Advertise on podcast: (ne)Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par pilsoņu karu, par ko teju neviens vairs nerunā. Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā pasaule ir iemācījusies sadzīvot ar pilsoņu karu šajā valstī. Pirms pieciem gadiem, 2021. gada 1. februāra agrās rīta stundās, Mjanmas armija īstenoja valsts apvērsumu. Karavīri aizturēja ievēlētos līderus, tostarp civilās valdības pārstāvjus, izslēdza telefona sakarus un internetu un izsludināja ārkārtas stāvokli. Militārie līderi apgalvoja, ka 2020. gada vēlēšanās notikusi krāpšana, taču starptautiskie novērotāji šīs vēlēšanas lielākoties uzskatīja par ticamām. Dažu dienu laikā miljoni izgāja ielās. Valsts ierēdņi pārtrauca darbu. Studenti, ārsti, skolotāji - veselas sabiedrības daļas pievienojās kustībai, kas kļuva pazīstama kā Pilsoniskās nepakļaušanās kustība. Un tad sākās apšaudes. Tas, kas sākās kā protesti, kļuva par pretošanos. Tas, kas sākās kā pretošanās, pārauga bruņotā konfliktā. Un diemžēl šodien Mjanma atrodas vienā no sarežģītākajiem pilsoņu kariem pasaulē. Kara mērogs ir satriecošs. Jaunākie ziņojumi liecina, ka kopš 2021. gada apvērsuma gājuši bojā vairāk nekā 92 000 cilvēku. Apmēram 3,5 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē, bet kopējais piespiedu pārvietoto cilvēku skaits pārsniedz četrus  miljonus. Tajā pašā laikā aptuveni 16 miljoniem cilvēku – gandrīz trešdaļa valsts iedzīvotāju – ir nepieciešama humanitārā palīdzība, lai nodrošinātu pārtiku, pajumti un medicīnisko aprūpi. Valsts ir sašķelta. Daži aprēķini liecina, ka armija faktiski kontrolē tikai apmēram 20 procentus valsts teritorijas, kamēr pretošanās spēki un etniskās bruņotās organizācijas kontrolē lielas lauku un pierobežas teritorijas. Un tomēr politika turpinās, vismaz formāli. 2025. gada beigās un 2026. gada sākumā militārā valdība organizēja nacionālās vēlēšanas. Daudzām opozīcijas partijām tika liegta dalība, tūkstošiem politisko ieslodzīto joprojām atradas cietumos, un vēlētāju aktivitāte samazinājās līdz aptuveni 55 procentiem, kas ir būtiski mazāk nekā iepriekšējās demokrātiskajās vēlēšanās. Militāri atbalstītās partijas ieguva pārliecinošu parlamenta kontroli. Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā ir vēlēšanas, bet nav stabilitātes. Ir valdība, bet nav leģitimitātes. Un ir globāla izpratne, bet ļoti maz globālas rīcības. Lai saprastu, kāpēc pasaule ir darījusi tik maz, lai apturētu karu, ir jāieskatās neērtajā telpā starp vērtībām un stratēģiju - vietā, kur patiesībā notiek lielākā daļa ārpolitikas. Raidījumu veido arī doktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par aktuālo, kas ir bijusi liela daļa mūsu ikdienas jau vairāk nekā 20 gadus. Un tā ir eirozona. Temata aktualitāte ir saistīta ar Bulgāriju, kas no 2026. gada 1. janvāra ir pievienojusies eirozonai, tādejādi kļūstot par tās 21. dalībvalsti. Šī ir bijusi pirmā monetārās savienības paplašināšanās kopš Horvātijas pievienošanās 2023. gadā. Eirozona ir Eiropas Savienības dalībvalstu monetārā savienība, kas par savu oficiālo valūtu ir pieņēmusi eiro. Tā sākotnēji izveidojās 1999. gadā, kad eiro tika ieviests bezfiziskā veidā. Tas tika darīts apzināti, lai tirgiem, bankām un valdībām dotu laiku pielāgoties un izvairīties no loģistikas haosa, pirms valūta 2002. gadā nonāca cilvēku makos. Eiropas Centrālā Banka šo maiņu apraksta kā vēsturē lielāko un tā tik tiešām arī ir, jo togad eiro banknotes un monētas tika ieviestas 12 valstīs. Vēlāk valstu pievienošanās eirozonai vairs nebija automātiska. Pašlaik, lai Eiropas Savienības dalībvalsts varētu pievienoties eirozonai, tai ir jāizpilda vairāki konverģences kritēji jeb saistoši juridiski un ekonomiski nosacījumi, kas tika noteikti līdz ar Māstrihtas līgumu. Šie kritēriji ir zema inflācija, stabilas valsts finanses, stabils valūtas kurss un procentu likmes, kas ir saskaņotas ar eiro zonu. Teorētiski šie kritēriji nodrošina to, ka eiro ieviešana nedestabilizē ne jauno dalībvalsti, ne arī savienību. Dalībvalstīm arī nav noteikta termiņa, cik ātri tām būtu jāiestājas eirozonā. Tāpēc ES valstis var izstrādāt savas stratēģijas, kā izpildīt eiro ieviešanas nosacījumus. Tikai pēc stratēģiju realizācijas sākas lēmumu pieņemšanas process, kura ietvaros atbildīgās Eiropas Savienības institūcijas lemj, vai eirozonas kandidātvalstis ir izpildījušas visus nosacījumus un ir gatavas ieviest eiro. Ja to sniegtais atzinums ir labvēlīgs – var sākties ieviešanas process, ko pašlaik arī dara Bulgārija. Raidījumu veido arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta.

(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats par "lawfare" jeb juridisko karadarbību. Tas ir stāsts par to, kā likums vairs nav tikai instruments taisnīguma nodrošināšanai, bet arvien biežāk kļūst par politiskas cīņas un militāra konflikta sastāvdaļu. Pēc būtības juridiskā karadarbība ir situācija, kad likums kļūst par ieroci. Tas ir brīdis, kad valstis, politiķi un retos gadījumos arī privāti spēlētāji izmanto tiesības nevis tikai tāpēc, lai meklētu taisnību, bet lai uzvarētu politiskā cīņā vai nostiprinātu savas pozīcijas konfliktā. Tas nenozīmē, ka likums tiek atcelts. Gluži pretēji – tas tiek izmantots ļoti aktīvi, tikai citā veidā. Citiem vārdiem sakot, ja agrāk starptautiskajā vidē galvenais instruments bija armija, tad šodien mēs runājam par hibrīddraudiem un hibrīdpasākumiem. Šajā stāstā acīmredzot sava loma ir arī juristiem ar tā saucamo juridisko karadarbību. Tieši tāpēc starptautiski konflikti šobrīd notiek arī tiesas zālēs, juridiskajos paziņojumos, diplomātiskajās notās un preses konferencēs. Nereti mērķis ar juridisko karadarbību ir ietekmēt pretinieka rīcību: palēnināt viņu, diskreditēt, piespiest mainīt kursu vai vismaz radīt politisku un juridisku spiedienu. Un tas nav nekas pilnīgi jauns. Jau koloniālajos laikos lielvaras izmantoja uzspiestus “līgumus” un juridiskus dokumentus, lai it kā attaisnotu teritoriju pārņemšanu. Papīrs dažreiz bija tikpat svarīgs kā lielgabals. Atšķirība ir tā, ka šodien tas notiek globālā līmenī – ar starptautiskajām tiesām, ANO dokumentiem un konvencijām. Tieši tāpēc juridiskā karadarbība atkal kļūst par svarīgu elementu mūsdienu stratēģiskajā konkurencē. Toties var rasties jautājumi, kā izskatās juridiskās karadarbības instrumenti. Kā tie atšķiras no ikdienas tiesāšanās?

(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats, kas šķietami "izlecis" no starptautisko attiecību mācību grāmatām un atgriezies ASV ārpolitikas priekšplānā. Tā ir Monro doktrīna jeb kā tās atjaunoto variantu dēvē  – Donro doktrīna. Tomēr šoreiz tas nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas. Monro doktrīna ir 19. gadsimta ASV ārpolitikas doktrīna, kura būtībā bija klaji vienkārša: Eiropas impērijas lai paliek savā okeāna pusē, kamēr ASV neatkarīgi attīstīsies savā. Toreiz ideja cēlās no raizēm par tālāku Eiropas koloniālismu Rietumu puslodē un par šo pašu lielvaru strīdu importēšanu ASV sfērā. Monro doktrīna būtībā bija pirmais lielais paziņojums, ka Rietumu puslode nav vienkārši vēl viena pasaules daļa, taču īpaša politiska telpa, kurā darbojas citi noteikumi un kurai ir cits noteicējs. Lai arī sākumā ASV to vēl nevarēja īstenot ar spēku, toties idejiski tā spēja ielikt pamatus. Sākotnēji Monro doktrīna bija pilnīgs blefs. ASV jūras spēki nekādā veidā nevarēja konkurēt ar Eiropas militāro varu. Tā laika ASV jūras spēku apmērs bija salīdzināms drīzāk ar Itāliju, nevis ar Lielbritāniju. Būtībā vienīgais iemesls, kāpēc doktrīna vispār nostrādāja, ir tāpēc, ka tā bija izdevīga tā laika Britu impērijai, kura palīdzēja to īstenot un ievērot. Ar laiku Monro doktrīnu papildināja Rūzvelta secinājumi, kas ASV faktiski pasludināja par galveno drošības garantu un kārtības uzturētāju Latīņamerikā. Tas deva Vašingtonai  attaisnojumu tālākai darbībai reģionā, lai novērstu Eiropas iejaukšanos. Tieši uz šī pamata vēlāk, Aukstā kara laikā, noveda pie iejaukšanās tādās valstīs kā Dominikānas Republikā, Nikaragvā un Haiti. Tā ir vēsture, kuru Latīņamerika labi atceras, pat ja Vašingtonā par to dažreiz ir ērtāk klusēt. Tomēr Monro doktrīna pēc aukstā kara beigām sāka kļūt mazāksvarīga. ASV sāka sniegt lielāku priekšroku partnerības un cieņas politikai Rietumu puslodē. Piemēram, 2013. gadā toreizējais valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka “Monro doktrīnas laikmets ir beidzies”. Kurš būtu domājis, ka tikai pēc mazliet vairāk nekā 12 gadiem šis temats atkal nonākts starptautiskajā dienaskārtībā? Realitāte vienkārši bija tāda, ka ASV skatījumā Rietumu puslode bija kļuvusi par gandrīz pašsaprotamu ietekmes fonu. Tā bija šķietami droša telpa, kurā nekas būtiski nevarēja mainīties bez Vašingtonas ziņas. Tāpat lielāku prioritāti bija jāpievērš Tuvajiem Austrumiem, īpaši pēc 11. septembra, kā arī Ķīnas un Krievijas pieaugošajai ietekmei un aktivitātēm starptautiskajā vidē. 21. gadsimts sākās ar optimismu par globalizāciju kā starptautiskās labklājības un pasaules kārtības virzītājspēku. Tikmēr 11. septembra notikumi veidoja izpratni par sarežģītiem, starptautiskiem drošības draudiem, kas prasīja pāreju uz spēcīgāku daudzpusēju sadarbību. ASV bija šīs sistēmas neapstrīdētā līdere, kamēr citu lielvaru kapacitāte bija ierobežota. Tomēr šobrīd mēs dzīvojam citā vidē. Globalizācija sastopas ar arvien lielākiem ģeopolitiskiem šķēršļiem, lielvaru konkurence atgriežas, un ASV vairs nejūtas kā vienīgais spēlēs noteikumu noteicējs. Tas automātiski liek daudz nopietnāk skatīties uz to, kas notiek pašai vistuvāk – savā pagalmā, Rietumu puslodē. Šie notikumi šķietami ir atdzīvinājuši Monro doktrīnu, izvelkot to no vēstures grāmatu lappusēm un piemērojot reālā politikā. Tomēr tā šoreiz ir savādāka. Tas vairs nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas.

Šo raidījumu (ne)Diplomātisko pusdienas būtu vajadzējis veltīt Venecuēlai, taču šoreiz pievērsīsimies kādai citai valstij, kura arī Venecuēlas kontekstā atkal varētu nonākt uzmanības centrā. Tā ir Taivāna. Šoreiz pievērsīsimies tās iekšpolitikai, nevis ārējam spiedienam no Ķīnas – kā tas parasti ir, runājot par Taivānu. Ķīnas spiediens ir radījis paradoksu, jo pretojoties autoritārai varai, Taivāna spiesta ātri reaģēt – kas dažbrīd nav pārredzami, raisot jautājumus par to, cik demokrātiski ir Taivānas iekšpolitiskie procesi.  Pagājušā nedēļā Pekina veica divu dienu militārās apmācības “Taisnīguma misija 2025”. Tās notika gaisa un jūras telpā ap Taivānu. Mācības sarīkotas pēc tam, kad ASV un Taivāna noslēdza vienošanos par rekordlielu ieroču paketi Taibejai 9,5 miljardu eiro apmērā. Tieši Ķīnas agresīvā politika pret Taivānu un nemitīgs spiediens, ko Pekina veic gan ārēji, piemēram, ar šādām mācībām, gan arī iekšēji, piemēram, ar informācijas manipulācijas kampaņām, tiešā veidā iedragā Taivānas demokrātiju. Proti, reaģējot uz ārējo apdraudējumu, Taivāna pieņem arvien stingrākus iekšpolitiskos lēmumus, kas brīžiem varētu šķist nedemokrātiski. Starptautiskajā mērogā Taivānu nereti slavē par to, ka tā spējusi ieviest liberālu un demokrātisku sistēmu. Tomēr kopš 2024. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanām Taivāna piedzīvo politisko krīzi. Prezidenta vēlēšanās uzvarēja Demokrātiskās progresīvās partijas jeb DPP kandidāts Viljams Lai. Tā atzīmēta kā demokrātijas uzvara, tomēr tieši tas ieveda Taivānu iekšpolitiskajā krīzē. Otrā pieminētā partija ir nacionālistu “Gomiņdana” partija jeb KMT. Zīmīgi tas, ka abas partijas apsūdz viena otru par draudiem Taivānas demokrātijai. Neraugoties uz DPP uzvaru un prezidenta amata izcīnīšanu, partija vienlaikus zaudēja notikušajās parlamenta vēlēšanās. Tur KMT, izveidojot koalīciju ar mazāku opozīcijā esošo Taivānas tautas partiju jeb TPP, guva vairākumu. Tātad prezidenta amatu ieņem vienas partijas kandidāts, bet parlamentu kontrolē opozīcijā esošā partija. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Gada noslēdzošais raidījums (ne)Diplomātiskās pusdienas būs patiešām par diplomātiju. Un nediplomātisks. Jo stāsts ir par diplomātu dzeršanas paradumiem. Skaidrs, ka tēma ir jutīga un dažiem var likties arī kā kamols kaklā, bet šo stāstu par visiem minētajiem un domātajiem cilvēkiem stāstām ar visdziļāko cieņu. Tādēļ sākam ar kādu senu joku par diplomātiem: “Zināt, kāda ir atšķirība starp kamieli un diplomātu? Kamielis var iet trīs dienas bez dzeramā. Diplomāts var trīs dienas dzert un nekur neiet.” Šis daļēji ilustrē problēmu. Bet vispirms gribētos parunāt par alkohola vietu diplomātijā, tādēļ piedāvājam parunu, kuru nesen izteica kāds čehu diplomāts nesen: “Diplomāti karo ar aknām, nevis ieročiem.” Aptaujātie diplomāti ir minējuši: “Ja nedzer, tad ar tādu savējie nerunā.” Vai arī “Ja nedzer, tad tā ir pozīciju atreferēšana.” Respektīvi, ir nepieciešamas papildus kopējās intereses, sociālie apstākļi vai hobiji, kas svešus dažādu valstu vienas specifiskas profesijas cilvēkus savstarpēji satuvina. Turklāt alkohola ietekme, kas atraisa mēli, tiek uzskatīta vēl par papildus argumentu, kādēļ bez dzeršanas risināt padziļinātas diskusijas un pat spiegot ir grūti. Ne velti alkohols tiek saukts par “sociālo lubrikantu”, jo tas visbiežāk atraisa cilvēkus un iedrošina runāt par lietām, kuras citādāk tiktu uzskatītas par tabu. Attiecīgi – diplomātijas slepenības, daudznozīmīgo izteikumu, divdomīgo joku, vispārējā aizdomīguma un paranojas apstākļosalkohols iegūst gan funkcionālu, gan mitoloģisku lomu. Daudzos gadījumos, protams, alkohola pasniegšana pusdienās, pieņemšanās un vakariņās ir neatņemama sastāvdaļa arī kultūras produktu un pārtikas produkcijas reklāmai. Ļoti bieži ar alkoholu cienā vai to dāvina liels skaits vēstniecību. Kanādiešu ledus vīns, slovēņu  bumbieru brendijs, taivāniešu viskijs, latviešu balzāms vai tik daudzo valstu dažādie vīni ir bieži sastopami diplomātu darbā. Nemaz nerunājot par vīniem, kas tie uztverti kā pašsaprotami pie ēdiena. Raidījuma tapšanas laikā aptaujātie Latvijas diplomāti gan norādīja uz vienu būtisku tendenci – alkohola loma sāk mainīties un mazināties arī diplomātiskajā darbā. Padomju Savienības un hruščoviskās diplomātijas tradīcijas mūsdienu diplomātu paaudzes vidū ir mazāk izplatītas nekā tas bija 1990. gados un tā laika ballītēs, kur šņabis dominēja. Krievu dzeršanas kultūra arī Latvijas Ārlietu ministrijā esot bijusi izteikta. Bez alkohola vispār nekas uz priekšu neesot gājis. Mainoties arī mūsdienu sabiedrības attieksmei pret alkoholu, cilvēkiem iegūstot vairāk līdzekļu cita veida un veselīgākām izklaidēm, arī diplomātijā alkohola loma transformējās. Lai gan, strādājot Krievijā, Baltkrievijā vai Ukrainā jādzer tikšanos laikā esot gandrīz obligāti vēl šobrīd. Kultūras izmaiņas, kad koris un kopēja skriešana palīdz nodibināt uzticamākus kontaktus, ir jauna un specifiska parādība. Daudzviet un daudzos gadījumos klasiskais izaicinājums vēl jo projām ir aktuāls. Proti, diplomāti ir pakļauti alkoholam savas darba specifikas dēļ ne tikai iepriekš minēto iemeslu dēļ. Runa ir par to, ka diplomāti, tostarp vēstnieki, atrodas specifiskos apstākļos. Pirmkārt, atrodoties ārvalstīs, tas ir pastāvīgs dienests 24 stundu garumā un ikviens notikums – liels vai mazs – lek pēkšņi reaģēt. Otrkārt, norīkojums, parasti uz trim gadiem, uz citu valsti atstāj iespaidu uz personīgās dzīves veidošanas iespējām, jo ne visi partneri vēlas braukt līdzi un pārtraukt savas karjeras. Treškārt, šis pats terminētais darbs arī neļauj normāli veidot un uzturēt pat draudzības ne tikai savās mājās, bet arī uzņemošajā valstī. Ceturtkārt, draudzību veidošana uzņemošajā valstī ar vietējiem vai citiem diplomātiem ir izaicinoša arī darba specifikas dēļ, kur uzticēties kādam ir apgrūtinoši. Piektkārt, arī uzticēšanās pašu vienas vēstniecības kolēģu starpā var būt bieži pat neiespējama atšķirīgo raksturu un karjeras cīniņu dēļ. Sestkārt, 1961. gada Vīnes konvencija, kas regulē valstu diplomātiskās attiecības, paredz gan imunitāti pret sodiem, gan nodokļu atvieglojumus, tostarp arī alkoholam. Un tās, protams, ir papildus iniciatīvas šajā vientulībā vērsties pie „Džeka” vai „Džonija” kompānijas.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par vienu no mūsu tuvākajām, bet nebūt ne tām draudzīgākajām kaimiņvalstīm - Baltkrieviju. Pievēršamies nevis Baltkrievijas rezīma radītajiem hibrīddraudiem, bet gan pēdējo mēnešu un nedēļu notikumiem. Tas ir stāsts par atbrīvotajiem politieslodzītajiem. Diemžēl pēdējo gadu laikā, runājot par Baltkrieviju, mums vairāk jāpievēršas gan tiešiem, gan netiešiem apdraudējumiem no Minskas puses. Esam pieredzējuši bēgļu spiedienu uz abu valstu robežas, dažāda cita veida hibrīduzbrukumus, kaut vai pieminot tos pašus gaisa balonus ar cigaretēm. Tas kalpo diviem mērķiem - pirmkārt, lai turpinātu izdarīt spiedienu gan uz Latviju, gan Lietuvu, un, otrkārt - lai pārbaudītu mūsu spējas reaģēt uz šīm atklātajām un koordinētajām provokācijām Tomēr šoreiz pievēršamies nevis Baltkrievijas rezīma radītajiem hibrīddraudiem, bet gan pēdējo mēnešu un nedēļu notikumiem, kas, no vienas puses, ir ārkārtīgi iepriecinoši, no otras - liek uzdot virkni jautājumu. Tas ir stāsts par atbrīvotajiem politieslodzītajiem. Šogad esam piedzīvojuši jau trīs apjomīgas politieslodzīto atbrīvošanas. Brīvībā ir nonācis pazīstamais blogeris Sjarhejs Tsihanouskis, prezidenta amata kandidāts Viktors Babarika, demokrātisko spēku koordinācijas padomes pārstāve un viena no 2020. gada protesta akciju redzamākajām sejām Marija Kaļesņikava. Arī Nobela miera prēmijas laureāts un ilggadējais cilvēktiesību aizstāvis Aļesjs Bjeļatskis un daudzi citi.  Pirms vairākiem mēnešiem otrajā atbrīvošanas kārtā uz brīdi brīvībā nonāca arī viens no ietekmīgākajiem Aleksandra Lukašenko režīma pretiniekiem, prezidenta amata kandidāts Mikola Statkēvičs, kurš gan nepakļāvās prasībai pamest valsti, izlauzās no autobusa un diemžēl atkal ir nonācis cietumā. Brīvībā ir nonācis arī filozofs un metodologs Vladimirs Mackēvičs. Lielākā daļa no šiem atbrīvotajiem pašlaik atrodas Lietuvā, Polijā vai Ukrainā, kas sola palīdzēt ar nokļūšanu Eiropas valstīs. Taču daudziem pašlaik ir grūtības nokārtot pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai ceļošanas dokumentus. Nenoliedzami, jebkura politieslodzītā atbrīvošana ir milzīgs sasniegums un arī prieka un cerības vēsts baltkrieviem un Lukašenko režīma pretiniekiem. Taču ir viens liels, liels BET.  Pat vairāki. Pirmkārt, politieslodzītie nav atbrīvoti tāpat vien. Ir notikušas ASV prezidenta Donalda Trampa pārstāvju sarunas ar Aleksandru Lukašenko, un apmaiņā pret politieslodzītajiem ir mīkstinātas gan sankcijas pret baltkrievu aviokopāniju “Belavia”, gan arī pret kālija eksportu. Otrs - politieslodzīto Baltkrievijā diemžēl īpaši mazāk nav kļuvis. Jau atbrīvošana augustā pierādīja, ja tiek atbrīvoti 50 cilvēki, aptuveni tāds pats skaits jaunu politieslodzīto uzreiz nokļūst cietumā. Un pašlaik politieslodzīto skaits joprojām pārsniedz tūkstoti.

Raidījumā neDiplomātiskās pusdienas pievēršamies starptautiskās drošības tēmai, kuru, šķiet, mūsu reģionā ir aizēnojuši citi notikumi. Kodolieroči ir varas simbols – ja valstij tie ir, tai ir arī politiskās ietekmes sviras. Tāpēc šodien mūsu „ēdienkartē” ir Irāna – valsts, kurai, vismaz oficiāli, nav kodolieroču, tomēr kura alkst tos iegūt. Kodolieroči pasaulē ir deviņām valstīm – Krievijai, ASV, Ķīnai, Francijai, Lielbritānijai, Pakistānai, Indijai, Izraēlai un Ziemeļkorejai. Lai gan Irāna apgalvo, ka tās kodolprogramma mērķēta tikai uz civilām vajadzībām, nav šaubu, ka tā labprāt redzētu sevi šo valstu bariņā. Pasaule uzmanību Irānas kodolprogrammai pievērsa 2025. gada jūnijā, kad starp Izraēlu un Irānu izcēlās 12 dienu karš. Tajā Izraēla un vēlāk arī ASV veica triecienus Irānas kodolobjektiem, visvairāk mērķējot uz urāna bagātināšanas rūpnīcām Natanzā un Fordo, Isfahānas kodoltehnoloģiju centru, Būšehras atomelektrostaciju, Arākas smagā ūdens reaktoru un Teherānas pētniecības reaktoru. Vairākas domnīcas apkopojušas satelītu uzņēmumus, kuros var redzēt, ka Natanzā, Fordo un Isfahānā šobrīd nenotiek nopietni atjaunošanas darbi. Pie objektiem Natanzā nav mēģināts pat piekļūt – ASV iznīcināja ēkas, pārvēršot tās gružu kaudzēs, kas bloķē galvenos ceļus. Savukārt Isfahānā darbinieki cenšas piekļūt diviem ieejas tuneļiem – tur attīrīšanas darbi ir sākuma stadijā. Taba-Tesa centrifūgu komponenšu ražošanas rūpnīca Karadžā ir praktiski iznīcināta – šobrīd tur nekas nenotiek. Vairāki mazāki kodolobjekti, kuros nekad nav bijuši starptautiskie novērotāji, arī praktiski iznīcināti. Jāsaka, ka Irāna nepadodas un tagad tā koncentrējas uz citu objektu būvniecību. Piemēram, kalnos 1,6 kilometru attālumā no Natanzas turpinās centrifūgu ražošanas rūpnīcas būvniecība. Satelīta attēlos var redzēt, ka kopš 30. jūnija tur uzcelta liela siena gar visu perimetru. Jūlijā Teherāna paziņoja, ka uzsākti darbi pie Būšehras objekta atjaunošanas. Kodolobjektu atjaunošana vai būvniecība ir ilgs process, tomēr to vēl vairāk apgrūtinās arī tas, ka 12 dienu karā nogalināti Irānas 12 vadošie kodolzinātnieki. Augsti kvalificēto zinātnieku zaudējums kopumā palēninās kodolpētījumus, jo cilvēku apmācīšana aizņem ilgu laiku un arī resursus. Un kodolprogrammas atjaunošanu neatvieglo arī rietumvalstu sankcijas.

Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas runājam par piekto  lielāko Eiropas Savienības valsti, par valsti ar strauji augošu ekonomiku un trešo lielāko armiju NATO – par Poliju. Decembrī rit jau septītais mēnesis, kopš Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja opozīcijas kandidāts Karols Navrockis. Atgādinām, ka Polijas valdību vada premjers Donalds Tusks no centriski labējās partijas “Pilsoniskā koalīcija”. Tā ir lielākā un vadošā partija koalīcijā, kura sastāv no apvienības “Trešais ceļš” un kreisi centriskās partijas “Jaunie kreisie”. Parakstot sadarbības līgumu, trīs partijas apņēmās nostiprināt Polijas vietu ES un NATO. Koalīcija jau 2023. gadā apņēmās izlabot astoņus gadus pie varas pabijušās labējās nacionālkonservatīvās partijas “Likums un taisnīgums” jeb PiS, tā teikt, pastrādāto – novērst valdības politisko spiedienu uz tiesām, atcelt abortu aizliegumu, mazināt ietekmi uz medijiem un militārajiem dienestiem, kā arī nošķirt baznīcu no valsts. Lai gan koalīcijas partiju uzskati dažās jomās, piemēram, jautājumos par seksuālajām minoritātēm un enerģētiku, atšķiras, tās spēja sadarboties, lai atjaunotu Varšavas un Briseles attiecības. Tomēr līdz ar nacionālkonservatīvās partijas “Likums un taisnīgums” kandidāta Navrocka nākšanu pie varas, valdības darbs nekļuva vieglāks – Polijā prezidentam ir tiesības uzlikt veto valdības likumprojektiem. Tāpat partijai lojālie cilvēki strādā arī citās valsts iestādēs – tātad arī tur Navrockim ir ietekmes sviras. Cerot mazināt “Likums un taisnīgums” ietekmi, Tusks, uzreiz pēc Navrocka uzvaras, pārkārtoja valdību. Viņš samazināja ministru skaitu no 26 līdz 21, izveidoja divas ministrijas – Enerģētikas ministriju un Finanšu un ekonomikas ministriju. Nomainīja gan iekšlietu ministru, gan tieslietu ministru, šajā amatā ieceļot Valdemāru Žureku – bijušo tiesnesi, kurš pretojās “Likums un taisnīgums” tiesu reformām. Lielākais ieguvējs no šīm pārmaiņām ir konservatīvais ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, kuru Tusks iecēla par savu vietnieku. Jāsaka gan, ka tieši Tuska centieni mainīt “Likums un taisnīgums” veiktās tiesu reformas atkal kļūst par vienu no lielākajiem sadursmes punktiem starp Tuska valdību un Navrocka biroju. 12. novembrī Navrockis bloķēja 46 tiesnešu kandidātus, kurus izvirzīja Tusks. Prezidenta galvenais arguments – valdība virza tiesnešus, kuri atklāti apstrīd valsts konstitūciju un normas. Viņš Tuska valdību apsūdzēja mēģinājumā sagrābt varu, tiesnešu amatiem virzot sev lojālos cilvēkus. Jāpiebilst, ka Tusks ir solījis novērst “Likums un taisnīgums” izmaiņas tiesu sistēmā, lai uzlabotu attiecības ar Briseli un atgrieztu tās finansējumu Varšavai. To ES bija iesaldējusi, jo bažījās par tiesu sistēmas korumpēšanu. Tātad varam redzēt, ka lēmums par tiesnešiem ir nonācis strupceļā. Lai gan pēc Navrocka nākšanas pie varas, Tusks izturēja uzticības balsojumu, valdības darbs šobrīd ir paralizēts ne tikai tiesu sistēmas jautājumos. Šeit vainojamas prezidenta veto tiesības. Navrockis, iespējams, tīši paralizē valdības darbu un likumprojektu pieņemšanu, lai gūtu vēlētāju atbalstu 2027. gadā gaidāmajās vēlēšanās. Navrockis varētu tīši nostādīt valdību neērtā situācijā, iesniedzot tādus priekšlikumus, kas tautā gūst popularitāti, bet Tusks tos neapstiprina, jo tas negatīvi ietekmētu Polijas ekonomiku.  Piemēram, Navrockis vēlas atbrīvot ģimenes, kurās ir vismaz divi bērni, no nodokļiem, kā arī samazināt PVN likmes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par kaut ko ļoti ikdienišķu, gandrīz banālu, bet patiesībā – dziļi politisku, par atkritumiem. Mēs tos izmetam, aizveram miskasti un pieņemam, ka kaut kur tie pazūd. Taču patiesība ir daudz sarežģītāka. Katrs banāna mizas gabals, plastmasas iepakojums, salūzis lādētājs vai vecs telefons ir daļa no globālas sistēmas, kas ir daudz lielāka, netīrāka un politiski jutīgāka, nekā mēs to iedomājamies. Pasaule šobrīd saražo vairāk nekā 2,1 miljardus tonnu sadzīves atkritumu gadā, un tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam šis skaits sasniegs 3,8 miljardus tonnu. Pat turīgas valstis vairs nespēj tikt galā ar šo apjomu. Un neērtā patiesība ir tāda, ka mēs kontrolējam ļoti maz no tā, kas notiek ar mūsu atkritumiem pēc tam, kad tie pamet mūsu mājas. Atkritumiem ir pašiem sava dzīve – un bieži vien arī savs “ceļojuma maršruts”, kas stiepjas daudz tālāk par mūsu valsts robežām. Raidījumā mēģinām saprast, kāpēc atkritumi ir problēma, kā globālā sistēma tos “regulē”, kā valstis tirgojas ar atkritumiem un kāda vara patiesībā ir valstu rokās? Kāpēc būtu jādomā par atkritumiem no ārpolitikas perspektīvas? Atkritumi ikdienā nešķiet politisks jautājums. Mēs tos uztveram kā sadzīves detaļu, nevis kā daļu no starptautiskās politikas, ekonomikas vai drošības. Taču patiesībā atkritumi ir kā spogulis, kas atklāj globālās nevienlīdzības struktūras, tehnoloģisko atkarību un valsts varas robežas. Un pats svarīgākais ir tas, ka atkritumi nepazūd. Plastmasa var palikt vidē vairākus simtus gadu, elektroniskie atkritumi satur toksiskas vielas, kas uzkrājas augsnē un ūdenī, bet kodolatkritumi ir bīstami līdz pat 100 000 gadiem. Tieši atkritumi ir viens no tiem jautājumiem, kas pārdzīvo politiskās sistēmas, valstu robežas un pat civilizācijas, lai arī cik dīvaini būtu to teikt. Atkritumu politika starptautiskajās attiecībās var veicināt konfliktus. Piemēram, Dienvidaustrumāzijas reģiona valstis slēdz savas ostas nelegālām plastmasas kravām. Attīstības valstis protestē pret to, ka tās tiek izmantotas kā attīstīto valstu izgāztuves. Orbītā valstis strīdas par to, kam jāuzņemas atbildība par satelītu atkritumiem. Kad Ķīna 2018. gadā pieņēma lēmumu aizliegt plastmasas atkritumu importu, pasaules pārstrādes sistēma sabruka dažu mēnešu laikā. Atkritumi nav tikai tehniska problēma - tie ir atkarības, nevienlīdzības un politiskās varas jautājums. Uz papīra atkritumu aprite pasaulē ir stingri regulēta. Svarīgākais starptautiskais līgums ir 1989. gadā parakstītā Bāzeles konvencija, kas paredz bīstamo atkritumu pārvietošanas kontroli. Valstīm ir jāpiekrīt importam, jāsaņem dokumentācija, jāizseko kravas. Taču praksē šo sistēmu caurvij caurumi un trivializētas procedūras. Tiek lēsts, ka līdz 30 % atkritumu sūtījumu pasaulē tiek transportēti, pārkāpjot Bāzeles konvenciju - kravas bieži vien tiek nepareizi marķētas, klasificētas kā “pārstrādājamas”, vai vienkārši netiek fiziski pārbaudītas. Eiropas Savienība izmanto stingrākus instrumentus, pieminot Atkritumu sūtījumu regulu, taču arī Eiropas Savienība ir starp pasaules lielākajiem atkritumu eksportētājiem, jo iekšējā pārstrādes jauda nespēj pārstrādāt saražoto apjomu. Jau tas vien parāda regulējuma robežas.

Šoreiz uz "pusdienu galda" raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas viena no ekonomiski vislielākajām un politiski visdinamiskākajām valstīm Dienvidamerikā – Argentīna. Kopš Havjēra Mileja nākšanas pie varas 2023. gada nogalē, tur ir piedzīvotas daudzas straujas ekonomiskas pārmaiņas. Kāda tad šobrīd ir situācija Argentīnā, kāpēc Latvijā vajadzētu tai pievērst uzmanību, un ko mēs varam no tās mācīties? Mileja nākšana pie varas bija tāda kā politiskā vētra Argentīnā. Viņš sevi pieteica kā pilnīgu alternatīvu līdzšinējām politiskajām elitēm, pat sevi dēvējējot par „anarhokapitalistu”. Viņa solījums valstij – nogriezt tēriņus kā ar motorzāģi. Bet, lai saprastu šo revolūciju, ir svarīgi atskatīties uz to, kas notika pirms tam. Pirms Mileja nākšanas pie varas Argentīna bija kritiskā situācijā. Tā bija izsmelta – gan burtiski, gan simboliski: ikgadējā inflācija 2023. gada beigās sasniedza 200%; puse iedzīvotāju bija nonākuši zem nabadzības sliekšņa; valsts budžets gadiem bija deficītā; centrālā banka drukāja naudu, lai segtu izdevumus; korupcija bija dziļi iesakņojusies valstī. Politiskā elite – Peronisti, kas desmitgadēm dominēja varā – šķita atrauta no sabiedrības realitātes. Tieši šajā kontekstā Milejs parādījās kā „sistēmas grāvējs”. Viņa kampaņa bija vienlaikus teatrāla un brutāli konkrēta. Viņš solīja dolārizāciju, centrālās bankas likvidāciju, masīvus tēriņu samazinājumus. Viņš runāja ne tikai pret valdību, bet pret valsts struktūru kā tādu. Un acīmredzot, sabiedrība bija gatava šim šokam. Jau pirmajos mēnešos Milejs sāka ekonomisko „šoka terapiju”. Viņš samazināja valsts budžeta izdevumus par vairāk nekā 5% no IKP, apcirpa subsīdijas elektrībai, degvielai un transportam, iesaldēja valsts algu palielinājumus, apstādināja publiskos projektus un samazināja reģionālo atbalstu. Šo pasākumu rezultātā valsts budžets 2024. gada pirmajos mēnešos sasniedza pārpalikumu – pirmo reizi vairāk nekā 15 gadu laikā. Mineapoles Federālo rezervju bankas galvenais ekonomists Huans Pablo Nicolini stāsta par Argentīnas ekonomisko situāciju un Mileja reformu ietekmi uz bezdarbu.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas saruna par Latvijai, pārējām Baltijas valstīm un principā visām NATO dalībvalstīm nozīmīgu tematu. Tie ir šī gada NATO samitā Hāgā pieņemtie jaunie nosacījumi alianses aizsardzības politikas veidošanā. Tieši šodien, Lāčplēša dienā, kad pieminam mūsu varoņus un Latvijas neatkarības vērtību, apzināmies, ka brīvība un valsts neatkarība nav pašsaprotamas vienības, jo tās ir jāsargā un jālolo, un to cena reizēm ir ļoti augsta. Tāpēc, spriežot par NATO jaunajiem mērķiem un to, kā rīkosies dažādas valstis, mēs to darām no vietas, kur brīvības saglabāšana nav tikai ideja — tā ir praktiska nepieciešamība. Mums jābūt gataviem sargāt un aizstāvēt savu valsti pret ikvienu, kas to apdraud. Skaidrojam, ko esam apņēmušies un kā to centīsimies kolektīvi paveikt? NATO jaunā vienošanās paredz ļoti ambiciozu mērķi — tuvākās desmitgades laikā aizsardzībai atvēlēt 5 % no IKP. Tas ir ievērojams lēciens no līdzšinējās 2 % vadlīnijas, kuru pat šobrīd nespēj izpildīt astoņas no 32 dalībvalstīm. Taču svarīgi ir uzsvērt, ka 3,5 % no šī 5 % apjoma būs jānovirza tiešajiem militārajiem izdevumiem, kas ir bruņotajiem spēkiem, ekipējumam un bruņojumam, savukārt papildu 1,5 % var tikt ieguldīti plašākā drošības kategorijā. Šī sadaļa ir definēta ļoti plaši, ļaujot valstīm to izmantot arī aktivitātēm, kas tikai netieši saistītas ar aizsardzību — piemēram, kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, kiberdrošībai, civilās aizsardzības un noturības stiprināšanai, inovāciju attīstībai un aizsardzības industrijas kapacitātes palielināšanai. Praksē tas nozīmē, ka valstīm būs jāiesniedz ikgadēji plāni ar skaidru un ticamu grafiku, kā šis mērķis tiks sasniegts. Un ap 2029. gadu NATO veiks nopietnu izvērtējumu — vai solījumi tiek pildīti reāli, ne tikai uz papīra. Tātad, ko tas nozīmē realitātē? Faktiski Eiropa pāriet no “miera laika ekonomikas” uz “drošības ekonomiku”. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā NATO ir mainījusi pieeju: vairs negaidām krīzi, lai sāktu mobilizēt spēkus, bet veidojam spējas būt gataviem uzreiz — ar pastāvīgāku militāro klātbūtni austrumu flangā, ar tehnikas iepriekšēju izvietošanu un ar daudz lielākiem munīcijas krājumiem.

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas uz pusdienu paplātes ne tikai lielākā demokrātija pasaulē un strauji augošā ekonomika, bet arī valsts, kas diemžēl palīdz uzturēt Krievijas kara mašinēriju. Tā ir Indija. Indija – valsts, kura cenšas nosēdēt uz diviem krēsliem. Deli kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā cenšas ieņemt it kā neitrālu nostāju. Indijas premjers Narendra Modi uzsver, ka viņa valsts atbalsta “konflikta”, kā viņš to dēvē, risinājumu dialoga ceļā. Tieši tādēļ Indija no vienas puses ir sniegusi Ukrainai humāno palīdzību, bet no otras – turpināja draudzēties ar Krieviju. Indija ir viena no tām valstīm, kas nav atbalstījusi ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, kurās Krievijas karš Ukrainā tiek nosodīts. Indija parasti atturas no balsošanas, skaidrojot, ka “konfliktu” jārisina pie sarunu galda. Īstenībā, Indijai un Krievijai ir ilgas sadarbības saites ANO. 20. gadsimtā Krievija kļuva par Indijas stratēģisko partneri, kas ANO Drošības padomē vairākas reizes uzlika veto balsojumos pret Indiju. Piemēram, balsojumā pret Indijas iebrukumu un Goa aneksiju 1961. gadā vai arī Indijas-Pakistānas karu 1971. gadā. Tāpat arī Indija atturējas no balsojumiem, kas vērsti pret Krieviju ANO Ģenerālajā asamblejā, piemēram, 1968. gadā Indija nebalsoja pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā un atturējās balsot 2001. gada rezolūcijā pret Krievijas darbībām Čečenijā. Indija neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1947. gadā, un kopš tā laika Krievija kļuva par tās svarīgāko militāro partneri. Kā nekā, bet Indijai kaimiņos ir Pakistāna un Ķīna, ar kurām tai nav diez ko labas attiecības. Tātad Indija kļuva atkarīga no PSRS un vēlāk arī Krievijas ieroču piegādēm. Lai gan šobrīd Indija paplašina militārā aprīkojuma un ieroču importa partneru skaitu, tostarp ASV, tā joprojām ir atkarīga no Krievijas tehnoloģijām. Var pieminēt Modi diplomātisko “žonglēšanu”. 2024. gada jūlijā, pēc Krievijas diktatora Vladimira Putina ielūguma, Modi valsts vizītē apmeklēja Maskavu. Kamēr Modi un Putins spieda rokas un uzņēma draudzīgas fotogrāfijas, Krievija veica masīvu uzbrukumu Ukrainai. Cieta bērnu slimnīca Kijivā. ANO Cilvēktiesību uzraudzības misija paziņoja, ka civilie mērķi un bērnu slimnīca, visticamāk, bija tīšs Krievijas mērķis. Tas, protams, bija milzīgs trieciens Modi reputācijai. Krievijas publiskā nosodīšana nozīmētu netralitātes pārkāpumu, tādēļ Modi lēma iet citu ceļu. Augustā viņš devās uz Ukrainu, kur tikās ar valsts prezidentu Volodimiru Zelenski. Šī vizīte tika nodēvēta par vēsturisku notikumu, jo tā bija pirmā Indijas premjera vizīte Kijivā kopš 1992. gada. Protams, tas bija pirmām kārtām, lai, tā teikt, attīrītu savu reputāciju, jo Indiju kritizēja ASV un Eiropa, tomēr Modi vizīte Kijivā norādīja arī uz Indijas centieniem nezaudēt saites ar abām pusēm. Varam spriest, ka Indijas un Ukrainas attiecības nav bijušas ciešas un Deli, visticamāk, atbalsta Kijivu Rietumvalstu spiediena dēļ, kā arī demokrātiskās valsts statusa vārdā. Tomēr centieni attiecības uzlabot un “saglabāt līdzsvaru uz abiem krēsliem” ir. Modi ticies arī ar Trampu, šī gada februārī ierodoties vizītē Baltajā namā. Lai vai kā, tā bijusi vairāk biznesa tikšanās, nekā valsts vizīte. Modi un Tramps panāca vienošanos par ASV ieroču, kā arī naftas un gāzes, pārdošanas apjomu Indijai palielināšanu, tirdzniecības saišu stiprināšanu un sadarbību militārajā un aizsardzības jomā. Varētu šķist, ka katrs velk Indiju uz savu pusi, bet Deli īpaši nepretojas – Modi sanāk vienoties ar visām pusēm. -- Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta.  

Reti kurš konflikts jau gadu desmitiem ir radījis tik daudz emociju, viedokļu, centienu panākt mieru un faktiski sabiedrības viedokļa un atbalsta instrumentalizāciju no abām karojošajām pusēm, kā Tuvo Austrumu Izraēlas un Palestīnas konflikts. Bet šoreiz nerunāsim par pašu konfliktu, politikas lēmumiem un vadošo diskursu. Tā vietā uzdosim citu jautājumu: kāpēc ir tik grūti runāt par Palestīnu un Izraēlu? Kāpēc pētnieki, žurnālisti, mākslinieki un pat sabiedrības grupas tik bieži saskaras ar negatīvu reakciju, boikotiem vai pilnīgu apklusināšanu, paužot savu viedokli šo notikumu ieskatā? Un raidījums (ne)Diplomātisko pusdienas veltīts „cancel culture” jeb latviešu valodā – atcelšanas kultūras jēdzienam.  Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kur piekļuve informācijai ir nepieredzēti liela un pašizpausmes iespējas — vismaz demokrātiskās sabiedrībās — nekad nav bijušas lielākas. Tomēr paradoksālā kārtā tieši brīdī, kad cilvēka balsis var izplatīties tālāk un ātrāk nekā jebkad agrāk, saskaramies arī ar jaunām ierobežojumu, apklusināšanas un pielāgošanās spiediena formām. Sabiedrības polarizācija, kad katra puse tic savai patiesībai un negrib pat pieļaut domu, ka viņiem var nebūt taisnība, nav nekas jauns. Tā ir mūsu iedzimtā psiholoģiskā īpatnība, ka visu pasauli dalām “mēs” un “viņi” jeb “savējie” un “svešie”. Tas ir politikas, valstu un pat ģimeņu kā kopumu pamatu pamats. Mūsdienās, sakrītot divām parādībām – sociālo mediju kļūdainajam algoritmam un tradicionālo mediju sensacionālismam. Sociālie mediji, kā zinām, mūs ātri ieliek burbulī, kurā cirkulē tikai mums interesējoša vai patīkama informācija. Mēs vairs neredzam citus viedokļus ne tikai par to pašu jautājumu, bet pat citus jautājumus. Sākam dzīvot mazās specifiskās kopienās. Tikmēr tradicionālie mediji – prese, žurnālisti, televīzija, radio, kas cenšas konkurēt par sabiedrības uzmanību un klikšķiem, par reitingiem, tiecas izcelt ekstrēmo, sensacionālo, neparasto, neloģisko. Rezultātā, visa informācijas telpa kļūst par kliegšanu un bļaušanu, kurā vairs nav skaidrs, kas ir vērtīgs un kas pelavas. Brīdī, kad šīs dažādās cilvēku uztveres patiesības saduras, tās nekļūst par mierīgu dialogu – tās saskrienas kā bruņoti vilcieni. Tikai viens viedoklis ir pareizs un otram vispār nevajadzētu pastāvēt. Šeit vairs nav par otras puses pārliecināšanu, bet par otras puses viedokļa atcelšanu. Lai arī pats termins – atcelšanas kultūra radās apmēram 2018. gadā, kā parādība, tas ir eksistējis jau iepriekš. Visbiežāk tas bija kā “publisks nosodījums” firmām, aktieriem, politiķiem un citiem, kuru rīcība neatbilda ētiskām vai pat likumiskām normām. Sociālo mediju laikmetā šis masu publiskais mobings internetā jau kļuva par ieroci. Tādēļ mūsdienās par “cancel culture” jeb atcelšanas kultūru mēdz dēvēt tādu praksi, kad publiskas personas tiek atlaistas no darba, publiski lamātas un ignorētas par plašākai sabiedrībai nepieņemamiem vai aizskarošiem izteicieniem vai darbībām. Vienlaikus netrūkst arī šī jaunā sociālās dzīves fenomena kritiķu, kas vaicā, vai atcelšanas kultūra nav veids, kā no publiskās sfēras censties izslēgt tos, kuriem ir cits viedoklis. Atcelšanas kultūra teorētiski ir par atbildību: apturēt kaitīgu runas izpausmi, nepieļaut naidu, aizsargāt sabiedrību. Taču praksē, runājot kaut vai par Palestīnu un Izraēlu, tā bieži rada paradoksu. Tā vietā, lai veicinātu atbildību, samazinās diskusija. Tā vietā, lai radītu nianses, pieaug polarizācija. Tā vietā, lai būtu dialogs, iestājas viedokļu dzēšana, un nepareizā viedokļa paudēju publiska lamāšana un apsaukāšana. Pat ne viedokļa intelektuāla kritika, bet paša cilvēka pazemošana. Un šeit nav runa tikai par sociālo tīklu kampaņām. Tas attiecas uz institūcijām – universitātēm, izdevniecībām, valdībām –, kas izlemj, ka daži skatījumi ir pārāk riskanti, lai tos atļautu. Aplūkojam dažus piemērus ASV un Eiropas valstīs.

Ir pagājis gandrīz mēnesis kopš 28. septembrī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām, kurās tika veikta izšķiroša izvēle starp eiropeisku attīstības ceļu vai atgriešanos Krievijas ietekmes sfērā. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva proeiropeiskā “Rīcības un solidaritātes partija” jeb PAS ar aptuveni 50% balsu. Tā ieguva apmēram 55 no 101 vietām, nodrošinot stabilu vairākumu. Savukārt galvenais prokrieviskais spēks – “Patriotu bloks” ar bijušo Moldovas prezidentu Igoru Dodonu tā vadībā – palika tālu aiz muguras, saņemot tikai aptuveni 24% balsu. Jautājums tagad ir – kas notiks tālāk? Vēlēšanu rezultāti bija daudz labāki nekā aptaujas un eksperti bija paredzējuši, lai arī vēlēšanās piedalījās vien 52% balstiesīgo. Vēlētāju aktivitāte pirmajā brīdī liek domāt, ka arī paši Moldovas balsotāji šīs vēlēšanas uzskatīja par eksistenciālām, tomēr šādu zemu līdzdalību veicina vairāki savstarpēji saistīti faktori. Pirmkārt, Moldovā jau ilgstoši valda zema sabiedrības uzticība politikai un valsts iestādēm. Atkārtoti korupcijas skandāli, lēnas reformas, un prioritātes, kuras nesakrīt ar balsotāju vēlmēm rada sajūtu, ka nav jēgas balsot. Otrkārt, šo vilšanos pastiprina arī politiskā polarizācija un ģeopolitiskā spriedze. Daži pilsoņi uzskata, ka vēlēšanas ir kļuvušas nevis par iespēju izvēlēties partiju, kura spētu vislabāk risināt sistemātiskās problēmas, ar kurām tu saskaries, bet par ārpolitisku dueli. Treškārt, Moldovai ir liela ārvalstīs dzīvojoša diaspora, kurai ne vienmēr ir iespēja piedalīties vēlēšanās. Un, visbeidzot, ceturtkārt, regulāras dezinformācijas un ietekmes kampaņas, kā arī mēģinājumi pirkt balsis vēl vairāk grauj uzticību sistēmai. Piemēram, pirms pēdējā Moldovas referenduma tika ziņots pat par mēģinājumiem “nopirkt simtiem tūkstošu balsu”.