Advertise on podcast: Fono-Grāfs

Šīs nedēļas raidījums būs 100. “Fono-Grāfa” vēsturē. Aicināsim klausītājus pakavēties atmiņās par nozīmīgākajiem “Fono-Grāfa” sižetiem, stāstiem un varoņiem, atskatīsimies gan uz paveiktajiem darbiem, gan radošajām neveiksmēm. Dzīvajā ēterā veidosim labāko raidījumu topu, kā arī teiksim pateicības vārdus visiem, kuri mūs atbalstījuši un iesaistījušies satura un formas veidošanā. Tiesa, vērīgākie klausītāji ievēros, ka mūsu mājaslapā gluži nav noklausāmi 100 raidījumi. “Fono-grāfs” raidījumus ir veidojis arī ārpus studijas telpām - pie Brīvības pieminekļa Dziesmu un deju svētku laikā, Labadaba festivālā un citur. Tāpēc atsevišķi raidījumi ir zuduši šīs planētas iedzīvotājiem un gaismas ātrumā ir devušies kosmosā. Raidījumos esam aplūkojuši teorijas par mirušiem dižgariem, kas orbitē ap Saules sistēmas planētām. Tāpēc viņi ar laika nobīdi varēja noklausīties mūsu raidījumus un izdarīt savus secinājumus par “Fono-grāfa” saturisko pusi. Vai tie ir mums labvēlīgi vai arī kritikas piepildīti? Atbildi uz jautājumu mēģināsim uzzināt jubilejas raidījumā.

19. gadsimta noslēgumā Tērbatā vienlaikus uzturas virkne Latvijas intelektuālajā vēsturē nozīmīgu domātāju (Teihmillers, Osis, Bobrovs, Ostvalds, Lautenbahs, Dauge u.c.). Tāpēc nav pārsteigums, ka raidījums Fono-grāfs bieži ir aplūkojis domātājus, kuri tur studējuši vienā vai citā periodā. Ir saglabājušās liecības, ka studenti ir bijuši ārkārtīgi kauslīgi un izmantoja katru iespēju, lai izvicinātu dūres. Augstskolas vadība tiecās mazināt studentu aprindās novērojamo vardarbību, taču vienīgais panākums tobrīd bija – aizliegums dueļos izmantot šaujamieročus. Audzēkņi kļuva radoši, izdomājot jaunas tuvcīņas formas. Tomēr nevajadzētu domāt, ka šajās agoriskajās izpriecās nepiedalījās arī pasniedzēji. Šoreiz raidījuma veidotāju uzmanību pievērsa kāds iespējams atgadījums Tērbatā 1886. gadā, kad tika organizēts cīņas turnīrs, kurā piedalījās arī daudzi tagad zināmi Latvijas intelektuāļi. Raidījums “Fono-grāfs” analizēs šo leģendāro turnīru, izteiks savus vērtējumus un komentēs konkrētas cīņas un to iznākumus.

Šonedēļ raidījumā Fono-Grāfs atzīmēsim ironista un eksistences paradoksu meistara 19.gs. dāņu filozofa un teologa Sērena Kirkegora (1813–1855) jubileju, kurš nācis pasaulē tieši 5.maijā, Kopenhāgenā. Nav ziņu, ka dzīves laikā Kirkegors būtu viesojies Latvijā, bet tas nav nekāds brīnums, jo, līdzīgi kā Kants, dāņu filozofs nemīlēja tālus izbraucienus. Kirkegora vārds tomēr Latvijas intelektuālajā telpā ir daudzināts gana plaši – ir publicēti divi viņa darbu tulkojumi (Bailes un trīsas, Slimība uz nāvi), virkne vietējo domātāju ir pievērsušies Kirkegora filozofiskajai prozai no dažādiem skatpunktiem un pastāvēja pat ikgadēja Kirkegorisko lasījumu tradīcija, kuros diezgan regulāri piedalījās daži tolaik jaunie Fono-Grāfa veidotāji (Andrejs Balodis, Ainārs Kamoliņš). Studijā uz sarunu aicināsim filozofi Velgu Vēveri, kas aizstāvējusi doktora disertāciju par komunikācijas izpratni Kirkegora filozofijā un ir monogrāfijas par dāņu filozofu autore (Sērens Kirkegors: būt un vēstīt, 2010). Tā kā Velga Vēvere aizsāka un kūrēja Kirkegorisko lasījumu tradīciju un ir tieši atbildīga par Kirkegora popularitāti Latvijā, tad izjautāsim viņu par iespējamiem iemesliem, kādēļ Kirkegors ir bijis pievilcīgs latviešu intelektuālajai mentalitātei? Domājot par komunikācijas stratēģijām, pievērsīsimies masu mediju kritikas jautājumiem, kas, lai gan nav tēma, kas tradicionāli saistās ar Kirkegora nozīmīgāko devumu, tomēr caurvij viņa teorētiskos darbus, publicistiku un dienasgrāmatu ierakstus. Klausītājiem būs iespēja sazināties ar raidījuma ēteru, uzdot savus jautājumus vai uzticēt pārdomas Fono-Grāfa komandai un mūsu viešņai. Iespējams, raidījuma gaitā mēs uzzināsim, kurš dzīves modelis, saskaņā ar Kirkegoru, ir labākais - ētiskais, estētiskais vai arī reliģiskais? Raidījumā arī tradicionāli izskanēs radiolasījuma Radiomonadoloģija 89.paragrāfs. Raidījums top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. 

Raidījums Fono-grāfs ir vairākas reizes pievērsies filozofijas, filozofu un kara attiecībām. Mēs esam aplūkojuši daudzu filozofu ieguldījumu abos pasaules karos. Tomēr vienu filozofu ir vērts īpaši izcelt. Pēdējā gada ģeopolitisko notikumu dēļ vācu filozofa un entomonologa Ernsta Jingera (1895-1998) aktualitāte noteikti ir pieaugusi. Viņš ir piedalījies divos pasaules karos un par tiem ir reflektējis gan rakstot esejas, gan arī romānus. Reizē viņa uzskati ir pievilcīgi mūsdienu konservatīvā pasaules skata pārstāvjiem. Tomēr raidījuma Fono-grāfs uzmanību pievērsa viņa ilggadējā sarakste ar izcilo švābu domātāju Martinu Heidegeru, kas sākās jau pēc otrā pasaules kara. Viņu sarakstē dominē vēršanās pret vērtību pagrimumu un augošo rietumu pasaules nihilismu. Protams, vēsturiskās fantāzijas praktiķiem ir būtisks jautājums: vai šī pati noskaņa saglabātos, ja kara iznākums būtu citādāks? Varbūt vērtību pagrimums ir neatkarīgs no ģeopolitiskajiem notikumiem? Raidījumā tradicionāli skanēs radiomonadoloģija. Šoreiz tas būs 86. Leibnica monadoloģijas paragrāfs.

Ir pagājis gads kopš 2022.gada 24.februāra, kad Krievijas federācija uzsāka militāru agresiju un pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai. Dažu politikas ekspertu prognozes par konflikta atrisināšanu īsā termiņā nav piepildījušās, tāpēc ir jāpieņem, ka kara noteiktā realitātē mēs visticamāk dzīvosim vēl kādu laiku. Karš, pirmkārt, ir fiziska tiešamība visiem, kas atrodas tuvu frontes līnijām un cieš no Krievijas militārajām aktivitātēm. Tomēr nedrīkst nenovērtēt ideoloģijas kareivju ieguldījumu uzvaru kaldināšanā, jo karā kā jau karā nesvarīgu sīkumu nav. Lai dziļāk aptvertu eksistenciālo situāciju, kurā mēs esam iemesti, Fono-Grāfa veidotāji visu šo gadu ir strādājuši pie projekta “Marasms 1985” un ir pavisam tuvu šī krājuma laišanai pasaulē. Tāpēc kara gadadienas raidījumā aplūkosim aktuālos ģeopolitiskos notikumus kā marasmātisku procesu kulmināciju. 20.gs. lielos pasaules karus slaveni rakstnieki un filozofi nereti ir raksturojuši kā absurda un bezjēdzības manifestāciju. Mūslaiku karš pieprasa jaunu valodu un jaunu vārdnīcu, kur tieši ‘marasms’ iespējams ir pats ietilpīgākais, vispatverošākais nojēgums šobrīd notiekošo kultūras procesu pareizai izpratnei. Marasmā, līdzās tā vēsturiskajai, politiskajai, ētiskajai dimensijai neapšaubāmi pastāv arī estētiskā, tāpēc raidījumā uz sarunu aicināsim arhitektu Helviju Savicki, kura interešu lokā ietilpst militārās arhitektūras un infrastruktūras izpēte. Arhitektūra filozofiem bieži kalpojusi par analoģiju domāšanai, tādējādi bunkuri, raķešu šahtas, angāri, militāro komunikāciju mezgli kļūst par vēsturisko apziņas formu liecībām.   Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 83.paragrāfa lasījums.

Raidījums Fono-grāfs šonedēļ izskan nozīmīgā datumā, Latvijas neatkarības proklamācijas gadadienā. Arī citos gados raidījumos esam aplūkojuši notikumus, kas tiek atzīmēti valstiskā mērogā,  piemēram, kad Lāčplēša dienā pievērsāmies filozofiem Pirmā pasaules kara ierakumos vai, maija svinību ietvaros, pasaules un Latvijas izcilāko domātāju likteņiem Otrajā pasaules karā. 18. novembris ir Latvijas dibināšanas diena. Līdzīgi kā citu nozīmīgu pasaulvēsturisku notikumu gadījumā, arī valsts veidošanā iesaistījās filozofi, gan tiešā veidā, gan veidojot norišu intelektuālo fonu. Tāpēc raidījums svētku noskaņā aplūkos Latvijas filozofu pārdomas par valsti un valstiskumu, kā arī viņu lomu neatkarības iegūšanā.    Raidījumā izskanēs Radiomonodoloģijas 79. paragrāfs.

Attiecībā uz mākslas darbiem gandrīz katram ir savs nelokāms viedoklis. Ik pēc kāda laika arī publiskajā telpā tiek izvērtēti atsevišķi darbi, kas ir piesaistījuši plašākas publikas viedokli. Bieži vien šie jautājumi balstās dziļi subjektīvā izpratnē par skaisto un piedienīgo. Labāka vērtējuma sniegšanai ir nepieciešams zināt ne tikai mākslas vēsturi, bet arī estētiku. Gatavojoties nākotnes iespējamajām diskusijām par mākslu, Fono-grāfs pievēršas Latvijas estētikas vēsturei, kur nozīmīgu lomu ir spēlējusi Milda Palēviča (1889-1972). Viņas dzīve varētu būt viena no notikumiem bagātākajām Latvijas filozofijas vēsturē. Viņas dzīvesgājums noveda viņu cietumā. Parīzē filozofijas studijas Sorbonā, rūpējoties par saviem diviem bērniem. Nelaimīgs mīlas sakars ar ģimnāzijas skolotāju. Ceļš no Francijas uz Latviju, kas veda apkārt pasaulei - no Francijas uz Norvēģiju, Zviedriju, Krieviju, Mandžūriju, Japānu, Šrilanku. Latvijā Palēviču varētu uzskatīt par estētikas kā nopietnas akadēmiskas disciplīnas ieviesēju, kā arī feminisma flagmani. Taču daudzos gadījumos viņas atmiņas stāstījumos parādās nelielas, bet būtiskas atšķirības. Vai tas ir atmiņas dēļ vai arī nesakritībās slēpjas kāds dziļāks motīvs? Varbūt risinājums ir skatāms estētikā kā jēdzienus un idejas viņa attiecināja ne tikai uz mākslas darbiem, bet arī pati uz savu dzīvi un notikumu vērtējumiem. Šī snedēļas raidījumā šiem un citiem jautājumiem pievērsīsies raidījums Fono-grāfs. Raidījumā tradicionāli izskanēs radiomonadoloģija un šoreiz - 76. paragrāfs.

Zinātnieku nakts ietvaros, 30. septembrī, Latvijas Radio 6 - LU Radio “NABA” un vēsturiskās fantāzijas raidījuma “Fono-Grāfs” veidotāji piedāvāja audiovizuāli performatīvu diskusiju ciklu “ARBŪZS KUBĀ” par zinātnes un varas attiecībām. Zinātnes, ideoloģijas un varas saikne ir plaši aplūkota tēma zinātnes vēstures, zinātnes socioloģijas un zinātnes filozofijas nozarēs, taču Latvijā tai veltīts nepelnīti maz ievērības. Performatīvo diskusiju ciklu veido Radio NABA vēsturiskās fantāzijas raidījuma “Fono-grāfs” veidotāji, filozofi Andrejs Balodis, Andris Hiršs un Ainārs Kamoliņš, kopā ar mākslinieci un galerijas “DOM” vadītāju Lieni Rumpi (attēlu autore). Diskusiju veido četras apmēram piecpadsmit minūšu garas epizodes, kas katra veltīta atsevišķai tēmai. 1. Epizode: Ievadoša saruna par zinātnes un varas attiecībām kopumā, par zinātnieka iesaisti varas attiecībās, par zinātnes politisko dimensiju un par šo jautājumu nozīmi refleksijā par zinātnes vietu sabiedrībā un valstī. Andrejs Balodis: Mēs [“Fono-Grāfs”] esam vēsturiskās fantāzijas raidījums, mēs esam filozofi, kas skatās uz vēstures, filozofijas, kultūras notikumiem mazliet citādi, nekā to ierasti dara štata vēsturnieki. Arī šodien mēs šajā pasākumā darīsim līdzīgi. Mūsu tēma ir zinātnes vēsture, zinātnes sociālās saites un kopējā tēma ir “zinātne un vara”. Būs četras sērijas, no kurām pirmā veltīta zinātnes un varas attiecībām. Ainārs Kamoliņš: Kāpēc vispār ir jārunā par tādu tēmu kā zinātnes un varas attiecības? Ierasti mēs domājam, ka pastāv tā saucamais “sociāls kontrakts” starp zinātniekiem un varu. Vara vai valsts pasaka, ka zinātnieki ir autonomi, var darīt, ko grib, atklāt savu patiesību, nodarboties ar eksperimentiem un tā tālāk. Kamēr tas ir nosacīti likuma robežās. Savukārt, ja mēs runājam par to, vai tas tiešām reāli tā eksistē, tad mēs redzam, ka ir ļoti lielas problēmas. Viena no tām, ja mēs runājam par filozofiskākām lietām, ir saprast, kas vispār ir zinātne un kas vispār ir vara. Jo zinātne pati par sevi nav kaut kas pašsaprotams. Principā “zinātne” kā vārds tiek ieviests tikai 19. gadsimtā. Līdz tam mēs runājām par dabas filozofiju un tamlīdzīgām lietām, un nevis tieši kā zinātni. Arī tas, ka zinātnieki, ja mēs domājam, ka viņi strādā laboratorijās, tad ne vienmēr tā ir bijis. Ir bijusi tā saucamā galma zinātne, ir bijuši zinātnieki, kas ir “zem” dažādām varām. Piemēram, monarhijas, kurās paši monarhi grib iegūt šo sociālo prestižu, kas nāk no zinātnes. Andris Hiršs: Es pieļauju, ka vairumam cilvēku pirmajā brīdī var likties, ka zinātne tiecās pēc patiesības izziņas un ka tai nav nekādas ciešas sasaistes ar varu. Bet šāda veida skatījums iederētos tādā Viduslaiku pasaules ainā un arī tur tas būtu diskutabls. Skaidrs, ka zinātne ir sasaistīta ar varu daudz un dažādos kontekstos. Ja Viduslaikos bija cits skatījums, Jaunie laiki ir tāds pavērsiena punkts, kad veidojās modernā zinātne. Var atcerēties arī to Frānsisa Bēkona slaveno frāzi “zināšanas ir vara”, kur zināšanas un vara gandrīz vai tiek pasniegtas gandrīz vai tādās tāpatības attiecībās. Ainārs Kamoliņš: Ja mēs runājam par Jaunajiem laikiem, tad ir jāatceras, ka Jaunie laiki tiek uzskatīti par modernās zinātnes sākuma punktu tādēļ, ka zinātne tiek centralizēta. Parādās karaliskā biedrība, proti, karalis ir tas, kurš nosacīti apvieno šo patiesību zem sevis. Līdz ar to viņš arī kontrolē šo te patiesības plūsmu. Tāpēc arī “fantāzijas” zinātniekiem Jaunlaikos parādās termini kā “literatūras republika” vai “vārdu republika”. Kas nozīmē, ka parādās kopistika, kas mēģina decentralizēt zinātni. Vai tā tiek centralizēta, vai tā tiek decent

Šīs nedēļas raidījuma galvenais varonis ir vācbaltu domātājs un pasaulē atzītais biologs, biosemiotikas virziena pamatlicējs Jākobs fon Ikskīls (von Uexküll) (1864–1944). Viņš ir dzimis Keblas muižā, nelielā Igaunijas miestā Mikli (Mihkli), kas atrodas Pērnavas apriņķī un cita starpā ievērojams ar to, ka šeit kādu laiku par mācītāju kalpojis Livonijas neredzīgais Indriķis. Fon Ikskīls cēlies no senas baronu dzimtas, viņa tēvs bija ievērojams politiķis, bet māte nāk no Kurzemes fon Hānu dzimtas. Bērnību viņš pavadīja Livonijā, mācījās Tallinas Domskolā un vēlāk studēja zooloģiju Tērbatas universitātē (1884–1889), kur ir bijis vācbaltu korporācijas Estonia biedrs. Fon Ikskīls nopietni aizrāvās ar bioloģiju un turpināja dzīvnieku studijas Heidelbergas universitātē, īpaši pievēršoties jūras iemītnieku izpētei – viesojās Neapoles zooloģiskajā stacijā, Monako un Tanzānijā, kur padziļināti studēja tolaik ļoti populāros jūras ežus. Zinātnieku visvairāk interesēja jautājums, kā dzīvnieki mijiedarbojas ar apkārtējo vidi. Balstoties novērojumos par dažādām būtnēm – ērcēm, medūzām, amēbām, tārpiem u.c., viņš izvirzīja pieņēmumu, ka dzīvnieks uztver apkārtni kā zīmju sistēmu. Šo dzīvnieka apkārtni fon Ikskīls nosauca par Umwelt jeb appasauli, kas ļāva viņam aplūkot dzīvos organismus ne tikai kā bioloģiskus objektus, bet arī eksistences subjektus. Umwelt jēdzienam 20.gs. ir pievērsušies un savās idejās iestrādājuši tādi nozīmīgi domātāji kā Martins Heidegers, Žils Delēzs, Džiordžio Agambēns u.c. Raidījumā būs dzirdamas reportāžas no Igaunijas mežiem, kur “Fono-Grāfs” meklēja fon Ikskīla dabas studiju iedvesmas sākotni un mēģināja rekonstruēt metodes, kas ļautu iejusties dzīvnieciskajā Umwelt. Fon Ikskīla biogrāfijas tumšās lapaspuses ir apņēmies vētīt Morālais Kalnietis, jo ir pamats runāt ne tikai par piesliešanos nacismam un tās teorētisku attaisnošanu, bet par nacisma ideoloģisko dzimšanu, kas pavisam negaidīti var tikt saistīta ar Ziemeļvidzemes un Dienvidigaunijas ģeogrāfisko lokāciju. Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 69.paragrāfs.

“Fono-Grāfs” pirmoreiz raidījuma vēsturē izskanēs tiešraidē pašā Vecgada vakarā. Tāpēc esam sarūpējuši īpašu programmu, kurā atskatīsimies uz, mūsuprāt, zīmīgākajiem aizgājušā gada notikumiem, kā arī mēģināsim ielūkoties nākotnē. Pavisam nesen kosmosa izplatījumā ir devies Džeimsa Veba teleskops, kura uzdevums ir atklāt cilvēcei vēl neizdibinātos visuma noslēpumus. Raidījumā apspriedīsim, kādus pārsteidzošus atklājumus šī ierīce varētu sagādāt filozofijas entuziastiem un Latvijas kultūrainavas pētniekiem. “Fono-Grāfa” Vecgada topā izcelsim pašas neveiksmīgākās šī gada domas un to autorus. Raidījumā esam iecerējuši atskatīties uz politiskajiem notikumiem un procesiem, ko izvērtēsim nevis no ārpolitikas vai diplomātijas, bet filozofijas un kultūrvēstures skatupunkta. Īpaši ieteikumi sagaidāmi tiem, kuri plāno Jauno gadu sagaidīt pie televizora ekrāniem, jo esam sagatavojuši prognozes par, mūsuprāt, interesantākajām gaidāmajām prezidentu, valsts vadītāju un diktatoru uzrunām. Tā kā Vecgada vakars ir runu, novēlējumu un tostu laiks, īpašas uzrunas tautai ir sagatavojuši “Fono-Grāfa” konceptuālie personāži – Morālais Kalnietis un inspektors Patafons. Lai padarītu Jaungada sagaidīšanu amizantāku, esam ierīkojuši Dzelteno stūrīti, kur iztirzāsim pašas karstākās gada baumas Latvijas un pasaules filozofijā. Vecgada vakarā īpaši populāra ir prognožu veikšana, tāpēc raidījumā aplūkosim dažas nākotnes pareģošanas metodes un izvērtēsim to ticamību. Gadu mijā grūti iztikt arī bez pavisam mistiskām nodarbēm – zīlēšanas, šķīvīšu dancināšanas, sapņu tulkošanas, sarunām ar dzīvniekiem utt. Arī mēs esam paredzējuši organizēt spiritisma seansu, kur ceram uz mūsu raidījuma varoņu atsaucību un palīdzību, kas ļaus pārvarēt laika un telpas ierobežojumus un nonākt kontaktā ar filozofu gariem un, iespējams, arī ķermeņiem. Raidījumā izskanēs īpašais Vecgada Radiomonadoloģijas 66.paragrāfs.

1921. gadā avīzes ziņo, ka Rīgas un Liepājas iedzīvotāji ir laipni aicināti apmeklēt vācu filozofa, „slavenā zinātnieka”   Rūdolfa Eikena (Eucken, 1846–1926) priekšlasījumus. Lai arī filozofu mēdz dēvēt par vismazāk zināmo Nobela prēmijas laureātu, tomēr pēdējās divās desmitgadēs, kad ir pieaugusi interese par 19. gadsimta nogales vācu domātājiem, arī Eikena mantojuma apzināšanā ir sperti nozīmīgi soļi. Filozofa arhīva izpēte Jēnā sniedz ieskatu dažos līdz šim nezināmos Latvijas intelektuālās vēstures aspektos.  Raidījuma ietvaros netiks aplūkotas visas dažādās šķautnes, kas saistās ar Jēnas profesora vizīti Latvijā pirms simts gadiem, taču fokuss būs vērsts uz Eikena viesošanos Liepājā, kur viņu sagaida un uzņem Vācijas konsulāta vadītājs Vilhelms Litens (Litten, 1880–1932), mācītājs Vilhelms Grass (Graß, 1873–1945) un filozofijas doktors Alfrēds Dāvids Zēbergs (Seeberg, 1886–?). Vai tā bija tikai sakritība, ka visi trīs Eikena pavadoņi Liepājā bija brīvmūrniecības ložas “Enkurs” brāļi? Pāris gadus pēc Eikena vizītes Liepājas ložas telpās, kurās, kā ziņoja tā laika laikraksti, norisinājās „slepenas politiskās  sapulces”, vairākas reizes ierodas policija, lai veiktu kratīšanas. Vīri melnos ķiteļos tiek nopratināti un drošības sargi sapulču telpās atrod galvaskausus, svētbildes, portretus, bronzas svečturus, karogus u.c. Pamatojoties uz aizdomām par pretvalstisku darbību, ložu uz laiku slēdz. Arī citus Eikena domubiedrus Latvijā daļa sabiedrības uzlūko ar neuzticību un aizdomām, savukārt Vācijā un Ķīnā filozofa piekritēju likteņi nereti savijās ar nacionālsociālisma uzplaukumu. Kā vērtēt Eikena filozofijas ietekmi un kāda bija profesora saikne ar Latvijas brīvmūrniekiem? Lai rastu atbildes uz jautājumiem, studijā aicināsim viesi, JL “Enkurs” atjaunotāju un pirmo Godājamo Meistaru Andri Ruģēnu. Raidījumā izskanēs Leibnica darba Monadoloģija radioiestudējuma Radiomonadoloģija 65.paragrāfs. Raidījums top ar VKKF atbalstu.  

Iepriekšējā raidījumā “Fono-grāfs” iepazīstināja ar jaunu koneptuālo varoni Inspektoru Patafonu. Viņa plašā ekspertīze ļauj raidījumam atklāt noslēpumainus atgadījumus, ko tas nespēja pašu spēkiem. Arī šoreiz būs nepieciešama viņa palīdzīgā roka. Filozofi parasti pievēršas transendentāliem jautājumiem. Sokrats pat piemin, ka filozofēšana savā ziņā ir mirstināšanās. Tāpēc daudzos gadījumos varētu šķist, ka miesa viņiem ir sekundāra garam. Iespējams tāpēc filozofu ķermeņu pēcnāves dzīve, kad gars to jau ir pametis, ir pat interesantāka par viņu biogrāfiju. Piemēram, joprojām nav atrasta Sēnā iemestā Petrusa Ramusa galva, tika nozagta pat Dž. Bentama galva no viņa publiski izstādītā ķermeņa, bet par Dekarta kaulu likteņiem ir sarakstīta pat grāmata. Šos gadījumus esam jau pieminējuši iepriekšējos raidījumos. Līdzīgā griezumā esam raidījumā runājuši arī par Kanta dzimtu. Taču šoreiz mums ir radušies jauni pavedieni, kas, iespējams, palīdzēs atklāt mistēriju, kas apvij Kanta dzimtas kauliņus. 1950.g. nezināmi vandāļi uzlauza Kanta sarkofāgu un nozaga viņa mirstīgās atliekas. Kanta brāļa - Johana Heinriha Kanta vietu neveiksmīgi mēģināja pagājušajā gadā atrast arī raidījuma veidotāji. Šie noslēpumainie atgadījumi rada pamatu dažādām konspirācijas teorijām - vai patiešām var runāt par īpašu dzimtas lāstu, varbūt slepens konglemerāts nodarbojas ar izcilā vācu filozofa dzimtas mirstīgo atlieku kolekcionēšanu u.t.t Atbildes uz šo un līdzīgiem jautājumiem mums atkal palīdzēs atbildēt detektīvs. Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 63. paragrāfs.