Advertise on podcast: Vai zini?

Stāstu sagatavojusi Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente Inta Zēgnere. Tie bija no 16. līdz 18. gadsimtam tapuši noteikumi, kas regulēja pilsētu pašpārvaldi, kārtību un dažādas sadzīves jomas. Ar jēdzienu “policija” šajā laikā saprata nevis institūciju, bet gan kārtības noteikumu kompleksu. Latvijas teritorijā esošām pilsētām par piemēru kalpoja vācu pilsētu policijas nolikumi. Tos izdeva zemju valdnieki vai pilsētu pārvaldes iestādes. Vācu vēsturnieku datubāzēs ir reģistrēti vairāk nekā 200 000 dažādu policijas nolikumu, bet tos vēl joprojām turpina vākt un apkopot. Kurzemes un Zemgales hercogistē, Pārdaugavas hercogistē un vēlāk Zviedrijas kontrolētajā Vidzemē daļa pilsētu bija izveidojusies jau viduslaikos, bet daļa – veidojās no 16. līdz 17. gadsimtam. Nekad nenoformējās viens policijas nolikums vairākās pilsētām, bet katrai bija savs. Protams, vecākie kalpoja par paraugu jaunākajiem un vienai pilsētai varēja būt vecāks un pēc tam jaunāks nolikums. Tie varēja būt spēkā pilsētā vairāku gadsimtu garumā.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Pārraides producente: Inta Zēgnere. No Baltijas guberņām rekrūšus sāka ņem 18. gs. beigām, kad dienēšanas laiks bija ierobežots uz 25 gadiem. Prioritāri muižas un vēlāk pagasti izvēlējās nodot neprecētus vīriešus, bet ne vienmēr vecpuišu bija pietiekamā daudzumā. No 1829. gada pagastā rekrūšus lozēja. Sarakstos iekļāva visus dienestam derīgos vīriešus vecumā no 17 līdz 35 gadiem. Neviens Latvijā nav saskaitījis, cik mēs esam nodevuši rekrūšus, bet ir skaidrs, ka viņu skaits sniedzas desmitos, ja ne simtos tūkstošu cilvēku. Ja rekrūtis bija precējies vai karavīrs apprecējās dzīves laikā, viņa sieva un bērni juridiski bija pakļauti Kara ministrijai. Zaldātu dēlus ar laiku sāka saukt par kantonistiem. No 7 līdz 15 gadu vecumam zēnus bija jānodod armijai, kur viņus ievietoja speciālās skolās. Jaunākus ņēma tikai tad, ja ģimene nevarēja bērnus uzturēt. Napoleona karu laikā, kad armijai trūka cilvēku, pieņēma likumu, ka arī karavīru sievu ārlaulības dēliem bija jākļūst par zaldātiem. Izbēgt no šī likteņa varēja tikai tad, ja sieviete pirms palikšanas stāvoklī izšķīrās no vīra – zaldāta. Arī tad viņai bija jāpierāda, ka vairāku gadu garumā vīrs par viņu nav licies ne zinis.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre. Programmas producente: Rūta Paula. Atverot krānu vai piepildot glāzi, reti aizdomājamies, no kurienes šis ūdens ir nācis un cik ilgs bijis tā ceļš. Latvijā mums ir pasaules mērogā īpaša un nebūt ne pašsaprotama priekšrocība – gandrīz visa centralizētā dzeramā ūdensapgāde balstās uz pazemes ūdeņiem. Ūdens, kas šodien nonāk mūsu glāzē, vēl nesen varēja būt lietus lāse, kas nolijusi tuvējā laukā. Taču tikpat labi tas varēja iesūkties zemē pirms vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem gadu. Atsevišķos Latvijas pazemes ūdeņu slāņos sastopams ūdens, kura ceļojums sācies vēl pēdējā ledus laikmeta beigās – ilgi pirms mūsu teritorijā izveidojās pirmās apmetnes, ciemi un pilsētas. Viss sākas ar nokrišņiem. Daļa lietus un kūstošā sniega iztvaiko, cita aizplūst uz grāvjiem, upēm un ezeriem, bet pārējais iesūcas augsnē. Smaguma spēka ietekmē tas pamazām virzās lejup, līdz sasniedz ar ūdeni piesātinātus smilts, grants, smilšakmens, dolomīta vai kaļķakmens slāņus - ūdens horizontus. Pazemes ūdeņus nereti iztēlojas kā lielus ezerus vai upes zem zemes, taču visbiežāk tie atrodas iežu porās, plaisās un tukšumos – līdzīgi kā šķidrums virtuves sūklī.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa  Lai gan polemika par tā dēvēto dzīvokļu krīzi starp labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem Latvijas presē bija sākusies jau 1919. gada vasarā, tās būtību un apmērus bija iespējams aptvert vien piecus gadus vēlāk. Togad Rīgas pilsētas Statistiskā valde pirmo reizi veica visaptverošu pētījumu par rīdzinieku dzīvokļiem. Rezultāti bija šokējoši – 111 471 rīdzinieks jeb 37% pilsētnieku dzīvoja mazos un pārapdzīvotos dzīvokļus. Katrā istabā mitinājās vairāk nekā divi cilvēki. Turklāt lielākajā daļā šo vienu vai divu istabu dzīvokļos bija antisanitāri apstākļi, un tie atradās namos, kuros nebija nedz elektrības, nedz tekoša ūdens. Ekstrēmākajos gadījumos mitros pagrabos, pažobelēs un šķūnīšos varēja saspiesti dzīvot pat vairākas ģimenes. Saprotams, no šīs problēmas cieta trūcīgākie rīdzinieki, kuru vairums mitinājās Grīziņkalnā un Latgales priekšpilsētā. Krīzes apmēri bija šokējoši, un jau nākamajā gadā dome atbalstīja Dzīvokļu krīzes apkarošanas komisijas nodibināšanu. Komisiju veidoja tobrīd ietekmīgi politiķi, prominenti arhitekti un pilsētplānotāji, un tā bija apveltīta ar plašām pilnvarām. Par galvenajiem apkarošanas līdzekļiem kļuva nelielu privātu īres namu kreditēšana un pašvaldības īres namu būvniecība. Patiecoties aizdevumiem tapa liela daļa Teikas apkaimes. Tikmēr pašvaldības īres namus vēl arvien varam redzēt Liepājas, Ropažu, Jāņa Asara, Ausekļa un Valērijas Seiles ielās. Komisijas ambīcijas bija vēl lielākas, tomēr iecerēto neļāva realizēt ekonomiskā krīze trīsdesmito gadu sākumā un politiskās varas maiņa Rīgā pēc 1931. gada vēlēšanām, kad pie varas nāca pašvaldības īres namu būvniecības pretinieki.  Vairāk - portālā lsm.lv.

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna. Pārraides producente: Anete Ašmane-Vilsone. Pēc Otrā pasaules kara Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs latviešus mēdza dēvēt par čūskēdājiem. Ne jau tāpēc, ka viņi patiešām ēstu čūskas, bet gan tāpēc, ka vietējiem šķita pārsteidzoši, ka latvieši čūskveidīgos zušus un nēģus vispār uzskata par ēdamiem. Kanādā nēģus izzvejoja no upēm kā parazītus un pēc tam iznīcināja. Turpat dzīvojošajiem latviešiem cepti nēģi želejā bija delikatese, kas atgādināja par mājām. Kā gan viens un tas pats ēdiens vieniem var būt gardums, bet citiem – kaut kas pretīgs? Otrā pasaules kara beigās daudzi Latvijas iedzīvotāji devās bēgļu gaitās, sākumā lielākā daļa nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, bet vēlāk izceļoja uz Lielbritāniju, Ameriku, Kanādu un Austrāliju. Jaunajās mītnes zemēs viņus sagaidīja ne tikai sveša valoda un dzīvesveids, bet arī nepazīstama virtuve. Piemēram, daudzviet nebija iespējams nopirkt rudzu maizi un arī pašiem to izcept nebija vienkārši – trūka piemērotu miltu, lielie maizes kukuļi neietilpa mazajās mājas cepeškrāsnīs. Nācās mainīt receptes un arī pieņemt pielāgoto garšu. Nācās arī pierast pie pavisam jauniem produktiem un ēšanas paradumiem. Izrādījās, ka ēdiens, kas vienā kultūrā šķiet pilnīgi parasts, citā var izraisīt izbrīnu vai pat riebumu.

Stāsta pianiste, “Liepāja 2027” vēstniece Agnese Egliņa. Programmas producente: Inga Žilinska. Tautas konservatoriju dibināšana 20. gadsimta divdesmitajos gados dažādās Latvijas pilsētās bija sarežģīta, jo prasmīgu, izglītotu mācībspēku vienkārši bija par maz, tādēļ profesionāli atbilstošus mūziķus nācās uzstājīgi aicināt gandrīz vai ar varu spiest doties prom no Rīgas. Jāzeps Vītols pierunāja uz Daugavpili braukt ērģelnieku Nikolaju Vanadziņu, bet uz Liepāju – komponistu Ādolfu Ābeli. Liepājas Tautas konservatorijas atklāšanas svinības notika 1922. gada 26. novembrī Kūrmājas koncertzālē. Ar klātbūtni tās pagodināja profesors Jāzeps Vītols un izglītības ministrs Aleksandrs Dauge. Koncertā skanēja Edvarda Grīga Klavierkoncerts, Pētera Čaikovska Melanholiskā serenāde un divi Jāzepa Vītola opusi – kantāte „Dziesma” un simfoniskais tēlojums „Līgo”. Diriģēja Ādolfs Ābele un Liepājas operas orķestra diriģents Arvīds Pārups. Koncerta solisti bija profesors, pianists Vladimirs Ružickis un dziedātāja Helēna Cinka. Pirmajā mācību gadā speciālajā klavieru klasē ar 43 audzēkņiem strādāja Vladimirs Ružickis, Salomeja Graudāne, Ādolfs Ābele un Hanss Hohapfels. Vēl kuplākā, protams, bija dziedāšanas klase ar 56 audzēkņiem, savukārt vijoles klasē bija iestājušies 33 audzēkņi, bet pa vienam audzēknim čella klasē, trompetes klasē, mežraga un arī obojas klasē. Visi audzēkņi apmeklē elementārās teorijas un solfedžo stundas pie Ādolfa Ābeles.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Pārraides producente: Inta Zēgnere. Oto Hūns nācis no Kurzemes superintendanta Kristiāna Hūna ģimenes un dzimis 1764. gada 17. jūnijā Jelgavā. Getingenes universitātē viņš aizstāvēja disertāciju medicīnā. Pēc studiju beigšanas ceļoja pa Eiropas valstīm. No 1789. gada viņš strādāja Rīgas kara hospitālī par ārstu, bet atvēra arī privātpraksi. Viņš apprecējās ar bagāta Rīgas tirgotāja meitu Karolīni Ģertrūdi Holanderi. Jau šajā laikā paralēli ārsta darbam Oto Hūns vāca un apkopoja dažādus materiālus par zemnieku sadzīvi, veselību, ārstniecības augiem, slimību profilaksi. Viens no izdotajiem viņa darbiem ir “Rīgas topogrāfiskais apraksts, sacerēts 1798. gadā”, bet izdots tas ir tulkojumā krievu valodā. 1800. gadā Hūns Rīgā sāka vakcinēt bērnus pret bakām pēc britu ārsta Edvarda Dženera metodes, pēc kuras vakcīna bija iegūta no govīm, nevis cilvēkiem. Hūns pierakstīja novērojumus, pievienoja zīmējumus ar potes brūces stadijām un rosināja caram šo potēšanu izvērst visā Krievijas impērijā. 1803. gadā Hūns atklāja pirmo baku potēšanas kabinetu, kur bez maksas potēja visus interesentus.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre. Programmas producente: Rūta Paula. Kad upe iziet no krastiem, to parasti uztveram kā nelaimi. Applūst ceļi, mājas un lauki, tiek bojāts īpašums un apdraudēti cilvēki. Tomēr pati upes iziešana no krastiem nav nekas nedabisks. Vietās, kur upei līdzās saglabājusies neapbūvēta paliene, pali ir daļa no tās ierastā dzīves ritma. Ūdenim izplūstot palienē un samazinoties tā ātrumam, sāk nosēsties straumes nestās smiltis, dūņas un citas sīkās daļiņas. Kopā ar tām palienē paliek arī daļa fosfora un citu barības vielu. Augi tās izmanto augšanai, bet mitrā augsnē darbojas mikroorganismi, kas daļu slāpekļa savienojumu pārveido un izvada no ūdens aprites. Šis process izskaidro arī to, kāpēc palieņu augsnes bieži ir auglīgas. Cilvēki šīs teritorijas tradicionāli izmantojuši siena ieguvei un ganībām. Regulāra pļaušana vai noganīšana ir svarīga arī dabas daudzveidībai – bez apsaimniekošanas palieņu pļavas pamazām aizaug ar niedrēm, krūmiem un kokiem, un tām raksturīgo sugu skaits samazinās. Kad upes iziet no krastiem, palienes atdzīvojas daudzviet Latvijā. Pie Jelgavas plašās palieņu pļavas pārklāj Lielupes un Driksas ūdeņi, bet Daugavas pali ieplūst Dvietes senlejā, kur plešas visplašākā paliene visā upes tecējumā. Lubāna zemienē ūdens vienotā sistēmā savij Lubāna ezeru, Aivieksti, Pededzi un apkārtējās palienes. Mazākas, bet ne mazāk vērtīgas applūstošās pļavas un mitrāji sastopami arī gar Situ, Dienvidsusēju, Rūju un Burtnieka ezera apkārtnē.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa Vismaz tādu ideju Latvijas iedzīvotājiem gribēja iedvest Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības propagandisti. 15. maijā, svinot apvērsuma otro gadadienu, uz milzīga, peldoša plosta, kura centrālais elements bija 18 metrus augsta platforma, noritēja uzvedums "Tev mūžam dzīvot, Latvija!". Skatītāju pilnas krastmalas priekšā 2500 dejotāju un dziedātāju izspēlēja Ulmaņa iecerēto harmonisko vienoto tautu un priecājās par to, ka apvērsums ir beidzot no dzelmes izcēlis Gaismas pili. Kā solīja koristi, izdziedot ideologu sacerētos tekstus, tas bija uz mūžīgiem laikiem. Tik vērienīga uzveduma mērķis bija apsveikt Ulmani ar kļūšanu par Valsts prezidentu, kas bija noticis līdz ar Alberta Kvieša prezidentūras termiņa beigām mēnesi iepriekš. Bet dziesmu teksti un dejotāju izspēlētās kustības vēstīja arī par kādu citu notikumu. Otrajā apvērsuma gadadienā autoritārā valdība beidzot izziņoja, ka drīzumā tiks dibināta Darba kamera, kuras uzdevums būs pārstāvēt strādniecības intereses. Uzvedums "Tev mūžam dzīvot, Latvija!" tiešā veidā atsaucas uz šo notikumu, attēlojot rūpnīcas strādniekus līdzās zemniekiem un karavīriem kā vienotās tautas kodolu. Vairāk - portālā lsm.lv.

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Šādu prasmi Latvijas namamātēm mācīja Otrā pasaules kara laikā. 1941. gadā laikraksts "Tālavietis" ziņoja par ēdienu gatavošanas kursiem, kuros varēšot iemācīties, kā ar 120 gramiem gaļas paēdināt četrus cilvēkus un kā pagatavot maizes ziedes, kas aizstāj sviestu. Izklausās pēc atjautīgas saimniekošanas. Taču aiz šīm receptēm rodams daudz nopietnāks stāsts – par to, kā karš mainīja gan ēdienkarti, gan priekšstatus par labu ēdienu. Kad Latviju okupēja nacistiskā Vācija, pārtiku un izejvielas sistemātiski izveda un izmantoja vācu armijas apgādei. Latvijas iedzīvotājiem palika stingri normētas pārtikas devas. Piemēram, 1942. gada aprīlī viena cilvēka nedēļas deva bija 250 gramu gaļas, 180 gramu sviesta vai citu taukvielu un 150 gramu cukura. Saimniecei, kura vēl nesen varēja izvēlēties, ko celt galdā, tagad bija jāizdomā, kā no pavisam neliela produktu daudzuma pagatavot maltītes visai ģimenei... Vairāk – portālā lsm.lv.

Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente – Inga Žilinska  Pirms Liepājā tika nodibināta Tautas konservatorija, kvalitatīvu mūzikas izglītību varēja iegūt Gabriela Vikera (1880–1940) organizētajos Skaņu mākslas kursos. Vikers ir dzimis Viļņā. Jau kopš agras bērnības mācījies vijoles un klavierspēli, bet 19 gadu vecumā iestājies Varšavas konservatorijas čella klasē. Vikers bija pazīstams ar Jāzepu Vītolu un Alfrēdu Kalniņu. No 1913. gada Gabriels Vikers bija saistīts ar Liepāju, kur aizritēja visa viņa dzīve. Tajā pašā gadā viņš nodibināja savus mūzikas kursus, kur audzēkņiem mācīja klavieru, vijoles un čella spēli. Pirmā mācību gada beigās kursos bija jau 60 audzēkņu; 32 no viņiem mācījās klavieres, 16 – vijoli, trīs – kompozīciju un divi – dziedāšanu. Taču Vikera ieguldījums pilsētas mūzikas dzīvē neaprobežojās tikai ar kursiem. Viņš izveidoja arī kori ar 50 dalībniekiem un orķestri, darbojās kā diriģents un mūzikas kritiķis. Ar katru gadu viņa ambīcijas un vēriens pieauga. Regulāri notika Vikera kora un orķestra kursu audzēkņu koncerti. Tā, piemēram, 1919. gadā audzēkņu simfoniskais orķestris atskaņoja Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju. Savukārt pats Vikers ar saviem kolēģiem pedagogiem nereti rīkoja kamermūzikas vakarus, atgādinot publikai klasiskās mūzikas vērtības. 1934. gadā viņš izdeva jaunu mūzikas mācību grāmatu paralēli latviešu un vācu valodā. Vairāk – portālā lsm.lv.

Stāsta Anita Čerpinska, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere 1812. gada 24. jūnijā (datums pēc jaunā stila) sākās Napoleona komandēto spēku iebrukums Krievijas impērijā. Nebija tā, ka tas bija negaidīts iebrukums. Abas puses plānoja karu un abas puses bija izskatījušas iespējas gan uzbrukt, gan aizstāvēties. Napoleona karaspēkā bija ap pusmiljons karavīru no gandrīz visas Eiropas. Bez francūžiem lielākos kontingentus veidoja poļi, holandieši, austrieši, beļģi, itāļi, dažādu vācu zemju pārstāvji, bet nelielā skaitā tajā bija arī šveicieši, slovāki, serbi, horvāti un rumāņi. Lielākā daļa Napoleona karaspēka šķērsoja Lietuvas teritoriju, bet 10. korpuss, ap 30 000 karavīru sastāvā, kurus vadīja maršals Etjēns Makdonalds, jūlija sākumā ienāca Latvijas teritorijā. Šī korpusa lielāko daļu veidoja Prūsijas palīgkorpusa spēki. Pret to bija izvietots Rīgas kara gubernatora ģenerālleitnanta Magnusa Gustava fon Esena vadītais Rīgas garnizons un tam pievienojušies spēki no Kurzemes guberņas. Kurzemi un Zemgali nebija plānots aizstāvēt, tādēļ atkāpjoties no Dobeles, Jelgavas un Bauskas, Krievijas karaspēks ņēma līdzi lopus, graudu rezerves, transporta līdzekļus un citas noderīgas lietas. Aiz sevis viņi jauca tiltus, bojāja pārceltuves un vietām arī ceļus. Vairāk – portālā lsm.lv.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Lai noskaidrotu, vai upe vai ezers ir tīrs, vispirms varētu ienākt prātā piepildīt pudeli ar ūdeni un nogādāt to laboratorijā, kur iespējams izmērīt dažādus tā parametrus un meklēt dažādas piesārņojošās vielas. Tomēr ūdens ķīmiskā analīze parāda situāciju tikai parauga paņemšanas brīdī. Ja piesārņojums upē nonācis vakar, bet šodien jau aizskalots tālāk, analīzes to var arī neuzrādīt. Savukārt upes un ezera iemītnieki tur dzīvo nepārtraukti. Tie neprot runāt, tomēr to klātbūtne, daudzums un proporcijas par ūdens kvalitāti var pastāstīt ļoti daudz. Organismus, pēc kuriem iespējams spriest par vides apstākļiem, sauc par bioindikatoriem. Dažas sugas spēj dzīvot tikai ļoti tīrā, vēsā un ar skābekli bagātā ūdenī. Citas ir daudz pieticīgākas un iztur arī duļķainu, barības vielām bagātu vai ar skābekli nabadzīgu vidi. Ja jutīgās sugas pazūd, bet izturīgās sāk dominēt, tā var būt pazīme, ka ūdenstilpē kaut kas ir mainījies. Tieši tāpēc ūdens kvalitātes novērtēšanai izmanto ne tikai ūdens fizikāli ķīmiskos parametrus, bet arī aļģes, ūdensaugus, sīkos bezmugurkaulniekus un zivis. Katra organismu grupa kopējā stāstā parāda citu daļu. Vairāk – portālā lsm.lv.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa "Holivuda – Salaspilī!" lepni vēstīja avīze "Brīvā Zeme" 1934. gada augustā. Sensācijas pamats bija pirmās latviešu skaņu filmas "Tautas dēls" uzņemšana. Un kā gan kāds varēja par to neziņot, ja tās aizbildnis bija Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības galvenais propagandists Alfrēds Bērziņš? Tā nu Bērziņš sniedza žurnālistiem ne vienu vien interviju, solot kino industrijas atdzimšanu Latvijā, kuru aizsāks pirmā skaņu filma. Jau tā samērā vārgo Latvijas kino industriju bija iesaldējusi Lielā Depresija, kuras dēļ starp 1930. un 1934. gadu uz ekrāniem tā arī neiznāca neviena pilnmetrāžas mākslas filma. Pārrāvums bija ieildzis par spīti tam, ka pēdējā pirmskrīzes filma "Lāčplēsis" bija visīstākais kases grāvējs. Vairāk – portālā lsm.lv.

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Tas notika 1795. gadā, kad Rubenes mācītājs un grāmatu izdevējs Kristofs Harders laida klajā grāmatu ar nosaukumu "Tā pirmā pavāru grāmata no vāces grāmatām pārtulkota". Ja mēs mēģinātu iztēloties, kas tajā rakstīts, varbūt cerētu atrast pamācību, kā izvārīt skābputru vai izcept rupjmaizi. Taču pirmā pavārgrāmata latviešu valodā nemācīja gatavot latviešu zemnieku ēdienus. Tā iepazīstināja ar pavisam citu gastronomisko pasauli – ēdieniem, kas tapa vācbaltiešu muižu virtuvēs. Interesanti, ka Harders jau grāmatas nosaukumā min "pirmā". Tam vajadzēja atstāt iespaidu, jo jau pēc gada Jelgavā iznāca otrā ar nosaukumu "Latviska pavāru grāmata muižas pavāriem par mācību visādus kungu ēdienus gārdi vārīt un sataisīt". Šis nosaukums precīzi norāda uz grāmatas lietošanas apstākļiem un liek domāt, ka ēdiena gatavotājs nebūs arī tā ēdājs. Vairāk – portālā lsm.lv.