1788336221
Kur kritiķiem nav vietas

Advertise on podcast: Kur kritiķiem nav vietas

Categories
This podcast has
77 episodes
Language
Latvian
Explicit
No
Date created
2025/01/02
Latest episode
2026/11/12
Average duration
25 min.
Release period
12 days

Description

Audio īsrecenzijas. Raidījuma vadītāji aplūko Latvijas kinorepertuāros, notikumos un procesos aktuālo – filmas, seriālus, festivālus, galvenokārt uzmanību veltot Latvijas audiovizuālajai mākslai un tās kontekstam plašākā mērogā. Katra epizodē tās veidotāji piedāvā dinamisku, intelektuāli nospriegotu un uztveramu refleksiju par kino.  Raidījumā recenzē tās filmas vai seriālus, kuri ir ērti, legāli pieejami Radio klausītājiem – tieši tādēļ raidījuma veidotāji aplūko darbus, kurus var skatīties gan kinoteātros, televīzijā vai straumes platformās. Šajā segmentā allaž ir prioritāras pašmāju kino norises, piemēram, Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, Latvijas filmas, kas piedalās starptautiskos kinofestivālos u.c. Pasaules fokuss – aktuāli notikumi, fakti, kases ieņēmumu paradoksi, zīmīgas personības zīmīgos notikumos, kas ļauj palūkoties uz kino nozari ar globālāku un analītiski humorpilnu raksturu.  Skatāmies kino un diskutējam par redzēto!

Unlock Kur kritiķiem nav vietas podcast Email contact info,
Listeners & Audience details

Email contact information

Direct podcast contact details

Listeners

Audience numbers & engagement insights

Audience details

Podcast Insights

Podcast episodes

Check latest episodes from Kur kritiķiem nav vietas podcast


Konspirācija pierobežā un frizētavā: filma “Tumšā robeža” un seriāls “Rudi sarkans”
2026/11/12
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas vētām aktuālos Latvijas kino un televīzijas vaibstus. Režisora Andreja Ēķa spiegu trilleris “Tumšā robeža” Otrā pasaules kara priekšvakarā ieved Latvijas pierobežā un politiskā konspirācijā, savukārt Jurijs Skorobogatovs ved uz mūsdienu Āgenskalnu – daudzsēriju detektīvkomēdija “Rudi sarkans” nostāda skaistumkopšanas salona īpašnieci uz negaidītu notikumu sliekšņa. Režisors un producents Ēķis ir viens no atjaunotās Latvijas laika blokbasteru autoriem – viņš ir veidojis tādas vēsturiskās melodrāmas kā “Baiga vasara” (2000) un “Rīgas sargi”, kā arī komēdijas “Svingeri” (2016) un “Klases salidojums” (2019). Pēdējos gados, kur vēsturisko pagriezienu iezīmējusi daudzsēriju filma “Dumpis” (2024), Ēķis veido kino par mazāk izgaismotiem Latvijas vēstures stāstiem. Jaunākā filma “Tumšā robeža” ir spraigs, haotisks un antivēsturisks darbs par spiegu un izlūku tīklojumu 1938. gadā, kad Latvijā ir Ulmaņa režīms, bet Padomju Savienība tricinās pie valsts robežas. Centrā ir Jēkaba Reiņa atveidotais pretizlūkošanas virsnieks Baltais, kurš mirkst atmiņās par Mariju (Elizabete Milta) un priekšnieka (Ivars Puga) uzdevumā dodas uz Latgales pierobežas miestu. Viņš pieņem žurnālista Ilmāra Blanka identitāti un dodas dinamiskā dēku ceļā uz Druvāniem. Tā, iespējams, ir Latvijas kino lielākā “grēku pilsēta”, kurā Reiņa varoni sagaida kolorīta tēlu palete, lielas likmes un staigns sižets. Savukārt daudzas desmitgades vēlāk Rīgā, Āgenskalnā, kāda skaistumkopšanas salona līdzīpašniece tiek aplaupīta. Aizdomās turamie – viņas darbinieki. Šādu negaidītu pavērsienu detektīvkomēdijā “Rudi sarkans” piedāvā režisors un scenārists Jurijs Skorobogatovs. Elīnas Vānes atveidotā Anna cer sākt dzīvi no jauna – izšķirties no vīra un izpirkt viņa daļu no lolotā salona –, tomēr negaidīti, tāpat kā ar matu krāsu oksidēšanos, viņa nevarēja paredzēt, ka nevar uzticēties pašiem tuvākajiem. Latvijas televīzijas seriālu tradīcijā "Rudi sarkans" ir savi priekšteči, un aplūkojam to, kādus akcentus televīzijas naratīvos piedāvā Skorobogatovs.
Spriedzes pilnā salu dzīve: filmas "Mežonīgais zirgs deviņi" un "Pieaugušo uzraudzība"
2026/11/05
Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē pievēršamies diviem šajā kinosezonā plaši izskanējušiem darbiem. Īru dzīvā klasiķa, dramaturga un filmdara Martina Makdonas jaunākais darbs "Mežonīgais zirgs deviņi" piedāvā asprātīgu politisko kritiku, kas ietērpta 70. gadu stilistikā. Tikmēr zviedru režisora Aleksa Šulmana debijas pilnmetrāžas darbs "Pieaugušo uzraudzība", kas izvirzīts ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars", izmanto šausmu žanra dekorācijas, lai vēstītu par kādu klases ekskursiju un pieaugušo nespēju aptvert pusaudzības šausmas. Aizbraukt uz Lieldienu salu un palūgt, lai labākais draugs tev deniņos ielaiž lodi – tieši tik aukstasinīgs ir pieredzējušā amerikāņu izlūka Krisa (lomā Džons Malkovičs) plāns. Starp monumentālām ainavām un briestošu valsts apvērsumu varētu pat šķist – kāda gan ir vienas dzīvības vērtība? Makdona jau atkal skatītājiem piedāvā pārinieku, sāncenšu un partneru dinamikā balstītu melnā humora spēli – Džona Malkoviča, Sema Rokvela, Stīva Bušemi, Marianas di Girolamo, Toma Veitsa un citu aktieru saspēli papildina Makdonas vēstījums par imperiālismu un lielvalstu iejaukšanos citu valstu iekšpolitikā. Sarunā aplūkojam veidus, kā šis darbs iegūst savas kinematogrāfiskās kvalitātes, un atklājam plašāku kinodarbu loku, kas veido tematisko saspēli. Tikmēr Aleksa Šulmana tumši komiskās drāmas "Pieaugušo uzraudzība" centrālais varonis Bils (lomā Gustafs Skaršgors) vecāku sapulcē piesakās kļūt par vienu no trim tēviem, kas pavadīs meitas klasi ekskursijā uz netālu salu arhipelāgu. Nonākot pusaudžu barības ķēdē, kļūst skaidrs – pastāv šausmas, no kurām izaugšana nepasargā. Šulmana filmas asprātība ir rodama tajā, ka scenārijs ir veidots kā šausmu filma – izolēta vide, skaidri spēles noteikumi un “ļaundari”, kas maskējas aiz jaunības maskām. Un tomēr – šķiet, ka par bērnu dzīvi Šulmanam nemaz tik lielas skaidrības nav, jo viņu savstarpējās attiecības varētu tikt reducējamas līdz tēzei, ka uz pasaules nav nežēlīgākas radības par pusaudzi. Epizodē aplūkojam spēcīgā aktieru sastāva spēles laukumu, filmas kvalitātes un to, vai uz uzdotajiem jautājumiem ir rastas arī atbildes.
Noziegums un sods: fokusā “Mīnotaurs” un “Riplijs. Talants slepkavot”
2026/10/29
Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas piedāvā divus stāstus ar slepkavības motīvu – krievu režisora  Andreja Zvjaginceva ar Kannu “Grand Prix” apbalvoto drāmu “Mīnotaurs”, kas spēlējas ar noziegumu mērogiem, kā arī nīderlandiešu fotogrāfa un režisora Antona Korbijna trilleri “Riplijs. Talants slepkavot”, kas rotaļājas ar nāvi un autorību. Zvjaginceva kinodarbs “Mīnotaurs” ir festivālu un balvu sezonas uzmanības luteklis, kas arīdzan ir izvirzīts kā Francijas pieteikums “Oskara” balvai kategorijā “Labākā starptautiskā filma”. Filmas pamatā ir Kloda Šabrola 1969. gada psiholoģiskais trilleris “Neuzticīgā sieva”, kas piedāvā vidusšķiras izirdināšanas shēmu: turīgs vīrs un viņa sieva, kas, sakot, ka dodas uz frieziera apmeklējumu, patiesībā tiekas ar mīļāko. To uzzinot, vīrs nolemj sievai par to atriebties. Šabrolam filma bija mikrokosms – sabiedrība, kas pārtiek no komforta, bet vienlaikus nevēlas to zaudēt. Zvjagincevs savā darbā ieved notikumos 2022. gada sākumā, kad Krievija uzsāk pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, un centrā ir vietējais uzņēmējs Gļebs (Dmitrijs Mazurovs), viņa sieva Gaļina (Īrisa Ļebedeva), dēlēns, un arī fautiskais darījums, kurā vara lūdz “atdot” 14 darbiniekus, kurus iesaukt armijā un sūtīt karot uz Ukrainu. Šabrola shēma tiek adaptēta it kā ģeopolitiskajā un politbiznesa kontekstā, tomēr netop skaidrs, ko īsti Zvjagincevs ar to vēlas pateikt. Savukārt Korbijns ir fotogrāfijas “acs”, caur kuru esam iepazinuši 80. un 90. gadu lielākās rokgrupas. Savā kino karjerā viņš ir pievērsies diviem skaidri identificējamiem virzieniem – mūzikas filmām un asa sižeta darbiem. Korbijna jaunākais darbs “Riplijs. Talants slepkavot” konceptuāli pieskaras vienam virzieniem – darba centrā ir arī Latvijā daudz lasītā, iestudētā un citādi aplūkotā Patrīcija Haismita: autore, kuras asā daba ir teju tikpat leģendāra, cik viņas radītais intelektuālais slepkava un krāpnieks Toms Riplijs, kuru esam daudzkārt esam redzējuši ekranizētu. Kinodarba pamatā ir austrāliešu dramaturģes Džoannas Marejas-Smitas 2014. gada luga “Šveice”. Tas ir metadarbs par autora attiecībām ar saviem varoņiem. Filmā jauns izdevniecības censonis Edvards (Aldens Ehrenreihs) ierodas Haismitas (Helēna Mirena) mājās Šveicē, lai pārliecinātu viņu uzrakstīt vēl vienu grāmatu Toma Riplija romānu sērijā. Viņa piekrīt, taču tikai tad, ja jaunietis piedalīsies nosacītajā “slepkavošanā” pats – viņa paša pieredze kļūst par literārā jaundarba izejmateriālu un aizvien vairāk saplūst iztēle un realitāte. Filma cenšas uzturēt intelektuālu grimasi, tomēr nekur tālu no savas vienkāršības un robustuma nevar tālu tikt prom.
Žanra robežu testēšanas režīms. Fokusā "Cerības osta" un "Leviticus"
2026/10/15
Šonedēļ recenzējam divus darbus, kas atsperas no dažādu žanru robežām – humora un adrenalīna piepildītā citplanētiešu invāzija pierobežas miestiņā Dienvidkorejas režisora Hondžina Na filmā "Cerības osta" virtuozi savij asa sižeta, komēdijas un pat neovesterna pavedienus. Savukārt austrāļa Eidriana Kiarellas debijas darbs, šausmu žanrā mērcētā pieaugšanas filma "Leviticus", izmanto monstrozo, lai runātu par reliģiozu neiecietību un pusaudžu mīlestību. Pārcentīgais Ko ir policists, kura "Marlboro" vīram līdzīgais brālēns viņu izsauc apskatīt brutāli nonāvētu govi. Versijas par notikušo atšķiras – vai vainīgais ir brutāls slepkava, savvaļas zvērs vai briesmonis? Patiesība izrādās krietni šokējošāka, un mazpilsētas iedzīvotāji tiek ierauti galaktiska mēroga sazvērestībā. Hondžins Na savā ceturtajā darbā ir radījis kaut ko ļoti tuvu perfektam izklaides kino – līdz šim dārgākais Dienvidkorejas ražojums režisora mistēriju audēja talantu papildina ar Japānas kaiju jeb briesmoņu filmu tradīciju, vienrindeņu humoru un fascināciju ar ātrumu. Epizodē apspriežam bagātīgo filmveides paņēmienu klāstu un to, kāpēc ar teju trīs stundām ir par maz, lai pilnībā atrisinātu filmas sižetiskos uzstādījumus. Eidriana Kiarellas "Leviticus" iepazīstina ar Naīmu, introvertu pusaudzi, kurš kopā ar māti ir pārcēlies uz nomaļu un reliģiozu pilsētu Austrālijas laukos. Puisis ir ieskatījies klasesbiedrā Raienā, un abu jūtas nonāk pretrunās ar draudzi. Tiek iesaistīts ļaunuma izdzinējs, kas ironiskā kārtā atsvabina patiesi slepkavniecisku spēku. Epizodē apspriežam darba atsauču klāstu un radniecību ar šī gadsimta šausmu žanra dārgakmeņiem, kā arī to, kāpēc sekošana pārāk tuvu žanra shematikai var izrādīties ne pārāk laba stratēģija.
Biznesa rokasgrāmatas lietpratējiem: fokusā “Karstais raidlaiks” un “Digers”
2026/10/08
Šonedēļ “Kur kritiķiem nav vietas” pārskata kapitālisma, reitingu un ekspluatācijas baušļus. Fokusā amerikāņa Lānsa Openhaima debija “Karstais raidlaiks” ar Robertu Patinsonu hrestomātiska televīzijas šova tapšanas krustugunīs, kā arī meksikāņa Alehandro Gonsalesa Injaritu satīra – nepieradināmais “Digers” – ar Tomu Krūzu miljardiera hūtē. Venēcijas kinofestivālā pirms mēneša pirmizrādītā Openhaima drāma “Karstais raidlaiks” ieved divtūkstošo gadu sākumā, kad NBC kanāla pīķa stundu pārņem realitātes šovs “Noķert plēsēju”, kas, izmantojot pētnieciskās žurnālistikas metodes, ievilina kameru priekšā pedofilus. Filma rekonstruē laiku starp 2004. un 2007. gadu, kad raidījums ir reitingu galvgalī – tas ir tik populārs, ka izkonkurē seriālu “Pazudušie” (2004–2010) un “Bīstamās mājsaimnieces” (2004–2010), bet šova vadītājs Kriss Hansens (lomā Patinsons) ir kļuvis par televīzijas mesiju, kurš apzinās savu vērtību un “misijas” nozīmi. Patinsons ir pārliecinošs un magnētisks, tomēr viņš ir caurviju varonis, kuru konfrontē producente Endija (Merita Vīvere), bet realitātē atgriež jaunā šova "ēsma" – aktieris Dens (Skailers Gisondo) –, kurš, cerēdams uz karjeru Holivudā, debitē kā pusaudzis šova uzņemšanas laikā. Viņš pārtop par filmas magnētu un ētisko kodolu. Lai vai visi filmas dotie lielumi ir nevainojami, ir jūtama novēršanās no paša Hansena, viņa pretrunīgās personības un filmas uzstādījuma: kurš ekspluatē kuru?  Audiorecenziju papildina sarunas fragments ar aktieri un producentu Patinsonu. Savukārt pieredzējušā un Holivudā strādājošā Injaritu vērienīgā pēcpatiesības satīra “Digers” (filmas “Putncilvēks” (2014), “Cilvēks, kurš izdzīvoja” (2015) u. c.) ir viena no šī gada kases neveiksmēm, kur iepretim vairāk kā 120 miljonu budžetam vizuālas pārvērtības piedzīvojis amerikāņu kino “labais zēns” Krūzs. Viņš ir pārtapis par vienu no turīgākajiem pasaules cilvēkiem – naftas biznesmenis Digers Rokvels izslauc zemi sausu, atliekot moralizēšanu uz nenoteiktu laiku. Kad Grenlandes “izsausināšana” iekustina katastrofu ar aisberga uztriekšanos Eiropai, Digers zina, ka krīzes situācijā viņam ir jākontrolē stāsts. Lai arī viņam līdzās ir ASV prezidents (Džons Gudmens), administrācija un kompānijas darbinieki (Rizs Ahmeds), bez Digera pasaules lietu kārtības zobrats nekust uz priekšu. Skatītāji un kritiķi daudzviet "Digeru" jau ir nopēluši kā pārlieku moralizējošu un režisora personīgo ambīciju pārstimulētu, tomēr šāds autorkino Holivudā ir unikāls risks. Filma, līdzīgi kā “Doktors Streindžlavs” (1964), par visām varītēm necenšas izklaidēt, taču tā tāpat ir asprātīga, saistoša un asa kapitālisma analīze. Šī ir viena no pēdējām studijas “Warner Bros.” filmām pirms kompānijas nonākšanas “Paramount” paspārnē – tas savdabīgā kārtā komentē monopolu pasauli, kurā aizvien izteiktāk mītam.
Ceļotāji, laupītāji un asi pagriezieni – "Visiem vajag naudu" un "Skarbās zemes sirdī"
2026/10/01
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šajā epizodē pievēršas asa sižeta darbiem – izdzīvošanas trilleris “Skarbās zemes sirdī” uzbur ekrāna ķīmiju starp Bredu Pitu un spilgtu četrkājainu aktieri, savukārt Kristiāna Riekstiņa pilnmetrāžas debijas darbs, laupīšanas filma “Visiem vajag naudu”, ieved sižeta līkločos starp boulinga ķegļiem un neuzlaužamiem seifiem. Ko darīt, ja aktieru provēs piedāvā trešo plānu, darbā priekšniecība visu laiku elpo pakausī un dzīvokļa īpašnieks nedēļas beigās sola izlikt no dzīvokļa? Paulai (lomā Agate Marija Bukša) viss ir skaidrs – seifs priekšnieka kabinetā sola nomaksātus rēķinus un studiju kredītu, taču ir problēma. Šķiet, ka šī ideja nav ienākusi prātā viņai vien. Kristiāna Riekstiņa debijas darbs uzskatāmi apdzīvo neonā krāsotu Rīgas guļamrajonu kino realitāti – laupīšanas filmā sastapsiet atskaņas gan no Kventina Tarantino, gan Nikolasa Vindinga Refna darbiem, kā arī daudzus citus citātus. Epizodē apspriežam samērību starp jaunu ceļu meklējumiem un žanra pulēšanu, filmas muzikalitāti un tās sasaisti ar vizualitāti, kā arī aktierdarbiem un to, kāpēc jaunos režisorus Latvijā, šķiet, tik bieži interesē tieši kriminālfilmu žanrs. Tikmēr Breda Pita un suņa Ūbera tandēms filmā "Skarbās zemes sirdī" piedāvā patiesi iespaidīgu Jaunzēlandes ainavu. Atvaļinātais specvienības kareivis Džeimss Belmots ierodas savvaļā, lai pabūtu viens – gan viņu, gan viņa labāko draugu, kaujas suni Odinu, joprojām vajā murgi par cīņas laukā piedzīvoto. Idillisko ainavu pāršalc vētra un cīņubiedriem vēl vienu reizi nāksies pierādīt savas saiknes nesalaužamību. Spriežam, ka filmas nosaukums latviešu valodā nedaudz maldina – trāpīgāks būtu “Zvēra sirds”, jo lielā mērā pieredzējušā darbības kino režisora Deivida Eijera filmas subjektīvā optika ir veidota caur četru vācu aitu suņu atveidoto Odinu. Filma, kurā lielākā daļa darbības norit bez dialogiem, piedāvā dažādas žanra pamatsituācijas skatītājiem ļoti draudzīgā veidolā. Epizodē apspriežam filmas veidotāju attieksmi pret dramatismu, darbā izmantotos kara filmu štampus un to, ko šis darbs nozīmē arī Pita Holivudas karjeras kontekstā.
Starp laikmetīgo un bīblisko – filmas "Es gribu tikai seksu" un "Austrumos no Ēdenes"
2026/09/24
Šajā epizodē "Kur kritiķiem nav vietas" piekopj kontrastu valodu – uz recenzēšanas darbagalda nonākusi pagrīdes kino klasiķa Grega Araki jaunākā filma "Es gribu tikai seksu" ar Olīviju Vaildu, Kūperu Hofmanu un pat popdziedātāju Charlie XCX, kā arī Zojas Kazanas ilgi gaidītā Džona Steinbeka lieldarba "Austrumos no Ēdenes" ekranizācija ar Florenci Pjū izaicinošajā Keitas lomā. Eliots (Kūpers Hofmans) ir jauns, ne pārāk gudrs, taču ļoti gribošs. Tieši tādu viņu iekāro laikmetīgās mākslas superzvaigzne Ērika Treisija (Olīvija Vailda), kura meklē jaunu mūzu savai guļamistabai pirms izšķirīgas izstādes. Piepildās jaunā vīrieša mežonīgākie sapņi, taču, kā zināms, ne visas fantāzijas ir patīkamas. Kalifornietis Gregs Araki ir viens no spilgtākajiem 90. gadu ASV autoriem – līdztekus Gasam van Santam viņš ir viens no “Jaunā kvīru kino” kustības pamanāmākajiem vārdiem; viņa ietekmju dzimtas koks nenoliedzami ietver gan Džonu Voteru, gan popārtu un MTV. 66 gadus vecais režisors ar šo darbu atgriežas pie sev tuvās screwball jeb dabūšanās komēdijas saknēm, veidojot seksuāli atbrīvotu un laikmetīgās mākslas pasauli satirizējošu darbu.  Sarunā apspriežam, kāpēc šo darbu nav vērts apskatīt plaši apbalvotā Rūbena Ēstlunda mākslas pasauli apsmaidošo filmu kontekstā, kurā mirklī pārklājas kempa un bezgaumības robežas un to, kāpēc šī kino provokācija nebūtu iedarbīga cita veida kino valodā. Tikmēr amerikāniete Zoja Kazana ir ķērusies pie monumentāla materiāla – ar Nobela prēmiju apbalvotā rakstnieka Džona Steinbeka darbs "Austrumos no Ēdenes" savu slavenāko ekranizāciju ir piedzīvojis 1955. gadā, kad vienu no Džeimsa Dīna spilgtākajām kinolomām režisēja Elija Kazans, proti, filmdares vectēvs. "Austrumos no Ēdenes" ierakstās spilgtā pēdējo gadu ASV kino tendencē – veido jaunā taisnīguma kino. Proti, filmas atsakās no vienkāršotiem 19. gadsimta vidus, ASV Pilsoņu kara, pirmiedzīvotāju teritoriju atņemšanas, migrācijas un “iespēju zemes” naratīviem, uzlūkojot nācijas mītus ar niansētāku skatu.  Sarunā aplūkojam veidu, kurā daudzsēriju mākslas filmas veidotāji ir izvēlējušies serializēt šo paaudžu sāgu, apspriežam balansu starp kostīmu un raksturu drāmu, kā arī iespaidīgā aktieru ansambļa (tostarp Florence Pjū, Maiks Faists un Kristofers Abots) sniegumu.
Sieviešu stāsti skaudrumā un absurdā. Fokusā "Uļa" un "Praktiskā maģija 2"
2026/09/17
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šoreiz aplūko divus kardināli atšķirīgus sieviešu stāstus – Viestura Kairiša biogrāfiskā filma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā piedāvā sevis atrašanas naratīvu, savukārt 90. gadu hita “Praktiskā maģija” otrā daļa pēc teju 30 gadiem liek apdomāt nostaļģijas un absurda attiecības. Melnbaltais basketbolistes Uļjanas Semjonovas (1952–2026) jaunības portretējums 60. gadu padomju Latvijā ir viens no gada spilgtākajiem kino notikumiem, kuru jau kopš pirmizrādes aizvadītajā Kannu kinofestivālā pavada diskusijas gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Idejas autors un titullomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots te sastrādājas ar pieredzējušo kino un teātra režisoru Viesturu Kairišu, kurš ar saviem iepriekšējiem darbiem jau ir uz ekrāna iedzīvinājis dažādus Latvijas vēstures laikposmus. "Uļa" aplūko padomju okupācijas gadu pieredzi, rusifikāciju, nacionālisma idejas un etnisko spriedzi, taču priekšplānā novieto unikālas personības centienus pašnoteikties ar talanta palīdzību. Epizodē aplūkojam filmas vizualitāti, aprunājamies par filmas saistību ar pēdējā laika skaļāko latviešu sporta filmu, proti, Dzintara Dreiberga "TTT. Tīklā", un mēģinām formulēt šīs visnotaļ neparastās filmas uzdevumus.  Deviņdesmito gadu beigu romantiskās filmas "Praktiskā maģija" otrā daļa, savukārt, liek uzdot jautājumu – vai bez Sandras Bulokas un Nikolas Kidmenas šanī filmā vēl kas maz ir? Plaši apbalvotās dānietes Suzannas Bīras sīkvels būvē pagājušā gadsimta izskaņas nostaļģiju ar mūsdienu televīzijas filmu valodu, kas raganīgās Ouensu dinastijas vīriešu nedienas paceļ vēl nebijušā saldmes līmenī. Sarunā pieskaramies 20. gs izskaņas raganu tēliem kino un televīzijā, tam, vai filmām par sievietēm automātiski var piedēvēt feministiskas īpašības, kā arī tam, kuri filmveides šabloni spēj noturēt uzmanību arī 2026. gadā.
Kad žanrs nepārsteidz: fokusā filmas "Pēdējā māja" un "Tonijs"
2026/09/10
Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam mītus par sākumiem un beigām. Kanādieša Meta Džonsona biogrāfiskā filma “Tonijs” ļauj ielūkoties gastronomijas un kultūru gardēža Entonija Bordeina jaunībā, savukārt Holivudā strādājošā franču režisora Luija Leterjē filma “Pēdējā māja” ar izcilajiem aktieriem Vāgneru Mouru un Grētu Lī piedāvā ģimenisku apokalipsi. Gadu gaitā daudziem ir izveidojušās personīgas attiecības ar amerikāņu šefpavāru un ekrāna personību Entoniju Bordeinu (1956–2018). Viņš ir ikona, garšu psihologs un ielas filozofs – balamutīgs lempis, kuram ir zelta sirds un kurš sirdzis no smagas depresijas un pats sev atņēmis sev dzīvību 2018. gadā.  Īpašas attiecības ar Bordeinu ir izveidojušās arī kanādiešu režisoram un aktierim Džonsonam, kurš, veidojot pieaugšanas drāmu “Tonijs”, iedvesmojies no Bordeina autobiogrāfijas “Virtuves noslēpumi” (2000). Studijas “A24” paspārnē tapusī biogrāfiskā filma izspēlē Bordeina (lomā Dominiks Sesa) jaunību. 70. gadu vidū Provinstaunā, Masačūsetsā, 19 gadus vecais Tonijs iemīlas, iepazīst kulināro autoritāti (lomā Antonio Banderass) un saprot to, ka dzīve, tāpat kā virtuve, smalki laipo uz naža asmens. Izklaidējoša un nekritiski labdabīga filma gan vēstījumā, gan vizuālajos risinājumos un aktierdarbos. Kino bez sānsoļiem un pārsteigumiem – viens no retajiem gadījumiem šogad, kur, liekot roku uz sirds, varam aicināt iet skatīties biogrāfisko filmu arī tos, kurus ar Bordeinu nekas nesaista. Savukārt “Netflix” paspārnē Holivudas asa sižeta filmu veidotājs Leterjē (veidojis franšīzes “Kurjers” un “Ātrs un bez žēlastības”, kā arī seriālu “Lupins” (2021–)) izvēlējies strādāt ar šausmu kino žanru. Viņa jaunākā filma “Pēdējā māja” apspēlē vidusmēra ģimenes izdzīvošanu apokalipses un pārdabisku notikumu epicentrā, lomas atveidojot zināmākajiem savas paaudzes aktieriem – korejiešu izcelsmes amerikānietei Grēta Lī un brazīļu aktierim Vāgneram Mouram, kuru skatītāji atcerēsies kā Pablo Eskobaru seriālā “Narkodīleri” (2015–2017) vai kā galvenās lomas atveidotāju “Slepenajā aģentā” (2025). Raidījuma esam recenzējuši vairākas šausmu filmas, un 2026. gads ir bijis būtisks šī žanra kontekstā: Keina Pārsona debija “Backrooms. Bez izejas" (2026), Karija Bārkera “Apsēstība” (2026) un seriāls “Atraitnes līcis” (2026), kas mūs linčiski un spīlbergiski smīdināja. Leterjē filma piedāvā Covid-19 pandēmijas kino atskaņas – ģimenei ir nepieciešams sadzīvot un izdzīvot vienatnē, tai tiekot “atvienotai” no ārpasaules. Secinām, ka ir izaicinoši piedāvāt šausmu kino, kas nepiedāvā novatorisku šķautni.
Festivālu sezonas advente: forums “Baltic Sea Docs” un Venēcijas kinofestivāls
2026/09/03
Šonedēļ raidījums Kur kritiķiem nav vietas lūkojas aktuālo festivālu pavēderēs – uzmanībā ir jau 30. Baltijas jūras dokumentālā filmu foruma “Baltic Sea Docs” programmas aprises un 83. Venēcijas kinofestivāls, kurā šogad pirmizrādīs klasiķu Denija Boila, Mārtina Makdonas, Vernera Hercoga filmas un arī Baltijā veidotus darbus. Aktuāli, neērti un pārsteidzoši – kā katru rudeni Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, dēvēts par “Baltic Sea Docs”, piedāvā filmu izlasi, kas būs skatāma no 8. līdz 13. septembrim Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Jēkabpils novada Salā. Daļa programmas būs skatāma arī tiešsaistē platformā Filmas.lv. Recenzējam spilgtākos programmas atradumus – Susannes Kovačas “Tehplomātija” un Jūlijas Hontarukas “Tērauda brālība”, kas ir Ukrainas, Slovākijas un Latvijas kopprodukcija. Pasaulē senākais kinofestivāls uzmirdz 83. reizi – Venēcijas kinofestivāls, kas notiek no 2. līdz 12. septembrim, var lepoties ar balvu sezonas iesildītāja portfolio, un šogad tā programmu pavada mūslaiku klasiķi. Šogad galvenā konkursa žūrijas priekšsēdētāja Megija Džilenhāla ar žūrantiem vētīs Makdonas, Hercoga, Čandona Lī, Floriana Zellera un citu režisoru jaunākos kinodarbus.
Vīrieši, aizstāvji un emocionālie gūstekņi filmās "Dzimšanas dienas svinības” un "Pusvīrs"
2026/08/27
Jaunākajā epizodē uzmanības centrā ir vīrietības jeb maskulinitātes spektrs kustīgajā attēlā. Recenzējam spāņu režisora Migela Anhela Himenesa psiholoģisko drāmu “Dzimšanas dienas svinības” ar Vilemu Defo despotiska miljardiera lomā un daudzsēriju filmu “Pusvīrs”, kas risina aktieru Ričarda Gada un Džeimija Bella atveidoto brāļu līdzatkarības dueli trīs desmitgažu garumā. Spāņu autora Himenesa drāma “Dzimšanas dienas svinības” ir Eiropas kino telpā sastopamais "eiropudiņš” – šo terminu izmanto kino aprindās, lai apzīmētu daudzu valstu kopražojumu, kurā apvienojušies aktieri, režisori un finansētāji no dažādām Eiropas valstīm. Filmas centrā ir eksecentrisks varas un gribas vīrs – grieķu kuģniecības magnāts Markoss Timoleons (lomā Vilems Defo) –, kurš pavada dienas paputējušā otrajā laulībā, intrigantu un nodevēju lokā. Visas darbojošās personas runās Eiropas angļu valodā un risina "hameleonu rotaļas". Markosa vienīgais lolojums ir izlepusī un savu neatkarību patriarha ēnā zaudējusī meita Sofija (Vika Karmena Sonna). Gaidot viņas 25. dzimšanas dienu, titāns rīko vērienīgas dzīres, kas pārraksta ģimenes asinssaites. Himenesa filma acīmredzami ir iemīlējusies savā atsauču tīklā – 70. gadu estētikā, “bagātie arī raud” pārspīlējumā, nekritiskā rokmūzikas un popbalāžu izmantojumā, Mikelandželo Antonioni un Lukīno Viskonti piemēros –, tomēr tā nemēģina risināt filmas varoņu attiecības, kur nu vēl ļaut raksturiem izkāpt no banalitātes. Tikmēr “zelta puisēns” Ričards Gads piedāvā jaunu daudzsēriju mākslas filmu “Pusvīrs”, kuru ir producējuši televīzijas milži “HBO” un BBC. Skotu režisora, dramaturga, scenārista un aktiera Gada vārds daudziem, visticamāk, būs pazīstams kā daudzsēriju mākslas filmas “Ziemeļbriežu mazulis” autors – viņš bija 2024. gadā populārā “Netflix” darba režisors, scenārists un galvenās lomas atveidotājs. Daudzsēriju filma saņēma sešas “Emmy” un divas “Zelta globusa” balvas, kā arī kļuva par vienu no apspriestākajiem tā gada ekrāna notikumiem. Jaunākajā darbā "Pusvīrs" Gads risina sev tuvās, pazīstamās tēmas – varas, identitāšu un seksualitātes dinamiku divu jaunu vīriešu dzīvēs cauri laikam un abu ceļā uz briedumu. Darba centrā ir divi pusbrāļi – Nails (lomās Bells/ Mičels Robertsons), kurš mēģina izkļūt no līdzatkarības cilpas un dominējošā Rūbena (Gads/Stjuarts Kempbels) ietekmes. Gads pārliecinoši analizē to, kā viens cilvēks vienlaikus var būt tavs aizstāvis, tuvākais draugs, gandrīz brālis un cilvēks, no kura tu visvairāk baidies.
Animācija visu vecumu skatītājiem – aplūkojam seriālu "Ielu kaķi" un filmu "Laimīgie"
2026/08/20
Šonedēļ piedāvājam aplūkot dzīvi caur uzzīmētu vējlodziņu – recenzējam dzēlīgā britu komiķa Rikija Džervaisa animācijas seriālu “Ielu kaķi”, kas mij vulgārus jociņus ar humānu skatu, kā arī Latvijas animācijas režisora Edmunda Jansona filmu “Laimīgie”, kas pēc pirmizrādes prestižajā Ansī kinofestivālā ir nonākusi pie pašmāju skatītājiem.  Omulīgais Gass, viņa pusmāsa Olīva, niknais Ilknis, pielaizītais Ruperts un viņa pretmets, noskremtušais Vēmeklis, ir kaķu banda, kas ikdienu pavada, apspriežot cilvēku dzīves dīvainības un ielu dzīves skarbos likumus. Kad grupa atrod mazu kaķenīti, sākas viņas māju meklējumu ceļš, kas atver rūdīto minku sirdis un ļauj sākt sarunu par sirnīguma saglabāšanu visniknākajās dzīves krācēs. Brits Rikijs Džervaiss ir zināms ne vien kā populārs komiķis, bet arī kaismīgs dzīvnieku tiesību aktīvists un ateists. Likumsakarīgi, ka, sadarbojoties ar “Netflix”, kas producējis un izrāda viņa stāvizrāžu ierakstus un starp sentimentu un ironiju balansējošo seriālu “Dzīve pēc” (After Life, 2019–2022), tapis animācijas seriāls par kaķiem. Tiesa, ierasta tonalitāte un tēmu loks vien nenodrošina labu iznākumu – epizodē apspriežam pieaugušo animācijas seriālu jomā valdošās vēsmas un to, kāpēc dažkārt eksistenciāla satīra nenostrādā. Tikmēr latviešu režisora Edmunda Jansona otrā pilnmetrāžas animācijas filma "Laimīgie", kas tapusi sadarbībā ar mākslinieci Elīnu Brasliņu, piedāvā fantāziju par 20. gadsimta latviešu pētnieka Aleksandra Laimes ģimenes iespējamajiem piedzīvojumiem Venecuēlas lietusmežos – kad mammai un tētim ir jādodas pie ārsta, piektklasniece Elizabete un viņas brāļuks Leo paliek vieni paši. Puika pazūd, un Elizabetei ir jāizglābj ne tikai brālis, bet arī virkne jauniegūtu draugu un jāatrod ceļš atpakaļ mājās. Sarunā diskutējam par filmas sižeta trasēm, ekokritikas tradīciju bērnu filmās un to, kāpēc dažas filmā veiktās izvēles liek par šo sākumskolas vecuma skatītājiem paredzēto darbu domāt arī postkoloniālo studiju kontekstā.
Vasaras blokbāsteri, to triumfi un sakāves: filmas "Odiseja" un "Atklāšanas diena"
2026/08/13
Atgriežoties no vasaras pārtraukuma, Kur kritiķiem nav vietas piedāvā ieklausīties pārdomās par diviem vasaras dižpārdokļiem – Holivudas lielformāta meistara Kristofera Nolana "Odiseju" un dzīvā klasiķa Stīvena Spīlberga "Atklāšanas dienu". Kristofera Nolana "Odisejas" ekranizācija paredzami ir uzsākusi ne vienu vien kaismīgu viedokļu apmaiņu. Vēl pirms filmas iznākšanas sākās debates par to, cik tuvu vēsturiskajai realitātei ir jāpieturas aktieru atlases procesā un kostīmu mākslinieka darbā, kā vispareizāk skatīties pirmo uz IMAX kameras pilnībā uzņemto darbu (operators Hojte van Hoitema) un vai režisora firmas zīme, rotaļas ar naratīvo laiku, ir iederīga, ekranizējot vienu no Rietumu kultūras pamattekstiem. Sarunā pievēršamies tam, kā "Odiseja" ir pielāgota 21. gadsimta skatītājam, un tam, ko filma ir zaudējusi pa ceļam, kā arī aplūkojam paradoksālu situāciju – filmā ar teju neticamu slavenu aktieru piesātinājumu ir vien pāris, kuriem ir īstas lomas ko tēlot. 1975. gadā Stīvens Spīlbergs reanimēja "blokbāstera" jēdzienu ar "Žokļiem" – spriedzes pilnu stāstu par piekrastes pilsētas reakciju, saskaroties ar briesmām no okeāna dzelmes. 2026. gada "Atklāšanas diena" apdraudējumu (vai glābiņu) iztēlo nākam no kosmosa citplanētiešu veidolā, taču šķiet, ka mēroga maiņa ne vienmēr nozīmē ietilpīgāku tematisko arsenālu. Pārspriežam to, kā filma, šķiet, izvēlas pārāk vienkāršu reģistru sarunai par mūsdienu pasaules izaicinājumiem, savādām tēlveides izvēlēm, un to, kas šim zinātniskās fantastikas trillerim ir kopīgs ar animēto bērnu detektīvseriālu "Skubijs Dū".
"Labais, ļaunais un neglītais" – kino, kas iezīmēja 2026. gada pirmo pusi
2026/06/11
Raidījums Kur kritiķiem nav vietas dodas mazā vasaras atelpā, taču pirms tās vēl reizi tiekamies, lai apspriestu aizvadītā pusgada secinājumus un novērojumus. Spriežam, vai jau tagad varam runāt par darbiem, kas, visticamāk, iezīmēs visa gada kopainu, kā arī vērtējam, kuras kino industrijas norises mūs ir iepriecinājušas visvairāk un, protams, identificējam gadījumus, kuri ir likuši saķert galvu. Raidījums ēterā atgriežas jau augustā – uz drīzu tikšanos!
Robežpārkāpēji jaunās realitātēs. Seriāls "Eiforija" un filma "Backrooms: Bez izejas"
2026/06/04
Šoreiz Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam interneta kultūrā un mītos balstītus darbus, kas iezīmē saspēli starp uz ekrāna redzamo un plašākām tendencēm jauniešu (un ne tikai) kultūrā. Uz mūsu darbagalda ir nonākusi pretrunīgi vērtētā režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” trešā sezona, kā arī "YouTube" sensācijas Keina Pārsona debijas pilnmetrāžas filma “Backrooms: Bez izejas”, kas tapusi studijas "A24" paspārnē un jau ir paspējusi lauzt pāris kinoteātru apmeklējuma rekordus. 2019. gadā “HBO” producētā un režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” pirmā sezonā tika uzskatīta paaudzes himnu un ātri vien kļuva par vienu no studijas visu laiku veiksmīgākajiem darbiem. Spīguļu un neona gaismu zīmējumā uzmirdzēja aktieri, kurus nu saucam par zvaigznēm – Džeikobs Elordi, Sidnija Svīnija un, protams, no "Disney" bērnu televīzijas pazīstamā Zendaja. Septiņus gadus vēlāk seriāls piedzīvo savu izskaņu, kas rada jautājumu – vai šis "paaudzes seriāls" ir spējis augt kopā ar savu auditoriju? Epizodē apspriežam "Eiforijas" ģenealoģiju, ciltsrakstos atrodot gan tāda paša nosaukuma Izraēlas veidotu seriālu, gan britu jauniešu televīzijas leģendu, seriālu "Skins", kā arī izvērtējam Levinsona soļus žanra kino virzienā un piedāvāto provokāciju bagātīgā piedāvājuma tīrsvaru. Keins Pārsons ir “YouTube” satura veidotājs un līdz šim jaunākais studijas "A24" paspārnē strādājošais režisors. "Backrooms: Bez izejas" ir režisora tāda paša nosaukuma interneta miniseriāla atvasinājums, kas iezīmē pēdējos gados aizvien aktuālāko tendenci kino režijas laukā debitēt no tiešsaistes platformu vides. Filmas scenārijs piedāvā pacienta un terapeites attiecību modeli: Klārks, kuru atveido britu aktieris Čivetels Edžiofors, ir šķirtenis, kurš pavada dienas nīkstot paša vadītajā mēbeļu veikalā, bet viņa terapeite Mērija, kuras lomā iejutusies norvēģu kino sensācija Renāte Reinsve, ir savu bērnības traumu mākta profesionāle. Klārks uzzina par elektrības noplūdi savā veikalā, un nejauši atrod slepenu telpu, kas ir labirints –  tikpat plašs un irracionāls, cik cilvēka apziņa.  Runājam par "analogo šausmu" žanra un nostaļģijas nozīmi jaunākās paaudzes režisoru darbos, filmas viscerālo iedarbību un to, cik veiksmīgi Pārsons ir spējis adaptēt sevis radīto konceptuālo šausmu mistēriju pirmreizējai publikai.

Podcast reviews

Read Kur kritiķiem nav vietas podcast reviews


0 out of 5
0 reviews

Podcast sponsorship advertising

Start advertising on Kur kritiķiem nav vietas relevant audience podcasts


What do you want to promote?