Advertise on podcast: Vai zini?

1900. gadu sākumā un arī vēl Latvijas laikā biežs viesis uz Latvijas koncertskatuvēm no Ņujorkas. Viņš bija dziedātājs (tenors), ko kādreiz mēģināja padarīt pat par latvieti – Kārli Jēriņu (!), jo Karls Jērns ir dzimis Rīgā 1873. gada 5. janvārī pēc jaunā stila (pēc vecā stila – 1872. gadā).

Vai zini, ka Emīlam Dārziņam bija dēls Volfgangs, kurš tādu vārdu dabūja – nav grūti iedomāties – kam par godu. Anšlavs Eglītis jokojot ir teicis: „Volfgangs Dārziņš? Kas tas tāds? Ja jau mēs sakām Volfgangs, tad turpinām: Mocarts. Un, ja sakām Dārziņš, tad domājam: Emīls.“

1919. gads Ukrainā sākās sūri. Tās teritorijā cīnījās sešas naidīgas armijas – UTR armija, sarkanā jeb padomju armija, Baltā gvarde, Polijas armija, Antantes valstu karaspēka daļas un Nestora Mahno anarhistu armija – un arī tas vēl nebija viss. Karoja arī desmitiem lielu un mazu bandu un bruņotu pulku. Kijiva togad tika ieņemta piecas reizes. 1924. gada Harkivā tapa radio (pirms tam visā PSRS radio bija tikai Maskavā un Ļeņingradā). 16. novembrī tieši plkst. 19.00 pilsētas centrā no skaļruņiem, kas atradās uz namu jumtiem, atskanēja: “Hallao, hallo, hallo! Runā Harkiva, runā Harkiva, runā Harkiva! Visiem, visiem, visiem!”

Radošā dueta Stīvena Flahertija un Linnas Ārenas 1998. gada mūzikls “Regtaims” ir viens no spilgtākajiem piemēriem tam, kā ar dziesmas palīdzību saaust kopā pat visdažādākos stāstus. Mūzikla saturs vēsta par 20. gadsimta Ņujorku no trīs dažādām – afroamerikāņu, imigrantu un t. s. “augstās šķiras” baltādaino – cilvēku perspektīvām, atainojot jaunās pasaules – Amerikas – mainīgumu.

Emilis Melngailis 1901. gadā beidza Pēterburgas konservatoriju un pēc tam tur piecus gadus strādāja par mūzikas kritiķi lielākās vācu avīzes "St. Petersburger-Zeitung" redakcijā, pasniedzis privātstundas, spēlējis ērģeles un vadījis kori latviešu baznīcā, bet tad pēkšņi devies uz Vidusāziju, Taškentu, kur aizvadījis gandrīz 15 sava mūža gadus un strādājis par vācu valodas skolotāju kadetu skolā.

Kad gatavojāmies tagadējās Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades sagaidīšanai 2020. gadā, kopā ar profesoru Vilni Strautiņu apzinājām visus pūšaminstrumentu katedras pedagogus, kuri strādājuši akadēmijā kopš pašiem pirmsākumiem. Un viņu vidū – Jāzepa Vītola grāmatā par Latvijas konservatoriju no 1919. līdz 1929. gadam minēts tāds „S. Kovarskis.”

Var jautāt arī citādi: kurš ir visplašākais no latviešu tautasdziesmu tematiskajiem cikliem? Vai vēl precīzāk – kuriem latvieša mūža godiem veltīts visvairāk dziesmu? Jā, protams – kāzām. Skaitļi ir iespaidīgi. Latviešu folkloras krātuves tautasdziesmu vākumā ir pāri miljonam tekstu. Gandrīz piektā daļa, nepilni 200 tūkstoši, attiecas uz kāzu jo daudzveidīgajām norisēm.

1986. gada pavasarī Kijivas apgabala ziemeļos, 16 km no Baltkrievijas robežas, notika tāda katastrofa, ka šīs vietas nosaukums, kā raksta dižā Oksana Zabužko, kļuva par pirmo ukraiņu valodas vārdu, kuru drīz zināja ļaudis visos kontinentos – “piecus gadus pirms tam, kad Eiropas kartē parādījās vārds “Ukraina” (abi notikumi gan ir tieši saistīti, un nu jau var droši apgalvot, ka tieši todien, 1986. gada 26. aprīlī,  padomju impērijai tika pasludināts galīgais spriedums, it kā kaut kur vēstures datorā būtu ieslēdzies neredzams atskaites tablo: “līdz PSRS galam palikuši xx gadi yy mēneši zz dienas”).”

Ričarda Rodžersa un Oskara Hamerstaina mūzikla pamatā ir Ferenca Molnāra drāma "Lilioms", kas vēsta par karnevāla iekšāsaucēju Liliomu jeb mūzikla versijā – Biliju – un viņa sievu Džūliju, kura jauno vīrieti mīl par spīti Bilija vardarbībai pret viņu. Mūzikla noslēgumā izskan rinda, ko, domājams, mūsdienās nespētu uzrakstīt neviens saprātīgs cilvēks: "Ir iespējams, ka kāds tevi sit, smagi sit, bet pāri nenodara".

Ne par vienu citu latviešu komponistu nav tik daudz nostāstu un anekdošu kā par Emili Melngaili. Mūzikas kritiķis un komponists Jānis Cīrulis atmiņu grāmatā “Muzikanta piezīmes” rakstījis: “Melngailim piemita vairākas sejas, bet neviens īsti nevarēja atminēt, kura ir īstā. (..) Ja vajadzēja, Melngailis tēloja vispazemīgāko laipnību un viņa valoda bija salda un mīlīga. Taču lielāko tiesu viņš raudzījās apkārtnē un cilvēkos ar drūmu, neuzticīgu aci.

Daudziem mūsdienās tas ir pilnīgi svešs vārds, taču 19./20. gs mijā Elīze Pēkšēna bija pirmā starptautiski atzītā, koncertējošā latviešu pianiste.