teicama. Aidis gan pats smejoties saka, ka viņam esot selektīvā atmiņa. Daudzas personiskās dzīves detaļas tiekot piemirstas, un žurnālista dzīvesbiedre to dēvējot par atmiņas profesionālo deformāciju. Tā brīža notikumi, vērtējot arī no šodienas skatupunkta Pats sevi šajā atmiņu stāstā Aidis attēlojis ne tikai no pozitīvās puses. Viņš norāda, ka sociālo mediju laikmetā, kurā esam pieraduši rādīt tikai labāko par sevi vai nerādīt neko, viņam šķitis būtiski saglabāt cilvēciskumu un paskatīties pašam uz sevi tik objektīvi, cik tas vien iespējams. "Es jau saprotu, ka tas jebkurā gadījumā ir subjektīvs skats. (..) Tomēr gribēju [uz sevi] paskatīties tādā izaugsmes procesā, jo mēs jau visu laiku augam. Laika gaitā saprotam lietas citādi, mācāmies, un tas ir tāds mūžīgais process. Gribu cerēt, ka pēc gadiem desmit es [daudz ko] sapratīšu vēl citādāk, nekā saprotu tagad. [Grāmatā uz notikumiem] mēģinu palūkoties ar tā brīža acīm, mazliet vērtējot arī no šī brīža skatupunkta," stāsta Aidis Tomsons, uzsverot savu jaunības naivumu arī žurnālista profesijas pieredzē. Lasīšana – labākais laika patēriņš ar vislielāko pienesumu Grāmata uzrakstīta un izdota šī gada laikā. "Tā ir šīs ziemas grāmata," uzsver Aidis, smejoties komentējot zibens ātrumu, kādā tā tapusi. Viņš atzīst, ka žurnālista profesija šajā gadījumā noteikti ir priekšrocība, jo ar tekstu viņš strādā katru dienu, un, veidojot grāmatu, viņš vienkārši turpinājis rakstīt savā stilā – tā, kā vienmēr to darījis. Žurnālists atklāj, ka viņš pats informāciju vislabāk uztver lasot. Ja avots pieejams video, audio un teksta formātā, žurnālists priekšroku vienmēr dod pēdējam variantam. "Lasot jebkuru grāmatu vai tekstu, es varu apstāties tajā brīdī, kurā es gribu, varu padomāt un tad iet uz priekšu. Skatoties vai klausoties, tas tik vienkārši nesanāk. (..) Ja [tekstā] ir kas tāds, kas mani interesē mazāk, tam ātri, pa diagonāli, izskrienu cauri un meklēju saturisko. Es domāju, ka lasīšanas lielā priekšrocība ir tā, ka tekstā vari atrast visoptimālāko laika patēriņu, iegūstot vislielāko pienesumu," lasīšanas pārākumu pār citiem informācijas ieguves avotiem akcentē Aidis Tomsons.

Īdas Turpeinenas romāns "Ardievu, teiksmainie!", kas Somijā iznāca 2023. gadā un kļuva ļoti populārs, reizē ir teiksma, reizē vēsturisks piedzīvojums ar literāriem sānsoļiem, kā arī mazliet autores interpretāciju par to, ko mēs īsti neviens nezinām. Četri dažādu laiku stāsti - no 18. gadsimta līdz 21. gadsimtam -  parāda, ka cilvēks ir visa iznīcības pamatā  un, ka nav vajadzīgi ledāji un meteorīti, ja to īsā laika posmā var panākt cilvēks. Lai nu kā nebūtu ar iznīcību, bet fakts, ka tagad mēs par  Īdas Turpeinenas grāmatas galvenajām varonēm Stellera jūrasgovīm varam lasīt tikai grāmatu lappusēs. Grāmatu latviskojusi Maima Grīnberga un viņu uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, kas vispirms vēlējās noskaidrot, kas ir teiksmainie.