Advertise on podcast: Divas puslodes

Brazīlijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā neviens no kandidātiem nav ieguvis vairāk nekā pusi balsu, tādēļ nākamo prezidentu nāksies noteikt vēlēšanu otrajā kārtā pēc trim nedēļām – 25. oktobrī. Bosnijā un Hercegovinā 4. oktobrī pilsoņi balsoja par valsts prezidentūru un nākamā parlamenta sastāvu. Prokrieviskais Bosnijas serbu līderis Milorads Dodiks paziņojis, ka viņa partija vēlēšanās ir uzvarējusi.  Savukārt 5. oktobrī Spānijas premjers Pedro Sančess izsludinājis ārkārtas vēlēšanas pēc tam, kad parlaments piektdien noraidīja divus likumprojektus, lai palielinātu īrnieku tiesību aizsardzību un apturētu protestus pret mājokļu dārdzību. Spāņi pie vēlēšanu urnām dosies 29. novembrī. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālās aizsardzības akadēmijas lektors Jānis Kapustāns.  Spānijā būs pirmstermiņa vēlēšanas Pirmdien, 5. oktobrī, televīzijas tiešraidē Spānijas premjerministrs Pedro Sančess paziņoja, ka ir nolēmis izsludināt parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, kas notiks 29. novembrī. Opozīcija jau ilgstoši bija aicinājusi Sančesu nekavēties ar vēlēšanu izsludināšanu, jo gandrīz gadu Spānijā ir mazākumvaldība. Katalonijas separātistu partija "Kopā par Kataloniju", kas pirms trim gadiem palīdzēja Sančesam saglabāt premjera amatu, jau pagājušajā gadā paziņoja, ka turpmāk neatbalstīs valdību un nostāsies opozīcijā. Līdz ar to valdības darbs ir faktiski paralizēts, un tā nav spējusi saņemt nepieciešamo atbalstu savām iniciatīvām. Savukārt pēdējais valsts budžets tika apstiprināts vēl tālajā 2023.gadā, un kopš tā laika Spānija faktiski dzīvo ar vairākus gadus vecu budžetu. Tomēr izšķirošais pavērsiens notikumu attīstībā izrādījās pēdējās nedēļās valstī izvērsusies mājokļu krīze. Mājokļu jautājums spāņiem gadiem ilgi bijusi liela problēma, jo piedāvājums neatbilst pieprasījumam, un īres maksas un mājokļu cenas būtiski pieaug. Pēdējo desmit gadu laikā vidējā īres maksa valstī gandrīz divkāršojusies, tāpat kā mājokļu cenas. Ilgi gruzdējusī neapmierinātība izvērtās masu protestos 23. septembrī pēc kādas 87 gadus vecas sievietes izlikšanas no dzīvokļa Madridē, kurā viņa bija dzīvojusi 70 gadus, bet tagad tas bija nonācis investīciju kompānijas īpašumā. Kaut arī lielo protestu dēļ kompānija atļāva sievietei dzīvoklī atgriezties, tomēr spriedze nenorima, un sestdien Madridē un citās Spānijas pilsētās protestos izgāja desmitiem tūkstoš cilvēku. Valdība pirmdien rosināja parlamentā lemt par automātisku īres līgumu pagarināšanu un neaizsargātu īrnieku izlikšanas ierobežojumiem, tomēr parlaments priekšlikumus noraidīja, un tad Sančess paziņoja par jaunu vēlēšanu izsludināšanu. Bosnijā un Hercogovinā vēl augstākās institūcijas Svētdien, 4. oktobrī, pie vēlēšanu urnām devās Bosnijas un Hercegovinas vēlētāji, lai lemtu par savas valsts nākotni. Atšķirībā no citām valstīm, šeit netika vēlēts tikai parlaments. Balsotājiem bija jāievēl vesela virkne institūciju. Vispirms jau federālais parlaments, tad arī Musulmaņu un horvātu federācijas parlaments, Serbu republikas parlaments, un visbeidzot Serbu republikas prezidents, kā arī valsts kolektīvās prezidentūras trīs locekļi. Bosnijas un Hercegovinas prezidentūra ir trīs locekļu koleģiāla institūcija, kas pilda valsts galvas jeb augstākās izpildvaras funkcijas. Serbu pusē par savas partijas uzvaru paziņojis prokrieviskais Bosnijas serbu līderis Milorads Dodiks. Savā runā atbalstītājiem Dodiks pateicās gan ASV prezidentam Donaldam Trampam, gan Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam. Lai gan pats Dodiks nekandidēja vēlēšanās, jo ir notiesāts par savu pilnvaru pārsniegšanu un viņam ir aizliegts sešus gadus kandidēt uz prezidenta amatu, viņam joprojām ir liela ietekme Bosnijas Serbu republikā. Tur prezidenta amatu saglabās Dodika atbalstītā kandidāte Žeļka Cvijanoviča. Tāpat amatu saglabās Deniss Bečirovičs, kas pārstāv Bosnijas musulmaņu jeb bosņaku kopienu. Savukārt horvātu līdere būs Darijana Filipoviča. Brazīlijā neievēl prezidentu ar pirmo reizi Svētdien, 4. oktobrī, Brazīlijā norisinājās prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Lai gan par amatu sacentās 12 kandidāti, tomēr jau sākotnēji bija skaidrs, ka galvenā cīņa izvērtīsies starp pašreizējo prezidentu, kreisi noskaņoto Luisu Ināsiu Lulu da Silvu un labējo senatoru Flāviu Bolsonaru. Pirmās vēlēšanu kārtas rezultātā neviens no kandidātiem tomēr neieguva vajadzīgo balsu vairākumu. Rezultātā tiks rīkota vēlēšanu otrā kārta, kas notiks 25. oktobrī, un vēlēšanu uzvarētājs savu prezidentūras termiņu uzsāks nākamā gada 5. janvārī. 80 gadus vecais Lula šajās vēlēšanās pretendē uz ceturto pilnvaru termiņu, tiesa, ne pēc kārtas, solīdams, ka turpinās uzsāktās sociālās programmas, lai samazinātu sociālo nevienlīdzību, kā arī pievērsīsies Amazones lietusmežu aizsardzībai. Savukārt 45 gadus vecais Bolsonaru, kurš pārstāv Liberālo partiju, savā kampaņā galvenos akcentus lika uz  noziedzību un sabiedrisko drošību, kā arī solīja turpināt sava tēva politisko mantojumu. Viņa tēvs ir bijušais prezidents Žairs Bolsonaru, kurš pie varas bija no 2019. gada līdz 2022. gadam. Pats 71 gadu vecais bijušais prezidents nedrīkst kandidēt uz prezidenta amatu, jo pēc sakāves 2022. gada vēlēšanās par centieniem sarīkot valsts apsvērumu Žairam tika piespriests 27 gadu ilgs cietumsods, ko viņš pašlaik izcieš mājas arestā veselības apsvērumu dēļ. Vēlēšanu rezultāti Bolsonaro izrādījās labvēlīgāki nekā bija prognozēts. Viņš ieguva 56 miljonus jeb 47% derīgo balsu, kamēr Lula saņēma 53 miljonus jeb 45%. Turklāt Bolsonaru politiskais spēks guva panākumus arī parlamenta vēlēšanās, Liberālajai partijai iegūstot lielāko pārstāvniecību abās Kongresa palātās. Sagatavoja Aidis Tomsons un Artis Tomsons.

Pagājušajā nedēļā, no 23. līdz 25. septembrim, Ķīnas prezidents Sji Dziņpins valsts vizītē apmeklēja ASV, kur Vašingtonā tikās ar Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu. Šī bija Sji pirmā valsts vizīte ASV pēdējo desmit gadu laikā. Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs paziņoja, ka atkāpjas no amata un turpmāk vairs nebūs valsts galva. Tomēr no politikas prom viņš neies. Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzruna ANO Ģenerālajā asamblejā radījusi nepatīkamu spriedze attiecībās ar Dienvidkoreju. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa un atvaļināts vēstnieks Gints Jegermanis. Pagājušajā nedēļā, no 23. līdz 25. septembrim, Ķīnas prezidents Sji Dziņpins valsts vizītē apmeklēja ASV, kur Vašingtonā tikās ar Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu. Šī bija Sji pirmā valsts vizīte ASV pēdējo desmit gadu laikā. Donalds Tramps Ķīnas līderi sagaidīja pie pašas lidmašīnās, kas līdz šim nav bijis novērojams citu valstu līderu vizītēs ASV. Sarunu centrā bija abu valstu ekonomiskās attiecības. -- Pagaidām var tikai minēt, vai tā bija paša Ukrainas prezidenta iniciatīva, vai vainīgs ir kāds no viņa komandas, kas gatavoja prezidenta uzrunu, taču ANO Ģenerālajā asamblejā Volodimirs Zelenskis pieminēja, ka divi sagūstītie Ziemeļkorejas pilsoņi, par kuru notveršanu savulaik ukraiņi ļoti aktīvi stāstīja, ir nosūtīti uz Dienvidkoreju. Iespējams, plašsaziņas līdzekļi šai detaļai nebūtu pievērsuši īpašu uzmanību, taču neslēptu sašutumu par to pauda Dienvidkorejas prezidents. -- Svētdienas vakarā Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs paziņoja, ka atkāpjas no amata un turpmāk vairs nebūs valsts galva. Tomēr no politikas prom viņš neies, iesaistīsies cīņa par premjera amatu un kandidēs oktobrī izsludinātajās ārkārtas parlamenta vēlēšanās, lai kļūtu par deputātu. Pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas bija viena no galvenajām prasībām studentu vadītajā protestu kustībā, kas izraisījās pēc traģēdijas Novi Sadā, kur 2024. gada novembrī, sabrūkot dzelzceļa stacijas nojumei, dzīvību zaudēja 16 cilvēki.

Donalds Tramps un Volodimirs Zelenskis ANO apspriež iespējamu enerģētikas pamieru un Ukrainas pretgaisa aizsardzību, bet ASV valsts sekretārs Marko Rubio tiekas ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, lai piedāvātu beigt triecienus pa otras valsts enerģētikas infrastruktūru. Paredzami: Tā dēvētajās Krievijas parlamenta vēlēšanās virsroku gūst P****a partija. Jautājums ir - kas notiks tālāk? Ir bažas par spriedzes eskalāciju ne tikai Ukrainā, bet arī citviet Eiropā. Savukārt Eiropas Savienības valstīm grūtības vienoties par sankcijām pret Krieviju. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas TV ārzemju ziņu redaktors Rihards Plūme.

Zviedrijā skaita balsis pēc Riksdāga vēlēšanām. BRICS dalībvalstu vadītāju tikšanās Indijā. Jemenas hutiešu nemierniek bloķē kuģu satiksmi Sarkanajā jūrā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece un ārvalstu ziņu redaktore portālā "LSM.lv" Albīne Hlopņicka. Politiski mazkustīgā Zviedrija Šodien būtu jābūt saskaitītām pēdējām balsīm pēc svētdien, 13. septembrī, notikušajām Zviedrijas Riksdāga vēlēšanām, taču jau nedēļas sākumā publiskotie pirmrezultāti ļauj spriest, ka nozīmīgas pārbīdes mūsu aizjūras kaimiņu politiskajā spektrā nav notikušas. Pie tam šīs vēlēšanas lielā mērā atjaunojušas spēku samērus, kādi Zviedrijas likumdevējā izveidojās pēc aiziepriekšējām – 2018. gada vēlēšanām. Gluži kā toreiz, arī tagad sociāldemokrātiem, kuri dažas vietas zaudējuši, Riksdāgā, visdrīzāk, būs simts mandātu no 349, savukārt viņu galvenajiem konkurentiem, moderātiem jeb mērenajiem, kuri pāris vietas ieguvuši, būs 70 mandāti. Praktiski 2018. gada pozīcijās atsviesti arī galēji labējie Zviedrijas demokrāti, kuri šajās vēlēšanās zaudējuši visvairāk, pirmo reizi savā vēsturē piedzīvojuši elektorāta sarukumu un atdevuši otras lielākās frakcijas statusu moderātiem. Uz vienas rokas pirkstiem skaitāms mandātu skaita pieaugums paredzams arī Kreisajai partijai, Zaļajai partijai un Centra partijai spektra kreisajā, un kristīgajiem demokrātiem un liberāļiem labajā flangā. Kā jau ierasts, zviedru politikas kreisās un labējās spektra daļas pīlāri ir sociāldemokrāti un moderāti. Kādu laiku no šīs ainas izkrita Zviedrijas demokrāti, ar kuriem pārējās partijas uzskatīja par neiespējamu jebkādu sadarbību. Tomēr pēc 2022. gada vēlēšanām tika noslēgta t.s. Tidē pils vienošanās, kas ļāva izveidot premjera Ulfa Kristersona labējo mazākuma valdību ar moderātu, kristīgo demokrātu un liberāļu ministriem un Zviedrijas demokrātu atbalstu. Tomēr tagad, kad galēji labējie daļu savas politiskās masas zaudējuši, šīs vienošanās aritmētika kļūst problemātiska. Tas gan nenozīmē, ka vieglāks koalīcijas sadiegšanas uzdevums būs potenciālajai sociāldemokrātu premjerministrei Magdalēnai Andešonei. Viņai būtu jāpanāk četru politisko spēku – sociāldemokrātu, kreiso, zaļo un centristu – līdzdalība vai vismaz atbalsts. Šajā sakarā, vismaz formāli, šķērslis ir kreiso un centristu līdz šim deklarētais, ciktāl centristi ir paziņojuši, ka neatbalstīs valdību ar kreiso piedalīšanos, savukārt kreisie uzstāj, ka neatbalstīs valdību, kurā paši nepiedalās kā koalīcijas partneri. Kreisie, kuri tiek raksturoti kā ekosociālistu partija, ir savās nostādnēs eiroskeptiska, ir pret Zviedrijas dalību NATO un iespējamu pievienošanos eirozonai. Teorētiski tiek apspēlēta arī versija par kādu transcentrisku koalīciju vai vienošanos, kurā sadarbotos sociāldemokrāti un moderāti, taču kas tāds zviedru iekšpolitikā ļoti sen nav pieredzēts. Stipro vīru siltie apskāvieni Pagājušās nedēļas nogalē uz 18 samitu Indijas galvaspilsētā Ņūdeli pulcējās organizācijas BRICS dalībvalstu vadītāji un pārstāvji. Bez sākotnējām dibinātājvalstīm – Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas Republikas pēdējos gados organizācijai pievienojušās arī Ēģipte, Etiopija, Indonēzija, Irāna, Apvienotie Arābu Emirāti. Faktiski pievienojusies, bet iestāšanās nolīgumu vēl nav ratificējusi Saūda Arābija. Savā pašreizējā sastāvā organizācijas dalībvalstu iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes aptver apmēram trešdaļu no planētas kopapjoma, šajās valstīs dzīvo gandrīz puse no planētas iedzīvotājiem un atrodas vairāk nekā sešdesmit procentu pieejamā darbaspēka. Tur ražo apmēram 45% planētas lauksaimniecības produkcijas un iegūst apmēram 30% naftas. Tomēr šīs grupas valstis, sākot ar (vismaz teorētiski) komunistisko Ķīnu, neofašistisko Krieviju un islāma teokrātiju Irānu, beidzot ar Persijas līča monarhijām un pamatā tomēr demokrātiskajām Indiju un Brazīliju, ir valstis ar ļoti atšķirīgiem politiskajiem režīmiem un arī ģeopolitisko orientāciju. Sji Dziņpins, Narendra Modi un Vladimirs Putins, silti apskāvušies samita fotogrāfijās un tam veltītajās karikatūras, protams, izskatās kā biedīga antirietumu alianse, taču līdz īstenai „siržu savienībai” te vēl visai tālu. Kā sasniegums tiek atzīmēts fakts, ka izdevies pieņemt vienotu samita deklarāciju, kuru parakstījuši gan Apvienotie Arābu Emirāti un Saūda Arābija, gan Irāna, kas, kā zināms, pēdējos mēnešos „aplaimojusi” savas partnervalstis ar raķešu un lidrobotu triecieniem. Attiecīgi deklarācijas tekstā ir tikai vispārīgi pausta norūpētība par situāciju reģionā, nepiesaucot konfliktā iesaistītos. Līdzīgos nogludinātos izteikumos raksturota arī Trampa administrācijas piekoptā tarifu politika; karš Ukrainā vispār nav pieminēts. Kā vienu no nozīmīgākajiem procesiem samitā novērotāji piesauc dialoga aktivizēšanos starp Indiju un Ķīnu, prezidentam Sji un premjerministram Modi aktīvi risinot divpusējo dialogu. Kas attiecas uz Krievijas vadoni Putinu, tad viņa galvenais ieguvums ir iespēja demonstrēt, ka viņa agresorvalsts nebūt nav starptautiski izolēta. Samitā bija klāt arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs. Piebalsojot namatēva Nerendras Modi teiktajam par nepieciešamību mainīt starptautisko kārtību no „privilēģiju piramīdas uz partnerības platformu”, ANO vadītājs paziņoja, ka „šodienas ekonomiskās, demogrāfiskās un ģeopolitiskās reālijas ir citādas nekā 1945. gadā. Mūsu institucionālajām struktūrām tas jāatspoguļo”. Kā primāri maināmās struktūras ģenerālsekretārs piesauca ANO Drošības padomi un Bretonvudas finanšu sistēmu. Bābelmandebs = Hormuzs Nr. 2? Par iespēju, ka Jemenas hutiešu nemiernieki, kurus atbalsta Irāna, varētu bloķēt kuģu satiksmi Sarkanajā jūrā, tika runāts jau kopš militārā konflikta sākuma starp Irānu un Izraēlas un Savienoto Valstu koalīciju. Konkrēta karadarbība sākās jūlijā, kad Irānas transportlidmašīna mēģināja nogādāt hutiešu kontrolētajā Jemenas daļā militāru kravu un Irānas Revolūcijas sargu korpusa virsnieku grupu. Saūda Arābijas un Jemenas valdības spēki apšaudīja attiecīgā lidlauka skrejceļu. Pēc šī incidenta hutieši paziņoja, ka 2022. gadā noslēgtais pamiers vairs nav spēkā, un sāka apšaudīt Saūdu tankkuģus Sarkanajā jūrā. Turpinājumā abas puses vērsa gaisa triecienus viena pret otras ostām Sarkanās jūras piekrastē, hutieši – arī pret Saūdu naftas pārstrādes infrastruktūru. Septembrī sākās aktīvas sauszemes kaujas starp hutiešiem un Jemenas valdības spēkiem. Valdības spēku pusē karo arī vairāki praktiski neatkarīgi vietējie Dienvidjemenas bruņotie formējumi. Vispirms hutieši uzsāka ofensīvu Taizas provincē Jemenas dienvidos, taču drīz tika apturēti, un valdības spēki ziņoja, ka pārgājuši pretuzbrukumā šajā un vairākos citos virzienos. Valdība pat apgalvoja, ka grasoties uzsākt cīņas par hutiešu kopš 2014. gada kontrolētās galvaspilsētas Sanas atgūšanu. Puses turpināja apmainīties ar gaisa triecieniem. 10. septembrī sāka pienākt ziņas, ka hutiešu spēki vairākos virzienos atspieduši pretiniekus, tai skaitā ieņēmuši stratēģiski svarīgo Mohas ostu, Perimas salu Bābelmandebā un Hanīša arhipelāgu, kas atrodas Sarkanajā jūrā uz ziemeļiem no šauruma. Piektdien Saūda Arābija paziņoja, ka tai nācies slēgt naftas vadu, kas savieno ieguvju rajonus ar Sarkanās jūras piekrasti, ļaujot apiet Hormuzu. Cauruļvadam uzbrukts ar lidrobotiem no Irākas teritorijas. Pagaidām hutieši gan uzbrūk tikai Saūda Arābijas kuģiem, taču kuģu kustība caur Sarkano jūru un Suecas kanālu strauji sarukusi, savukārt frakta un apdrošināšanas cenas kāpušas, dažos gadījumos pat vairakkārt. Saūdu valdība vērsusies ar lūgumu pēc militāra atbalsta pie Savienotajām Valstīm un Lielbritānijas. Prezidenta Trampa administrācija pagaidām tiešu militāru iesaisti atteikusi, savukārt premjera Endija Bērnema kabinets nosūtījis padomniekus situācijas apzināšanai. Saūda Arābija, Ēģipte, Turcija, Pakistāna, Bangladeša un vēl deviņas valstis izveidojušas Daudznacionālo kuģniecības aizsardzības aliansi kuģošanas nodrošināšanai Sarkanajā jūrā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Prezidenta Trampa ārpolitikas emisāri Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners aizvadītās nedēļās nogalē apmeklēja gan Maskavu, gan Kijivu. Partijas "Alternatīva Vācijai" spožie rezultāti Saksijas-Anhaltes federālās zemes landtāga vēlēšanās pārsteidz Vāciju. Pieaug Krievijas diversijas Eiropas Savienības valstīs.  Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Šoks Saksijā-Anhaltē “Mēs esam dziļi šokēti,” – tā pēc 6. septembrī notikušajām vēlēšanām Saksijas-Anhaltes federālajā zemē izteicās Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē kādā tās daļā teju neapstrīdamā varas pozīcijā ir nonākusi galēji radikāla partija, kuru daži dēvē par fašistisku. Runa ir par partiju “Alternatīva Vācijai” jeb, pēc vācu abreviatūras, AfD, kura vēlēšanās ieguvusi gandrīz 44% balsu un, attiecīgi, trīsdesmit deviņas no astoņdesmit trīs vietām landtāgā. Par līdzīgu rezultātu vedināja domāt jau pagājušā gada februārī notikušās Vācijas Bundestāga vēlēšanas, kurās ne tikai Saksijā-Anhaltē, bet visās kādreizējās Austrumvācijas federālajās zemēs vislabākie rezultāti bija tieši “Alternatīvai Vācijai”. Saksijā-Anhaltē AfD pirmoreiz reitingos apsteidza Kristīgi demokrātisko partiju 2024. gada rudenī, un kopš tā laika kristīgo demokrātu reitingi šai federālajā zemē turpinājuši pastāvīgi slīdēt uz leju. Vēlēšanās kanclera Merca partija ieguvusi tikai 15 vietas landtāgā, kur līdz tam tai bija četrdesmit. Skaidrs, ka pie AfD pārceļojusi daļa no kristīgo demokrātu vēlētājiem, tomēr daļēji šo labējo populistu panākumi skaidrojami arī ar agrāk nebalsojušo piesaisti. Saksijas-Anhaltes Landtāga vēlēšanas tiek raksturotas kā vienas tēmas vēlēšanas, proti, “Alternatīvai” izdevies koncentrēt elektorāta uzmanību uz imigrantu jautājumu. Tomēr sava loma bijusi arī vispārējam noskaņojumam Vācijas austrumdaļā, kur sabiedrība uzskata, ka kādreizējie austrumvācieši apvienotajā valstī joprojām ir otrās šķiras cilvēki, un ka valdībai Berlīnē nerūp darba ņēmēju un trūcīgākās sabiedrības daļas liktenis. Pa astoņām deputātu vietām landtāgā ieguvušas trīs partijas – sociāldemokrāti, zaļie un radikāli kreisā partija “Kreisie”, pie kam pēdējie zaudējuši trešdaļu līdzšinējo mandātu. Tie, visdrīzāk, nonākuši pie politiskā spektra jaunpienācēja – partijas “Zāras Vāgenknehtas savienība”, kas apvieno radikāli kreisu ekonomisko programmu un nacionālistisku, eiroskeptisku un ultrakonservatīvu vērtīborientāciju. Vēlēšanu uzvarētājai AfD tomēr pietrūkst dažu balsu, lai izveidotu federālās zemes valdību. Pastāvot šo galēji labējo izolēšanas politikai no tradicionālo Vācijas partiju puses, vienīgā iespēja tās iegūt būtu vienošanās ar “Zāras Vāgenknehtas savienību”, lai gan runa varētu būt drīzāk par atbalstu mazākuma valdībai nekā par koalīciju. “Alternatīva Vācijai” līderis Saksijā-Anhaltē Ulrihs Zīgmunds paziņojis, ka esot gatavs sarunām ar kristīgajiem demokrātiem un vāgenknehtiešiem. Trampa miernešu tūre Sestdien, 5. septembrī, no Maskavas pienāca ziņas, ka tur ieradies prezidenta Trampa ārpolitisko emisāru pāris – diplomātijas amatieri Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners. Vairāk nekā trīs stundas ilgusi abu saruna Kremlī ar Krievijas vadoni Vladimiru Putinu, apspriežot iespējamo virzību uz miera procesu Ukrainā. Publiski pieejamajā vizītes daļā netrūka komplimentu no viesu puses agresorvalsts vadonim un viņa paustu vislabāko novēlējumu un cieņas apliecinājumu prezidentam Trampam. Cik var noprast no pušu izteikumiem, aiz slēgtām durvīm abiem viesiem pamatā nācies noklausīties namatēva prātuļojumus par kara cēloņiem un stāstus par to, kādi spoži panākumi viņa armiju jau tuvākajā laikā gaida Ukrainas kauju laukos. Krievija nav atteikusies no ambīcijām pievākt četrus Ukrainas apgabalus – Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes – un liegt kaimiņvalstij tiesības pievienoties NATO aliansei. Citiem vārdiem – nekā jauna un nekādu cerību uz saprāta gaismu aiz robotās Kremļa sienas. Savukārt svētdien, 6. septembrī, Trampa miernešu pāris pirmo reizi savas kopīgās karjeras laikā pagodināja ar vizīti arī Ukrainas galvaspilsētu Kijivu, tiekoties ar prezidentu Zelenski. Ukrainas līderis iezīmējis plānus trīspusējam dialogam ar Ukrainas, Savienoto Valstu un Eiropas Savienības piedalīšanos. Kā tiek ziņots, īslaicīgi sarunām pievienojušies arī Kijivā akreditētie Lielbritānijas, Francijas un Vācijas drošības padomnieki. Tā kā Trampa emisāru vizītes laikā Krievija atturējās no gaisa triecieniem Kijivai, tad prezidents Zelenskis skumji pajokoja, ka abi varētu braukt biežāk, lai sagādātu kijiviešiem drusku atelpas no krievu raķetēm un lidrobotiem. Runājot nopietni, viņš norādīja, ka sarunās būtiski skarta iespēja atbalstīt Ukrainu ar pretgaisa aizsardzības spējām un enerģētiskas jaudām, ciktāl ir puslīdz skaidrs, ka jāgatavojas vēl vienai smagai kara ziemai. Kā izdevumam „Guardian” atklājis prezidenta Zelenska padomnieks aizsardzības tehnoloģiju jautājumos Serhijs Beskrestnovs, valdībai, iespējams, būs jāapsver vecāku ļaužu masveidīga evakuēšana no galvaspilsētas. Vakar, 8. septembrī, tika publiskota informācija, ka prezidentam Trampam bijusi stundu ilga telefona saruna ar Putinu. Spriežot pēc informācijas, kuru pēc tam publiskojis Kremlis, arī šī komunikācija nav pievienojusi kādas jaunas nozīmīgas nianses emisāru vizītes ieskicētajai ainai. P****a padomnieks ārpolitikas jautājumos Jurijs Ušakovs atklājis, ka Tramps paudis vēlmi pieredzēt kara noslēgumu vēl savas prezidentūras laikā, solot pēc tam ātru un pilnvērtīgu attiecību atjaunošanu ar agresorvalsti, un Putins, kā pauda Ušakovs, Savienoto Valstu vadītāju šai ziņā visnotaļ atbalstot. Eiropu gaida jaunas Kremļa hibrīdcūcības 2. septembrī parādījās informācija par to, ka Vācijas valdība pēc izmeklēšanas oficiāli apstiprina – 4. augusta incidentā Leipcigas-Halles lidostā vainojama Krievija. Par to īsā preses brīfingā Berlīnē informējuši iekšlietu ministrs Aleksanders Dobrints un ārlietu ministrs Johans Vadepūls. Toreiz minētajā lidostā netālu no Ukrainas gaisa spēkiem piederošās transportlidmašīnas „Antonov”, kura tiek izmantota ieroču pārvadāšanai, tika atrasts ar sprāgstvielām aprīkots lidrobots. Kā noskaidrots, gan sprāgstvielas, gan ierīces tehnoloģija nāk no agresorvalsts, savukārt operācijas īstenošanā iesaistīti zema līmeņa vietējie aģenti. Ja eksplozija notiktu, sekas varētu būt katastrofālas. Kā izteicās ārlietu ministrs Vadepūls: “Šī Krievijas Federācijas bīstamā rīcība ir daļa no tās īstenotajiem destabilizācijas, dezinformācijas, draudu, sabotāžas un agresijas mēģinājumiem.” Paziņots, ka par šīm izdarībām Krievija saņems papildu sankciju komplektu. Konkrēti, Vācija slēdz Krievijas konsulātu Bonnā un joprojām eksistējošais “Krievijas nams” Berlīnē, jau sen zināms kā spiegu perēklis, tiks izlikts no tā īrētajām telpām. Tāpat Vācija apņēmusies iesaistīties Krievijas “ēnu flotes” kuģu izsekošanā un aizturēšanā, ko jau īsteno Somija un Zviedrija. Par atbildi Krievija slēdz Vācijas konsulātu Sanktpēterburgā un visas Gētes institūta nodaļas Krievijā. Solidaritāti ar Vāciju paudušas kā Eiropas Savienības vadošās institūcijas, tā vairāku NATO dalībvalstu vadītāji. Itālijas premjerministre Džordža Meloni paziņojusi: “Mūsu sabiedroto drošība ir mūsu visu drošība. Mēģinājumi mūs iebiedēt vai iedzīt ķīli starp sabiedrotajiem neizdosies: hibrīddarbības pret jebkuru no mums ir iemesls mūsu visu rūpēm, un uz tām tiks reaģēts vienoti.” Savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, 2. septembrī uzstājoties preses konferencē kopā ar NATO ģenerālsekretāru Marku Riti, teikusi, ka šim līdzīgi Krievijas īstenoti sabotāžas akti ir Eiropas drošības situācijas “jaunā normalitāte”. Augusta nogalē divi aizdomīgi ugunsgrēki notikuši lidrobotu ražotnēs Polijā – Skaržisko–Kamennas un Ļubļanas pilsētās; uzsākta izmeklēšana ar aizdomām par terorismu. Savukārt vakar Rumānijā arestēts Krievijas pilsonis, kurš fotografējis militāros objektus un ukraiņu transportlidmašīnu „Antonov” vienā no lidlaukiem. Rumānijas izlūkdienests paziņojis, ka novērsta Krievijas plānota diversiju operācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par Igaunijas jauno prezidenti ievēlēta tiesībsardze Ille Madise. Postošie plūdi un to sekas Nepālā. 89 gadu vecumā mūžībā devies Norvēģijas karalis Haralds V. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Stihijas sekas Nepālā  Pētnieki joprojām nav gluži vienisprātis par to, kas izraisīja 26. augustā notikušos katastrofālos plūdus Nepālā. Tomēr nepārprotami ir tas, ka ūdens, dubļu un akmeņu masa, kas milzu ātrumā brāzās lejup pa šauro Trisuli upes aizu, radusies augstkalnu ledāja sadalīšanās rezultātā. Visticamāk, no vairāk nekā piecus kilometrus virs jūras līmeņa esoša ledāja atdalījies ne mazāk kā simts miljonu kubikmetru liels ledus un iežu fragments, kas praktiski vertikāli kritis vairāk nekā kilometru. No piezemēšanās trieciena ledus blāķis sašķīdis un ļoti strauji izkusis, radot postošo ūdens, dubļu un dažādu atlūzu masu. Tiek ziņots, ka plūdi skāruši apdzīvotas vietas līdz pat 80 metru augstumā virs upes gultnes. Upes krasti apmēram 70 kilometru garumā un vairāku desmitu metru augstumā klāti ar saskalojumu slāni. Turpinoties glābšanas un meklēšanas operācijām, pieaug oficiāli reģistrēto bojāgājušo skaits, kas šobrīd pārsniedzis tūkstoti. Savukārt apmēram četri tūkstoši cilvēku joprojām tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem, kas liek lēst, ka galīgais upuru skaits, visdrīzāk, vēl vairākkārt pieaugs. Nepālas varas iestādēm šobrīd nākas apbedīt simtiem neidentificētu upuru masu kapos, jo morgi ir pārpildīti un mirstīgās atliekas ilgāk uzglabāt nav iespējams. Tiek ziņots, ka 16 bojāgājušie un gandrīz piecsimt piecdesmit bez vēsts pazudušie ir arī Ķīnas teritorijā, Tibetā. Tā kā reģionā šobrīd ir tūrisma sezona, starp bojāgājušajiem un pazudušajiem ir apmēram tūkstotis ārzemnieku no 38 valstīm. Stihija nodarījusi milzīgus materiālos zaudējumus. Kā paziņojis Nepālas finanšu ministrs, rekonstrukcijas darbi vien varot izmaksāt līdz pieciem miljardiem ASV dolāru. Daudzas valstis un starptautiskās organizācijas sniedz Nepālai palīdzību. Praktiskā ziņā – infrastruktūras atjaunošanā, glābšanas darbos un medicīniskajā palīdzībā sevišķi nozīmīgs ir kaimiņvalsts Indijas pienesums. Vairāk nekā 160  miljonu dolāru tūlītēju finansiālu palīdzību piešķīrusi Pasaules banka, piecus miljonus mārciņu – Lielbritānija, miljonu dolāru – Dienvidkoreja, u.t.t. Nepālas katastrofa izraisījusi diskusiju par tās saistību ar globālajiem klimatiskajiem procesiem. Mazās kalnu valsts Vides ministrija nepārprotami paudusi, ka Nepāla, kuras oglekli saturošo izmešu apjomi ir minimāli, cieš no bagātāko un daudz aktīvāk atmosfēru piesārņojošo valstu darbības. Eksperti gan norāda, ka tieša šīs katastrofas saistība ar klimata pārmaiņu procesu vēl nav pierādīta, taču mūžīgā sasaluma atkušanas process augstkalnu rajonos palielina šādu postošu nelaimju iespējamību.    Igaunija izvēlas valsts galvu  Šodien Igaunijas parlaments – Riigikogu – balso par jauno valsts prezidentu. Gan kaimiņzemes valsts galvas pilnvaru apjoms, gan ievēlēšanas kārtība likumdevēja balsojumā ir līdzīga Latvijas modelim, pilnvaru termiņš gan ilgāks – pieci gadi. Šī gada jūnijā līdzšinējais prezidents Alars Kariss darīja zināmu, ka uz otro prezidentūras termiņu nepretendēs. Kā iemeslu viņš minēja tīri personiskus motīvus, lai gan, kā var lasīt kaimiņvalsts presē, iemesli esot arī politiski. Jau pagājušogad Igaunijas premjerministrs, Reformu partijas līderis Kristens Mihals lika manīt, ka valdošā koalīcija nav droša, vai vēlas arī turpmāk Kadriorgas pils saimnieka godā redzēt Karisu. Šo varas elites vēsumu prezidents izpelnījies ar dažiem neuzmanīgiem ārpolitiskiem izteikumiem un žestiem, bet pirmām kārtām ar atteikšanos parakstīt pāris Riigikogu pieņemtus likumdošanas aktus. Viens no likumiem paredzēja Maskavas patriarhāta Igaunijas pareizticīgās baznīcas likvidēšanu, otrs – prasību obligātajā militārajā dienestā iesaucamajiem pārvaldīt igauņu valodu vismaz B1 līmenī. Šie lēmumi padarīja prezidentu Karisu par savējo daudzu krievvalodīgo Igaunijas pilsoņu acīs un, attiecīgi, problemātisku lielai daļai Igaunijas politisko spēku. Šodienas vēlēšanās oficiāli izvirzīta viena kandidatūra – tā ir prominentā juriste Ille Madise, kura līdz šim ieņēma Igaunijas tieslietu kancleres amatu. Tieslietu kanclera pienākums ir sekot likumu un valdības un pašvaldību normatīvo aktu atbilstībai konstitūcijai, kā arī vispārējiem cilvēktiesību, tiesiskuma, demokrātijas, taisnīguma, brīvības un cilvēka cieņas principiem. Lai kandidētu uz prezidenta amatu, pretendentam jāsavāc vismaz divdesmit viena parlamenta locekļa nominācijas, bet Ille Madise saņēmusi veselas septiņdesmit piecas. Savukārt ievēlēšanai amatā nepieciešamas vismaz sešdesmit astoņas deputātu balsis. Līdzšinējo tieslietu kancleri atbalstījusi valdošā labēji centriskā koalīcija – Reformu partija un partija „Igaunija 200”, kā arī divi opozīcijas spēki – Sociāldemokrātiskā partija un partija „Tēvzeme”. Pret ir Centra partija, kura mēģināja izvirzīt alternatīvu kandidātu – Tallinas Universitātes tehnoloģiju rektoru Tītu Landu. Nesamierināmā opozīcijā ir konservatīvi populistiskā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura Madises kandidatūrā saskata nīstā liberālisma iemiesotāju.  Norvēģijas jaunais karalis 28. augustā savas šīs zemes gaitas noslēdza Norvēģijas karalis Haralds V. Viņš devās mūžībā dzīves deviņdesmitajā un valdīšanas trīsdesmit sestajā gadā, atstādams pavalstniekiem lielākoties pozitīvas atmiņas. Vairāku stihisku nelaimju situācijās, tai skaitā COVID pandēmijas laikā, karalis pārliecinoši uzņēmās sabiedrības morālā līdera lomu, iemantodams pavārdu „nācijas vectētiņš”. Haraldu tronī nomainīs viņa dēls, līdzšinējais troņmantnieks Hokons VIII, kurš pagājušajās pāris desmitgadēs jau vairākkārt pildījis valdnieka amata pienākumus, kad viņa tēva veselības stāvoklis bija sašķobījies. Jaunais valdnieks dienējis kara flotē, studējis sociālās un politiskās zinātnes, darbojies Norvēģijas ārlietu dienestā un ANO struktūrās. 1990. gadā Norvēģijas karalistē mainījās troņa mantošanas kārtība, atsakoties no mantošanas primāri pa vīriešu līniju, taču lēmumam nebija atpakaļejoša spēka, tāpēc troni tagad manto Hokons nevis viņa vecākā māsa, princese Merta Luīse. Toties jaunā karaļa vecākais bērns – princese Ingrīda Aleksandra – tagad kļuvusi par pirmo troņmantnieci modernās Norvēģijas vēsturē. Kā praktiski visās Eiropas konstitucionālajās monarhijās, arī Norvēģijā karaļa loma varas mehānismos ir pamatā ceremoniāla un reprezentatīva, taču jo lielāka ir valdnieka morālās autoritātes nozīme. Diemžēl karaļa Hokona reputāciju šai ziņā krietni pabojājuši viņa ģimenes locekļi – viņa sieva, tagadējā karaliene konsorte Mete Marita un viņas dēls no iepriekšējām attiecībām Mariuss Borgs Heibijs. Jaunais cilvēks, kuru karalis Hokons audzinājis kā paša dēlu, ticis apsūdzēts vairākos desmitos noziedzīgu nodarījumu epizožu, tai skaitā seksuālā vardarbībā un vardarbībā ģimenē, ar narkotikām saistītos noziegumos un citos nodarījumos. 15. jūnijā tiesa atzina Heibiju par vainīgu divos izvarošanas gadījumos, vardarbībā ģimenē, narkotiku izplatīšanā un virknē citu noziegumu, piespriežot četru gadu cietumsodu. Tā kā spriedums pārsūdzēts, Heibijs šobrīd atrodas mājas arestā. Savukārt karalienes konsortes vārds figurē bēdīgi slavenajā Epstīna lietā – Mete Marita sarakstījusies ar pasaulslaveno dzimumnoziedznieku un pat uzturējusies viņa īpašumā Floridā. Tas viss pamatīgi iedragājis Norvēģijas karaļnama labo slavu sabiedrības acīs.  Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV un Kanādas tirdzniecības sarunas cietušas neveiksmi un iespējams sankciju karš. Tāpat ASV pieteikušas jaunu sankciju kampaņu (Economic D-Day) pret Irānu, kādas varētu būt tās iespējamās sekas? Bet Islandē gaidāms referendums par iestāšanās sarunu atsākšanu ar Eiropas Savienību. Kādas ir Islandes un Eiropas Savienības šī brīža attiecības? Ārvalstu aktualitātes pārrunāsim studijā, kurā būs Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekle, direktora vietniece, vecākā pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. ASV sankciju karš Pagājušās nedēļas nogalē sabruka ASV un Kanādas sarunas par abu valstu tirdzniecības attiecībām, un Vašingtona jau noteikusi jaunus 50 procentu muitas tarifus aptuveni 20 miljardu dolāru vērtām Kanādas precēm. Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs paziņojis, ka Otava aptur sarunas un atbildēs ar līdzvērtīgiem tarifiem, kas stāsies spēkā 8. septembrī. Abas puses vaino viena otru sarunu pārtraukšanā, kas līdz pēdējam brīdim tika uzskatītas par iespēju panākt plašāku vienošanos. Domstarpības skar ne tikai tarifus, bet arī abu valstu turpmāko ekonomisko attiecību principus. Vašingtona pieprasa lielāku piekļuvi Kanādas tirgum un izmaiņas automobiļu, tērauda un alumīnija tirdzniecībā. Savukārt Otava nevēlas piekāpties jautājumos, kurus uzskata par savas ekonomiskās suverenitātes sastāvdaļu, tostarp Kanādas tiesībām patstāvīgi veidot tirdzniecības attiecības ar citām valstīm. ASV tirdzniecības pārstāvis Džeimisons Grīrs apgalvo, ka Kanāda sarunu beigās izvirzījusi jaunas prasības, bet Kārnijs tās raksturojis kā nepieņemamas. Ja tarifu konflikts turpināsies, tā sekas būs jūtamas abās robežas pusēs. Kanāda ir cieši integrēta ASV ekonomikā, un īpaši ievainojamas ir autobūves, tērauda, lauksaimniecības un enerģētikas nozares. Savukārt ASV uzņēmumiem sadārdzināsies Kanādas izejvielas un citas importētās preces, kas var palielināt izmaksas arī amerikāņu patērētājiem. Kanādas valdība jau gatavo atbalsta pasākumus skartajiem uzņēmumiem un strādā pie alternatīviem eksporta tirgiem. Plašākā nozīmē konflikts apdraud arī līdzšinējo Ziemeļamerikas ekonomiskās sadarbības modeli. Abas valstis kopā ar Meksiku ir sasaistītas ar ASV–Meksikas–Kanādas nolīgumu, taču jaunā tarifu eskalācija var apgrūtināt tā nākotni. Kanādā vienlaikus pastiprinās diskusijas par nepieciešamību samazināt ekonomisko atkarību no ASV un ciešāk sadarboties ar citiem tirdzniecības partneriem. Tādēļ pašreizējais konflikts vairs nav tikai strīds par atsevišķām muitas likmēm – tas var kļūt par pagrieziena punktu ASV un Kanādas attiecībās, kas gadu desmitiem balstījušās uz ciešu ekonomisko integrāciju. ASV un Irānas ekonomiskās spriedzes Pirmdien, 24. augustā, ASV uzsāka jaunu ekonomiskā spiediena kampaņu pret Irānu, ko prezidenta Donalda Trampa administrācija nodēvējusi par “Economic D-Day” jeb ekonomisko D-dienu. ASV finanšu ministrs Skots Besents paziņojis par plašāku sankciju piemērošanu Irānas naftas, finanšu un militārajam sektoram, kā arī uzņēmumiem un valstīm, kas palīdz Teherānai apiet līdzšinējās sankcijas. Vašingtona vēlas šādā veidā samazināt Irānas ieņēmumus un piespiest tās vadību piekāpties jautājumos, par kuriem līdz šim nav izdevies panākt vienošanos. Jaunās kampaņas būtiskākā atšķirība ir tā, ka ASV draud vērsties ne tikai pret pašām Irānas institūcijām, bet arī pret ārvalstu uzņēmumiem un finanšu iestādēm, kas turpina ar Irānu veikt darījumus. Īpaša uzmanība pievērsta Ķīnai, kas ir nozīmīgākais Irānas naftas pircējs. Vašingtona apdomā piemērot sankcijas arī Ķīnas bankām, kas iesaistītas Irānas naftas tirdzniecībā, kas varētu izraisīt jaunu saspīlējumu ASV un Ķīnas attiecībās, kas jau tā ir sarežģītas. Teherāna jaunos ASV draudus noraida, apgalvojot, ka sankcijas ir mēģinājums panākt Irānas pakļaušanos. Irānas ekonomika jau atrodas smagā stāvoklī - nacionālās valūtas kurss sasniedzis vēsturiski zemāko līmeni, bet augstā inflācija turpina mazināt iedzīvotāju pirktspēju. Vienlaikus Irānas amatpersonas draud atbildēt, tostarp ierobežojot naftas eksportu caur Hormuza šaurumu, kas ir viens no pasaules nozīmīgākajiem enerģijas transporta ceļiem. Eksperti norāda ASV kampaņas iespējamie rezultāti tādēļ var būt atšķirīgi. Ja Vašingtonai izdosies būtiski ierobežot Irānas iespējas pārdot naftu un piekļūt starptautiskajai finanšu sistēmai, ekonomiskais spiediens uz Teherānu vēl vairāk pieaugs un tas varētu veicināt atgriešanos pie sarunām. Taču Irānai ir gandrīz piecdesmit gadu pieredze dzīvošanā sankciju apstākļos, un līdzšinējās sankciju kampaņas nav spējušas piespiest Teherānu atteikties no tās būtiskākajiem ārpolitikas mērķiem. Turklāt sankciju paplašināšana pret Ķīnas uzņēmumiem var pārvērst cīņu ar Irānu plašākā ekonomiskā konfliktā. Islandes referendums Sestdien, 29. augustā, Islandes iedzīvotāji referendumā lems, vai valstij atsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Šis balsojums pats par sevi nenozīmēs lēmumu par dalību Eiropas Savienībā. Pozitīva rezultāta gadījumā tiktu atsāktas sarunas ar Briseli, bet galīgais lēmums par iespējamo dalību būtu jāpieņem atsevišķā referendumā. Tādēļ pašreizējais balsojums ir jautājums par to, vai Islande vispār vēlas atkal izvērtēt dalības nosacījumus. Islande jau ilgstoši ir cieši saistīta ar Eiropas Savienību, lai gan nav tās dalībvalsts. Kopš 1994. gada tā kopā ar Norvēģiju un Lihtenšteinu ir Eiropas Ekonomikas zonas dalībniece, kas Islandei nodrošina pieeju Eiropas vienotajam tirgum un brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un cilvēku kustību. Islande ir arī Šengenas zonas dalībvalsts. Tādējādi valsts jau pārņem ievērojamu daļu Eiropas Savienības noteikumu, lai gan nepiedalās to pieņemšanā ES institūcijās. Pilnvērtīgai dalībai ES Islande pirmoreiz pieteicās 2009. gadā, laikā, kad valsti smagi bija skārusi pasaules finanšu krīze. Sarunas sākās 2010. gadā, un to gaitā tika slēgta vai provizoriski noslēgta virkne sarunu sadaļu. Tomēr 2013. gadā pie varas nāca eiroskeptiska valdība, kas sarunas apturēja, un 2015. gadā Islande informēja Briseli, ka vairs nevēlas tikt uzskatīta par ES kandidātvalsti. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem bija zivsaimniecība – nozare, kurā Islande īpaši sargā savas tiesības patstāvīgi noteikt nozvejas apjomus un pārvaldīt teritoriālajos ūdeņos esošos resursus. Tagad jautājums par dalību atkal aktualizējies gan ekonomisku, gan ģeopolitisku apsvērumu dēļ. Islandes ekonomiku ietekmē inflācija un nestabils kronas kurss, bet Krievijas karš Ukrainā un pieaugošā spriedze Ziemeļatlantijā un Arktikā mudinājuši vairāk runāt par ciešāku sadarbību ar Eiropas valstīm drošības jautājumos. Islandei pašai nav armijas, un tās drošība līdz šim lielā mērā balstījusies NATO un attiecībās ar ASV. Vienlaikus pēdējo gadu ģeopolitiskās pārmaiņas likušas Islandē no jauna vērtēt, cik drošs ir līdzšinējais ārpolitikas modelis. Tomēr sabiedrībā nav vienprātības par atgriešanos uz iestāšanās ceļa. Atbalstītāji uzskata, ka dalība ES dotu lielāku ekonomisko un politisko stabilitāti, savukārt opozicionāri izrāda bažas par nacionālās suverenitātes ierobežošanu, īpaši zivsaimniecības jomā. Tieši zvejniecība, kas nodrošina aptuveni 40 procentus Islandes eksporta, varētu kļūt par vienu no sarežģītākajiem jautājumiem iespējamajās sarunās. Islandes valdība jau paziņojusi, ka kontroli pār saviem zvejas resursiem tā uzskata par vienu no būtiskākajām nacionālajām interesēm. Sagatavoja Artis Tomsons un Eduards Liniņš.

Dienu pirms militāro mācību "Ulchi Freedom Shield" sākuma Dienvidkorejā ASV prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka ASV spēku dalība tajās tiekot būtiski samazināta. Eiropā tikmēr šī vasara kļuvusi par kārtējo apliecinājumu tam, ka ekstremāls karstums vairs nav tikai sezonāla neērtība, bet arvien nopietnāka ekonomiska un sociāla problēma. Bet Krievijas un Ukrainas pilna mēroga kara piektajā gadā kaujas darbība arvien vairāk pārvietojas no frontes līnijas uz gaisa telpu. Ārvalstu aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar atvaļināto vēstnieku, vieslektoru Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gintu Jegermani un Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu. Trampa reveranss draugam Kimam No 17. līdz 27. augustam Dienvidkorejā norit ikgadējās militārās mācības "Ulchi Freedom Shield" ar Dienvidkorejas un Savienoto Valstu kontingentu piedalīšanos. Šīs mācības notiek kopš 1976. gada, ir vienas no lielākajām sabiedroto spēku ikgadējo manevru virknē, un to mērķis ir attīstīt koordināciju gadījumā, ja atsāktos militāra konfrontācija ar Ziemeļkoreju. Attiecīgi Ziemeļkorejas režīms uztver šīs mācības kā sev naidīgu rīcību un oficiāli traktē tās kā gatavošanos iebrukumam sadalītās pussalas ziemeļdaļā. Šogad gan amerikāņu sabiedrotos Dienvidkorejā gaidīja nepatīkams pārsteigums – dienu pirms oficiālā mācību sākuma prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka ASV spēku dalība tajās tiekot būtiski samazināta. Par konkrētiem samazinājuma apjomiem gan nekas netiek ziņots. Tramps savu lēmumu skaidrojis gan ar mācību augstajām izmaksām, gan ar savām labajām attiecībām ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, norādot, ka šīs militārās mācības Phenjanu nevajadzīgi provocējot. Ziemeļkoreja, kā izteicies prezidents, šobrīd izturoties „nedraudīgi un respektējoši”. Abi argumenti izklausās diezgan savādi. Dalības samazināšana pēdējā brīdī diezin vai var dot kādu nozīmīgu ietaupījumu, drīzāk radīt organizatoriskus sarežģījumus. Savukārt Ziemeļkorejas „nedraudīguma” nojēgums grūti salāgojams ar Phenjanas pēdējo gadu ciešo sadarbību ar Kremli un tiešo iesaisti Krievijas agresijas karā pret Ukrainu. Var piebilst, ka reiz, 2018. gadā, Donalds Tramps jau veica līdzīgu reveransu Ziemeļkorejas totalitārā vadoņa virzienā, apcērpot savas valsts dalību minētajās mācībās. Zīmīga šajā kontekstā ir arī Trampa Dienvidkorejai veltītā kritika par nevēlēšanos aktīvi atbalstīt Savienotās Valstis to pretstāvē ar Irānu. Seula uz Baltā nama saimnieka rīcību reaģējusi ar diplomātisku piesardzību. Prezidents Lī Džemjons paudis cerību, ka Donalda Trampa un Kima Čenuna labās attiecības veicināšot dialoga iespējas ar Ziemeļkoreju. Tajā pat laikā Dienvidkorejas līderis akcentējis savas valsts jau agrāk pausto nodomu pārredzamā nākotnē pilnībā pārņemt no amerikāņu komandstruktūras dienvidkorejiešu bruņoto spēku operacionālo kontroli. 1953. gadā, noslēdzoties Korejas karam, korejiešu bruņotie spēki palika pilnībā iekļauti kopējā sabiedroto komandstruktūrā, kurā noteicošā loma bija Savienotajām Valstīm. 1994. gadā Dienvidkoreja pārņēma savu spēku vadību miera laikā; tagad ir runa par pilnīgu patstāvību un pāreju uz koordinācijas modeli. Tomēr aiz diplomātiskā piedienīguma nepārprotami slēpjas Seulas bažas par Savienoto Valstu iespējamās militārās iesaistes mazināšanos, kas ir būtisks apstāklis ne vien Ziemeļkorejas atturēšanas kontekstā, bet arī ievērojot Ķīnas militārās jaudas un ambīciju pieaugumu reģionā. Tādā ziņā prezidenta Trampa solis ir viela pārdomām arī citiem amerikāņu sabiedrotajiem reģionā – Taivānai, Japānai, Filipīnām. Karstuma cena Šī vasara Eiropā kļuvusi par kārtējo apliecinājumu tam, ka ekstremāls karstums vairs nav tikai sezonāla neērtība, bet arvien nopietnāka ekonomiska un sociāla problēma. Jūnijā un jūlijā Rietumeiropā tika sasniegtas rekordaugstas temperatūras, kas kopā ar atkārtotajiem karstuma viļņiem veicinājušas sausumu, būtisku ūdenslīmeņa krišanos upēs un plašus mežu ugunsgrēkus. Eiropā šogad jau izdeguši vairāk nekā astoņsimt tūkstoši hektāru, kā rezultātā vairākās valstīs gājuši bojā cilvēki un simtiem tūkstošu iedzīvotāju nācies evakuēt. Vissmagāk ugunsnelaimes skārušas Spāniju un Portugāli, arī Franciju, taču pēdējās nedēļās ugunsgrēku bīstamība krasi palielinājusies arī Īrijā, Lielbritānijā un Beniluksa valstīs. Karstuma sekas arvien vairāk izjūt arī Eiropas ekonomika. Sausums ir pazeminājis lauksaimniecības ražību, zems ūdens līmenis Reinā un Donavā apgrūtina preču pārvadājumus, savukārt augsta temperatūra samazina darba ražīgumu un rada papildu slodzi enerģētikas sistēmām. Atsevišķi ekonomisti apgalvo, ka šīs vasaras ekstremālo laikapstākļu kopējie zaudējumi Eiropas Savienībā varētu sasniegt pat 180 miljardus eiro un tuvināt savienības vidējo iekšzemes kopprodukta pieaugumu nullei. Īpaši smagi tiek skarta lauksaimniecība – Francijā, Itālijā un Spānijā vairākām kultūrām prognozēti būtiski ražas kritumi. Ūdens līmeņa krišanās un ūdens sasilšana upēs ietekmējusi vairāku valstu atomenerģētikas nozari. Pilnībā pārtraukusi darbību Černavodes atomelektrostacija Rumānijā, kas nodrošināja 20 % no valsts elektroenerģijas apjoma, jaudu samazinājusi Pakšas atomelektrostacija Ungārijā, tāpat vairākas stacijas Francijā. Ne mazāk būtiskas ir arī sociālās sekas, karstuma viļņiem visvairāk apdraudot vecāka gadagājuma cilvēkus, hroniski slimos un tos, kuri strādā ārpus telpām. Jūnija beigu karstuma vilnī Eiropā reģistrēti vairāk nekā 10 tūkstoši virsnormas mirstības gadījumu, no tiem vairāk nekā 9000 bija cilvēki vecumā virs 65 gadiem. Pieaug spiediens uz veselības aprūpi, pilsētu infrastruktūru un valstu budžetiem, jo nepieciešami ieguldījumi ēku dzesēšanā, ūdensapgādē, ugunsdrošībā un pilsētu pielāgošanā karstākam klimatam. Karstuma viļņi neizbēgami ietekmējuši arī ekoloģijas problēmu uztveri, tai skaitā attieksmi pret Eiropas Zaļo kursu. Ekstremālie laikapstākļi stiprina argumentus par nepieciešamību turpināt emisiju samazināšanu, daļā sabiedrības augot prasījumam pārorientēties no pakāpeniskuma ar 2050. gadu kā atskaites punktu uz tūlītēju rīcību. Tomēr iezīmējas arī pretējas tendences. Karstuma radītās problēmas enerģētikā kalpo par argumentu tiem, kuri pretojas pārāk ātrai fosilā kurināmā atmešanai, jo pēdējais nodrošina stabilu elektrības ražošanas bāzi. Ir arī tādi, kuri pašreizējās problēmas redz kā apliecinājumu Zaļā kursa neefektivitātei vai par bezjēdzīgumam. Lidrobotu karš Krievijas un Ukrainas pilna mēroga kara piektajā gadā kaujas darbība arvien vairāk pārvietojas no frontes līnijas uz gaisa telpu. Kamēr aptuveni 1250 kilometru garajā frontē abas puses joprojām cīnās par salīdzinoši nelielām teritorijām, vienas un otras puses raidīto lidrobotu un raķešu skaits turpina sasniegt jaunus rekordus. 17. un 18. augustā Ukraina raidīja pret Krievijas teritoriju vairāk nekā 1670 lidrobotus, kas ir jauns rekords diennakts laikā palaisto tāldarbības lidrobotu skaita ziņā. Apmēram 620 lidrobotu mērķis bija Maskava un tās apkaime. Par galveno Ukrainas triecienu upuri pēdējās nedēļās kļuvusi tīmekļa tirdzniecības kompānija Wildberries [vaildberīz], kuras infrastruktūra, kā apgalvo Kijiva, tiek izmantota arī militāru kravu glabāšanai un nogādāšanai. Lielākā daļa no kompānijas galvenajām noliktavām ir iznīcināta, tai skaitā 17. augustā krāsmatās pārvēsts kompānijas lielākais noliktavu komplekss Piemaskavas Koļedino pilsētā, šai triecienā vien radot līdz pat viena miljarda divsimt miljonu eiro zaudējumus. Postījumi nodarīti Maskavas apgabala enerģētikas infrastruktūrai, Rjazaņas Naftas pārstrādes rūpnīcai, Novorjazaņas termoelektrostacijai, Kamenskšahtinskas degvielas rūpnīcai. No kursa novirzījušies un notriekti ukraiņu lidroboti izraisījuši dzīvojamo māju ugunsgrēkus Maskavas apgabala Pavlovskijposadā un Kolomnā. Pēdējo septiņu dienu laikā Ukrainas spēku gaisa triecienu rezultātā Krievijā gājuši bojā vismaz septiņpadsmit civiliedzīvotāji. Savukārt Krievija, kā jau ierasts, koncentrē savu lidrobotu un raķešu triecienus uz Ukrainas enerģētikas objektiem un citu civilo infrastruktūru. Agresorvalsts kontā pēdējo septiņu dienu laikā ir postījumi divpadsmit valsts enerģētikas giganta Naftogaz objektos un arī privātās kompānijas DTEK termoelektrostacijās. Tāpat Krievijas lidroboti nopostījuši Petrovkas grāmatu tirgu Kijivā, kur cita starpā iznīcināts daudz vērtīgu antikvāru izdevumu un skaņuplašu. Praktiski ne diena Ukrainā nepaiet bez civiliedzīvotāju upuriem; pēdējo septiņu dienu laikā tādu bijis vismaz 21. ANO novērošanas misijas dati liecina, ka jūlijā Ukrainā nogalināto civiliedzīvotāju skaits – 437 – bijis lielākais kopš 2022. gada maija, un būtisku daļu nāves gadījumu izraisījusi tāldarbības raķešu un lidrobotu uzbrukumu intensificēšana. Ar triecieniem dziļi Krievijas teritorijā un pa iedzīvotāju ierastajai dzīves kārtībai būtiskiem objektiem Ukraina panākusi, ka Krievijā karu vairs nevar nepamanīt. Tas, kā rāda aptaujas, ir kāpinājis bažas un atbalstu potenciālām miera sarunām Krievijas sabiedrībā, tomēr vairums aptaujāto joprojām uzskata, ka Ukraina jāpiespiež pieņemt Krievijas diktētos miera noteikumus un uz Ukrainas triecieniem jāatbild, tikai

Saūda Arābija, Turcija un Pakistāna parakstījušas kopīgu aizsardzības līgumu un paudušas apņēmību turpināt stiprināt savu kolektīvo drošību, veicināt mieru, drošību un stabilitāti reģionā un ārpus tā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmajā oficiālajā vizītē apmeklēja Serbiju. Diplomātiskā spriedze Itālijas un Spānijas attiecībās pēc migrācijas krīzes Spānijas anklāvā Seutā. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks, politikas eksperts Andris Teikmanis un analītikas un vadības grupas "Powerhouse Latvia" starptautisko attiecību vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Tuvo Austrumu NATO? Pirmā informācija par tuvināšanos aizsardzības jomā starp Pakistānu, Turciju un Saūda Arābiju parādījās šī gada sākumā. Saūda Arābijai un Pakistānai jau ilgstoši ir cieša sadarbība, tai skaitā militārajā jomā, un 2025. gada septembrī tā tika noformēta kā Savstarpējās stratēģiskās aizsardzības līgums. Tagad šim duetam kā trešā pievienojusies Turcija, un trīs valstu pakts – Mekas vienotās aizsardzības līgums – visiem musulmaņiem svētajā pilsētā tika parakstīts 7. augustā. Vienošanās mērķis ir stiprināt militāro sadarbību un kolektīvo atturēšanu, paredzot, ka bruņots uzbrukums vienai no trim dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu visām trim. Līgumu parakstīja trīs valstu augstākās amatpersonas – Pakistānas premjerministrs Šahbazs Šarifs, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans un Saūdu monarhijas faktiskais vadītājs kroņprincis Muhammeds bin Salmāns. Vienošanās tapusi uz reģiona vispārējās militāri stratēģiskās spriedzes kāpuma fona. Īpaši būtiska šai ziņā ir Irānas un Izraēlas pretstāve, kā arī uzbrukumi Saūda Arābijai no Irānas atbalstīto Jemenas hutiešu puses. Savienoto Valstu iesaiste Irānas un Izraēlas konfliktā atklājusi amerikāņu militāri stratēģisko iespēju ierobežotību, liekot Saūda Arābijai meklēt drošības garantijas ārpus ierastajām saiknēm ar Vašingtonu. Arī Pakistānai, kura pagātnē tāpat lielā mērā paļāvusies uz stratēģisko partnerību ar Savienotajām Valstīm, nepieciešami spēcīgi reģionālie sabiedrotie. Tikām Turcija tiecas palielināt savu ietekmi islāma pasaulē, cita starpā pieaugot spriedzei tās attiecībās ar Izraēlu. Tiesa, jaunizveidotā bloka valstīm ir risināmi nozīmīgi drošības jautājumi arī ārpus Tuvo Austrumu reģiona. Pakistānas galvenais drošības izaicinājums ir Indija, ar kuru tai jau gadu desmitiem ir sarežģītas attiecības, kas vairākkārt izvērtušās militāros konfliktos. Savukārt Turcijas interešu sfērā ietilpst Dienvidkaukāza reģions un Melnā jūra, kas tieši saskaras ar Krievijas un Ukrainas karadarbības zonu. Bez tam Turcija ir NATO valsts, un tādējādi iesaistīta kopējā Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko mērķu īstenošanā, tai skaitā Krievijas agresijas atturēšanā. Turcijas ārlietu ministrs Hakans Fidans gan uzsvēris, ka vienošanās neesot vērsta pret Irānu vai kādu citu valsti un esot izteikti aizsardzības mehānisms. Kopējais trīs valstu militārais, ekonomiskais un cilvēkresursu potenciāls ir visai ievērojams. Trijotnes kopējie militārie tēriņi veido nepilnus piecus procentus no globālajiem, iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes pārsniedz trīs procentus no globālā, savukārt iedzīvotāju skaits – četrus ar pusi procentus no planētas kopējā. Tiesa, šis potenciāls ir nevienmērīgi sadalīts bloka valstu starpā, ciktāl Pakistānai ir nozīmīgs dzīvā spēka potenciāls, bet salīdzinoši maza ekonomiskā kapacitāte un militārais budžets. Toties šīs valsts kontā ir cits nozīmīgs militārs resurss – apmēram 170 kodolgalviņas. Belgrada atmaigst pret Kijivu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 7. un 8. augustā oficiālā vizītē apmeklēja Serbiju, tiekoties ar tās prezidentu Aleksandaru Vučiču. Šī bija pirmā Zelenska oficiālā vizīte Serbijā, un, kā tiek vēstīts, tās laikā valstu vadītāji pārrunājuši Ukrainas un Serbijas attiecību dinamiku, ekonomisko sadarbību un abu valstu ceļu uz Eiropas Savienību. Tika apspriesta arī potenciālā Serbijas iesaiste Ukrainas atjaunošanā un iespēja nākotnē noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Zelenska uzņemšana Belgradā ir sevišķi zīmīga tādēļ, ka Serbija ir tradicionāli Krievijai draudzīga valsts un lielā mērā saglabājusi šīs attiecības arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Teorētiski Belgrada gan atzīst Ukrainas teritoriālo integritāti, taču nav pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju un saglabā ciešas politiskās un ekonomiskās saites ar Kremli. Tiesa, kara rezultātā Krievijas ekonomiskā ietekme Serbijā pastāvīgi mazinājusies; būtiski sarukušas arī iespējas piegādāt ieročus serbu armijai, liekot tai pārorientēties uz Rietumu piegādēm. Vienlaikus Serbija nav atmetusi centienus iestāties Eiropas Savienībā, un šī pretruna Vučiča ārpolitikā iezīmējas kā izteikts paradokss. Tāpēc pašreizējais atkusnis Kijivas un Belgradas attiecībās liecina par Serbijas vēlmi arī uzlabot attiecību klimatu ar Briseli. Starp citu, vizītes laikā runājot ar presi, prezidents Vučičs izteicies, ka vēl Ukrainai sekmes tās iestājas procesā Eiropas Savienībā. Kas attiecas uz konkrētiem divpusējo attiecību aspektiem, kā nozīmīgākā tika minēta deklarētā apņemšanās līdz šī gada beigām noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Serbija apņēmusies sniegt Ukrainai humāno palīdzību medikamentu un enerģētikas tehnikas piegāžu veidā, tāpat apņēmusies pēc kara finansiāli atbalstīt kara postījumu novēršanu. Abu līderi gan uzsvēruši, ka viņu sarunu programmā nav bijuši iekļauti militārās sadarbības jautājumi. Kā uzsver eksperti, šī prezidenta Zelenska vizīte Belgradā liecina par centieniem saglabāt līdzsvaru mainīgajā kara situācijā, bet ne par radikālu pozīcijas maiņu. Kijiva šādu pieeju ir gatava izmantot savā labā, iesaistoties dialogā arī ar valstīm,  kuras nav strikti iestājušās pret Krievijas īstenoto agresijas karu. Tomēr tiek uzsvērts arī tas, ka vēl pirms pāris gadiem šāda vizīte būtu bijusi neiedomājama. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Itālija un Spānija – kaimiņu kašķēšanās? Pēkšņā nelegālās migrācijas krīze, kas piemeklēja Spānijas eksklāvu Seutu jūlija beigās, turpinās kā spriedze Spānijas un tās Vidusjūras kaimiņa Itālijas attiecībās. Kā zināms, laikā no 29. līdz 31. jūlijam apmēram 78 000 migrantu nelegāli šķērsoja Spānijas un Marokas robežu un iekļuva eksklāva teritorijā, taču lielākā daļa drīz pēc tam tika izsūtīti atpakaļ. Vairāki tūkstoši tomēr joprojām uzturoties Seutā, tāpat tur paturēti līdz tūkstoš četrsimt mazgadīgo, kuri tur nonākuši bez pieaugušo pavadības. Pēc šiem notikumiem Itālijas valdība daļēji apturēja Šengenas brīvās pārvietošanās zonas darbību Spānijai, ieviešot pasu kontroli lidostās un pasažieru ostās. Tika deklarēts, ka pārbaudes neattiekšoties uz Eiropas Savienības pilsoņiem, taču nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem robežkontroles dienesti identificē ieceļotājus, un tiek ziņots, ka pārbaudīti tiekot visi un lidostās pie attiecīgajiem ielidošanas termināliem vērojamas rindas. Itālijas valdības soļa praktiskā jēga ir apšaubāma, tomēr Džordžas Meloni valdībai šai ziņā solidaritāti paudušas Dānija un Somija; Čehija izteikusies par Spānijas dalības apturēšanu Šengenas sistēmā. Itālijas valdība paziņojusi, ka ierobežojumi būšot spēkā vismaz līdz 15. augustam, kad it kā gaidāms vēl viens nelegālas migrācijas vilnis Seutā. Spānija apgalvo, ka tai šādas informācijas neesot; tiesa, kā konstatējuši raidsabiedrības BBC Arābu dienesta žurnālisti, sociālajā tīklā „Facebook” figurē desmitiem ierakstu arābu valodā, kas aicina uz jaunu akciju augusta vidū. Tikām, atbildot uz Itālijas rīcību, Spānija 7. augustā ieviesa izlases pasu pārbaudes ieceļotājiem ar jūras un gaisa satiksmi no Itālijas; šie Šengenas noteikumu ierobežojumi noteikti uz vienu mēnesi. Kas attiecas uz vispārējo nelegālās migrācijas situāciju, tad premjerministres Meloni valdībai pēdējos gados tiešām izdevies panākt nelegālās migrācijas mazināšanos no Āfrikas uz Itāliju, un pagājušajā gadā nelegāli ieceļojušo skaits bija apmēram sešdesmit seši tūkstoši, salīdzinot ar vairāk nekā simt piecdesmit pieciem tūkstošiem 2023. gadā. Tiesa, ja neskaita neseno krīzi Seutā, Spānijā nelegālās imigrācijas mazinājums bijis vēl ievērojamāks. Pagājušajā gadā Spānijas teritorijā nelegāli iekļuvuši nepilni 37 000 cilvēku jeb par nepilniem 43% mazāk nekā 2024. gadā. Spānijas premjerministra Pedro Sančesa mēreni kreisā valdība izvēlējusies no Itālijas atšķirīgu pieeju, nesen īstenojot nelegāli ieceļojušo legalizācijas programmu. Tāpat Spānijas Augstākā tiesa 29. jūnijā lēmusi, ka imigranti, kas iekļuvuši valsts teritorijā pa jūru, nav tūdaļ masveidā deportējami, bet viņu gadījumi izskatāmi individuāli. Visticamāk šis jūnija beigās pieņemtais tiesas spriedums arī bijis pamats sociālajos tīklos izplatītajai informācijai, ka „Spānija ir vaļā”, kas izraisījis migrantu plūdus Seutā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Migrācijas krīze Spānijai piederošajā Seutas anklāvā Āfrikas ziemeļos. Masu protesti Pakistānas kontrolētajā Kašmiras daļā. Donalds Tramps paziņojis, ka panākta vienošanās par teroristu grupējuma "Hamās" pilnīgu atbruņošanos Gazas joslā. Izraēla bažīga par šādu paziņojumu. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Pakistānas Kašmiras asiņainā vasara Drīz būs apritējuši divi mēneši, kopš Pakistānas kontrolēto Kašmiras daļu satricina masu protesti ar vardarbīgām sadursmēm starp protestētājiem un valdības spēkiem. Pašreizējo notikumu vēsturiskās saknes sniedzas 80 gadus senā pagātnē, kad beidza pastāvēt Britu Indijas koloniālie valdījumi, un to vietā radās divas neatkarīgas valstis – Indija un Pakistāna. To robežas noteica pirmām kārtām reliģiskā piederība, Indijā dominējot hinduismam, savukārt Pakistānā – islāmam. Autonomā Džammu un Kašmiras radžas valsts toreizējās Britu Indijas ziemeļos bija reliģiski jaukta teritorija, kuras valdītājs mēģināja izveidot neatkarīgu valsti. Šis projekts neguva vietējo iedzīvotāju atsaucību, sākās sacelšanās, notika Pakistānas un Indijas spēku intervence, un šīs karadarbības rezultātā Džammu un Kašmira izrādījās sadalīta starp Indiju un Pakistānu. ANO rezolūcija nosaka, ka būtu rīkojams referendums par teritorijas nākotni, taču līdz šim tāds nav sarīkots un diezin vai arī notiks. Pašreizējie nemieri aptver daļu no Pakistānas kontrolētās Kašmiras – tā dēvēto Brīvo Džammu un Kašmiru, autonomu teritoriju kādreizējās radžas valsts dienvidrietumos; faktiski – šauru robežjoslu starp Indijas kontrolēto daļu un Pakistānas pamatteritoriju. Jau praktiski kopš šīs administratīvās vienības izveides pagājušā gadsimta vidū teritorijas iedzīvotāji nav bijuši mierā ar to, kā šo tālo valsts nomali pārvalda centrālā vara Islamabadā. Pašreizējo domstarpību galvenais cēlonis ir autonomijas likumdevēju sapulces ievēlēšanas kārtība. Divpadsmit no 45 deputātu vietām tajā rezervētas deputātiem, kurus ievēl nevis vietējie iedzīvotāji, bet Džammu un Kašmiras bēgļi, kuri pametuši Indijas kontrolēto daļu un apmetušies dažādās Pakistānas vietās. 2023. gadā dibinātā sabiedriskā kustība Džammu-Kašmiras Apvienotā sabiedriskā rīcības komiteja pieprasa šo sistēmu likvidēt kā manipulatīvu un vēlētāju gribu kropļojošu. 5. jūnijā komiteja tika pasludināta par teroristisku organizāciju, kuru atbalsta Indija, un aizliegta. Vairāki tās līderi arestēti, par citu uzrādīšanu izsludināta paliela naudas prēmija. Pāris dienas vēlāk tiesa atzina bēgļu kvotu sistēmu par atbilstošu Pakistānas konstitūcijai un, attiecīgi, saglabājamu jūlijā paredzētajās vēlēšanās. Autonomijā sākās masu protesti, kas drīz vien pārauga sadursmēs ar policijas spēkiem, kuru rezultātā, kā lēš, šobrīd dzīvību zaudējuši vismaz četrdesmit cilvēki. Notiek streiki, tiek bloķētas transporta maģistrāles, kas ietekmē teritorijas ekonomisko un sociālo dzīvi. Vēlēšanas tika sadalītas trīs posmos, no kuriem divi – 27. jūlijā un 2. augustā – jau notikuši, trešais plānots 10. augustā. Sekojot sabiedriskās rīcības komitejas aicinājumam, daudzi vēlētāji boikotē vēlēšanas, attiecīgi ievēlēto mandātu leģitimitāte var būt apšaubāma. Migranti atkal nāk! Jūlija beigās Spānijai piederošajā Ziemeļāfrikas pilsētā Seutā izveidojās viena no lielākajām migrācijas krīzēm Eiropas Savienībā pēdējo gadu laikā. Dažās dienās robežu no Marokas šķērsoja desmitiem tūkstošu cilvēku, lielākoties jauni marokāņi, kuri centās nokļūt Eiropas Savienības teritorijā. Migranti robežu šķērsoja pa sauszemi, pārvarot robežas infrastruktūru, vai peldus gar piekrastes aizsargbarjerām. Spānijas iestādes ziņo, ka šobrīd lielākā daļa šo cilvēku jau ir atgriezušies Marokā, tomēr vairāki tūkstoši joprojām uzturas Seutā, radot nopietnu slogu pilsētas uzņemšanas un sociālās palīdzības sistēmām. Seuta kopā ar Melilju ir Spānijai piederošās teritorijas Ziemeļāfrikā, kur atrodas vienīgā Eiropas Savienības sauszemes robeža ar kādu Āfrikas valsti. Spānija ieguva šos atbalsta punktus otrpus Vidusjūrai 16. gadsimtā, taču Maroka, kopš no Francijas un Spānijas dubutprotektorāta 1956. gadā kļuva par neatkarīgu valsti, uzskata to par savu suverēno teritoriju. Nu jau gadiem Seuta un Melilja ir viens no galvenajiem nelegālās migrācijas maršrutiem uz Eiropu. Pēdējā masveida robežas šķērsošana notika 2021. gada maijā, pēc tam, kad Maroka atviegloja robežkontroli. Šī Marokas puses rīcība sakrita ar diplomātisko strīdu ar Spāniju, kad pēdējā atļāva iebraukt Rietumsahāras neatkarības kustības „Polisario Fronte” līderim Brahimam Gali, lai ārstētos pret Covid-19. Rietumsahāra arī ir bijušais Spānijas koloniālais valdījums, kura lielāko daļu šobrīd kontrolē Maroka, taču teritorijas starptautiskais statuss paliek nedefinēts. Šoreiz masveida cilvēku kustību, pēc Spānijas amatpersonu un mediju vēstītā, veicināja sociālajos tīklos izplatīta maldinoša informācija, ka robeža ir atvērta un migrantiem būs viegli iegūt uzturēšanās tiesības Spānijā. Varasiestādes uzsver, ka šīs ziņas neatbilst patiesībai. Izskanējuši pieņēmumi, ka robežkontroles vājināšanos no Marokas puses arī šoreiz ietekmējis saspīlējums abu valstu attiecībās. Krīzes laikā vairāki cilvēki gājuši bojā, cenšoties sasniegt Seutu pa jūru vai šķērsojot robežbarjeras. Spānija pastiprinājusi drošības pasākumus un sadarbojas ar Maroku, lai novērstu jaunus masveida robežas šķērsošanas mēģinājumus. Vienlaikus Eiropas Savienībā atsākusies diskusija par ārējo robežu aizsardzību, migrācijas politiku un dalībvalstu savstarpējo solidaritāti. Izskanējuši pat aicinājumi ierobežot Šengenas vīzu sistēmas darbību Spānijā. Paredzams, ka tuvākajā laikā jautājums par situāciju Seutā būs viens no svarīgākajiem migrācijas politikas tematiem gan Spānijā, gan citur Eiropas Savienībā. Tramps turpina nest mieru pasaulei Jūlija beigās ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta principiāla vienošanās par palestīniešu grupējuma „Hamās” pakāpenisku atbruņošanos Gazas joslā. Pēc Trampa teiktā, vienošanās paredz „Hamās” smagā bruņojuma nodošanu un militārās infrastruktūras likvidēšanu, kam sekotu pakāpeniska Izraēlas karaspēka izvešana no Gazas, starptautiski uzraudzīta drošības mehānisma izveide un teritorijas atjaunošanas darbi. Vienlaikus abas konfliktā iesaistītās puses uzsvērušas, ka vairāki būtiski jautājumi vēl nav atrisināti, tādēļ vienošanās īstenošana pagaidām nav garantēta. „Hamās” amatpersonas apstiprinājušas gatavību apspriest pakāpenisku atbruņošanos, tomēr norādījušas, ka tas būs iespējams tikai tad, ja Izraēla pilnībā ievēros pamiera nosacījumus, pārtrauks militārās operācijas un sāks karaspēka atvilkšanu. Savukārt Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka Izraēla neatkāpsies no mērķa pilnībā likvidēt „Hamās” militārās spējas un iznīcināt tās pazemes tuneļu infrastruktūru, uzsverot, ka drošības garantijas ir priekšnoteikums jebkādas turpmākas politiskās vienošanās īstenošanai Gazā. Vairākas Tuvo Austrumu valstis, tai skaitā Ēģipte, Katara un Turcija, paudušas cerību, ka vienošanās varētu pavērt ceļu ilgstošākam mieram un Gazas atjaunošanai. Vienlaikus starptautiskie novērotāji uzsver, ka vienošanās panākumi būs atkarīgi no abu pušu spējas ievērot uzņemtās saistības un pārtraukt karadarbību. Situācija pašā Gazas joslā joprojām saglabājas ļoti sarežģīta. Neraugoties uz diplomātiskajiem centieniem, Izraēla turpina triecienus par Gazas teritoriju, un palestīniešu amatpersonas ziņo par jauniem bojāgājušajiem un ievainotajiem. Liela daļa Gazas iedzīvotāju joprojām ir pārvietoti, humānās palīdzības piegādes ir nepietiekamas, joprojām pastāv pārtikas, ūdens un medicīnisko resursu trūkums. Tādēļ, lai gan Trampa paziņojums radījis cerības uz konflikta noregulējumu, reālā situācija Gazā pagaidām liecina, ka ceļš līdz stabilam mieram vēl nebūt nav tik taisns un saulains, kādu to savos izteikumos zīmē Baltā nama saimnieks. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda senatoru Lindsiju Greiemu.„Prusaku Tautas partijas” jauda Indijā. Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā. Aktualitātes analizē Sandis Šrāders, Latvijas Ārpolitikas insitūtas vecākais pētnieks un RTU Aizsardzības tehnoloģiju centra direktors, un Paula Markusa, Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta ārzemju ziņu redaktore. Lindsijam Greiemam aizejot Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda Lindsiju Greiemu, senatoru, vienu no ietekmīgākajiem un ārpolitikas procesos ieinteresētākajiem ASV likumdevēja pārstāvjiem un, cita starpā, pārliecinātu prezidenta Donalda Trampa sabiedroto. Greiems šķīrās no dzīves pēkšņi 11. jūlijā, 71 gada vecumā, kā tiek vēstīts, no aortas plīsuma, ko izraisījusi hroniska sirds un asinsvadu aterosklerotiskā kaite. Pagātnē gan Krievijas, gan Irānas propagandas rupori devuši mājienu, ka viņu valsts attiecīgie dienesti varētu mēģināt Greiemu novākt, taču, saskaņā ar varas iestāžu pausto, senatora aiziešanai ir dabiski iemesli. Lindsijs Greiems absolvējis Dienvidkarolīnas Universitāti ar jurista diplomu un septiņus gadus dienējis ASV Gaisa spēku juridiskajā dienestā, tai skaitā kā Gaisa spēku galvenais prokurors Eiropā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi. Saistība ar bruņotajiem spēkiem nepārprotami noteikusi arī senatora pastāvīgo interesi par militārās stratēģijas un drošības jautājumiem. 1994. gadā Greiems tika pirmoreiz ievēlēts ASV Kongresā, kur izpelnījās ievērību kā viens no toreizējā prezidenta Bila Klintona impīčmenta procesa virzītājiem. Kopš 2002. gada Lindsijs Greiems bija Senāta loceklis. Viņš bija plaši pazīstams kā aktīvs bruņošanās budžetu un amerikāņu globālās militārās klātbūtnes aizstāvis, pārliecināts NATO alianses piekritējs. Viņš bija arī viens no tiem tālredzīgajiem Rietumu politiķiem, kurš atdzimstošā Kremļa impēriskuma draudus saskatīja jau kopš Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā un uzstāja, ka P****a režīms ir jāapvalda no spēka pozīcijām. Izraēlā, Ukrainā, arī Baltijas valstīs Lindsiju Greiemu piemin kā šo valstu uzticamu draugu un atbalstītāju. Vērienīgākās atvadu ceremonijas vakar notika Vašingtonā – atvadīšanās Kapitolija ēkā un bēru dievkalpojums Vašingtonas Nacionālajā katedrālē. Katedrālē atvadu runu teica arī prezidents Tramps, nodēvēdams Greiemu par „leģendu” un „Senāta gigantu”. 2016. gada vēlēšanu kampaņas laikā Trampam nācās uzklausīt no aizgājēja daudz netīkama, taču vēlāk abi kļuva par ciešiem sabiedrotajiem. Atvadu ceremonijā Kapitolijā Senāta vairākuma frakcijas vadītājs Džons Tūns pauda, ka aizgājējs pret savu likumdevēja darbu izturējies tik nopietni kā neviens, taču bijis arī nepārspējams, radot ap sevi jautrības un atbrīvotības gaisotni. Atvadīties no Lindsija Greiema ieradušies, starp citiem, arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu. Zelenskis vakar ticies ar Trampu Baltā nama Ovālajā kabinetā, un pēc šīs tikšanās vēlreiz izskanēja informācija par iespējamu pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot”raķešu ražošanas licences piešķiršanu Ukrainai. Ar prusakiem nav joki Indijas politisko veidojumu „Prusaku Tautas partija” raksturo kā politiskās satīras kustību. Tā radās šī gada maijā, kad Indijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Surja Kants nievājoši izteicās par jauniem ļaudīm, kuri aktīvi pauž viedokli sociālajos tīklos un medijos, kā arī iesniedz attiecīgus pieprasījumus varas iestādēm. Kants pierakstīja šai jauno ļaužu kopībai sociālu parazītismu un salīdzināja viņus ar prusakiem. Neuzmanīgā frāze izraisīja plašu rezonansi, un šādā noskaņojumā tapa publiskās komunikācijas stratēģa Abidžīta Dipkes iniciatīva – soctīklu politiskā kustība „Prusaku Tautas partija”. Nosaukums nepārprotami kariķē premjerministra Nerendras Modi vadītā spēka – Indijas Tautas partijas nosaukumu. Jau mēnesi vēlāk „prusaki” parādīja konservatīvajai varai savu politisko jaudu. Par iemeslu kļuva maija sākumā notikušā centralizētā medicīnas studiju iestājpārbaudījuma rezultātu anulēšana. Šis iestājpārbaudījums ir vispieprasītākais Indijā, un rezultātu atcelšana atstāja neziņā miljoniem reflektantu. Kā tiek ziņots, 12 jaunieši psiholoģiskās spriedzes dēļ izdarījuši pašnāvību. Jūnija sākumā, „prusaku” kustības aicināti, Deli ielās izgāja pirmie protestētāji. Sākumā premjerministra Modi valdība nepievērsa tiem uzmanību, taču pulcēšanās nerima, līdz jūlijā sasniedza jau desmitus tūkstošu dalībnieku. Galvenās prasības bija izglītības ministra Dharmendras Pradhana demisija, nozīmīgas izglītības sistēmas reformas un kompensācijas tiem, kuriem nodarījis kaitējumu lēmums par pārbaudījuma rezultātu atcelšanu. Protestiem pieslēdzās vairākas studentu organizācijas un opozīcijas partijas. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 20. jūlijā, kad policija galvaspilsētā Ņūdeli neļāva protestētāju gājienam pietuvoties parlamentam, laižot darbā nūjas un asaru gāzi. Protestētāji par atbildi apmētāja policistus ar akmeņiem. Vairāki desmiti protestētāju tika ievainoti, varas iestādes ziņo par cietušajiem arī policijas pusē. Policistu brutalitāte izraisīja pretēju efektu, un protesti tikai vērsās plašumā, aptverot arī citas pilsētas. Acīmredzot varas virsotnē saprata, ka ar „prusakiem” nav joki, un nolēma upurēt vienu no premjerministra uzticamajiem līdzgaitniekiem, izglītības ministru Pradhanu – 25. jūlijā viņš paziņoja par savu demisiju. Šis ir pirmais tāds gadījums divpadsmit gadus ilgajā premjerministra Modi un viņa partijas varas periodā. Diemžēl no vairākām Indijas pavalstīm pienāk ziņas, ka varasiestādes, par spīti agrāk solītajam, arestējušas vairākus desmitus protestu dalībnieku. Kustība piedraudējusi, ka var atkal aicināt jaunatni ielās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Vasara kā nelaime Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā, un šomēnes tādi jau masveidā plosās vairākos Francijas un Spānijas reģionos. Francijā visvairāk cietis dienvidrietumos esošais Žirondas departaments, kur uguns pietuvojusies tā centram, Francijas devītajai lielākajai pilsētai Bordo. Uguns strauji izplatījusies, postot mežus un laukus Francijas slavenajā vīna reģionā, un mazāk nekā četrās dienās izdedzinājusi vairāk nekā 420 kvadrātkilometrus, kas aptuveni četras reizes pārsniedz Parīzes teritoriju. Savukārt Spānijā skarti centrālie un austrumu reģioni, tai skaitā Spānijas galvaspilsētas Madrides apkaime. Spāņu iestādes ziņo, ka atsevišķi mežu ugunsgrēki reģionos ārpus Madrides kopumā ir izpostījuši aptuveni 770 kvadrātkilometrus. Dažos reģionos fiksēta arī ugunsvētru veidošanās, kas ir ekstremāla parādība, kad ugunsgrēka radītais karstums izraisa spēcīgas gaisa plūsmas, kas uztur un pastiprina degšanu. Šādos apstākļos ugunsgrēki var kļūt ievērojami grūtāk kontrolējami, radot papildu apdraudējumu gan glābšanas dienestiem, gan apkārtējām apdzīvotajām vietām. Ugunsgrēku rezultātā ir pieaugušas bažas par gaisa kvalitāti blakusesošajos Spānijas un Francijas reģionos. Abas valstis ir izsludinājušas ārkārtas stāvokli un evakuējušas vairāk nekā 330 000 cilvēku; vairākos reģionos slēgti autoceļi un pārtraukta satiksme. Ugunsgrēku dzēšanā iesaistīti tūkstošiem ugunsdzēsēju, militārpersonu un brīvprātīgo. Francija un Spānija lūgušas palīdzību citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, aktivizējot bloka civilās aizsardzības mehānismu. Šī mehānisma ietvaros uz skartajiem reģioniem nosūtītas specializētās ugunsdzēsības lidmašīnas un citu tehnika. Meteorologi norāda, ka ugunsgrēku izplatību veicina ilgstošais karstuma vilnis un sausums, kas pēdējos gados Eiropā vasarās novērojams arvien biežāk. Šī vasara tiek raksturota kā šai ziņā ekstrēma – jūnijs bijis karstākais novērojumu vēsturē. Tiek prognozēts, ka līdzīgi karsta būs arī atlikusī vasaras daļa. Eiropas Komisijas Apvienotais pētījumu centrs jau prognozējis, ka šīs vasaras klimatiskie apstākļi negatīvi ietekmēs graudaugu ražas apjomu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Ukrainā jauna ministru kabineta veidošana ir nonākusi līdz protestiem un armijas virspavēlnieka Oleksandra Sirska nomaiņai. Savukārt Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā nu jau skar ne tikai militāros un enerģētikas objektus, bet arī tirdzniecības vietnes "Wildberries" noliktavas. Lielbritānija tikmēr tikusi pie sava nākamā premjera - leiborista Endija Bērnema, kurš Dauningstrītā ieradies, pamatīgi izsvēpējot stārmera veidoto kabinetu. Bet Ungārijā "buldozera lomu" uzņēmies jaunais valsts premjers Pēters Maģars, kurš dažādos valsts līmeņos un struktūrās mēģina izsvēpēt Viktora Orbana laikmeta paliekas. Šos tematus apspriežam kopā ar Martu Eduardu Ivaski no Latvijas Ārpolitikas institūta un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu. Zelenskis nevar, kā ienāk prātā Kad aizpagājušās nedēļas beigās parādījās informācija par līdzšinējās Ukrainas valdības atkāpšanos un jauna kabineta veidošanu, sākotnēji nekas neliecināja, ka process varētu draudēt ar krīzi. 16. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada apstiprināja valdību ar līdzšinējo valsts naftas un gāzes koncerna „Naftogaz” vadītāju Serhiju Korecki priekšgalā. Taču saskaņā ar Ukrainas likumdošanu aizsardzības un ārlietu ministru kandidātus izvirza prezidents, un par viņiem Rada balso atsevišķi. Jau valdības apstiprināšanas laikā Kijivas ielās bija sākušies protesti, jo bija parādījusies informācija, ka amatam netiks atkārtoti izvirzīts populārais aizsardzības ministrs Mihailo Fedorovs. Protestētāji izvirzīja arī prasību atcelt no amata līdzšinējo armijas pavēlnieku ģenerāli Oleksandru Sirski. Pastāv viedoklis, ka Ukrainas pašreizējie panākumi kaujas robotu izmantošanā lielā mērā ir ministra Fedorova nopelns, savukārt ģenerālis Sirskis kā „vecās skolas” virsnieks drīzāk kavē šo attīstību. Nākamajās dienās protesti vērsās plašumā un aptvēra arī citas Ukrainas pilsētas. Vakar, 21. jūlijā, prezidents Zelenskis paziņoja, ka atceļ no amata ģenerāli Sirski, par jauno pavēlnieku ieceļot ģenerālmajoru Mihailo Drapatiju. Savukārt bijušajam aizsardzības ministram Mihailo Fedorovam piedāvāts jaunizveidots tehnoloģiju un militāro inovāciju ministra portfelis. Par aizsardzības ministra pienākumu izpildītāju iecelts drošības spēku ģenerālmajors, kopš šī gada sākuma arī Ukrainas Drošības dienesta priekšnieka pienākumu izpildītājs Jevhenijs Hmara. Nedienas ar aizsardzības ministra izraudzīšanos aizkavējušas arī ārlietu resora vadītāja apstiprināšanu, un līdzšinējais ministrs Andrijs Sibiha, kuram, visdrīzāk, vajadzēja saglabāt amatu, pagaidām to ieņem pagaidu pienākumu izpildītāja statusā. Neskatoties uz diezgan juceklīgo situāciju, Augstākā Rada tomēr nolēmusi doties plānotajās brīvdienās līdz 18. augustam. Jaunumi ukraiņu lidrobotu „ēdienkartē” Pēdējās dienas papildinājušas Ukrainas lidrobotu triecienu „ēdienkarti” ar jaunu objektu kategoriju: nedēļas nogalē uzlidojums praktiski iznīcinājis divus tīmekļa tirdzniecības tīkla „Wildberries” noliktavu kompleksus – vienu Piemaskavā, otru Tambovas apgabalā. Iespējami zaudējumi pārsniedz divus miljardus dolāru, astoņi noliktavās strādājošie zaudējuši dzīvību, desmitiem ievainoti. „Wildberries” ir lielākais šāda veida komercijas tīkls Krievijā, kurā nodarbināti gandrīz piecdesmit tūkstoši strādājošo. Kompāniju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem radīja individuālā uzņēmēja Tatjana Kima, taču, kā tas mēdz notikt ar sekmīgiem uzņēmējdarbības projektiem Krievijā, pirms vairākiem gadiem viņai nācās „padalīties” ar varas aprindām pietuvinātiem ļaudīm. Pie tam par pīrāga daļu saplūcās tādi ietekmīgi ļaudis, kā Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs no vienas un Krievijas Prezidenta administrācijas vadītājs Antons Vaino un oligarhs Suleimans Kerimovs no otras puses. Notika pat apšaude ar kritušajiem Maskavas centrā, un, cik var spriest, procesā iejaucās pats Vladimirs Putins, izšķirot to par labu Vaino un Kerimova frakcijai. Ievērojot šīs saiknes ar varas struktūrām, nenākas brīnīties, ka „Wildberries” sortimentā plaši pārstāvēti arī karā lietojami izstrādājumi un materiāli: ķiveres, bruņu vestes, optiskais kabelis un plašs klāsts lidrobotu komponentu. Tādējādi Ukrainas lidrobotu „vizīte” bija, var teikt, tikai laika jautājums. Jāpiebilst, ka „Wildberries” loģistikas ķēdes un noliktavas plaši izmanto mazie un vidējie uzņēmēji, un ir tādi, kuri šais uzbrukumos zaudējuši praktiski visus apgrozāmos līdzekļus. Dauningstrītas 10 jaunais iemītnieks Pirmdien, 20. jūlijā, darbu uzsāka jaunais Lielbritānijas premjerministrs Endijs Bērnems. Viņu Leiboristu partija 17. jūlijā izraudzījās par savu jauno līderi pēc tam, kad viņa priekšgājējs Kīrs Stārmers paziņoja par demisiju. Saskaņā ar britu politisko sistēmu šādā gadījumā valdošās partijas iekšējā balsojumā tiek izraudzīts jauns partijas un valdības vadītājs, un līdzšinējais Lielās Mančestras lordmērs Bērnems guva pārliecinošu savu partijas biedru atbalstu. Bērnems ieguvis mākslu maģistra grādu angļu valodas specialitātē Kembridžas universitātē, strādājis par žurnālistu, 31 gada vecumā pirmoreiz ievēlēts parlamentā. Neilgi pēc tam Bērnems ieņēma vairākus ministra amatus premjerministra Gordona Brauna valdībā laikā no 2007. līdz 2010. gadam. Pēc aiziešanas no parlamenta 2017. gadā Bērnems tika ievēlēts Lielās Mančestras mēra amatā, kur ieguva atzinību par transporta reformu vadīšanu, reģionālās decentralizācijas atbalstīšanu un nozīmīgu vietējo politikas iniciatīvu īstenošanu. Tieši šajā amatā viņš nostiprināja savu reputāciju kā politiķis, kurš iestājas par lielāku varas nodošanu reģioniem un vietvarām, un izpelnījās pavārdu „Ziemeļu karalis”. Stājoties amatā, jaunais premjerministrs uzsvēris cenšanos veidot savu komandu, iekļaujot tajā dažādu partijas spārnu pārstāvjus. Tomēr, kā atzīmē izdevums „Politico”, no valdības pazuduši iepriekšējā premjera tuvākie līdzgaitnieki un kopumā tā kļuvusi mērenāk kreisa. Jaunais finanšu ministrs būs Džons Hīlijs, kurš iepriekšējā valdībā bija aizsardzības ministrs un demisionēja, kritizēdams finanšu sektoru par attīstības bremzēšanu. Aizsardzības ministra amatu, savukārt, ieņems līdzšinējais veselības ministrs Vess Strītings. Ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais enerģētikas un nulles emisiju lietu ministrs Eds Milibends, prominents un pieredzējis politiķis. Luīze Heiga, kas tiek raksturota kā viena no ciešākajām jaunā premjera sabiedrotajām, kļuvusi par pirmo sekretāri, respektīvi, premjera vietnieci, un Kabineta biroja vadītāju. Savā pirmajā premjera runā Bērnems uzsvēra decentralizācijas, rūpniecības un sabiedrisko pakalpojumu attīstības nozīmi, atspoguļojot prioritātes, kuras viņš iepriekš īstenoja kā mērs un pats nodēvējis par “mančestrismu”. Ārpolitikā Bērnems ir paudis vēlmi veidot ciešāku sadarbību un nostiprināt jau panākto progresu sarunās ar Eiropas Savienību. Premjerministrs atkārtoti apstiprināja Lielbritānijas atbalstu NATO un palīdzības sniegšanu Ukrainai. Pagaidām grūti spriest, kādas izvērtīsies jaunā Dauningstrītas iemītnieka attiecības ar Donaldu Trampu, kas lielā mērā noteiks arī attiecības starp Londonu un Vašingtonu. Diezin vai paredzama nozīmīga britu nostājas maiņa Persijas līča karadarbības vai imigrācijas jautājumā, kas varētu Baltā nama saimnieku īpaši iepriecināt, taču pirmā abu līderu telefonsaruna esot atstājusi pozitīvu iespaidu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Pētera Maģara sprints un barjerskrējiens Vēl nav pagājuši trīs mēneši, kopš Ungārijas premjerministra amatā stājās Pēters Maģars, taču valsts iekšpolitiskajā ainavā un ārpolitiskajā kursā notikušas krasas un sagaidāmas pārmaiņas. Vēlēšanas nesa partijai „Tisza” ne vien uzvaru, bet arī konstitucionālo vairākumu, un tas dod jaunajai valdībai diezgan labu atvēzienu, mēžot priekšgājēja, odiozā prokremliskā līdera Viktora Orbāna 16 varas gados piekrātos „Augeja staļļus”. Tūlītējas un pamanāmas pārmaiņas notika Ungārijas ārpolitikā. Pagājušajos pāris mēnešos jaunais Ungārijas līderis jau paguvis apmeklēt daudzas Eiropas galvaspilsētas. Briselē viņš panācis līdz šim iesaldēto vairāk nekā 16 miljardu eiro fondu saņemšanu, Varšavā atjaunojis labas attiecības ar nozīmīgāko reģionālo partneri Poliju, Kijivā vienojies, ka Budapešta vairs nebloķēs Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību, pretim saņemot konkrētas apņemšanās Ukrainas Aizkarpatu reģionā mītošās ungāru minoritātes situācijas uzlabošanai. Taču, kā savā rakstā izdevumā „Internationale Politik Quarterly” pauž Centrāleiropas valstu politikas eksperte Žužanna Vēga, ja Petera Maģāra līdzšinējā starptautiskā darbība esot īsts sprints, tad viņa iekšpolitika drīzāk ir barjerskrējiens. Jaunajam valdības galvam nākas demontēt un reformēt varas mehānismus, kurus viņa priekšgājējs sabūvējis savas politiskās konjunktūras labā. Eiropas fondu atsaldēšana kļuvusi iespējama pirmām kārtām pateicoties gatavībai skaust partijas „Fidesz” laikā sazēlušo korupciju un necaurspīdīgumu to izlietojumā. Spilgta ir jaunās valdības rīcība, reformējot Ungārijas sabiedriskos raidītājus, kurus iepriekšējā vara bija pārvērtusi valdošās partijas propagandas mašīnā. Kopš jūlija sākuma sabiedriskās televīzijas ziņu kanālā M1 raidījumu vi

Šonedēļ pievērsīsimies norisēm dažādos pasaules kontinentos. Āfrikā, Sudānā, turpinās smaga humānā krīze, kas jau laupījusi ap 150 tūkstošiem vai vēl vairāk dzīvību un miljoniem cilvēku likusi doties bēgļu gaitās. Eiropas Savienībā šonedēļ sprieda par sankciju piemērošanu izraēliešu produkcijai, kas ražota izreāliešu apmetnēs Jordānas upes Rietumkrastā. Vienošanās par sankcijām gan netika panākta. Ukrainā notiek valdības maiņa, jo pēc nepilna gada darba no amata atkāpusies premjerministre Jūlija Sviridenko. Raidījumā Divas puslodes aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova-Vikmane un portāla TVNET ārvalstu ziņu žurnāliste un redaktore Annija Vīnkalna. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Dmitro Levusu.   Sudāna turpina asiņot Pagājušajā trešdienā, 8. jūlijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā faktu vākšanas misija Sudānā nāca klajā ar ziņojumu par vardarbību pret civiliedzīvotājiem, ko izvērsis militārais formējums „Ātrā atbalsta spēki”. Kopš 2023. gada Sudānā norit nežēlīgs pilsoņu karš starp valdības karaspēku un minēto grupējumu. „Ātrā atbalsta spēkus” kā no armijas neatkarīgu militāru struktūru 2013. gadā izveidoja toreizējais diktators Omārs el Bešīrs, iekļaujot tajā ļaudis no tā dēvētās džandžavīdu milicijas – bruņotām arābu nomadu grupām, kuras vairākas desmitgades bija rīkojušas bandītiskus uzbrukumus nearābu zemkopju kopienām valsts dienvidrietumos. 2019. gadā plaša protestu kustība gāza diktatora Bešīra režīmu, taču demokrātisku iekārtu tā arī neizdevās izveidot. Vispirms 2021. gadā Sudānas bruņotie spēki kopā ar Ātrā atbalsta spēkiem padzina civilo pārvaldi un izveidoja huntu, bet 2023. gadā abas šīs militārās frakcijas sāka cīnīties savā starpā. Ātrā atbalsta spēkiem sākumā izdevās sagrābt galvaspilsētu Hartūmu, taču pagājušā gada martā armija to atguva. Kā vienai, tā otrai karojošajai pusei drīz uzradās ārēji atbalstītāji. Bruņotos spēkus atbalsta Ēģipte, Turcija, Irāna un Krievija, savukārt Ātrā atbalsta spēki saņem ieročus no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kur tiek pārdota lielākā daļa no zelta, ko šī karojošā puse nelegāli eksportē, tāpat ar Ātrā atbalsta spēkiem sadarbojas Etiopijas valdība un Lībijas austrumdaļu kontrolējošais ģenerālis Halīfa Haftars. Šobrīd karā iestājies zināms spēku līdzsvars, „Ātrā atbalsta spēki” nostiprinājušies Sudānas dienvidrietumos – Dārfūras provincē, bruņotiem spēki pārvalda pārējo valsts teritoriju. Vietumis atsevišķas zonas kontrolē ar vienu vai otru pusi saistītas mazākas bruņotas organizācijas un vietējās milicijas grupas. Pēc neatkarīgās amerikāņu domnīcas „Council of Foreign Relations” aplēsēm Sudānas pilsoņu karš ir izraisījis šobrīd smagāko humāno un bēgļu krīzi pasaulē, laupot apmēram 150 000 dzīvību un liekot apmēram divpadsmit miljoniem cilvēku pamest savas dzīvesvietas. Pieminētais Apvienoto Nāciju ziņojums atklāj, ka pagājušā gada oktobrī, kad Ātrā atbalsta spēku vienības ieņēma Fašīras pilsētu, tās izvērsa pret civiliedzīvotājiem, sevišķi nearābu izcelsmes, vardarbību ar genocīda elementiem. Notikušas masu slepkavības, masveidīgas izvarošanas grupā, iedzīvotāju mērķtiecīga atstāšana bez pārtikas. Pašreiz Ātrā atbalsta spēki koncentrē savas vienības ap Obeidas pilsētu valsts centrālajā daļā, kur mīt apmēram pusmiljons iedzīvotāju, tai skaitā ap astoņdesmit trim tūkstošiem bēgļu. Apvienoto Nāciju pārstāvji brīdina, ka ja Obeidā ļaus atkārtoties Fašīras scenārijam, slepkavību un vardarbības bilance var būt vēl šausminošāka. Ukrainai būs jauns ministru kabinets Svētdien, 12. jūlijā, Ukrainas Augstākajai Radai savu demisiju pieteica premjerministre Jūlija Sviridenko. Vakar Rada to apstiprināja ar savu balsojumu, līdz ar to līdzšinējā valdība uzskatāma par atkāpušos. Premjerministres aiziešana pēc gada valdības vadībā nav saistīta ar kādu skandālu vai acīmredzamām domstarpībām. Tā ir Ukrainas augstākā izpildvaras nesēja, prezidenta Volodimira Zelenska iniciatīva, kuras pamatā, kā viņš to definējis, ir „atjaunota politiskā stratēģija”. Prezidents solījis izmaiņas arī spēka struktūru vadībā. Kā ticamākais Jūlijas Sviridenko pēctecis valdības priekšgalā tiek minēts līdzšinējais valsts naftas un gāzes piegādes koncerna „Naftogaz” vadītājs Serhijs Koreckis. Kā citi ticami kandidāti tiek minēti enerģētikas ministrs un kādreizējais premjerministrs Deniss Šmihaļs, aizsardzības ministrs Mihailo Fjodorovs un Harkivas mērs Ihors Terehovs. Katram no viņiem ir savi pieredzes un kompetences „trumpji”. Domājams, ka savu premjera kandidātu prezidents cels priekšā Augstākajai Radai rīt, 16. jūlijā. Tikām Ukraina pēdējās nedēļas laikā atkal pievienojusi savam kontam pārliecinošus sasniegumus kaujas laukā. Dažu dienu laikā Azovas jūrā peldrobotu uzbrukumos nogremdēti vai bojāti simt pieci Krievijas peldlīdzekļi – tankkuģi, sauskravu kuģi, prāmji un velkoņi. Pavisam izsista no ierindas vairāk nekā puse Krievijas Azovas jūras civilās flotes. Ukraiņu lidroboti trāpījuši koncerna „Gazprom” naftas pārstrādes un naftas ķīmijas kombinātam Salavatā, Baškortostānā, kā arī militāriem mērķiem Krimā un tai pieguļošajās teritorijās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Kam taisnība Jordānas Rietumkrastā? Pirmdien, 13. jūlijā, Eiropas Savienības Padomes ārlietu ministru konsīlijs pulcējās Briselē, lai apspriestu sankciju piemērošanu produkcijai, kas ražota izraēliešu apmetnēs Jordānas Rietumkrastā. Šī teritorija nonāca Izraēlas bruņoto spēku kontrolē Sešu dienu kara rezultātā 1967. gadā un pamatā ir starptautiskās sabiedrības atzīta par Izraēlas okupētu, kas vairākkārt atzīmēts Apvienoto Nāciju institūciju rezolūcijās un Starptautiskās tiesas spriedumos. Izraēla, savukārt, uzstāj, ka Rietumrasts ir strīdus teritorija, jo līdz 1967. gadam to bija anektējusi Jordānija, kam arī nebija uz to starptautiski atzītu tiesību. Jau drīz pēc Rietumkrasta nonākšanas Izraēlas kontrolē šajā līdz tam palestīniešu apdzīvotajā apgabalā sāka veidoties ebreju tautības Izraēlas pilsoņu apmetnes. Pašreiz līdzās aptuveni trim miljoniem palestīniešu tur dzīvo vairāk nekā pusmiljons izraēliešu kolonistu. Kopš 1993. gada Rietumkrasta teritorija ir sadalīta trīs dažādās zonās ar dažādu Izraēlas spēku klātbūtnes un kontroles līmeni, un izraēliešu apmetņu teritorija iekļauta zonā C, kas ir pilnīgā Izraēlas kontrolē. Pamatā starptautiskajā sabiedrībā valda konsenss par to, ka izraēliešu apmetņu veidošana ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Cita starpā, šādu viedokli 2024. gada jūlijā oficiāli formulēja Starptautiskā Tiesa, aicinot valstis novērst tirdzniecības vai investīciju attiecības, kas palīdz uzturēt šo situāciju. Tam kategoriski nepiekrīt pašreizējā Izraēlas valdība, kurā liela ietekme ir labējiem radikāļiem. Šo politiķu ieskatā Rietumkrasta zemes – Jūdeja un Samārija – ir vēsturiskas ebreju teritorijas un, attiecīgi, ebreju klātbūtne tur ir leģitīma. Pēdējos mēnešos ir pieaudzis vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu spiediens par labu sankciju noteikšanai, uzsverot, ka pastiprinās Izraēlas kolonistu vardarbība pret palestīniešiem un viņu īpašumu, kā arī Izraēlas valdība veicina apmetņu izplešanos. Tādas valstis kā Īrija, Nīderlande un Spānija jau ir ieviesušas savus nacionālā līmeņa tirdzniecības ierobežojumus apmetņu ražojumiem, taču Eiropas Savienība kopumā līdz šim pie kopsaucēja nav nonākusi, ko, protams, neveicina arī pašreizējais Izraēlas un „Hamās” karš. Valstu grupa, kurā ietilpst Beļģija, Nīderlande un Spānija ar augstās pārstāves ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas atbalstu pirmdienas sanāksmē ieradās ar mērķi panākt Eiropadomes balsojumu par konkrētiem pasākumiem. Runa ir par trīs iespējamajiem modeļiem: lielākiem tarifiem, importa licencēšanas sistēmu vai pilnīgu tirdzniecības aizliegumu. Tomēr vairākas dalībvalstis – Vācija, Itālija, Ungārija un Čehija – ir pret, tāpat skeptiski noskaņota arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Nav arī līdz galam skaidrs, vai Eiropadomes balsojumā šajā gadījumā būtu lietojams kvalificētā vairākuma, vai konsensa princips. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Irānā pēdējā gaitā pavadīts ASV un Izraēlas uzbrukumā nogalinātais augstākais garīgais līderis Alī Hāmenejī. Ukraina sekmīgi bliež pa Krievijas naftas ražošanas un eksporta infrastruktūru, un sociālos medijus pāršalc video ne tikai ar degošiem rezervuāriem un rūpnīcām, bet arī milzīgām rindām pēc degvielas. Turcijas galvaspilsētā Ankarā šonedēļ norisinājās NATO samits, un mediji uzreiz atzīmēja, ka ASV prezidents Donalds Tramps tur devās sliktā noskaņojumā. Aktualitātes raidījumā Divas puslodes analizē Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Veiko Spolītis. Hāmenejī atvadās, karš turpinās Irānas galvaspilsētas Teherānas ielas nedēļas nogalē un pirmdien, 6. jūlijā, pildīja ļaužu pūļi, kuri pavadīja pēdējā gaitā 28. februārī ASV un Izraēlas aviācijas uzbrukumā nogalināto islāma republikas augstāko garīgo līderi Alī Hāmenejī. Vakar atvadu ceremonijas pārvietojās uz šiītu islāma svēto pilsētu Kumu, šodien, 8. jūlijā, tā turpinās Irākas šiītisma centros Nedžefā un Kerbelā, visbeidzot ceturtdien process noslēgsies ar apbedīšanu aizgājēja dzimtajā pilsētā Mešhedā. Pie Irānas mošejām tiek pacelti sarkani karogi, kas simbolizē mocekļa asinis, un kuriem tur jāplīvo tik ilgi, līdz šīs asinis nebūs atriebtas. Galvenais islāma republikas varas vēstījums šai grandiozajā pasākumā ir, ka valsts un sabiedrības idejiskie pamati paliek nesatricināmi par spīti vadoņa bojāejai. Novērotāji atzīmē, ka arī tēva bērēs publiski nav parādījies viņa varas oficiālais mantinieks Modžtaba Hāmenejī. Ir zināms, ka arī viņš cietis sabiedroto uzlidojumos, tomēr joprojām nav zināms, kāds ir viņa veselības stāvoklis un vai viņš vispār veic kādas varas funkcijas. Līdz ar to nav īsti skaidrs, kā šobrīd darbojas Irānas valsts varas sistēma, kur augstākajam garīgajam līderim ir noteicošā loma. Otra nozīmīgākā figūra šai sistēmā ir valsts prezidents, taču nākas šaubīties par pašreizējā valsts galvas Masuda Pezeškiāna reālo varas apjomu. Ir diezgan skaidrs, ka lielā mērā neatkarīgs savā rīcībā ir nozīmīgākais militārais spēks – Islāma revolūcijas sargu korpuss ar ģenerāli Ahmadu Vahidi priekšgalā. Visdrīzāk militāristi netika izprasījuši kādu centrālās varas akceptu, kad pirmdien ar raķetēm apšaudīja trīs tankkuģus netālu no Omānas krastiem. Par atbildi Savienoto Valstu gaisa spēki īstenoja triecienus mērķiem Irānas dienviddaļā, savukārt ASV Finanšu ministrija atjaunoja Irānas naftas un naftas ķīmijas produktu tirdzniecībai noteikto sankciju darbību. Irāna paziņojusi, ka tas ir agrāk panāktās karadarbības pārtraukšanas vienošanās pārkāpums, un ka tā neatsāks miera sarunas, kas šobrīd pārtrauktas uz augstākā līdera Hāmenejī bēru laiku, kamēr pastāv draudi no Savienoto Valstu puses. Benzīna nav, bet gaidiet uzvaras! Pēdējās dienās Ukraina turpinājusi sekmīgi graut agresorvalsts Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūru. Sestdien, 4. jūlijā, melni dūmu mākoņi pacēlās pār Somu līci, kad ukraiņu lidroboti aizdedzināja degvielas rezervuārus Ustjlugas un Visockas ostās un uzbruka Kronštates kara flotes bāzei un armijas poligonam pie Lugas. Savukārt naktī no svētdienas uz pirmdienu tika dots trieciens naftas pārstrādes rūpnīcai Jaroslavļā un uzstādīts jauns lidrobotu uzbrukuma tāluma rekords, sasniedzot lielāko Krievijas degvielas ražošanas uzņēmumu Omskā – Sibīrijā, apmēram divarpus tūkstošu kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Krievijas atbilde ir jau ierastā – slepkavot Ukrainas mierīgos iedzīvotājus. 6. jūlija lidrobotu un raķešu trieciens Kijivai un tās apkārtnei laupījis dzīvību vismaz 26 cilvēkiem. Tāpat agresorvalsts pastiprināti uzbrūk degvielas uzpildes stacijām piefrontes zonā, kam gan ir apšaubāms efekts. Tikām Ukrainas triecienu rezultāti kļuvuši pamanāmi jau visā Krievijas teritorijā. Vismaz divās trešdaļās valsts reģionu ieviesti degvielas tirdzniecības ierobežojumi; dažviet, piemēram, okupētajā Krimā, tās pārdošana privātpersonām vispār pārtraukta. Pie uzpildes stacijām veidojas milzu rindas, kurās autovadītāji pavada reizumis līdz pat 12 stundām. Simtiem automašīnu īpašnieku pasūta savu spēkratu pārbūvi, lai turpmāk varētu darbināt dzinējus ar sašķidrināto gāzi. Nopietnas problēmas briest Krievijas lauksaimniecībā, jo nupat sākas labības pļauja, kam arī nepieciešama degviela. Uz šī drūmā fona Krievijas vadonis pagājušās nedēļas nogalē sarīkoja savai tautai uzvaras kaldināšanas šovu. Sestdien, 4. jūlijā, tika publiskots video no tikšanās kādā nenosakāmas lokācijas štābā, kur Putins, ģērbies aizsargkrāsas tērpā, uzklausīja ģenerālštāba priekšnieka Gerasimova un citu augstāko virsnieku ziņojumus. Kā varens militārs sasniegums tika piesaukta it kā notikusī Kostjantiņivkas pilsētas ieņemšana. Līdz karam šajā Doneckas apgabala pilsētā dzīvoja nepilni 80 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem tagad palikuši labi ja pāris tūkstoši. Karadarbība pārvērtusi pilsētu drupu kaudzē, tomēr arī to, kā izrādās, krievu spēki pilnībā nekontrolē, un armijas ģenerāļa Gerasimova ziņojums ir jau ierastā plātīšanās. Ko sola divas dienas Ankarā? Vakar NATO dalībvalstu vadītāji pulcējās uz organizācijas ikgadējo samitu, kas šogad notiek Turcijas galvaspilsētā Ankarā. Var teikt, ka norises vieta ir teju simboliska – apmēram viduspunktā starp divām šī brīža aktīvākajām karadarbības zonām: Ukrainu un Persijas līci. Apstiprinājās samita priekšvakarā izskanējušās prognozes, ka Baltā nama saimnieks Donalds Tarmps dodoties uz Ankaru nīgrā noskaņojumā. Vakar, 7. jūlijā, partneri saņēma no „papuča” Donalda praktiski visu domājamo pretenziju zalvi: viņš esot nemierā ar NATO, eiropieši joprojām negribot kā nākas ieguldīties pašu aizsardzībā un neesot arī nākuši palīgā militāri apstrādāt Irānu. Tas esot bijis pārbaudes tests, un partneri to neesot izturējuši. Dienasgaismā atkal tika izvilkta arī gribēšana pievākt Grenlandi, tā ka Dānijas premjerministrei Metei Frederiksenai atkal nācās atgādināt par savas valsts suverenitāti un to, ka arktiskā sala neesot izlikta pārdošanai. NATO ģenerālsekretārs Marks Rute savā uzrunā, kā ierasts, ar skaitļiem centās apliecināt, ka aizsardzības izdevumu kāpums notiek saskaņā ar ASV līdera vēlmēm.  Kas attiecas uz partneru aizsardzības tēriņiem, tad pagājušogad Hāgā definētās apņemšanās šogad sākušas materializēties konkrētos līgumos. Paralēli samita pamatprogrammai notiek aizsardzības industrijas forums – platforma, kurā tiek slēgti daudzpusēji iepirkuma līgumi un veidoti sadarbības projekti desmitu miljardu apjomā, liela tiesa no kuriem nonāks amerikāņu ieroču ražotāju kontos. Domājams, bez pārspīlējuma var sacīt, ka otra gaidītākā uzstāšanās forumā bija Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska runa. Spilgtākā un citētākā tās tēze: izlīdziet mums tikai ar pretgaisa aizsardzību – pārējo mēs jau varam paši. Pat ja tas ir zināms pārspīlējums, tad NATO tribīne ir īstā, no kuras atgādināt to, cik daudz Ukraina patiešām ir spējusi izdarīt. Šodien jānotiek samita gala deklarācijas parakstīšanai. Tās projektā, kuru jau iepriekš saskaņojuši alianses valstu vēstnieki, goda vietā likts apliecinājums, ka visas dalībvalstis paliek uzticīgas 5. panta principam – uzbrukums vienai no dalībvalstīm nozīmē uzbrukumu visām. Vai „papucis” no Baltā nama nesapiktosies vēl vairāk un pēdējā brīdī neizdomās deklarāciju tomēr neparakstīt – tā ir šodienas nozīmīgākā intriga. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Bet starp Ukrainu un Poliju uzliesmojis pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Ārzemju aktualitātes pārrunājam kopā ar politoloģi, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Žanetu Ozoliņu un LSM ārzemju ziņu redaktori Ievu Strazdiņu. Lietuvai būs jauna valdība Vakar Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, četrdesmit gadus vecajam ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. Tagad viņam divu nedēļu laikā jāsastāda valdība, kam tad jāsaņem prezidenta Gitana Nausēdas piekrišana un Seima apstiprinājums. Sinkevičus savulaik darbojies dzimtā Jonavas rajona pašvaldībā, divreiz bijis tā mērs, pildījis arī ekonomikas un inovāciju ministra amatu premjera Sauļus Skverneļa valdībā. Savu nomināciju jaunais premjers ieguva pēc tam, kad demisionēja viņa priekšgājējas, premjerministres Ingas Ruginienes kabinets, kuru jau labu laiku destabilizēja pretrunas starp valdošās koalīcijas partijām. Galvassāpes partneriem radīja nacionālistiski populistiskā partija „Nēmunas rītausma”, kuras līderis Remigijus Žemaitaitis pamanījās nopelnīt notiesājošu spriedumu par antisemītiskiem izteikumiem un holokausta noniecināšanu, bet pēc tam arī izmeklēšanu par iespējamu krāpniecisku rīcību. Tomēr pēdējais piliens sociāldemokrātu pacietības kausā bija „Nēmunas rītausmas” atteikšanās atbalstīt valdības plānus par armijas poligona izveidi Baltkrievijas robežas tuvumā. Notika izšķiršanās par nacionālpopulistu izmešanu no koalīcijas, vietā piepulcinot centriski kreiso partiju Demokrātu savienība „Lietuvas vārdā”. Koalīcijā paliek otrs līdzšinējais partneris – partiju apvienība, kuru veido Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība un partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija – Kristīgo ģimeņu savienība. Arī nākamajā valdībā, gluži tāpat kā iepriekšējā, dominējošās pozīcijas saglabās sociāldemokrāti, kuriem ir lielākā frakcija Seimā. Līdzšinējā premjerministre Ruginiene varētu atgriezties jau agrāk pildītajā sociālās aizsardzības un darba ministres amatā, savukārt ārlietu ministra portfelis, visdrīzāk, joprojām paliks sociāldemokrātu atbalstītā bezpartejiskā ministra Ķēstuša Budra rokās, kas apliecina stingru pēctecību Lietuvas ārpolitiskajās nostādnēs. Kopumā ņemot, jaunā koalīcija, kurā nacionālpopulistus nomainījuši centriski kreisie no Demokrātu savienības „Lietuvas vārdā”, šķiet ideoloģiski daudz loģiskāka. Vai „Ziemeļu karalis” glābs Britāniju? 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Viņa leiboristu valdība nāca pie varas 2024. gada jūlijā pēc Parlamenta vēlēšanām, kurās smagu sakāvi cieta britu konservatīvie, savukārt leiboristi ieguva parlamentāro vairākumu. Taču gluži citu ainu rādīja šī gada maijā notikušās vietvaru vēlēšanas, kurās leiboristi zaudēja gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu, lielāko daļu no kurām sev pievāca Breksita „zvaigznes” Naidžela Farāža vadītā radikāli labējā un populistiskā parija „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Kādu kumosu no leiboristu elektorāta pīrāga nokampa arī viņu kreisā flanga konkurenti Anglijas un Velsas Zaļā partija, tāpat daļa agrāko leiboristu vēlētāju izšķīrušies par labu neatkarīgiem kandidātiem. Nelīdzēja Stārmera priekšvēlēšanu retorika par stingrāku imigrācijas politiku, un nepārliecinoša leiboristu vēlētāju acīs ir bijusi arī valdības līdzšinējā nepietiekami dāsnā sociālā politika. Daudzi leiboristu vēlētāji kā nekonsekventu un liekulīgu vērtē Stārmera un viņa valdības pozīciju Gazas kara sakarā, no vienas puses turpinot ieroču piegādes Izraēlai, tomēr atzīstot Palestīnas valsti de jure un atsaucot iebildumus pret Izraēlas līderiem izvirzītajām apsūdzībām Starptautiskajā krimināltiesā. Jau tūlīt pēc graujošo pašvaldību vēlēšanu rezultātu paziņošanas skaidri izpaudās viedoklis, ka premjera demisija ir tikai laika jautājums, un, iespējams, tika gaidīts, līdz parādīsies gana pārliecinošs pēctecis. Par tādu kļuvis līdzšinējais Lielās Mančestras grāfistes lordmērs Endijs Bērnems, kurš 18. jūnijā Parlamenta papildvēlēšanās uzvarēja savu konkurentu no farāžistu partijas. Bērnems ir pieredzējis politiķis, kurš laikā no 2007. līdz 2010. gadam ieņēmis vairākus ministra amatus premjera Gordona Brauna valdībā. Kopš 2017. gada viņš bija Lielās Mančestras mērs, un šajā amatā sevi apliecināja kā patiešām prasmīgu vietvaras līderi, jo sevišķi pandēmijas laikā, kad viņa argumentācija panāca zināmu centrālās valdības atbalsta politikas koriģēšanu. Pateicoties sekmīgajai darbībai un iegūtajai autoritātei Bērnems presē ticis iedēvēts par „Ziemeļu karali”. Viņš pat definējis savu kreisās politikas virzienu, dodot tam apzīmējumu „mančestrisms”. Pēc viņa paša vārdiem, tas ir „neoliberālismu izbeidzošs” „uzņēmējdarbībai draudzīgs sociālisms” un „moderna un funkcionāla atbilde uz augstas nevienlīdzības un lēnas izaugsmes slazdu, kuru radīja 20. gadsimta astoņdesmito gadu centieni maksimāli privatizēt ekonomisko varu un pārmērīgi centralizēt politisko varu Valsts kases rokās”. Bērnems jau saņēmis atbalstu no daudziem leiboristu partijas biedriem, savukārt vairāki viņa potenciālie sāncenši partijas vadītāja vēlēšanās savas kandidatūras atsaukuši. Kā iespējams konkurents Bērnemam gan tiek minēts līdzšinējais bruņoto spēku ministrs Elisters Kernss. Pagātnes traģēdija un šodienas farss Maija beigās starp Ukrainu un Poliju uzliesmoja pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Viss sākās ar prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu dekrētu par Ukrainas nemiernieku armijas nosaukuma piešķiršanu Ukrainas bruņoto spēku īpašo operāciju centram „Ziemeļi”. Ukrainas nemiernieku armija bija Ukraiņu nacionālistu organizācijas bruņotais spārns, kas Otra pasaules kara laikā cīnījās par neatkarīgas Ukrainas valsts atjaunošanu, karojot gan pret vācu okupācijas spēkiem, gan dažādas ievirzes poļu bruņotās pretestības vienībām, gan padomju partizāniem. Vēl desmit gadus pēc pasaules kara beigām Nemiernieku armija turpināja cīņu pret padomju okupācijas režīmu, un šodienas Ukrainā tā tiek pieminēta kā nacionālās atbrīvošanās kustība. Taču šo spēku kontā ir arī nežēlīga izrēķināšanās ar Rietumukrainas neukraiņu iedzīvotājiem, lielākoties poļiem, kas notika 1943. un 1944. gadā. Poļu vēsturnieki to traktē kā genocīdu un lēš iespējamo upuru skaitu līdz simt trīsdesmit tūkstošiem; viņu ukraiņu kolēģi sauc šos skaitļus par pārspīlētiem un norāda, ka arī poļu puse izvērsusi ukraiņu civiliedzīvotāju slepkavošanu, tātad tas bijis abpusējs terors un kara noziegumi. Lai kādi arī nebūtu vēstures traktējumi, attiecīgā nosaukuma piešķiršana Ukrainas armijas vienībai kļuva par iemeslu, lai Polijas prezidents Karols Navrockis lemtu par agrāk piešķirtā Polijas Baltā Ērgļa ordeņa, valsts augstākā apbalvojuma, atņemšanu prezidentam Zelenskim. Tiek minēts, ka šī soļa patiesais iemesls ir politiska rīvēšanās starp prezidenta Navrocka pārstāvēto labēji konservatīvo partiju „Likums un Taisnīgums” un pašreizējo valdības bloku – plašu centrisko spēku koalīciju. Prezidenta mērķis esot bijis nostādīt neērtā situācijā premjerministru Donaldu Tusku, kuram vajadzētu arī ar savu parakstu apstiprināt ordeņa atņemšanu. Nesagaidot procesa beigas, prezidents Zelenskis pa pastu nosūtīja savu ordeņa eksemplāru uz Polijas prezidenta kanceleju Varšavā, un, solidarizējoties, viņa piemēram sekoja vairāki citi šī apbalvojuma saņēmēji: agrākie Ukrainas prezidenti Leonīds Kučma, Viktors Juščenko un Petro Porošenko, kā arī vairākas citas amatpersonas, ieskaitot ārlietu ministru Andriju Sibihu un izlūkdienesta vadītāju Kirilo Budanovu. Pie tam oficiālā Varšava steidzās apliecināt, ka šis nedaudz groteskais process nekādi neietekmēšot Ukrainai sniedzamo atbalstu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Vakar gan parādījās informācija, ka Polija pagaidām nenodos Ukrainai agrāk solītos iznīcinātājus Mig-29, bet tas tādēļ, ka Ukraina, savukārt, nav pildījusi apņemšanos piegādāt poļiem militāros lidrobotus.    Sagatavoja Eduards Liniņš.