Advertise on podcast: Zināmais nezināmajā

Lielās rudens migrācijas laikā iepazīsim kādu gājputnu, kuram ir īpašs talants – mērkaziņai muzikāls ir viss, gan aste, gan spalvas, gan garie knābji. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs. Un tieši tagad rudenī mērkaziņu satikt ir visvieglāk.  Rudenī, migrācijas laikā, mērkaziņas ir gandrīz visur, kur ir mīksti dubļi, grāvjos, dīķmalās, slapjās pļavās jūras piekrastē, bieži arī nelielos bariņos. Bet ieraudzīt gan tās ir ļoti grūti, jo mērkaziņa ir brūnraiba kā pērnā zāle, un viņai ir divas taktikas, kā izvairīties no plēsējiem: vai nu gulēt un nekustēties, ļaujot jums paiet garām viņai, vai arī, ja pienāk pārāk tuvu, izšauties gaisā ar čērkstošu skaņu, kā izraujot gumijas zābaku no dubļiem. Viņa aizlido tālāk asā zigzagā. Skaņu, kas atgādina kazas blēšanu mērkaziņa rada ar asti. "Riestā mērkaziņa uzlido augstu gaisā, riņķo virs savas teritorijas un tad ik pa brīdim strauji metas lejā. Kritienā viņa izpleš astes malējās spalvas. Tās ir cietākas par pārējām, un gaiss, kas plūst tām garām, liek tām vibrēt. Bet tas notiek tikai tad, ja mērkaziņa krīt pietiekami ātri. Viņai jākrīt ātrāk par 40 kilometriem stundā, un tad arī rodas šī dobā trīsošā un tāpēc daudzās tautās mērkaziņa ir kaza," skaidro Agnis Bušs. Somi viņu sauc par debesu kazu, bet Ziemeļvācijā ticēja, ka tās ir Pērkona dieva Donora kāzas, kas velk viņa ratus pa debesīm. Arī latviski šo putniņu mēdz saukt ne tikai par mērkaziņu, bet arī par pērkoņkazu. Mērkaziņa dzied arī ar balsi. Garais, taisnais knābis viņai ir kā zonde. Ar to viņi iedur mīkstos dubļos un sameklē tārpus un kukaiņus.

Kaķi jau pirms tūkstošiem gadu iekaroja cilvēku sirdis. Tiesa, šos dzīvniekus nesauc par cilvēka labāko draugu kā suni, tomēr kaķim ja reiz iekarojuši savu vietu mājoklī un saimnieka sirdī, paliek tur uz mūžu. Laika gaitā kaķi paspējuši būt gan pielūgsmes objekts, gan lādēti un trenkti prom kā pagānisma simbols viduslaikos. Mūsdienās par laimi kaķus nesodām par cilvēces izdomātiem grēkiem, bet esam iemācījušies sadzīvot tā, lai kopdzīve ir patīkama kā kaķim, tā cilvēkiem. Mīlestība pret kaķiem ir ļoti sena un ne velti rodas jautājums, vai kaķis pieradināja cilvēku vai cilvēks - kaķis? Ko par to liecina apbedījumi arheoloģijā? Kā kaķi ienāca senlatviešu mājās un kā tie mainījušies laika gaitā? Par kaķiem raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents, arheologs Eduards Plankājs un kinoloģe, vairāku grāmatu par kaķiem autore Vija Klučniece. Bolīvijā atklāta jauna kaķu suga – tilkajo tīģerkaķis Augumā mazāks par parastu mājas kaķi un klāts ar lieliem brūniem plakumiem kā leopardam – tāds izskatās tilkajo kaķis, kas nu oficlāli ir ierindojies jaunā kaķveidīgo sugā. Plašs raksts un fotogrāfiju klāsts par šo dzīvnieku tika publicēts žurnāla "National Geographic" šī gada septembra numurā. "2017. gadā Paola Nogalesa-Askarunsa, bioloģe un "National Geographic" pētniece, kura strādā Bolīvijā,  saņēma zvanu no vietējās dzīvnieku patversmes. Viņai paziņoja, ka patversmē nonācis dzīvnieks, ko darbinieki raksturoja kā „dīvainu kaķi”." Tajā brīdī viņa vēl nezināja, ka šis neparastais kaķis kļūs par pirmo jauno kaķu dzimtas sugu, kas atklāta vairāk nekā 100 gadu laikā. Vairāk par jaunatklāto sugu stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns.

Sprādzēties ir pašsaprotami lielākajai daļai auto braucēju, taču aizvien notiek negadījumi, kuros pasažieri un šoferi nav piesprādzēti un tādejādi gūst papildu traumas. Kā drošības josta var pasargāt sadursmes gadījumā un  kāpēc mēs bieži atturāmies no piesprādzēšanās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru Fizikas un materiālzinātnes institūta direktors un vadošais pētnieks Juris Blūms un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes vadošais pētnieks, profesors Ivars Austers. "Sliktāk kā trieciens pret priekšējo paneli, nevar būt nekas," atzīst Juris Blūms, skaidrojot nepieciešamību piesprādzēties brauciena laikā.

Klāt oktobris un rudens ieradies ne tikai ar krāsainām lapām, bet drīz nāks arī ar pirmo sniegu un salu. Tāpēc arī sarunā vairāk pievēršamies tehniskākām lietām – laikapstākļu ietekmei uz automašīnām. Lai arī šķiet, ka rudens tikai nupat sāk ieskrieties, jo lielākajā Latvijas daļā vēl kārtīgas salnas nav bijis, arvien šajā laikā aktuāls ir jautājums, kad ir labākais brīdis, lai mainītu ziemas riepas? Visiem apstākļiem, kas varētu noteikt to brīdi, kad vislabāk mainīt auto riepas, pāri stāv drošība. Pieredzējušais autoservisa speciālists, kurš savā darba mūžā strādājis vairākās servisa pozīcijās un tagad ir vairāku autoservisa centru vadītājs Raivis Liniņš uzskata, ka ziemas riepu it kā lieka deldēšana, sākot lietot tās agrāk rudenī, ir drīzāk vērtējama kā mīts. Auto nozarē uzskata, ka slieksnis, pie kura ziemas riepas jau ir veikspējīgākas par vasaras riepām ir tad, kad gaisa temperatūra noslīd līdz +7 grādiem un zemāk. Bet, kad ziema ir klāt un riepas ir nomainītas, sākas nākamā laikapstākļu radītā problēma – ceļu kaisīšana. Kā arī elektroauto īpašniekiem jārēķinās, ka ziemā šis transportlīdzeklis ir mazāk efektīvs.

Vides vēsturi neapšaubāmi ietekmējuši 20. gadsimta konflikti. Arī Latvijas ainavā to redzam uzkrītoši, sākot ar lauksaimniecības zemju kolektivizāciju un mitrāju nosusināšanu, līdz ceļu sistēmu modernizācijai un augstceltņu būvniecībai pilsētu dzīvojamos rajonos. To sīkāk pēta starpdisciplināra komanda, kurā apvienojušies vēsturnieki un folkloristi. Otrais pasaules karš un okupācija atstājusi dziļas rētas ne vien Latvijas sabiedrībā un dažādās valstiskās jomās, bet arī vidē. Tiesa gan, ikdienā jau esam tā pieraduši redzēt padomju perioda būvētos daudzīvokļu māju rajonus, rūpnīcas vai izveidotās lauksaimniecības zemes, ka var piemirsties - arī šīs ir Otrā pasaules kara sekas.  Ar pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, folkloriste Ieva Garda-Rozenberga, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, vēsturniece Ilze Boldāne-Zeļenka un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, militārais vēsturnieks Valdis Kuzmins. Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija "Straumējot laiku": sadaļa, kas stāsta par Latvijas valsts dibināšanas laiku Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 7. tēma “Pilsoņa tapšana” vēsta par Latvijas valsts ideju un tās pilsoņu kopuma veidošanu kā jaunu vēsturisku fenomenu 20. gadsimtā, kas soli pa solim ļāva nostiprināt Latvijas valsti un piederības sajūtu tai. Šajā tēmā uzkavēsimies kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru un ekspozīcijas vienu no veidotājiem Tomu Ķikutu. No pirmajām koncepcijām par Latvijas valstiskumu līdz “latviskuma” ienākšanai visās dzīves jomās - šādi veidojās valstiskuma un pilsoniskā identitāte, un to ekspozīcijā ataino strēlnieki, Latvijas valsts dibināšana, Neatkarības karš, jaunsaimniecības, izglītības sistēma un valoda, Latvijas reprezentēšana ārzemēs, latviskums, tā teikt, “no augšas” autoritārisma laikā, kā arī Kaucmindes seminārs ar latviskumu virtuvē. Pārskatot ekspozīciju, šķiet, ka dažādu faktoru, piemēram, Ulmaņa režīma vai Neatkarības kara, ietekmē ideja par to, kas ir pilsonis, veidojās katrā gadījumā cita. Vai tā bija, to skaidro Toms Ķikuts.

Vēlēšanu emocijās, politisko strīdu un apvainojumu karstumā var apjukt jebkurš vēlētājs. Lai pieņemtu prātīgu lēmumu balsojot, spriežam, kā var palīdzēt zinātniski "atvēsināts" prāts. Vai šādas diskusijas bija arī Latvijas brīvvalsts gados 20. gs sākumā? Kā analītiski lasīt partiju programmas, izpētīt deputātu veikumu un reputācijas? Un vai mākslīgais intelekts tajā ir labs sabiedrotais? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Normunds Grūzītis. Zinātnes ziņās par kādu veiksmes stāstu: kāda retas neironu slimības pacienta stāvoklis krietni uzlabojies pēc ģenētiskās RNS terapijas. Kā septembrī vēstījis medicīnas žurnāls “Med”, iepriecinošus rezultātus uzrādījusi kāda pacienta ārstēšana ar ribonukleīnskābes jeb RNS terapiju. Pacientam ir reta motoro neironu slimība, saukta kā amiotrofā laterālā skleroze jeb ALS, un šobrīd nav medikamenta, lai slimību izārstētu. Taču konkrētais pacients kļuvis par pirmo cilvēku, kurš saņēmis medikamentu, kas mērķtiecīgi ietekmē slimības cēloni - ģenētisko mutāciju. Pēc terapijas šim vīrietim novēroti slimības simptomu uzlabojumi, un pētnieku komanda no ASV norāda, ka šis ir pavērsiens ALS pacientiem. Tiesa, vēl ir pāragri spriest, vai šī terapija spēs apturēt slimības progresēšanu vai pat to pilnībā izārstēt. Fiziķis Stīvens Hokings ir zināms kā cilvēks, kurš ar motoro neironu slimību nodzīvojis ilgāk nekā jebkurš cits, un acīmredzot viņa gadījumā saslēgušies kādi veiksmes faktori, jo viņš savā dzīvē nav saņēmis RNS terapiju. Kas tad īsti ir šī slimība un ko dara RNS terapija, to skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe Ieva Mičule.

"Čunčiņš ir dziedātājputns, kura dziesmu var iemācīties ikviens cilvēks. Jo tā ir ļoti vienkārša. Tas rada pašapziņu, ka putnu dziesmas vispār var iemācīties," ar putniņu iepazīstina Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs. Čuņčiņas dzīvo mežos un krūmājos, un viņa ligzda ir tuvu zemei. Tā ir puslodes formā, tādēļ, pieejot pie čunčiņa ligzdas, vienmēr var redzēt, kas ir iekšā - no olas vai mazuļi.

Latvijas Universitātes pētnieki sadarbībā ar Zviedrijas un Austrālijas paleontologiem Kurzemes nogulumos atklājuši un aprakstījuši jaunu, līdz šim nezināmu plaušzivju sugu – aptuveni 360 miljonus gadu senu. Tā nosaukta par godu latviešu dievībai Jumim. Iepazīstam zivju daudzveidību un evolūciju laikmetā, kad Latvijas teritorija bija sekla tropu jūra un Kurzemē pastāvēja plaša delta.  Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeoloģijas nodaļas zinātniskais asistents Valters Alksnītis. Fosiliju 2022. gada paleontoloģisko izrakumu sezonā Cieceres upes baseina atsegumā “Pavāri-2” atrada LU EZTF Ģeoloģijas nodaļas lektors Valters Alksnītis. Tās izpētē piedalījās LU pētnieki Ervīns Lukševičs, Valters Alksnītis, Flindersas Universitātes pētnieces Obrija Kiernana (Aubrey R. Keirnan) un Alise Klementa (Alice M. Clement), kā arī Upsalas Universitātes pētnieki Pērs Ālbergs (Per Erik Ahlberg) un Gžegožs Niedžviedzki (Grzegorz Niedzwiedzki). Atklātās plaušzivs galvaskausa fragments ir lieliski saglabājies un tajā redzamas unikālas pazīmes, kas ļāva nodalīt to jaunā sugā. Zobu plātņu kontūras atgādina Jumja zīmi, tāpēc suga (pilnais nosaukums ir Jumisodus latus) nosaukta par godu latviešu druvu (auglības) dievībai. -- Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautās zivju sugas  Šī gada sākumā klajā nāca jauns Latvijas Sarkanās grāmatas izdevums, kurā ir iekļauta puse no mūsu teritoriālajos ūdeņos mītošajām zivju sugām. Kopumā Latvijā ir 69 zivju sugas. Tās ir gan saimnieciski  nozīmīgas  sugas, piemēram, akmeņplekste, lucītis, menca, salaka, gan tādas eksotiska veidola peldones, kā gardeguna adatzivs, kas izskatās pēc lokanas adatas ar pīļknābja ģīmi, vai plūkšņzivs, kas atgādina vardes kurkuli. Sarunā ar zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētnieku un Latvijas Sarkanās grāmatas vienu no autoriem Jāni  Bajinski skaidrojam, kas ir tie apstākļi, kuri apdraud minētās sugas, uzzinām  arī to, kuras zivis ir izņemtas no Sarkanās grāmatas saraksta, un ar kādām metodēm pētnieki uzskaita un novēro savus pētāmos objektus. -- Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar čunčiņu.

Dārzā, mežā, veikalu plauktos redzam lērumu augļu un dārzeņu, īsti nezinot, vai tie ir augļi, ogas vai sēklas. Kā tos atšķir? Un kādas izredzes auglim vai sēklai izaugt par dzīvotspējīgu augu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Izglītības un sabiedrības iesaistes projektu vadītāja un Latvijas Universitātes pētniece, doktorante Vineta Vērpēja un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesors Ģederts Ieviņš.

Šodien Miķeļdiena, kas mūsu senču folklorā ir laiks, kad raža jau novākta un sākas gatavošanās ziemai. Tiesa, mūsdienās daudz kas ir mainījies. Raža noteikti vēl visa nav novākta, jo mūsdienās lauksaimnieki audzē gan vairāk dažādu kultūraugu, gan vēlākas šķirnes, gan, protams, arī rudeņi ir kļuvuši siltāki un garāki, kas ļauj ražu novākt vēlāk. Ražu turpina vākt arī ābolu audzētāji. Ražu no vēlākajām šķirnēm vāc līdz pat oktobra vidum vai dažkārt pat beigām. Tāpēc šoreiz saruna ar saimnieku no Tukuma puses Kasparu Ofkantu, kurš 11 hektāru platībā saimniecībā „Eglāji” audzē deserta ābolus. Tas nozīmē, ka nevis pārstrādei – sulām vai biezeņiem, bet pārdod svaigus augļus. Un lai gan ceļi starp ābeļdārziem dažās vietās vēl pagājušajā nedēļā mirka ūdenī, izrādās, ka ābolu audzētājiem pārliekais mitrums dižas raizes nesagādā un vispār skats nākotnē ir cerīgs. Ābolu ražas laiks turpinās, kas nozīmē, ka lielveikalos mazākā mērā, bet lielākos un mazākos tirgos vai pašās saimniecībās var tikt pie svaigiem Latvijas āboliem.

Mūsdienās sportiski sasniegumi nav iespējami bez inženieru radītiem risinājumiem, sākot ar biomehāniku, beidzot ar tehnoloģiskiem rīkiem, kas ļauj uzlabot gan sportiska fizisko sniegumu, gan inventāru. Ar to nodarbojas inženieri Rīgas Tehniskajā universitāte (RTU). Kā tas notiek un kā sports un zinātne sadarbojas?Raidījumā iepazīstam viņu atklājumus un skaidrojam, kas ir triboloģija. Stāsta Jānis Lungevičs, RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Mašīnbūves, aerokosmisko tehnoloģiju un transporta institūta vadošais pētnieks, un Andrejs Pupurs, RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks. Kādu funkciju diafragma veic mūsu organismā? Sportā elpošanai ir īpaši svarīga loma un te talkā nāk kāds muskulis, bez kura elpot nebūtu iespējams – diafragma. Kas tā īsti ir un kādu funkciju veic mūsu organismā? Pat ja mums nav plašu zināšanu par diafragmu, dzirdējuši par to būs daudzi, sākot jau ar skolas bērniem, kuriem dziedāšanas stundās vai korī skolotāja aicinājusi sajust iedomātu peldriņķi vai kupolu zem ribām. Diafragma ir ne tikai darba instruments dziedātājiem. Tā ļauj dzīvot mums katram. Par šo īpašo muskuli plašāk stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Sabiedrības veselības un veselības aprūpes nodaļas asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla.

Grūti iztēloties tos laikus, kad ziņas "atceļoja ar kājām" – tās atnesa pastnieks, kaimiņš vai tirgus pārdevēja. Tad šos jaunumus varējām lēnām pārspriest un apcerēt. Mūsdienās dzīvojām tik intensīvas un nepārtrauktas saziņas laikmetā, ka, esot atslēgtiem no sakariem, daudziem rodas trauksme, bet lielais informācijas apjoms rada nogurumu. Kāpēc? Kā tehnoloģiju attīstība radījusi cilvēcei tā saucamo "fomo" – bailes kaut ko palaist garām? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče, domnīcas "Atlantic Council" Digitālās izpētes laboratorijas "DFRLab" dezinformācijas pētniece Nika Aleksejeva un LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Priedols.

Mazs piemīlīgs putniņš ar visai kompaktu ķermeni, bet garu astīti. Tieši tās dēļ arī ticis pie sava vārda – garastīte. Par talantīgo ligzdu būvētāju garastīti stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs. "Tieši tā arī garastīti izskatās – kā mazs putniņš ar ļoti, ļoti, pat varētu teikt neproporcionāli garu asti," stāsta Oskars Keišs. "Garastītes visbiežāk ir redzamas rudenī un ziemā, kad tās bariņos klejo dažādos virzienos. Tas ir saistīts ar to, ka gados, kad viņām ir labvēlīgi apstākļi, garastītes savairojas lielā skaitā un ceļo dienvidu – dienvidrietumu virzienā, meklēdamqs barību. Tādā kārtā no Latvijas viņas sasniedz Poliju un Vāciju. Tas ir zināms pēc gredzenošanas rezultātiem." Garastītes ir izteikts bara putniņš. Tas nozīmē, ja vienu bara īpatni noķer, tad pārējās nelido prom, bet pulcējas ap šo noķerto īpatni. Tādēļ ornitologi var noķert visu bariņu un apgredzenot putniņus. "Garasta būvē apaļu ligzdu un to būvēja no ķērpjiem, tādēļ tā tik ļoti saplūst ar apkārtējo stumbru, ka ir grūti pamanāma. Garstītei nav savas dziesmas, bet kaut kas dziesmai līdzīgs kā saucieni ir dzirdami, kad abi putni būvē ligzdu un pārojas," turpina Oskars Keišs. Garastītes populācija nav apdraudēta.

Keramikas izpēte arheoloģijā, lauksaimniecības augšņu izpēte klimata pārmaiņu kontekstā, kompozītmateriālu un biopolimēru izpēte ķīmijā – šādas Latvijas jauno zinātnieču pārstāvētās jomas plūkušas laurus ikgadējā “Baltijas stipendija sievietēm zinātnē” konkursā. Raidījumā tiekamies ar zinātniecēm. Par saviem pētījumie stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece Arta Bārdule, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētniece Vanda Haferberga un Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Aļisa Ponkratenkova. -- Pirms tam viesojamies Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā, kur top iekārta ātrai DNS analīzei un rīks asins recēšanas novērtēšanai. Ātri, ērti un precīzi, tā pāris vārdos varētu raksturot ierīces, kas šobrīd top  LU Cietvielu Fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijā. Tur tuvāk iepazīstam divas no tām – vienu, kas palīdz noteikt mūsu ģenētiskās uzbūves  konkrētus datus, un otru, kas tā teikt, ziņo, cik ātri vai lēni sarec asinis. LU CFI Mikro un nanoierīču laboratorijas pētniece Māra Šmite demonstrē iekārtu, kas nedaudz atgādina metronomu, tik bez ritma svārsta – uz plastmasas statīva ir skala, kurā tad  pēc asins rezultātu nolasīšanas parādās to recēšanas rezultāts. Ja tās ir skalā pa vidu, asins rec normāli, skalas augšdaļā – tas nozīmē, tās ir pārāk šķidras, bet apakšdaļā – biezas.  Šajā pašā laboratorijā  strādā Gunita Kojāne, kura savukārt darbojas pie  universāla DNS ekstrakcijas moduļa izveides. Te runa ir par kompaktu platformu mūsu ģenētiskā materiāla  iegūšanai. Tie ir telpiski izprintēti rombveida režģi, kuru uzdevums ir sijāt cauri vajadzīgo analīžu materiālu. -- Bet Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs stāsta par talantīgo ligzdu būvētāju garastīti.

Rudens ir laiks, kad no mums atvadās gājputni un ziemas miegam lēnām pošas dažādi savvaļas dzīvnieki, taču tas ir arī laiks, kad mūsu pagrabus apdzīvot sāk ne tikai rudens raža un ievārījumu burkas, bet šādi tādi dzīvnieki. Neapzināti sniedzam viņiem dažādas ērtības – gan pārtiku, gan ziemošanai piemērotu temperatūru, gan drošu patvērumu. Kāpēc mājas neapkurinātie stūri ir izcila ziemošanas vieta kā zīdītājiem, tā bezmugurkaulniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange, sikspārņu eksperts, Latvijas Universitates docents, biologs Viesturs Vintulis un Latvijas Entomoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja, LU Bioloģijas institūta pētniece, bioloģijas doktore Inese Cera.