Advertise on podcast: Vai zini?

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Šādu prasmi Latvijas namamātēm mācīja Otrā pasaules kara laikā. 1941. gadā laikraksts "Tālavietis" ziņoja par ēdienu gatavošanas kursiem, kuros varēšot iemācīties, kā ar 120 gramiem gaļas paēdināt četrus cilvēkus un kā pagatavot maizes ziedes, kas aizstāj sviestu. Izklausās pēc atjautīgas saimniekošanas. Taču aiz šīm receptēm rodams daudz nopietnāks stāsts – par to, kā karš mainīja gan ēdienkarti, gan priekšstatus par labu ēdienu. Kad Latviju okupēja nacistiskā Vācija, pārtiku un izejvielas sistemātiski izveda un izmantoja vācu armijas apgādei. Latvijas iedzīvotājiem palika stingri normētas pārtikas devas. Piemēram, 1942. gada aprīlī viena cilvēka nedēļas deva bija 250 gramu gaļas, 180 gramu sviesta vai citu taukvielu un 150 gramu cukura. Saimniecei, kura vēl nesen varēja izvēlēties, ko celt galdā, tagad bija jāizdomā, kā no pavisam neliela produktu daudzuma pagatavot maltītes visai ģimenei... Vairāk – audioierakstā.

Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente – Inga Žilinska  Pirms Liepājā tika nodibināta Tautas konservatorija, kvalitatīvu mūzikas izglītību varēja iegūt Gabriela Vikera (1880–1940) organizētajos Skaņu mākslas kursos. Vikers ir dzimis Viļņā. Jau kopš agras bērnības mācījies vijoles un klavierspēli, bet 19 gadu vecumā iestājies Varšavas konservatorijas čella klasē. Vikers bija pazīstams ar Jāzepu Vītolu un Alfrēdu Kalniņu. No 1913. gada Gabriels Vikers bija saistīts ar Liepāju, kur aizritēja visa viņa dzīve. Tajā pašā gadā viņš nodibināja savus mūzikas kursus, kur audzēkņiem mācīja klavieru, vijoles un čella spēli. Pirmā mācību gada beigās kursos bija jau 60 audzēkņu; 32 no viņiem mācījās klavieres, 16 – vijoli, trīs – kompozīciju un divi – dziedāšanu. Taču Vikera ieguldījums pilsētas mūzikas dzīvē neaprobežojās tikai ar kursiem. Viņš izveidoja arī kori ar 50 dalībniekiem un orķestri, darbojās kā diriģents un mūzikas kritiķis. Ar katru gadu viņa ambīcijas un vēriens pieauga. Regulāri notika Vikera kora un orķestra kursu audzēkņu koncerti. Tā, piemēram, 1919. gadā audzēkņu simfoniskais orķestris atskaņoja Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju. Savukārt pats Vikers ar saviem kolēģiem pedagogiem nereti rīkoja kamermūzikas vakarus, atgādinot publikai klasiskās mūzikas vērtības. 1934. gadā viņš izdeva jaunu mūzikas mācību grāmatu paralēli latviešu un vācu valodā. Vairāk – ierakstā.

Stāsta Anita Čerpinska, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere 1812. gada 24. jūnijā (datums pēc jaunā stila) sākās Napoleona komandēto spēku iebrukums Krievijas impērijā. Nebija tā, ka tas bija negaidīts iebrukums. Abas puses plānoja karu un abas puses bija izskatījušas iespējas gan uzbrukt, gan aizstāvēties. Napoleona karaspēkā bija ap pusmiljons karavīru no gandrīz visas Eiropas. Bez francūžiem lielākos kontingentus veidoja poļi, holandieši, austrieši, beļģi, itāļi, dažādu vācu zemju pārstāvji, bet nelielā skaitā tajā bija arī šveicieši, slovāki, serbi, horvāti un rumāņi. Lielākā daļa Napoleona karaspēka šķērsoja Lietuvas teritoriju, bet 10. korpuss, ap 30 000 karavīru sastāvā, kurus vadīja maršals Etjēns Makdonalds, jūlija sākumā ienāca Latvijas teritorijā. Šī korpusa lielāko daļu veidoja Prūsijas palīgkorpusa spēki. Pret to bija izvietots Rīgas kara gubernatora ģenerālleitnanta Magnusa Gustava fon Esena vadītais Rīgas garnizons un tam pievienojušies spēki no Kurzemes guberņas. Kurzemi un Zemgali nebija plānots aizstāvēt, tādēļ atkāpjoties no Dobeles, Jelgavas un Bauskas, Krievijas karaspēks ņēma līdzi lopus, graudu rezerves, transporta līdzekļus un citas noderīgas lietas. Aiz sevis viņi jauca tiltus, bojāja pārceltuves un vietām arī ceļus. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraies producente – Rūta Paula Lai noskaidrotu, vai upe vai ezers ir tīrs, vispirms varētu ienākt prātā piepildīt pudeli ar ūdeni un nogādāt to laboratorijā, kur iespējams izmērīt dažādus tā parametrus un meklēt dažādas piesārņojošās vielas. Tomēr ūdens ķīmiskā analīze parāda situāciju tikai parauga paņemšanas brīdī. Ja piesārņojums upē nonācis vakar, bet šodien jau aizskalots tālāk, analīzes to var arī neuzrādīt. Savukārt upes un ezera iemītnieki tur dzīvo nepārtraukti. Tie neprot runāt, tomēr to klātbūtne, daudzums un proporcijas par ūdens kvalitāti var pastāstīt ļoti daudz. Organismus, pēc kuriem iespējams spriest par vides apstākļiem, sauc par bioindikatoriem. Dažas sugas spēj dzīvot tikai ļoti tīrā, vēsā un ar skābekli bagātā ūdenī. Citas ir daudz pieticīgākas un iztur arī duļķainu, barības vielām bagātu vai ar skābekli nabadzīgu vidi. Ja jutīgās sugas pazūd, bet izturīgās sāk dominēt, tā var būt pazīme, ka ūdenstilpē kaut kas ir mainījies. Tieši tāpēc ūdens kvalitātes novērtēšanai izmanto ne tikai ūdens fizikāli ķīmiskos parametrus, bet arī aļģes, ūdensaugus, sīkos bezmugurkaulniekus un zivis. Katra organismu grupa kopējā stāstā parāda citu daļu. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa "Holivuda – Salaspilī!" lepni vēstīja avīze "Brīvā Zeme" 1934. gada augustā. Sensācijas pamats bija pirmās latviešu skaņu filmas "Tautas dēls" uzņemšana. Un kā gan kāds varēja par to neziņot, ja tās aizbildnis bija Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības galvenais propagandists Alfrēds Bērziņš? Tā nu Bērziņš sniedza žurnālistiem ne vienu vien interviju, solot kino industrijas atdzimšanu Latvijā, kuru aizsāks pirmā skaņu filma. Jau tā samērā vārgo Latvijas kino industriju bija iesaldējusi Lielā Depresija, kuras dēļ starp 1930. un 1934. gadu uz ekrāniem tā arī neiznāca neviena pilnmetrāžas mākslas filma. Pārrāvums bija ieildzis par spīti tam, ka pēdējā pirmskrīzes filma "Lāčplēsis" bija visīstākais kases grāvējs. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Tas notika 1795. gadā, kad Rubenes mācītājs un grāmatu izdevējs Kristofs Harders laida klajā grāmatu ar nosaukumu "Tā pirmā pavāru grāmata no vāces grāmatām pārtulkota". Ja mēs mēģinātu iztēloties, kas tajā rakstīts, varbūt cerētu atrast pamācību, kā izvārīt skābputru vai izcept rupjmaizi. Taču pirmā pavārgrāmata latviešu valodā nemācīja gatavot latviešu zemnieku ēdienus. Tā iepazīstināja ar pavisam citu gastronomisko pasauli – ēdieniem, kas tapa vācbaltiešu muižu virtuvēs. Interesanti, ka Harders jau grāmatas nosaukumā min "pirmā". Tam vajadzēja atstāt iespaidu, jo jau pēc gada Jelgavā iznāca otrā ar nosaukumu "Latviska pavāru grāmata muižas pavāriem par mācību visādus kungu ēdienus gārdi vārīt un sataisīt". Šis nosaukums precīzi norāda uz grāmatas lietošanas apstākļiem un liek domāt, ka ēdiena gatavotājs nebūs arī tā ēdājs. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente Inga Žilinska Liepājas mūzikas dzīve ir sena un tradīcijām bagāta. 18. gadsimta otrajā pusē šajā pilsētā vairākkārt viesojās Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons un hercogiene Doroteja. Abi bija lieli mūzikas un teātra cienītāji. Ar viņu gādību 1784. gadā starp ostas spīķeriem tika ierīkots pirmais komēdijnams, kurā notikuši gan koncerti, gan teātra izrādes. Mūzikas dzīves atbalstītājs bija arī vēlākais pilsētas galva Kārlis Gotlībs Ūlihs, kurš 1820. gadā ieradās Liepājā. Nu tolaik gandrīz ikviens inteliģents cilvēks pārvaldīja vismaz vienu instrumentu, un Ūliham tā bija flauta. Nez, kuru instrumentu spēlē Liepājas šībrīža mērs Gunārs Ansiņš? Liepāja tolaik bija ievērojams kūrorts un vasarā to apmeklēja ap 2000 peldviesu. Tad arī līdzās dažādām ārstnieciskām procedūrām un peldēm bija iespēja baudīt labu mūziku. Kūrmājā bija lieliska koncertzāle ar 500 vietām, grezns restorāns un dārza estrāde. Tur muzicēja pilsētas labākās kapelas, ko vadīja Ernsts Klāzings un Vilhelms Nordmanis. 1876. gadā, tām apvienojoties, tika atskaņota Ludviga van Bēthovena Otrā simfonija. Izcila loma filharmonijas attīstībā bija Hansam Hohapfelam, kurš Liepājā ieradās 1893. gada decembrī. Tolaik 22 gadus jaunais, labi izglītotais mūziķis tika apstiprināts Liepājas filharmonijas direktora amatā. Vairāk nekā 30 gadus viņš bijis saistīts ar mūzikas dzīvi šajā nelielajā, bet rosīgajā piejūras pilsētā. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente – Inta Zēgnere 18. gadsimta beigās Pārdaugavā izveidoja jaunu dambi. Laika gaitā tam "pielipa" tuvumā dzīvojošo Raņķu ģimenes uzvārds un jau 19. gadsimta kartēs tas ir oficiālais Raņķa dambja nosaukums. Tas ir ļoti rets gadījums Rīgas vēsturē, kad ir skaidri fiksējams, ka kādai vietai ir 18. gadsimta Rīgā dzīvojušas latviešu izcelsmes dzimtas vārds. Šī ģimene skaidri izsekojama no 1733. gada, kad Sīmanis Raņķis kļuva par Rīgas zvejnieku amata locekli. Vēlāk par zvejniekiem kļuva trīs viņa dēli. Zvejnieku amats bija vienīgais, kurš ļaudīm atļāva zvejot zivis Daugavā pie Rīgas un pārdot tās Rīgas tirgū. Vēlāk šīs pašas dzimtas locekļi bija arī pārcēlāju amatā, kuri savukārt ne tikai pārcēla cilvēkus pāri Daugavai, kas nebija ienesīgi šajā laikā, bet pārvadāja tirdzniecības preces no un uz kuģiem Rīgas reidā, kuri Daugavas sekluma dēļ nevarēja ienākt līdz pilsētai. Vairāk – ierakstā.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Raugoties uz upi, parasti vispirms pamanām ūdeni, straumi un gultni. Koki šķiet piederīgi krastam – tie veido ainavu, sniedz ēnu un traucē piekļūt ūdenim. Tomēr dabā robeža starp upi un sauszemi nav skaidri novelkama. Krasts nav tikai līnija, kas nodala divas vides, bet gan dzīva pārejas zona, kurā tās nepārtraukti mijiedarbojas. Kamēr koks aug, tas noēno ūdeni, nostiprina augsni, aiztur daļu piesārņojuma un nodrošina barību. Kad tas noveco, nolūzt un nonāk straumē, tā nozīme nebeidzas – koksne turpina veidot dzīvotnes un dažādot plūdumu. Viena no redzamākajām piekrastes koku funkcijām ir noēnojuma radīšana. Karstā vasaras dienā sekls, saulei atsegts ūdens ātri sasilst, bet zem vainagiem tā temperatūra saglabājas zemāka. Īpaši svarīgi tas ir mazajās upēs un strautos, kuros nelielais ūdens apjoms uz apkārtējās vides pārmaiņām reaģē visstraujāk. Paaugstinoties temperatūrai, samazinās arī ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, tādēļ ēna palīdz uzturēt zivīm un citiem organismiem piemērotākus apstākļus. Taču arī pilnībā aizsegta upe nav ideāls risinājums. Ūdensaugiem un aļģēm, kas ir būtiska ekosistēmas daļa, nepieciešama gaisma. Dabiskā, labas kvalitātes upē parasti mijas saulaini un noēnoti posmi, radot atšķirīgus apstākļus, kuros var līdzās pastāvēt daudzas sugas. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Lai gan Kārli Ulmani bieži iztēlo kā latvietības iemiesojumu, reti kāds atceras, ka Ulmanis lielāko daļu savas jaunības ir pavadījis ārzemēs – vispirms studējot Šveicē un Vācijā, bet nedaudz vēlāk, jau pēc piektā gada revolūcijas, pavadot sešus gadus trimdā  ASV, kur viņš bija gan laukstrādnieks, gan students, gan pasniedzējs, gan uzņēmējs. Šajā ziņā līdzīgas gaitas bija arī Ulmaņa jaunības dienu draugam Miķelim Valteram, kurš teju deviņpadsmit gadus bija politiskais trimdinieks Šveicē un Lielbritānijā. Šoreiz mums gan vairāk interesē abu pavadītais laiks Cīrihē. Ulmanis Cīrihē nonāca 1902. gada rudenī, kad viņš uzsāka lauksaimniecības studijas Federālajā Politehniskajā skolā. Politehnikums bija elitāra institūcija, un vēl arvien tas atrodas pasaules universitāšu reitingu virsotnē.  Atpazīstamu to padara arī tās slavenākais absolvents – Alberts Einšteins, kurš 1900.gadā politehnikumā  ieguva matemātikas un fizikas skolotāja diplomu. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns; raidījuma producente – Inga Saksone 4. maijā Augstākās Padomes balsošanu par neatkarības atjaunošanu tiešajā ēterā translēja gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija. Radio vidējos viļņos tai varēja sekot Zviedrijas latvieši. Par iespēju vēsturisko sēdi dzirdēt visdažādākajos veidos bija parūpējušies mūsu trimdinieki visā pasaulē. Pie Augstākās Padomes ēkas Jēkaba ielā tūkstošiem neatkarības atbalstītāju, turēdami rokās portatīvos radio, skaļi skaitīja balsis. Pēc ļoti gaidītā vairākuma sasniegšanas sēdes vadītājam Anatolijam Gorbunovam nācās lūgt sanākušos pieklusināt gaviles, lai parlaments spētu turpināt darbu. 21. augusta Konstitucionālā likuma apspriešanu netranslēja nedz sabiedriskais radio, nedz televīzija. Nedarbojās starptautiskā telefonu centrāle Rīgā. To visu bija okupējuši desantnieki. Augstākās Padomes deputāti daudz neko nezināja arī par Maskavā un citur notiekošo. Pučistu kontrolētajos tālrādes kanālos varēja redzēt gandrīz tikai Čaikovska baletu "Gulbju ezers" vai ko līdzīgu – to, ko, atbilstoši čehu rakstnieka Milana Kunderas novērojumiem, Krievija okupētajās teritorijās ieved līdz ar saviem tankiem, bet neizved arī tad, kad tanki izvākti. Taču 21. augustā padomju tanki vēl stāvēja uz visiem Rīgas pievadceļiem un tiltiem, kā arī daudzās militārajās bāzēs. Tanki, ja tā var dēvēt arī cita veida bruņu tehniku, kopā ar padomju militāristiem aiz Augstākās padomes logiem Doma laukumā sarīkoja tādu trokšņošanu, ka bija ne tikai grūti, bet arī baisi strādāt. Viņus  nevarēja palūgt uzvesties klusāk arī brīdī, kad Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti cēlās kājās, lai aplausiem sveiktu valsts neatkarību de facto. Ārpusē neviens par šo lēmumu nezināja. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā Līga Moderniece; pārraides producente – Rūta Paula Tā vienmēr sacīja pasaules apceļotājs Džeimss Krogzemis, kura dzimtas saknes no tēva puses meklējamas Ziemeļvidzemē, Rozēnos. Džeimss ir dzejnieka Ausekļa tēva brāļa Jura Korgzemja dzimtas pēctecis.  1944. gadā 19 gadu vecumā  Džeimss devās bēgļu gaitās. Tā kā viņa tēvam neizdevās izbraukt no Latvijas, Džeimsam nācās vienam pašam uzsākt dzīvi svešā malā. Viņš apguva vairākas valodas, ASV studēja ķīmiju, ieguva maģistra grādu biznesa vadībā un doktora grādu ģeogrāfijā. Bija profesors Kalifornijas Valsts universitātē un vienas amerikāņu universitātes filiālē Parīzē. Pasniedza ģeogrāfiju. Tā bija laimīga izvēle, ka Džeimss no Amerikas Austrumu krasta pārcēlās uz Bērkliju Kalifornijā, jo tieši tur kultūras ģeogrāfijas kursa auditorijā viņš satika Diānu Rowe – Oklendas vidusskolas skolotāju. Savā grāmatā "Klaidonis" viņš raksta: "Kad viņa ienāca zālē, es biju satriekts, cik viņa izskatījās skaista – ar atklātu smaidu, zilajām acīm, garajiem, blondajiem matiem un saulaino izturēšanos. Tā patiešām bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena." Vairāk – ierakstā.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente – Inta Zēgnere Rīgas rāte gadsimtiem ilgi algoja pilsētas mūziķus, un viņu pienākumi bija visai plaši – viņi spēlēja baznīcās, pilsētas svētkos un oficiālās ceremonijās, bet papildu ienākumus varēja gūt, muzicējot kāzās un citās privātās svinībās. Tādēļ nav pārsteigums, ka pilsētas mūziķi visai bieži parādās arī Rīgas rātes protokolos. Tajos varam lasīt par viņu pieņemšanu darbā, atalgojumu, pienākumiem, savstarpējiem strīdiem un reizēm pat visai asu cīņu par tiesībām muzicēt pilsētā. Pilsētas mūziķa amatu nevarēja iegūt kurš katrs. Pretendentam bija jāpierāda savas prasmes, un būtisks bija arī citu mūziķu un Rīgas Doma skolas kantora vērtējums. Un te Rīgas rātes protokolos atrodams kāds īpaši intriģējošs ieraksts. 1723. gada 16. augustā rāte izskatīja Tomāzo Albinoni lūgumu uzņemt viņu pilsētas mūziķu sastāvā. Lūgumam bija pievienota paša komponēta opera, kurai vajadzēja apliecināt viņa prasmes. Rāte norādīja uz lūdzēja "vispārzināmo meistarību" un nolēma viņu uzņemt. Ļoti iespējams, ka protokolā minētais Tomāzo Albinoni ir slavenais Venēcijas baroka komponists. Taču paliek jautājums – vai Albinoni pats jebkad ieradās Rīgā? Pagaidām to nezinām. Vairāk – portālā lsm.lv.

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Samosatas Lūkiāns, kas dzīvoja Romas impērijas laikā, bijis ļoti ražīgs mūsu ēras 2. gadsimta autors, kurš savā ziņā eksperimentēja ar antīko literāro tradīciju, ar savu devumu izvēršot mums pieejamo sengrieķu tekstu daudzveidību. Lūkiāns ir autors arī visai neparasta satura darbam "Patiesie stāsti", kurā var tikt saskatītas arī zinātniskajai fantastikai raksturīgas iezīmes. "Patiesos stāstus" ievada doma, ka it visiem ir nepieciešams kāds atelpas brīdis – gan fizisko aktivitāšu veicējiem, gan tiem, kuriem ir mentālā piepūle. Tādējādi izklaidējošā manierē autors šķietami rotaļīgi aicina uz zināmu atslodzi, piedāvājot stāstu par ceļotājiem, kurus ziņkārība mudina izzināt neparasto, tālab viņi negaidītu apstākļu dēļ nonāk visdažādākajās vietās. Šādi neparasti un negaidīti galamērķi ir, piemēram, ceļotāju nokļūšana uz Mēness, turklāt laikā, kad Mēness iedzīvotāji risina militāru konfliktu ar Saules iedzīvotājiem Rīta zvaigznes kolonizēšanas problēmas dēļ vai arī nokļūšana milzīga vaļa vēderā, ko apdzīvo dažādi iemītnieki. Vairāk – portālā lsm.lv

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga 1896. gada vasarā slavenajā Horna dārzā Majoros pie kafijas tases satikās jauns virsnieks – Vasilijs Lotarevs un jauna atraitne – Natālija Domontoviča (dzimusi Šenšina). Šo tikšanos dzejnieks iemūžinājis poēmā "Oranžās stundas rasa". Mīlestības dzirkstis uzšķīlušās no pirmā mirkļa. Velti barons Grotus, Rīgas Jūrmalas policijmeistars, centies visādi aplidot jauno atraitni un iegūt viņas labvēlību, pat izrādījis jātnieka bravūru dāmas verandas priekšā, Natālijas sirds lēma par labu Lotarevam un, kā teikts poēmā, viss beidzās ar laulībām. Pēc gada pasaulē nāca abu dēls – Igors Lotarevs, kurš vēlāk pieņem Severjaņina vārdu un kļūst par vienu no kolorītākajām un neparastākajām personībām krievu "Sudraba laikmeta" dzejas pasaulē. Līdz atzinībai ceļš gan nebija rozēm kaisīts – jaunais dzejnieks izdeva vismaz 35 brošūras par saviem līdzekļiem, bet no kritikas un arī lasītājiem bija vien klusums. Savu dzejas stilu viņš nosauca par "egofutūrismu", uzsverot savas daiļrades virzību uz nākotni kā savu redzējumu un personību kā galveno atskaites punktu un kritēriju. Slava atnāca negaidītā veidā – kāds 1910. gadā publicēts dzejolis, kur bija runa par korķa viļķi "korķa tvirtā miesā", izraisīja Ļeva Tolstoja sašutumu: (apkārt bads, trūkums, dzeršana, karātavas, bet viņš par "korķa tvirto miesu"!. Kā mēdz teikt – slikta slava mēdz būt arī ļoti laba reklāma. Piepeši visi preses izdevumi un kritiķi sāka rakstīt par dzejnieku Severjaņinu un pulka klausītāju vēlējās viņu skatīt vaigā. Pats viņš vēlāk teica, ka Tolstoja nopeltais dzejolis bija domāts kā parodija, taču bijis bezgala pateicīgs slavenajam rakstniekam, jo, pateicoties kritikai, piepeši kļuva slavens. Vairāk un plašāk – šeit!