Advertise on podcast: Mediju anatomija

Līdz 2022. gada februārim ziņas par militāriem konfliktiem bija neliela daļa no informācijas plūsmas un mūsu pasaules daļā ne tik daudzi interesējās par to, kā virzās vieni vai otri bruņotie spēki un kādas kaujasspējas tiek attīstītas. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir visu mainījis. Par to arī runājam Mediju anatomijā. Īpaši raidījumi, militārie apskati, raidieraksti un blogi. Vietas, kur iegūt informāciju par situāciju frontē Ukrainā, par Ukrainas pretuzbrukumiem ir dažādas. Šodien uz sarunu aicinājām to veidotājus. Dīvs Reiznieks ir viens no Latvijas Sabiedriskā medija raidieraksta "Drošinātājs" veidotājiem, Aivars Madris ir Aizsardzības ministrijas uzturētā portāla "sargs.lv" galvenā redaktora vietnieks un Mārtiņš Vērdiņš ir bloga "Vara Bungas" autors.

Digitālo mediju parādīšanās bija un ir nopietns izaicinājums drukātajiem izdevumiem. Tāpat sociālo mediju popularitātes kāpums ir nopietns pārbaudījums visam mediju tirgum. Kādu nākotni šādā pasaulē redz mediji, kas savus lasītājus sasniedz papīra formā – tas ir raidījuma Mediju anatomija sarunas temats. Latvijas Pasta abonēšanas vietne piedāvā 58 laikrakstus latviešu valodā, liela daļa no tiem ir reģionālie izdevumi. Žurnālu klāsts ir lielāks, starp tiem daudz izklaides un profesionālo izdevumu. Varētu domāt, ka ar drukātajiem medijiem viss kārtībā. Vai tā ir? Par to runājam ar vairāku mediju pārstāvjiem. Vērtē Linda Rasa, "Latvijas Avīzes" galvenā redaktore, Konstantīns Kuzikovs ir izdevniecības "Santa" izpilddirektors, un Daiga Biteniece laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore.

Pirmsvēlēšanu laiks medijiem vienmēr ir ļoti īpašs, jo jāpiedāvā saturs, kam jāpalīdz vēlētājiem izdarīt pamatotu izvēli. Protams, politiķi labprāt grib izcelt savus labos darbus, arī parādīt savu pārākumu pār citiem vai vienkārši būt skaļāki. Ar kādiem izaicinājumiem saskaras žurnālisti priekšvēlēšanu laikā, lai vēlētājs iegūtu korektu politisko ainu? To skaidroja Mediju anatomijā. Priekšvēlēšanu retorika nereti ir ļoti krāšņa, tā bieži spēlē uz emocijām, tiek nosaukti skandalozi fakti, kas apstiprina tieši konkrētā runātāja redzējumu, tādējādi mēģinot manipulēt ar vēlētāju. Žurnālists tad ir starpnieks starp politiķi un vēlētāju, lai mēģinātu veidot iespējami korektu ainu. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes sadaļa "Re:Check" cenšas parādīt gadījumus, kur politiķis manipulē vai vienkārši melo. Stāsta "Re:Check" pētniece Evita Puriņa. Sarežģītāk ir tiešraižu diskusijās un intervijās, kur žurnālistam jānoreaģē uzreiz. Tā tas ir Sabiedriskā medija platformās translētajā raidījumā „Kas notiek Latvijā”. Par pieredzi stāsta raidījuma vadītājs Jānis Domburs.

Pirms septiņiem gadiem izveidotā Latvijas Mediju ētikas padome savas darbības laikā saņēmusi teju 300 iesniegumus gan no privātpersonām, gan amatpersonām. Jāteic gan, ka amatpersonas par žurnālistiem sūdzas salīdzinoši reti. Tomēr laiku pa laikam sūdzības pienāk no pašiem žurnālistiem. Tā ir konkurences cīņa vai rūpes par mediju vidi – par to runājam Mediju anatomijā ar Latvijas Mediju ētikas padomes vadītāju Andreju Mēteru.

Domājot par latviešu valodas skanējumu medijos, runa ir ne tikai par raidījumu valodu, bet arī filmām un mūziku. Lai medijos būtu vairāk latviešu valodas, ir tapuši īpaši likumu grozījumi. Vieni paredz televīzijas satura obligātu dublēšana latviešu valodā, ja oriģinālvaloda nav neviena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Citi – raidstacijām noteikt vietējās mūzikas kvotas, lai pakāpeniski Latvijā radītā mūzika būtu 30 procenti no muzikālā satura. Vajag to vai nevajag – par to diskutējam Mediju anatomijā. Uz sarunu esam aicinājuši Kinoproducentu asociācijas valdes locekli un producenti Artu Ģigu, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektoru Kristeru Pļešakovu un kultūras ministru Nauri Puntuli no Nacionālās apvienības.

Ikvienā jomā nepieciešamas jaunas asinis un paaudžu maiņa, arī medijos. Latvijas augstskolas gadā absolvē vairāki desmiti komunikācijas un žurnālistikas studentu. It kā daudz Latvijas nelielajam mediju tirgum, bet ne visi tur nonāk. Tie, kas izvēlas mediju vidi, iespējams, ienes arī jaunas prasmes un idejas. Kāda ir jaunā žurnālistu paaudze un kā redz mediju vidi – tam veltīts šīs sezonas pēdējais raidījums Mediju anatomija. Uz sarunu esam aicinājuši augstskolu absolvējušos, bet jau medijos strādājošus jaunos žurnālistus. Mariss Priekulis nupat ir absolvējis Rīgas Straudiņu universitāti un ir mūsu kolēģis Latvijas Radio, Renāte Meldere šogad pabeidza Latvijas Universitāti un jau apmēram pusgadu strādā portālā "Delfi", Līva Staķava ir Latvijas Universitātē ieguvusi Komunikācijas zinātnes maģistra grādu un strādā ziņu aģentūrā LETA.

Latvijā sieviešu ir par aptuveni astoņiem procentiem vairāk nekā vīriešu. Procentuālais pārsvars augstāko izglītību ieguvušo sieviešu ziņā ir vēl lielāks. Tomēr augstākajos amatos uzņēmumu pārvaldībā, arī tādās lēmējinstitūcijās kā parlaments un valdība sieviešu pārstāvniecība ir zemāka. Tas jūtams arī Sabiedriskā medija diskusiju raidījumos, kur vīrieši redzami un dzirdami ievērojami biežāk. Vai mediji tikai atspoguļo to, kas notiek sabiedrībā, vai varbūt tiem ir iespēja arī ko mainīt dzimumu līdztiesības ziņā, skaidrojam Mediju anatomijā. Rīgas Stradiņa universitātes veiktajā pētījumā trīs gadus tika analizēta sieviešu un vīriešu pārstāvniecība Sabiedriskā medija diskusiju raidījumos. Secinājums ir viennozīmīgs - vīrieši dominē tur, kur ir runa par politiku ekonomiku un drošību, bet sieviešu lauciņš ir veselība, izglītība un sociālie jautājumi, turklāt sievietes retāk redzamas, kā politisku lēmumu pieņēmējas un institucionālās autoritātes. Skaidro pētījuma vadītāja profesore Anda Rožukalne. Saruna ar divu diskusiju raidījumu pārstāvēm un ne tikai no Sabiedriskā medija. Analizē Madara Fridrihsone, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore, un portāla "Delfi" raidījuma "Spried ar "Delfi"" vadītāja Laura Ozoliņa.

Vairāk nekā 400 tūkstoši cilvēku ir Latvijas diaspora ārvalstīs. Latviešiem un viņu pēctečiem, kuri aizbēga Otrā pasaules kara laikā, pievienojušies daudzi, kuri izmanto brīvās pasaules iespējas un nolēmuši dzīvot un strādāt citur. Latviešiem ārzemēs tradicionāli ir bijuši savi mediji, tādi ir tapuši arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Kāda ir to situācija šobrīd?  Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pirms dažiem gadiem veiktajā pētījumā neaktīvo un slēgto diasporas mediju saraksts ir krietni garāks, nekā joprojām darbojošos. Nupat pēc 77 gadu ilga darba pārstāja iznākt viens no nozīmīgākajiem trimdas izdevumiem „Laiks”. Nesen beidza skanēt Čikāgas radio. Vai speciāli diasporas mediji arvien ir vajadzīgi – par to saruna ar kopienas medija „Latvieši.com” valdes priekšsēdētāju Induli Bērziņu. Kanādā iznāk laikraksts „Latvieši Amerikā”. Tas ir izdevums, kas tapis okupācijas laikā. Laikraksts vēsta ne tikai par diasporas aktualitātēm, bet arī Latvijas notikumiem un aktualitātēm saistībā ar Ukrainu, jo Kanādas medijos informācijas nepietiek. Šis izdevums pilda ne tikai medija funkciju – tas ir kā tilts ar Latviju, latviešu valodu, tas vieno arī latviešus Kanādā, tādēļ latviešu izdevuma saņemšana ik nedēļu ir kas vairāk nekā vienkārši informācijas uzņemšana. Mediju anatomijā saruna ar laikraksta „Latvieši Amerikā” redaktori Vitu Gaiķi. „Latvieši Amerikā” iznāk nelielā tirāžā, tas dzīvo tikai no abonentmaksām un ziedojumiem, īpašu atbalstu sniedz organizācija “Daugavas Vanagi”. Tomēr šobrīd algu saņem tikai tie darbinieki, kas strādā pilnu laiku, rakstu autori to dara bez maksas. Citi diasporas izdevumi saņem arī Mediju atbalsta fonda finansējumu, bet – kā paši vērtē – tas ir nepietiekošs. Tādēļ šie mediji lūdz atbalstu vismaz reģionālo mediju līmenī, tad, iespējams, diasporas mediju skaits nevis visu laiku saruktu, bet palielinātos.

Trauksmes izsludināšana pierobežas novados kļuvusi par nepatīkami biežu parādību un maina dzīvi ne tikai pierobežas iedzīvotājiem, bet arī žurnālistiem, kuriem jābūt gataviem ziņot jebkurā diennakts laikā. Mediju darbs trauksmes apstākļos ir mūsu temats raidījumā Mediju anatomija. Sarunā piedalās Madara Bērtiņa, Latvijas Sabiedriskā medija Latgales redakcijas vadītāja, Kārlis Miksons, Latvijas Televīzijas sociālo mediju atbildīgais redaktors un Indra Sprance, Latvijas Radio žurnāliste Kijivā. Viņa atrodas pastāvīgu un ļoti reālu draudu apstākļos.

Vairāki valodnieki un nozares eksperti Latvijas Sabiedriskā medija ombudam šopavasar iesniedza vēstuli par latviešu literārās valodas izrunas normu neievērošanu Sabiedriskajā medijā. Ombuds savā atbildē cita starpā norādīja, ka nav īstā institūcija šādu jautājumu izskatīšanai, ka tam nepiemīt īpaša valodas izjūta un profesionālā sagatavotība, lai vērtētu žurnālistu runas atbilstību pareizrunas normām un acīmredzot tiek izmantots kā starpnieks diskusijā par šo jautājumu. Un diskusijai vieta ir. Vai Latvijas Radio ir jāskan žurnālistu balsīm ar manāmu krievu vai citas valodas akcentu, kā ar dialektiem un kad šādas valodas īpatnības ir izskaužamas – to skaidrojam Mediju anatomijā. Sarunā piedalās viena no vēstules autorēm – rakstniece, tulkotāja un publiciste, kultūras žurnāla “Domuzīme” galveno redaktori Rudīte Kalpiņa, arī valodniece, Ventspils Augstskolas lektore, tulkošanas nozares eksperte un bloga "Pieturzīmes" autore Aiga Veckalne un Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktore Zane Eniņa.

Tūkstošiem cilvēku maija sākumā pulcējās Prāgas vecpilsētā, lai aizstāvētu sabiedriskā medija neatkarību. Andreja Babiša vadītā valdība bez apspriešanās ar ekspertiem un bez diskusijām virza Čehijas sabiedriskā medija finansējuma maiņu. Veiksmīgi strādājošo abonēšanas maksas sistēmu grib aizstāt ar finansējumu, ko piešķir no valsts budžeta. Tas nozīmē arī atkarību no politiskiem lēmumiem. Cik pamatotas ir bažas, ka Čehijas valdība grib iet Ungārijas ceļu, interesējamies Mediju anatomijā. Čehijas sabiedriskā medija finansēšanas sistēma, kas balstās uz abonēšanas maksu līdz šim strādājusi nevainojami, cilvēki nevairās no šīs maksas un kā rāda pētījumi, šo maksu neuzskata par augstu. Tādēļ jo nesaprotamāks ir valdības lēmums virzīties uz finansēšanu no budžeta – tā skaidro Čehijas Radio stratēģiskās attīstības direktore Martina Poliakova. Mediju brīvības indeksā 2025. gadā Čehija atradās augstajā desmitajā vietā. Salīdzinājumam Latvija ir 15.vietā. Andrejs Babišs premjera amatā atrodas jau otro reizi un ir interesanti, kādēļ šādas iniciatīvas no valdības nāk tieši tagad. Par to vaicājam Latvijas Radio ārzemju ziņu apskatniekam Rihardam Milleram. -- Starptautiskā Žurnālistu federācija norāda, ka valdības uzbrukumi Čehijas medijiem ir jāuztver nopietni. Tā atgādina, ka jau 2013. gadā – vēl pirms sava pirmā premjera termiņa –miljardieris Babišs pārņēma divus lielus laikrakstus, no kuriem viens kļuva par vēl vienu Babiša varas instrumentu, bet otrs tika pārdots tālāk un drukātā formā vairs nepastāv. Viņš arī ir ierosinājis stratēģiskās tiesvedības pret žurnālistiem un turpina koncentrēt politisko, ekonomisko un mediju varu.

Latvijas Sabiedriskais medijs februārī atklāja jaunu studiju Daugavpilī, un jau tuvākajos gados plānotas arī multimediālas studijas Liepājā un Valmierā. Savukārt Latvijas Žurnālistu asociācija aicina šo ieceri pārskatīt, uzskatot, ka tas negatīvi ietekmēs  reģionālo medijus. Asociācija norāda, ka šajās vietās jau darbojas profesionāli un pieredzējuši reģionālie mediji, kuri ar sabiedrisko ir sekmīgi līdz šim sadarbojušies. Kādu iespaidu atstās sabiedriskā medija reģionāla paplašināšanās, kā to jutīs mediju vidē un sabiedrībā, to skaidrojam Mediju anatomijā.  Uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Sabiedriskā medija valdes locekli programmu un pakalpojumu attīstības jautājumos Ievu Aili, Reģionālo mediju asociācijas vadītāju, laikraksta "Tukuma Neatkarīgās Ziņas" galveno redaktori Ivonnu Plaudi un "Re:TV" galveno redaktori Ingu Gorbunovu.

Žurnālistikas kvalitāti parasti saistām ar žurnālista darbu, bet ne mazāk svarīgs jautājums ir – kas ir medija īpašnieks. Tieši tas ir līdzekļu turētājs un lielā mērā nosaka spēles noteikumus. Bet, vai mēs pietiekami daudz zinām par mediju īpašniekiem Latvijā, kā viņi ietekmē mediju vides attīstību, žurnālistiku un mediju vērtības? Tas ir mūsu temats raidījumā Mediju anatomija. Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni, kura piedalījās divos starptautiskos pētījumos, kur izveidota datu un analītiskā bāze par Eiropas mediju īpašniekiem, savstarpējām saiknēm, darbības modeļiem un caurskatāmību. Jo demokrātiskās valstīs pilsoņiem ir tiesības zināt, kas veido viņu izpratni par realitāti.

ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes jeb NASA misija "Artemis II", kuras laikā astronauti apmeta loku ar Zemes pavadoni Mēnesi, tādējādi aiznesot cilvēkus tālāk Visumā nekā tie jebkad bijuši, ir viena no pamanītākajām ziņām saistītām ar kosmosu. Pasaules uzmanības ziņā droši vien to īsti nevar salīdzināt ar "Apollo 11" lidojumu uz Mēnesi un astronautu izkāpšanu uz tā, jo nav vairs tās pirmreizības, arī misija ir citāda un, iespējams, esam pārāk daudz redzējuši zinātniskās fantastikas kino. Tomēr skaidrs, ka šis ir svarīgs notikums, kura atspoguļošanai medijos un zinātnes komunikācijai vispār pievēršamies Mediju anatomijā. Uz sarunu esam aicinājuši žurnālistus, kas strādā ar zinātnes temantiku – Latvijas Radio raidījuma Zināmais nezināmajā producenti Paulu Gulbinsku un portāla "Delfi" zinātnes sadaļas "Campus" redaktoru Edžu Miķelsonu, kā arī IT speciālistu un astronomijas entuziastu Intu Ķešānu, kurš ir biežs viesis arī raidījumā Zināmais nezināmajā.

Latgalē nokritis militārais drons, traucēta gaisa telpa virs lidostas, jūrā pārrauti kabeļi. Ar šādām situācijām pēdējos gados esam saskārušies ne reizi vien, un tiklīdz kas tāds notiek, iedzīvotāji meklē informāciju. Gan medijos, gan arī sociālajos tīklos, kur netrūkst arī dažādu spekulāciju, kas savukārt ir neatņemams pavadonis apzinātai dezinformācijas izplatīšanai. Jo mazāk drošas un apstiprinātas informācijas, jo vairāk baumu, un skaidrs, ka drošības jautājumi ir īpaši jūtīgi, jo raisa bailes un uz šādām emocijām ir viegli spēlēt. To, kā ar iekšējo un ārējo drošību saistītās institūcijas ir attīstījušas komunikācijas spējas ārkārtas situācijās, varam salīdzināt kaut vai palūkojoties uz drona incidentu 2024. gada septembrī un nupat martā – tātad pusotru gadu vēlāk. Arī žurnālisti atzina, ka informācijas pēdējā gadījumā bija krietni vairāk. Bet kā ar valsts drošību saistītas iestādes ar medijiem un tātad sabiedrību komunicē citā NATO dalībvalstī – Norvēģijā. Par to interesējamies Mediju anatomijā un uz sarunu aicinājām Eiriku Veumu – bijušo žurnālistu, kurš 20 gadus strādāja Norvēģijas sabiedriskajā medijā un atspoguļoja dažādus ar bruņotajiem spēkiem saistītus jautājumus. Viņš ir arī sarakstījis vairākas grāmatas par kara vēsturi, bet tagad ir vecākais padomnieks Norvēģijas policijas drošības dienestā un strādā ar ārējo komunikāciju.