Advertise on podcast: Zināmais nezināmajā

Pēc klausītāju lūguma atkārtoti pievēršamies ūdens tīrībai, garšai un sastāvam. Ko saņemam, kad no krāna ielejam glāzē ūdeni - kādu sastāvu, garšu un piedevas? Kā šajā ūdens sistēmā "ceļo" dažādi mikroorganismi un kā noteikt, vai ūdens ir droši lietojams uzturā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus, SIA "Rīgas Ūdens" Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Gunita Kona un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns.

Sen neredzēti ilga ziema ar noturīgu salu Latvijā turpinās. Un šajā aukstajā laikā saruna ar pirtnieci. Ar pirtnieci Ivetu Zemnieci saruna ne tikai par pirts rituāliem, bet arī par to, kā viņas darbu ietekmē laika apstākļi un klimata izmaiņas. Ziemā, protams, pārsvarā notiek tikai pati pēršanās, bet, lai visus rituālus un veselīgās lietas varētu veikt, pavasarī, vasarā un rudenī ir ievākti augi šīm procedūrām. Esam runājuši ar botāniķiem, ekspertiem un pētniekiem par laikapstākļu un klimata ietekmi uz augiem, šoreiz Toms Bricis skaidro, ko no tā visa ir novērojusi pirtniece, kura jau gadiem dodas dabā ievākt augus, tējas, drogas un griezt slotas. Saruna norisinājās jānvāra nogalē, vienā mierīgā, skaidrā un aukstā ziemas vakarā. Un sākumā atskats uz pagājušo augu ievākšanas sezonu, runājam par to, kā jutās sauvvaļas augi tik slapjā vasarā? Zemniekiem ar kultūraugu audzēšanu gāja grūti, bet kā jutās pļavas augi?

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri” ar Pirmā un Otrā pasaules kara laika armijās dienējušo karavīru sarakstiem. Datu bāzē būs atrodama informācija par apmēram 30 tūkstošiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara latviešu strēlniekiem, kā arī par gandrīz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri dienējuši vācu militārajās vienībās Otrā pasaules kara laikā. Kas redzams šajos sarakstos un kādus dzīvesstāstus slēpj daudzie tūkstoši karavīru vārdu un uzvārdu? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar datu bāzi iepazīstina Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Datubāzi nākotnē plānots papildināt ar citiem Latvijas Kara muzeja rīcībā esošiem vai muzejam uzticētiem karavīru sarakstiem. Ar laiku šī mājaslapa kļūs par vienotu platformu, kurā varēs atrast pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies 20. gadsimta pirmās puses militārajos konfliktos. Dabas objekti kā liecības par Pirmo pasaules karu "Bridīsim tā kā senos laikos," aicina ekspedīcijas vadītājs un sarunas biedrs - Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides un tūrisma eksperts Juris Smaļinskis. Mūsu gājiena mērķis - aplūkot liecības, kas veido priekšstatu par apstākļiem Pirmajā pasaules karā. Šīs liecības ir dabas objekti - priede ar lielām naglām kā izlūktornis un Lāčupītes avots kā iespējamā ūdens pasmelšanas vieta karavīriem. Rīgā, Pārdaugavā, nozīmīgu vietu aizņem Kleistu mežs, un mēs no braucamā ceļa dodamies mežā iekšā. Sarunas centrā ir Pirmā pasaules kara laiks, bet pa ceļam nevaram izvairīties no tā, kas piedzīvots pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Jura bērnībā, un, protams, no apjausmas par pašas vietas ģeogrāfiju. Stāsta Juris Smaļinskis.

Pēdējo gadu laikā dzirdam daudz diskusiju par sabiedrībai noderīgiem un šķietami apšaubāmiem pētījumiem - tā vien liekas, ka viedoklis, ko un kā pareizi pētīt ir visām nozarēm. Taču, ko par to domā cilvēki, kas šīs zināšanas rada paši? Kā viņi sev un sabiedrībai pamato savas pētnieciskās izvēles un kur pētnieka interesēm jāpieliek punkts un jādod vieta sabiedrības gaidām?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes Augstskolas rektore, asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš, viņi diskusijā pārstāv sociālo zinātņu jomu. Savukārt eksaktās zinātnes pārstāv matemātiķis pēcdoktorantūras studijās Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un un fiziķis pēc aicinājuma, Latvijas Universitātes prorektors, asociētais profesors Guntars Kitenbergs.

Cilvēku migrācija uz pasaules lielajām pilsētām un metropolēm rada jautājumu - cik šaurs ir par šauru, lai dažādi cilvēki spētu mierīgi sadzīvot līdzās, bet pilsētas iestādes varētu nodrošināt drošību un sakārtotību? Ko pieprasa mūsu labsajūta un labklājība un kā to sniegt pārapdzīvotībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš un pilsētplānotājs, atvērto inovāciju kustības "VEFRESH" izpilddirektors Viesturs Celmiņš. Senu koka ēku sienas "apdzīvo" ķērpji Ķērpju eksistence uz senu koka ēku sienām ir fantastisks piemērs dabas un cilvēka mijiedarbībai un nekaitīgai līdzās pastāvēšanai. Tā  interneta vietnē "kerpji.lv" raksta šīs vietnes autore, dabas eksperte Renāte Kaupuža. 2025. gadā Renāte laida klajā  informatīvu bukletu par šo organismu specifisko dzīves vietu - seniem koka namiem. Bet pirms lūkojam sīkāk par šīm ķērpju mājvietām, Renāte Kaupuža atgādina, kas tad īsti par radījumu ir ķērpis. Senas koka ēkas patīk dzelteniem pulverveida, tumšiem kā krustnagliņas, pelēkiem punainiem, zaļiem un vēl citu veidu un krāsu ķērpjiem. Ķērpis senai mājai nekaitē, tas ir kā savdabīga dekorācija un pie tam  apveltīts ar ļoti skanīgiem un poētiskiem vārdiem - dzeltenspožie zeltmilti, kas tieši tā arī izskatās, it kā Saulesmeitas uz māju sienām būtu bagātīgi pūderi izšķaidījušas, tad vēl slotgalviņu mikrokalīcija, zaļganā henotēka, Vairākas no šīm ķērpju sugām ir īpaši retas un aizsargājamas, skaidro Renāte Kaupuža. -- Ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par kraukli.

"Krauklis ir viens no tiem putniem, kam balsi var dzirdēt jau viņa nosaukumā. Krauklis krauc, nevis ķērc kā vārna," ar kraukli iepazīstina ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Krauklis ir pretrunu pilns putns. Krauklis ir dziedātājputns, bet krauklis mums īsti nesaistās ar putniem, kas ir dziedoši. Viņa dziedātājputnu daba parāda tas, ka viņam ir ļoti daudzveidīgi saucieni, lai gan nevienu no tiem mēs īsti nesauktu par dziesmu. Zinātnieki ir izpētījuši, ka kraukļiem ir arī zināmi dialekti tajos saucienos. Dialekti veidojas no tā, ka putni iemācās balsi no citiem putniem. Un šī mācīšanās ir viena no dziedātājputnu īpatnībām," skaidro Viesturs Ķerus. Krauklis ir lielākais no Latvijas zvirbuļveidīgajiem putniem, spārnu izpletums viņam varbūt pat 1,3 metrus plats.  "Krauklis ir viens no tiem, kas ligzdo agri, jau februārī viņiem varbūt olas ligzdās, un tad viņš arī mēģina muzicēt un visādu akrobātiku taisu kopā ar mātīti," stāsta Viesturs Ķerus. "Jāņem vērā arī, ka krauklis, kā jau vārnu dzimtas putnam pieklājas, ir inteliģents putns. Ar inteliģentiem radījumiem ir tā, ka reizēm tam, ko viņi dara, nekāda īpaša iemesla nav. Ja vienkāršāks radījums, viņš dara tikai to, ko ir vērts darīt. Bet, kā zinām, inteliģence reizēm izpaužas arī kā vienkārši izklaidēšana," bilst Viesturs Ķerus. "No vienas puses, krauklis varētu būt "sliktais". Tāpēc, ka viņš ir melns un ar nedraudzīgu balsi. Turklāt viņš vēl ēda arī visādus mazus dzīvnieciņus. Viņš ir viens no tipiskiem ligzdu postītājiem, arī aizsargājamu putnu ligzdu postītājiem. Viņš var izēst melno stārķu olas vai jūras ērgļu olas. Varētu domāt, ka krauklis ir kaitnieks. Un reizēm liekas: kāpēc viņu Latvijā nevar nevar medīt? Tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā un mūsu Eiropas Savienības kaimiņiem skandināviem krauklis ir svēts putns," atzīst Viesturs Ķerus. "Tajā pašā laikā krauklis arī palīdz daudziem ligzdot, arī aizsargājamiem putniem. Tāpēc ka kraukļa ligzdas izmanto arī citi putni." Krauklis ēd ne tikai mazus, pūkainus dzīvnieciņus, bet krauklis ir visēdājs, tas nozīmē, ka ēd arī maitas. Krauklis rūpējas, lai beigti dzīvnieki nepaliek ilgi mežā mētājamies.

Latvijā klimata pārmaiņas pagaidām novērojam nedaudz un izjūtam rezervēti, taču daudzviet pasaulē klimata izmaiņas ietekmē cilvēka dzīvi tik ļoti, ka jaušama panika un satraukums. Kā ekstrēmie laikapstākļi, neražas, ugunsgrēki un citas klimata pārmaiņu izpausmes ietekmē cilvēku ikdienas mieru pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne un Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga. Zinātnieki izmaiņas planētas klimatiskajā režīmā dēvē par šī laikmeta lielāko problēmu, kas gan tā var nešķit, vērojot karus, nestabilo politisko situāciju tik daudzās pasaules valstīs un citas problēmas. Tā diezin vai šķiet cilvēkiem, kuri pagaidām šīs izmaiņas nejūt vai jūt minimāli, piemēram, arī mēs Latvijā. Kādas sajūtas citviet pasaulē, klimatam mainoties, rada apziņa, ka lāgā nevar plānot ne ražu, ne bērnu nākotni? Un ko par šīm atšķirīgajām pieredzēm saka pētījumi?

Lai arī saule jau sāk griezties uz pavasara pusi un kopš ziemas saulgriežiem diena ir kļuvusi par gandrīz pusotru stundu garāka, Latvijas dabā ir pats ziemas vidus - klimatiskie aukstākais laiks Latvijā ir no 22. janvāra līdz 9. februārim. Šogad laikapstākļi patiesi arī sakrīt ar vēsturiski klimatiskajiem datiem un ziema negatavojas atlaisties. Un ziņās dzirdam, ka arī Amerikā, gan ASV, gan Kanādā plosās gan sniega vētras, gan valda bargs sals, kura dēļ koki mēdz pat eksplodēt. Bet par ziemu, ziemīgiem laikapstākļiem un klimatu saruna ar kāda aizrautīga vaļasprieka piekritēju - zemledus makšķernieku Kārli Goldmani. Saruna ierakstīta janvāra vidū, kad uz ledus vēl nebija ļauts kāpt. Saruna par viņu azartu stundām ilgi atrasties uz ledus gandrīz jebkuros laikapstākļos. Tā kā aukstums šoziem turpinās, šis būs viens no gadiem, kad zemledus makšķernieki dosies tur uz copi Rīgas līcī. Bet kā min Kārlis Goldmanis, zemledus makšķernieki uz Rīgas līcī dodas un dosies arī gandrīz droši zinot, ka jebkurā brīdī ledus gabalu var atraut no krasta un iepūst dziļākos ūdeņos. Tas pat ir piedzīvojums, jo viņi zina, ka likumdošana nosaka veikt glābšanas darbus. Un tās ir lielas izmaksas glābējiem. Toms Bricis aicina likumdevējus sākt šo kārtot, jo tūkstošiem pat desmitiem tūkstoši eiro dārgas glābšanas operācijas, kurās jāglābj piedzīvojumus alkstoši cilvēki, tomēr varētu likt uz pašu piedzīvojumu meklētāju pleciem, nevis visiem nodokļu maksātājiem. Sals ne vien turpināsies, bet nedēļas nogalē un nākamās nedēļas sākumā pastiprināsies. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs piedāvā ledus apstākļu prognozes Rīgas līcim nākamajām desmit dienām. Šobrīd ledus Rīgas līcī vēl ir relatīvi maz un tikpat kā nav malas ledus. Tā sauc to ledus daļu, kas ir stabila un nekustīga. Jūrā viļņošanās dēļ ledus lūzt, un visbiežāk sākumā veidojas dreifējošs ledus jeb peldoši ledus gabali, kuru kļūst arvien vairāk, līdz beigās tie sasalst vienā gabalā. Prognozes rāda, ka līcis šomēnes ir labi atdzisis, aptuveni 25 % līča klāj derifējošs ledus. Nākamā aukstuma pastiprināšanās, kas gaidāma nedēļas nogalē, ļoti strauji piepildīs līci ar ledu un nākamās nedēļas sākumā gandrīz 100 % līča būs ledus klāts un sāks veidoties arī malas ledus. Uz tā var sākt kāpt, lai arī tas nav droši.  

Cilvēks un tenkas ir nesaraujamas stihijas - tā šķiet, vērojot cilvēces attīstību no tās pirmsākumiem. Valoda mums devusi šo aso ieroci - baumas, klačas un tenkas, radot ne vienu vien rokādi politiskajās un sociālajās sistēmās. Lai cik ļoti mēs uzticētos un paļautos faktos balstītiem datiem, baumas liek saspicēt ausis visiem. Vai tenkošana ir īpaša evolūcijas radīta izdzīvošanas stratēģija? Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām un kāda bija tenku nozīme vēsturē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Ernests Heminvejs reiz ir teicis, ka labākais ierocis pret meliem ir taisnība, bet ieroča pret tenkām nav. Tās nudien ir varens līdzeklis, ar kuru cilvēce jau izsenis ir izklaidējusies un arī radījusi ne vienu vien sociālo un politisko rokādi. Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām, kā tenkas glāba un postā dzina ļaudis viduslaikos un kā klačas nonāca medijos? "No evolūcijas viedokļa baumas un klačas pieder informācijas apmaiņas. (..) Aprunāšana notiek, visi visus aprunā, tā ir diezgan normāla lieta, bet kritiskā domāšana netiek ievērota. Skaidrs, ka informācija netiek rūpīgi pārbaudīta - es dzirdēju, ka tā saka… Var teikt, ka tāds ir mūsu instinkts," skaidro Artūrs Utināns. Vai tenkas ir svarīgs instruments diplomātiskajā komunikācijā?  Diplomātijā oficiālie saturiskie vēstījumi ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir tas, kā šis saturs tiek pasniegts. Tēlaini izsakoties, saturu varam pielīdzināt dāvanai, kur ļoti nozīmīgs ir iesaiņojums, un šis iesaiņojums diplomātijā ir protokolārie žesti. Ja dāvana ir skaisti iesaiņota, tas atsvērs dāvanas saturisko mazumiņu, un otrādi - ja protokolārie žesti tīšuprāt vai neapzināti tiek pārkāpti vai ignorēti, tad pēc tam diplomātiem pat gadu desmitiem var būt jāstrādā, lai sasmeltu to, ko viens vai otrs politiķis, nezinot protokolārās nianses, ir sastrādājis. Tā šo smalkumu nozīmi skaidro diplomāte, lietišķās etiķetes un diplomātiskā protokola eksperte Sintija Stipre. Kas ietilpst šajos protokolārajos žestos?

Vai tiesa, ka intelektu pārmantojam no mātes, un galu galā - vai to vispār saņemam "mantojumā" ģenētiski vai tomēr intelekts ir dāvana un prasmes, ko iegūstam un uztrenējam zdzīves laikā? Cik pamatots uzskats, ka gudriem vecākiem dzimst gudri bērni un vai gēnu rediģēšana paver iespēju nākotnē radīt cilvēkus-ģēnijus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro bioloģijas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Edvīns Miklaševičs un Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece un veselības psiholoģe Kristīne Šneidere.   Zinātnieki aptaukošanos skaidro nevis ar gribasspēka trūkumu, bet bioloģiju Pētījumi liecina, ka svara zaudēšana nav saistīta ar gribasspēku vien, tai ir arī bioloģisks pamatojums - mūsu vielmaiņa, hormonālā darbība un citi faktori. Tā skaidrots nesenā publikācijā “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lai palīdzētu cilvēkam koriģēt svaru, talkā var nākt dažādi speciālisti, un viens no risinājumiem var būt uztura speciālists, tāpēc saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes docētāju, sertificētu uztura speciālisti veselības centrā “Vivendi” un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Evu Šmiti. Pieminētajā rakstā sniegti dati par ASV iedzīvotājiem, proti, 80-95 procenti cilvēku, kuri zaudē svaru, atgūst to 3-5 gadu laikā, un arī Eva Šmite savā personīgajā pieredzē Latvijā novērojusi, ka cilvēki pie uztura speciālista vēršas atkārtoti, jo kaut kādu iemeslu dēļ svars ir atkal nācis klāt. Tātad - vai zaudēt svaru ir grūti?

Vai mūsdienās, dzīvojot digitālajā laikmetā, ir mainījies veids, kā runājam, rakstām un sazināmies? Vai sarežģītas emocijas mūsdienās spējam izteikt tikai emociju zīmītēs un vai rakstīšana ar roku vēl ir prasme ko pieprotam? Vai varam saprast un izklāstīt sarežgītus konceptus no galvas, vai tomēr brīvāk jūtamies digitālajā vidē, kur tiek labotas gan mūsu drukas kļūdas, gan dažkārt konkretizētas mūsu domas, piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību? Vai digitālās pasaules ātrums un saziņas intenstitāte šīs nianses nav noplicinājusi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente un Latviešu valodas aģentūras pētniece Justīne Bondare un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško. Vai mūsdienās ir mainījušies valodas lietojuma paradumi, tas, kā izsakām domas? Justīne Bondare: Es kā jauniete arī  ar vienaudžiem daudz runāju un cenšos saprast, kādi ir viņu valodas paradumi tieši digitālajā vidē. Saprotu, ka mums varbūt kaut kas ir palicis, bet jaunākiem valoda un paradumi mainās, kā viņi raksta, kā sazinās, tas ir ļoti mainījies. Un tas notiek ļoti strauji. Ja runājam par slengu, tas mainās arvien straujāk, un jau tagad saprast 2-3 gadus jaunāku jaunieti ir arvien grūtāk.  Solvita Umbraško: Neapšaubāmi mainās, jo šis ir jauns formāts, kas tiek veidots, balstoties uz dažādām digitālajām tehnoloģijām. Samērā jauns, ja skatāmies no cilvēciskās evolūcijas viedokļa un perspektīvas. Mūsu kognitīvie procesi tik ātri nemainās, kā mainās digitālā joma un digitālās tehnoloģijas. Cilvēks, protams, ir adaptīvs, un cilvēks mēģina adaptēties, un valoda tajā skaitā. Bet kādas ir tās kvalitatīvās izmaiņas - tas ir daudz sarežģītāks jautājums. Mēs domājam mazliet pa vecam, varbūt lēnāk un garākos teikumos un esam tehnoloģiski spiesti izteikties īsāk? Vai tas tāds stereotips? Solvita Umbraško: Drīzāk es domāju par informācijas apstrādes ātrumu un apjomu, ko cilvēks var apstrādāt. Informācijas pieejamība ir ļoti liela un plaša, bet cilvēka kognitīvās spējas tik ātri kā mašīnas nespēj apstrādāt to informāciju. Līdz ar to ir jāpieņem tāds kompromiss, vai mēs gribam daudz un paviršāk vai mazāk un pamatīgāk. Un starp to mēs balansējam. Tur arī parādās kvalitatīvās atšķirības, kā mēs apstrādājam informāciju, kas pieejama digitālā laikmetā. Mūsdienās tieši jaunas sievietes, kuras vairāk ievieš jaunus vārdus. To apstiprina arī pētnieces - jaunus vārdus ievieš tieši jaunākas sievietes, savā starpā runājoties.  Justīne Bondare: Tiešām sievietes ir valodas kustinātājas. Protams, pašlaik tieši jaunieši ir tādi valodas iekustinātāji. Tas, kuri vārdi nostabilizējas vai kuri pazūd, ir viņu ziņā. Bet arī pieaugušie šos vārdus lieto. Mēs visi lietojam tos vārdus, jo visi esam sociālajos medijos. Vairs nav šādu robežu. Daudz runāts par lasīšanu un lasītprasmi, vai tiešām ir vienalga, vai lasām grāmatu papīra formātā vai e-grāmatu, galvenais - kādu tekstu mēs lasām? Solvita Umbraško: Šis ir ļoti aktuāls pētījumu temats jau vairāk nekā 10 gadus, mēģinot šos formātus salīdzināt. Ir vēl viens formāts - audiogrāmatas.  Nē, nav vienalga. Tas ir atkarīgs no tekstiem, no cilvēka iepriekšējām valodas zināšanām un līmeņa, mērķa. Vieglākus tekstus, viegli uztveramu literatūru pieaugušajiem ir vienalga, vai viņi lasa elektroniski vai drukātā formātā. Sarežģītāki teksti, jomas specifiskie teksti ar daudz reti lietotiem jēdzieniem, to viennozīmīgi pētījumi parāda, ka vislabāk ir lasīt drukātās grāmatās.  Ja ir digitālais teksts, mums ir vēlme skrollēt uz leju, pārskatīt. Pat pētījumi rāda, ka nav vairs tāda horizontāle, mēs jau lasām "pa diagonāli". Līdz ar to mēs mazāk uztveram. Tā ir tāda virspusējā lasīšana. Arī no uztveres un apstrādes viedokļa - mums gribas ātrāk.  Vēl ļoti praktiska lieta. Ja mums ir grāmata vai žurnāls, mēs lasām, ja kaut ko nesaprotam, varam pašķirt lapu atpakaļ un paskatīties, salīdzināt, pārlasīt. Elektroniskā versijā to it kā arī var darīt - paskrollēt, bet tas no uztveres viedokļa ir sarežģītāk - uztrāpīt uz to lapu. Arī apjoma izpratne. Ja ir elektroniskā grāmata, grūti saprast, vai tās ir 10 lapas vai 100 lapas. Kad grāmata ir rokās, tu vari atgriezties daudz efektīvāk. Īpašs gēns "FOXP2" cilvēkiem ļauj iemācīties un lietot valodu Cilvēks ir unikāls ar to, ka atšķirībā no dzīvniekiem mums ir spēja runāt. Un ir izpētīts, ka par to ir atbildīgs gēns ar nosaukumu "FOXP2". Tātad  gēns, kas ir atbildīgs par runu un valodu. Šo gēnu atklāja pagājušā gadsimta 90. gados, kad zinātnieki kādā britu ģimenē sāka pētīt, kāpēc vairākiem šīs ģimenes locekļiem ir traucēta runa. Vairāk par šo gēnu un citiem faktoriem, kas  cilvēces vēsturē attīstīja runas spējas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Īzaks Rašals norāda, ka tādu sarežģītu procesu kā runas spēja nevar nodrošināt tikai viens gēns. Pagājušajā gadā zinātniekiem ASV Rokfellera universitātē ir izdevies atklāt vēl kādu gēnu, kas, iespējams, ir pat svarīgāks „mehānisms” cilvēka runas spēju nodrošināšanā. Rokfellera universitātes pētnieki šo jauno gēnu ar nosaukumu "NOVA1" ar gēnu rediģēšanas metodi pārnesa uz  pelēm un - nē, runāt cilvēku valodā peles gan nesāka. Kā teikts universitātes preses paziņojumā - "dzīvnieki vokalizēja savā starpā atšķirīgi, ar sarežģītākām vokalizācijām nekā pirms tam". Par jauno gēnu "NOVA1" stāsta Īzaks Rašals. Rubrikā "Iepazīstam Latvijas putnus" stāsts par lielo zīlīti

Lielā zīlīte ir putniņš, ko varam pamanīt ik dienu. Tā visu gadu aizvada tuvu mūsu mājokļiem. Par lieli zīlīti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Lielā zīlīte jau no bērnības man saistās ar patīkamām atmiņām. Jo lielā zīlīte nometnieks un viena no pirmajām sugām, kas sāk dziedāt," atzīst Viesturs Ķerus. "Man skanīgā zīlītes balss atgādina, ka tūlīt nāks pavasaris." Viņš skaidro, ka ornitologi par dziedāšanu nesauc katru putna skaņu, bet to, kas ir pirmām kārtām domāta, lai sargātu teritoriju un piesaistītu draudzeni.  "Lielās zīlītes, kas paliek šeit pa ziemu, viņas jūt, ka dienas kļūst garākas, un jau ziemā, kad mums vēl šķiet, ka vēl aukstums priekšā, zīlītes jūt pavasara tuvumu un sāk dalīt teritoriju, sāk dziedāt," skaidro Viesturs Ķerus. Latvijā kopumā ir septiņas zīlīšu dzimtas sugas, un daļu no tām mēs varam redzēt arī pie barotavām. Bet lielā zīlīte ir ne tikai lielākā, bet arī parastākā, tāpēc to mēs pazīstam vislabāk. Lielā zīlīte dzīvo mežos, bet gana daudz viņa dzīvo arī pilsētās.  "Lielā zīlīte ir dobumperētāja, jo ligzdo dobumos. Tajā pašā laikā, īpaši pilsētās, viņa var ligzdot pastkastītēs vai sētas stabos, vai elektrības stabos," norāda Viesturs Ķerus. Lielā zīlīte nav ļoti izvēlīga savas dzīvesvietas ziņā, tāpēc šī suga Latvijā jūtas samērā labi, lielo zīlīšu populācija ir stabila.  Pie barotavām nāk dažādas zīlīšu sugas, bet ar lielo zīlīti kādreiz sauc arī par "tauku zīlīti" vai "speķa zīlīti", jo viņa nāk ēst speķi.  "Speķi ēd arī citas zīlītes, bet domāju, ka lielā zīlīte ir īpaši priecīga par speķi, tāpēc ka viņa ir gaļēdāja. Vasarā viņa ēd dažādus kukaiņus, kukaiņu kāpurus, bet ziemā ar tiem ir trūcīgāki, tāpēc zīlītes var ēst arī dažādas sēklas. Bet speķis ļauj viņai justies kā kārtīgai gaļētājai," atzīst Viesturs Ķerus.  

Tūļīgs, kraupains un bieži nepamanīts – par 2026. gada dzīvnieku kļuvis parastais krupis. Pasakās attēlots kā apburts princis, realitātē visai apdraudēts abinieks, jo īpaši pavasaros, kad neskaitāms daudzums krupju iet bojā uz ceļa. Kā krupjiem un vardēm klājas Latvijā? Par gada dzīvnieka dzīves veidu un dzīves apstākļiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Ilze Reinika un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Dabas aizsardzības pārvalde jau vairākus gadus rīko krupju glābšanas misiju. Tāda notiks arī šajā pavasarī. Tās nosaukums ir "Misija Krupis - izglāb princi".  "Tās pamatuzdevums ir kļūt par brīvprātīgo vai arī ārpus šīs kampaņas palīdzēt krupjiem droši šķērsot auto brauktuvi," skaidro Ilze Reinika. "Problēma ir ne tikai Latvijā, bet tas ir arī pasaulē konstatēts, un to nosaka krupja ģenētika. Viņš piedzimst punktā A, dodas vairoties uz punktu B, tur pavada arī visu vasaru un savukārt ziemošanas vieta atkal viņam ir punktā A. Šādu ģenētiski iekodētu kustību starp punktu A un B pavasarī un rudenī no B uz A viņš iet visu savu mūžu. Ja šis mūžs 40 gadus garš, kāds ir maksimāli reģistrētais, viņš šo ceļa posmu iet. Nav izslēgts, ka kādu gadu viņš pamostas, dodas pa savu ierasto ceļu, bet cilvēki pa šiem gadiem ir uzbūvējuši savu ceļu. Sanāk, ka nevis krupis šķērso mūsu ceļu, bet mūsu ceļš šķērso krupja ģenētisko ceļu." Tāpēc krupjiem ir nepieciešama palīdzība tajā brīdī, kad viņš šķērso ceļu, jo ģenētiski iekodēti viņam ir ne tikai punkti A un B, bet arī lēnā rāpošana un dzīves uztvere. Viņš vidēja izmēra ceļu var šķērsot pat 15 minūtes.  "Otra lieta, kas krupi padara par viegli sabraucamu, ir viņa uztvere. Tajā brīdī, kad viņš pamana automašīnu un pats atrodas uz ceļa, viņš nevis izvairās no tās, bet sastingst, tādā veidā cerot, ka uzbrucējs mainīs savu uzvedību un neuzbruks viņam. Bet automašīna jau nav īsti uzbrucējs, cilvēka ceļi un domas ir citādas," turpina Ilze Reinika. Tāpēc ir izveidota palīdzības kampaņā, cilvēkus aicina iesaistīties un pārnest krupjus no vienas ceļa puses uz otru. -- Parastais krupis Bufo bufo, kas ir viens no lielākajiem abiniekiem Latvijā un var dzīvot līdz 40 gadu vecumam.  Pieauguša krupja ķermeņa garums ir 6–12 cm, retos gadījumos līdz 13 cm. Mātītes parasti ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi. Kājas ir īsas un spēcīgas, vairāk piemērotas lēnai rāpošanai, nevis lēkšanai. Āda ir sausa, raupja un ar izteiktiem kārpiņām līdzīgiem izaugumiem – tā ir viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras krupi atšķirt no vardes. Krāsa variē no dzeltenbrūnas un pelēcīgas līdz tumši brūnai, vēders ir gaišāks. Galvas sānos atrodas lieli, ovāli pieauss indes dziedzeri, kas piešķir rūgtu un citiem dzīvniekiem nepatīkamu garšu. Lielāko daļu dzīves parastais krupis pavada uz sauszemes un ir sastopams lapkoku un skujkoku mežos, pļavās, krūmājos, dārzu teritorijās un pilsētu zaļajās zonās. Tas ir nakts dzīvnieks un dienā slēpjas vēsās, mitrās un tumšās vietās, piemēram, zem kritalām, akmeņiem, blīvas veģetācijas vai augsnes spraugās. Aktīvāks kļūst vakaros un lietainā laikā. Parastais krupis ir aukstasiņu dzīvnieks, tāpēc tā ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides. Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā. Krupji ir nometnieki, bet pavasaros tie dodas sezonālā migrācijā uz nārsta vietām, nereti šķērsojot ceļus un nonākot satiksmes apdraudējumā. 

Turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru darbs un ikdiena jau daudzu desmitu gadu garumā ir cieši saistīta ar laikapstākļiem. Šoreiz uzklausām mežzini Jāni Kleinbergu, kuram vairāk nekā 20 gadu darba pieredze. Pirmkārt, bija prieks dzirdēt no mežziņa, ka lai arī klimata pārmaiņām ir negatīva ietekme uz Latvijas mežiem, tomēr ne tāda, lai runātu, ka tās mūsu mežus apdraudētu ļoti būtiski un vajadzētu satraukties, ka tuvākā vai tālākā nākotnē klimata dēļ Latvijas meži mainītos līdz nepazīšanai. Otrkārt, viņš kā bīstamākos laikapstākļus mežiem nosauca nevis vētras, vējus, lielus sniegus un puteņus, kas lauž kokus, bet gan sausumu. Arī karstumu, bet pats būtiskākais ir sausums. -- Aizvadītajās brīvdienās ziemu varēja baudīt gan mežos un laukos, gan pie jūras. Sals, sniegs un ledus ir it visur un beidzot arī uz atsevišķām ūdenstilpēm ļauts kāpt uz ledus.  Ziemu kopumā, protams, vēl ir pāragri vērtēt, turklāt decembris bija ļoti silts, tā ka nekāda bargā tā nesanāks, bet dati par janvāri no 1. līdz 19. janvārim liecina, ka 60 gadu šī gada attiecīgais laika posms neiekļūst pat aukstāko desmitniekā, jo šobrīd vidējā temperatūra valstī bijusi mazliet zem -7 grādiem, bet aukstākajos gados, piemēram 1987. gadā tie bija -17,5 grādi, 1968. gadā -14,5, bet 1985. gadā -12,2 grādi.

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.