Advertise on podcast: (ne)Diplomātiskās pusdienas

Raidījums (ne)Diplomātiskās pusdienas skan 27. oktobrī, dienā, kad Izraēlā notiek parlamenta vēlēšanas. Un, runājot par šo politisko notikumu, nav iespējams ignorēt apstākļus, kuros tas norisinās. Pēc trīs gadus ilgas Izraēlas militārās vardarbības Gazas joslā desmitiem tūkstošu palestīniešu ir nogalināti, plašas teritorijas pārvērstas drupās, bet civiliedzīvotāji piedzīvojuši atkārtotu piespiedu pārvietošanu. ANO neatkarīgā izmeklēšanas komisija un cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" ir secinājušas, ka Izraēla Gazā ir īstenojusi un īsteno genocīdu. Izraēlas valdība šos secinājumus, protams, noraida, savukārt Starptautiskā Tiesa vēl nav pieņēmusi galīgo spriedumu genocīda lietā. Vienlaikus Starptautiskā Krimināltiesa izdevusi aresta orderus premjerministram Benjaminam Netanjahu un bijušajam aizsardzības ministram Joavam Galantam par iespējamiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Tomēr Netanjahu ne tikai turpina vadīt valdību, bet arī kandidē uz nākamo pilnvaru termiņu. Turklāt viņa galvenie politiskie konkurenti nebūt nepiedāvā kādu vienotu, radikāli atšķirīgu alternatīvu Izraēlas līdzšinējai politikai attiecībā pret palestīniešiem. Tādēļ šīs vēlēšanas ir nozīmīgas ne vien Izraēlas iekšpolitikai, bet arī jautājumam par okupācijas nākotni un palestīniešu tiesībām.

Iedomājieties, ka no rīta pamostaties un atklājat, ka esat kļuvuši par miljardu eiro bagātāki. Jūs neesat nostrādājuši nevienu papildu stundu, neesat saņēmuši algas pielikumu un neesat laimējuši loterijā. Vienkārši jums piederošo uzņēmuma akciju vērtība vienas nakts laikā ir pieaugusi par miljardu eiro. Iedomājieties, ka, neraugoties uz šo milzīgo bagātības pieaugumu, jums, iespējams, uzreiz nav jāmaksā nekāds nodoklis. Lielākajai daļai cilvēku tas izklausās neticami. Taču pasaules bagātākajiem cilvēkiem šāda situācija nav nekas neparasts. Miljoniem eiropiešu katru mēnesi maksā ienākuma nodokli, valdības meklē līdzekļus veselības aprūpei un pensijām, bet ekonomiskā nevienlīdzība joprojām ir viena no nozīmīgākajām sabiedrības problēmām. Tāpēc šoreiz raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas spriežam, vai bagātajiem būtu jāmaksā vairāk? Kurus cilvēkus mēs vispār uzskatām par bagātiem? Un kāpēc ieviest nodokli lielām bagātībām ir tik sarežģīti? Runājam par “Tax the Rich” jeb par ekonomiku, politiku un pasaules miljardieru gandrīz neaptveramajām bagātībām. Raidījumu veido arī Patrīcija Masaļska no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies Brazīlijai, kur prezidenta vēlēšanas kļuvušas par nozīmīgu pārbaudījumu ne tikai valsts politiskajai nākotnei, bet arī tās vietai arvien sašķeltākajā starptautiskajā sistēmā. 4. oktobrī vairāk nekā 125 miljoni jeb gandrīz 79% balsstiesīgo Brazīlijā devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai vēlētu valsts nākamo prezidentu. Notikušajā prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā Flaviu Bolsonaru, bijušā prezidenta Žaira Bolsonaru dēls, ieguva 47,03 procentus balsu, savukārt pašreizējais prezidents Luiss Inasiu Lula da Silva jeb Lula saņēma 45,16 procentus. Tā kā neviens kandidāts neieguva absolūto balsu vairākumu, 25. oktobrī Brazīlijā notiks vēlēšanu otrā kārta. Lai gan nākamais Brazīlijas prezidents vēl nav zināms, ir novērojams, ka Bolsonaru Liberālā partija ievērojami nostiprināja savas pozīcijas Kongresā, tādējādi arī potenciāli apgrūtinot Lulas  valdīšanu pat atkārtotas uzvaras gadījumā. Lai gan Rīga no Brazīlijas galvaspilsētas Braziljas atrodas aptuveni 10 000 km attālumā, mums bija interesanti paanalizēt, ko šīs vēlēšanas nozīmē starptautiskā mērogā? Raidījumu veidoja arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās runājam par visnotaļ svarīgu tematu mums un mūsu makiem, cenšoties saprast kas gaidāms ir nākamājā apkures sezonā, apskatot, kā Eiropas gāzes tirgus funkcionē šodien. Pirms pieciem gadiem, ja vēlējāmies saprast, kā darbojas Eiropas gāzes tirgus, būtībā bija jāskatās vienā virzienā – uz austrumiem. Krievijas gāze pa gadu desmitiem būvētu cauruļvadu tīklu plūda uz rietumiem. Vēl 2021. gadā Krievija Eiropas Savienībai piegādāja vairāk nekā 150 miljardus kubikmetru gāzes, bet tad Krievija iebruka Ukrainā. Sekoja spēcīga enerģētikas krīze. Eiropai ļoti īsā laikā bija jāpārveido sistēma, kas bija veidota gadu desmitiem. Piecus gadus vēlāk Eiropas gāzes karte ir gandrīz apgriezta otrādi un kopš 2021. gada aptuveni 40% Eiropas gāzes starpsavienojumu punktu virziens un plūsma ir mainījusies. Tāpēc, tuvojoties vēl vienai ziemai, ir vērts uzdot konkrētu jautājumu: kur šobrīd atrodas Eiropas gāzes tirgus?

Laikā, kad kaimiņos esošajā agresorvalstī gaisā virmo diskusijas par iespējamo mobilizāciju kara turpināšanai ar Ukrainu, vēlamies aprunāties par to, kas noticis ar krievu algotņu grupējumu “Wagner”. Tam bija nozīmīga loma pirms kāda laika, kara pirmajā daļā, bet tagad šķietami tas ir pazudis no masu medijiem. Kur tas ir palicis un kādā kapacitāte militārais grupējums operē šodien?  2023. gada augustā uz ziemeļiem no Maskavas nogāzās privātā lidmašīna. Tajā atradās Jevgeņijs Prigožins, grupējuma “Wagner” vadītājs, un vairāki citi augsta ranga “Wagner” komandieri. Prigožins gāja bojā divus mēnešus pēc viena no pārsteidzošākajiem notikumiem mūsdienu Krievijas vēsturē. Viņa kaujinieki bija ieņēmuši militāros objektus Rostovā pie Donas un bija sākuši virzīties Maskavas virzienā. Daudzi toreiz teica, ka iznākums ir likumsakarīgs – Kremlis necieš un nepieļauj nekādu apdraudējumu savām pozīcijām. Tāpat pamazām no ziņām pazuda arī “Wagner”. Tāpēc varētu šķist, ka ar to viss beidzās. Taču tā noteikti nav, jo arī trīs gadus vēlāk Krievijas karavīri un bijušie “Wagner” kaujinieki joprojām darbojas Āfrikā. Kur īsti palika “Wagner”? Atbilde ir interesantāka par vienkāršu stāstu par to, ka “Wagner” izdzīvoja. Patiesībā Krievijas valsts lielu daļu šīs sistēmas vienkārši pārņēma savā kontrolē.

Indijā jau labu laiku ir aizsācies mācību gads un tur vēl joprojām gruzd tā dēvētie “prusaku protesti”. Varētu šķist, ka “prusaku protesti” skan aizvainojoši, tomēr tie kļuva par vienu no mūsdienās lielākajām Indijas jauniešu un studentu kustībām un vienlaikus par nozīmīgāko izaicinājumu politiskajai elitei ar premjeru Narendru Modi priekšgalā. Indijā dzīvo aptuveni 371 miljons jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kas veido gandrīz 27% no visas sabiedrības. Indija ir valsts, kur ir vislielākais jauniešu skaits pasaulē. Daudzi jaunieši vēlas studēt, bet augstskolu skaits ir ierobežots un līdz ar to visiem vietu nepietiek. Un tas rada ļoti sīvu konkurenci. Raidījumā ieskats Indijas izglītības sistēmā, kā arī par pašu “prusaku kustību”.

Nedēļas nogalē Krievijā gaidāmas Valsts domes vēlēšanas. Runājot par gaidāmo notikumu, negribas lielu uzmanību pievērst tam, cik kandidātu startē un kurai partijai būs visvairāk balsu, cik procentus saņems nākamā partija. Iznākums faktiski ir zināms jau tagad – uzvarēs valdošā partija “Vienotā Krievija”. Krievijā ir 450 Valsts domes deputātu vietas, puse tiek ievēlēti no partiju sarakstiem, puse – vienmandāta apgabalos. Visticamāk, “Vienotā Krievija” arī turpmāk saglabās divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu, bet pārējās vietas pienāksies tā dēvētajai “sistēmiskajai opozīcijai” – komunistiem, Liberāldemokrātiskajai partijai un dažām citām mazākajām partijām.   Lai arī vēlēšanu iznākums ir viegli prognozējams, šoreiz balsošana Krievijā ir interesanta no vairākiem aspektiem. Par vienu no skaļākajiem šīs priekšvēlēšanu kampaņas notikumiem noteikti var saukt partijas „Jabloko” nepielaišanu vēlēšanām. Pareizāk gan būtu teikt, ka partija vēlēšanām tika reģistrēta ar otro numuru, bet vēlāk šī reģistrācija tika atsaukta pēc partijas „Rodina” jeb „Dzimtene” sūdzības par autortiesību pārkāpumu. Turklāt partijas lozungā „Par mieru un brīvību!” tika saskatītas ekstrēmisma pazīmes. Vairums komentētāju gan sliecas piekrist viedoklim, ka „Jabloko” nepielaišana vēlēšanām, visticamāk, saistīta ar spēju uzrunāt un apvienot mēreno opozīciju, kas vēl atrodas Krievijā. Tāpat aicinājums uz mieru varētu uzrunāt arvien lielāku Krievijas sabiedrības daļu, ņemot vērā ieilgušo karu Ukrainā un baumas par gaidāmo mobilizāciju tūlīt pēc vēlēšanām. Raidījumu veidoja arī Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz par trim jautājumiem – kas ir mākslīgi radītās krīzes un kā mēs tās varam nošķirt no īstajām? Kas tās rada un kādu labumu no tā gūst? Un vai Eiropas Savienība ir vienota, saskaroties ar mākslīgi radītajām migrācijas krīzēm? Migrācija ir joma, kur tiek radītas mākslīgās krīzes, piemēram, kā Spānijas anklāvā Seutā. Un tieši tā kļuva ne tikai par pamatu šim raidījumam, bet arī par pirmo pārbaudījumu Jaunajam migrācijas paktam, kas Eiropā stājās spēkā jūnija vidu. Arī Latvija izjūt mākslīgi radītās migrācijas krīzes spiedienu – tikai mēs to dēvējam par hibrīdkaru. Tātad mākslīgi radītā migrācijas krīze ir hibrīdkara metode, kad kāda valsts vai nevalstiskais spēlētājs, apzināti veicina, atvieglo un palīdz vai ar varu piespiež cilvēkus doties uz citu valsti.  Nesenākais piemērs ir jau pieminētā migrācijas krīze Seutā. Tur jūlija beigās iekļuva aptuveni 72 000 migrantu. Spānijas premjers Pedro Sančess uzskata, ka migrācijas krīzi izraisīja ar Krieviju un Izraēlu saistītie sociālie tīkli, kuri tīši nepareizi interpretēja Spānijas Augstākās tiesas lēmumu. Tas radīja dezinformācijas vilni, uz kuras uzķērās marokāņi. Paši migranti stāstīja, ka centās nokļūt Seutā labākas dzīves meklējumos. Saskaņā ar marokāņu stāstīto, doties uz Seutu viņus pamudinājuši ieraksti sociālajos medijos un citu teiktais par to, ka stingri apsargāto robežu iespējams šķērsot.

Aizsākam vēl vienu aizraujošu raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas sezonu. Un sezonas pirmajā raidījumā runājam par Mao Dzedunu, jo 2026. gada 9. septembrī apritēs piecdesmit gadi kopš Mao Dzeduna nāves. 50 gadi ir ilgs laika periods, bet arī pusgadsimtu vēlāk Mao portrets joprojām dominē Tjaņaņmeņas laukumā, viņa attēls joprojām ir redzams uz Ķīnas naudaszīmēm un Mao Dzeduna domas joprojām ir daļa no Ķīnas Komunistiskās partijas oficiālā ideoloģiskā pamata. Tas ir ievērojami, ja ņemam vērā, kas ar Mao Ķīnu notika pēc viņa nāves. Viņa izveidotā ekonomiskā sistēma lielā mērā tika demontēta. Kolektivizētā lauksaimniecība izzuda, atgriezās privātais bizness, Ķīna kļuva atvērta ārvalstu investīcijām un kļuva par vienu no pasaules nozīmīgākajām ekonomikām. Tātad nepieciešams jautāt, kāpēc Mao joprojām ir svarīgs? Svarīgās ir fakts, ka Mao tiek pieminēts ne tikai kā cilvēks, kurš valdīja Ķīnā no 1949. līdz 1976. gadam. Viņš tiek pieminēts kā cilvēks, kurš izveidoja Ķīnas Tautas Republiku un izveidoja politisko sistēmu, kas Ķīnā valda joprojām. Lai saprastu mūsdienu Ķīnu, īpaši tās attiecības ar ārpasauli, ir jāsaprot ne tikai tas, ko Mao darīja, bet arī tas, ko Komunistiskā partija nolēma saglabāt no viņa mantojuma. Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Ir pienākusi raidījuma (ne-)Diplomātiskās pusdienas pēdējā sērija, tāpēc vēlamies paskatīties uz to, kas vēl tikai nāks, ne atskatīties uz notikušo. Un nevis runāt par vienu notikumu, bet pievērsties lieliem blokiem – drošība, ekonomika, migrācija un vēlēšanas. Pasaule mūs nebrīdina par jauniem notikumiem un atgadījumiem, bet patiesībā liela daļa no tiem savā veidā jau kalendārā ir ierakstīti. Mēs zinām datumus, zinām dalībniekus, tikai vēl nezinām iznākumu.

Pavisam drīz, 2026. gada 23. jūnijā, Apvienotā Karaliste atzīmēs "Brexit" referenduma desmito gadadienu. Pirms desmit gadiem 51,9% britu vēlētāju nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, savukārt 48,1% balsoja par palikšanu. Šajā referendumā pirms desmit gadiem, vēlētāju aktivitāte sasniedza 72,2%, un balsojumā piedalījās vairāk nekā 33 miljoni cilvēku. Tas kļuva par vienu no lielākajiem demokrātiskajiem procesiem Lielbritānijas vēsturē un aizsāka procesu, kas galu galā noveda pie Apvienotās Karalistes oficiālās izstāšanās no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī. Desmit gadus vēlāk "Brexit" joprojām ir viens no nozīmīgākajiem politiskajiem lēmumiem mūsdienu Lielbritānijas vēsturē. Tiesa, sabiedrības attieksme kopš referenduma ir būtiski mainījusies. 2026. gada aprīlī publicētās aptaujas liecina, ka 53% britu atbalstītu atgriešanos Eiropas Savienībā, kamēr tikai 34% būtu pret. Savukārt atsevišķā "YouGov" aptaujā atbalsts atgriešanās idejai sasniedza 56%. Aptaujas arī norāda, ka aptuveni 63% britu atbalsta ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību nekā pašlaik. Neskatoties uz šīm tendencēm, atgriešanās ES šobrīd nav valdības politika. Premjerministrs Kīrs Stārmers ir izslēdzis iespēju pašreizējā parlamenta sasaukuma laikā pievienoties Eiropas Savienībai, Vienotajam tirgum vai Muitas savienībai. Tomēr vairāki ievērojami Leiboristu partijas politiķi, tostarp Endijs Bērnhems un Vess Strītings, ir norādījuši, ka dalība ES ilgtermiņā varētu kļūt par Lielbritānijas mērķi. Tuvojoties nākamajām parlamenta vēlēšanām, "Brexit" joprojām ir nozīmīgs jautājums britu politikā, lai gan tas vairs nedominē politiskajā dienaskārtībā tādā mērā kā laika posmā no 2016. līdz 2020. gadam. Tāpēc desmit gadus pēc referenduma galvenais jautājums nav par to, vai "Brexit" notika, bet gan par to, kādas ir tā sekas?

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas pievēršamies vēl vienam konfliktam pasaulē, par ko starptautiskajās attiecībās diemžēl nerunājam pietiekami. Sudānā norit pilsoņu karš, kas liek uzdot neērtu jautājumu: vai pasaule patiešām nespēj rīkoties, vai arī tā vienkārši nevēlas izjaukt sistēmas, kas padara šo karu ienesīgu? Kopš 2023. gada aprīļa Sudānu plosa pilsoņu karš starp diviem militāriem spēkiem, kuri vēl nesen kopīgi pārvaldīja valsti – Sudānas Bruņotajiem spēkiem, kurus vada ģenerālis Abdels Fatahs al-Burhans, un Ātrās reaģēšanas spēkiem jeb RSF, kurus vada Mohameds Hamdans Dagalo, plašāk pazīstams kā Hemedti. Tas, kas sākās kā cīņa par varu starp divām militārām elitēm, ir pārvērties par vienu no lielākajām humānajām katastrofām pasaulē. Jaunākie ziņojumi un humānās palīdzības organizāciju dati liecina, ka dzīvību zaudējuši aptuveni 59 000 cilvēku. Aptuveni 13 līdz 14 miljoni cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas, kļūstot par iekšzemes bēgļiem vai meklējot patvērumu ārvalstīs. Vairāk nekā 30 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humānā palīdzība. Aptuveni 19,5 miljoni saskaras ar akūtu badu, kas nozīmē, ka vairāk nekā 40 procentiem Sudānas iedzīvotāju ir grūtības nodrošināt sev pietiekamu pārtiku. Vēl skumjāk, ir tas, ka precīzu skaitu noteikt ir sarežģīti, jo liela daļa valsts joprojām nav pieejama novērotājiem. Smagāk skartajos reģionos cilvēki ne tikai cieš badu – viņi dzīvo katastrofālos apstākļos. Slimnīcas ir sabrukušas, palīdzības konvoji tiek bloķēti vai apšaudīti, un vairākos reģionos bads ir kļuvis ne tikai par kara sekām, bet arī par kara ieroci. Arī vardarbība nav nejauša. Abas karojošās puses ir apsūdzētas kara noziegumos, taču RSF un ar tiem saistītās kaujinieku grupas īpaši bieži tiek saistītas ar zvērībām Dārfūrā. Raidījumu veido arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Jūnija vidū Eiropas Savienība un tas nozīmē arī mēs ieiesim, ja tā var teikt, jaunā migrācijas laikmetā, jo gandrīz pēc divu gadu gatavošanās visā Eiropas Savienībā sāks piemērot Jauno migrācijas un patvēruma paktu. Brisele to pasniedz kā ilgi gaidītu atbildi uz vienu no Eiropas vispretrunīgākajiem politiskajiem jautājumiem – kā pārvaldīt migrāciju tā, lai tā būtu kontrolēta, kopīgi pārvaldīta un vienlaikus saglabātu uzticību Eiropas vērtībām. Šo paktu Eiropas Komisija raksturo kā jaunu kopēju sistēmu, kas balstīta uz “taisnīgumu un kontroli”, “kopīgu atbildību” un “solidaritāti starp dalībvalstīm”. Taču šie vārdi izskan Eiropā, kur migrācija vairs nav tikai politikas jautājums. Tā ir robežu drošības problēma, identitātes jautājums un arvien vairāk – pārbaudījums tam, vai Eiropas solidaritāte spēj izturēt sabiedrības bažas un populisma pieaugumu. Jāpiebilst, ka pakts nav viens likums, bet gan desmit tiesību aktu kopums. Tā centrālā ideja ir tāda, ka Eiropa vairs nedrīkst risināt patvēruma un neregulārās migrācijas jautājumus kā krīzi, kuru katra valsts improvizē atsevišķi, bet gan kā vienoti pārvaldītu sistēmu. Ikvienam, kurš Eiropas Savienības ārējās robežas šķērsos neregulāri, būs jāiziet pārbaudes: identitātes, drošības, veselības un reģistrācijas kontrole. Daļa patvēruma pieteikumu turpmāk tiks izskatīti paātrinātās robežprocedūrās, īpaši gadījumos, kad cilvēki ierodas no valstīm, kuru pilsoņiem statistiski ir mazākas iespējas saņemt aizsardzību. Savukārt tiem, kuri aizsardzību nesaņems, teorētiski būs jāatgriežas ātrāk. Loģika ir skaidra: ātrāki lēmumi, mazāk uzkrātu lietu, paredzamākas procedūras un stingrākas robežas. Tomēr politiski jutīgākā daļa nav tikai tas, kas notiek uz robežas, tā ir arī dalībvalstu savstarpējā sadarbība. Gadiem ilgi tādas robežvalstis kā Itālija, Grieķija un Spānija ir argumentējušas, ka tās nes nesamērīgu slogu tikai tādēļ, ka ģeogrāfiski atrodas pie Eiropas ārējās robežas. Savukārt valstis ziemeļos un austrumos ir uzsvērušas, ka tām nevajadzētu būt spiestām uzņemt cilvēkus, kuri ieradušies citur. Līdz ar to valstis, kuras piedzīvo migrācijas spiedienu, varēs saņemt palīdzību no citām dalībvalstīm caur mehānismiem kā patvēruma meklētāju pārvietošana, finanšu ieguldījumi, personāla nosūtīšanu vai operatīvais atbalsts. Līdz ar paktu solidaritāte kļūst obligāta, Eiropas Komisijas skaidrojumā nosakot, ka viena nepārvietota persona var tikt “kompensēta” ar 20 000 eiro lielu iemaksu. Šis tiek uzskatīts par politisku kompromisu, jo Eiropa būtībā saka, ka robežvalstis nedrīkst palikt vienas, taču citas valstis ne vienmēr būs spiestas uzņemt migrantus, ja tās sniegs atbalstu citādā veidā. Atbalstītāji to sauc par pragmatismu, kritiķi – par nepilnību sistēmā. Skaitļi palīdz saprast, kādēļ debates ir tik emocionāli piesātinātas, pat ja to mērogs bieži tiek pārprasts. 2025. gadā Eiropas Savienībās dalībvalstīs tika reģistrēti aptuveni 670 000 pirmreizēji patvēruma pieteikumi, kas ir par 26,6% mazāk nekā 2024. gadā. Kopējais patvēruma meklētāju skaits, ieskaitot atkārtotos pieteikumus, sasniedza gandrīz 800 tūkstošus. Visvairāk pieteikumu saņēma Spānija, Itālija, Francija, Vācija un Grieķija. Raidījumu veido arī Dr. Una Aleksandra Bērziņa- Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Pagājusī nedēļa Latvijā aizritēja karstu politisku kaislību gaisotnē. Un, kā bija lasāms kādā internetā atrastā jokā – Latvijā nokrita drons un nogremdēja Latvijas valdību. Kamēr jauna valdība vēl tikai top, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par citiem iespējamiem mērķiem, proti, par dažādiem kritiskās infrastruktūras objektiem un kā tie tiek aizsargāti ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā. Karš Ukrainā ir skaidri parādījis, cik ļoti lielu ietekmi uz sabiedrību var atstāt triecieni un trāpījumi civilai infrastruktūrai, īpaši ja tās ir elektroapgādes līnijas, enerģijas stacijas, gāzesvadi, hidroelektrostaciju dambji, televīzijas torņi un citi objekti. Trāpījumi šādos objektos ne tikai var palēnināt normālu valsts funkcionēšanu, bet arī nopietni iedragāt iedzīvotāju noskaņojumu, tādējādi radot pamatīgu apdraudējumu nacionālajai drošībai. Tas, ka Eiropas valstis, tostarp Latvija, pēdējo gadu laikā ir ievērojami pastiprinājušas darbu pie savas militārās drošības un noturības stiprināšanas, nevienam vairs nav noslēpums. Taču brīžiem rodas sajūta, ka jautājumā par kritiskās infrastruktūras aizstāvību kaut kas paliek novārtā un viss nemaz tik gludi nerit uz priekšu. Eiropas Savienības līmenī jau 2023. gadā stājās spēkā Eiropas Kritiskās infrastruktūras direktīva. Tās mērķis ir veicināt kritiskās infrastruktūras objektu noturību pret jebkāda veida apdraudējumiem. Kopumā 11 dažādos sektoros – enerģētikā, transportā, banku sistēmā, finanšu tirgu infrastruktūrā, veselības aprūpē, publiskajā pārvaldē, digitālajā infrastruktūrā, kosmosā, kā arī objektos, kas saistīti ar tīru ūdeni, notekūdeņiem vai pārtikas ražošanu. Kritisko objektu pārstāvjiem būs jāveic regulāri risku izvērtējumi, kā arī jāveic dažādi tehniski un organizatoriski uzlabojumi, lai novērstu nepilnības un ievainojamību. Un tas viss faktiski tāpēc, ka šīs sfēras visas ir savstarpēji ļoti saistītas un viena no otras atkarīgas. Latvijai ar šīs direktīvas ieviešanu nemaz tik gludi nav gājis un Eiropas Komisija pat bija ierosinājusi pārkāpumu procedūru lietu pret Latviju par gauso rīcību. Taču galu galā šī gada janvārī tomēr tika apstiprināta Kritiskās infrastruktūras apzināšanas, darbības nepārtrauktības, drošības un noturības pasākumu plānošanas, īstenošanas un incidentu paziņošanas kārtība. Īsāk sakot, ir aprakstīts kurš – gan valsts iestādes gan privātie uzņēmumi – un kā ir par ko atbildīgi un kā rīkosies.

Ir gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik pompozu parādi galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo spēki, tostarp bruņutehnika, ir nepieciešami frontē. Otrkārt, ir jākoncentrē spēki Krievijas iekšienē, lai nosargātu naftas infrastruktūru. Un treškārt – bailes par Kremlī sēdošās elites drošību. Un tā mēs nonākam līdz mūsu šodienas raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas tēmai – Krievijas oligarhiem, naudai un sekām, kuras izriet no nepiekrišanas Kremlim. Marta beigās laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins aicināja oligarhus ziedot līdzekļus aizsardzības budžetam, lai varētu turpināt karu Ukrainā. Lai gan karš Tuvajos Austrumos nedaudz uzsildīja Krievijas maku, Rietumu sankcijas, neveiksmes frontē un arī starptautiskā izolācija rada arvien lielāku plaisu Krievijas budžetā. Vēlāk gan Kremlis paziņoja, ka neko tādu nav prasījis. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas triecienus nu jau dziļi pāri robežai, karam vajag ne tikai karavīrus un tehniku, bet arī finanses. Nevienam nav noslēpums, ka Putins, vairāk nekā 25 gadus sēžot Kremlī, ir koncentrējis sev apkārt lojālus cilvēkus, savā ziņā ļaujot viņiem nodrošināt augstus politiskos un militāros amatus, kā arī oligarha statusu. Lai gan oligarhiem ir ekonomiskā ietekme un sava veida varas sviras, bet militārām amatpersonām un drošībniekiem ir fiziskais spēks, tomēr Kremlis ar politisko varu līdz šim spēja daudzus apklusināt. Jāsaka, ka oligarhi zaudē savu ietekmi Kremlī un jebkādu iespēju virzīt P****a lēmumus, kas nepārprotami sit pa oligarhu kabatām. Šobrīd izskatās, ka oligarhi ieņem līdz šim vājākas pozīcijas. Oligarhi arvien biežāk kļūst par Kremļa mērķi. Rietumu sankcijas vēl vairāk pietuvināja oligarhus Putinam, bet diktatora “burkāna un pātagas” taktika viņus apklusināja. Tiem, kas neatbalsta Kremli ir divas iespējas – zaudēt visu naudu, dzīvot bailēs un bēgt no valsts vai arī veikt, tā teikt, brīvprātīgu vai ne tik brīvprātīgu pašnāvību. Šeit gribētu minēt viena oligarha piemēru, proti, bijušo baņķieri Oļegu Tinkovu, kuram kādreiz piederēja otrā lielākā banka Krievijā “Tinkoff Bank”. Viņa kļūda bija ieraksts “Instagram”, kurā viņš karu pret Ukrainu nodēvēja par traku. Vienu dienu pēc šī ieraksta publicēšanas Kremlis sazinājās ar bankas vadītājiem, paziņojot – vai nu saites ar Tinkovu tiks pārrautas vai arī banka tiks nacionalizēta. Pats Tinkovs vēlāk medijam “New York Times” sacīja, ka viņam nebija pat iespējas apspriest cenu, par kuru banka tika pārdota – viņš nonāca ķīlnieka situācijā. Bijušais oligarhs pastāstīja, ka nedēļas laikā piektais bagātākais uzņēmējs Krievijā – Vladimirs Potaņins, kurš piegādā niķeli iznīcinātāju dzinēju ražošanai, – nopirka banku par 3 % no tās patiesās vērtības. Tādējādi Tinkovs zaudēja gandrīz 9 miljardus ASV dolāru no kādreizējās bagātības, kas viņam piederēja. Beigās viņš, protams, pameta Krieviju, baidoties par savu dzīvību. Kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins sapulcēja Krievijas bagātākos cilvēkus Kremlī. Lai gan oligarhi jau tad apzinājās, ko karš nodarīs viņu bagātībai, viņi skaļi neiebilda. Kāpēc? Jo zināja, ka šie iebildumi varētu maksāt vairāk nekā visa nauda, kas viņiem pieder. Tātad, ja Rietumi, nosakot sankcijas, cerēja vērst oligarhus pret Putinu, šis plāns izgāzās. Un tieši otrādi – sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu. Piemēram, daudzu Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas, radīja sava veida vakuumu, kuru aizpildīt steidzās Kremļa lojālisti.