Advertise on podcast: LSMnīca

Civilās medicīnas gatavība plašā mēroga krīzei un kaujas situācijām ir stipri ierobežota. Ar teoriju vien nepietiek. "X stundai" vajadzīga praktiskā pieredze. Stradiņa slimnīcas reanimatoloģe Samanta Prīdāne un Bērnu slimnīcas neirologs Jurģis Strautmanis iegūst to Zemessardzes Medicīnas rotā. Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Formā!" mediķi stāsta, kā militārās iemaņas maina ārsta ikdienas dzīvi. SARUNAS CEĻVEDIS: Ne vieglāk – citādāk. Medicīnas rota – ne tikai ārsti. Žņaugs domāts ne tikai karavīram. Karš Ukrainā maina "Zelta stundas" noteikumus. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Medicīnas rota var šķist loģiska izvēle cilvēkam, kurš gatavs aizstāvēt valsti, bet neredz sevi ar ieroci rokās. Taču šo Zemessardzes vienību nevajadzētu uztvert kā vieglāko ceļu. Ne vieglāk – citādāk "Mēs negribam reklamēt Medicīnas rotu kā kaut ko vieglāku. Nebūs vieglāk, būs citādāk. Tā, ka uz kūrortu pieteikties – nē, jo tas, kam gatavojamies, ka mums pašiem par sevi jāparūpējas," saka Jurģis Strautmanis. Visgrūtākais uzdevums ne vienmēr ir fiziski smags. Turklāt arī mediķim jāprot sevi aizsargāt, jāpārzina militārās pamatprasmes un jāspēj darboties panikas un stresa apstākļos. "Jā, Zemessardzes kaujinieku smaga trīsdienu soma varbūt nemaz nebūs jānes. Un normālā gadījumā nebūs jāšauj uz pretinieku. Bet tīri emocionāli pats grūtākais būtu tieši mazgāt dibenu ievainotajiem un negulēt", vienprātīgi Starutmanis un Prīdāne. Medicīnas rota – ne tikai ārsti Jāspēj gan ārstēt, gan rūpēties par elektrību, aizsargāties pret droniem un risināt citas praktiskas lietas. Starptautiskajās mācībās Igaunijā Latvijas Zemessardzes mediķiem nācies ierīkot palīdzības vietu pamestajā betona ēkā. "Mēs bijām mehāniķi, elektriķi, santehniķi, celtnieki un kas tik vēl nē. Mums nebija nekāda atbalsta. Nekas. Visu savām baltajām mediķa rociņām darījām", atceras Samanta Prīdāne. Daudzos uzdevumos nemaz nav jābūt mediķim. Svarīgākais ir vēlme mācīties un strādāt komandā. "Nav jau jābūt ķirurgam, lai cietušo vestu no punkta A uz punktu B. Lai rūpētos par medicīnas ierīcēm. Ir daudz tādu lietu, kas ir vajadzīgas medicīnas tiešo funkciju atbalstam un medicīniskā izglītība nav vajadzīga", pārliecināts Strautmanis. Pēc apmācībām Medicīnas rotā vairāki zemessargi uzsāka gaitas jaunajā laukā – medicīnā, kļūstot par ārstu palīgiem. Žņaugs domāts ne tikai karavīram Zemessardzē iegūtas zināšanas var noderēt arī ikdienas dzīvē – avāriju, traumu, asiņošanas gadījumos.  Sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka žņaugu – līdzekli dzīvībai bīstamas asiņošanas apturēšanai – civilajā dzīvē izmantot nevajadzētu. Mediķi tam nepiekrīt, jo ceļu satiksmes negadījumos cilvēki bieži mirst nevis sirds apstāšanas dēļ, bet tāpēc, ka viņi pārāk ātri zaudē asinis. Šādas praktiskās zināšanas, viņuprāt, vairāk jāiekļauj arī civilās pirmās palīdzības apmācībā. Karš Ukrainā maina "Zelta stundas" noteikumus "Zelta stunda", kad jāglābj cilvēka dzīvība, karadarbības un krīzes laikā var izstiepties līdz diennaktij un pat nedēļai. Tā ir viena no būtiskākajām mācībām, ko devusi Ukrainas pieredze. "Ukraiņu kolēģi stāsta, ka evakuācijas notiek tikai naktīs, ja vispār notiek. Ja nenotiek, tad uz vietas kaut kā jātiek galā. Tāpēc ir svarīga ilgstošā lauka aprūpe, kur pieaug karavīra glābēja loma. Ka viņš tur noteikti būs. Un viņš būs tas, uz ko visi skatīsies", stāsta Prīdāne. Droni būtiski mainījuši ne tikai karadarbību. Ukrainā jau tiek izmēģinātas bezpilota platformas, kas nākotnē palīdzēs nogādāt nepieciešamo vai pārvietot ievainotos. Tomēr visā pamatā ir klasiskā evakuācija. Un katram karavīram jābūt gatavam palīdzēt pārvietot ievainotos. "Klasika paliek klasika. Vienmēr, kur ir karavīrs, potenciāli vajadzēs nestuves. Vai tās ir gatavas, vai ir improvizētas. Vai uz pleciem viņš ir jāvelk, bet katram karavīram jābūt gatavam evakuācijai", secina Strautmanis. Zemessardzes Medicīnas rota arvien vairāk izmanto apmācībā reālistiskos scenārijus – palīdzības sniegšana naktī, mežā, apdraudējuma apstākļos un situācijās, kad sākotnējais plāns vairs nedarbojas. "Augusta vētra parādīja to, ka daudzi cilvēki dzīvo ilūzijās, ka atnāks kāds Laimes lācis un palīdzēs. Gan jau būs labi, saies. Un visticamāk jau 90 % saiet. Bet tad notiek tāds mazais procents un nesaiet. Un ko tad darīt? Visa pamatā ir sagatavošanās. Ko man ir iemācījusi Zemessardze, un tas noder arī civilajā dzīvē – vienmēr izdomā iepriekš, ko darīsi sliktākajā scenārijā," saka Jurģis Strautmanis. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Mākslīgais intelekts, droni un arvien plašāka tehnoloģiju izmantošana maina arī Zemessardzi, taču tās galvenais spēks joprojām ir cilvēks. Zemessardzes komandieris Aivars Krjukovs raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Formā!" pauda, ka nākotnē Latvijā ir reāli izveidot 50 000 zemessargu un rezervistu lielu spēku – tas esot tikai laika jautājums.  Vienlaikus Zemessardzei jāspēj apgūt jaunās tehnoloģijas un iemācīties tās izmantot gan ikdienas dienestā, gan krīzes situācijās. Sarunas ceļvedis: 50 000 zemessargu un rezervistu – tas nav ambiciozs skaitlis. Atbalsta vienības – aizmugure katram zemessargam. Ukrainas pieredze: mērķis – nepieļaut karu Latvijā. Mākslīgais intelekts un droni: spēt gan vadīt, gan izvairīties četrās sekundēs. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 35 gadu laikā Zemessardze kļuvusi par valsts drošības balstu, kas spēj pildīt dažādus uzdevumus kopā ar sabiedrību. "Mēs esam labāk gatavi krīzei. Ne tikai apmācam zemessargus un Valsts aizsardzības dienesta karavīrus, bet arī ikdienā sniedzam milzīgu atbalstu robežsargiem uz valsts austrumu robežas. Nemitīgi turpinām attīstīt Baltijas aizsardzības līniju, kur mūsu inženieri strādā pie šī procesa," saka Krjukovs. 50 000 – nav ambiciozs skaitlis Valsts aizsardzības plāns paredz Zemessardzes paplašināšanu līdz 12 tūkstošiem vīru. Pašlaik kopējais zemessargu skaits Nacionālajos bruņotajos spēkos – 10 000. Savukārt Aivars Krjukovs norāda: nākotnē ir iespējams sasniegt pat 50 000 zemesargu un rezervistu atzīmi. Piemēru Latvijai rāda Somija ar  5,5 miljoniem iedzīvotāju, kur ir gandrīz 800 000 rezerves karavīru.  "Domāju, ka 50 tūkstoši nav nekāds ambiciozs skaitlis. Nerunājot par robežsargiem, policistiem, VUGD un NMPD cilvēkiem, kas nodrošina visas vajadzības krīzes menedžmentā. Tas tikai laika jautājums, kad mēs tos 50 tūkstošus sasniegsim," sacīja Krjukovs.  Būtisks atbalsts Zemessardzei ir Valsts aizsardzības dienesta karavīri un katrs cilvēks, kas ir gatavs brīvprātīgi iesaistīties savas valsts aizsardzībā.  "Tehnoloģiskais risinājums nav iespējams bez cilvēkiem.  Vai esi gatavs palīdzēt karavīram? Vai esi gatavs palīdzēt robežsargam? Vai esi gatavs palīdzēt glābšanas dienestiem? Vai esi gatavs savā uzņēmumā pateikt, ko mēs darīsim krīzes laikā?" Tādā izpratnē Zemessardze kļūst ne tikai par militāru organizāciju, bet par vienu no elementiem daudz plašākā sabiedrības noturības sistēmā.  Atbalsta vienības – aizmugure katram zemessargam  Zemessardzes komandieris saredz lielāku sabiedrības iesaisti. Ukrainā konkrētām vienībām palīdz sabiedriskās organizācijas, kas spēj ātrāk iegādāties, un nogādāt nepieciešamo. Lai arī Latvijā attīstītu šādu modeli, veiktas izmaņas Zemessardzes likumā un top valdības noteikumi.   "Tas ir veids, kā mēs līdzdarbojamies krīzes laikā, zinot, ka bruņoto spēku budžets ir tik, cik tas ir.  Pavisam vienkārši – ja esmu karavīrs, tad kāds parūpējas par manu ģimeni un mēs zinām aizmuguri, kas var palīdzēt manai ģimenei, lai es bez raizēm cīnos, [pildu]  savu uzdevumu," pauž Krjukovs. Atbalsts varētu būt ne tikai nauda vai ekipējums. Krīzes laikā sabiedriskās organizācijas varētu palīdzēt ar tehnoloģijām, dronu laboratorijām, 3D drukāšanu, remontu un citām lietām.  Ukrainas pieredze: mērķis – nepieļaut karu Latvijā  Sadarbība ar Ukrainas aizsardzības spēkiem kļūst arvien ciešāka. Noslēgts sadarbības līgums ar Ukrainas Nacionālo gvardi. Mācīties var ļoti daudz – no tehnoloģiju izmantošanas līdz medicīnai, ekipējumam, komandvadībai un spējai ātri pielāgoties.  "Es nesagaidu, ka mēs gribam paņemt visu. Mums nevajag viņu  karu.  Mēs paņemam viņu lietas, kas mums palīdz ierobežot potenciālo kara esamību Latvijā vai krīzi. Tas ir tas, kas mums jāpaņem no Ukrainas, lai vispār tāds process nebūtu realizējams Latvijā,"   uzsvēra Krjukovs. Tas ļaus radīt tādu aizsardzības sistēmu, kas potenciālajam pretiniekam jau iepriekš liks saprast – uzbrukums Latvijai būs pārāk sarežģīts, dārgs un neparedzams.  Pēc komandiera vārdiem, Latvijas ģeogrāfija šajā ziņā dod arī savas priekšrocības. Meži, purvi un reljefs atšķiras no plašajiem Ukrainas stepju apgabaliem, tomēr arī šeit iespējams izmantot Ukrainas pieredzi, analizējot iespējamos pārvietošanās ceļus un veidus, kā pretinieka kustību aizkavēt.  Mākslīgais intelekts un droni: spēt gan vadīt, gan izvairīties četrās sekundēs  Vislielākās pārmaiņas arī Zemessardzē piedzīvo lidaparāti. "Mans uzskats, ka katrā bataljona un brigādes līmenī jābūt kā minimums vadam, kas  specializējas  no A līdz Z dronu jomā, kas spēj pildīt vairākas funkcijas: izlūkošana,  laboratorijas, kas tos ražo, apkope, elektroniskā karadarbība," savā redzējumā dalās Krjukovs.  Vienlaicīgi tas ir jautājums, kā laikus pamanīt apdraudējumu, pasargāt un paaugstinās arī zemessargu pašaizsardzības spējas. "Mēs vairs nedomājam tikai par pilotu.  Tikpat svarīgi: katram jābūt spējīgam izvairīties no drona. Četru sekunžu jautājums, kā teikt.   Ja mums ir detekcijas ierīces katram, tad noteikti tās parāda, ka drons nāk virsū. Tātad no šī skatpunkta: pašaizsardzība nekur nepazūd."  Arī mākslīgais intelekts, pēc komandiera domām, būs viena no svarīgām pārmaiņām tuvākajā laikā.  "Bez tā mēs vairs nevaram pastāvēt un būt apsteidzoši.  Jo mums ir tendence apkrāmēties ar uzdevumiem un dažkārt lieki darīt visu, jo tā vēsturiski ir bijis. Mākslīgā intelekta efektivitātes palielināšana ir 5–10 gadu laika jautājums". Vienlaikus Krjukovs norāda – gan komandieriem, gan ierindas zemessargiem ir jāiemācās to lietot, jāsaprot riski un tas, kā mākslīgo intelektu adaptēt dienesta praksei. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Šī gada lielākais futbola piedzīvojums tuvojas savai kulminācijai – atlikušas vairs tikai pēdējās svarīgākās cīņās, pusfinālā noskaidrojot tās divas komandas, kas cīnīsies par titulu, un, protams, pati finālspēle. Kas piedzīvots izslēgšanas mačos un ko varam sagaidīt no pēdējām četrām šī Pasaules kausa cīņām, studijā spriež LSM Sporta redakcijas žurnālisti Kārlis Ķilkuts, Matīss Timofejevs, Māris Bergs un futbolists Roberts Savaļnieks. Šis turnīrs ir īpašs, jo pirmo reizi tajā startē 48 komandas, kas ir rekordskaits, līdz ar to arī spēļu Pasaules kausā bijis vairāk kā jebkad – no 104 aizvadītas jau precīzi 100. 00:02:16 Skandāli Pasaules kausā  Skaļas emocijas un notikumi valdīja gan uz futbola laukuma, gan ārpus tā. LSM speciālizlaidumā tika apspriesti trīs skaļi gadījumi, no kuriem viens bija bēdīgi slavenā sarkanā kartīte ASV izlases uzbrucējam Florianam Balogunam. Tāpat arī viens no aprunātākajiem tiesnešu lēmumiem šajā Pasaules kausā, neieskaitot kompensācijas laikā horvātu gūtos rezultāta izlīdzinošos vārtus 1/16 fināla mačā pret Portugāli. Neizpalika arī gadījums Anglijas–Norvēģijas cīņā, kur bumba potenciāli aizskāra videokameras kabeli, kas novilkts pāri laukumam, un tā nonāca angļu rīcībā, kas galarezultātā noveda pie vārtu guvuma. 00:15:56 – Izteikta pasaules labāko uzbrucēju dominance Pie tādas konkurences labāko snaiperu tops vērtējams kā īpaši objektīvs, ko parāda arī uzvārdi, kas gozējas galvgalī, – pa astoņiem gūtiem vārtiem ir francūzim Kilianam Mbapē un argentīnietim Lionelam Mesī, septiņi precīzi sitieni ir norvēģim Ērlingam Holannam, bet piecinieku noslēdz divas Anglijas izlases zvaigznes ar sešiem vārtiem – Džūds Belingems un Harijs Keins.  00:21:35 – Pusfinālisti un potenciālie finālisti Vēl viens zīmīgs un vēsturē ierakstāms fakts saistībā ar šo Pasaules kausu – pirmo reizi pusfinālā iekļuvušas pēc FIFA rangā četras spēcīgākās valstsvienības. Otrdien plkst. 22.00 pēc Latvijas laika savā starpā rēķinus kārtos Francijas un Spānijas izlases, bet 24 stundas vēlāk par iekļūšanu finālā spēkosies Anglija un Argentīna. KONTEKSTS: Futbola Pasaules kausa finālturnīrs ASV, Kanādā un Meksikā risinās 16 pilsētās. Pirmo reizi finālturnīra dalībnieku skaits tika palielināts līdz 48 valstsvienībām. Pirmajā posmā valstsvienības bija sadalītas 12 grupās pa četrām izlasēm katrā. Pēc apļa izspēles katras grupas divas spēcīgākās vienības un astoņas labākās trešās vietas īpašnieces nonāca izslēgšanas cīņās, ko sāka 1/16 finālā. Pasaules kausa ieguvēji kļūs zināmi finālspēlē 19. jūlijā Ņūdžersijā.

Ceturtdien ar atklāšanas maču Meksikā trijās Ziemeļamerikas valstīs sāksies piecu nedēļu futbola maratons jeb Pasaules kauss. Ko gaidīt, kas ir turnīra favorīti, kādi būs pārsteigumi? Par to un daudz ko citu LSM.lv speciālizlaidumā sprieda Latvijas Sabiedriskā medija sporta žurnālisti Kārlis Ķilkuts, Matīss Timofejevs un Māris Bergs, kā arī futbola treneris Ervīns Pērkons. Šī pavasara un vasaras mija sporta draugiem bijusi ļoti koša un emocijām bagāta – vietējā basketbola dzīve tika ievērojami koriģēta, hokeja izlases ceturtdaļfināls un tik tikko 3x3 basketbolisti tika kronēti par pasaules čempioniem. Tagad kārta pasākumam, kuram latviešu līdzjutējiem varbūt nav tik lielas emocionālās piesaistes, bet kas tomēr ir ievērības cienīgs notikums. Pasaules kauss futbolā sāksies jau ceturtdienas, 11. jūnija, vēlā vakarā ar atklāšanas spēli starp Meksiku un Dienvidāfriku un ilgs līdz pat 19. jūlijam, kad tiks kronēti jaunie čempioni. Šajā lielajā sporta forumā pārsteigumu nekad nav trūcis, taču šogad tādi sākušies, vēl pirms kāda no izlasēm kāpusi uz zāliena, daudzām komandām un to personālam sastopoties ar neierasti lielu drošības pārbaudi uz ASV robežas. Tāpat ierasti spēcīgā Vācijas izlase nav iekļauta starp titula pretendentēm, un lielus jautājumus raisa Portugāles valstsvienības superzvaigzne Krištianu Ronaldu un viņa iekļaušanās komandā šajā turnīrā.  Starp favorītiem Vācijas vārdu neredzam Futbola treneris Pērkons savā skatījumā Pasaules kausā izšķir trīs favorītus – Franciju, Spāniju un Argentīnu. Spāņi ir esošie Eiropas čempioni, kuriem sastāvā ir daudz gados jaunu futbolistu, taču jau gan klubu, gan izlases karjerās viņi ir nobrieduši sasniegt lielas lietas. Francija izceļas ar, iespējams, vislabāk nokomplektēto sastāvu šajā čempionātā, bet Argentīna uz Ziemeļameriku ved ļoti pieredzējušu izlasi. Turnīra "melnais zirdziņš" – Norvēģija Neraugoties uz to, ka Norvēģija iekļuvusi diezgan sarežģītā apakšgrupā un arī pēcāk, ja izdosies iekļūt izslēgšanas spēlēs, ceļš līdz Pasaules kausam varētu būt diezgan sarežģīts, tieši Eiropas ziemeļnieki tiek uzskatīti par komandu, ar kuru jārēķinās jebkuram pretiniekiem. Īpaši izceļamie spēlētāji liekus komentārus par sevi neprasa – Anglijas Premjerlīgas pēdējo gadu labākais snaiperis, Mančestras "City" uzbrucējs Ērlings Holanns, kā arī viens no Londonas "Arsenal" spēles veidotājiem Martins Ēdegors. Par šīs valstsvienības vājo posmu tiek uzskatīta aizsardzība, kas potenciāli viņiem varētu liegt panākumus pret pasaules spēcīgākajām komandām, taču iepriekš minētie vīri savās pozīcijās ir vieni no labākajiem mūsdienu futbolā, turklāt sastāvā vēl ir daudzi no Eiropas labākajām līgām. Nedrīkst nepieminēt arī Ekvadoru, kurai ir ļoti spēcīga aizsardzības līnija – Čempionu līgas uzvarētājs Willians Pacho (PSG), Premjerlīgas čempions Pjero Inkapjē ("Arsenal"), Perviss Estupinjans ("Milan"), balsta pussargs Moisess Kaisedo ("Chelsea"). Šī ir komanda, kas Dienvidamerikas Pasaules kausa kvalifikācijā palika otrajā vietā uzreiz aiz Argentīnas, 18 mačos ielaižot tikai piecus vārtus. Četras komandas – turnīra debitantes Pirmo reizi Pasaules kausā startēs tādas izlases kā Uzbekistāna, Kaboverde, Kirasao un Jordānija, kas turnīrā iekļuvušas pa ļoti dažādiem ceļiem. Tiesāšanas jauninājumi Šogad Pasaules kausa tiesnešiem bija īpaši jāgatavojas, jo FIFA ieviesusi vairākus jauninājumus, kas visi kā viens vērsti uz to, lai maksimāli mazinātu laika vilkšanu. Lūk, daži no piemēriem. Pirmoreiz vēsturē ir obligātie ūdens pārtraukumi. Parasti tie tika lietoti tad, kad gaisa temperatūra pārsniedz +30 grādus, bet šoreiz tie būs obligāti katra puslaika vidū un dublēsies arī kā komerciālie pārtraukumi. Tiks steidzinātas maiņas – kad tiek pacelts tablo un parādīts numurs, spēlētājam ir 10 sekundes, lai atstātu laukumu. Ja tas netiek ievērots, tam futbolistam, kurš grasījās iesaistīties spēlē, būs jāuzgaida līdz nākamajam brīdim, kad bumba atstās laukumu un tiesnesis viņus aicinās laukumā. Tāpat jāievada bumba spēlē krietni ātrāk – bumbas ievadīšana spēlē no autiem un atsitiens no vārtiem jāizpilda piecu sekunžu laikā, bet, ja tas netiek darīts, tiesnesis bumbu var atdot pretiniekiem, bet par vārtsarga neizpildītu brīvsitienu pat var piešķirt stūra sitienu pretiniekiem. Tāpat nedrīkst aizsegt muti, ja rodas kādas konfliktsituācijas. Joprojām varēs slēpties, ja ar komandas biedru gribi sarunāt, kā izspēlēt brīvsitienu, bet, ja sākas strīdi ar pretiniekiem, tad attiecīgais spēlētājs var tikt sodīts ar sarkano kartīti. Vairāk funkciju VAR – viņi varēs iesaistīties, ja kļūdaini piešķirta otrā dzeltenā kartīte, nepareizi fiksēts pārkāpuma veicējs vai nepareizi piešķirts stūra sitiens. Laikapstākļu ietekme un Pasaules kausa dārdzība Taču netrūkst arī negatīvu lietu par un ap turnīru. Šis, iespējams, ir pirmais Pasaules kauss, kur tik daudz tiek runāts par laikapstākļiem, īpaši ASV kontekstā. Karstums ir viena lieta, bet ASV ir īpašs protokols, kurš ir pieņemts likumdošanā, – ja stadiona apkaimē, 13 kilometru jeb astoņu jūdžu rādiusā ap mača norises vietu, tiek fiksēts zibens spēriens, spēle obligāti jāaptur uz 30 minūtēm, spēlētājiem jādodas uz ģērbtuvēm, bet skatītājiem jāatstāj tribīnes. Ja tas atkārtojas, laika atskaite sākas no jauna. Tas gan neattiecas uz tiem stadioniem, kuriem ir jumts: Dalasā, Atlantā, Losandželosā un Hjūstonā.  Arī cenas uz vietas nebūs draudzīgas – atsevišķām vēl grupu fāzē notiekošām spēlēm cenas sasniedz jau vairākus simtus un pat tūkstošus ASV dolāru, bet, piemēram, Ņūdžersijā, lai tiktu uz stadionu spēļu dienās ar vilcienu, jāšķiras no vēl 150 dolāriem (ikdienā tas izmaksā ap 12 dolāriem). Prognozes par C, F, I un L apakšgrupām Raidieraksta galvenie varoņi noslēgumā pievērsās pašam interesantākajam – prognozēm, apskatot četras izvēlētās apakšgrupas. C grupā spēlē Brazīlija, Maroka, Skotija un Haiti. F grupā spēkosies Nīderlande, Japāna, Zviedrija un Tunisija, I grupā varēsim vērot Francijas, Senegālas, Norvēģijas un Irākas cīņas, bet L grupā ielozētas Anglija, Horvātija, Gana un Panama.

Latvija un Baltijas valstis pašas kontrolē Krievijas militārās iespējas. Pat ja Krievijai ir nodoms reģiona valstis provocēt ar dažādām sabotāžām un diversijām, lielāka mēroga militāros mērķus Krieviju attur īstenot tās sāktais karš pret Ukrainu un tas, kā paši spēsim kļūt militāri spējīgāki. Tā raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Formā!" sacīja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Kaspars Pudāns. SARUNAS CEĻVEDIS:  Labākais, kas noticis kopš stāšanās amatā, – "joprojām esam brīvi un drošībā". Drošības situāciju reģionā turpina diktēt Krievijas sāktais karš pret Ukrainu. Jāmazina Krievijas iespēju loks, lai provokāciju līmenis nepieaug.  Prioritātes – mācīties no Ukrainas, balansēt resursus, veicināt kaujas gatavības kultūru. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. "Joprojām esam brīvi un drošībā" Pudāns NBS komandiera amatā stājās pirms teju pusotra gada. Vaicāts, kas ir bijis labākais kopš stāšanās amatā, viņš uzsvēra – joprojām esam brīvi un drošībā. "Tas arī ir labākais. Mēs darām kaut ko pareizi, lai atturētu draudus. Izaicinājumi mums [būs] vienmēr un pieaug arvien vairāk, bet man liekas, tas mūs tikai arvien vairāk motivē – pašu spējas to izdarīt, arī visu citu atbalsts vai nopēlums ir tas, kas liek būt vēl labākiem," sacīja Pudāns. Drošības situāciju reģionā turpina diktēt Krievijas sāktais karš pret Ukrainu NBS komandieris uzskata, ka drošības situāciju reģionā arvien visvairāk ietekmē Krievijas sāktais karš pret Ukrainu, taču tas liedzot Krievijai lūkoties uz citiem militārajiem mērķiem. "Situāciju vairāk ietekmē tas, kas notiek Ukrainā. Karadarbība, kas turpinās līdzvērtīgos apmēros, nozīmē, ka ļoti daudz apdraudējuma situācija uz mūsu robežām nav mainījusies, jo [Krievijas] spēku apmērs joprojām tiek pievilināts vai ievilkts karā Ukrainā. [..] Vienlaikus, protams, [Krievijas spēki ir] spējīgi arvien vairāk atjaunoties, stiprināt savas spējas, bet tās pamatā arī aiziet visas turpat atpakaļ uz Ukrainu," sacīja Pudāns. Taču, pēc NBS komandiera domām, karadarbības ieilgšana Ukrainā likusi Krievijai izvērst cita mēroga operācijas pret Baltijas valstīm un Rietumiem, piemēram, īstenojot sabotāžas un diversijas aktus. "Arī Krievija saprot, ka tik ilgi viņi to nevarēs darīt tieši tāpēc, ka tas ir mūsu atbalsts, Rietumvalstu atbalsts, kas palīdz Ukrainai karadarbībā neapstāties – turpināt sīvi pretoties. Viņi ir iestiguši, protams, tajā nogurumā, un tāpēc vēlme kaut ko nodarīt mūsu virzienā – sabotāžas, diversijas, ietekmēt mūsu prātus ar informatīvām, kognitīvām darbībām – noteikti ir pieaugusi. [..] Tie apstākļi – vēlme kaut kādā veidā novērst mūsu uzmanību no Ukrainas. Iespējams, Krievijai ir arī vajadzīga savas sabiedrības pārliecības stiprināšana, ka šis nav viņiem karš tikai ar Ukrainu, bet ar visiem Rietumiem. [..] Tā ka tas noteikti varētu viņus motivēt kaut ko arī redzamu darīt, ne tikai vārdos mūs biedēt," sacīja Pudāns. Jāmazina Krievijas iespēju loks Pudāns pauda pārliecību par Krievijas nodomu īstenot dažādas provokācijas pret Latviju, bet to pāraugšanu lielāka mēroga militārās operācijās, pēc viņa domām, ietekmējam mēs paši. "Krievijai noteikti ir nodoms un noteikti arī zināmas spējas veikt maza līmeņa provokācijas, ietekmēt mūsu prātus, ietekmēt mūsu lēmumus, varbūt pārbaudīt, testēt mūsu noturību, bet noteikti ne liela mēroga uzbrukumam. Es negribētu ieslīgt arī kaut kādā virzienā uz to, ka Krievija varētu gaidīt kaut ko, kamēr mēs esam demonstrējuši savas daudz jaudīgākas spējas un esam savākuši savu optimālo skaitu mūsu sabiedrības, mūsu zemessargu kopā, un ka [Krievija varētu] noteikti darīt kaut ko ātrāk. Bet jo vairāk atstāsim [Krievijai] laiku, jo tālāk nenovērsīsim šīs iespējamības, jo Krievija var kļūt stiprāka," sacīja Pudāns. NBS komandieris pieļāva – pat ja Krievijas nodoms uzbrukt Baltijas valstīm tagad varētu būt liels, militārās iespējas nav tās pusē. "Tas ir atkarībā, protams, no tā, kā turpināsies karš Ukrainā. Viņiem varbūt būs spējas, bet iespējas noteikti būs mazākas. Tās iespējas jau mēs kontrolējam. Mēs kontrolējam šīs iespējas, arvien esot paši spēcīgāki, mūsu industrijai kļūstot spēcīgākai. Tas ir tas, ko es mēģinu pateikt, – mums ir jāsamazina šis iespēju loks, jo, to samazinot, Krievijas spējas ir mazākas. Un, ja viņi arī kaut ko izlems, tad tas apdraudējums būs ar mazāku smagumu, ko var izdarīt," atzīmēja Pudāns. Prioritātes – mācīties no Ukrainas, balansēt resursus, veicināt kaujas gatavības kultūru Tādēļ NBS komandieris uzskata, ka Latvijai jāturpina stiprināt militārās spējas. Un viņš to iecerējis ar trim galvenajiem soļiem. Pirmkārt, mācoties no Ukrainas pieredzes. "Sapratne, kas tieši fokusēta uz atziņām par karadarbību Ukrainā. [..] Kādas galvenās atziņas no taktikas, no tehnoloģijām, kā tiek pievienoti komandu vadības dažādi principi. Tas tika izvērtēts, lai tieši iedarbinātu mūsu pārskatu par tālāko spēju attīstību. Vienlaikus atziņa bija par to, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nevis ierastās spēju izmaiņas. [..] Tas nozīmē, ka tas skars arī varbūt kopēju struktūru, konceptuālos jautājumus. Mums jābūt vairāk digitalizētai informācijas apmaiņai un uzglabāšanai. Ātrums ir tas, kas palīdz gan to izveidot, gan to visu pasargāt," sacīja Pudāns. Otrkārt, Pudāns uzsvēra resursu balansēšanu un attīstāmo spēju izvērtēšanu. "Daudz kas attīstās arī apdraudējuma ziņā, bet mēs saprotam, cik mums ir cilvēkresursi. Lai arī 5 % no iekšzemes kopprodukta [aizsardzībai] it kā liekas liels resurss, bet tas nav pietiekami, lai uzreiz sasniegtu visas vajadzīgās spējas. Tātad resursu balansēšana – ar kurām spējām mēs sākam, ko attīstām. Skatāmies no operacionālā viedokļa vai tomēr piesaistāmies pie industrijas. Atrast balansu starp to," pauda Pudāns. Treškārt, viņš minēja kaujas gatavības kultūras veicināšanu. "Par to, ko mēs saprotam ar kaujas gatavību. Un ne tikai mūsu. Tātad tas nav tikai par bruņotajiem spēkiem, tas ir par visu valsti. It kā mēs to runājam jau vairākus gadus – par visaptverošu valsts aizsardzību, par ikkatra pilsoņa lomu. Bet man liekas, tas arī ir drusku jābīda aktīvāk. [..] Nevis tikai vārdos, mūsu teikumos vai papīros, bet kā kultūras maiņa. [..] Mūsu galvenais uzdevums – un arī Zemessardzes komandiera pirmā no prioritātēm – ir kaujas gatavība. Ne tik daudz caur jaunu spēju veidošanu, kas, protams, notiek, piemēram, ar bezpilota autonomajām sistēmām, bet arī esošo spēju stiprināšana, to apmācība, vingrināšana, plānu sagatavošana. Jo kaujas gatavība nav tikai karavīrs ar ekipējumu. Tas ir apmācīts karavīrs, kurš zina savu rīcības plānu un kuram ir arī rezerves. Un rezerves ir tas lielākais, kas mums šobrīd ir jāpilnveido, jo jāsaprot – lai arī mēs gribam uzvarēt ātru savu zibens karu pret pretinieku, mums jābūt arī gataviem, ka tas var ieilgt," atzīmēja NBS komandieris. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Visaptverošā valsts aizsardzībā var iesaistīties arī autoservisi, konditorejas, mārketinga aģentūras un daudzi citi uzņēmumi vai institūcijas, kas ar savām prasmēm un zināšanām var būt noderīgas, lai palīdzētu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS). To raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē skaidroja NBS Apvienotā štāba civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts, zemessargs Ričards Batarags. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Civilmilitārā sadarbība ir kā tilts starp civilo un militāro pasauli, lai veicinātu civilo atbalstu Latvijas aizsardzībai un palīdzētu katram civilajam partnerim atrast savu īsto vietu visaptverošā valsts aizsardzībā, norādīja Batarags. Veidi, kāda palīdzība tiek nodrošināta, ir visdažādākie, stāstīja eksperts. "Bruņotajiem spēkiem, un jāatceras – arī sabiedrotajiem, kuri te ir palīgā –, pamata noderīgās lietas, kas ir vajadzīgas, ir viss, kas saistīts ar transportu, transporta remontu, degvielu, pārtiku, medicīnu. Nevaru pateikt, ka katrā reizē jebkurš mazais uzņēmējs noderēs bruņotajiem spēkiem, bet, apmēram saprotot to, ko vajag Ukrainā, kādu viņi sagaida atbalstu, un to, kas mums ir vajadzīgs uz vietas, tur veidojas tā iespējamā niša sadarbībai," sacīja Batarags. Nesen akceptētas izmaiņas Zemessardzes likumā, kas izveido arī īpašu atbalstītāja statusu, kas ļauj cilvēkiem, kuri veselības vai vecuma dēļ nevar dienēt, ar savām zināšanām un prasmēm palīdzēt Zemessardzei. Tomēr tas nenozīmē, ka civilmilitārā sadarbība nav eksistējusi pirms tā, atzina Batarags, norādot, ka, vēršoties pie sava tuvākā Zemessardzes bataljona, varēja un varēs atrast veidu, kā palīdzēt valsts aizsardzībai.  Kā tieši darbojas civilmilitārā sadarbības un kas ir tās stiprās un vājās puses Latvijā, par to klausies raidieraksta "Formā!" 28. epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

"Cilvēka psihe nevar normāli noreaģēt uz nenormālu situāciju, kāda ir karš," tā jaunākajā raidieraksta "Formā!" epizodē sacīja filozofs un topošais psihologs Vents Sīlis. Šajā reizē meklējam atbildi uz jautājumiem, kā cilvēki reaģē un gatavojas dažādām krīzes situācijām un vai psiholoģisko gatavību tām maz ir iespējams trenēt.  Sīlis uzskata, ka arī apmācības, kādas, piemēram, ir Zemessardzē, cilvēka psihei nevar padarīt kara situāciju saprotamu, jo tā ir galējā vardarbības forma. Taču šāda veida apmācības palīdzot krīzes situācijās neļauties panikai. "Tas, ko mēs apmācībās iegūstam, – mēs pārvaram baiļu impulsu un trauksmes un neprognozējamības impulsu. Visa veida treniņš, visa veida apmācības ir domātas, lai kara laikā tu nevis sēdētu un apcerētu nācijas smago likteni, bet vienkārši darītu praktiskās lietas. Tas arī ir pirmais solis, kā sagatavoties tam. Pirmkārt, atcerēties, ka šajā neordinārajā situācijā joprojām ir jātaisa ēst, ir jāskatās, kur ir bērni un kas ar viņiem notiek. [..] Joprojām ir jāguļ, joprojām jāatpūšas. Nevar sēdēt vienkārši tādā psihiski izārdītā, eksistenciālā stāvoklī un kaukt. Tas tā nestrādā – tā ir panika, un tā ir padošanās panikai. Tāpēc veidot ikdienas paradumus, kaut vai aiziet tēju uztaisīt, tas to normalitāti uzreiz atgriež," pauda Sīlis.  Plašāk par to, kā cilvēks uztver dažādas krīzes situācijas, kā tām var mentāli sagatavoties un vai šādas situācijas sabiedrību vieno vai šķeļ, var klausīties raidieraksta "Formā!" 27. epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Cilvēki, kas ikdienā palīdz valstij cīnīties pret kiberuzbrukumiem, jeb Kiberaizsardzības un elektromagnētiskās karadarbības bataljona zemessargi ir neredzamās frontes karavīri. To raidierakstā "Formā!" sacīja šī bataljona komandieris majors Ronalds Mandelis. Šis bataljons kopā ar Singapūras kolēģiem šomēnes izcīnīja 1. vietu starptautiskajās kiberaizsardzības mācībās "Locked Shields 26". 24. aprīlī noslēdzās ikgadējās starptautiskās kiberaizsardzības mācības "Locked Shields 26", kurās Latvijas un Singapūras apvienotā komanda izcīnījusi pirmo vietu. Mācībās "Locked Shields 26", kuras no 20. aprīļa norisinājās klātienē Tallinā, Igaunijā, kā arī tiešsaistes formātā, kopumā piedalījās aptuveni 4000 dalībnieku no 41 valsts. "Patiesi priecājos par paveikto darbu kopā ar Singapūras kolēģiem un visiem iesaistītajiem. Mūsu sasniegtais rezultāts pierāda, ka spējam veiksmīgi sadarboties ar dažādām nācijām, mācīties gan no savām, gan citu kļūdām, pielāgoties situācijām, kad šķiet, ka risinājuma nav, nepadoties un tomēr atrast izeju. Paldies visiem, kas piedalījās un atbalstīja mūs, lai šīs mācības izdotos. Īpaša pateicība mūsu kibersargiem, kuri ar savu ieguldījumu stiprināja mūsu panākumus un nesa Latvijas vārdu pasaulē," uzsvēra Mandelis. Kopumā Latvijas un Singapūras komandā mācībās piedalījās ap 230 dalībnieku, no kuriem aptuveni 140 bija Latvijas pārstāvji. Mācību mērķis bija pārbaudīt procedūras un sacensību formātā trenēt kiberdrošības ekspertus no dažādām valstīm, lai veicinātu konkurenci, pieredzes apmaiņu un spēju attīstību.  "Locked Shields" ir vienas no pasaulē lielākajām un sarežģītākajām kiberaizsardzības mācībām, kurās vienotā draudu scenārijā tiek apvienoti tehniskie eksperti, stratēģiskās komunikācijas speciālisti, juristi un nacionāla līmeņa lēmumu pieņēmēji. Raidierakstā "Formā!" Mandelis uzsvēra, ka kibersargi ir neredzamās frontes karavīri. "Bieži vien kiberuzbrukumi nav tēmēti, tie vienkārši masveidā tiek izplatīti ikdienā. [..] Es teiktu tā – tas, ko daudzi nezina un nejūt ikdienā. Tad mēs esam, kā es saku, neredzamās frontes karavīri. [..] Un tā lieta, ko mēs darām, bieži vien ir varbūt nesajūtama uzreiz. Bet tas, ka jūs ikdienā varat atvērt vaļā savu e-pastu vai pārskaitīt naudiņu un visu pārējo, – viss strādā. Viss forši līdz brīdim, kad kaut kāda sistēma nedarbojas. Un tad mēs esam tie, kas bruņoto spēku ietvaros un arī atbalstot mūsu partnerus "Cert.lv" nāk palīgā," jaunākajā "Formā!" epizodē pauda Mandelis. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Garīgums, autentiskums un emocionālā inteliģence ir tēmas, kas bieži vien īpaši aktuālas ir tieši pusmūžā, turklāt tās kļūst svarīgas ne tikai cilvēku privātajā dzīvē, bet darba vidē. Ko tas nozīmē, ko tas cilvēkam dod, un vai to var iemācīties? Skaidrojām "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā ar darba organizāciju psiholoģi un Rīgas Stradiņa universitātes doktoranti Gitānu Dāvidsoni. Sarunu dalījām divās daļās, sākumā pievēršoties tam, ko nozīmē materiāls un nemateriāls pasaules skatījums, garīgums, emocionālā inteliģence, autentiskums un tamlīdzīgi termini, kurus, iespējams, nereti dzirdam publiskajā telpā.  Savukārt raidieraksta otrajā daļā šķetinājām jautājumus par cilvēku un darbu. Veselīga darba vide ir iedvesmojoša un motivējoša. Ja cilvēki jūtas psiholoģiski droši, viņi ir radošāki, brīvāki un jūtas labāk gan individuāli, gan kā kolektīvs, uzsvēra Dāvidsone. Viņa norādīja, ka cilvēki, kas domā par emocionālo inteliģenci un kopj šīs prasmes, ir arī efektīvāki un veiksmīgāki darbinieki, jo tas palīdz veidot labākas attiecības ar apkārtējiem – draudzīga un saliedēta komanda vienmēr dos labākus rezultātus nekā konflikti darbavietā.  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Lai atrisinātu ASV un Izraēlas uzsākto karadarbību Tuvajos Austrumos, Baltā nama saimniekam Donaldam Trampam ir trīs izvēles un tās visas ir sliktas, raidieraksta "Drošības barometrs" jaunākajā epizodē vērtē drošības pētnieks Jānis Kažociņš.  Ģeopolitikas pētījumu centra veidotajā "Drošības barometrā" jeb aizvadītā ceturkšņa pārskatā par svarīgākajiem notikumiem starptautiskajā politikā šoreiz īpaša uzmanība pievērsta ne vien karam Ukrainā, bet arī ASV un Izraēlas uzsāktajai militārajai operācijai pret Irānu, kas nepilnos divos mēnešos ierosinājusi ne vien plašāku karadarbību Tuvajos Austrumos, bet arī atstājusi pamatīgas sekas uz globālo ekonomiku un drošību, kā arī NATO aliansi un sabiedroto atbalstu Kijivai.  Drošības pētnieks Jānis Kažociņš vērtē, ka Baltā nama saimnieks Tramps karā Tuvajos Austrumos ir nonācis strupceļā. Iespējas, kā to izbeigt, ir vairākas, taču visas vienlīdz sliktas.  Pirmkārt, ASV prezidentam ir iespēja uzsākt nopietnas sarunas ar Irānu par kara Tuvajos Austrumos risinājumu, taču tas būšot grūti, uzskata Kažociņš, jo ASV prezidentam tad būs jāizskaidro šī kara uzsākšanas iemesli un tas, kāpēc viņš šim mērķim tērējis lielus ASV līdzekļus.  Otra iespēja ir pamatīgi eskalēt karadarbību, kas ir sarežģīta un ļoti bīstama operācija, turklāt tā arī varētu izvērsties bezgalīgā karā.  Savukārt trešā iespēja ir paziņot par uzvaru, taču tas varētu būt grūti izdarāms, tāpēc ka ASV tā arī nav skaidri definējusi tās uzsāktās karadarbības mērķus. Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Kā uzņēmēji var iesaistīties valsts aizsardzībā? Kā fonds "Uzņēmēji mieram" palīdz Ukrainai, un ko Latvijas uzņēmumi mācījušies no palīdzības sniegšanas Ukrainai? Par to raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē saruna ar vienu no šī fonda pārstāvjiem, "Eco Baltia" grupas līdzīpašnieku un zemessargu Māri Simanoviču. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī Māris Simanoviču mudināja iestāties Zemessardzē un arī pašam rūpēties par valsts aizsardzību. Vienlaikus Krievijas sāktais pilna apmēra karš vairākiem Latvijas uzņēmējiem lika nepalikt malā, bet iesaistīties, lai gādātu palīdzību Ukrainai, aizstāvoties pret iebrucēju. Pirmajos kara brīžos tika atrasti domubiedri, lai radītu fondu "Uzņēmēji mieram", kas gan sākotnēji radies no saziņas lietotnes "WhatsApp" grupas, atcerējās Simanovičs. "Bija draugu pulciņš, kas saprata – ir sācies neiedomājamais. Kā mēs varam palīdzēt? Burtiski pāris dienu laikā, šķiet, divu dienu laikā radās "WhatsApp" grupa. Tajā iesaistījās ļoti liels skaits uzņēmēju. Principā mēs vienkārši sākām apstrādāt ukraiņu vajadzības. Mums bija arī kontakti ar ukraiņiem," viņš stāstīja. Pirmās kara dienas palīdzības sniegšanas ziņā bijušas ļoti haotiskas, arī tāpēc, jo no Ukrainas sekoja vairāki palīdzības lūgumi. "Sākot no nakts un termālajām optikām, slimnīcu gultām, mašīnām un tā tālāk. Principā mēs izveidojām tādu brīvprātīgu struktūru, kurā darbojās gan uzņēmēji, kas ziedoja naudu, gan cilvēki, kas varēja atrast lietas. Kara pirmajās dienās mēs vienkārši krāmējām dronus un optiskos tēmekļus mašīnās un sūtījām uz turieni. Salīdzinoši ātri mēs to visu pārveidojām par fondu," stāstīja Simanovičs. Šobrīd šī iniciatīva pāraugusi par vienu no lielākajiem Latvijas brīvprātīgā atbalsta mehānismiem, ar ko tiek gādāta palīdzība Ukrainai. Pērnā gada decembrī vien fonda palīdzība Ukrainai mērāma vairāk nekā 365 000 eiro apmērā, bet kopš fonda izveides pārsniegti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro palīdzības apmērā Ukrainai. "Mēs sadarbojamies ar visām atbalsta organizācijām, arī ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Iekšlietu ministriju un citām organizācijām, kas palīdz Ukrainai. Mūsu tas pienesums ir saistīts ar to, ka mēs ļoti strukturēti zinām, ko ukraiņiem vajag. Arī kampaņveidīgi – skatāmies, kas ir prioritātes. Mūsu pēdējais pasākums – "Atved mājās" – ir ievainoto karavīru rehabilitācija, evakuācija, kam mēs ļoti veiksmīgi savācām vairākus miljonus eiro. Tāpat ir bijuši arī ļoti daudzi citi projekti, kas ir saistīti ar konkrēto fāzi frontē vai karadarbībā kopumā," sacīja Simanovičs. Simanovičs uzskata, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā daudziem uzņēmumiem palīdzējis "domāt ārpus kastes" tajā ziņā, kā varētu sniegt savu artavu valsts aizsardzībā. "Man liekas, ka tas, ko šī sistēma pierādīja ir tas, ka armijai ir savs resurss, proti, ir zināms, kas pieder armijai, ir kaut kāds mobilizācijas saraksts, un tad ir visas reālās vajadzības, kuras vajag uzreiz. Piemēram, mums vajag ļoti lielu skaitu pārvietojamo slimnīcu gultu, un tajā brīdī tev ir diaspora, cilvēki ārpusē. Mums bija situācija, kad mūsu organizācija apzināja šīs slimnīcas gultas Anglijā un sūtīja uz Ukrainu. Vairāk par Simanoviča pieredzēto Zemessardzē un to, ko Latvijas uzņēmumi var mācīties no kara Ukrainā, var klausīties podkāsta "Formā!" 25. epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Tīmeklī ir daudz veiksmes stāstu par cilvēkiem, kuriem pēc ilgām pūlēm, mēģinājumiem un ārstu saukšanas talkā galu galā izdevies tikt pie bērniem, taču ir arī klusā puse – pāri, kuriem tas neizdevās. Raidieraksta "LSMnīca" cikla "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā ar savu stāstu par to, kā pieņemt dzīvi bez bērniem, dalījās Vita Stiģe-Škuškovnika, kuru sāpīgā dzīves pieredze pamudināja pievērsties bezbērnotības tēmai un tās aktualizēšanai sabiedrībā. To, ka neizdodas tikt pie izsapņotā ģimenes modeļa, nebija viegli pieņemt. Pagāja septiņi gadi, līdz Vita uzsāka psihoterapiju. "Daudzi cilvēki joprojām nesaprot – kā tu vari sērot par kaut ko, kas īsti tavā dzīvē nav bijis, bet tas ir tieši tas, par ko es sēroju! Ka tā nav manā dzīvē, ka tas ir tas, ko es gribēju, bet man tas ir atņemts," viņa uzsvēra. Tagad Vita par savu pieredzi runā skaļi, izglītojot sabiedrību par bezbērnotības jautājumiem un iemesliem, kā arī vēršot uzmanību uz diskrimināciju darbavietās, ko reizēm nākas piedzīvot cilvēkiem bez bērniem. Sarunā Vita arī palīdz rast atbildes, kā labāk runāt ar tiem pāriem, kuriem neizdodas tikt pie bērniņa, un skaidro, kādēļ labāk necensties mierināt, žēlot, stāstīt par kādu citu cilvēku pieredzi vai dot padomus un censties "izglābt". To visu un daudz ko citu klausies epizodē! ► Šo epizodi klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

"Zemessardzes bataljons Daugavpilī ir ļoti līdzīgs pašai pilsētai – daudzkulturāls un daudznacionāls, tur lielākā daļa ir krievvalodīgo, bet tas ir stāsts par to, ka vēlmei aizsargāt valsti nav valodas," jaunākajā raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" epizodē sacīja Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) Latgales redakcijas žurnāliste un šī bataljona zemessardze Anna Luīze Ruskule. SARUNAS CEĻVEDIS:  "Ko tu! Sievietēm jau nav, ko darīt Zemessardzē!" Daugavpilī izteikti parādās vienā un citā veidā domājošie Krievijas karš pret Ukrainu daļai Daugavpilī lika aizdomāties – mana drošība ir apdraudēta ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. "Ko tu! Sievietēm jau nav, ko darīt Zemessardzē!" Anna Luīze Ruskule ir žurnāliste no Daugavpils un Zemessardzes 34. kājnieku bataljona kaprāle. Pēc studijām Rīgā viņa sajutusi vilkmi atgriezties tur, kur uzaugusi – tagadējā Augšdaugavas novadā, bet sevi uzskata par daugavpilieti. Lai gan sākotnēji, tāpat kā daudziem jauniešiem, šķita, ka jābrauc prom, ar laiku nostiprinājās sajūta, ka tieši Daugavpilī viņa var būt visvairāk vajadzīga. Zemessardzes kontekstā, par pagrieziena punktu Ruskulei, tāpat kā daudziem citiem, kļuva Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, pēc kura viņa iestājās Zemessardzē. "Es jau savā ikdienas darbā arī zināmā mērā aizsargāju drošību, bet informatīvo drošību. Un tajā brīdī man gribējās fiziski. Ar fizisko esmu uz "tu", un man likās kāpēc, kāpēc gan ne? Bet tolaik mans draugs man teica – nē, ko tu, sievietēm jau nav, ko darīt Zemessardzē. Lai gan viņš pats arī ir zemessargs. Bet jo arvien vairāk mēs redzējām ziņas no Ukrainas, kas notiek, un ka tas karš nebeidzas, sapratu, ka vajag tomēr. Daugavpils un Latgale bija tā vieta, kur es uzskatīju, ka es varu sniegt savu artavu drošības kontekstā," stāstīja Ruskule. Žurnāliste norādīja, ka Daugavpils ir daudzkulturāla un daudznacionāla pilsēta, un tieši tāds arī esot attiecīgais Zemessardzes bataljons. "Tur lielākā daļa arī ir krievvalodīgie. Bet tas ir stāsts par to, ka tai vēlmei aizsargāt valsti nav valodas. Un tas patriotisms īstenībā, kas ir Daugavpilī, tur noteikti nav valodas aspekts, jo ļoti daudzi, arī mani draugi, krievvalodīgie dienesta biedri, viņiem tā motivācija un cīņasspars brīžiem ir daudz lielāks. (..) Un ar to, manuprāt, mēs kā Daugavpils bataljons izceļamies. Protams, brīžiem liekas, ka varētu latviskāk, bet mēs ar to strādājam, mēs mēģinām es. Mēs ceram uz to labāko rezultātu," sacīja Ruskule. Daugavpilī izteikti parādās vienā un citā veidā domājošie Ārpus Zemessardzes bataljona Ruskule Daugavpili raksturoja kā vietu, kur saduras dažādas identitātes, mediju telpas un pasaules skatījumi. Viņa uzsvēra, ka pilsētā joprojām jūtama Krievijas propagandas ietekme, kā arī tur esot izteikts lokālpatriotisms, kad cilvēki sevi pirmkārt identificē kā daugavpiliešus, nevis skatās Latvijas pilsoņus plašākā nozīmē. Tiesa, viņa vērtēja, ka pēc 2022. gada 24. februāra situācija ir mainījusies uz labo pusi: vairāk cilvēku apzinās draudus no Krievijas un vairāk dzirdama latviešu valoda. "Daugavpilī ir tās divas kopienas – latviskais un, es pat negribētu nodalīt valodas jautājumu, bet vienā veidā domājošie un citā veidā domājoši. Kaut vai tie, kuri skatās propagandu, kuri neskatās propagandu, kuri skatās austrumu virzienā, kuri skatās Rietumu virzienā. Un Daugavpilī vienkārši tas ir ļoti izteikti. Protams, mums šī tā saucamā vate nav zudusi, jo tas ir gan propagandas ietekmē, gan arī tiešām cilvēki tā domā – viņi neasociē sevi ar Latviju, viņi asociē sevi kā daugavpiliešus. Un tā ir laikam vienīgā tāda lielā problēma, ka viņi neskatās ārpus Daugavpils," sacīja Ruskule. Krievijas karš pret Ukrainu daļai Daugavpilī lika aizdomāties – mana drošība ir apdraudēta Viņa savā darbā novērojusi, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā bija pagrieziena punkts arī pilsētā, kad daļa cilvēku sāka apzināties, ka Krievija ir drauds arī Latvijai. "Tomēr arī mēs jūtam to draudu, un pierobežā tas drauds jeb Krievija, jeb P****a režīms kopumā ir daudz vairāk jūtams. Viss tas bija tuvs, savējais un tiklīdz to nogrieza [Krievijas mediju kanālus]... Pirmkārt, ir ļoti būtisks faktors – karš ir sācies. Tad tu sāc jau domāt par to, ka tomēr arī tava drošība tiek apdraudēta kaut kādā veidā," pauda Ruskule. Vienlaikus žurnāliste uzsvēra nozīmību "cīņai par cilvēku prātiem" Daugavpilī. Viņa norādīja uz pašvaldības ietekmi uz vietējiem medijiem, uzsverot vajadzību radīt kvalitatīvu saturu latviešu valodā, kas sasniedz arī krievvalodīgo auditoriju. "Svarīgi, ka ziņa par drošības stiprināšanu pierobežā tiek nodota arī krievvalodīgajiem. Jā, tur var, protams, redzēt to citu noskaņojumu, kas varbūt dažreiz ir tāds – nu ko tad bruņotie spēki dara? Un vispār kāpēc mums jāmaksā viņiem nodokļus un tā tālāk? Bet tur arī ir tas pozitīvais aspekts, ka cilvēki tiešām interesējas, cilvēki lasa. Un cilvēkiem patīk. Un tur vairs nav stāsts par valodu. Tā pilināšana notiek. (..) Tu skaidro. pamato, kāpēc ir šādi, protams, balsties faktos. Un tas ir ļoti svarīgi, ka tomēr mēs stāvam līdzās tiem cilvēkiem," atzīmēja žurnāliste. Vairāk informatīvo telpu un drošību pierobežo, kā arī Annas Luīzes Ruskules spilgtākajām pieredzēm Zemessardzē var klausīties "Formā!" 24. epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Mēs mēdzam glorificēt pārstrādāšanos un slavēt tos, kuri gadiem nav bijuši atvaļinājumā, tomēr cilvēki, kuri iet atvaļinājumos un rūpējas par savu veselību, gluži vienkārši dzīvo ilgāk, un to apliecina pētījumi, sarunā "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" norādīja zinātņu doktore psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa.  Marija Ābeltiņa ir pētījusi izdegšanu un šai tēmai veltījusi arī grāmatu. Speciāliste uzsver – veselībai ir svarīgi, ka mēs atjaunojamies. Arī pati kādreiz ir jokojusi, ka "atpūtīsies kapā", tomēr pētījumos guvusi nepārprotamu atbildi uz jautājumu, vai strādāšana bez atelpas ir varonība. Un šī atbilde ir – nē.  Dzīvojam ne tikai pārstrādāšanās, bet arī sasniegumu kulta laikmetā, kad jūtam spiedienu būt veiksmīgiem karjerā. Šo kultu lielā mērā baro arī sociālie tīkli, kur redzam, kā visiem citiem viss notiek, tādēļ "man arī tā vajag"! Šajā epizodē arī runājām par to, kuri ir uzskatāmi par cilvēka dzīves zelta gadiem. Ābeltiņas skaidrojumā tas ir vecums ap 40–50 gadiem, kad cilvēka pašapziņa ir visaugstākajā punktā. Tomēr ir kāda interesanta pretruna – šajā vecumā cilvēki ir arī vismazāk apmierināti ar savu dzīvi. Kādēļ tā? To visu un daudz ko citu klausies raidierakstā!  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Kā celt vīriešu pašapziņu, no kā baidās vīrieši, un kā ekstrēmos apstākļos izdarīt daudz ar minimāliem resursiem? Raidieraksta "LSMnīca" cikls "Formā!" jaunākajā epizodē meklēja atbildi uz šiem jautājumiem kopā ar Izdzīvošanas skolas vadītāju Oskaru Špickopfu, kuru aktīvs dzīvesveids un laika pavadīšana pie dabas aizvedusi arī līdz Zemessardzei. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Ideja par pārgājienu tēviem un dēliem pāraug Izdzīvošanas skolā Pirms 10 gadiem Oskars Špickopfs kopā ar domubiedru Mareku Dombrovski ziemā sarīkoja pārgājienu tēviem un dēliem. "Mīnus 15 grādi, sniegs puikām bija līdz celim. Bija tēvi ar dēliem. 8–12 gadus veci puikas. Mēs visu dienu, 12 stundas pār sniegiem, kalniem un lejām, ar uzdevumiem. Tā sākās tas ceļš," stāstīja Špickopfs. Sākotnējā iecere bija sarīkot kopīgas aktivitātes tēviem ar saviem dēliem. "Tā vērtība, ko mēs redzējām, ka pieaugušiem vīriem nav laika mūsu puikām, mūsu meitām. Tā ideja bija savest kopā tēvus ar bērniem, jo tās ir kritiski svarīgas attiecības. Lai nākotnē puika izaugtu par nobriedušu, pārliecinātu, atbildīgu vīrieti, tēvs viņu dzīvē ir ļoti svarīgs," pauda Špickopfs. Ar laiku šī ideja pārtapa arī par izdzīvošanas mākslas pasniegšanu, kur dažādās nometnēs tiek mācīts, kā ekstrēmos apstākļos izdarīt daudz ar minimāliem resursiem. Tiek rīkotas nometnes gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan vecākiem kopā ar atvasēm. Mērķis – celt vīriešu pašapziņu Tomēr nemainīga Izdzīvošanas skolas vērtība ir palikusi vīriešu pašapziņas uzlabošana. "Vīrieša klātesamība puiša dzīvē ir vitāli svarīga – vai tas ir opis, treneris, tēvs, bet viņam ir jābūt. Un tā ir viena no vērtībām, ko puiši, kas brauc uz nometnēm, uzsver. Viens ir – būt starp večiem, citiem vīriešiem un instruktoriem, otrs – sarunas, 14–16 gadus vecs jaunietis pasaka, ka viena no vērtībām ir saruna ar pieaugušu vīrieti. Bet [saruna] nevis par sviestu, jokus arī vajag, protams, bet nevar tikai sviestu kult," sacīja Špickopfs. Špickopfs, kurš arī dien Zemessardzē, norādīja, ka Izdzīvošanas skola no Zemessardzes atšķiras ar to, ka "vispirms strādājam ar cilvēka iekšējo vēlmi aizsargāt". Tādēļ līdzās praktiskiem uzdevumiem, piemēram, kā orientēties mežā un iekurt ugunskuru, nometnēs liela daļa uzmanības tiek pievērsta sarunām.  Bailes kļūdīties un uzņemties atbildību "Sarunas par vīrišķību, tēvu attiecībām, spēju paplašināšanu, par dzīves uztveri, par atbildību. Mums visiem ir savas bailes. Un tās sarunas, kas ir bijušas piecu gadu laikā ar 400 vīriem… Es varu viennozīmīgi teikt – vienalga, vai tu vadi piecu uzņēmumu koncernu, vai tu esi skolotājs, vai tu esi zemessargs, vīriešiem ir savas bailes. Tas, ko džeki pie mums saka pie ugunskura, viņi saka – par šīm lietām mēs nerunājam pie terapeita, ne ar labākajiem draugiem. Tas ir te – sveši vīri satiekas, nav svarīgi, no kurienes tu nāc, kāds tev pulkstenis, ar kādu auto brauc. Mēs esam vīrieši, kam interesē savas pašizaugsmes jautājumi," pauda Špickopfs. Daloties savos novērojumos par to, ko nometnēs atklājuši citi vīrieši, Špickopfs norādīja, ka dominē bailes kļūdīties un uzņemties atbildību, kā arī bailes no tā, ka var kaut kas neizdoties. "Tas ir stāsts par bērnību, par attiecībām ar vecākiem, par personību, dzīves pieredze bērnībā un jaunībā. (..) Tāpat gandrīz visiem, kas atbrauc pie mums, ir bailes no nāves vai veselības problēmām. Arī bailes no tā, ka nespēšu parūpēties par savu ģimeni," stāstīja Špickopfs. Par Izdzīvošanas skolas vadītāja ieteikumiem krīzes apstākļu pārvarēšanai un to, kā viņš atrada ceļu līdz Zemessardzei, plašāk var klausīties "Formā!" 22. epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!