Advertise on podcast: Reģioni Krustpunktā

Viens no svarīgākajiem vietvaru uzdevumiem ir rūpēties par savu iedzīvotāju drošību, kā arī nodrošināt drošas patvertnes, kur patverties krīzes brīdī. Patvertņu pielāgošanai un labiekārtošanai visā Latvijā no valsts budžeta un Eiropas fondu līdzekļiem ir atvēlēti vairāk nekā 26 miljoni eiro. Par šo naudu Latvijā dažu gadu laikā iecerēts sakārtot vismaz 570 patvertnes. Vairākās vietvarās Vidzemē jau notiek aktīvi darbi, pašvaldības 3. kategorijas prasībām pielāgo savā īpašumā esošus pagrabus un iegādājās nepieciešamo aprīkojumu. Kā Vidzemes pašvaldībām veicas ar patvertņu ierīkošanu, pētīja Laura Jansone.

Zemgali dēvējam par Latvijas maizes klēti un tieši šajā reģionā lauksaimniecība ir būtiska nozare. Par to liecina kaut vai zemes cenas, kas ir augstākās visā Latvijā. Piemēram, pērn reģionā vidēji viens hektārs zemes maksāja no 6300 līdz 6500 eiro un Zemgalē tiek saražoti teju 8% no kopējā Latvijas iekšzemes kopprodukta. Raidījumā Reģioni krustpunktā šoreiz uzklausām, kā iedzīvotāji Zemgalē, divos Lietuvas pierobežas pagastos, vērtē politiķu solīto un izdarīto. Bauskas novada Kurmenes pagasts atrodas pašā Lietuvas pierobežā – vienā pusē Mēmelei ir Latvija, otrā – Lietuva. Kurmenes pagastā dzīvo nepilni 500 iedzīvotāji un Mēmeles krastā izveidotas trīs laivu nomas un atpūtas vietas, pagastā ir nelielas zemnieku saimniecības, kurās audzē graudus un kartupeļus, ir augļu dārzi, saimnieki audzē govis un gaļas liellopus. Aizkraukles novada Mazzalves pagastā kādreiz bija 1200 iedzīvotāji, tagad nepilni 900. Lielākais darba devējs Mazzalvē ir valsts sociālās aprūpes centra Latgale filiāle „Mēmele” ar 126 darba vietām. Mazzalvē, atšķirībā no Kurmenes, joprojām ir pamatskola, ir zemnieku saimniecības un liellopu izsoļu nams, iedzīvotāji individuāli strādā meža darbos.

Turpinot vērtēt politiķu dotos solījumus, šoreiz dodamies uz Valmieras novadu Vidzemē. Šeit iepriekšējās Saeimas vēlēšanās bija viena no augstākajām vēlētāju aktivitātēm, tomēr šoreiz cilvēki uzskata, ka pieņemt lēmumu, par ko balsot, ir ļoti grūti. Vai lasīt partiju programmas, vai vērtēt personību paveikto, vai varbūt sekot deputātu kandidātu aktivitātēm sociālajos medijos, to kopā ar Valmieras novada iedzīvotājiem skaidro Laura Jansone.  Lai arī daudziem varētu šķist, ka Vidzemē dzīvo pārtikuši cilvēki, jo šeit ir daudz sakoptu pilsētu un uzņēmumu, statistika tomēr uzrāda daudz sliktāku ainu. Jā, galvenā ir Vidzemes pilsēta Valmiera, kur dzīves līmenis ir otrs lielākais aiz Rīgas, proti, iekšzemes kopprodukts te sasniedz 28 tūkstošus uz vienu iedzīvotāju, bet kopumā situācija ir daudz bēdīgāka. pēdējie iekšzemes koprodukta dati rāda, ka Vidzemei priekšā ir ne tikai Rīgas un pierīga, bet arī Kurzeme un Zemgale. Vidzemes attīstība nav vienmērīga un arī iedzīvotāju tajā nav daudz.

Pēc mēneša būs Saeimas vēlēšanas, tāpēc septembrī katru trešdienu raidījumā Reģioni krustpunktā uzklausīsim, kā iedzīvotāji reģionos vērtē politiķu solīto un izdarīto un ko no Saeimas deputātiem gaida nākotnē. Šoreiz dodamies uz jaunāko Latvijas pilsētu – Carnikavu. Rīgas reģions jau daudzus gadus ir ekonomiski aktīvākais un arī ar cilvēkiem bagātākais. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2023. gadā Rīgas reģions radīja 65,8% no visas Latvijas IKP. Salīdzinājumam – otrajā vietā esošā Kurzeme – tikai 10,2%. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju starpība ir būtiska – Rīgas reģionā tas sasniedza 30440 eiro, Latgalē  – tikai 11536 eiro. Līdzīga tendence vērojama arī demogrāfijā. Rīgas reģionā 2025. gada sākumā dzīvoja gandrīz 46% Latvijas iedzīvotāju. Vienlaikus iedzīvotāju skaits tomēr samazinās pašā Rīgā, bet pieaug vairākos Pierīgas novados, piemēram, Mārupes, Ādažu, Ropažu un Salaspils novadā. Carnikavā, kas pilsētas tiesības ieguva šogad augustā, šobrīd dzīvo 5800 iedzīvotāji un kopumā Carnikavas pagastā iedzīvotāju skaits pārsniedz 11000. Pēc pēdējās reformas Carnikavas pagasts tika pievienots Ādažu novadam un jaunajā novadā dzīvo vairāk nekā 25000 iedzīvotāju.

Pēdējos mēnešos Latgalē iedzīvotāji arvien biežāk saņem šūnapraides brīdinājumus par iespējamu apdraudējumu gaisa telpā. Lai arī vairumā gadījumu tie tiek izsūtīti piesardzības nolūkos, šie signāli ietekmē gan ikdienu, gan uzņēmējdarbības vidi reģionā. Trauksmi jau cēla tūrisma nozares pārstāvji, uzsverot, ka atpūtnieki baidās braukt uz Latgali. Taču, kā ar jauno situāciju, kad drošība kļūst par ikdienu, sadzīvo lielie darba devēji un ražošanas uzņēmumi? Vai šūnapraides brīdinājumi ietekmē darbu un investīciju plānus un vai maina investoru skatījumu uz Latgali?

No 1. jūlija pasažieru pārvadājumos Vidzemē gaidāmas pārmaiņas. Limbažu un Siguldas novadu maršrutos vēsturisko pārvadātāju “CATA” nomainīs Valmieras novada pašvaldībai piederošais transporta uzņēmums “VTU Valmiera”, kas uzvarēja Autotransporta direkcijas rīkotajā konkursā. Limbažu, Siguldas un Cēsu maršrutu tīkli bija pēdējie, kur kopš 2019. gada neveiksmīgu konkursu un tiesvedību dēļ tā arī nebija izdevies noslēgt ilgtermiņa līgumu par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu. Kamēr uzņēmums “VTU Valmiera” steidz labiekārtot filiāles un apmācīt jaunus autobusu šoferus, Limbažu novada pašvaldībā neslēpj bažas, vai uzņēmumam pietiks kapacitātes visus maršrutus izbraukāt kā līdz šim. Tikmēr Siguldā uz pārmaiņām raugās daudz optimistiskāk.  Ir darba dienas pēcpusdiena. Limbažu autoostā ik pa brīdim piestāj kāds mikroautobuss, kurš atved pasažierus no novada ciematiem. Izbraukšanas laiku gaida arī lielizmēra autobusu vadītāji. Tie gan pārsvarā dodas tālāk – uz Saulkrastiem, Ainažiem vai Rīgu. Šos autobusus rotā uzņēmuma “CATA” zīmols. Tas pārvadājumus šajā teritorijā nodrošinājis ilgus gadus. No Viļķenes reisa teju kā atgriezies šoferis Atis Eglītis. Viņš par autobusa vadītāju strādā visu dzīvi – pie stūres aizripojuši jau 46 darba gadi. Autobusa vadītājs pastāsta, ka jaunais pārvadātājs “VTU Valmiera” aicinājis uzņēmuma “CATA” šoferus uz tikšanos, piedāvājot darbu, bet vadītāju atsaucība nav bijusi liela. Viņš pats tajā gan nav piedalījies, jo bijis sasirdzis. Autobusa vadītāja alga šeit esot vidēji tūkstoš eiro uz rokas, un tā ir atkarīga no nobraukto reisu skaita, kilometriem un citiem aspektiem. To apstiprina arī lielizmēra autobusa vadītājs Andrejs no Saulkrastiem, kurš par šoferi strādā jau 10 gadus. Arī Andrejs ir dzirdējis par pārmaiņām Limbažu novadā, bet vadītāji Saulkrastos šim darbam neesot uzrunāti. Tikmēr Limbažu autoostā uzrunātie pasažieri par gaidāmajām pārmaiņām zina visai maz. Limbažniece Ilze uzsver – galvenais, lai autobusi kursētu laikā. Bet Jana no Lādezera bažījas, ka līdz ar pārmaiņām pieaugs biļešu cenas. Pārvadātāja meklēšana Limbažu un Siguldas maršrutu tīklos bijis gaužām garš un skandāliem apvīts process. Raidījuma veidoja Laura Jansone.

Daudzās reģionu pilsētās daudzdzīvokļu mājas galvenokārt ir būvētas padomju laikos un jaunu namu ir pavisam maz. Lai veicinātu mājokļu pieejamību ekonomiski aktīvos Latvijas reģionos, pirms četriem gadiem Ekonomikas ministrija izstrādāja zemas īres maksas daudzdzīvokļu namu celtniecības programmu. Divos gados reģionos par 42,9 miljoniem eiro plānoja uzcelt 467 zemas īres maksas dzīvokļus un divu īres namu būvniecība tika uzsākta arī Jelgavā. Raidījumā Reģioni krustpunktā dodamies uz Jelgavu, lai apskatītu, cik ērti ir jaunie īres dzīvokļi, cik tie maksā un kādus labumus no dalības valsts programmā gūst būvnieki un pašvaldība. Piecstāvu īres nams Jelgavā atrodas Ganību ielā. Pagalmā sastādīti koki un izveidots bērnu rotaļu laukums, uzceltas nojumes velosipēdiem un atkritumu konteineriem. Jaunā speciāliste kultūras jomā Eva Evelīna Juse pērn pabeigusi augstskolu un vienistabas īres dzīvoklis ir viņas pirmais patstāvīgais mājoklis. Dzīvoklis ir mazs – tikai 26 kvadrātmetri. Taisnstūra telpas vienā galā atrodas vannas istaba, blakus tai iebūvēta virtuves iekārta. “Sākumā likās ļoti šauri, ka te ir ļoti mazs dzīvoklītis. Ir iebūvēts arī katrā dzīvoklī rekuperators. Ziemas laikā, ja viņu aiztaisa ciet, uz viņa veidojas rasa, tek lejā pilieni. Vannas istabā pirmā problēma bija, ka duša tecēja. Un ļoti man patīk, ka šeit ir siltās grīdas, pats par izslēgt, ieslēgt, ja ir nepieciešams.” Īres namā Jelgavā pieprasītākie ir vienistabas un trīsistabas dzīvokļi un tos visbiežāk izvēlas ģimenes ar bērniem. Ar liftu dodos uz piekto stāvu pie Kristīnes Drabākas, kas ar vīru, militārās policijas darbinieku, un diviem bērniem dzīvo 67 kvadrātmetrus lielā trīsistabu dzīvoklī. Viesistaba apvienota ar virtuvi, bet pārējās abas istabas ir lielas, dzīvoklī ir arī divi balkoni un divas vannas istabas. “Arī priekš diviem bērniem šī būtu ļoti, ļoti laba istaba. Un tad tā ir mūs guļamistaba. Kas vēl ir ļoti forši, nav skapja nekur, jo ir atsevišķa istaba – drēbju skapja istaba. Blakus ir bērnudārzs, kas ir ļoti ērti, tur ir arī bērnudārzā baseins, apkārt visur ir nepieciešamie veikali. Ir kaut kas tāds, kas jūs neapmierina? Pagaidām nē, viss ir ļoti labi. Arī kaimiņi ļoti labi, mums ir savs kaimiņu čatiņš, šeit tiešām ir tāda komūnas sajūta. Lielāko daļu, es teiktu, kādi 80% ir tomēr ir tādas jaunākas ģimenes, kuriem ir divi, trīs, četri bērniņi.” Privātais uzņēmums “Jelgavas īres nami” Jelgavā uzbūvējis jau divas energoefektīvus piecstāvu īres namus, otrs tikko nodots ekspluatācijā. Katrā ēkā ir 58 dažāda lieluma dzīvokļi ar pilnu iekšējo apdari un santehniku. Uzņēmuma valdes loceklis Jānis Lagzdiņš stāsta, ka būvniecībā izmantotas Tukumā ražotās modulārās konstrukcijas un attīstītājs māju gan būvēja, gan pats arī tagad apsaimnieko. Nākas arī labot pa kādai celtniecības kļūdai, bet bargā ziema pierādījusi ēkas energoefektivitāti. Zemas īres maksas mājokļi ir paredzēti mājsaimniecībām ar vidējiem ienākumiem, piemēram, vienistabas dzīvokļa īpašnieka ienākumi mēnesī nedrīkst pārsniegt 1743 eiro. Jelgavas pašvaldība arī grozījusi saistošos noteikumus, palielinot minimālo ienākumu slieksni, piemēram, vienistabas dzīvokļa īrei var pieteikties, ja ienākumi ir vismaz 780 eiro mēnesī. Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Aigars Rublis stāsta, ka pašvaldības prioritāte ir piesaistīt kvalificētus speciālistus veselības aprūpes, zinātnes, sabiedriskās kārtības, kultūras un sporta jomās. Tas, ka īres namus Jelgavā būvē privātais uzņēmējs, pašvaldībai ir izdevīgi.

Vēsturisko un reiz pamesto muižu saimnieki, pēc atslēgu dabūšanas sapratuši savu sapņu izmaksas un atdūrušies pret banku negribīgo politiku, arvien biežāk cerīgi raugās uz tā dēvēto pūļa finansējumu. Citviet Eiropā tas nav nekas jauns, bet Latvijā tāda biedrošanās aktivizējas tikai pēdējos gados. Tādējādi ikviens, ieguldot kaut vai dažus simtus eiro, var kļūt par muižkungu. Bet cik ļoti tas ir pašu piļu saimnieku aicinājums tā biedroties vai tomēr izmisuma solis? Par to raidījumā Reģioni krustpunktā. Vispirms dodamies uz Padures muižu. Tur saimnieko Jānis Lazdāns. Latvijas Radio muižas saimnieku sastop kungu mājas priekšpusē ar krūmgriezi rokās frizējam ovāla formā augošo dzīvžogu. Muižas interneta lapā teikts, ka septiņus kilometrus no Kuldīgas esošais nams ir skaistākā klasicisma ēka Latvijā. Jānis Lazdāns tā domā jau vienpadsmito gadu, kopš īpašumu pakāpeniski atjauno. Kādus simts kilometrus no Padures uz Rīgas pusi starp Tukumu un Talsiem ir Zentenes muiža. Gandrīz tikpat sena kungu māja kā Padurē. Vasarā apritēs trīs gadi, kopš Zentenes muižas saimnieks ir Jānis Dubinskis. Jānis pirms četriem gadiem tika pie brīvas naudas, ko vēlējās kaut kur ieguldīt, bet gadu ilgušās sarunas ar toreizējo īpašnieku pasteidzināja Krievijas pilnapmēra karš Ukrainā, sankcijas un Krievijas pilsoņa vēlme atbrīvoties no Zentenes muižas. Pēc divu gadu domāšanas un arī roku nolaišanās un pārdzīvotas vēlmes muižu pārdot Jānis Dubinskis izlēmis, ka Zentenē veidos uzņēmējdarbības norišu centru.

Rēzeknē skolēnu skaits gadu no gada samazinās, un pašvaldībā tiek runāts par skolu tīkla pārmaiņām. Taču iecere apvienot divas dažādas skolas – vienu ar latviešu mācību plūsmu – un otru vēsturiski ar mazākumtautību programmu, kur mācības notika vēl nesen krievu valodā, ir sarežģīta. Pret ieceri iestājās daudzi vecāki no abām skolām, divu dienu laikā savācot vairāk nekā 600 parakstu. Viņi uzsvēra, ka abu skolu vērtības un līdzšinējā pieredze ir būtiski atšķirīgas. Vecākiem  iestājoties pret skolu apvienošanu jau no nākamā mācību gada, pašvaldībā ātri vien no ieceres atteicās. Un šobrīd runas par to, ka pilsētas skolu tīklā pārmaiņas nepieciešamas, ir noklusušas. Lai gan pašvaldības Izglītības pārvaldē norāda, ka reforma agrāk vai vēlāk būs. „Tas ir neizbēgami, mums ir deviņas skolas, tāds pats skaits, kāds bija pieci, desmit, 20 gadi atpakaļ, skaidrs, ka ar tādu dzimstību, mēs nevaram piepildīt šīs visas skolas, diemžēl,” atzīst Rēzeknes pilsētas Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Ustinova. Abas pamatskolas Rēzeknes 5. un 6.pamatskola atrodas pilsētas ziemeļu mikrorajonā, mācību iestādes vienu no otras šķir divu kvartālu attālums. 2020. gadā abas skolas jau skāra reforma, tās no vidusskolas pārveidoja par pamatskolām.  Pēc sešiem gadiem atkal ir aktualizēts jautājums par nepieciešamām pārmaiņām. Apvienojot abas skolas, kopējais skolēnu skaits ir prognozēts 890. Apvienošana pasargātu vienu vai otru skolu no slēgšanas, visticamāk, turpmākos desmit gadus ziemeļu rajonā izglītības reforma nebūtu vajadzīga, apvienotajai skolai būtu pieejams 100 procentu valsts finansējums un pašvaldībai būtu vieglāk prognozēt savu budžetu. Tomēr pret šo ieceri iebilst gan vienas, gan otras skolas vecāki.

Tikai katrs desmitais saimnieks Latvijā ir jaunāks par 40 gadiem. Tā ir skarba statistika, kas iezīmē paaudžu nomaiņas trūkumu lauksaimniecībā. Kāpēc jaunā paaudze vairs nevēlas saimniekot vecāku iekoptajās sētās? Vai pie vainas ir kredītu slogs, smagais darba režīms vai plašās iespējas pilsētās un ārvalstīs? Un vai nākotnē mums būs pietiekami daudz lauksaimnieku, kas kops savu mantoto zemi? Raidījumā Reģioni krustpunktā to skaidro Laura Jansone. Mālpilī, saimniecībā "Augusta zemenes", Guntars Dzērve ar sievu Intu saimnieko jau vairāk nekā desmit gadus. Viņi ir ienācēji, kuri pārņēma bijušās dārzniecības teritoriju, kur savulaik agronoms Jānis Grollis uzcēla unikālu, 22 metrus augstu vertikālo siltumnīcu. "Mēs šeit sākotnēji atbraucām kā uz pansiju ar saviem diviem zirgiem, bet laika gaitā zirgu kļuva vairāk. Kad iepriekšējais saimnieks nolēma pārtraukt darbību, mums piedāvāja šo vietu pārņemt. Esam pateicīgi Bīriņu un Groļļu dzimtām par šo iespēju un vēsturisko atbalstu," stāsta Guntars. Saimniecība ir kompakta, Guntars Dzērve tajā audzē zemenes, avenes un krūmellenes. Guntars izmanto mūsdienīgas un inovatīvas zemeņu audzēšanas metodes: zemenes aug speciālos kūdras maisos, kuri pacelti uz plauktiem krūšu augstumā, kas atvieglo ražas novākšanu. Neskatoties uz inovācijām, jautājums par pēctecību paliek atklāts. Abi dēli izvēlējušies citus ceļus. Guntars Dzērve ar sievu sev izvirzījuši mērķi šeit saimniekot vēl vismaz piecpadsmit gadus un tad gan jau laiks pats visu atkal saliks pa plauktiņiem.   Valmieras novada Mazsalacā Inese Riekstiņa ar vīru saimnieko zemnieku saimniecībā "Riekstiņi". Pēc divdesmit gadiem piena lopkopībā kopš 2012. gada viņi pievērušies gaļas liellopu audzēšanai. Šobrīd ganāmpulkā ir 33 govis un teļi. Inese atzīst, ka gaļas lopi prasa mazāk pūļu nekā piena govis, tomēr darba joprojām ir daudz. Arī viņas ģimenē bērni laukos nepaliks. "Mēs abi ar vīru esam pensijā. Jaunie vairāk negrib. Vecākais dēls dzīvo Valmierā, bet jaunākajam Mazsalaca nepatīk. Viņš strādā par ugunsdzēsēju Salacgrīvā, tur ir jūra, sociālās garantijas un stabilāka dzīve," stāsta Inese. Saimniece uzskata, ka dēli izvēlējušies citu ceļu, jo bērnībā redzējuši smago darbu lauksaimniecībā. "Ar slaucamām govīm bija, “riņķa nauda, riņķa dancis”. It kā nāca, bet tikpat ātri arī aizgāja. To nevar teikt par šiem. Te arī man paliek. Turklāt bez zināšanām te – nē. Jo es skatos, ka daudzi paziņas domā – re, kā Riekstiņi ņemas, es arī varētu, bet rezultātā čiks vien sanāk."  Saimniece tomēr uzsver, ka abi ar vīru nav mūzīgi, taču gadu no gada turpināt mudina ieguldītais darbs. Lopu nojumes sakārtotas, barība nodrošināta, visi procesi iestrādāti, kā lai tā vienkārši tam visam atmet ar roku.    Lauksaimnieku apvienībā “Zemnieku saeima” uzskata, ka paaudžu nomaiņa šobrīd ir viena no akūtākajām problēmām lauksaimniecībā. Zemnieku saimniecības “Rožkalni” saimniece Ieva Alpa-Eizenberga, viņa arī Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece, uzskata ka tā ir strukturāla problēma, tomēr Latvija šajā jautājumā nav unikāla.

Jau vairāk nekā divus gadus pašvaldībās obligāta ir vietējā policija. Novados priecājas par drošības uzlabošanos, tomēr mērķis novērst funkciju dublēšanos nav izpildījies, bet tieši pretēji – tagad pašvaldības policisti ir universālie kareivji arī citu dienestu vietā. Ar izmaiņām Pašvaldību likumā Saeima no 2024. gada noteica, ka pašvaldībām par autonomu funkciju noteikta pašvaldības policijas izveide un finansēšana. Toreiz savas policijas gan nebija tikai dažām pašvaldībām – Rēzeknei un novadam ap to, Augšdaugavas, Līvānu, Ventspils un toreiz vēl Varakļānu novadā. Pašvaldības ilgi iebilda pret jaunu obligātu funkciju un prasīja piešprici no valsts budžeta, taču, neko nedabūjušas, savas policijas beigu beigās izveidoja. Tagad novados atzīst, ka sabiedriskā kārtība līdz ar to uzlabojas, naudas arvien pietrūkst pilnvērtīgākam policijas darbam, bet būtisks trūkums ir tas, ka pašvaldību policistiem nav savas skolas.

Vimbu cope daudziem makšķerniekiem ir pirmais pavasara sezonas ­­atklāšanas pasākums. Zemgales upē Lielupē vimbu laiks sākās martā un piesaista daudzus makšķerniekus, jo, kamēr uz līdakām vai zandartiem ir nārsta liegums, vimbas no Rīgas līča dodas nārsta migrācijā uz Lielupi un tās pietekām Mūsu un Mēmeli. Šoreiz raidījumā Reģioni krustpunktā dodamies uz vimbu copi Bauskā un skaidrosim, kā licencēto vimbu zveju organizē makšķernieku biedrība Bauskā un cik tīras ir Zemgales upes. Saulainā rītā pie Mūsas upes makšķerē ap 10 vīri. Daži stāv, citi ērti iekārtojušies krēslos. Makšķernieks Vilnis izvelk vimbu. Bausku dēvē par vienu no Latvijas vimbu makšķerēšanas galvaspilsētām un šogad jau astoto reizi Bauskā notika Vimbu svētki. Stāsta Aivars Beļūns, kas pats makšķerē no četru gadu vecuma, un Māris Vaitekūns, kurš makšķerē no sešu gadu vecuma. Viņa lielākais loms vimbu makšķerēšanā bijis 1,2 kilogrami. Māris Vaitekūns ir Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrības vadītājs un organizē licencēto vimbu zveju Mūsā, Mēmelē un Lielupē. Vimbas šogad drīkst makšķerēt no 15. marta līdz 15. maijam ar licencēm, ko var iegādāties Bauskas makšķernieku biedrībā. Lielupe, Mūsa un Mēmele ir sadalīta divās zonās – A zonas licence maksā 100, B zonas – 70 eiro. Vienas dienas licence, atkarībā no zonas, maksā 10 un 8 eiro. Māris Vaitekūns stāsta, ka vimbas drīkst makšķerēt četras dienas nedēļā un ir noteikts vienā dienā izvilkto zivju skaits.

Drona sprādziens Krāslavas novadā, atlūzu atrašana kādas privātmājas teritorijā Rēzeknes novadā un brīdinājums mobilajā telefonā, ka Latvijas gaisa telpai tuvojas vēl viens drons – šie notikumi pēdējā mēneša laikā ļauj reāli apjaust, ka karš ir tepat blakus un esam tajā iesaistīti. NBS Zemessardzes 3.Latgales brigādes komandieris Pēteris Suveizda: „Elektromagnētiskās kara darbības ietekmē nomaldījušies, mēs viņus saucam par klīstošajiem droniem, viņi šķērsoja Latvijas robežu un detonēja.” Abi incidenti ar droniem gan Krāslavas, gan Rēzeknes novadā šobrīd ir Valsts drošības dienesta izmeklēšanā. Abos gadījumos Latvijas gaisa telpā ielidojušie droni bija Ukrainas izcelsmes un netika mērķtiecīgi virzīti uz Latvijas teritoriju.

Kamēr lielās komercbankas daudzviet reģionos ir nepieejamas, Latvijas lauku novados klusi, bet stabili darbojas alternatīvs finanšu instruments – krājaizdevumu sabiedrības. Cēsu novads šobrīd ir pārliecinošs līderis, apvienojot sešas šādas biedrības. Kas mudina cilvēkus izvēlēties vietējos pakalpojumus pat tad, ja kredītprocenti ir augstāki nekā komercbankās? Zosēni, kas bieži izskan laikapstākļu ziņās ar sala rekordiem, izceļas arī finanšu jomā – šeit darbojas viena no Latvijas veiksmīgākajām krājaizdevumu sabiedrībām. Vietējā iedzīvotāja Ilga, kura ikdienā uzkopj pagasta centru, pati ir biedre jau gadiem. Viņa atminas, ka aizdevums bijis nepieciešams gan zemes privatizācijai, gan bērnu skološanai un pat dēla automašīnas iegādei: "Es vēl dēlam par galvotāju biju. Toreiz rūpīgi vērtēja manus ienākumus un to, vai es varēšu atmaksāt, ja gadījumā viņš nevarēs." Zosēnu krājaizdevumu sabiedrība, kas dibināta 2000. gadā, šobrīd apvieno jau 730 biedru. Tās valdes priekšsēdētājs Jānis Livčāns norāda, ka labākā reklāma ir pašu cilvēku atsauksmes: "Cilvēki viens otram stāsta, un tā viņi nāk. Mūsu pamats ir Zosēnu, Jaunpiebalgas, Drustu un Raunas pagasti." Sabiedrības aktīvi jau tuvojas diviem miljoniem eiro. Noguldītājiem tiek piedāvātas likmes līdz 4,5 % gadā, savukārt kredītņēmējiem jārēķinās ar 8–9 %. Grāmatvede Alda Koliņa stāsta, ka aizņēmumu mērķi ir visdažādākie – no zobārstniecības un sadzīves tehnikas līdz pat eksotiskiem pirkumiem. Savukārt krājaizdevumu sabiedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Livčāns piebilst: "Mums bija vecāki, kuri bērnam mūzikas skolai vēlējās nopirkt instrumentu – flautu vai oboju par 17 000 eiro. Mēs iedevām, un viņi visu sekmīgi atmaksāja." Liela daļa klientu ir vietējie lauksaimnieki. Lauksaimnieks Kristaps Karps no Jaunpiebalgas pagasta , kurš apsaimnieko 200 hektārus, atzīst, ka krājaizdevumu sabiedrība ir operatīvāka par bankām: "Bankās izskatīšana aizņem mēnesi, un tad vēl pasaka – nē. Bet naudu degvielai vai tehnikai vajag šodien. Šeit aizej, iedod papīrus, un tev uzreiz pasaka rezultātu." Tam piekrīt arī kaimiņš Ilvars Damroze, uzsverot "savējo faktoru" un cilvēcību: "Es aizbraukšu uz banku, tur jau ļoti kompetenti cilvēki, bet es tā kā, nu, varbūt nedroši jūtos. Šeit ir, nu, tā kā mājās. Var diskutēt par jautājumiem lēti, dārgi." Interesanti, ka Zosēnu sabiedrība ir vienīgā Latvijā, kas saņēmusi atļauju kreditēt arī juridiskas personas, lai gan praktiski tas vienkāršo procesu, ko iepriekš veica caur saimniecību īpašniekiem. Turpat kaimiņos, Taurenē, krājaizdevumu sabiedrība Nēķena muižas telpās darbojas jau 30 gadus. Ar 627 biedriem un 300 000 eiro kapitālu tā izvēlējusies palikt "maza un stabila". Klientu konsultante Ineta Plūma skaidro: "Mēs palīdzam saviem iedzīvotājiem uzkrāt vai kaut ko iegādāties – remontam, auto, ārstiem." Tomēr mazajām sabiedrībām ir savi izaicinājumi. Valdes priekšsēdētāja Antoņina Paeglīte atklāj, ka viņu mērķis nemaz nav strauji augt: "Ja aktīvi pārsniedz 400 000 eiro, nepieciešams zvērināts revidents. Mēs to vienkārši nevaram atļauties." Tāpat viņa norāda uz paaudžu atšķirībām – jaunieši vairāk prot tērēt, nevis uzkrāt. Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzskata, ka šis ir uzticības jautājums: "Tas ir tomēr arī tāds vietējās kopienas uzticības jautājums, jo tur bieži vien nu izsniedz kredītus tiem, kurus pazīst, vai par kādiem, kuriem tur galvo kāds, un, un, un tā tālāk. Un neapšaubāmi, ka tādas krājaizdevumu sabiedrības ir tāds arī vietējais finanšu instruments, kur var gan noguldīt par lielākiem procentiem nekā komercbankās, un var arī saņemt kredītus." Arī pašvaldība vēsturiski ir divu novada sabiedrību biedrs. Zosēnu sabiedrības vadītājs Jānis Livčāns saredz pašvaldību lielāku iesaisti kā iespēju attīstīt reģiona ekonomiku, ieguldot tur brīvos līdzekļus. Lai gan Rozenbergs šādu iespēju nenoliedz, viņš aicina mazās sabiedrības vairāk sadarboties un nekonkurēt savā starpā. Šobrīd Latvijā pavisam darbojas 21 krājaizdevumu sabiedrība ar kopējiem aktīviem 28,6 miljonu eiro apmērā. To galvenā vērtība paliek nemainīga – naudas aprite vietējā kopienā, kur kaimiņa noguldījums palīdz cita kaimiņa attīstībai.

2025. gadā, pēc pēdējās teritoriālās reformas, Latvijā tika izveidotas 42 pašvaldības – septiņas valstspilsētas un 35 novadi. Iedzīvotājiem solīja, ka daudzi pakalpojumi, ko līdz šim varēja saņemt uz vietas pagastos, turpmāk būs pieejami digitāli. Šoreiz raidījumā Reģioni Krustpunktā skaidrojam, cik pieejami valsts un pašvaldību pakalpojumi ir tālu no novada centriem - Lietuvas pierobežā Zemgalē. Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts pakalpojumu un datu departamenta direktora vietniece Ilona Bumbiere stāsta, ka sadarbībā ar pašvaldībām VARAM jau 2015. gadā sāka veidot valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru tīklu. No 315 centriem 41 darbojas Zemgalē. Jelgavas novadā ir 17, Bauskas novadā 14, bet Dobeles novadā - trīs. Jelgavas novadā klientu apkalpošanas centri ir katrā no 17 pagastiem. Dodamies uz Vilces pagastu. No pagasta centra līdz Lietuvas robežai ir 9 km un Viktors Kuļiks stāsta, ka veikali Jonišķos ir tuvāk nekā Jelgavā. Vilces pagastā dzīvo 1400 iedzīvotāji, pagasta centrā ap 300 un tur atrodas daudzas pašvaldības iestādes. Bibliotēka, doktorāts, kur ģimenes ārsts ir, tur ir pamatskola un tur ir bērnudārzs un sporta halle. Vilces iedzīvotāja Jana stāsta, ka klientu centra pakalpojumus neizmanto. Bet pensionāre Lilita Kuļomina biežāk iegriežas nevis klientu centrā, bet bibliotēkā. Vienotajos klientu apkalpošanas centos ir pieejams dators un internets un darbinieki galvenokārt palīdz tiem iedzīvotājiem, kam nav elektroniskās indentifikācijas, bet nepieciešams sazināties ar valsts un pašvaldības iestādēm. Centru darbinieki arī konsultē pa telefonu un organizē attālinātas speciālistu konsultācijas.