Advertise on podcast: Vai zini?

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula    Stikla šķiedra, piena un maizes kombināti, ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīca, gaļas kombināts, mēbeļu kombināts – Valmiera 1994. gadā bija varena pilsēta. Tad, kad brīnišķīgā režisore Māra Ķimele 1994. gada 8. janvāra rītā nebrauca uz pašas režisēto izrādi III Senās mūzikas festivāla Valmierā ietvaros, viņas uzmanību neviļus nepiesaistīja Rīgas ielas asfalta segums. Gaisa temperatūra nebija mīnusos un ielas segums nedz mirdzēja, nedz laistījās fraktāļu struktūru skāvumā. Pilnīgi droši viņa tad neievēroja arī vienu no Latvijas arhitektūrā ievērojamākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem – bankas ēku Rīgas ielā 40 ar franču firmas Fichet seifu, kas pēc arhitektu Anša Kalniņa un Emmas Krēsliņas [2] projekta tapusi 1931./32. gadā. Autobuss brauca bez režisores pa Rīgas ielu tālāk pa parasto maršrutu. Dažas sekundes vēlāk viņa neievēroja arī kūpošos dūmus no katlu mājas skursteņa, veicot 90° pagriezienu no Rīgas uz Andreja Upīša ielu. Arī tipogrāfiju "Liesma" A. Upīša ielā 7 Māra Ķimele neaplūkoja pat pāris sekundes. Tas nekādi nebija iespējams. Autobuss tad nogriezās pa labi uz Beātes ielu – asfalts nemirdzēja un nelaistījās vēl joprojām. Var ticēt, ka režisore būtu bijusi gatava bez īpašām ceremonijām no autobusa kāpt ārā, kad tas iebrauca Raiņa ielā un neredzama vairs nebija arhitekta Arnolda Nikolaja Čuibes [3] projektētā, 1938./39. gadā celtā neoeklektiskā [bijusī] Valsts komercskolas ēka – tur viņas režisētajai izrādei bija jānotiek. No autobusa izkāpa senās mūzikas vokālā ansambļa "Canto" mūziķi. Dažas stundas iepriekš, Sietlā Krists Novoseličs [1] bija pabeidzis "Nirvana" [4] uzstāšanos "Center Arena" ar vārdiem: "Liels paldies, ka atnācāt, jūs esat brīnišķīga publika! Brauciet mājās prātīgi! Atcerieties, ja esat lietojuši alkoholu – nevadiet auto. Atcerieties iet balsot vēlēšanās. Atcerieties nešķērsot ielu tam neparedzētās vietās." [5] Bet "Canto" uzstāšanās bija paredzēta 17:00 ar itāļu zvaigznes Adriāno Bankjēri [6] slaveno komēdiju "Maza ballīte Karnevāla ceturtdienas vakarā pirms vakariņām" [7]. Ja man būtu bijusi humora izjūta, man "Mazā ballīte" būtu patikusi. Izrādes ievadā uz jautru sarīkojumu visus aicina Moderno Diletto tēls. Gribētos tulkot – Modernais diletants, bet google translate saka – Modernais prieks. Jau jūtama kaitinoša kņudoņa vēderā. Un jo tālāk, jo nepatīkamāk. Pēc uzrunas seko padsmit numuru virtene ar, piemēram, Kjodžas veču dziesmu, ar mīlētāju dziedājumu, ar tantes Bernadīnes stāstu par žagatu, kas lamājas. Vēl ir suņa, dzeguzes, kaķa un pūces kontrapunkts, kuru kāds asprātīgi nosaucis – "cantus fermus", muļķa mīlas madrigāls, vīna dzeršana un joki par sērkociņiem un lupatām. Respektīvi – ar katru numuru bēdīgāk. Uz atvadām "Moderno Diletto" sola drīz atgriezties ar jauniem jokiem. Apmēram tāds saturs – delartisks – šiem kumēdiņiem, ar kuriem režisore Māra Ķimele bija tikusi galā. Izrāde tika iestudēta kārtīgi. Tā ir ierakstīta Latvijas Televīzijā. Ansamblis "Canto" [8] bija lielisks un režisorei [9] nekas tur vairs nebija darāms! Kad iestudējums gatavs, režisorei ir jādod telpa izpildītājiem, jo mākslas darba atdošana publikai pilnībā attiecas uz viņiem. Šo izrādi uztvēru ļoti personiski – kāds tur vēl Modernais prieks? Vārdnīcā kļūda! Modernais diletants ir. Apvainojos. Tāpēc iestudējumu neredzēju. "Die Schuld ist nicht das gleichgültige doppelsinnige Wesen, daß die Tat, wie sie wirklich am Tage liegt, Tun ihres Selbsts sein könne oder auch nicht, als ob mit dem Tun sich etwas Äußerliches und Zufälliges verknüpfen könnte, das dem Tun nicht angehörte, von welcher Seite das Tun also unschuldig wäre. ... Unschuldig ist daher nur das Nichttun wie das Sein eines Steines..." (Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis) [10] "Vaina būtībā nav vēsa un neskaidra, it kā paveiktais, kāds tas patiesi redzams dienas gaismā, varētu vai varbūt nevarētu būt paša cilvēka darbība, it kā varētu pastāvēt kaut kas ārējs un nejaušs, kas šai darbībai nepieder, un kura dēļ tā būtu nevainīga. Gluži pretēji, īstenībā nevainība ir akmenim līdzīga bezdarbība." [11] Izmantotā literatūra Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, "Broekmans & Van Poppel" izdevniecības (Utrehta, Nīderlande), portāla livenirvana.com, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Novoselic, Krist (dzimis Komptonā 1965. g.) horvātu izcelsmes amerikāņu mūziķis, grupas "Nirvana" basģitārists, politiķis un aktīvists [2] Kalniņš, Ansis (dzimis 1903. g. – miris Rīgā 1944. g.) 1931. g. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti un Kalniņa (dz. Krēsliņa), Emma (dzimusi Valmierā 1899. g. – mirusi Rīgā 1985. g.) 1934. g. beigusi LU arhitektūras fakultāti, strādājusi privātpraksē kopā ar vīru A. Kalniņu (1934 – 1942) un citur [3] Čuibe, Arnolds Nikolajs (dz. 1908. g. Valmierā – m. 1941. g. Rīgā) 1933. gadā beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts [4] "Nirvana" – amerikāņu rokgrupa no Aberdīnas, saistīta ar Sietlas alternatīvās mūzikas ainavu, radusies 1988. g. [5] "Thanks a lot for coming, you’re a wonderful audience, have a safe ride home, remember not to drink and drive. Remember to vote, remember not to jaywalk [..]"; Kristapa Pētersona tulkojums [6] Banchieri, Adriano (dzimis Boloņā 1568. g. – miris Boloņā 1634. g.) itāļu komponists, ērģelnieks un teorētiķis. Ērģelnieks Sanmikelē, Bosko un Monte Oliveto, kur 1613. g. kļuva par abatu. Olivetāņu mūks. [7] "Il Festino nella sera del giovedi grasso avanti cena" Op. XVIII (Venezia 1608); Kristapa Pētersona tulkojums [8] senās mūzikas vokālais ansamblis "Canto" (vad. Irēna Nelsone) nomināli skaitījās amatieri – nebija aizmirsuši muzicēšanas prieku un savienoja to ar azartiski precīzu izpildījumu un izcilu stila izjūtu [9] Māra Ķimele ir viena no ievērojamākajām režisorēm Latvijas teātra ainavā, izcilība; nenovērtējams ir viņas devums Valmierai (līdz 1994. gadam viņa Valmieras Drāmas teātrī bija iestudējusi 36 lugas), īpašu vietu viņas mākslā allaž ieņēmuši tieši latviešu dramaturgu darbu iestudējumi – tie, kuriem ir paveicies būt klāt brīžos, kad režisore iestudē kādu lugu, atceras fenomenālas analītiķes spējas un prasmi atrastās cēloņsakarības sasaistīt ar pasaules kontekstu [10] Hegel, Georg Wilhelm Friedrich (dzimis Štutgartē 1770. g. – miris Berlīnē 1831. g.); citāts no Hēgelis, G. V. F. "Gara fenomenoloģija", VI, "Gars" (Hegel, G. W. F. "Phänomenologie des Geistes", VI, "Der Geist") [11] Ievas Ginteres tulkojums

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Senās Kuldīgas stāsts sākās 13. gadsimtā, kad Ventas upes kreisajā krastā tika būvēta pils. To cēla no akmeņiem, kurus veda no tuvākas un tālākas apkārtnes. Saules gaismā šķita, ka akmeņi spīd kā zelts. Mūsdienās mēs saprotam, ka gaismu atstaroja minerāli, bet vēlīnajos viduslaikos cilvēki vēl nebija tik gudri un izglītoti, tāpēc viņi runāja, ka pili būvē no zelta. Pils atradās no Ventas rumbas līdz Alekšupītes ietekai Ventā, un pirmo reizi gan tā, gan ap pili esošā apdzīvotā vieta minēta dokumentos jau 1242. gadā. No tiem laikiem saglabājušās vien atsevišķas liecības, bet vēlāko gadsimtu zīmējumos pils attēlota kā četrstūrains cietoksnis. Pamazām apkārt topošajai pilij sāka veidoties nelielas apdzīvotas vietas, kuras šodien atpazīstam kā Kuldīgas vecpilsētu. Pils būvniecību pilnībā pabeidza 1245. gadā un tuvākā un tālākā apkārtnē to dēvēja par Goldingenu, jeb, latviskojot no vācu valodas – Zelta pilsētu. Pilsētas tiesības tā ieguva 1355. gadā un, pateicoties aktīvajai tirdzniecībai, tai bija liela nozīme Hanzas savienībā. Tā kā viens no izdevīgākajiem tirgošanās ceļiem bija Venta, bet kuģiem Ventas rumba bija nepārvarams šķērslis, tad tieši tagadējā Kuldīgā notika intensīva preču izkraušana un pārkraušana. Dzīve Goldingenā turpinājās. Hercoga Jēkaba laikiem un pilsētas uzplaukumam sekoja zviedru iebrukums. Viņi, nebūdami mierā ar pilsētas nosaukumu, pārdēvēja Goldingenu par Kuldīgu, jo zviedru valodā "zelts" ir "guld". Goldingena par Kuldīgu oficiāli pārtapa vien 1919. gadā.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Esmu tik daudz un sīki rakstījis tāpēc, ka vienmēr bij daudz laika un nekā cita ko darīt." Tā 20 gadu vecumā savu dienasgrāmatu iesāk mākslinieks, klasiskā modernisma aizsācējs Latvijas mākslā, mākslas metropoles Parīzes dendijs un latviešu strēlnieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920). Pārlapojot glīti noformētās burtnīcas, tomēr nerodas iespaids, ka jaunajam māksliniekam trūcis ko darīt. Starp mācībām, zīmēšanu un gleznošanu, kā arī aktīvo sociālo dzīvi Jāzeps Grosvalds diendienā atrada laiku pierakstīt galvenos dienas notikumus un pārdomas. Pat dienās, kad autors rakstījis, ka ir "briesmīgi noguris un priecīgs, ka pusvienos tieku gultā. Visas četras dienas pēc rindas esmu gājis gulēt ap 4 – 7, un cēlies vienmēr desmitos, tā ka nav tiešām joks!" Dažādu apstākļu sakritības dēļ tieši Grosvalda mantojums ir saglabājies pilnīgāk nekā jebkuram citam 20. gadsimta latviešu māksliniekam. Bez radošā veikuma, nozīmīgu daļu Jāzepa Grosvalda kolekcijā, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veido rakstiskie materiāli – mākslinieka dienasgrāmatas un daudzās vēstules vecākajam brālim Oļģerdam. Skaidrajā un viegli noapaļotajā rokrakstā lasītājam atklājas 20. gadsimta sākuma sabiedrībai un laikmetam piederoša jauna cilvēka dzīves hronika, kura sniedz kopumā ļoti detalizētu mākslinieka ikdienas gaitu, satikto draugu un paziņu, ceļojumu iespaidu un intīmu pārdomu portretējumu. Rūpīgi noformētās burtnīcas, kurās gandrīz nav sastopamas kādas neuzmanības kļūdas vai svītrojumi un tur sastopamā valodu daudzveidība liek aptvert Eiropas kultūras apvāršņus, to autors iekārtojis pēc paša izstrādātiem principiem. Pirmajās dienasgrāmatas lapās dots visaptverošs sējuma nosaukums, piemēram, "Parīze" vai "Karš", kam seko sējuma numurs un autora monogramma, dažkārt klāt pievienojot arī savu fotoportretu. Vēl ģimnāzista gados rakstītajām dienasgrāmatām Grosvalds devis virsrakstu "Mūslaiku jaunais cilvēks", kas kā vadmotīvs izvijas cauri visām pierakstītajām burtnīcām. Gandrīz vai neatņemama Jāzeps Grosvalda dienasgrāmatas sastāvdaļa ir burtnīcas pēdējās lapās sastādītie apgūtās literatūras, mūzikas, apmeklēto izstāžu, teātra un operas izrāžu saraksti, kuru asi kritiskais pārskats un vērtējums arī meklējams pierakstos. Noslēdzot katru burtnīcu, autors veicis visai analītisku paškritiku par sevi rakstīto, kas kā sava veida rezumē palīdz raksturot katru dienasgrāmatas sējumu. Šāds gada kopsavilkums atrodams 1908. gada decembrī: "Viss, kas šeit un agrāk, šajā burtnīcā un iepriekšējās, ir teikts, iespējams, ir pilnīgi nepareizs. Es skaidri jūtu, ka daudzviet par kaut ko ir pateikts par daudz, savukārt par citu – par maz. Kopumā izteiksmes veids ir pagalam neprecīzs. Bet varbūt vēlāk būs iespējams gūt skaidrāku priekšstatu par mani.: Divdesmit divas dienasgrāmatas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, lai gan to noteikti ir bijis vairāk, aptver gandrīz visu Jāzepa Grosvalda dzīvi. Autobiogrāfiskais stāstījums seko Rīgas ģimnāzistam, viņa tālākajam ceļam uz Minheni un Parīzes privātajām mākslas skolām, bezrūpīgajai dzīves baudīšanai un ceļojumiem pa Eiropu, līdz pat dienēšanai latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē un nokļūšanai angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju, kur arī noslēdzas pēdējā no zināmajām Grosvalda dienasgrāmatām. Pateicoties Jāzepa Grosvalda asajām novērošanas spējām un prasmei ietērpt vārdos krāsas, skaņas, garšas un smaržas, šīs dienasgrāmatas uzbur gandrīz taustāmas 20. gadsimta sākuma dzīves ainas.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva  Valsts pirms valsts: pagastu reformai Vidzemē  – 160! Turaidas muzejrezervātā jau kopš 2019. gada apskatāma ekspozīcija "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis". Redzama vieta tajā ierādīta arī  lauku pašvaldībām, to dibināšanai, attīstībai un lomai valstiskuma apziņas veicināšanā latviešu sabiedrībā.  "Valsts pirms valsts": vai tas neskan pārāk provokatīvi, izaicinoši? Tomēr nē, ja atceramies brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus": ar Slātavas (Vecpiebalgas)  un Čangalienas (Jaunpiebalgas)  v a l s t ī m tajos laikos tika saprasts  p a g a s t s,  t. i., zemākā pašvaldības vienība. "Vidzemes zemnieki nodalīsies iekš pagastiem jeb v a l s t ī m," teikts 1819. gada Vidzemes zemnieku likumos. Pagasta jēdziens Latvijas vēsturē ir ļoti sens, tas sniedzas atpakaļ līdz par 13. gadsimtam vai pat vēl senākiem laikiem. Livonijas laikā, kā norāda vēsturnieks Arveds Švābe,  pagasts ne tikai aptvēris noteiktu teritoriju un tajā dzīvojošos, bet izpildījis arī zemākās varas funkcijas (administratīvā vara tolaik nav bijusi šķirta no tiesas varas).  Ar laiku pagastu vecāko pienākumi sašaurinājās līdz atbildībai par nodevu ievākšanu no pagasta iedzīvotājiem un no tiem pieprasīto klaušu pildīšanu. 1819. gada Vidzemes zemnieku likumi atcēla  dzimtbūšanu – muižnieka varu pār zemnieka personu; tomēr visa zemnieku zeme tika pasludināta par muižnieku īpašumu. Jau pirms tam – 1804. gadā – tika radītas arī pirmās  zemākās daudzfunkcionālās pašvaldību iestādes – pagastu tiesas  (tāpat kā iepriekš, arī tajās administratīvā vara vēl nebija nodalīta no tiesu varas). Ar 1819. gada zemnieku likumiem tās tika nostiprinātas un to funkcijas – konkretizētas. Pagasta tiesas atbildībā bija valsts un pagasta nodokļu iekasēšana, pagasta ceļu un tiltu uzturēšana, skolu ierīkošana, pagasta magazīnas (graudu rezervju noliktavas) iekārtošana, sabiedriskās kārtības uzturēšana, bāreņu un nespējnieku nodrošināšana un rekrūšu (karaspēkā iesaucamo) došana, kā arī uzvārdu piešķiršana un pārceļošanas atļauju (pasu) izsniegšana. Pagasta tiesas augstākais orgāns bija visu pagasta pilngadīgo vīriešu sapulce. Tā uz trim gadiem ievēlēja svarīgāko pagasta pārvaldi – pagasta tiesu. Šis, 1804./1819. gadā izveidotais pagasta pašpārvaldes modelis tomēr bija viscaur atkarīgs no muižas: bez muižas policijas (muižas īpašnieka un muižas pārvaldnieka – muižkunga) ziņas nedrīkstēja sasaukt pagasta pilnsapulci; muižas policijas piekrišana bija nepieciešama katram šīs sapulces lēmumam; tā apstiprināja kopsapulces ievēlētās pagasta amatpersonas. Jāatzīmē, ka likuma prasību par skolu ierīkošanu gandrīz nekur neizdevās īstenot: šim nolūkam bija vajadzīga zeme, bet tā atradās muižnieku rokās. Likums par Baltijas guberņu (ar tām saprata Kurzemi, Vidzemi un Igauniju) lauku pašvaldībām, kas stājās spēkā 1866. gada 19. februārī, bija daļa no Krievijas cara administrācijas uzsāktajām  liberālajām reformām, kurās centrālo vietu ieņēma dzimtbūšanas atcelšana Krievijā 1861. gadā (tai skaitā arī Latgalē jeb toreizējās Vitebskas guberņas 3 apriņķos – Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas). Galvenais ieguvums no šīs reformas bija pagasta neatkarība no muižas  – tagad pagasta valdes lēmumus vairs nevajadzēja apstiprināt muižas policijā; muižas īpašnieks gan varēja noprotestēt pagasta sapulces lēmumus.  Tomēr reforma saturēja arī izmaiņas, kas bija mazāk demokrātiskas: ja agrāk pagasta sapulcē varēja piedalīties visi pilngadīgie vīrieši, tad tagad tādas tiesības bija vienīgi saimniekiem: bezzemnieki sūtīja uz pagasta sapulci vienu pārstāvi no katriem 10 pieaugušajiem vīriešiem. Tādā kārtā  pieauga saimnieku un rentnieku loma pagasta sabiedriskajā dzīvē. Bez tam arī pagasta vecāko drīkstēja ievēlēt vienīgi no saimnieku vidus. Tomēr bezzemnieku lomas samazinājumu daļēji kompensēja paritātes princips pagasta valdē, kur pusi no tās locekļiem sastādīja saimnieki, otru pusi – bezzemnieki. Pagasta valdes funkcijas palika iepriekšējās, bet nozīmīgs solis bija pagasta tiesisko funkciju atdalīšana no administratīvi saimnieciskajām. Pagasta valdes izsniegtās pases tagad ļāva zemniekiem brīvi pārvietoties visu triju Baltijas guberņu robežās. Lai arī jaunās pagasta tiesas un valdes izpelnījušās reizēm pelnītu kritiku latviešu daiļliteratūras klasikā (piem., Apsīšu Jēkaba stāstā “Pie pagasta tiesas”, Pērsieša “Vai nu katram iztapsi?” un Doku Ata “Paugurieši), tomēr objektīvi tās bija ievērojams solis uz priekšu demokratizācijas virzienā, pakāpe ceļā uz Latvijas valstiskumu. Daudzi no vēlākās neatkarīgās Latvijas valsts darbiniekiem savu politisko pieredzi uzkrāja, darbodamies pagastu pārvaldēs. No pagastu amatpersonu ģimenēm cēlušies vairāki pazīstami Latvijas valdības locekļi, starp tiem arī Latvijas Republikas Ministru prezidents (1924–1925 un 1928–1931), vairākkārtīgs Latvijas zemkopības un ārlietu ministrs  Hugo Celmiņš (1877–1941), kurš atmiņās par savu tēvu Pēteri Celmiņu (1837–1908) raksta: "Vēl gluži jauns, ap 20 gadu, mans tēvs sācis darboties dažādos pagasta amatos, starp citu, sabijis 12 gadus kā pagasta vecākais, bijis arī zemnieku virstiesas piesēdētājs un ilgus gadus, līdz mūža beigām, draudzes konventa delegāts. Līdzdarbojies arī, kā valdes loceklis, zemkopības biedrībā. Tēvs vēl klaušu laikos bija baudījis mazu izglītību – mācījies lasīt, rakstīt un rēķināt. Viņš visu mūžu nožēloja, ka neprata ne vācu, ne krievu valodas, būdams pārliecībā, ka, valodas protot, būtu varējis ar sekmēm karot pret muižnieku privilēģijām un aizstāvēt zemnieku tiesības līdz pat senātam […] Atceros, kādu reiz tēvs man skolas gados piekodināja, kad es būšot liels, šos jautājumus neaizmirst un zemnieku tiesības aizstāvēt. Viņš bija nesavtīgs, taisnīgs un godīgs cilvēks – īsts goda vīrs, kas ieguvis lubāniešu vispārēju piekrišanu un cieņu." Pagastu pašvaldību vēsturisko  nozīmi var saprast arī plašākā vēsturiskā skatījumā. Viens no tā aspektiem – izglītība un kultūra. Ja līdz 1866. gada reformai pagastu skolas Vidzemē, kā jau teikts, bija reta, ja ne izņēmuma, parādība, tad gadus 10 pēc  šīs reformas tās jau bija izveidojušās vai katrā pagastā. Pagastu pašpārvaldei bija tieša  nozīme arī dažādu biedrību (dziedāšanas, teātra, krājaizdevu u.c.) dibināšanā, kā arī bibliotēku izveidē. 1866. gada pagastu likums zaudēja spēku pēc jaunā pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām.  Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstoš gadiem. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā – abas reizes pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību  likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis , bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia), Polijas teritorijā - mūsdienās Ukraina, dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā,  apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un iespējams tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka “skeletā”, izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, ragi, savukārt, tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā “Daugavas izstādē” 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, un aizņēma trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos. Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences

Stāsta Latvijas kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere Šoreiz pievērsīsimies slavenākajai no Latvijas ezermītnēm – Āraišu ezerpilij. To jau 19. gs. 70. gados atklāja un pirmais tajā izrakumus veica vācbaltiešu amatierarheologs Karls Georgs fon Zīverss (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), līdz kuram bija nonākušas ziņas par ap saliņu ūdenī redzētajiem pāļiem un vietējo zemnieku nostāstiem par ezerā nogrimušu pili. Šis ir laiks, kad pār visu Eiropu, īpaši vāciski runājošo telpu, veļas t.s. "pāļu būvju drudzis" (Pfahlbaufieber) – inteliģence, vēsturnieki un amatierarheologi meklē 19. gs. 50. un 60. gados Alpu kalnu ezeros atklātajām bronzas laikmeta pāļu mītnēm līdzīgas būves arī savās mītnes zemēs. Izrokot divas taisnstūrveida bedres, fon Zīverss atklāja vairākas kārtas dažāda resnuma un dažādos virzienos guļošu baļķu, daudz citu organisku materiālu, bronzas pakavsaktu un rotadatu, keramikas lauskas un dažas citas senlietas. Viņa ziņojumi par izpētes darbiem Āraišos sasniedza gan Tērbatas Universitāti, gan Berlīni un Cīrihi, izraisot lielu interesi Eiropas zinātnieku vidū. Pēc fon Zīversa uzaicinājuma, 1877. gadā 1,5 m dziļu atsegumu saliņā veica pazīstamais vācu profesors Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow), kurš bija atzīta autoritāte Alpu ezeru pāļu mītņu pētniecībā. Pamatojoties atrasto būvkoku apstrādes pēdu un senlietu materiāla izvērtējumā, viņš secināja, ka būve tapusi vēlajā dzelzs laikmetā, nevis akmens laikmetā, kā bija šķitis fon Zīversam. Šādam uzskatam nepiekrita Tērbatas Universitātes ģeoloģijas profesors un tā laika atzītākā autoritāte Austrumbaltijas aizvēsturē Konstantīns fon Grēvinks (Constantin Caspar Andreas von Grewingk), kurš noliedza ezermītņu pastāvēšanas iespējamību Austrumbaltijā un saistīja Āraišu atradumus ar viduslaikiem. Tā līdz pat 20. gs. 60. gadiem Āraišu atradumu interpretācija balstījās 19. gs. 70. gados veikto pētījumu rezultātos un tā laika pētnieku izteiktajās idejās. Arheologam Jānim Apalam 20. gs. 50. gadu beigās uzsākot Latvijas iekšzemes ūdeņu apzināšanu, no jauna tika apsekota arī ar kokiem apaugusī saliņa Āraišu ezerā, kas vēlāk kļuva par viņa galveno pētījumu objektu. Desmit izrakumu sezonās (1965-1969; 1975-1979) tika iegūta plaša zinātniskā informācija par šo līdz tam Austrumbaltijā nepētīto dzīvesvietu tipu. Lai izrakumi vispār varētu norisināties, ezera līmeni pazemināja par 1 m – izrakumi notika no zemēm uzbērta dambja ieskautos laukumos, no kuriem pieplūstošo ūdeni atsūknēja ar motorsūkņiem. Kopumā tika izpētītas aptuveni 3/4 no ezermītnes platības un to ar krastu savienojošās uzejas, bet atlikusī daļa saglabāta nākotnes pētījumiem. Sarežģīto mitro apstākļu, līdz 3 m biezā kultūrslāņa un daudzo konstrukciju dēļ izrakumi bija tehniski ļoti sarežģīti, taču iegūtie materiāli būtiski papildināja zināšanas par seno latgaļu ikdienu, saimniecību un amatniecību, īpaši pateicoties labi saglabājušamies koka priekšmetiem. Āraišu ezermītnē konstatētas viena otrai bez hronoloģiska pārtraukuma sekojušas piecas secīgas apbūves kārtas. Ļoti labi saglabājušās guļbaļķu ēku paliekas vairāku vainaga baļķu augstumā ļāvušas precīzi rekonstruēt mītnes plānojumu un ēku būvniecības paņēmienus. Vislabāk saglabājušās ir senākās apbūves ēkas, kamēr vēlākās vairāk cietušas pārbūvju un dabisku procesu dēļ. Ezermītne tika būvēta uz sekla sēkļa: sākotnēji uzbūvēja apaļkoku režģogu, ko nostiprināja ar piebērtu grunti un virs tā uzbūvēja kopēju pamatklāsta platformu, uz kuras tad celtas koka ēkas. Sākotnējais ezermītnes plānojums bijis regulārs, ar rindās izvietotām, jūgstūra un klasiskā krusta pakša paņēmienā būvētām taisnstūrveida guļbūvēm, kur katrā bija pavards, guļamās lāvas un klona grīda. Visu mītni ieskāva aizsargbūves un ar krastu savienoja nocietināta uzeja. Jaunākie radiokarbona ¹⁴C un dendrohronoloģiskie pētījumi ļāvuši precīzi konstatēt, ka ezermītnes pamatnes būvniecībai koki cirsti 836. gada ziemā. Visu tās izmantošanas laiku Āraišu ezerpili apdzīvoja latgaļu kopiena, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, amatniecību un biškopību un sastāvēja no aptuveni 100 cilvēkiem. Piektā, pēdējā, apbūve gāja bojā postošā ugunsgrēkā ienaidnieka uzbrukuma laikā ap 1000. gadu. Plašie izrakumi Āraišos kļuva ne tikai par vietu, kur pirmās prasmes arheoloģijā ieguva vairāki simti vēstures studentu un skolnieku, bet arī par populāru tūrisma objektu, kur interesenti varēja redzēt vairāk nekā 1000 gadu seno koka ēku paliekas. Izrakumus Āraišos apmeklēja arī virkne pazīstamu kultūras darbinieku un mākslinieku, kas novērtēja iespēju tiešā un pārnestā nozīmē pieskarties mūsu senatnei savām rokām. Lielā cilvēku interese iedvesmoja Jāni Apalu ķerties pie pilna izmēra ezerpils rekonstrukcijas būvniecības. Rekonstrukcijas projekts, ko kopā ar Jāni Apalu izstrādāja arhitekts Dzintars Driba, bija balstīts arheoloģiskās izpētes materiālos un etnogrāfiskās analoģijās. Lai gan rekonstrukcijas būvniecība tika uzsākta jau 20. gs. 80. gadu sākumā, tā tika atvērta apmeklētājiem tikai 1994. gadā. Arī mūsdienās turpinās rekonstrukcijas uzturēšanas un atjaunošanas darbi un tā apskatāma apmeklējot Āraišu ezerpils Arheoloģisko parku, kurā jau dažus gadus līdzās ezerpilij apmeklētāju centrā apskatāma arī ekspozīcija par latgaļu ezermītnēm, Jāni Apalu un Āraišu ezerpils izrakumos atklāto.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone 1962. gada 18. decembrī Rīgā notika pasākums, kuru iespējams definēt kā pašu pirmo Latvijas džeza festivālu. To organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Kaut arī klubam izdevās noorganizēt tikai vienu lielāku pasākumu, tas ir pirmais džeza festivāls Latvijā. KIKOK sākumi bija kinostudijas jauniešu organizētas neformālas tikšanās – diskusijas, kuros tika rādītas un apspriestas jaunākās studijas filmas, diskutēts par profesionālajiem un radošiem jautājumiem. Pasākumi noslēdzās ar saviesīgo daļu – dejām un džeza mūziku. No šiem pasākumiem tad arī pakāpeniski radās jauniešu organizācija komjaunatnes paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Tā kā kluba organizētajos pasākumos piedalījās arī citu mākslu pārstāvji – mūziķi un mākslinieki –, jau drīz pie KIKOK bija izveidojusies mūziķu grupa, kas regulāri spēlēja kluba rīkotajos pasākumos. Galvenokārt tā bija jaunā mūziķu paaudze, studenti, kas visi kā viens bija aizrāvušies ar džezu. Par kluba organizēšanas galvenajiem iniciatoriem kļuva dziedātājs un vēlāk kinoaktieris Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis, taču klubā darbojās arī konservatorijas pasniedzējs, muzikologs Pēteris Pečerskis. Jau drīz radās ideja par lielāka pasākuma organizēšanu. Tas notika tolaik A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā Radiotehnikas ielā 41 (tagad – Mūkusalas iela 72b). Kā stāsta Juris Āķis, sākotnējā iecere ir bijusi organizēt pasākumu 23. decembrī, tātad faktiski Ziemassvētkos, taču sarunās ar kluba vadību kā pasākuma datums nolikts 18. decembris. Pasākuma programmas tika iespiestas izdevniecībā "Zvaigzne", kur tolaik strādāja Jura Āķa māsa. Tomēr pasākuma galvenais idejiskais līderis un vilcējspēks ir bijis Bruno Oja, kurš bija harismātiska personība un lielisks organizators. Pēc atmiņām koncerts ir bijis 4 stundas garš, un klātienē to dzirdējuši apmēram 800 klausītāju. Koncertā ir piedalījušies piecpadsmit sastāvi, no kuriem pieci ir bijuši orķestri, bet pārējie – trio, kvarteti un kvinteti, nereti ar tiem pašiem mūziķiem mainīgās kombinācijās. Kā līderi jāmin toreiz pavisam jaunie Raimonds Raubiško, Ivars Vīgners, Ivars Birkāns, Aivars Zītars, Juris Kļava, Zigurds Rezevskis, Raimods Pauls, džeza vokālais trio (Bruno Oja, Ieva Lūkina un Džeks Polis), tobrīd ļoti populārā restorāna "Metropole" orķestra dziedātāja Mirdza Cīrule, u.c. Jura Āķa arhīvā ir saglabājusies uz lapām rakstīta festivāla koncerta secība ar dalībnieku sastāviem un spēlēto repertuāru, kā arī fotogrāfiju albums ar vairākiem desmitiem koncerta fotogrāfiju, kurās fiksēta festivāla norise. Šie saglabātie materiāli kopumā ļauj samērā precīzi noteikt mūziķu sastāvus un personālijas, spēlēto repertuāru un lielā mērā rada priekšstatu par šo notikumu. Unikāls ir fakts, ka koncerts tika ierakstīts – dažus gadus iepriekš Juris Āķis bija strādājis kā skaņu režisors Latvijas Radio, un, pateicoties tam, bija noorganizēts Latvijas Radio ieraksts – koncerta fiksācija lentē (ieraksta režisori Kārlis Grīnbergs un Zigurds Sesks). Tomēr veiktais ieraksts turpmākajos gados, visticamāk, nodzēsts, jo Latvijas Radio fonotēkā nav atrodams. Diemžēl pasākuma laiks bija izvēlēts vissliktākais iespējamais – tieši 1962. gada nogalē politiskā spriedze starp ASV un PSRS sasniedza savu apogeju saistībā ar Kubas raķešu krīzi. Šādā kontekstā amerikāņu džeza mūzikas atskaņošana varas acīs bija nepieļaujama. Varas pārstāvjus saniknoja arī fakts, ka pasākums tika noorganizēts, būtībā apejot jebkādas oficiālas iestādes. KIKOK un tā organizētais koncerts saņēma smagu kritiku no Latvijas KP vadītāja Augusta Vosa Latvijas inteliģences sanāksmē 1963. gada 3. aprīlī, kur tika nosaukts par "mazvērtīgas, pēc savas izcelsmes ārzemju džeza mūzikas "apustuli", kas propagandē džeza mūzikas sliktākos paraugus, un pat kāda I. Birkāna ierosinātos nepieļaujamos A. Borodina un F. Šopēna darbu aranžējumus". Pēc šādas kritikas KIKOK darbība tika pārtraukta un džeza vārds uz vairākiem gadiem gandrīz pilnībā pazūd no Latvijas preses slejām. Nākamais mēģinājums Latvijā organizēt džeza festivālu ir tikai 1976. gadā, kad pirmo reizi Rīgā notiek "Vasaras ritmi". Šī festivāla organizatori jau ir pavisam citi cilvēki, un 1975. gadā dibinātais Rīgas džeza klubs kļūst par vienu no nozīmīgākajiem džeza dzīves organizētājiem Latvijā līdz pat 1991. gadam. KIKOK nozīme nav tikai kā vēsturiski pirmajam džeza festivālam Latvijā. Šis pasākums deva spēcīgu impulsu tā laika jaunajiem mūziķiem un džeza faniem Latvijā turpināt spēlēt un pilnveidoties, parādīja, ka, par spīti oficiāli valdošajai nelabvēlīgajai attieksmei, ar atjautību un enerģiju ir iespējams paveikt šķietami neiespējamas lietas, un zināmā mērā arī kļuva par sava veida atskaites punktu tālākajai Latvijas džeza attīstībai, par ko uzskatāmi liecina vairuma festivāla dalībnieku tālākie likteņi. Aicinām izlasīt arī Indriķa Veitnera publikāciju "KIKOK 1962 — pirmais Latvijas džeza festivāls. Rekonstrukcija" portālā Jazzin.lv! 

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Šogad aprit 40 gadu kopš 1986. gada, kas ir viens no interesantākajiem posmiem Latvijas kino vēsturē. Tobrīd visā padomju kino sistēmā tika uzsākta "pārbūve", kuras mērķis bija padomju kino padarīt konkurētspējīgu apstākļos, kas vairs īsti nebija kontrolējami – arī padomju impērijā legāli un nelegāli ienāca pasaules filmas videoformātos. PSRS Kinematogrāfistu savienības V kongresā vienu no spilgtākajām runām teica režisors Jānis Streičs, vēršoties gan pret padomju cenzūru, gan arī pret sistēmas centralizāciju un nacionālo kultūru noniecināšanu. Pēc kongresa visā Padomju Savienībā pakāpeniski sāka izrādīt padomju cenzūras aizliegtās filmas, visai strauji kino mākslā parādījās arī jauni, drosmīgi darbi. Te spilgtākais piemērs bija  Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?", kas atstāja satricinošu ietekmi uz visu padomju sistēmu, tika plaši skatīta visā savienībā un padarīja Juri Podnieku pazīstamu arī ārvalstīs. Latvijas PSR Kinematogrāfijas komitejā 1986. gadā izveidoja Video nodaļu, kura kļuva par vienu no galvenajiem pārmaiņu veicinātājiem Latvijas kino sistēmā. Pats priecīgākais pasākums, ko videonodaļa un tās galvenais ideju ģenerētājs Augusts Sukuts sarīkoja, bija "Kino dienas 86" 1986. gada augustā. Formālais iegansts, lai saņemtu Kino komitejas un Rīgas iestāžu atbalstu, bija Padomju kino dienas svinēšana. Padomju kino diena tradicionāli tika atzīmēta 27. augustā – šajā datumā 1919. gadā Ļeņins padomju Krievijā parakstīja dekrētu par kino sistēmas nacionalizāciju. Kā rakstīja padomju prese: "Kino tika izrauts no vulgāro spekulantu rokām un atdots tautas masām." ["Kino" Nr. 21, 1972] Augustam Sukutam kopā ar kolēģiem tomēr izdevās atrast labāku iemeslu svinēšanai nekā nacionalizācija -- bija pagājuši 90 gadi, kopš Rīgā, 1896. gadā, tika izrādītas pirmās Francijas izgudrotāju brāļu Limjēru sinematogrāfa filmas. Pirmie seansi notika Kaļķu ielā, namā, kas nav saglabājies līdz mūsdienām, taču par notikumu vēsta arī piemiņas zīme Līvu laukumā. Vēlāk, kopā ar Kristīni Matīsu sarakstītajā grāmatā "Kādas ķecerības vēsture" (2009), Augusts Sukuts nodaļu par Kino dienām nosauc par "Orgasmu". Svētki kļuva par radošu ideju kulmināciju, kam sekoja nevis atslābums, bet jaunu aktivitāšu dzimšana. "Kino dienas bija mūsu pārliecība un nekaunība," teicis Augusts Sukuts. Kino deviņdesmitgadi nolēma svinēt veselu nedēļu, no 1986. gada 24. – 30. augustam, un par svētku lozungu kļuva apgalvojums "Pat zemestrīce Latvijā nespēs apturēt kino dienas!" Leģenda vēsta, ka neliela zemestrīce 30. augustā Latvijā patiešām esot reģistrēta! "Kino dienas 86" piedāvāja uz kino skatīties kā nebeidzamu priekšnesumu un pieredžu lauku. Būtiski, ka "Kino dienās" nebija robežu starp mākslas veidiem – to organizēšanā un svinēšanā piedalījās ne tikai filmu veidotāji, bet arī teātru aktieri un režisori, vizuālie mākslinieki, fotogrāfi, mūziķi, literāti. Nebija robežu arī starp filmu laikmetiem un skatītāju paaudzēm. Toreizējā Zinību namā, kas tagad atkal ir Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, bija senas kino tehnikas izstāde, un tika rādītas mēmās filmas no 20. gadsimta sākuma, bet turpat vakarā – padomju republiku jauno režisoru darbi. Pie katedrāles tika uzpūsta milzu figūra – deviņdesmitgadīgais kinovīrs. Tā kļuva par augusta nogales galveno satikšanās vietu Rīgā. Te arī jāpiebilst, ka šobrīd esam jau pieraduši pie instalācijām, interakcijām un performancēm pilsētas ielās – tobrīd tas bija neredzēts brīnums, tāpēc varam teikt, ka Kino dienas bija arī modernas mākslas un modernas vides rosinātājas Latvijā! Friča Gaiļa jeb Alberta ielā bija Sergejam Eizenšteinam veltītas akcijas, Mežaparkā – bērnu filmu varoņi, Vērmanes dārzā – kino amatieri. Jauno tehnoloģiju laikmetu pārstāvēja Pēterbaznīcā atvērtais Videosalons, kas atraktīvā veidā piedāvāja ieraudzīt to, kā top TV raidījumi, un kādus (kā tobrīd šķita) fantastiskus efektus var panākt ar video kamerām un video montāžu. Par svētku kulmināciju kļuva nedēļas noslēgums Arkādijas parkā. Novatoriski tolaik bija, ka ir nevis vienā laukumā koncentrēts grandiozs noslēguma pasākums, bet izkaisīta programma – katrā Arkādijas parka stūrītī, un arī pie un uz Māras dīķa kaut kas notika, bija apskatāmi dažādi drosmīgi objekti. Piemēram, no papīra lapām uzbūvēts piemineklis "scenārijiem, kas nav ieraudzījuši ekrāna gaismu", vai Piemineklis cilvēkam ar kinoaparātu, vai Jura Rijnieka tēlots Frankenšteins laivā līdzās no ūdens izstieptām roku mulāžām … Žurnāliste Aija Cālīte pēc "Kino dienām 86" rakstīja: "Visu sarīkojumu neaptveramības gaisotnē dzimusi neierasta sajūta: kinomākslas nepietiekamības sajūta!" ("Dzimtenes Balss", 11.09.1986.) Viss, kas notika pēc tam – radās Rīgas Videocentrs, Rīgas Kino muzejs, Starptautiskais kino festivāls "Arsenāls" – lielā mērā bija "Kino dienu 86" radītās kino nepietiekamības sajūtas rezultāts!

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente  — Inta Pīrāga Tieši tagad jūsu smadzenes aktīvi… dzēš skaņas informāciju, turklāt, apzināti. Izklausās nedaudz satraucoši. Bet tā tas ir. Katru brīdi, kad esam nomodā, mūsu dzirdes sistēma strādā. Tā saspiež haotisku, milzīgu skaņu plūsmu ap mums, saspiež nevis failos un skaitļos, bet gan vērtīgākā lietā — izdzīvošanā. Ilgi pirms inženieri izgudroja MP3 un citus skaņu saspiešanas algoritmus, evolūcija izgudroja savu skaņu saspiešanu. Un tā ir pārsteidzoši efektīva. Pavisam vienkārša, ikdienišķa situācija: iedomājieties, ka stāvat uz rosīgas ielas. Garām brauc automašīnas. Soļi. Vējš. Sarunu fragmenti. Kaut kur tuvumā zvana telefons. Dzied putns. No kafejnīcas plūst mūzika. Fiziski visas šīs skaņas nonāk jūsu ausīs vienlaikus — skaņas viļņi, kas saduras gaisā un pārklājas. Tomēr jūs tos neuztverat kā nesaprotamu trokšņu sienu. Jūs varat koncentrēties uz vienu balsi un ignorēt pārējo. Jūs pat varat sekot melodijai, kamēr blakus dārd satiksme. Tas ir tāpēc, ka smadzenes ir cītīgas datu apstrādātājas. Cilvēki var dzirdēt aptuveni no 20 līdz 20 000 herciem. Viss, kas ir zem vai virs šī diapazona, mums vienkārši... neeksistē. Ultraskaņas aparāti, suņu svilpes, sikspārņu eholokācija — mūsu smadzenēm tie varētu būt tikpat labi klusums. Tātad, to var izdzēst. Auss ir daudz jutīgāka pret vidēja diapazona frekvencēm  — īpaši tām, kurās ir cilvēka runa. Evolūcija to ir noregulējusi, lai palīdzētu mums izdzīvot: dzirdēt balsis, brīdinājumus, tuvojošos soļus. Un tad nāk viens no interesantākajiem smadzeņu trikiem: dzirdes jeb audio maskēšana. Kad noteiktā frekvencē rodas skaļa skaņa, smadzenes īslaicīgi kļūst mazāk jutīgas pret klusākām skaņām tuvējās frekvencēs. Informācija joprojām ir fiziski klātesoša, bet smadzenes nolemj, ka tā nav apstrādes vērta. Tās to izdzēš. Ja smadzenes apstrādātu katru skaņu pilnībā un pastāvīgi, mēs dažu sekunžu laikā tiktu pārslogoti. Tā vietā tās veic selektīvu saspiešanu, saglabājot svarīgo un atmetot to, kas nav svarīgs. Un tas ir tieši tas, ko dara mūsdienu audio kodeki. Kad inženieri izstrādāja digitālo audio saspiešanu — MP3 un citus —, viņi nesāka ar jautājumu: "Kā mēs saglabāsim visu skaņu?" Viņi uzdeva citādu jautājumu: ko cilvēka auss patiesībā pamana? Atbilde izrādījās: daudz mazāk, nekā varētu domāt. Saspiešanas algoritmi analizē skaņu tāpat kā dzirdes sistēma. Tie identificē, kuras frekvences ir dzirdamas, kuras maskē skaļākas skaņas un kuras detaļas smadzenes, visticamāk, neuztvers. Šīs detaļas tiek noņemtas, lai ietaupītu vietu. Bet smadzenes dara kaut ko vēl iespaidīgāku. Tās ne tikai saspiež skaņu. Tās to rekonstruē. Mēs varam atpazīt pazīstamu balsi sliktā telefona savienojumā. Mēs varam saprast runu trokšņainā telpā. Mēs varam "dzirdēt" trūkstošās notis melodijā, ko labi zinām, pat ja daļa ir nesadzirdamas. Cilvēka dzirde un smadzenes ir unikāls mehānisms — jaudīgākie procesori joprojām cīnās ar uzdevumiem, ko dzirdes sistēma veic bez piepūles: atdala balsis pūlī, identificē emocionālas nianses, lokalizē skaņu trīsdimensiju telpā. Ausis un smadzenes to dara reāllaikā, izmantojot apmēram tikpat daudz enerģijas kā ledusskapja spuldze. Tehnoloģijas neizgudroja audio kompresiju. Tās mācījās no mums. Un nākamreiz, kad uzliksiet austiņas, straumēsiet dziesmu vai koncentrēsieties uz vienu balsi trokšņainā telpā, atcerieties: jūs nedzirdat visu. Jūs dzirdat to, kas ir svarīgs. Un tā varētu būt elegantākā jebkad radītā skaņas saspiešanas sistēma. Atsauces: The human auditory system Absolute threshold of hearing

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Profesors Pauls Stradiņš (1896–1958) bija ne tikai izcils ķirurgs un medicīnas vizionārs, bet arī personība ar ļoti plašām interesēm. Profesora  lielākais vaļasprieks bija kolekcionēšana un medicīnas vēsture. Viņš bija kaislīgs vācējs, kurš kolekcionēja visu, kas saistīts ar medicīnas attīstību – senas grāmatas, mākslas darbus, aptiekas traukus un vēsturiskus priekšmetus – fotogrāfijas un pat mēbeles. Kopš 20. gadsimta 30. gadiem vāktais krājums sākotnēji atradās Rīgas pilsētas 2. slimnīcas (tagadējā Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) telpās, bet 1957. gadā Pauls Stradiņš izveidoto Medicīnas vēstures kolekciju novēlēja valstij. Tas ir viens no lielākajiem šāda veida muzejiem Eiropā, un pēc Paula Stradiņa nāves 1958. gadā tika nosaukts viņa vārdā. Pauls Stradiņš būtībā bija filantrops un mecenāts, jo sākotnēji algas medicīnas muzeja darbiniekiem maksāja no savas kabatas. Medicīnas muzeja diorāmas un maketus, kas ar māksliniecisku precizitāti restaurēja pagātnes ainas, piemēram, viduslaiku aptieku un viduslaiku pilsētu, darināja butaforiju mākslinieks Oļģerts Krūmiņš (1904–1989). Viņš arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pirmais direktors (1957–1960). Pauls Stradiņš augstu vērtēja mākslu un uzturēja ciešas attiecības ar tā laika inteliģenci. Viņš kolekcionēja latviešu mākslinieku gleznas un skulptūras, bieži apmeklēja teātrus un koncertus, uzskatot, ka ārstam ir jābūt vispusīgi izglītotam un dvēselē bagātam, lai labāk izprastu savus pacientus. Viņš labprāt bez atlīdzības lasīja lekcijas, publicēja populārzinātniskus rakstus un centās padarīt medicīnu saprotamu ikvienam. 1946. gadā, būdams Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes dekāns, uzrunā "Kamdēļ es studēju medicīnu", Pauls Stradiņš sacījis: "Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla," tā pārfrāzējot izcilā renesanses laika medicīnas reformatora Paracelza (Paracelsus; 1493–1541) vārdus. Veidojot Medicīnas muzeju, Stradiņš pieaicināja arī dažādus māksliniekus. Viņu vidū arī Jāni Robertu Tillbergu (1880–1972), kas bija muzeja idejas atbalstītājs un mākslinieciskais konsultants. Vēlāk viņi kļuva labi draugi, un Tillbergs portretējis Stradiņa ģimeni vairākās paaudzēs. Paula Stradiņa vecāku – mātes Māres un tēva Jāņa – portreti tagad glabājas Viesītes muzejā "Sēlija", jo Stradiņu dzimtas saknes meklējamas Viesītē, bet pārējo ģimenes locekļu portreti ir ģimenes īpašumā. Cieša sadarbība Paulam Stradiņam bija ar gleznotāju Leo Kokli (1924–1964), kas bija profesora meitas, gleznotājas Irēnas Stradiņas (1925–1972) skolas un studiju biedrs. Par mākslinieciski augstvērtīgāko tiek uzskatīts Leo Kokles 1963. gadā darinātais Paula Stradiņa portrets. Pēc Stradiņa pasūtījuma viņš gleznojis arī citu izcilu ārstu portretus, kuru vidū arī stetoskopa izgudrotājs – franču ārsts Renē Leneks (Laennec; 1781-1826). Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijā aplūkojams arī Stradiņa meitas, gleznotājas Irēnas Stradiņas diplomdarbs "Nikolajs Pirogovs Sevastopoles lazaretē" (1949). Stradiņa ģimenes māja ar plašo dārzu Pārdaugavā, blakus slimnīcai, kas celta 20. gadsimta 30. gadu sākumā, bija inteliģences pulcēšanās vieta, bet iekoptais dārzs – vieta mieram un pārdomām pēc garajām darba stundām operāciju zālē. Stradiņa ģimenes paziņu lokā bija daudzi tā laika izcilākie latviešu kultūras darbinieki – režisors Eduards Smiļģis (1886–1966), rakstniece un gleznotāja Hilda Vīka (1897–1963), kura cita starpā gleznojusi arī abas vecākās Paula Stradiņa meitas. Pauls Stradiņš bieži palīdzēja māksliniekiem arī kā mecenāts, iegādājoties viņu darbus vai sniedzot morālu atbalstu grūtos laikos. Pauls Stradiņš uzskatīja, ka skaista, estētiska vide un mūzika palīdz ātrāk atveseļoties. Viņš rūpējās par slimnīcas labiekārtošanu, gleznu eksponēšanu plašajos klīnikas gaiteņos un arī palātās, uzskatot to par būtisku pacientu atveseļošanās daļu. Pēc Stradiņa ierosmes slimnīcā  rīkoja koncertus, aicinot uzstāties Operas solistus. Bieži viesi bija dziedoņi Elfrīda Pakule (1912–1991) un Aleksandrs Daškovs (1914–2004). Kā atceras Paula Stradiņa jaunākā meita Asja, tad arī tēvam bija laba balss un viņam patika dziedāt, arī šūpuļdziesmas saviem bērniem. Pie Paula Stradiņa vaļaspriekiem noteikti jāmin kustīgais dzīvesveids: pārvietošanās kājām, braukšana ar divriteni, bet vasarā -  peldes Lielupē un jūrā.  Viena no profesora atziņām jeb devīzēm bija: "Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs!" Šīs mūža ieceres un mērķus viņam izdevās sasniegt un piepildīt. Avoti: Nacionālā Enciklopēdija (dažādi šķirkļi). Pieejams: https://enciklopedija.lv/ Vīksna, A., "Pa profesora Paula Stradiņa mūža takām", Rīga, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, 2018. Vīksna, A. (sast.), "Latvijas ķirurģijas profesori", Rīga, LU, RSU, PSKUS, RAKUS, 2010.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere Daudzi no mums noteikti ir dzirdējuši par un, iespējams, arī paši apmeklējuši Āraišu ezerpili – senās, no koka būvētās, nocietinātās ezermītnes rekonstrukciju Āraišu ezera saliņā Cēsu pusē. Tomēr Āraiši nav bijusi vienīgā šāda senā dzīvesvieta Latvijā – bez Āraišiem zināmas vēl deviņas citas šāda veida ezermītnes, kas visas atrodas Vidzemes augstienes ezeros Cēsu, Smiltenes, Gulbenes un Madonas novados. Gan par Āraišu ezerpils pētīšanu un augšāmcelšanu, gan pārējo deviņu ezermītņu atklāšanu varam būt pateicīgi arheologam Jānim Apalam, kuram šīs retās arheoloģisko pieminekļu grupas atklāšana un pētīšana bija viņa mūža darbs un kaislība. Viņš gan nebija pirmais, kurš Latvijas ezeros meklēja senu ezermītņu paliekas. Šis gods pienākas vācbaltiešu amatierarheologam Karlam Georgam fon Zīversam (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), kurš, vadoties no vietējo iedzīvotāju nostāstiem, Āraišu ezermītni bija atklājis un veicis tajā nelielus izrakumus jau 1876. gadā. Lai gan Āraiši kā arheoloģiska senvieta bija zināmi, lielāka saprašana par to, kas slēpjas ezera saliņā, nāca tikai līdz ar izrakumiem 20. gs. 60. gados – bet par to citā stāstā. Presē ik pa laikam, jau sākot ar 19. gs. pēdējo ceturksni, parādījās raksti ar ziņām, ka vienā vai otrā ezerā esot nogrimušas mājas vai pilis, ka peldētāji varot saskatīt pat guļbaļķu ēkas paksi ar tajā iecirstu cirvi. Par šādiem vietējo iedzīvotāju novērojumiem un daudzajām tautas teikām par lidojošiem ezeriem, kas noslīcinājuši mājas un ciemus, rakstīja novadpētnieks un dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis starpkaru periodā un vēlāk, jau pēc Otrā pasaules kara, novadpētnieks Jānis Kučers no Gulbenes puses. Tomēr līdz 20. gs. 50. gadu beigām Latvijas ezeru noslēpumi arheologiem palika neaizsniegti, jo bija jāsagaida īpaša tehniska izgudrojuma – akvalanga – izgudrošana un plašāka ieviešanās lietošanā. 20. gs. 40. gados franču nirējs Žaks Īvs Kusto (Jacques-Yves Cousteau) kopā ar inženieri Emīlu Gaņānu (Émile Gagnan) konstruēja pirmo ērti lietojamo un masveidā ražoto autonomo niršanas iekārtu, ko nodēvēja par akvalangu. Lai gan Ž. Ī. Kusto nebija ne vēsturnieks, ne arheologs, tieši viņš bieži tiek uzskatīts par zemūdens arheoloģijas aizsācēju, jo viņa pirmie panākumi kuģu vraku izpētē, kas tika aprakstīti viņa populārajā grāmatā "Klusā pasaule", radīja priekšnoteikumus zemūdens arheoloģijas straujai attīstībai 20. gs. 50. gadu beigās un 60. gados. Šo grāmatu kā iedvesmas avotu un pamudinājumu zemūdens dzīļu izpētei minējuši daudzi zemūdens arheoloģijas pionieri pasaulē. Arī 1956. gadā Latvijas Universitātē vēsturnieka izglītību ieguvušais Jānis Apals, kurš, iedvesmojies no šīs grāmatas, ne tikai apguva zemūdens niršanas prasmes, bet arī devās apsekot Latvijas ezerus, lai pārbaudītu, vai senajās teikās neslēpjas patiesības grauds un zem ūdens nav atrodamas kādas senas, arheoloģiskas liecības. Pirmā šāda ekspedīcija (tiesa, neko neatrodot) notika 1958. gadā Vestienas Kaķīša ezerā, tomēr Jānis Apals nepadevās un turpināja meklējumus arī turpmākajos gados. Intensīvākajā apzināšanas posmā, laikā līdz 1964. gadam, viņš apmeklēja 96 dažādus Latvijas ezerus, upes un mitrājus, meklējot senās apdzīvotības paliekas. Mazākā intensitātē apzināšanas darbi turpinājās arī laikā līdz 1973. gadam, apsekoto objektu kopskaitam pieaugot līdz 123. Pirmajos gados šie apsekošanas braucieni saistījās ar lielām praktiskām grūtībām – nebija pieejams kārtīgs ekspedīcijas transports, trūka profesionāla niršanas ekipējuma (piemēram, pirmais niršanas tērps bija paša Jāņa Apala šūts) un nebija arī iespējams paļauties, ka varēs uzpildīt niršanai nepieciešamos nirēja skābekļa balonus. Tāpēc lielākajā daļā ezeru, kur Jānis Apals ir niris, tas ir darīts bez akvalanga, izmantojot tikai nirēja pleznas, masku un snorkeli. Varam tikai iedomāties, cik fiziski un arī mentāli izaicinoši varētu būt, aizturot elpu, pārmeklēt dziļu dūņu segtu ezera gultni, cenšoties glumajā masā sataustīt apcirstus baļķus, pāļus vai senas keramikas trauku lauskas! Kā jau tas bieži gadās, vislielākie panākumi – un, nenoliedzami, arī milzīga veiksme – nereti ir tieši pirmajās mēģinājumu reizēs. Pirmās plašākās apzināšanas ekspedīcijas laikā 1959. gada vasarā Jānim Apalam izdevās ne tikai pierādīt, ka jau iepriekš zināmais objekts Āraišos ir sena ezermītne, bet arī atklāt vēl trīs citas, iepriekš nezināmas ezermītnes Lisas, Salu un Ušura ezeros, pie tam pēdējā no tām jau tā paša gada rudenī veicot pirmos nelielos padziļinātas izpētes darbus. Turpmākajos gados līdzīgas ezermītnes tika atklātas arī Auļukalna, Bakanu, Bricu, Dūķu, Ižezera un Liezēres ezeros. To izmēri variē no 20x20 m līdz 50x60 m; dažas no tām daļēji paceļas virs ūdens kā zemas, pārplūstošas saliņas, bet lielākā daļa mūsdienās atrodas pilnībā zem ūdens. Tikai Āraišu un Ušura ezermītnēs veikti izrakumi. Lisas ezermītnē veikta tās palieku detalizēta fiksācija zemūdens apstākļos, bet pārējās ezermītnes ir tikai apzinātas un vēl gaida savus tālākos pētītājus. Tomēr tajās visās iegūtas ar senajiem baltiem – latgaļiem – saistāmas senlietas un keramika, kas kontekstā ar citiem datiem par šīs senās baltu cilts ienākšanu Vidzemes augstienes teritorijā kopumā datē šo reti sastopamo, nocietināto dzīvesvietu tipu laikā no aptuveni 8. līdz 11. gadsimtam.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku. G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā". Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do". Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer". Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus. Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts. Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī. Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Atbildēt uz šo jautājumu precīzi varbūt nevarētu arī režisore pati, jo līdzās filmām, kas ir tieši par padomju varas veiktajām deportācijām, Dzintrai Gekai ir arī radošām personībām vai citiem vēstures notikumiem veltīti kinodarbi – taču Sibīrijas tēma ir traģiski klātesoša gandrīz visās filmās. Tieši par izsūtīšanām uz Sibīriju Dzintra Geka laikā no 2001. – 2023. gadam uzņēmusi 37 (trīsdesmit septiņas) dokumentāras filmas, to skaitā filmu ciklus "Sibīrijas dienasgrāmatas" (4 sērijas) un "Tālā zeme Sibīrija" (17 sērijas). Apjoma, informācijas un emocionālās pieredzes ziņā Dzintras Gekas veikumam pasaules kinomākslā nav daudz līdzinieku. Turklāt filmas papildina arī fonda "Sibīrijas bērni" izdotās vērienīgās grāmatas – stāstu un vizuālu liecību apkopojumi, piemēram, "Dzimuši Sibīrijā", "Mātes Sibīrijā", "Kur palika tēvi", "Šalom, Sibīrija!". Izmantojot starpvalstu vienošanos par cilvēku tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, vairums Sibīrijas tēmas filmu uzņemts reālajās Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas vietās: gandrīz 20 gadu garumā režisore brauca uz Sibīriju kopā ar kādreiz deportētajiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem. Līdzi režisorei braucienos devušies arī vēsturnieki, garīdznieki, mākslinieki. Arī filmas "Melānijas hronika" (2016) režisors Viesturs Kairišs un māksliniece Ieva Jurjāne tiešās zināšanas par Sibīriju ieguva, piedaloties fonda "Sibīrijas bērni" braucienā. Dzintra Geka teikusi: "Mūsu braucieni pa izsūtījuma vietām nav ekskursijas, tās arī nav ekspedīcijas, pat ne svētceļojumi. Tā ir izsūtīto testamenta "Pieminiet mūs!" izpilde. Katra ceļojuma ietvaros tika veikta un filmēta virkne rituālu – kapavietu iesvētīšana, piemiņas plākšņu izvietošana, Latvijas zemes izbēršana memoriālās vietās vai Sibīrijas zemes sauju vešana uz Latviju. Tomēr galvenais režisores un operatoru darbs Sibīrijas braucienos bija fiksēt liecības tiešajās izsūtījuma vietās vai tuvu tām. Izsūtīto vai viņu bērnu stāsti, kas uzklausīti nometinājuma vietās, ir emocionāli īpaši iedarbīgi, un bieži vien atklāj kādu jaunu niansi padomju varas noziegumu hronikā. Trīsdesmit septiņu filmu pievienoto vērtību – liecību par to, kas notiek ar Krievijas valsti un sabiedrību mūsdienās – droši vien tā īsti pamanījām tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā… Paradoksāli, ka pat Sibīrijas barakās Staļina laikā augušie bērni jūtas šokēti, ieraugot sādžu un arī dažu pilsētu sabrukuma ainavas 21. gadsimtā. Filmas "... un Igarka, Cerība un Taurenis" (2008) varone Nadežda saka: "Viss tā nopostīts, it kā karš būtu bijis!" Daļa Dzintras Gekas filmu, piemēram, "Sibīrijas bērni" (2001), "Sibīrijas dienasgrāmatas" (2002 – 2003), "Kur palika tēvi?" (2014) ir būvētas hronoloģiski. No daudzu cilvēku atmiņu stāstu fragmentiem izveidota mozaīka, kas detalizēti parāda norises vairāku gadu desmitu garumā – no brīža, kad padomju karavīru un vietējo aktīvistu grupas 1941. gada jūnija vai 1949. gada marta naktī ielaužas Latvijas cilvēku mājās, līdz izsūtījuma beigām 50. gadu otrajā pusē un deportāciju traumatiskajai ietekmei, kas joprojām jūtama. Savukārt citās filmās Dzintra Geka pēta atsevišķu cilvēku likteņus. Piemēram, cikla "Tālā zeme Sibīrija" (2014 – 2023) katrā sērijā varam izsekot divu līdz četru cilvēku dzīves stāstiem un būt klāt viņiem svarīgo Sibīrijas vietu apmeklējumam. Konkrētu indivīdu vai ģimeņu pieredze kļūst par ūdens lāsi, kurā redzam okeānu – šajā gadījumā tas nozīmē personisko likteņu un makrovēstures ciešu sasaistījumu. Kā parādīt, kā izteikt ciešanas, pārdzīvojumus, izpostītas dzīves – tas ir Dzintras Gekas filmu kopuma mākslinieciski pētnieciskais jautājums. Režisores izvēlētie poētiskie paņēmieni visbiežāk ir: fotogrāfijas no neatkarīgās Latvijas kontrastā ar stāstiem par baisajiem notikumiem vai fotogrāfijām izsūtījumā; deportāciju atveidošanai universāli lietotais dzelzceļa sliežu tēls; ūdens, kas skalojas pāri cilvēku portretiem; izsūtīto cilvēku vārdi, kas uzrakstos plūst kā Sibīrijas platās upes; arī mūzika – visvairāk komponista Pētera Vaska sacerēta. Kaut arī Dzintras Gekas filmās pati režisore kadrā redzama reti, un arī aizkadra komentārus, vairākās filmās rakstījuši un runājuši citi, tomēr idejiski Gekas klātbūtne ir nepārprotama. Visvairāk tā izpaužas epizožu un aculiecinieku stāstu vai pārdomu dažkārt savstarpēji papildinošajā, bet citkārt – konfrontējošajā salikumā. Piemēram, ciklā Sibīrijas dienasgrāmatas viens otram seko bijušo izsūtīto atšķirīgie skaidrojumi par to, kāpēc viņi gribējuši vai nav gribējuši bērnus; vai viņi pēc Sibīrijas spējuši mīlēt vairāk vai vispār nē; vai krievu tauta pati ir cietēja vai tā ir zemiska tauta; vai var piedot pāridarītājiem utt. Dažkārt nākas dzirdēt diskusijas par to, vai izsūtījumu var saukt par genocīdu. Dzintras Gekas filmās apkopotās liecības, īpaši attiecībā uz 1941. gada izsūtītajiem, liecina, ka tā bija akcija ar mērķi cilvēkus iznīcināt. Filmā "Reiz bija Sibīrija" (2005) režisore apgalvo: “Agapitova patiesībā bija plānota masu iznīcināšanas vieta, kas no nacistu gāzes kamerām atšķīrās ar lētāku un vienkāršāku tehnoloģiju – Sibīrijas aukstumu, badu, dizentēriju, cingu…" Dzintras Gekas filmā "Ilmārs Blumbergs" (2019) mākslinieks režisorei saka: "Uzzīmējot nāvi, tu it kā pārej tai pāri." Sibīrijas filmu pamattēma ir kā šī pāreja: no dzīves uz nāvi un (ja izdodas) atgriešanās dzīvē, izdzīvošana. "Dzīve iet uz priekšu, tā ir jādzīvo," saka kāds vīrietis cikla "Sibīrijas dienasgrāmatas" finālā. Lielākā daļa pieminēto filmu ir skatāmas fonda "Sibīrijas bērni" mājas lapā!

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Vai zini, ka arī klusums skan? Turklāt tas nav tikai poētisks salīdzinājums. Audio pasaulē eksistē tāda lieta kā bezatbalss jeb absolūtā klusuma telpas. Ja mēs ieietu šādā telpā, varētu sagaidīt, ka dzirdēsim… neko. Bet tā nav. 20. gs. piecdesmitajos gados komponists Džons Keidžs apmeklēja "klusuma telpu" Hārvardas Universitātē. Šī telpa pilnībā absorbē skaņu — bez atbalss, bez ārējām skaņām, bez reverberācijas. Sienas ir izklātas ar akustisko putu paneļiem. Grīda ir piekārta. Ir izdarīts viss, lai katru skaņu noslāpētu. Keidžs gaidīja perfektu klusumu. Tā vietā viņš dzirdēja divas skaņas. Viena bija augsta. Viena bija zema. Kad viņš jautāja inženierim, kas tās ir, atbilde viņu pārsteidza. Augstā skaņa bija viņa nervu sistēma. Zemā skaņa bija viņa asinis, kas cirkulēja. Absolūtā klusumā ķermenis kļūst dzirdams. Izrādās, ka klusums nav skaņas neesamība — tā ir ārējās skaņas neesamība. Mūsdienu bezatbalss kameras var izmērīt fona troksni pat mīnus 20 decibeliem — zem cilvēka dzirdes sliekšņa. Bet pat tur klusums nekad nav patiesi kluss. Jūsu ausis zum un zvana. Locītavas stiepjas un krakšķ. Elpošana pēkšņi kļūst dzirdama. Un smadzenes, kurām trūkst stimulācijas, sāk pastiprināt iekšējo troksni. Šī pieredze dziļi ietekmēja Keidža slavenāko darbu: 4′33″ — skaņdarbu, kurā izpildītāji nespēlē neko. Par "mūziku" kļūst klepus, čaukstēšana, elpošana un mainīgās skaņas no auditorijas un pašas telpas. Keidžs neteica, ka klusums ir tukšs. Viņš teica, ka tāds absolūts klusums neeksistē. Ikdienā mēs uztveram klusumu kā pauzi — pārtraukumu starp nozīmīgām skaņām. Bet akustiski tā ir telpa, kas piepildīta ar detaļām, kuras mēs parasti ignorējam. Mūsu smadzenes vienkārši ļoti labi prot to noskaņot. Tāpēc nākamreiz, kad domājat, ka sēžat klusumā, atcerieties: nav tā, ka jūs neko nedzirdat. Jūs dzirdat to, kas paliek pāri, kad pasaule pārstāj runāt jums apkārt.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē. Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā). Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!” Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu. Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā. Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894). Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas. Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām. Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega. Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā). Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947). Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās. Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju. Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937). Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma. Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos. Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu. 1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo. Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni. Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski. Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu. Literatūra: V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Pieejams: https://enciklopedija.lv