Advertise on podcast: Kur kritiķiem nav vietas

Šonedēļ “Kur kritiķiem nav vietas” pārskata kapitālisma, reitingu un ekspluatācijas baušļus. Fokusā amerikāņa Lānsa Openhaima debija “Karstais raidlaiks” ar Robertu Patinsonu hrestomātiska televīzijas šova tapšanas krustugunīs, kā arī meksikāņa Alehandro Gonsalesa Injaritu satīra – nepieradināmais “Digers” – ar Tomu Krūzu miljardiera hūtē. Venēcijas kinofestivālā pirms mēneša pirmizrādītā Openhaima drāma “Karstais raidlaiks” ieved divtūkstošo gadu sākumā, kad NBC kanāla pīķa stundu pārņem realitātes šovs “Noķert plēsēju”, kas, izmantojot pētnieciskās žurnālistikas metodes, ievilina kameru priekšā pedofilus. Filma rekonstruē laiku starp 2004. un 2007. gadu, kad raidījums ir reitingu galvgalī – tas ir tik populārs, ka izkonkurē seriālu “Pazudušie” (2004–2010) un “Bīstamās mājsaimnieces” (2004–2010), bet šova vadītājs Kriss Hansens (lomā Patinsons) ir kļuvis par televīzijas mesiju, kurš apzinās savu vērtību un “misijas” nozīmi. Patinsons ir pārliecinošs un magnētisks, tomēr viņš ir caurviju varonis, kuru konfrontē producente Endija (Merita Vīvere), bet realitātē atgriež jaunā šova "ēsma" – aktieris Dens (Skailers Gisondo) –, kurš, cerēdams uz karjeru Holivudā, debitē kā pusaudzis šova uzņemšanas laikā. Viņš pārtop par filmas magnētu un ētisko kodolu. Lai vai visi filmas dotie lielumi ir nevainojami, ir jūtama novēršanās no paša Hansena, viņa pretrunīgās personības un filmas uzstādījuma: kurš ekspluatē kuru?  Audiorecenziju papildina sarunas fragments ar aktieri un producentu Patinsonu. Savukārt pieredzējušā un Holivudā strādājošā Injaritu vērienīgā pēcpatiesības satīra “Digers” (filmas “Putncilvēks” (2014), “Cilvēks, kurš izdzīvoja” (2015) u. c.) ir viena no šī gada kases neveiksmēm, kur iepretim vairāk kā 120 miljonu budžetam vizuālas pārvērtības piedzīvojis amerikāņu kino “labais zēns” Krūzs. Viņš ir pārtapis par vienu no turīgākajiem pasaules cilvēkiem – naftas biznesmenis Digers Rokvels izslauc zemi sausu, atliekot moralizēšanu uz nenoteiktu laiku. Kad Grenlandes “izsausināšana” iekustina katastrofu ar aisberga uztriekšanos Eiropai, Digers zina, ka krīzes situācijā viņam ir jākontrolē stāsts. Lai arī viņam līdzās ir ASV prezidents (Džons Gudmens), administrācija un kompānijas darbinieki (Rizs Ahmeds), bez Digera pasaules lietu kārtības zobrats nekust uz priekšu. Skatītāji un kritiķi daudzviet "Digeru" jau ir nopēluši kā pārlieku moralizējošu un režisora personīgo ambīciju pārstimulētu, tomēr šāds autorkino Holivudā ir unikāls risks. Filma, līdzīgi kā “Doktors Streindžlavs” (1964), par visām varītēm necenšas izklaidēt, taču tā tāpat ir asprātīga, saistoša un asa kapitālisma analīze. Šī ir viena no pēdējām studijas “Warner Bros.” filmām pirms kompānijas nonākšanas “Paramount” paspārnē – tas savdabīgā kārtā komentē monopolu pasauli, kurā aizvien izteiktāk mītam.

Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šajā epizodē pievēršas asa sižeta darbiem – izdzīvošanas trilleris “Skarbās zemes sirdī” uzbur ekrāna ķīmiju starp Bredu Pitu un spilgtu četrkājainu aktieri, savukārt Kristiāna Riekstiņa pilnmetrāžas debijas darbs, laupīšanas filma “Visiem vajag naudu”, ieved sižeta līkločos starp boulinga ķegļiem un neuzlaužamiem seifiem. Ko darīt, ja aktieru provēs piedāvā trešo plānu, darbā priekšniecība visu laiku elpo pakausī un dzīvokļa īpašnieks nedēļas beigās sola izlikt no dzīvokļa? Paulai (lomā Agate Marija Bukša) viss ir skaidrs – seifs priekšnieka kabinetā sola nomaksātus rēķinus un studiju kredītu, taču ir problēma. Šķiet, ka šī ideja nav ienākusi prātā viņai vien. Kristiāna Riekstiņa debijas darbs uzskatāmi apdzīvo neonā krāsotu Rīgas guļamrajonu kino realitāti – laupīšanas filmā sastapsiet atskaņas gan no Kventina Tarantino, gan Nikolasa Vindinga Refna darbiem, kā arī daudzus citus citātus. Epizodē apspriežam samērību starp jaunu ceļu meklējumiem un žanra pulēšanu, filmas muzikalitāti un tās sasaisti ar vizualitāti, kā arī aktierdarbiem un to, kāpēc jaunos režisorus Latvijā, šķiet, tik bieži interesē tieši kriminālfilmu žanrs. Tikmēr Breda Pita un suņa Ūbera tandēms filmā "Skarbās zemes sirdī" piedāvā patiesi iespaidīgu Jaunzēlandes ainavu. Atvaļinātais specvienības kareivis Džeimss Belmots ierodas savvaļā, lai pabūtu viens – gan viņu, gan viņa labāko draugu, kaujas suni Odinu, joprojām vajā murgi par cīņas laukā piedzīvoto. Idillisko ainavu pāršalc vētra un cīņubiedriem vēl vienu reizi nāksies pierādīt savas saiknes nesalaužamību. Spriežam, ka filmas nosaukums latviešu valodā nedaudz maldina – trāpīgāks būtu “Zvēra sirds”, jo lielā mērā pieredzējušā darbības kino režisora Deivida Eijera filmas subjektīvā optika ir veidota caur četru vācu aitu suņu atveidoto Odinu. Filma, kurā lielākā daļa darbības norit bez dialogiem, piedāvā dažādas žanra pamatsituācijas skatītājiem ļoti draudzīgā veidolā. Epizodē apspriežam filmas veidotāju attieksmi pret dramatismu, darbā izmantotos kara filmu štampus un to, ko šis darbs nozīmē arī Pita Holivudas karjeras kontekstā.

Šajā epizodē "Kur kritiķiem nav vietas" piekopj kontrastu valodu – uz recenzēšanas darbagalda nonākusi pagrīdes kino klasiķa Grega Araki jaunākā filma "Es gribu tikai seksu" ar Olīviju Vaildu, Kūperu Hofmanu un pat popdziedātāju Charlie XCX, kā arī Zojas Kazanas ilgi gaidītā Džona Steinbeka lieldarba "Austrumos no Ēdenes" ekranizācija ar Florenci Pjū izaicinošajā Keitas lomā. Eliots (Kūpers Hofmans) ir jauns, ne pārāk gudrs, taču ļoti gribošs. Tieši tādu viņu iekāro laikmetīgās mākslas superzvaigzne Ērika Treisija (Olīvija Vailda), kura meklē jaunu mūzu savai guļamistabai pirms izšķirīgas izstādes. Piepildās jaunā vīrieša mežonīgākie sapņi, taču, kā zināms, ne visas fantāzijas ir patīkamas. Kalifornietis Gregs Araki ir viens no spilgtākajiem 90. gadu ASV autoriem – līdztekus Gasam van Santam viņš ir viens no “Jaunā kvīru kino” kustības pamanāmākajiem vārdiem; viņa ietekmju dzimtas koks nenoliedzami ietver gan Džonu Voteru, gan popārtu un MTV. 66 gadus vecais režisors ar šo darbu atgriežas pie sev tuvās screwball jeb dabūšanās komēdijas saknēm, veidojot seksuāli atbrīvotu un laikmetīgās mākslas pasauli satirizējošu darbu.  Sarunā apspriežam, kāpēc šo darbu nav vērts apskatīt plaši apbalvotā Rūbena Ēstlunda mākslas pasauli apsmaidošo filmu kontekstā, kurā mirklī pārklājas kempa un bezgaumības robežas un to, kāpēc šī kino provokācija nebūtu iedarbīga cita veida kino valodā. Tikmēr amerikāniete Zoja Kazana ir ķērusies pie monumentāla materiāla – ar Nobela prēmiju apbalvotā rakstnieka Džona Steinbeka darbs "Austrumos no Ēdenes" savu slavenāko ekranizāciju ir piedzīvojis 1955. gadā, kad vienu no Džeimsa Dīna spilgtākajām kinolomām režisēja Elija Kazans, proti, filmdares vectēvs. "Austrumos no Ēdenes" ierakstās spilgtā pēdējo gadu ASV kino tendencē – veido jaunā taisnīguma kino. Proti, filmas atsakās no vienkāršotiem 19. gadsimta vidus, ASV Pilsoņu kara, pirmiedzīvotāju teritoriju atņemšanas, migrācijas un “iespēju zemes” naratīviem, uzlūkojot nācijas mītus ar niansētāku skatu.  Sarunā aplūkojam veidu, kurā daudzsēriju mākslas filmas veidotāji ir izvēlējušies serializēt šo paaudžu sāgu, apspriežam balansu starp kostīmu un raksturu drāmu, kā arī iespaidīgā aktieru ansambļa (tostarp Florence Pjū, Maiks Faists un Kristofers Abots) sniegumu.

Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šoreiz aplūko divus kardināli atšķirīgus sieviešu stāstus – Viestura Kairiša biogrāfiskā filma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā piedāvā sevis atrašanas naratīvu, savukārt 90. gadu hita “Praktiskā maģija” otrā daļa pēc teju 30 gadiem liek apdomāt nostaļģijas un absurda attiecības. Melnbaltais basketbolistes Uļjanas Semjonovas (1952–2026) jaunības portretējums 60. gadu padomju Latvijā ir viens no gada spilgtākajiem kino notikumiem, kuru jau kopš pirmizrādes aizvadītajā Kannu kinofestivālā pavada diskusijas gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Idejas autors un titullomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots te sastrādājas ar pieredzējušo kino un teātra režisoru Viesturu Kairišu, kurš ar saviem iepriekšējiem darbiem jau ir uz ekrāna iedzīvinājis dažādus Latvijas vēstures laikposmus. "Uļa" aplūko padomju okupācijas gadu pieredzi, rusifikāciju, nacionālisma idejas un etnisko spriedzi, taču priekšplānā novieto unikālas personības centienus pašnoteikties ar talanta palīdzību. Epizodē aplūkojam filmas vizualitāti, aprunājamies par filmas saistību ar pēdējā laika skaļāko latviešu sporta filmu, proti, Dzintara Dreiberga "TTT. Tīklā", un mēģinām formulēt šīs visnotaļ neparastās filmas uzdevumus.  Deviņdesmito gadu beigu romantiskās filmas "Praktiskā maģija" otrā daļa, savukārt, liek uzdot jautājumu – vai bez Sandras Bulokas un Nikolas Kidmenas šanī filmā vēl kas maz ir? Plaši apbalvotās dānietes Suzannas Bīras sīkvels būvē pagājušā gadsimta izskaņas nostaļģiju ar mūsdienu televīzijas filmu valodu, kas raganīgās Ouensu dinastijas vīriešu nedienas paceļ vēl nebijušā saldmes līmenī. Sarunā pieskaramies 20. gs izskaņas raganu tēliem kino un televīzijā, tam, vai filmām par sievietēm automātiski var piedēvēt feministiskas īpašības, kā arī tam, kuri filmveides šabloni spēj noturēt uzmanību arī 2026. gadā.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam mītus par sākumiem un beigām. Kanādieša Meta Džonsona biogrāfiskā filma “Tonijs” ļauj ielūkoties gastronomijas un kultūru gardēža Entonija Bordeina jaunībā, savukārt Holivudā strādājošā franču režisora Luija Leterjē filma “Pēdējā māja” ar izcilajiem aktieriem Vāgneru Mouru un Grētu Lī piedāvā ģimenisku apokalipsi. Gadu gaitā daudziem ir izveidojušās personīgas attiecības ar amerikāņu šefpavāru un ekrāna personību Entoniju Bordeinu (1956–2018). Viņš ir ikona, garšu psihologs un ielas filozofs – balamutīgs lempis, kuram ir zelta sirds un kurš sirdzis no smagas depresijas un pats sev atņēmis sev dzīvību 2018. gadā.  Īpašas attiecības ar Bordeinu ir izveidojušās arī kanādiešu režisoram un aktierim Džonsonam, kurš, veidojot pieaugšanas drāmu “Tonijs”, iedvesmojies no Bordeina autobiogrāfijas “Virtuves noslēpumi” (2000). Studijas “A24” paspārnē tapusī biogrāfiskā filma izspēlē Bordeina (lomā Dominiks Sesa) jaunību. 70. gadu vidū Provinstaunā, Masačūsetsā, 19 gadus vecais Tonijs iemīlas, iepazīst kulināro autoritāti (lomā Antonio Banderass) un saprot to, ka dzīve, tāpat kā virtuve, smalki laipo uz naža asmens. Izklaidējoša un nekritiski labdabīga filma gan vēstījumā, gan vizuālajos risinājumos un aktierdarbos. Kino bez sānsoļiem un pārsteigumiem – viens no retajiem gadījumiem šogad, kur, liekot roku uz sirds, varam aicināt iet skatīties biogrāfisko filmu arī tos, kurus ar Bordeinu nekas nesaista. Savukārt “Netflix” paspārnē Holivudas asa sižeta filmu veidotājs Leterjē (veidojis franšīzes “Kurjers” un “Ātrs un bez žēlastības”, kā arī seriālu “Lupins” (2021–)) izvēlējies strādāt ar šausmu kino žanru. Viņa jaunākā filma “Pēdējā māja” apspēlē vidusmēra ģimenes izdzīvošanu apokalipses un pārdabisku notikumu epicentrā, lomas atveidojot zināmākajiem savas paaudzes aktieriem – korejiešu izcelsmes amerikānietei Grēta Lī un brazīļu aktierim Vāgneram Mouram, kuru skatītāji atcerēsies kā Pablo Eskobaru seriālā “Narkodīleri” (2015–2017) vai kā galvenās lomas atveidotāju “Slepenajā aģentā” (2025). Raidījuma esam recenzējuši vairākas šausmu filmas, un 2026. gads ir bijis būtisks šī žanra kontekstā: Keina Pārsona debija “Backrooms. Bez izejas" (2026), Karija Bārkera “Apsēstība” (2026) un seriāls “Atraitnes līcis” (2026), kas mūs linčiski un spīlbergiski smīdināja. Leterjē filma piedāvā Covid-19 pandēmijas kino atskaņas – ģimenei ir nepieciešams sadzīvot un izdzīvot vienatnē, tai tiekot “atvienotai” no ārpasaules. Secinām, ka ir izaicinoši piedāvāt šausmu kino, kas nepiedāvā novatorisku šķautni.

Šonedēļ raidījums Kur kritiķiem nav vietas lūkojas aktuālo festivālu pavēderēs – uzmanībā ir jau 30. Baltijas jūras dokumentālā filmu foruma “Baltic Sea Docs” programmas aprises un 83. Venēcijas kinofestivāls, kurā šogad pirmizrādīs klasiķu Denija Boila, Mārtina Makdonas, Vernera Hercoga filmas un arī Baltijā veidotus darbus. Aktuāli, neērti un pārsteidzoši – kā katru rudeni Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, dēvēts par “Baltic Sea Docs”, piedāvā filmu izlasi, kas būs skatāma no 8. līdz 13. septembrim Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Jēkabpils novada Salā. Daļa programmas būs skatāma arī tiešsaistē platformā Filmas.lv. Recenzējam spilgtākos programmas atradumus – Susannes Kovačas “Tehplomātija” un Jūlijas Hontarukas “Tērauda brālība”, kas ir Ukrainas, Slovākijas un Latvijas kopprodukcija. Pasaulē senākais kinofestivāls uzmirdz 83. reizi – Venēcijas kinofestivāls, kas notiek no 2. līdz 12. septembrim, var lepoties ar balvu sezonas iesildītāja portfolio, un šogad tā programmu pavada mūslaiku klasiķi. Šogad galvenā konkursa žūrijas priekšsēdētāja Megija Džilenhāla ar žūrantiem vētīs Makdonas, Hercoga, Čandona Lī, Floriana Zellera un citu režisoru jaunākos kinodarbus.

Jaunākajā epizodē uzmanības centrā ir vīrietības jeb maskulinitātes spektrs kustīgajā attēlā. Recenzējam spāņu režisora Migela Anhela Himenesa psiholoģisko drāmu “Dzimšanas dienas svinības” ar Vilemu Defo despotiska miljardiera lomā un daudzsēriju filmu “Pusvīrs”, kas risina aktieru Ričarda Gada un Džeimija Bella atveidoto brāļu līdzatkarības dueli trīs desmitgažu garumā. Spāņu autora Himenesa drāma “Dzimšanas dienas svinības” ir Eiropas kino telpā sastopamais "eiropudiņš” – šo terminu izmanto kino aprindās, lai apzīmētu daudzu valstu kopražojumu, kurā apvienojušies aktieri, režisori un finansētāji no dažādām Eiropas valstīm. Filmas centrā ir eksecentrisks varas un gribas vīrs – grieķu kuģniecības magnāts Markoss Timoleons (lomā Vilems Defo) –, kurš pavada dienas paputējušā otrajā laulībā, intrigantu un nodevēju lokā. Visas darbojošās personas runās Eiropas angļu valodā un risina "hameleonu rotaļas". Markosa vienīgais lolojums ir izlepusī un savu neatkarību patriarha ēnā zaudējusī meita Sofija (Vika Karmena Sonna). Gaidot viņas 25. dzimšanas dienu, titāns rīko vērienīgas dzīres, kas pārraksta ģimenes asinssaites. Himenesa filma acīmredzami ir iemīlējusies savā atsauču tīklā – 70. gadu estētikā, “bagātie arī raud” pārspīlējumā, nekritiskā rokmūzikas un popbalāžu izmantojumā, Mikelandželo Antonioni un Lukīno Viskonti piemēros –, tomēr tā nemēģina risināt filmas varoņu attiecības, kur nu vēl ļaut raksturiem izkāpt no banalitātes. Tikmēr “zelta puisēns” Ričards Gads piedāvā jaunu daudzsēriju mākslas filmu “Pusvīrs”, kuru ir producējuši televīzijas milži “HBO” un BBC. Skotu režisora, dramaturga, scenārista un aktiera Gada vārds daudziem, visticamāk, būs pazīstams kā daudzsēriju mākslas filmas “Ziemeļbriežu mazulis” autors – viņš bija 2024. gadā populārā “Netflix” darba režisors, scenārists un galvenās lomas atveidotājs. Daudzsēriju filma saņēma sešas “Emmy” un divas “Zelta globusa” balvas, kā arī kļuva par vienu no apspriestākajiem tā gada ekrāna notikumiem. Jaunākajā darbā "Pusvīrs" Gads risina sev tuvās, pazīstamās tēmas – varas, identitāšu un seksualitātes dinamiku divu jaunu vīriešu dzīvēs cauri laikam un abu ceļā uz briedumu. Darba centrā ir divi pusbrāļi – Nails (lomās Bells/ Mičels Robertsons), kurš mēģina izkļūt no līdzatkarības cilpas un dominējošā Rūbena (Gads/Stjuarts Kempbels) ietekmes. Gads pārliecinoši analizē to, kā viens cilvēks vienlaikus var būt tavs aizstāvis, tuvākais draugs, gandrīz brālis un cilvēks, no kura tu visvairāk baidies.

Šonedēļ piedāvājam aplūkot dzīvi caur uzzīmētu vējlodziņu – recenzējam dzēlīgā britu komiķa Rikija Džervaisa animācijas seriālu “Ielu kaķi”, kas mij vulgārus jociņus ar humānu skatu, kā arī Latvijas animācijas režisora Edmunda Jansona filmu “Laimīgie”, kas pēc pirmizrādes prestižajā Ansī kinofestivālā ir nonākusi pie pašmāju skatītājiem.  Omulīgais Gass, viņa pusmāsa Olīva, niknais Ilknis, pielaizītais Ruperts un viņa pretmets, noskremtušais Vēmeklis, ir kaķu banda, kas ikdienu pavada, apspriežot cilvēku dzīves dīvainības un ielu dzīves skarbos likumus. Kad grupa atrod mazu kaķenīti, sākas viņas māju meklējumu ceļš, kas atver rūdīto minku sirdis un ļauj sākt sarunu par sirnīguma saglabāšanu visniknākajās dzīves krācēs. Brits Rikijs Džervaiss ir zināms ne vien kā populārs komiķis, bet arī kaismīgs dzīvnieku tiesību aktīvists un ateists. Likumsakarīgi, ka, sadarbojoties ar “Netflix”, kas producējis un izrāda viņa stāvizrāžu ierakstus un starp sentimentu un ironiju balansējošo seriālu “Dzīve pēc” (After Life, 2019–2022), tapis animācijas seriāls par kaķiem. Tiesa, ierasta tonalitāte un tēmu loks vien nenodrošina labu iznākumu – epizodē apspriežam pieaugušo animācijas seriālu jomā valdošās vēsmas un to, kāpēc dažkārt eksistenciāla satīra nenostrādā. Tikmēr latviešu režisora Edmunda Jansona otrā pilnmetrāžas animācijas filma "Laimīgie", kas tapusi sadarbībā ar mākslinieci Elīnu Brasliņu, piedāvā fantāziju par 20. gadsimta latviešu pētnieka Aleksandra Laimes ģimenes iespējamajiem piedzīvojumiem Venecuēlas lietusmežos – kad mammai un tētim ir jādodas pie ārsta, piektklasniece Elizabete un viņas brāļuks Leo paliek vieni paši. Puika pazūd, un Elizabetei ir jāizglābj ne tikai brālis, bet arī virkne jauniegūtu draugu un jāatrod ceļš atpakaļ mājās. Sarunā diskutējam par filmas sižeta trasēm, ekokritikas tradīciju bērnu filmās un to, kāpēc dažas filmā veiktās izvēles liek par šo sākumskolas vecuma skatītājiem paredzēto darbu domāt arī postkoloniālo studiju kontekstā.

Atgriežoties no vasaras pārtraukuma, Kur kritiķiem nav vietas piedāvā ieklausīties pārdomās par diviem vasaras dižpārdokļiem – Holivudas lielformāta meistara Kristofera Nolana "Odiseju" un dzīvā klasiķa Stīvena Spīlberga "Atklāšanas dienu". Kristofera Nolana "Odisejas" ekranizācija paredzami ir uzsākusi ne vienu vien kaismīgu viedokļu apmaiņu. Vēl pirms filmas iznākšanas sākās debates par to, cik tuvu vēsturiskajai realitātei ir jāpieturas aktieru atlases procesā un kostīmu mākslinieka darbā, kā vispareizāk skatīties pirmo uz IMAX kameras pilnībā uzņemto darbu (operators Hojte van Hoitema) un vai režisora firmas zīme, rotaļas ar naratīvo laiku, ir iederīga, ekranizējot vienu no Rietumu kultūras pamattekstiem. Sarunā pievēršamies tam, kā "Odiseja" ir pielāgota 21. gadsimta skatītājam, un tam, ko filma ir zaudējusi pa ceļam, kā arī aplūkojam paradoksālu situāciju – filmā ar teju neticamu slavenu aktieru piesātinājumu ir vien pāris, kuriem ir īstas lomas ko tēlot. 1975. gadā Stīvens Spīlbergs reanimēja "blokbāstera" jēdzienu ar "Žokļiem" – spriedzes pilnu stāstu par piekrastes pilsētas reakciju, saskaroties ar briesmām no okeāna dzelmes. 2026. gada "Atklāšanas diena" apdraudējumu (vai glābiņu) iztēlo nākam no kosmosa citplanētiešu veidolā, taču šķiet, ka mēroga maiņa ne vienmēr nozīmē ietilpīgāku tematisko arsenālu. Pārspriežam to, kā filma, šķiet, izvēlas pārāk vienkāršu reģistru sarunai par mūsdienu pasaules izaicinājumiem, savādām tēlveides izvēlēm, un to, kas šim zinātniskās fantastikas trillerim ir kopīgs ar animēto bērnu detektīvseriālu "Skubijs Dū".

Raidījums Kur kritiķiem nav vietas dodas mazā vasaras atelpā, taču pirms tās vēl reizi tiekamies, lai apspriestu aizvadītā pusgada secinājumus un novērojumus. Spriežam, vai jau tagad varam runāt par darbiem, kas, visticamāk, iezīmēs visa gada kopainu, kā arī vērtējam, kuras kino industrijas norises mūs ir iepriecinājušas visvairāk un, protams, identificējam gadījumus, kuri ir likuši saķert galvu. Raidījums ēterā atgriežas jau augustā – uz drīzu tikšanos!

Šoreiz Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam interneta kultūrā un mītos balstītus darbus, kas iezīmē saspēli starp uz ekrāna redzamo un plašākām tendencēm jauniešu (un ne tikai) kultūrā. Uz mūsu darbagalda ir nonākusi pretrunīgi vērtētā režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” trešā sezona, kā arī "YouTube" sensācijas Keina Pārsona debijas pilnmetrāžas filma “Backrooms: Bez izejas”, kas tapusi studijas "A24" paspārnē un jau ir paspējusi lauzt pāris kinoteātru apmeklējuma rekordus. 2019. gadā “HBO” producētā un režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” pirmā sezonā tika uzskatīta paaudzes himnu un ātri vien kļuva par vienu no studijas visu laiku veiksmīgākajiem darbiem. Spīguļu un neona gaismu zīmējumā uzmirdzēja aktieri, kurus nu saucam par zvaigznēm – Džeikobs Elordi, Sidnija Svīnija un, protams, no "Disney" bērnu televīzijas pazīstamā Zendaja. Septiņus gadus vēlāk seriāls piedzīvo savu izskaņu, kas rada jautājumu – vai šis "paaudzes seriāls" ir spējis augt kopā ar savu auditoriju? Epizodē apspriežam "Eiforijas" ģenealoģiju, ciltsrakstos atrodot gan tāda paša nosaukuma Izraēlas veidotu seriālu, gan britu jauniešu televīzijas leģendu, seriālu "Skins", kā arī izvērtējam Levinsona soļus žanra kino virzienā un piedāvāto provokāciju bagātīgā piedāvājuma tīrsvaru. Keins Pārsons ir “YouTube” satura veidotājs un līdz šim jaunākais studijas "A24" paspārnē strādājošais režisors. "Backrooms: Bez izejas" ir režisora tāda paša nosaukuma interneta miniseriāla atvasinājums, kas iezīmē pēdējos gados aizvien aktuālāko tendenci kino režijas laukā debitēt no tiešsaistes platformu vides. Filmas scenārijs piedāvā pacienta un terapeites attiecību modeli: Klārks, kuru atveido britu aktieris Čivetels Edžiofors, ir šķirtenis, kurš pavada dienas nīkstot paša vadītajā mēbeļu veikalā, bet viņa terapeite Mērija, kuras lomā iejutusies norvēģu kino sensācija Renāte Reinsve, ir savu bērnības traumu mākta profesionāle. Klārks uzzina par elektrības noplūdi savā veikalā, un nejauši atrod slepenu telpu, kas ir labirints –  tikpat plašs un irracionāls, cik cilvēka apziņa.  Runājam par "analogo šausmu" žanra un nostaļģijas nozīmi jaunākās paaudzes režisoru darbos, filmas viscerālo iedarbību un to, cik veiksmīgi Pārsons ir spējis adaptēt sevis radīto konceptuālo šausmu mistēriju pirmreizējai publikai.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē lūkojamies uz pērnā gada festivālu atklājumiem. Recenzējam Teonas Strugaras Mitevskas biogrāfisko darbu “Terēze. Pirms viņa kļuva par svēto”, kurā spēlē zviedru meitene ar pūķa tetovējumu – aktrise Nūmi Rapasa –, kā arī ungāru autorkino talanta Lāslo Nemeša drāmu “Bārenis”, kas pietveras izdzīvošanas stāstam ideoloģiju plosītajā Budapeštā. Maķedoniešu režisores Strugaras Mitevskas darbs ir izrādīts pērnā gada Venēcijas kinofestivāla sadaļā “Horizonti”, kas ir režijas debiju un kino valodā nepieradinātāku meklējumu konkurss. Autore izvēlējusies veidot biogrāfiju par Māti Terēzi (1910–1997) fragmentāri – mēs sekojam līdzi septiņām dienām viņas dzīvē Kolkatā. Sešām radīšanas dienām un vienai epifānijas dienai. Tas ir askētisks, konceptuāls un vienkāršotos konstrastos iedzīvināts darbs.  Terēze, kuru atveido zviedriete Nūmi Rapasas – viņu zinām kā Līsbeti Salanderi no zviedru versijas “Meitenei ar pūķa tetovējumu” un Valdimāra Jouhansona “Jēra” (2021) –, pasaulē pieredz netaisnību. Misijā Kolkatā 40. gadu beigās Terēze ir elitārās Svētās Marijas klostera skolas direktore, kura vēlas mainīt sieviešu stāvokli katoliskajā un laicīgajā pasaulē. Strugara Mitevska mēģina radikalizēt biogrāfijas žanru un sakrālās un laicīgās dzīves pretrunas, tomēr filma paliek mēģinājuma teritorijā. Varētu sacīt, ka ungāra Nemeša filmu galvenā varone ir Ungārija. Viņš ir viens no Austrum- un Centrāleiropas autoriem bez poļiem Agņeškas Holandas un Pāvela Pavļikovska, rumāņa Kristiana Mundžiu un viņa tautieša Radu Žudes, kas redz kino kā nacionālās identitātes veidotāju un diskusiju pamatu. Ar trešo pilnmetrāžas spēlfilmu “Bārenis” viņš ienāk personīgo atmiņu piesūcinātā zonā – pamatā ir viņa tēva, režisora Andrāša Jeles, piedzīvotais 50. gados Ungārijā un pašidentitātes lauks. Pēc panākumiem Kannās ar “Saula dēlu” (2015) Nemešs ar otro darbu “Saulriets” (2019) ieveda Austroungārijas pirmskara, šoreiz Pirmā pasaules kara, laikmeta nervā. Tajā viņš valsēja ar kameru, lai radītu reibumu, savā ziņā pat nelabumu no sabiedrības, kas dzīvo neatkarīgi no visa. Jaunākajā darbā “Bārenis” Nemešs pievēršas “promesošā tēva” stigmai un paternitātes matricai, kas ir galvenā filmas saistviela. To režisors izvērš visnotaļ nekritiski, un šī ir putekļu, gruvešu, sēpijas un dumpīgo dēlu un "nācijas bez tēva" filma.

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē esam kopsolī ar popkultūras mītiem un personībām. Recenzējam deju mūzikas karaļa Maikla Džeksona biogrāfisko filmu “Maikls”, kuras režisors ir Holivudas žanru kino veidotājs Antuāns Fukuā, un “Netflix” antoloģijas seriāla “Ķilda” otro sezonu. Tā piedāvā divu pāru attiecību tuvplānu katastrofiska mēroga pārpratuma ietekmē. Holivudas pēdējo gadu tendence veidot biogrāfiskus darbus par mūzikas personībām – Frediju Merkūriju, Bobu Dilanu, Eimiju Vainhausu un citiem – ir uzburbusi līdz punktam, kad māksliniekus interpretē kā apstākļu upurus vai statiskus tēlus, kuriem ir tikai viena motivācija: nodoties mākslai. Šo fenomenu var attiecināt arī uz mūziķim Maiklam Džeksonam veltīto biogrāfisko filmu “Maikls”, kuru ir režisējis spriedzes kino veidotājs Fukuā. Viņš savu vietu Holivudā ir nostiprinājis ar tādiem darbiem kā “Treniņa diena” (2001) un “Stabilizators" (2014–2023), ar šo triloģiju radot žanru, kuru mēs zinām kā “Denzels Vašingtons nāk, runā īsi un dara ātri”. Filma “Maikls” ir veidota kā Džeksona fenomenālās karjeras un personības konspekts, kas ir inerts un sastāv no statiskiem citātiem: mēnesgaitas, baltajām zeķītēm, vardarbības ģimenē, aizraušanās ar Pīteru Penu, noslīpētajam tēlam, kas ir aizgūts no horeogrāfa un režisora Boba Foses, ritma un blūza skanējuma dekonstrukcijas un daudz kā cita. Centrā nemainīgi ir Džeksons, kuru atveido Džeksona brāļa dēls Džafārs Džeksons, kurš sasniedz neticamu fizisko un vokālo līdzību ar popmūzikas karali. Savukārt populārā “Netflix” seriāla “Ķilda” (2023–) otrā sezona ieved mūsu vēlmju tumšajos pavēņos. Pirms trim gadiem recenzējām dienvidkorejiešu izcelsmes amerikāņu režisora un scenārista Suna Jina Lī lolotā seriāla “Ķilda” pirmo sezonu. Tā asi reflektēja par attiecībām ar kapitālismu un otrās paaudzes migrantu pieredzi, piepildot savu amerikāņu sapni. Seriāla otrā sezona piedāvā jaunus varoņus un nodaļu – uzmanība ir veltīta “pakalpojumu sniedzējiem” un tam, ka “visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas; katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā”. “Nokost bagātos” ir viena no visbiežāk aprobētajām fabulām populārajā kultūrā – varam izcelt gan “Balto lotosu” (2021–), gan arī “Skumju trijstūri” (2022), gan arī citus darbus. Mūsu aizrautība ar to, kā gāzt pie varas esošos, izmantot pelēkās zonas abstraktajā “sistēmā”, lai dzīvotu nedaudz labāk, vai izjust dziļu aizvainojumu pret tiem, kas dara mazāk un pelna vairāk, ir izvērsta daudz. “Ķildas” otrā sezona ar izcilu aktieru ansambli – Oskars Aizeks, Kerija Maligena, Keilija Speinija un Čārlzs Meltons un citi – mēģina nonākt pie neordinārākiem secinājumiem par kapitālistisko sistēmu, un seriālam tas izdodas.

Atzīmējot 79. Kannu kinofestivāla sākumu 12. maijā un gaidot Viestura Kairiša drāmas "Uļa" pasaules pirmizrādi tajā, pievēršamies kinodarbiem, kas izrādīti šīs kinomekas pērnajā laidienā. Zviedra Tarika Saleha “Republikas ērgļi” politiska trillera ietvarā asredzīgi preparē aktiera un varas attiecību rēbusu Ēģiptē, savukārt itāļa Mario Martones darbs “Brīvībā” piedāvā netipiskas draudzības stāstu 80. gadu Romā. Saleha trilleris “Republikas ērgļi”, kas pērn tika izrādīts Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, noslēdz “Kairas triloģiju”. Triptiha kontekstā būtiska ir sadarbība ar libāņu izcelsmes zviedru aktieri Fārisu Fārisu un šaurākas taciņas Ēģiptes iekšpolitikas kulisēs. 2017.  gada darbs “Nīlas Hiltona viesnīcas atgadījums" iegrauzās film noir tradīcijā, 2011.  gada Ēģiptes revolūcijā un policijas korumpētībā. Savukārt 2022. gada trilleris “Sazvērestība Kairā” izvērsa slepkavības izmeklēšanu un laicīgās un reliģiozās realitātes sadursmi. Filma, kurai ir daudz kopīgā ar Džonu le Karē, Kannās tika apbalvota ar labākā scenārija godalgu. Turpretī jaunākā Saleha darba “Republikas ērgļi” centrā ir aktieris Žoržs Fahmī – viņš ir gluži vai ēģiptiešu Džordžs Klūnijs, kuru dēvē par “ekrāna faronu”. Politisko turbulenču laikā viņš bauda rietumnieku dzīvesveidu, “pareizos rokasspiedienus” un dēku ar gados jaunāko Donju. Tomēr Žorža popularitāte gaist un ir nepieciešama jauna loma. Kad ierodas aģents ar piedāvājumu “atjaunot attiecības ar režīmu”, Žoržs saprot, ka vēstures veidošana uz ekrāna var kļūt par vienu no viņa karjeras nozīmīgākajiem pagriezieniem. Savukārt Martone, pieredzējis itāļu kinorežisors, dodas biogrāfiskās varones – rakstnieces Goliardas Sapiensas – virzienā. Filma pirms gada tika izrādīta Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, kā arī seko pēdējo gadu tendencei pievērsties konkrētam posmam kādas personības dzīvē, ļaujot tajā sapilēt daudzām biogrāfijas nodaļām un notikumiem. Tomēr pāri visam tā ir ansambļa filma, kurā bez galvenās varones, kuru atveido klasiķe Valērija Golino, lomas atveido itāļu ekrāna zvaigzne Matilda de Angelisa un aktrise un dziedātāja Elodija. “Brīvībā” ieved 80. gadu Romā. Sapiensa ir pārmaiņu laikmeta rakstniece. Viņa ir viena no Romas komunistu elites ģimenes 12 atvasēm. Pēc rotaslietu zādzības sieviete uz piecām dienām nonāk cietumā un iemanto jaunas draudzības. Pēc cietumsoda izciešanas viņa pārvērtē savu piederību intelektuāļu aprindām, atver mūžīgās pilsētas Romas vārtus, ļaujas carpe diem, mūža cilvēku satikšanai un dzejoļu radīšanai.

Šī Kur kritiķiem nav vietas epizode aplūko darbus, kuri izvēlējušies galēji pretējas stratēģijas ievērojamu sieviešu dzīvju attēlošanās. Režisores Kristīnes Želves filma “Mildas istaba” izmanto sev raksturīgos dokumentārā un spēles kino hibrīdformas risinājumus, lai vēstītu par latviešu pirmās filozofijas doktores Mildas Palēvičas dzīvi. Režisora Deivida Frenkela atgriešanās pie divtūkstošo kulta darba “Sātans Pradas brunčos” savukārt ļauj apvienoties leģendāram aktieru sastāvam (Anna Hetaveja, Emīlija Blanta, Merila Strīpa, Stenlijs Tuči), taču uzdod jautājumus par jebkāda veida attiecībām ar realitāti. Par impulsu filmas "Mildas istaba" tapšanai kalpojušas Palēvičas padomju laikā “plauktā noliktās” grāmatas “Estētiskās domas attīstība Latvijā XIX gs. un XX gs. 1. pusē” un viņas pašas dienasgrāmatu publicēšana 2021. gadā, kas publiskajā telpā pozicionēja ārpus filozofijas studijām piemirstu, taču spilgtu Latvijas zinātnieci, kuras dzīvesgājums atklāj daudz gan par inteliģences dzīvi pirms pirmās brīvvalsts, tās laikā, un padomju okupācijas laikā, gan par sieviešu tiesību aktīvisma vēsturi Latvijā. To dara Kristīne Želve, filmdare un rakstniece, kas ne reizi vien izmanto dienasgrāmatu tekstus, lai atklāt plašāku bildi. Lai arī darbs iezīmē ko vairāk kā hronoloģisku laika plūdumu, epizodē spriežam, ka tās vizuālā valoda un koncepcija jau ir kaut kur redzēta un zināma – pieminot, kaut vai postmodernistus Dereku Džārmenu un Pīteru Grīneveju, kuri to pašu darīja pirms 20, 30 gadiem. Galu galā spriežam – vai, mēģinot filmu veidot pēc konkrētiem estētiskajiem principiem un padarīt tēlus par arhetipiem, kadrs nav palicis pārāk nabadzīgs, un aizkadrā nav atstāts pārāk daudz skatītājam būtiskā. Savukārt Deivida Frenkela "Sātans pradas brunčos 2" tapšanas iemels, šķiet, ir miglā tīts (ja neskaita banālo – 20 gadu jubileju), taču filma piedāvā skatītājiem daudz no tā, kas pirmo franšizes daļu padarīja par kulta filmu – lielisku aktieru ansambli, brīnišķīgus tērpus un redakcijas dzīves aizkulises. Tik jautājums – cik patiesa ir bijusi vēlme fiksēt modes industrijas pārmaiņas un cik – radīt iespējami daudz ienākumu? Filma negaidīti komentē mediju vidi, žurnālistikas nozīmi iepretim sociālo tīklu klikšķu kultūrai, kā arī komentē ātrās un augstās modes ciniskās attiecības, sieviešu koleģialitāti un daudz ko citu, atbalsojot 80. gados populāro darba meiteņu tēlu trajektoriju (piemēram, “No deviņiem līdz pieciem” (9 to 5, 1980) ar Dolliju Pārtoni). Epizodē pārspriedīsim filmas attiecības ar kulta seriālu "Sekss un lielpilsēta" un to, cik iederīgas ir labticīgas kapitālistu fantāzijas kinematogrāfā un to, kā šīs filmas vājās mīlas līnijas, iespējams, pastiprina tās galvenos vēstījumus.