Advertise on podcast: LSMnīca

Īsi pirms Milānas un Kortīnas ziemas olimpiskajām spēlēm neērtus jautājumus liek uzdot Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) pamatprincipi – gan par agresorvalstu sportistu dalību, gan SOK bagātības izlietojumu. Tikmēr lielu interesi izpelnīsies hokeja turnīrs, kurā pēc 12 gadu pauzes atgriezīsies Nacionālās hokeja līgas (NHL) zvaigznes. Valstu delegācijas arī izraugās karognesējus atklāšanas ceremonijai, bet pēc kādiem kritērijiem tie izvēlēti? ĪSUMĀ: SOK ieņēmumi no olimpiskajām spēlēm mērāmi miljardos, taču atlēti nesaņem neko, un sistēmu būtu nepieciešams mainīt.  Latvijas dāsnā sportistu prēmēšana jāatstāj pagātnē un jāveic kardināla sistēmas pārbūve. SOK stingrības trūkums ļaus 20 agresorvalstu sportistiem piedalīties kā "neitrāliem atlētiem" - Latvijas Sabiedriskais medijs viņus nepieminēs. Olimpiskajā hokeja turnīrā atgriežas NHL zvaigznes; galvenie favorīti kanādieši, amerikāņi un zviedri, savu vārdu var teikt arī somi un čehi. Valstu karognesēju izvēles principi atšķiras: daudzviet to izlemj nacionālās olimpiskās komitejas, Vācijā – aptaujā, ASV un Francijā – sportistu balsojumā. Cik taisnīga ir SOK nevēlēšanās dalīties finansēs? Iepriekšējā olimpiskajā ciklā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) ieņēmumi bija 7,7 miljardi ASV dolāru. SOK peļņas avots – sportisti. Paradoksāli, bet atlēti šai naudai netiek klāt, turklāt prēmijas par sasniegumiem maksā katra pārstāvētā sportista valsts jeb tās budžets. Olimpiskajā sistēmā amatierisma idejas izplēn  Otrajā plānā palicis SOK stūrakmens – amatierisms. Lai gan tas SOK argumentos izskan regulāri, tomēr vairums atlētu ir profesionāļi, un tas ir viņu maizes darbs. Tādējādi būtu tikai godīgi, ja arī SOK sportistus atbalstītu finansiāli, piemēram, olimpisko spēļu gatavošanās ciklā. Olimpiskais fonds un ačgārnās prēmijas Viens no Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) priekšlikumiem, ko tā nodevusi SOK, ir izveidot olimpiešu fondu, lai pēc sportista karjeras beigām būtu drošības spilvens. Ne katrs bijušais atlēts veiksmīgi karjeru turpina trenera vai kādā citā arodā, tādēļ fonda izveide un finanšu atbalsts sportistiem kļūtu par drošības garantu. Sportistam profesija bez garantijas  Aktuāls arī ir jautājums par ačgārno Latvijas sportistu prēmēšanas sistēmu, kur jūtamas PSRS sistēmas atliekas un valsts trūcīgais atbalsts sporta nozarei. Par zelta medaļu olimpiskajās spēlēs tiek piešķirti 142 000 eiro, tomēr daudz jēgpilnāk būtu šo summu novirzīt sportistu gatavošanās iespējām, sporta infrastruktūras uzlabošanai vai arī atlētam pensiju fondā. Sarunas par prēmēšanas sistēmas mainīšanu ir sāktas, tomēr tās solās būt smagnējas, un, iespējams, politiski nāksies pieņemt nepopulārus lēmumus. Piemēram, prēmiju pārskatīšanu paraolimpiskajiem atlētiem. SOK vājais mugurkauls un agresorvalstis Diemžēl Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs piedalīsies 13 krievu un septiņi baltkrievu atlēti, kuri ieguvuši "neitrālu" statusu, lai gan par tā atbilstību realitātei māc milzu šaubas. SOK tā arī nespēja paust stingru un nepārprotamu nostāju pret agresorvalstu zvērībām Ukrainā, nepieļaujot to atlētu dalību četrgades lielākajā sporta forumā. Tāpat izskanējuši pārmetumi par SOK prezidentes Kērstijas Koventrijas vērtību kompasu un viņas labvēlību pret agresorvalsti. Vairāki žurnālisti arī spekulējuši, ka Koventrijai piešķirts dāsns naudas kukulis, kam pierādījumu gan nav. Tiešām "Ak sport, Tu esi miers!"? Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs sacentīsies 46 ukraiņu sportisti, tādēļ nav izslēgts, ka dzirdēsim par konfliktiem un provokācijām no agresorvalstu atlētu puses. Arī LSM redakcionālās vadlīnijas ir stingras – agresorvalstu sportisti netiks izcelti un pieminēti, bet tajos sporta veidos, kur tas iespējams, ēters tiks aizstāts ar LTV pašreklāmām un intervijām. Hokejā favorītiem varens sastāvs Pirmo reizi kopš 2014. gada uz olimpiskā ledus kāps NHL zvaigznes – 12 valstu izlases turnīrā sadalītas trijās apakšgrupās. Ceturtdaļfinālā iekļūs katras apakšgrupas spēcīgākā valstsvienība, kā arī viena labākā otrās vietas ieguvēja. Pārējās izlases izspēlēs kvalifikācijas kārtu, cīnoties par atlikušajām četrām ceļazīmēm. Latvijas izlase grupas kārtā tiksies ar ASV, Vācijas un Dānijas hokejistiem.  Spēles turnīrā tiesās gan Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) arbitri, gan NHL tiesneši. Viņu vidū arī latviešu arbitrs Andris Ansons. Dueļi risināsies divās Milānas hokeja arēnās – lielajā "Santagiulia" ar vietām teorētiski 16 000 skatītāju un mazajā hallē ar 6500 līdzjutēju ietilpību. Iespaidīgi, ka trim valstsvienībām – ASV, Kanādai un Zviedrijai – sastāvu veido tikai un vienīgi NHL hokejisti. Somijai tikai viens spēlētājs – aizsargs Miko Lehtonens no Šveices augstākās līgas – nepārstāv NHL klubu. Savu vārdu turnīrā centīsies teikt arī 2024. gada pasaules čempione Čehija un 2025. gada pasaules vicečempione Šveice. Kanādai, ASV, Zviedrijai un Somijai sastāvs ir tik zvaigžņots, ka "aiz borta" palika vairāki skaļi vārdi – amerikāņiem Patriks Keins un Sets Džounss, bet Kanādai – Stīvens Stemkoss, Džons Tavaress un Marks Šeifele. Zviedrija mājās atstāja Rasmusu Dalīnu, Oilveru Ekmanu-Larsonu un Filipu Forsbergu, bet Somija – Teivo Teravainenu un Elī Tolvanenu. Ja A un B apakšgrupā ir vismaz divas izteiktas favorītes, tad C apakšgrupā, kur spēkosies arī Latvijas izlase, ir tikai viens smagsvars – ASV. Tas ļauj Latvijai, Dānijai un Vācijai cīnīties par otro vietu apakšgrupā. Kā labāk noteikt karognesēju? Kurš nesīs Vācijas delegācijas karogu atklāšanas ceremonijā, noteiks fanu balsojums. Šādu tradīciju Vācija aizsāka jau pirms 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm un turpina arī šobrīd. Piemēram, ASV un Francija lēmumu pieņems iekšējā sportistu balsojumā. Latvijā olimpisko karognesēju godu bieži iemanto hokejisti Lielākoties karognesējus izvēlas attiecīgās valsts olimpiskā komiteja. Daudzas nācijas savus karognesējus paziņos februāra sākumā, un tur netrūkst spilgtu zvaigžņu. Latvijas karoga ienešana olimpiskajā arēnā uzticēta hokejistam Kasparam Daugaviņam un kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei. KONTEKSTS: Ziemas olimpiskās spēles plašā teritorijā Ziemeļitālijā risināsies no 6. līdz 22. februārim sešos puduros – Milānā, Anterselvā, Kortīnā, Bormio, Livinjo un Predaco–Tesero. Latvijas sportisti startēs piecos puduros. Latvijas delegācijā ir iekļauti 68 sportisti, kuri piedalīsies deviņos sporta veidos, tostarp startēs arī vīriešu hokeja valstsvienība.

Jānis Bloks, līdzīgi kā lielākā daļa zemessargu, ceļu Zemessardzē uzsāka, paralēli dzīvojot savu ierasto dzīvi. Par militāro vidi un dienestu pirms iestāšanās Zemessardzē viņam nebija zināšanu, taču pievienoties mudināja vēlme izkāpt no komforta zonas un iemācīties to, ko citādāk nevarētu. Zemessardzē viņā uzvirmoja jauns dzīves aicinājums – pēc gara ceļa līdz leitnanta pakāpei viņš nu kļuvis par Studentu kājnieku bataljona jaunāko virsnieku. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Zemessardzē iegūt dienesta pakāpi kurš katrs nevar. Tam jāvelta papildu laiks, lai apgūtu ne tikai praktiskās iemaņas nedēļu nogalēs, bet arī teorētiskās zināšanas. Proti, jāstudē Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, un Jānis Bloks spēra šādu soli, jo Zemessardzē atklāja jaunu dzīves aicinājumu. "Sākumā mērķis bija – es noteikti gribu iemācīties to, ko nekad neesmu mācējis. Piemēram, orientēties pēc kartes – kā tad tas militāri notiek? Un teikšu godīgi – tas diezgan labi aizrāva. Tas veids, kā tevi apmāca. Tā struktūra. Tu saproti, ka tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā tu esi domājis. (..) Pakāpe ir tikai simboliska. Pēc būtības nozīme ir tam, kas tev galvā notiek, un cik daudz zināšanu tu vari atdot uz leju. Līdz ar to, kā tu atbildēsi par cilvēkiem," par savu ceļu jaunākajā "Formā!" epizodē saka Jānis Bloks. Viņš, tāpat kā bataljons, kurā dien, izceļas ar augstu apmeklētību Zemessardzē. Kas ir tās noslēpums? To klausies raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Nepieredzēti kuplā skaitā Latvija būs pārstāvēta Milānas un Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs, kas gan nav garantija jauniem sportisko panākumu rekordiem, tādēļ apdomīgāk būs neieslīgt priekšlaicīgā eiforijā. Uz Itāliju dosies vēsturiski lielākā Latvijas delegācija – 68 sportisti, bet, ieskaitot trenerus, mediķus, vadību un atbalsta personālu, pat 140 cilvēki. Četrgades lielākos sporta svētkus Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) baudīsim no 6. līdz 22. februārim. ĪSUMĀ: Ierindā gan "Bitcoin" viengadnieks Rihards Lozbers, gan Latvijas lata ieviešanu pieredzējušie Kaspars Daugaviņš, Oskars Cibuļskis un Andrejs Rastorgujevs. Medaļu pretendentu lokā biežāk piesauc vīriešu kamaniņu divnieku Mārtiņu Botu/Robertu Plūmi un stafetes komandu.  Ledusrenes sporta veidos priekšrocības ierasti izmantojuši mājinieki. Olimpiskā ziemas karaļa lomā iejutīsies hokejs, Latvijas izlasei traumu dēļ jau vairākas izmaiņas sastāvā. Latvijas hokejisti olimpiskajās spēlēs ne reizi vien ir spējuši favorītiem uzspiest līdzvērtīgu spēkošanos.  Milānas/Kortīnas spēļu ģeogrāfiskā izkliede sarežģīs sportistu dalību atklāšanas ceremonijā, karognesēju lomās varētu iejusties Kaspars Daugaviņš un Baiba Bendika. Jaunākais Lozbers, vecākie – Daugaviņš, Cibuļskis un Rastorgujevs Uz Milānas un Kortīnas spēlēm dosies vien 16 gadus vecais biatlonists Rihards Lozbers, kurš šosezon paspējis iegūt jau divas bronzas medaļas Starptautiskās Biatlona savienības (IBU) Junioru kausu posmos. Tikmēr 37 gadu slieksni sasnieguši hokejists Kaspars Daugaviņš, Oskars Cibuļskis un biatlonists Andrejs Rastorgujevs. 2009. gadā, kad piedzima Rihards Lozbers, Baraks Obama kļuva par ASV 44. prezidentu, tika dibināta "WhatsApp" kompānija, kā arī dienas gaismu piedzīvoja kriptovalūta "Bitcoin". Laika līnija Riharda Lozbera dzimšanas gadā  Turpretim  Daugaviņš 2009. gadā spēlēja Bingemtonas "Senators" sastāvā Amerikas hokeja līgā (AHL), bet 2010. gada janvārī debitēja Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Medaļu cerības – cik pamatotas? Vislielākās medaļu cerības saista ar Latvijas kamaniņu sportistiem – vīru divnieku Mārtiņu Botu un Robertu Plūmi, kā arī Latvijas stafetes komandu. Uz patīkamiem pārsteigumiem cerēsim Latvijas biatlonistu kontekstā. TOP 10 šosezon ir iekļuvuši gan Andrejs Rastorgujevs, gan Renārs Birkentāls. Pamatotas gaidas iekļūt olimpisko spēļu TOP10 ir arī distanču slēpotājai Patrīcijai Eidukai un kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei. Cik svarīgs būs medaļu guvums?  Ledus trašu jeb renes sporta veidos vēsturiski priekšrocība bijusi mājinieku sportistiem. Spilgti šī tendence iezīmējās skeletonā, kad Pasaules kausa kopvērtējumā dominēja Martins Dukurs. 2010. gadā Vankūverā zeltu izcīnīja kanādietis Džons Montgomerijs, bet Martinam Dukuram – sudrabs. 2014. gada Soču olimpiādē triumfēja agresorvalsts pārstāvis Aleksandrs Tretjakovs, bet sudrabs atkal Martinam Dukuram. 2018. gadā Phjončhanā augstākā kaluma godalgu izcīnīja Dienvidkorejas braucējs Bins Jun Sungs, bet Martinam Dukuram ceturtā vieta. Turpretim 2022. gadā Pekinā zeltu ieguva vācietis Kristofers Grothīrs, bet Martinam Dukuram septītā pozīcija. Saldais ēdiens – hokeja turnīrs Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš 6. janvārī paziņoja 25 hokejistus, kuri pārstāvēs valstsvienību olimpiskajās spēlēs. Traumu dēļ nācies jau izdarīt divas izmaiņas – uzbrucējus Ēriku Mateiko un Rodrigo Ābolu aizvietoja Anrī Ravinskis un Rihards Bukarts. Valstsvienībai sastāvs ir gana spēcīgs – seši hokejisti pārstāv NHL klubus, bet trīs – AHL komandas. Visiem trim Latvijas valstsvienības vārtu vīriem ir NHL pieredze – Elvim Merzļikinam, Artūram Šilovam un Kristeram Gudļevskim. NHL skautu acis tiks pievērstas talantīgajam, 18 gadus vecajam aizsargam Albertam Šmitam. Dažādos Ziemeļamerikas sporta mediju apskatos latvietis drafta jeb jauno spēlētāju izvēles kandidātos tiek ierindots pat TOP5. Latvijas hokeja izlases aprises un sastāva kalkulācijas  Ārkārtīgi liela interese par olimpisko spēļu hokeja turnīru būs arī Latvijas hokeja faniem. Ar sarkanu krāsu kalendāros jāatzīmē vairāki datumi. 12. februārī Latvijas hokejisti spēkosies ar ASV, 14. februārī mūsu izlasei spēle pret Vāciju, bet 15. februārī duelis ar Dāniju. Izslēgšanas spēļu pirmā kārta norisināsies 17. februārī, taču, ja izdosies to pārvarēt, jau 18. februārī būs jāspēlē ceturtdaļfinālā. Simboliski, ka tieši pirms 20 gadiem olimpiskās spēles norisinājās Itālijā. 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs Latvija arīdzan spēkojās ar ASV hokejistiem un spēja sarūpēt pārsteigumu – neizšķirts 3:3. Latvijas izlases trešos vārtus tajā spēlē guva Herberts Vasiļjevs, kurš 2026. gada olimpiskajās spēlēs Latvijas Televīzijā komentēs hokeja turnīru. Veiksmīgu sniegumu Latvijas izlase rādīja 2014. gada olimpiskajās spēlēs – grupu turnīrā līdzvērtīgs sniegums pret Šveici, Čehiju un Zviedriju. Lai gan visās spēlēs zaudējumi 0:1 pret Šveici, 2:4 pret Čehiju un 3:5 pret Zviedriju, parādītais hokejs deva labas cerības. Izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā izdevās revanšēties Šveicei un to apspēlēt ar 3:1. Divreiz Latvijas izlases labā vārtus guva Lauris Dārziņš, bet vienreiz rezultatīvi meta Oskars Bārtulis. Zvaigžņu stundu ceturtdaļfinālā piedzīvoja vārtu vīrs Gudļevskis, kurš pret nākamo olimpisko čempioni Kanādu prata atvairīt 55 metienus. Lai gan skaistus vārtus guva Lauris Dārziņš, tomēr Latvija piekāpās hokeja dzimtenes pārstāvjiem ar 1:2. Karognesēji atklāšanas ceremonijā – Daugaviņš un Bendika? 2002. gadā Latvijas karogu nesa Harijs Vītoliņš, 2006. gadā gods tika uzticēts Artūram Irbem, 2010. gadā – Martinam Dukuram, bet 2014. gadā Sandim Ozoliņam. 2018. gadā Latvijas karogu olimpiskajā stadionā ienesa Daumants Dreiškens, turpretim 2022. gadā Pekinā – Lauris Dārziņš un Elīza Tīruma.   Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs Latvijas karognesēju gods, visticamāk, varētu tikt uzticēts hokeja izlases kapteinim Daugaviņam, kā arī kādai no dāmu trio – Baibai Bendikai, Patrīcijai Eidukai vai Dženiferai Ģērmanei. KONTEKSTS: Ziemas olimpiskās spēles plašā teritorijā Ziemeļitālijā risināsies no 6. līdz 22. februārim sešos puduros – Milānā, Anterselvā, Kortīnā, Bormio, Livinjo un Predaco–Tesero. Latvijas sportisti startēs piecos puduros. Latvijas delegācijā ir iekļauti 68 sportisti, kuri piedalīsies deviņos sporta veidos, tostarp startēs arī vīriešu hokeja valstsvienība.

Onkoloģijas pacientēm, kurām ārstēšanā nepieciešama ķīmijterapija, olšūnu sasaldēšanu jau kādu laiku apmaksā valsts, taču par saviem līdzekļiem šāda iespēja ir arī sievietēm, kuras bērniņa laišanu pasaulē nolēmušas atlikt uz priekšdienām. Kas par šo metodi ir jāzina, un kādēļ tā nav apdrošināšana ar garantētu iznākumu? To "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docētāja, ginekoloģe un reproduktoloģe Natālija Bērza.  Kādos gadījumos sievietes Latvijā izvēlas šo metodi, un līdz kuram vecumam to ieteicams darīt? Cik ilgs ir šis process, un ar ko jārēķinās? To un daudz ko citu raidierakstā skaidroja ārste.  "Bieži vien priekšstats par to, kā tas notiek, atšķiras no realitātes. Kāpēc atšķiras no realitātes? Tāpēc, ka, pirmkārt, mums ir jāpārrunā, kāds ir olšūnu skaits, ko mums vajadzēs, lai mēs iegūtu vienu dzīvi dzimušu bērnu. Un šis skaits ir aprēķināms kalkulācijās," sacīja ārste, norādot, ka aprēķins lielā mērā balstās uz sievietes vecumu.  Ārste savā ikdienas praksē satiek arī pārus, kuriem pašu spēkiem neizdodas tikt pie bērniņa, tādēļ viņai ir ko teikt pretī nereti dzirdētam ieteikumam "atslābt, un tad viss notiks".  "Tas, ka mēs atslābstam un aizbraucam uz retrītu uz Bali, sliktu spermu nesalabos. Tas, ka mēs atslābstam, nesalabos mūsu necaurlaidīgos olvadus,"  norādīja ārste.  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

ASV prezidents Donalds Tramps arvien uzstājīgāk pauž vēlmi pārņemt Grenlandi un pat solījis ar jauniem tarifiem vērsties pret tām Eiropas un NATO valstīm, kas stāsies viņa mērķim pretī. Tas savukārt radījis bažas par alianses stabilitāti un nākotni ļoti bīstamā laikā – Ukrainā joprojām turpinās karš, turklāt vēl nav apdzisušas nemiera liesmas Tuvajos Austrumos.  Ģeopolitikas pētījumu centra jaunākajā apskatā par aizvadīo ceturksni liela uzmanība pievērsta gan šiem jautājumiem, gan arī Venecuēlas līdera Nikolasa Maduro sagūstīšanai, vēl nepieredzēti plašajiem protestiem Irānā un tam, kā šīs ģeopolitiskās svārstības ietekmē drošību ne vien Eiropas Savienībā (ES), bet arī Latvijā. Plašāk klausies un uzzini LSM.lv sarunā ar vienu no "Drošības barometra" autoriem, Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu. Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Daudzi cilvēki aizvien neapzinās, ka slimības jāuzķer tad, kad tās vēl nejūt, tāpēc ģimenes ārsts ir jāapmeklē regulāri, nevis reizi desmit gados, kad vajag medicīnisko izziņu autovadītāja apliecības pagarināšanai. Ko pusmūžā der pārbaudīt arī ārpus valsts skrīninga programmām, "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā skaidroja ģimenes ārsts Māris Belte. "Mēs aizdomājamies tikai tad, ja mums tas blakus gadās – ja kāds kaimiņš, jauns vīrietis ap kādiem 45 gadiem, nomirst ar infarktu, tad droši vien cits arī aizies pie daktera paskatīties sirdi – "varbūt arī man tā ir jāpārbauda"," nereti novērojamu cilvēku vienaldzību pret savu veselību vērtēja Belte.  Un ir arī otra pacientu daļa, kas par savu veselību rūpējas ļoti aktīvi, pielietojot dažādus "gadžetus" jeb ierīces dažādu veselības parametru mērīšanai, kā arī "uz savu galvu" nodod dažādas analīzes. Ārsts kopumā to vērtēja pozitīvi, norādot, ka tas apliecina rūpes par savu veselību. Arī tad, ja kādreiz nāksies pārmaksāt, kādu no analīžu rādītājiem nododot bez jēgas, tomēr, sadarbojoties un rezultātus interpretējot kopā ar ārstu, ar laiku izdosies "piešauties", kurā virzienā ir vērts lūkoties.  Ārsts sarunā nevairījās būt asprātīgs un atklāja, ko nozīmē pusīšu likums, kā izpaužas skatlogu sindroms un kādēļ sievietēm derētu lūkot pēc 10 gadus jaunākiem vīriem. ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk  

Kuldīdznieks Juris Kulbergs iepriekš nav bijis saistīts ar militāro vidi. Viņš strādā tirdzniecības nozarē Kurzemē. Sasniedzot 40 gadu vecumu un atmetot smēķēšanu, Juris meklējis veidus, kā zaudēt lieko svaru. Vakara pastaigas aizvedušas līdz raidierakstiem, un atklāts "LSMnīcas" cikls "Formā!", kas pārliecinājis – 40 gadu vecums nav šķērslis iestāties Zemessardzē.  Šī "Formā!" epizode ir ceļojums laikā – pirmajā sarunas daļā Juris dalās ar iespaidiem vēl pirms Zemessardzes pamatapmācības uzsākšanas un stāsta par iemesliem, kas pamudināja spert šādu soli. Savukārt epizodes otrajā daļā, kas ierakstīta pēc nepilniem četriem mēnešiem, Juris ir noslēdzis pamatapmācību un atskatās uz to, kā iestāšanās process vien dažu mēnešu laikā viņu ir izmainījis līdz nepazīšanai.  "Es jūtos spēcīgāks un motivētāks. Es jūtos vajadzīgs gan sev, gan Zemessardzei, gan valstij, gan arī ģimenei. Es jūtu, ka esmu vajadzīgs. Un es jūtu, ka tas, ko es daru, ir pareizi," podkāsta iedvesmotais Juris Kulbergs saka jaunākajā "Formā!" epizodē. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Arī Valsts aizsardzības dienestu (VAD), līdzīgi kā citas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) struktūras, apvij dažādi mīti un stereotipi. Tomēr jaunieši VAD var, piemēram, gan apvienot ar profesionālo sportu, gan uzsākt jau tad, kad iegūts bakalaura grāds un izvēlēts dzīves profesionālais ceļš. To raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē atklāj Roberts Glazers un Krišjānis Kaļāns, kuri paši izvēlējās 11 mēnešus dienēt VAD. SARUNAS CEĻVEDIS:  "Nav tā, ka dienestam pievienojas tikai tiem, kas nezina, ko darīt". Ģimene un draugi nepazudīs, necietīs arī alkas pēc profesionālā sporta. Dienests audzē ne tikai muskuļus, bet arī pārliecību par sevi. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. "Nav tā, ka dienestam pievienojas tikai tie, kas nezina, ko darīt" Topošais jurists Krišjānis Kaļāns dienēja pašā pirmajā VAD iesaukumā, kas izlaidumu ar 245 karavīriem pēc 11 mēnešu ilgā dienesta atzīmēja 2024. gada 31. maijā. Kopš tā brīža viņš jau paspējis atgriezties uz aktīvās rezerves kursiem, bet patlaban koncentrējas uz profesionālo izaugsmi jurisprudencē. Kaļāns dienestam pievienojās spontāni, pamanot reklāmu, bet lēmumu pieņēma kopā ar draugiem, ar kuriem VAD piedzīvots kopā. Viņš dienestu uzsāka pēc bakalaura grāda iegūšanas, jo tas šķita "perfekts brīdis" – dienēt vienu gadu pēc grāda iegūšanas, lai pēcāk varētu turpināt studijas nākamajā līmenī. Tieši augstākās izglītības iegūšanā viņš saskatīja arī savu lielāko priekšrocību VAD. Un Kaļāns uzskata – dienestam nepiesakās tikai tie jaunieši, kas nezina, ko ar savu dzīvi darīt. "Man liekas, tas ir tāds diezgan tizls mīts. Jo tu esi saprātīgāks, jo dienestā ir vieglāk. Es atceros, it īpaši pamatapmācībā, – visi tie kontroldarbi, kur bija diezgan daudz jāmācās. Man tas nāca ļoti, ļoti viegli. Un tieši šī iemesla dēļ, ka es saprotu, ko nozīmē studēt, ko nozīmē mācīties, ko nozīmē lekcija, ko nozīmē kārtīgi pievērst uzmanību mācībām, kam tu pievērs visvairāk uzmanību, kas jāatceras, kā to visu iegaumēt vieglāk. Un pēc tam nesagādāja nekādas grūtības. Citiem ne tik viegli. Citi kontroldarbus pārkārtoja, jo nav tās prasmes mācīties," pauda Kaļāns.  Viņš uzskata, ka VAD daudziem asociējas vien ar fizisko slodzi, bet patiesībā lielu daļu dienestu veido arī teorijas zināšanas.  "Dienests jau asociējas pārsvarā ar tādu aktīvu, fizisku darbību. Skriet pa mežu, šaut. Bet tā īsti aizmirst, ka ļoti daudz tomēr ir jāapgūst zināšanas. Jo tu esi akadēmiski spējīgāks, jo tev tas nāk vieglāk," piebilda Kaļāns.  Ģimene un draugi nepazudīs, necietīs arī alkas pēc profesionālā sporta  Savukārt Roberts Glazers jau drīzumā pabeigs 11 mēnešu dienestu VAD. Viņš lēmumu pievienoties dienestam pieņēma kopā ar vieglatlētikas treneri. Pēc vidusskolas beigšanas sākotnēji viņam bija plāns pievienoties profesionālajam dienestam, taču darba līgums uz 5 gadiem darījis bažīgu. Tāpēc izvēle krita par labu 11 mēnešu dienestam VAD, kas kalpojis kā izmēģinājuma un iepazīšanās periods ar militāro disciplīnu un vidi.  Glazers ir profesionāls sportists, specializējas dažādu distanču skriešanā. Pirms VAD uzsākšanas viņu bažīgu darījis tas, vai izdosies turpināt treniņus, jo sportu nevēlējās pamest. Taču izrādījās, ka ar VAD komandieriem varēja visu sarunāt.  "Bija forši tas, ka komandiere atļāva pamatapmācības vakaros iziet paskriet krosu vismaz trīs reizes nedēļā, un tas bija ļoti liels pluss man, ka vismaz kaut kādu fizisko formu varu saglabāt," stāstīja Glazers, norādot, ka NBS Štāba bataljons ir pretimnākošs – atļaujot gan biežāk aizvadīt vieglatlētikas treniņus, gan doties uz sacensībām Latvijā un ārpus tās. Tāpat pirms dienesta uzsākšanas abiem bija jautājumi par iespēju sazināties un tikties ar ģimeni un draugiem. Tomēr ātri viena saprasts, ka šādas iespējas netiek liegtas, protams, ar nosacījumu – ja izdarīts darbs. Proti, ja laikus un pareizi izpildītas ieskaites un ievērota disciplīna, tad sestdienās un svētdienās jaunieši tiek mājās, bet sazināties ar tuviniekiem var teju jebkurā brīvā brīdī. Par VAD baudītajiem piedzīvojumiem un iegūtajām zināšanām abi jaunieši izcēla tikai pozitīvo, norādot, ka dienests ātri vien kliedē bažas par to, "no kā sākumā velti baidījās". Dienests audzē ne tikai muskuļus, bet arī pārliecību par sevi Pēc abu jauniešu stāstītā, VAD mainījis gan pašu attieksmi pret dzīves ceļu un grūtībām, gan apkārtējo cilvēku attieksmi, jo biežāk var dzirdēt, ka "par tevi lepojas un priecājas".  Tāpat dienests palīdzējis audzēt ne tikai muskuļus, bet arī pārliecību par sevi.  "Attieksme pret sevi. Tā problēma jau nav ar to, ka jaunieši nav spējīgi. Problēma ir, ka viņiem liekas, ka viņi nav spējīgi. Un caur šāda veida pārbaudījumiem tu nevis kļūsti spējīgāks, bet tu galvenokārt vienkārši saproti, ka esi jau patiesībā bijis spējīgs. Es vienkārši tam pats neticēju. Un tā ticība sev ir tas, ko tu visvairāk atklāj. Un tas ir tas visvērtīgākais, kas paliek atmiņā. Tu sāc arvien vairāk ticēt – izrādās, ka es esmu spēcīgs džeks. Es to spēju darīt. Varbūt varu nogurt, bet es ļoti ātri pēc tam atkopjos, un izrādās – nebija nemaz tik grūti. Protams, tā fiziskā sagatavotība arī ir ļoti patīkama – nenogursti, nav jāaizelšas, kad uzkāp pa diviem stāviem. Sāku arī padziļinātāk interesēties par militāro vidi. Un vienkārši attieksme pret dzīvi, saprotot, ko potenciāli varētu nozīmēt un ko es varētu darīt, ja sāktos karš," dienesta pienesumu vērtēja Kaļāns. Glazers un Kaļāns arī citiem jauniešiem iesaka izmēģināt VAD, jo vismaz viņu gadījumā tas kalpojis kā atspēriena punkts personības attīstībā. Un dienests neesot lieka laika tērēšana, jo, viņuprāt, no tā var iegūt daudz. "Iesaku visiem izmēģināt šos 11 mēnešus, jo tā nav laika tērēšana. Re – var iegūt fizisko spēku, disciplīnu, attieksmi. Un noteikti iesaku ar neatlaidību iziet šos 11 mēnešus," pauda Glazers. Arī Kaļāns vienaudžus mudināja pievērsties VAD, vienlaikus neslēpjot, ka tas nav viegli. "Viegli nav, bet tev patiks tas, ka viegli nav. Pēc tam caur šo jūties tikai labāks, spēcīgāks, spējīgāks, un galu galā tas tikai tev, nevis kādam citam, nāk par labu. Viens ir, ka tu to dari savas valsts un apkārtējo labā, bet beigu beigās lielākais ieguvējs esi tu pats personīgajā dzīvē," atzīmēja Kaļāns. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Mainīt dzīvi pusmūžā vai nemainīt? Iepazīšanās šovā "Sirdslietas" iepazītās seniores Baiba (65) un Dagmāra (71) ir izcili piemēri, ka var gan tā, gan tā. Kamēr Baiba ap 40 apgrieza dzīvi kājām gaisā, krasi mainot karjeras virzienu, Dagmāra visu dzīvi nostrādājusi vienā darbavietā, ik pa laikam papildinot zināšanas. Abas seniores aicinājām uz  "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" sarunu, kur centāmies izlobīt jaunības eliksīra recepti.  Baiba sarunā atzina, ka sirdī jūtas apmēram uz 25, kamēr Dagmāra savu "īsto" vecumu lēsa tuvu 40 gadiem. Abas dāmas bija vienisprātis, ka dzīvē visu laiku vajag darīt, izmēģināt kaut ko jaunu, apgūt kaut ko nezināmu un ļauties hobijiem. Ja dzīvi šādi piepilda, tad vairs neatliek laika slimībām, nīgrumam un novecošanai.  Pēc sarunas Dagmāra vēl atsūta ziņu, ka aizmirsusi pateikt būtisko, – dzīvē ir ļoti svarīgi darīt labu citiem. Palīdzēt cilvēkam, kuram ir grūti; palasīt priekšā grāmatu tam, kurš to vairs nevar pats, bet grib. Apsolījām šo vēsti nodot klausītājiem. Un to, kā abas dāmas saglabā jaunības dzirksti, klausieties raidieraksta jaunākajā epizodē!  Bet nākamo raidieraksta epizodi dzirdēsiet 2026. gada 9. janvārī, kad sarunāsimies ar ģimenes ārstu Māri Belti par pusmūžu, profilaksi, veselību un slimībām, no kurām varam izvairīties.  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

"Ja tu spēj izpildīt savu uzdevumu, es pieņemu tevi. Ja tu nevari izpildīt, pat ja tev ir medaļu pilns klāsts, tad kāda ir tava vērtība?" To raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē retoriski vaicāja pirmā bataljona komandiere Zemessardzes vēsturē – pulkvežleitnante Anita Pizele. Viņasprāt, dzimums nav šķērslis dienestam Zemessardzē. Tiesa, ir daži praktiskas dabas jautājumi, kas sieviešu dalību bruņotajos spēkos varētu padarīt izaicinošāku nekā vīriešiem. SARUNAS CEĻVEDIS:  Sievietes bruņotajos spēkos ir apsvērušas arī visas no tā izrietošās sekas. "Ar laiku sievietes senajos laikos saprata, ka nomedīt mamutu nav tik grūti". Formastērps un dzīvošana mežā – kā tas ir sievietei? "Ja daudz medaļu nepalīdz izpildīt uzdevumu – kāda ir tava vērtība?" ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Sievietes bruņotajos spēkos ir apsvērušas arī visas no tā izrietošās sekas Pēc 30 gadiem dienestā Pizele šovasar kļuva par Zemessardzes 46. kājnieku bataljona komandieri – viņa ir pirmā sieviete Zemessardzes vēsturē, kas komandē bataljonu.  Nu pagājuši jau pieci mēneši, kopš Pizele ieņem šo amatu. Viņa atzina, ka sākotnēji lielā uzmanība, ko viņa kā sieviete izpelnījusies, nonākot šajā amatā, bijusi apnicīga, taču tas bija īss brīdis. "Pēc tam jau sabiedrība to pieņem, un tas vairs nav tik interesanti, nav tik aktuāli. (..) Es patiesībā esmu ļoti kautrīgs cilvēks. Ja varu nolaisties kaut kur maliņā, tad es nolaidīšos," pauda Pizele.  Viņa uzskata, ka pēdējo 30 gadu laikā sievietēm kopumā izdevies pierādīt savu lomu aizsardzības jomā, un, viņasprāt, tas lielā mērā tādēļ, ka sievietes, kas pieņem lēmumu par labu dienestam bruņotajos spēkos, ir apsvērušas arī visas no tā izrietošās sekas. "Es uzskatu, ka tās meitenes, kas ir pieņēmušas lēmumu atnākt uz dienestu, viņas to lēmumu jau ir apsvērušas. Ja tomēr kaut kādā procesā parādās doma, ka varbūt es kļūdījos ar šo izvēli, tad tie cilvēki atkrīt. Bet principā tie, kas ir pieņēmuši [lēmumu], tie noturas arī dienestā, un viņi māk pielāgoties situācijai. Jo tomēr dienests prasa kaut kur pakļauties, kaut kur savu "es" nolikt malā un rūpēties par visu komandu, lai visa vienība ir apmierināta. Kas der tev, ne vienmēr var derēt visiem pārējiem," sacīja Pizele.  "Ar laiku sievietes senajos laikos saprata, ka nomedīt mamutu nav tik grūti"  Viņa neuzskata, ka dzimums varētu būt šķērslis dienestam Zemessardzē.  "Patiesībā jau no seniem laikiem bija tāda doma, ka vīrietis ir mednieks, bet sieviete ir pavarda turētāja. Ar laiku, es domāju, arī tās sievietes senajos laikos saprata, ka nomedīt mamutu nav tik grūti.  Ja vīrietis vēlas rūpēties par pavardu, neviens neaizliedz. Tāpat arī, ja dienestā nonāk sieviete, jā, varbūt kaut kur emociju viņai ir vairāk, bet, ja viņa nevar ar spēku, viņa ar prātu var," pauda Pizele.  Viņa dalījās arī ar kādu piemēru no sava bataljona: "Man Zemessardzē ir viena meitene – Sanita. Viņa ir vienkārši fantastiska. Viņa strādāja Vācijā, atgriezās atpakaļ un tagad iestājās Zemessardzē. Viņa ir vienkārši malacis. Tāds mazs rūķis skrien, mugursoma lielāka par viņu, bet viņa visu dara puišiem pa priekšu."  Nenoliedzami Zemessardzē dienējošos gaida arī fiziskas grūtības, taču Pizele uzskata – tās visiem ir vienādas, it īpaši sākumā.  "Sākums varbūt ir grūtāks, kad ir pamatapmācība. Bez šaubām tur ir drusciņ jāpiepūlas. Bet tad ir jāpatur savs mērķis – kāpēc es esmu ieradies šeit? Tā drusciņ filozofiski jāattiecas pret tām grūtībām. Protams, ka ir grūti. Kuram viegli? Kuram patīk zem egles gulēt mežā, aukstumā, slapjumā? Tās ir tikai dažas dienas, pēc tam tu atkal esi mājās, bet tev ir vesela zināšanu bagāža, un tu jau vari pamācīt citus ar savām zināšanām. Tu vari parūpēties par savu ģimeni," sacīja Pizele.  Formastērps un dzīvošana mežā – kā tas ir sievietei?  Tiesa, ir praktiskas lietas, ar kurām sievietēm jārēķinās militārajā dienestā, kas, piemēram, pāris dienas mežā varētu padarīt neērtākas nekā vīriešiem.  Pirmkārt, tas ir formastērps, tomēr arī šajā ziņā situācija uzlabojas.  Pizele stāstīja: "Kopš 90. gadiem forma ir mainījusies, sieviešu formās ir vairāk elementu. Par mums valsts rūpējas. Paldies viņiem. Un arvien labāki ir sporta tērpi – labi izdomāti arī meitenēm. Bet nekas netraucē, ja vīriešu formu uzģērbs. Arī tā veļa, ko mums izdod – ja ir silti, tad kāpēc gan ne?"  Aizsardzības ministrija arī plāno nākamā gada beigās sievietēm Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) piešķirt anatomiskajai formai atbilstošus formastērpus.  Otrkārt, sievietēm militārajā dienestā sarežģītāk ir rūpēties par higiēnu. Tomēr Pizele uzsvēra, ka arī šajā ziņā nav pamata uztraukumam.  "Ar to balto dibenu ne visi izlīdīs ārā no tām zaļajām biksēm, bet to visu var panākt. To visu saprot arī puiši. Viņi visi ir saprotoši, viņi palīdzēs jebkurā brīdī. Ja komanda ir komanda, tad tur nav vispār jautājumu. Meitenēm vienkārši vairāk jāsagatavojas, jāpaņem vairāk dažādu mantu līdzi, lai par sevi varētu parūpēties," sacīja Pizele.  "Ja daudz medaļu nepalīdz izpildīt uzdevumu – kāda ir tava vērtība?"  Savukārt uz jautājumu, vai kādreiz bruņotajos spēkos jutusies, ka sevi kā sievietei vairāk jāpierāda, Pizele atbildēja lakoniski – galvenais ir spēt izpildīt uzdevumu. Viņa pauda: "Es esmu pati par sevi. Kad par šādu jautājumu domāju, tad es domāju – nav svarīgi, kas manā priekšā stāv. Virsnieks, instruktors, vīrietis. Ja tu spēj izpildīt savu uzdevumu, es pieņemu tevi. Ja tu nevari izpildīt, pat ja tev ir medaļu pilns klāsts, tad kāda ir tava vērtība?"  Pizele nenoliedza, ka militārā profesija ir stresa pilna, tomēr ieteica cilvēkiem šajā jomā atrast veidu, kā "izvēdināt galvu".  "Vienmēr ir jābūt hobijam. Vai nu tā ir grāmatu lasīšana vai adīšana... Man tas ir sports. Man tas ir komandas sports. Līdz ar to es jau no bērnības zinu, kā darboties komandā. Man ir fantastiskas meitenes, mēs joprojām spēlējam volejbolu. Un tad, kad tu nonāc, noģērb [militāro] formu, uzģērb sporta formu, nospēlē sešas spēles... Tu nevari pavilkt kājas. Tu nevari no zemes piecelties. Otrajā dienā tev viss sāp, bet tev galva ir tukša. Tev ir izsists no galvas tas viss, kas iepriekš ir bijis. Tu pārslēdzies un izkāp no tās ikdienas rutīnas un vari uz lietām paskatīties citādāk. Tev rodas jaunas idejas, jauns spars," atzīmēja Pizele. Klausies citas "Formā!" epizodes!

"Neatkarīgi no tā, vai runājam par Neatkarības karu vai mūsdienām, latviešu karavīrs vienmēr ir bijis drosmīgs, pašaizliedzīgs un cīnījies par savu valsti. Un tas ir pats būtiskākais – vērtībās balstīts karavīrs," to raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē uzsvēra Latvijas Kara muzeja direktore Kristīne Skrīvere.  Stāstot par Latvijas armijas karavīriem, Latvijas armiju starpkaru periodā un latviešu strēlnieku lomu, karojot zem svešiem karogiem, Skrīvere uzsvēra, ka tas, kas iezīmēja tautas un bruņoto spēku identitāti, bija tieši Neatkarības karš.   "Bez šīs pašaizliedzības, bez šīs drosmes – neatkarīgi no tā, uz kuru vēstures posmu skatāmies, – mums nebūtu Latvijas, mēs nebūtu izcīnījuši mūsu neatkarību. (..) Neatkarības karš – tas veido mūsu identitāti, mūsu bruņoto spēku identitāti. To pārliecību par saviem spēkiem, ka mēs spējām un izdarījām. Un šobrīd mums ir mūsu valsts, un mums atliek to nosargāt," pauda Skrīvere.  Vienlaikus Skrīvere pastāstīja par savu motivāciju dienēt Zemessardzē.  "Vienmēr cilvēki jautā, kad uzzina, ka es dienu Zemessardzē, vai [kad kļuvu par Kara muzeja direktori] man to lika darīt Aizsardzības ministrija vai Nacionālie bruņotie spēki. Tad es vienmēr atbildu – nē. Tā nebija obligāta prasība, bet es parūpēšos par to, lai tam, kas nāks pēc manis, tā būtu obligāta prasība. Jo tu nevari izprast bruņotos spēkus, ja tu neesi daļa no tiem. Kad tu esi bruņotajos spēkos, tu saproti, ko nozīmē tā ģimene. Tu saproti, ko nozīmē "visi par vienu, viens par visiem"," sacīja Skrīvere.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Neatkarīgi no tā, kas garšo vai negaršo mums pašiem, mūsu smadzenes ir īstas gardēdes – tām patīk kārtīgi paēst. Jo īpaši, ja uz šķīvja ir "labie tauki" un olbaltumvielas, "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" sacīja neiroloģe Zane Anna Litauniece. Ārste sarunā skaidroja, ka smadzenes savu "pilnbriedu" sasniedz tieši ap 40 gadu vecumu – tas ir laiks, kad tās ir pīķī, un šis zelta laiks būtu jāizmanto.  "Tas ir mūsu zenīta laiks, kad var tiešām kalnus gāzt gan savā profesionālajā karjerā, gan arī kārtīgi izbaudīt savu personīgo dzīvi," sacīja ārste.  Tomēr smadzenes ir jāmīl un par tām jārūpējas ar labu ēdienu, jaunu lietu apgūšanu, miegu un sportu. Tāpat tās jāsargā no traumām, toksiskām lietām un mazliet pat arī – no tarakāniem galvā. To visu un daudz ko citu klausies vai skaties raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" epizodē!  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Atbildība par Latvijas aizsardzību sākas no katra Latvijas cilvēka. Un to uzsver ne tikai Nacionālie bruņotie spēki (NBS), ne vien Zemessardze, bet arī vadmotīvs "Mana Latvija. Mana atbildība". Kas slēpjas aiz šī dzinuļa? Par to raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Formā!" stāstīja zemessargi, kas ir autori idejai, kas nu kļuvusi par vienu no patriotu mēneša – novembra – simboliem.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Lībiešu valodnieks, dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits, komunikācijas eksperte Ieva Karlsberga un mākslinieks Krišs Salmanis ir vadmotīva "Mana Latvija. Mana atbildība" idejas autori. Viņus visus vieno tas, ka viņi dien Zemessardzē.  Šis vadmotīvs NBS struktūrās nedaudz vairāk kā gada laikā ir kļuvis par teju vai simbolu. Zemessardzes norādījusi, ka šis vadmotīvs mudina ikvienu ne tikai aizdomāties par to, ka viss, kas mums katram ir svarīgs, ir arī jāaizsargā, bet arī to, ka valsts šodiena un nākotne, labklājība un pastāvēšana vispirms ir atkarīga no katra paša rīcības un iniciatīvas. "Ir vairāk nekā divi miljoni iemeslu mīlēt Latviju – ģimene un draugi, hokejs un dziesmu svētki, jūra un pļavas, zilie ezeri un zaļie meži, valodas skaņa un brīvības elpa. Tikpat daudz ir arī iemeslu sargāt Latviju, un katrs no tiem ir pasakāms četros vārdos: mana Latvija, mana atbildība," savulaik, vadmotīva tapšanas brīdī pauda pašreizējais NBS komandieris Kaspars Pudāns.  ""Mana Latvija. Mana atbildība" ir Latvijas zemessargu rosināts un izveidots vadmotīvs visaptverošai valsts aizsardzībai, kas ikvienam Latvijas cilvēkam atgādina par katra atbildību sargāt Latviju un visu, kas mums dārgs," norādījusi Zemessardze.  Zemessardze mudinājusi šo vadmotīvu "lietot ikdienā, dalīties ar to, dzīvot, strādāt un svinēt ar to, lai atcerētos paši un atgādinātu citiem, ka par Latviju, tās šodienu un nākotni, par visu, ar ko lepojamies un ko mīlam, esam atbildīgi mēs visi kopā un vispirms – ikkatrs no mums". Kas trīs zemessargus pamudināja veidot šādu vadmotīvu, kas slēpjas aiz šiem četriem vārdiem un kā Ernštreits, Karlsberga, Salmanis nolēma savu dzīvi saistīt ar valsts aizsardzību – par to var klausīties raidieraksta "Formā!" 16. epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Cilvēki pusmūžā nereti stāv uz izmaiņu sliekšņa, piemēram, viens maina karjeru, bet cits – pieliek punktu iepriekšējām attiecībām un atveras jaunām. Cik ātri "drīkst" mesties jaunās romantiskās saistībās, un ko darīt, ja jauno partneri nepieņem bērni? Par to un daudz ko citu "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" sarunājāmies ar klīnisko un veselības psiholoģi, kognitīvi biheiviorālo terapeiti Inesi Elsiņu.  Lai arī dzīvē notiek visādi un ne vienmēr tā norit pēc mūsu plāna, tomēr speciāliste ieteica, ka pirms jebkurām jaunām attiecībām derētu dot sev laiku, lai izsērotu un arī izanalizētu, kas īsti nogāja greizi iepriekšējās.  Tāpat jāņem vērā, ka bērni, jo īpaši pusaudžu vecumā, ne vienmēr tik viegli pieņem vecāku jaunos partnerus. Elsiņa uzsvēra: bērniem ir tiesības paust viedokli, taču vienlaikus tā ir vecāka paša izvēle – veidot vai neveidot attiecības ar jaunu partneri.  "Ja vecāks vēlas dibināt attiecības, lai arī kādas tās būtu – īstermiņa vai ilgtermiņa, viņam tas ir jādara, lai nesanāk, ka bērns vēlāk ir atbildīgs par vecāka vientulību, jo tas var būt ļoti postoši,"  uzsvēra speciāliste. ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Latviešu nācija mēdz niķīgi purpināt un mīl burkšķēt, bet ne vairāk kā citas tautas. Taču tas, kas latviešus atšķir no citām nācijām, ir milzīgais spēks un spēja mobilizēties tad, kad tas visvairāk nepieciešams. Šādu viedokli raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" Lāčplēša dienas epizodē pauda bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. SARUNAS CEĻVEDIS:   Leonīds Kalniņš tagad bauda dzīvi un atpūtu, strādājot ģimenes mājā. "Zemessardze ir galvenā artērija starp sabiedrību un nepieciešamību sargāt valsti". "Novembris ir mūsu kopā saiešanas mēnesis, patrioti neesam tikai novembrī". Viņš tic tautas milzīgajam spēkam mobilizēties vissvarīgākajos brīžos. Bauda dzīvi un atpūtu, strādājot ģimenes mājā Kalniņš komandiera amatā darbojās astoņus gadus – no 2017. gada 27. janvāra līdz 2025. gada 27. janvārim. Pirms tam viņš nepilnus piecus gadus bija arī Zemessardzes komandieris, bet brīdī, kad 67 gadus vecais Kalniņš nodeva NBS komandiera stafeti Kasparam Pudānam, viņš dažādās Latvijas bruņoto spēku struktūrās bija pavadījis gandrīz 30 gadus.  Vienā no pēdējām publiskajām intervijām, vēl esot NBS komandiera amatā, Kalniņš atzina, ka pēc amata atstāšanas cer baudīt dzīvi.  Nu podkāstā "Formā!" viņš atzina, ka vajadzēja laiku, lai pielāgotos jaunajam dzīves ritmam.  "Es domāju, ka manā dzīvē ir noslēdzies noteikts periods. Es esmu to pieņēmis, principā to pieņēmu jau laikus, pirms manas atvaļināšanās no dienesta. Man tas neradīja nekādas sajūtas, kas traucētu man tagad baudīt dzīvi. Vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu. Neslēpsim, ka tas milzīgais ritms, tāds skrējiens… tas tiešām tagad ir tā pēkšņi apstājies. Es domāju, ka šie  deviņi mēneši ir tāds laiks, kas ļāvis man ieiet citādā ritmā.  Es īstenībā pirms deviņiem mēnešiem biju viens no vecākajiem ģenerāļiem. Tagad jaunā plejāde ir nākusi, un man ir prieks par to. Viņi ar savu skatienu un jauneklīgo pieeju ir nākuši, es domāju, ka viss būs labi," stāstīja Kalniņš.  Viņš norādīja, ka dienesta vairs nepietrūkst, tagad ir laiks "ļoti aktīvi atpūsties", strādājot pie savas ģimenes mājas.   "Ar lāpstu, zāģi un āmuru (..), tā man tik tiešām ir ļoti normāla atpūta, pēc kuras es ļoti ilgojos. Neizpaliek arī tādas lietas kā pamakšķerēt un palasīt grāmatas. Tā ka viss ar mani ir kārtībā," pauda Kalniņš. "Zemessardze ir galvenā artērija starp sabiedrību un nepieciešamību sargāt valsti"  Savas militārās karjeras laikā Kalniņam bijušas vairākas iespējas meklēt spēka un iedvesmas vārdus Latvijas sabiedrībai valsts svētku jeb tā dēvētajā patriotu mēnesī – novembrī. Iekrātā pieredze ļauj arī vērtēt, kā mainījusies gan sabiedrības attieksme pret militārpersonām, gan sabiedrības patriotisma līmenis.  Runājot par sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem militārajā dienestā, Kalniņš vērtēja, ka izmaiņas ir milzīgas.  "Es atceros 90. gadu laikam pašas beigas vai 2000. gadu sākumu, mēs vēl nebijām iestājušies NATO.  Tad bija tāda problēma – nestaigāt formā pa pilsētu, nebraukt sabiedriskajā transportā. Tagad sabiedrība ir mainījusies – sabiedrība akceptē zemessargu, karavīru formā,  Protams, varbūt mēs neesam aizgājuši līdz tādam līmenim, kas man ļoti imponē, (..) – ASV tas nav svarīgi, ka tu esi Latvijas bruņoto spēku formā, tev tur daudzi cilvēki, vienkārši izejot no mājas, pasaka – paldies par dienestu. Tiktāl mēs vēl neesam aizgājuši, bet nu, piemēram, tagad ir tās dienas, kad Zemessardzes komandieris aicina ierasties darba vietā formā. Un tagad daudzi cilvēki lepojas," viņš klāstīja.  Kalniņš uzskata, ka lielu artavu šajā sabiedrības attieksmes maiņā ir devusi tieši Zemessardze. "Tā autoritāte, ko Zemessardze ir iemantojusi ar savu darbu…  Principā es teiktu, ka Zemessardze ir tā artērija, kas savieno Latvijas sabiedrību ar nepieciešamību atzīt, ka mēs esam valsts un to vajag aizsargāt. Tā ir galvenā artērija, ko mēs esam izveidojuši un ko mums ir izdevies saglabāt," sacīja Kalniņš.  "Novembris ir mūsu kopā saiešanas mēnesis, patrioti jau neesam tikai novembrī" Vai Latvijas sabiedrība patriotiska ir tikai novembra mēnesī? Kalniņš uzskata, ka tā nav, bet novembris esot lielākais patriotu kopā sanākšanas pasākums.   "Es nekad neesmu koncentrējies uz to vienu mēnesi. Es uzskatu, ka īstam Latvijas pilsonim ir jābūt patriotiskam visu savu dzīvi. Katru dienu. Ne tikai novembra mēnesī. Un ne tikai novembra mēnesī mēs uzklājam balto galdautu, iededzam svecītes un aizejam uz Brāļu kapiem. (..) Es domāju, ka novembris ir mūsu kopā saiešanas pasākums. Bet tas absolūti nenozīmē, ka mēs tikai novembrī esam patrioti," sacīja Kalniņš.  Viņš arī uzskata, ka novembris ir svarīgs laiks, jo sabiedrība iemācījusies šajā laikā cītīgi vērot un sekot līdz bruņoto spēku aktivitātēm, tāpēc arī šāda tradīcijas ar vairākiem patriotiskiem pasākumiem ir iesakņojusies.  "Novembra mēnesis. Ko jaunu parādīt [militārajā] parādē? Cilvēki gaida, kaut kas jauns ir ko parādīt. Ko parādīt? Daudz kas ir ieviests. Tas patiesībā nozīmē, ka mēs esam ļoti attīstījušies un sasnieguši tādu līmeni, ka mums ir ļoti jāpiedomā. Otra daļa saiešanas pasākumā – sabiedrība novembrī mūs visu laiku vēro. Un tas dod tādu iekšēju mieru. Jo, ja nebūtu tādas parādes, nebūtu novembra pasākumu, es domāju, ka tas radītu uztraukumu. Tāpēc ir jādomā par novitātēm," pauda bijušais NBS komandieris.   Tic tautas milzīgajam spēkam mobilizēties vissvarīgākajos brīžos  Tomēr kopumā Kalniņš uzskata, ka Latvijā nav problēmu ar patriotismu – cilvēki neesot patriotiski noskaņoti tikai vienu mēnesi gadā.  "Tā īpatnība latviešu nācijai, latviešu tautai – mēs paciešam, paciešam un pēc tam mēs milzīgi mobilizējamies. Jūs paskatieties, cik dažādi bija notikumi kopš 1991. gada. Mēs taču mākam mobilizēties. Bija tā epopeja ar latviešu un krievu valodas jautājumu, mēs mobilizējāmies – atnācām un [referendumā] nobalsojām [par vienīgo valsts valodu]. Mākam mobilizēties arī tad, kad nepieciešams parādīt, ka tik vienkārši mēs Latviju neatdosim. 2022. gads – cik Zemessardzē iestājās? Līdz 2022. gadam – 8000 [zemessargu] tā kā pielīmēts. 10 gadus mēs cīnījāmies, lai palielinātu skaitlisko sastāvu. [2022. gadā] Iestājās vairāk, nekā Zemessardze spēja apmācīt gada griezumā," sacīja Kalniņš.  Viņš uzskata, ka tieši šī spēja sabiedrībai mobilizēties brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams, pierāda, ka latvieši ir patrioti jebkurā brīdī.   "Es domāju, ka latviešu nācijā iekšā ir milzīgs spēks. Viņi visi ir patrioti. Jā, mēs tā niķīgi purpinām, burkšķēt mīlam, tas mums ir iekšā, bet, ja jūs aizbrauksiet uz citu valsti, jūs domājat, ka tauta tur ir citādāka?  Jūs domājat, ka Vācijā vai Igaunijā, vai Somijā ir kaut kā citādāk? Nē, nav. Ja aizbrauksiet tikai ekskursijā, to nemanīsiet, bet, ja jūs tur padzīvosiet pusgadu, tad uzreiz redzēsiet, ka mēs esam spēcīga nācija, kā mūsu valstiskā sistēma darbojas daudz labāk nekā daudzās rietumvalstīs. (..)  Tas ir mans viedoklis. Es ticu savai tautai. Un es esmu pilnīgi pārliecināts par to patriotismu.  Mums, protams, ir daudzas problēmas. To nedrīkst noliegt. Piemēram, saistībā ar ekonomiku. Mēs gribam ātrāku labklājību, bet tas ir normāli, tāpēc, ka mēs gribam nodrošināt savām ģimenēm labklājību. Mēs pamazām tiekam galā. Mums izaicinājumu ir ļoti daudz. Mums nav naftas atradņu, mums jādomā citādā veidā," sacīja Kalniņš.   Par Leonīda Kalniņa pieredzēto NBS un Zemessardzes komandiera amatos, par viņa novēroto, kā attīstījušies Latvijas bruņotie spēki un kā mainījusies Latvijas drošības situācija, var klausīties raidieraksta "Formā!" 15. epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!