Advertise on podcast: (ne)Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās runājam par visnotaļ svarīgu tematu mums un mūsu makiem, cenšoties saprast kas gaidāms ir nākamājā apkures sezonā, apskatot, kā Eiropas gāzes tirgus funkcionē šodien. Pirms pieciem gadiem, ja vēlējāmies saprast, kā darbojas Eiropas gāzes tirgus, būtībā bija jāskatās vienā virzienā – uz austrumiem. Krievijas gāze pa gadu desmitiem būvētu cauruļvadu tīklu plūda uz rietumiem. Vēl 2021. gadā Krievija Eiropas Savienībai piegādāja vairāk nekā 150 miljardus kubikmetru gāzes, bet tad Krievija iebruka Ukrainā. Sekoja spēcīga enerģētikas krīze. Eiropai ļoti īsā laikā bija jāpārveido sistēma, kas bija veidota gadu desmitiem. Piecus gadus vēlāk Eiropas gāzes karte ir gandrīz apgriezta otrādi un kopš 2021. gada aptuveni 40% Eiropas gāzes starpsavienojumu punktu virziens un plūsma ir mainījusies. Tāpēc, tuvojoties vēl vienai ziemai, ir vērts uzdot konkrētu jautājumu: kur šobrīd atrodas Eiropas gāzes tirgus?

Laikā, kad kaimiņos esošajā agresorvalstī gaisā virmo diskusijas par iespējamo mobilizāciju kara turpināšanai ar Ukrainu, vēlamies aprunāties par to, kas noticis ar krievu algotņu grupējumu “Wagner”. Tam bija nozīmīga loma pirms kāda laika, kara pirmajā daļā, bet tagad šķietami tas ir pazudis no masu medijiem. Kur tas ir palicis un kādā kapacitāte militārais grupējums operē šodien?  2023. gada augustā uz ziemeļiem no Maskavas nogāzās privātā lidmašīna. Tajā atradās Jevgeņijs Prigožins, grupējuma “Wagner” vadītājs, un vairāki citi augsta ranga “Wagner” komandieri. Prigožins gāja bojā divus mēnešus pēc viena no pārsteidzošākajiem notikumiem mūsdienu Krievijas vēsturē. Viņa kaujinieki bija ieņēmuši militāros objektus Rostovā pie Donas un bija sākuši virzīties Maskavas virzienā. Daudzi toreiz teica, ka iznākums ir likumsakarīgs – Kremlis necieš un nepieļauj nekādu apdraudējumu savām pozīcijām. Tāpat pamazām no ziņām pazuda arī “Wagner”. Tāpēc varētu šķist, ka ar to viss beidzās. Taču tā noteikti nav, jo arī trīs gadus vēlāk Krievijas karavīri un bijušie “Wagner” kaujinieki joprojām darbojas Āfrikā. Kur īsti palika “Wagner”? Atbilde ir interesantāka par vienkāršu stāstu par to, ka “Wagner” izdzīvoja. Patiesībā Krievijas valsts lielu daļu šīs sistēmas vienkārši pārņēma savā kontrolē.

Indijā jau labu laiku ir aizsācies mācību gads un tur vēl joprojām gruzd tā dēvētie “prusaku protesti”. Varētu šķist, ka “prusaku protesti” skan aizvainojoši, tomēr tie kļuva par vienu no mūsdienās lielākajām Indijas jauniešu un studentu kustībām un vienlaikus par nozīmīgāko izaicinājumu politiskajai elitei ar premjeru Narendru Modi priekšgalā. Indijā dzīvo aptuveni 371 miljons jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kas veido gandrīz 27% no visas sabiedrības. Indija ir valsts, kur ir vislielākais jauniešu skaits pasaulē. Daudzi jaunieši vēlas studēt, bet augstskolu skaits ir ierobežots un līdz ar to visiem vietu nepietiek. Un tas rada ļoti sīvu konkurenci. Raidījumā ieskats Indijas izglītības sistēmā, kā arī par pašu “prusaku kustību”.

Nedēļas nogalē Krievijā gaidāmas Valsts domes vēlēšanas. Runājot par gaidāmo notikumu, negribas lielu uzmanību pievērst tam, cik kandidātu startē un kurai partijai būs visvairāk balsu, cik procentus saņems nākamā partija. Iznākums faktiski ir zināms jau tagad – uzvarēs valdošā partija “Vienotā Krievija”. Krievijā ir 450 Valsts domes deputātu vietas, puse tiek ievēlēti no partiju sarakstiem, puse – vienmandāta apgabalos. Visticamāk, “Vienotā Krievija” arī turpmāk saglabās divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu, bet pārējās vietas pienāksies tā dēvētajai “sistēmiskajai opozīcijai” – komunistiem, Liberāldemokrātiskajai partijai un dažām citām mazākajām partijām.   Lai arī vēlēšanu iznākums ir viegli prognozējams, šoreiz balsošana Krievijā ir interesanta no vairākiem aspektiem. Par vienu no skaļākajiem šīs priekšvēlēšanu kampaņas notikumiem noteikti var saukt partijas „Jabloko” nepielaišanu vēlēšanām. Pareizāk gan būtu teikt, ka partija vēlēšanām tika reģistrēta ar otro numuru, bet vēlāk šī reģistrācija tika atsaukta pēc partijas „Rodina” jeb „Dzimtene” sūdzības par autortiesību pārkāpumu. Turklāt partijas lozungā „Par mieru un brīvību!” tika saskatītas ekstrēmisma pazīmes. Vairums komentētāju gan sliecas piekrist viedoklim, ka „Jabloko” nepielaišana vēlēšanām, visticamāk, saistīta ar spēju uzrunāt un apvienot mēreno opozīciju, kas vēl atrodas Krievijā. Tāpat aicinājums uz mieru varētu uzrunāt arvien lielāku Krievijas sabiedrības daļu, ņemot vērā ieilgušo karu Ukrainā un baumas par gaidāmo mobilizāciju tūlīt pēc vēlēšanām. Raidījumu veidoja arī Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz par trim jautājumiem – kas ir mākslīgi radītās krīzes un kā mēs tās varam nošķirt no īstajām? Kas tās rada un kādu labumu no tā gūst? Un vai Eiropas Savienība ir vienota, saskaroties ar mākslīgi radītajām migrācijas krīzēm? Migrācija ir joma, kur tiek radītas mākslīgās krīzes, piemēram, kā Spānijas anklāvā Seutā. Un tieši tā kļuva ne tikai par pamatu šim raidījumam, bet arī par pirmo pārbaudījumu Jaunajam migrācijas paktam, kas Eiropā stājās spēkā jūnija vidu. Arī Latvija izjūt mākslīgi radītās migrācijas krīzes spiedienu – tikai mēs to dēvējam par hibrīdkaru. Tātad mākslīgi radītā migrācijas krīze ir hibrīdkara metode, kad kāda valsts vai nevalstiskais spēlētājs, apzināti veicina, atvieglo un palīdz vai ar varu piespiež cilvēkus doties uz citu valsti.  Nesenākais piemērs ir jau pieminētā migrācijas krīze Seutā. Tur jūlija beigās iekļuva aptuveni 72 000 migrantu. Spānijas premjers Pedro Sančess uzskata, ka migrācijas krīzi izraisīja ar Krieviju un Izraēlu saistītie sociālie tīkli, kuri tīši nepareizi interpretēja Spānijas Augstākās tiesas lēmumu. Tas radīja dezinformācijas vilni, uz kuras uzķērās marokāņi. Paši migranti stāstīja, ka centās nokļūt Seutā labākas dzīves meklējumos. Saskaņā ar marokāņu stāstīto, doties uz Seutu viņus pamudinājuši ieraksti sociālajos medijos un citu teiktais par to, ka stingri apsargāto robežu iespējams šķērsot.

Aizsākam vēl vienu aizraujošu raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas sezonu. Un sezonas pirmajā raidījumā runājam par Mao Dzedunu, jo 2026. gada 9. septembrī apritēs piecdesmit gadi kopš Mao Dzeduna nāves. 50 gadi ir ilgs laika periods, bet arī pusgadsimtu vēlāk Mao portrets joprojām dominē Tjaņaņmeņas laukumā, viņa attēls joprojām ir redzams uz Ķīnas naudaszīmēm un Mao Dzeduna domas joprojām ir daļa no Ķīnas Komunistiskās partijas oficiālā ideoloģiskā pamata. Tas ir ievērojami, ja ņemam vērā, kas ar Mao Ķīnu notika pēc viņa nāves. Viņa izveidotā ekonomiskā sistēma lielā mērā tika demontēta. Kolektivizētā lauksaimniecība izzuda, atgriezās privātais bizness, Ķīna kļuva atvērta ārvalstu investīcijām un kļuva par vienu no pasaules nozīmīgākajām ekonomikām. Tātad nepieciešams jautāt, kāpēc Mao joprojām ir svarīgs? Svarīgās ir fakts, ka Mao tiek pieminēts ne tikai kā cilvēks, kurš valdīja Ķīnā no 1949. līdz 1976. gadam. Viņš tiek pieminēts kā cilvēks, kurš izveidoja Ķīnas Tautas Republiku un izveidoja politisko sistēmu, kas Ķīnā valda joprojām. Lai saprastu mūsdienu Ķīnu, īpaši tās attiecības ar ārpasauli, ir jāsaprot ne tikai tas, ko Mao darīja, bet arī tas, ko Komunistiskā partija nolēma saglabāt no viņa mantojuma. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Ir pienākusi raidījuma (ne-)Diplomātiskās pusdienas pēdējā sērija, tāpēc vēlamies paskatīties uz to, kas vēl tikai nāks, ne atskatīties uz notikušo. Un nevis runāt par vienu notikumu, bet pievērsties lieliem blokiem – drošība, ekonomika, migrācija un vēlēšanas. Pasaule mūs nebrīdina par jauniem notikumiem un atgadījumiem, bet patiesībā liela daļa no tiem savā veidā jau kalendārā ir ierakstīti. Mēs zinām datumus, zinām dalībniekus, tikai vēl nezinām iznākumu.

Pavisam drīz, 2026. gada 23. jūnijā, Apvienotā Karaliste atzīmēs "Brexit" referenduma desmito gadadienu. Pirms desmit gadiem 51,9% britu vēlētāju nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, savukārt 48,1% balsoja par palikšanu. Šajā referendumā pirms desmit gadiem, vēlētāju aktivitāte sasniedza 72,2%, un balsojumā piedalījās vairāk nekā 33 miljoni cilvēku. Tas kļuva par vienu no lielākajiem demokrātiskajiem procesiem Lielbritānijas vēsturē un aizsāka procesu, kas galu galā noveda pie Apvienotās Karalistes oficiālās izstāšanās no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī. Desmit gadus vēlāk "Brexit" joprojām ir viens no nozīmīgākajiem politiskajiem lēmumiem mūsdienu Lielbritānijas vēsturē. Tiesa, sabiedrības attieksme kopš referenduma ir būtiski mainījusies. 2026. gada aprīlī publicētās aptaujas liecina, ka 53% britu atbalstītu atgriešanos Eiropas Savienībā, kamēr tikai 34% būtu pret. Savukārt atsevišķā "YouGov" aptaujā atbalsts atgriešanās idejai sasniedza 56%. Aptaujas arī norāda, ka aptuveni 63% britu atbalsta ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību nekā pašlaik. Neskatoties uz šīm tendencēm, atgriešanās ES šobrīd nav valdības politika. Premjerministrs Kīrs Stārmers ir izslēdzis iespēju pašreizējā parlamenta sasaukuma laikā pievienoties Eiropas Savienībai, Vienotajam tirgum vai Muitas savienībai. Tomēr vairāki ievērojami Leiboristu partijas politiķi, tostarp Endijs Bērnhems un Vess Strītings, ir norādījuši, ka dalība ES ilgtermiņā varētu kļūt par Lielbritānijas mērķi. Tuvojoties nākamajām parlamenta vēlēšanām, "Brexit" joprojām ir nozīmīgs jautājums britu politikā, lai gan tas vairs nedominē politiskajā dienaskārtībā tādā mērā kā laika posmā no 2016. līdz 2020. gadam. Tāpēc desmit gadus pēc referenduma galvenais jautājums nav par to, vai "Brexit" notika, bet gan par to, kādas ir tā sekas?

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas pievēršamies vēl vienam konfliktam pasaulē, par ko starptautiskajās attiecībās diemžēl nerunājam pietiekami. Sudānā norit pilsoņu karš, kas liek uzdot neērtu jautājumu: vai pasaule patiešām nespēj rīkoties, vai arī tā vienkārši nevēlas izjaukt sistēmas, kas padara šo karu ienesīgu? Kopš 2023. gada aprīļa Sudānu plosa pilsoņu karš starp diviem militāriem spēkiem, kuri vēl nesen kopīgi pārvaldīja valsti – Sudānas Bruņotajiem spēkiem, kurus vada ģenerālis Abdels Fatahs al-Burhans, un Ātrās reaģēšanas spēkiem jeb RSF, kurus vada Mohameds Hamdans Dagalo, plašāk pazīstams kā Hemedti. Tas, kas sākās kā cīņa par varu starp divām militārām elitēm, ir pārvērties par vienu no lielākajām humānajām katastrofām pasaulē. Jaunākie ziņojumi un humānās palīdzības organizāciju dati liecina, ka dzīvību zaudējuši aptuveni 59 000 cilvēku. Aptuveni 13 līdz 14 miljoni cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas, kļūstot par iekšzemes bēgļiem vai meklējot patvērumu ārvalstīs. Vairāk nekā 30 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humānā palīdzība. Aptuveni 19,5 miljoni saskaras ar akūtu badu, kas nozīmē, ka vairāk nekā 40 procentiem Sudānas iedzīvotāju ir grūtības nodrošināt sev pietiekamu pārtiku. Vēl skumjāk, ir tas, ka precīzu skaitu noteikt ir sarežģīti, jo liela daļa valsts joprojām nav pieejama novērotājiem. Smagāk skartajos reģionos cilvēki ne tikai cieš badu – viņi dzīvo katastrofālos apstākļos. Slimnīcas ir sabrukušas, palīdzības konvoji tiek bloķēti vai apšaudīti, un vairākos reģionos bads ir kļuvis ne tikai par kara sekām, bet arī par kara ieroci. Arī vardarbība nav nejauša. Abas karojošās puses ir apsūdzētas kara noziegumos, taču RSF un ar tiem saistītās kaujinieku grupas īpaši bieži tiek saistītas ar zvērībām Dārfūrā. Raidījumu veido arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Jūnija vidū Eiropas Savienība un tas nozīmē arī mēs ieiesim, ja tā var teikt, jaunā migrācijas laikmetā, jo gandrīz pēc divu gadu gatavošanās visā Eiropas Savienībā sāks piemērot Jauno migrācijas un patvēruma paktu. Brisele to pasniedz kā ilgi gaidītu atbildi uz vienu no Eiropas vispretrunīgākajiem politiskajiem jautājumiem – kā pārvaldīt migrāciju tā, lai tā būtu kontrolēta, kopīgi pārvaldīta un vienlaikus saglabātu uzticību Eiropas vērtībām. Šo paktu Eiropas Komisija raksturo kā jaunu kopēju sistēmu, kas balstīta uz “taisnīgumu un kontroli”, “kopīgu atbildību” un “solidaritāti starp dalībvalstīm”. Taču šie vārdi izskan Eiropā, kur migrācija vairs nav tikai politikas jautājums. Tā ir robežu drošības problēma, identitātes jautājums un arvien vairāk – pārbaudījums tam, vai Eiropas solidaritāte spēj izturēt sabiedrības bažas un populisma pieaugumu. Jāpiebilst, ka pakts nav viens likums, bet gan desmit tiesību aktu kopums. Tā centrālā ideja ir tāda, ka Eiropa vairs nedrīkst risināt patvēruma un neregulārās migrācijas jautājumus kā krīzi, kuru katra valsts improvizē atsevišķi, bet gan kā vienoti pārvaldītu sistēmu. Ikvienam, kurš Eiropas Savienības ārējās robežas šķērsos neregulāri, būs jāiziet pārbaudes: identitātes, drošības, veselības un reģistrācijas kontrole. Daļa patvēruma pieteikumu turpmāk tiks izskatīti paātrinātās robežprocedūrās, īpaši gadījumos, kad cilvēki ierodas no valstīm, kuru pilsoņiem statistiski ir mazākas iespējas saņemt aizsardzību. Savukārt tiem, kuri aizsardzību nesaņems, teorētiski būs jāatgriežas ātrāk. Loģika ir skaidra: ātrāki lēmumi, mazāk uzkrātu lietu, paredzamākas procedūras un stingrākas robežas. Tomēr politiski jutīgākā daļa nav tikai tas, kas notiek uz robežas, tā ir arī dalībvalstu savstarpējā sadarbība. Gadiem ilgi tādas robežvalstis kā Itālija, Grieķija un Spānija ir argumentējušas, ka tās nes nesamērīgu slogu tikai tādēļ, ka ģeogrāfiski atrodas pie Eiropas ārējās robežas. Savukārt valstis ziemeļos un austrumos ir uzsvērušas, ka tām nevajadzētu būt spiestām uzņemt cilvēkus, kuri ieradušies citur. Līdz ar to valstis, kuras piedzīvo migrācijas spiedienu, varēs saņemt palīdzību no citām dalībvalstīm caur mehānismiem kā patvēruma meklētāju pārvietošana, finanšu ieguldījumi, personāla nosūtīšanu vai operatīvais atbalsts. Līdz ar paktu solidaritāte kļūst obligāta, Eiropas Komisijas skaidrojumā nosakot, ka viena nepārvietota persona var tikt “kompensēta” ar 20 000 eiro lielu iemaksu. Šis tiek uzskatīts par politisku kompromisu, jo Eiropa būtībā saka, ka robežvalstis nedrīkst palikt vienas, taču citas valstis ne vienmēr būs spiestas uzņemt migrantus, ja tās sniegs atbalstu citādā veidā. Atbalstītāji to sauc par pragmatismu, kritiķi – par nepilnību sistēmā. Skaitļi palīdz saprast, kādēļ debates ir tik emocionāli piesātinātas, pat ja to mērogs bieži tiek pārprasts. 2025. gadā Eiropas Savienībās dalībvalstīs tika reģistrēti aptuveni 670 000 pirmreizēji patvēruma pieteikumi, kas ir par 26,6% mazāk nekā 2024. gadā. Kopējais patvēruma meklētāju skaits, ieskaitot atkārtotos pieteikumus, sasniedza gandrīz 800 tūkstošus. Visvairāk pieteikumu saņēma Spānija, Itālija, Francija, Vācija un Grieķija. Raidījumu veido arī Dr. Una Aleksandra Bērziņa- Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Pagājusī nedēļa Latvijā aizritēja karstu politisku kaislību gaisotnē. Un, kā bija lasāms kādā internetā atrastā jokā – Latvijā nokrita drons un nogremdēja Latvijas valdību. Kamēr jauna valdība vēl tikai top, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par citiem iespējamiem mērķiem, proti, par dažādiem kritiskās infrastruktūras objektiem un kā tie tiek aizsargāti ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā. Karš Ukrainā ir skaidri parādījis, cik ļoti lielu ietekmi uz sabiedrību var atstāt triecieni un trāpījumi civilai infrastruktūrai, īpaši ja tās ir elektroapgādes līnijas, enerģijas stacijas, gāzesvadi, hidroelektrostaciju dambji, televīzijas torņi un citi objekti. Trāpījumi šādos objektos ne tikai var palēnināt normālu valsts funkcionēšanu, bet arī nopietni iedragāt iedzīvotāju noskaņojumu, tādējādi radot pamatīgu apdraudējumu nacionālajai drošībai. Tas, ka Eiropas valstis, tostarp Latvija, pēdējo gadu laikā ir ievērojami pastiprinājušas darbu pie savas militārās drošības un noturības stiprināšanas, nevienam vairs nav noslēpums. Taču brīžiem rodas sajūta, ka jautājumā par kritiskās infrastruktūras aizstāvību kaut kas paliek novārtā un viss nemaz tik gludi nerit uz priekšu. Eiropas Savienības līmenī jau 2023. gadā stājās spēkā Eiropas Kritiskās infrastruktūras direktīva. Tās mērķis ir veicināt kritiskās infrastruktūras objektu noturību pret jebkāda veida apdraudējumiem. Kopumā 11 dažādos sektoros – enerģētikā, transportā, banku sistēmā, finanšu tirgu infrastruktūrā, veselības aprūpē, publiskajā pārvaldē, digitālajā infrastruktūrā, kosmosā, kā arī objektos, kas saistīti ar tīru ūdeni, notekūdeņiem vai pārtikas ražošanu. Kritisko objektu pārstāvjiem būs jāveic regulāri risku izvērtējumi, kā arī jāveic dažādi tehniski un organizatoriski uzlabojumi, lai novērstu nepilnības un ievainojamību. Un tas viss faktiski tāpēc, ka šīs sfēras visas ir savstarpēji ļoti saistītas un viena no otras atkarīgas. Latvijai ar šīs direktīvas ieviešanu nemaz tik gludi nav gājis un Eiropas Komisija pat bija ierosinājusi pārkāpumu procedūru lietu pret Latviju par gauso rīcību. Taču galu galā šī gada janvārī tomēr tika apstiprināta Kritiskās infrastruktūras apzināšanas, darbības nepārtrauktības, drošības un noturības pasākumu plānošanas, īstenošanas un incidentu paziņošanas kārtība. Īsāk sakot, ir aprakstīts kurš – gan valsts iestādes gan privātie uzņēmumi – un kā ir par ko atbildīgi un kā rīkosies.

Ir gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik pompozu parādi galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo spēki, tostarp bruņutehnika, ir nepieciešami frontē. Otrkārt, ir jākoncentrē spēki Krievijas iekšienē, lai nosargātu naftas infrastruktūru. Un treškārt – bailes par Kremlī sēdošās elites drošību. Un tā mēs nonākam līdz mūsu šodienas raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas tēmai – Krievijas oligarhiem, naudai un sekām, kuras izriet no nepiekrišanas Kremlim. Marta beigās laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins aicināja oligarhus ziedot līdzekļus aizsardzības budžetam, lai varētu turpināt karu Ukrainā. Lai gan karš Tuvajos Austrumos nedaudz uzsildīja Krievijas maku, Rietumu sankcijas, neveiksmes frontē un arī starptautiskā izolācija rada arvien lielāku plaisu Krievijas budžetā. Vēlāk gan Kremlis paziņoja, ka neko tādu nav prasījis. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas triecienus nu jau dziļi pāri robežai, karam vajag ne tikai karavīrus un tehniku, bet arī finanses. Nevienam nav noslēpums, ka Putins, vairāk nekā 25 gadus sēžot Kremlī, ir koncentrējis sev apkārt lojālus cilvēkus, savā ziņā ļaujot viņiem nodrošināt augstus politiskos un militāros amatus, kā arī oligarha statusu. Lai gan oligarhiem ir ekonomiskā ietekme un sava veida varas sviras, bet militārām amatpersonām un drošībniekiem ir fiziskais spēks, tomēr Kremlis ar politisko varu līdz šim spēja daudzus apklusināt. Jāsaka, ka oligarhi zaudē savu ietekmi Kremlī un jebkādu iespēju virzīt P****a lēmumus, kas nepārprotami sit pa oligarhu kabatām. Šobrīd izskatās, ka oligarhi ieņem līdz šim vājākas pozīcijas. Oligarhi arvien biežāk kļūst par Kremļa mērķi. Rietumu sankcijas vēl vairāk pietuvināja oligarhus Putinam, bet diktatora “burkāna un pātagas” taktika viņus apklusināja. Tiem, kas neatbalsta Kremli ir divas iespējas – zaudēt visu naudu, dzīvot bailēs un bēgt no valsts vai arī veikt, tā teikt, brīvprātīgu vai ne tik brīvprātīgu pašnāvību. Šeit gribētu minēt viena oligarha piemēru, proti, bijušo baņķieri Oļegu Tinkovu, kuram kādreiz piederēja otrā lielākā banka Krievijā “Tinkoff Bank”. Viņa kļūda bija ieraksts “Instagram”, kurā viņš karu pret Ukrainu nodēvēja par traku. Vienu dienu pēc šī ieraksta publicēšanas Kremlis sazinājās ar bankas vadītājiem, paziņojot – vai nu saites ar Tinkovu tiks pārrautas vai arī banka tiks nacionalizēta. Pats Tinkovs vēlāk medijam “New York Times” sacīja, ka viņam nebija pat iespējas apspriest cenu, par kuru banka tika pārdota – viņš nonāca ķīlnieka situācijā. Bijušais oligarhs pastāstīja, ka nedēļas laikā piektais bagātākais uzņēmējs Krievijā – Vladimirs Potaņins, kurš piegādā niķeli iznīcinātāju dzinēju ražošanai, – nopirka banku par 3 % no tās patiesās vērtības. Tādējādi Tinkovs zaudēja gandrīz 9 miljardus ASV dolāru no kādreizējās bagātības, kas viņam piederēja. Beigās viņš, protams, pameta Krieviju, baidoties par savu dzīvību. Kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins sapulcēja Krievijas bagātākos cilvēkus Kremlī. Lai gan oligarhi jau tad apzinājās, ko karš nodarīs viņu bagātībai, viņi skaļi neiebilda. Kāpēc? Jo zināja, ka šie iebildumi varētu maksāt vairāk nekā visa nauda, kas viņiem pieder. Tātad, ja Rietumi, nosakot sankcijas, cerēja vērst oligarhus pret Putinu, šis plāns izgāzās. Un tieši otrādi – sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu. Piemēram, daudzu Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas, radīja sava veida vakuumu, kuru aizpildīt steidzās Kremļa lojālisti.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies vecākiem ļoti aktuālai tēmai. Lielākā daļa bērnu, kā arī mēs pieaugušie no rīta pieceļamies un uzreiz sniedzamies pēc sava telefona. Pirms skolas, darba vai jebkādas citas aktivitātes mūs gaida ziņas, īsi video, ko skatīties, varbūt spēle, kas palikusi nepabeigta no iepriekšējā vakara. Ceļā ausīs tiek ieliktas austiņas. Pusdienlaikā – ātra ieskatīšanās tiešsaistē. Pēc skolas vai darba  ierīce atkal pilnībā “atdzīvojas” un sociālie tīkli, grupu čati, straumēšana, spēles, mājasdarbi saplūst vienā nepārtrauktā digitālajā plūsmā. Dienas beigās ir pagājušas vairākas stundas tiešsaistē, un klusām, gandrīz nemanāmi katrā solī ir savākti mūsu un mūsu bērnu dati. Mūsdienu bērnu bērnība ir daudz citādāka nekā mūsu un tā atrodas tiešsaistē, nevis ārā pagalmā. Jāpiebilst gan, ka tehnoloģiju lietošanas noteikumus ilgu laiku lielākoties ir noteikuši vecāki un pašas platformas, taču šobrīd novērojam, ka līdzsvars mainās, pieaugot valstu kontroles mehānismiem un spiedienam uz sociālo mediju platformām. Ja paskatāmies uz datiem, tad Eiropas Savienībā digitālā vide jauniešiem ir gandrīz universāla. 2025. gadā 89,3% jauniešu vecumā no 16 līdz 29 gadiem aktīvi izmantoja sociālos tīklus, salīdzinot ar nedaudz vairāk nekā divām trešdaļām no kopējā iedzīvotāju skaita. Vēl būtiskāk ir tas, cik agrīni šī iesaiste ir sākusies. Pētījumi Apvienotajā Karalistē rāda, ka lielākā daļa bērnu līdz 13 gadu vecumam, neskatoties uz platformu noteiktajiem ierobežojumiem, jau šobrīd izmanto sociālos tīklus. Līdz pusaudžu vecumam dalība tajos kļūst gandrīz pilnīga. Vienlaikus ir pieaugusi arī lietošanas intensitāte. Daudzās OECD valstīs vismaz puse 15 gadus vecu jauniešu pavada 30 vai vairāk stundas nedēļā, izmantojot digitālās ierīces. Tas ir gandrīz pilnas slodzes darbs. Bērnību vairs ne tikai ietekmē digitālās sistēmas, bet tā tajās ir pilnībā iesaistīta. Līdz ar to šodien vēlamies runāt par to, kā valstis iesaistās, lai mazinātu bērnu un jauniešu tendenci arvien pastiprinātāk pavadīt laiku tehnoloģijās, kā arī ierobežo sociālo mediju platformu mehānismu, kas pastiprina šo tendenci. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz nerunāsim ne par karu, ne par vēlēšanām, ne par sankcijām. Raidījuma temats veltīts starptautiskās un nacionālās politikas “karstajam kartupelim” – birokrātijai. Jā, šobrīd visur Eiropā norisinās aktīva diskusija par vienkāršošanu – mazāk papīru, mazāk veidlapu, mazāk birokrātijas un mazāk raižu. Bet vai tā tiešām ir? Un kā šī vienkāršošana atšķiras no cita termina – deregulācijas? Bet vispirms par terminoloģiju. Ir svarīgi saprast, ko saprotam ar vienkāršošanu un ko ar deregulāciju? Skaidrs, ka tie nenozīmē vienu un to pašu, lai arī Eiropas Savienības vārdnīcā tiek izmantots tikai pirmais. Atšķirība starp tiem nav tikai semantiska, bet arī konstitucionāla. Vienkāršošana ir tad, kad tu paņem noteikumu un padari to vieglāk izpildāmu, nemainot pašu būtību. Piemēram, agrāk uzņēmumam atskaite jāiesniedz uz papīra trīs eksemplāros un trim iestādēm. Tagad pietiek ar vienu elektronisku formu, ko visi redz uzreiz. Likums nav mainījies. Pienākums nav mainījies. Tikai veids, kā to izpildīt, ir vieglāks. Tikmēr deregulācija ir tad, kad tu maini pašu likuma būtību. Lietojot iepriekšējo scenāriju, deregulācija būtu tad, ja uzņēmumam atskaite vienkārši vispār nebūtu jāiesniedz. Lai arī tas izklausās vilinoši – mazāk darba, mazāk rūpju un mazāk juristu un grāmatvežu – realitātē tas ir diezgan slidens ceļš, ja netiek veikts uzmanīgi. Tātad deregulācija ir nopietns process, kurā tiek mainīta likuma būtība un tajā ietvertie pienākumi. Tieši tāpēc process, ar ko deregulācija tiek veikta, ir ļoti svarīgs. Iedomājieties, ja Latvijā būtu sistēma, kur likumu pieņemot, jāiesaista visas puses, bet jebkādiem tālākiem grozījumiem nav vajadzības uzklausīt citas iestādes, NVO, plašāku sabiedrību. Tas nav pārāk godīgi. Tomēr, ja deregulāciju varētu iekļaut plašākā diskusijā par vienkāršošanu, tad iespējams panākt vienu, bet runāt tikai par otru. Un tieši šādas raizes ir pārņēmušas vairākus ES dalībvalstu tirdzniecības nozaru pārstāvjus, akadēmiķus un civilās sabiedrības pārstāvjus šī brīža Eiropas Savienības vienkāršošanas un konkurētspējas veicināšanas procesos.

Raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas epizodi uzsākam ar jautājumu, kas pēdējos gados kļūst arvien aktuālāks ne tikai ekonomistiem, bet gandrīz ikvienam no mums. Ja dzīvojam laikā, kad cilvēki ir izglītotāki, produktīvāki un tehnoloģiski attīstītāki nekā jebkad agrāk, kāpēc tik daudziem rodas sajūta, ka stabila dzīve kļūst arvien grūtāk sasniedzama? Atbilde uz jautājumu nav vienkārša, taču, ja paskatāmies datos, parādās ļoti skaidra tendence – darba tirgus nav sabrucis, bet tas ir kļuvis strukturāli citāds. Sāksim ar globālo ainu. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas (International Labour Organization) datiem pasaulē šobrīd pastāv tā sauktais “jobs gap” jeb darba vietu deficīts aptuveni 402 miljonu cilvēku apmērā. Šajā skaitlī ietilpst ne tikai bezdarbnieki, bet arī tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi piedalīties darba tirgū vai ir pārtraukuši darba meklēšanu. Vienlaikus globālais nodarbinātības pieaugums palēninās – līdz aptuveni 1,5% gadā. Starptautiskās darba organizācijas dati norāda, ka vairāk nekā divi miljardi cilvēku, kas ir aptuveni 58% no pasaules darbaspēka, strādā neformālajā sektorā. Tas nozīmē darbu bez darba līguma, bez sociālajām garantijām un bieži vien bez stabiliem ienākumiem. Citiem vārdiem sakot, darbs kā tāds nav pazudis. Taču darbs arvien retāk nozīmē drošību. Jaunieši šajā struktūrā ir īpaši ievainojami. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas 2024. gada datiem 259 miljoni jauniešu pasaulē nebija ne nodarbināti, ne izglītībā, ne apmācībās. Tas ir gandrīz katrs piektais jaunietis. Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija? Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņu universitātes.