Advertise on podcast: Zināmais nezināmajā

"Ja rudens debesīs dzird zosis un to balsis skan daudz augstāk, skanīgāk un gandrīz kā smiekli, visticamāk, tās ir baltpieres zosis. Angļu valodā to reizēm sauc arī par smejošo zosi," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs. Latvijā tās neligzdo. Viņas ir ceļinieces no Krievijas ziemeļu tundras, kas Latviju šķērso divreiz gadā - rudens pusē ceļā uz ziemošanas vietām un pavasarī atpakaļ uz ziemeļiem. Kopā ar baltpieres zosīm bieži baros ir arī sējas zosis. Reizēm barā ir arī meža zosis. Baltpieres zosi pazīt nav grūti, ja zini, kur skatīties. Pieaugušajiem putnam pie knābja pamata ir balts laukums - tā pati baltā piere, tāpēc viņu sauc par baltpieres zosi. Knābis ir sārts, kājas oranžas, bet uz vēdera ir melnas šķērssvītras, it kā kāds būtu ar otu tur pārvilcis un nokrāsojis. Turklāt šīs svītras lidojumā var redzēt pat bez binokļa. Tātad svītrainas zosis ir baltpieres zosis.  Bet barā ir arī zosis bez baltās pieres un svītrām. Tie ir jaunie putni.

Ainavas, ko redzam Latvijā, lielā mērā veido ne tikai meži, pilsētas un lauku teritorijas, bet arī reljefs, kas pētniekiem kalpo par milzīgu ģeoloģisko arhīvu. Tajā ielūkojoties var atrast ziņas par tūkstošiem gadu seniem, visai dramatiskiem notikumiem, kad Latviju vēl klāja ledājs. To aktīvi pēta Latvijas Universitātes ģeologi. Raidījumā plašāk stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors un vadošais pētnieks Kristaps Lamsters un LU doktorantūras students Hugo Huberts Puriņš. Koksnes "sega" ledāju kušanas mazināšanai Kā vēstīts vietnē “Nature”, kāds Kanādas jaunuzņēmums izstrādā metodi, lai novērstu siltumnīcefekta gāzu emisijas no mūžīgā sasaluma augsnes Arktikā. Kā tas izpaužas? Sasalusī augsne tiek apsegta un stabilizēta ar izolējošu koksnes materiālu “segu”. Ja šī metode izrādīsies veiksmīga, tā varētu kļūt par pirmo līdzekli, kas tiešā veidā novērš siltumnīcefekta gāzu izdalīšanos no mūžīgā sasaluma, Arktikai sasilstot. “Sega” ir veidota no koksnes šķeldām un kokosa šķiedrām, tā jau tiek izmēģināta Kanādas ziemeļrietumu teritorijās,  un, tā kā sasalušās augsnes atkūst un veidojas zemes nogruvumi, izraisot vēl tālākas sekas, jaunuzņēmums ar sevis izstrādāto paklāju vieš jaunas cerības. Cik visaptverošs ir šis risinājums un kas par to sakāms pašmāju pētniekam? Savu komentāru sniedz Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asociētais tenūrprofesors Raimonds Kasparinskis. -- Baltpieres zoss - putns, kas dzīves prasmes apgūst lidojumā. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs.

Lai pilsētas ritms būtu gluds un bez "pārsitieniem", talkā nāk viedie risinājumi, kas ļauj ar dažādiem sensoriem un reāllaika datiem gan pārraudzīt satiksmi, gan drošību, gan gaisa kvalitāti un daudz ko citu. Cik viedas ir Eiropas ir pilsētas un ko jau šobrīd inženieri dara pilsētu labā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultāte Fotonikas, elektronikas un elektronisko sakaru institūta vadošais pētnieks Jānis Braunfelds, RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Fotonikas, elektronikas un elektronisko sakaru institūta pētnieks Nauris Silkāns un Rīgas digitālās aģentūras direktora pienākumu izpildītāja Laine Celma.

Kamēr pie mums rudens rāms un silts, Rietumeiropa aizvadītajā nedēļas nogalē piedzīvoja pirmās divas šī rudens vētras, Skotijā vēja brāzmām sasniedzot pat 40-50 metrus sekundē. Bet saruna šoreiz par jūras skarbajiem apstākļiem ar pieredzējušu kuģi kapteini Arti Ozolu. Viņš jūrā sāka iet jau 90. gadu sākumā, Engures jūrskolā 1992. gadā praksē Rīgas līcī strādāja uz nelieliem zvejas kuģiem, bet vēlāk pieredzē ir lieli zvejas kuģi okeānā, pasažieru kuģi, konteineru un refrižeratorkuģi, un ķimikāliju tankuģi. Izbraukājis visas pasaules okeānus un labi zina, cik būtiski kuģniecībā ir laikapstākļi. Kuģa kapteiņa darbs ir arī ar sabiedrībā ar zināmu romantiku apvīts, ka ceļojot sanāk redzēt daudz dažādas zemes, bet realitātē tomēr lielākā daļa darba mūža aiziet tālu no visa jūru un okeānu vidū. Bet arī okeāna un jūras vidū mēdz būt interesantas lietas, ko redzēt. Piemēram, delfīni patiešām mēdzot peldēt ap kuģiem un spēlēties, tie nav tikai Holivudas vai dabas dokumentālo filmu kadri, tā notiek arī dzīvē. Baltijas jūru gan kateinis raksturo kā maigu un mājīgu. Mūsu teikās un pasakās ne reizi vien pieminētas mežonīgās jūras vētras un bangas, bet uz citu jūru fona Baltijas jūra tomēr ir tāds liels ezers.

Ne viens vien kādreiz lauzījis galvu lasot svešu rokrakstu – kas ar to domāts? Pavisam cita mēroga galvas lauzīšana ir, ja jālasa 200 gadu sens rokraksts. Tas var kļūt par azartu un vērtīgu pienesumu pētniekiem, tāpēc Latvijas Universitātes (LU) bibliotēka aicina ikvienu, kuram ir prasmes un interese lasīt dažādus rokrakstus, palīdzēt apmācīt mākslīgā intelekta rīkus saprast cilvēka rokrakstu. Vai tās būtu vēstules, senas dienasgrāmatas vai pat manuskripti – tie visi nākotnē noderētu pētniekiem atšķetināt, ko mūsu priekšgājējuši vēlējušies pateikt. Par projektu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Annija Berzinska, Latvijas Universitātes bibliotēkas Krājuma saglabāšanas un digitalizācijas nodaļas vadītāja, Sanita Reinsone, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētā tenūrprofesore, LU Digitālo humanitāro zinātņu centra vadītāja, un Enija Rubina, Latvijas Valsts vēstures arhīva Fondu analītikas un uzziņu sistēmu nodaļas vadītāja. Izstāde "Straumējot laiku" - sadaļa "Totalitārisma šņaugā" Sižetu sērijā par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīciju “Straumējot laiku” pamazām tuvojamies izskaņai, un šoreiz kārta vēstures drūmām lappusēm - ekspozīcijas astotajai tēmai “Totalitārisma žņaugā”, kas parāda Latvijas okupācijas laiku 20. gadsimtā. Otrajā pasaules karā notiek lielvaru diktatoru cīņa, un tās dēļ Latvija zaudē veselas kopienas un iespēju attīstīties kā neatkarīga valsts. Tas nav Latvijas karš, tas nav ne sākts, ne gribēts, bet cieš visi - civiliedzīvotāji, karā mobilizētie, infrastruktūra. Līdzi nāk arī svešo varu ideoloģija. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors un viens no ekspozīcijas veidotājiem Toms Ķikuts un muzeja Vēstures departamenta galvenā krājuma glabātāja Sabīne Vītola.

Šī gada Nobela prēmija fizikā piešķirta beļģu izcelsmes ASV zinātniekam Frensisam Halzenam (Francis Halzen) par viņa ieguldījumu neitrīno izpētē un "IceCube" neitrīno observatorijas izveidošanu Dienvidpolā. Pateicoties Halzena idejām, zinātniekiem izdevies atklāt jaunu veidu astrofiziskas izcelsmes neitrīno. Kā tapa šis neparastais eksperiments un ko zinām par neitrīno? Nobela prēmija fizikā šogad piešķirta beļģu izcelsmes ASV zinātniekam Frensisam Halzenam par viņa ieguldījumu neitrīno izpētē un "IceCube" observatorijas izveidošanā Dienvidpolā. Šī nav pirmā reize, kad neitrīno pētījumi izpelnās Nobela komisijas uzmanību. Par to saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktoru Kārli Dreimani un daļiņu fiziķi Rūdolfu Treili.

Kurš gan nepazīst šo putnu – visai liels, graciozs, ar skanīgu, nedaudz sērīgu kliedzienu, kas atgādina par ziemas tuvošanos. Tās ir dzērves. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs. "Vēl pirms pusgadsimta dzērves dziesmu varēja dzirdēt tikai lielo sūnu purvu dziļumā. Dzērve bija bikls putns, kas vairījās no cilvēka. Tad kaut kas mainījās. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem dzērvju Latvijā kļūst arvien vairāk. Tagad ligzdo līdz pat 10000 pāru, un tās vairs nemeklē tikai purvus. Ligzdas ir atrastas pat bebru applūdinātos mežos, zivju dīķos un arī pat nelielās, slapjās lauku ieplakās. Dzērves barojas laukā arī pat pāris desmitu metru no ceļa un nebaidās no garāmbraucošām mašīnām. Tāpēc mēs viņas tik bieži arī varam redzēt," stāsta Agnis Bušs. Dzērve prot ne tikai meistarīgi slēpties, bet arī mainīt krāsu. Pavasarī tās spalvas ir tīri pelēkas, bet vasarā mugura bieži kļūst rūsgani brūna. Tās nav jaunas spalvas, vienkārši dzērves spalvas iekrāso purvā dzelžainais ūdens un dūņas, putnam tīrot spalvas, Un brūnganu dzērvi ligzdā ir vēl grūtāk pamanīt.  Rudenī var dzirdēt dzērvju balsis, kad tās dodas uz dienvidiem. Un starp pieaugušo putnu "trompetēm" var saklausīt arī smalkākas. Tie ir šīs vasaras jaunie putni. Tie lido kopā ar vecākiem un ceļu mācās no viņiem. Jau pirms gandrīz 3000 gadu Homērs "Iliādā" salīdzināja karapulka troksni ar dzērvju klaigām debesīs. Tik skaļas un tālu dzirdamas tās ir.

Atšķirībā no cilvēka putni nepazīst robežas, tie ir brīvi savā kustībā un var pavadīt pusi dzīves vienā kontinentā un pusi otrā. Par to putnus ne reizi vien apskauduši dzejnieki un rakstnieki, taču realitātē – pētniecībā – tas ir zināms izaicinājums. Sākot ar putnu uzskaiti, beidzot ar atsevišķu indivīdu apgredzenošu vai aprīkošanu ar raidītājiem – Eiropā putnu ceļam seko līdzi visdažādākajos veidos. Tas palīdz nosargāt arī īpaši apdraudētu putnu populācijas. Kā putnu izpētē notiek starptautiskā sadarbība un kāpēc bez tās nevar, lai saprastu, kas notiek ar putniem visā to dzīves garumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta ornitologi Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvji Viesturs Ķerus un Pēteris Daknis. Pasta baložu neparastās spējas Arheoloģiskie  pētījumi liecina, ka jau Senajā Ēģiptē, baloži bija vieni no pirmajiem dzīvniekiem un paši pirmie putni, ko cilvēki pieradināja. Un šie spārnotie ziņneši līdz pat 20.  gadsimtam tika izmantoti kā pasta sakarnieki. Bet pirms runājam tieši par pasta baložu spējām veikt garas distances lidojumus un nogādāt paredzēto ziņu konkrētā vietā, bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs stāsta par visu  savvaļas putnu orientēšanas maņām. -- Kurš gan nepazīst šo putnu – visai liels, graciozs, ar skanīgu, nedaudz sērīgu kliedzienu, kas atgādina par ziemas tuvošanos. Tās ir dzērves. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs.

Medijos izskan biedējošas prognozes par dabas parādības "El Ninjo" radītiem ekstremāliem laikapstākļiem nākamajā gadā. Tā rodas Klusajā okeānā, bet ietekmē laikapstākļus viscaur uz planētas. Jau šobrīd atseviškās terirotijās, piemēram, Kalifornijā šo El Ninjo dēvē par rekordspēcīgu, kas vienā vietā var izrausīt ilgstošo sausumu, citā - postošus plūdus. Arī Eiropai sola vairāk nokrišņu un lielākas vētras, bet planētas dienvidu puslode jau šobrīd izjūt "El Ninjo" sekas plūdos vai sausuma viļņos. Kas īsti ir šī Klusā okeāna dabas parādība un kā tā ietekmē laikapstākļus uz planētas? Vai arī Latvijā ir jāraizējas, ka ziema būs vējaināka vai aukstākā? Skaidro Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs Prognožu un klimata daļas vadītājs, meteorologs Andris Vīksna un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesore Agrita Briede.

Sācies skolēnu brīvlaiks, kas vismaz Rīgas ielās no rītiem un vakaros atslogo satiksmi un mazina sastrēgumus, taču rudens un ziema jebkurā gadījumā visiem satiksmes dalībniekiem rada sarežģījumus ar miglu, nokrišņiem, apledojumu. Šoreiz saruna par vienu no parasti uzticamākajiem sabiedriskā transporta veidiem – vilcienu. Ja salīdzina ar pilsētas sabiedrisko transportu – tramvajiem, trolejbusies un autobusiem vai starppilsētu autobusiem vai vēl jo vairāk aviāciju, vilciens parasti šķiet uzticamāks, ka to mazāk ietekmē slikti laikapstākļi, bet izrādās, ka arī dzelzceļš gana bieži cieš ne tikai lielām stihijām, bet pat rudens lapas var ietekmēt vilciena pārvietošanās ātrumu. Bet visvairāk bažu protams, ir par tuvojošos ziemu. Atceramies, ka jaunie elektrovilcieni bija ļoti cimperlīgi, kad iestājās krietnāks sals un sniga. Saruna ar “Pasažieru vilciena”, ko pazīstam ar zīmolu "ViVi" vilciena vadītāju Artūru Šiškovu.

Vairākus gadsimtus seni cilvēka pīšļi diezin vai būs pirmais, kas nāk prātā, kad iedomājamies, kā pēta cilvēku slimības, uzturu, dzīvesveidu senatnē, taču tieši aizgājēju mirstīgās atliekas ir vesela zināšanu bagāža. Latvijā nevaram lepoties ar mūmijām kapenēs, taču arī pie mums dievnamos un kapenēs apglabāti cilvēki, kuru mumificēto  mirstīgo atlieku pētīšana sniedz unikālu informāciju par attiecīgā laika slimībām, dzīvesveidu, dzīves apstākļiem un daudz ko citu. Jaunie medicīnas studenti apņēmušies apzināt mumificētās atliekas Latvijā un pētīt tās ar mūsdienīgām metodēm. Par ieceri Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas studenti Aleksis Ķeviņš un Madara Uzula. "Purva līķis" - dabiskā veidā mimificējies cilvēka ķermenis kūdras purvā Purva klimatiskie apstākļi ļauj vēstures liecībām saglabāties gadsimtiem ilgi; tostarp arī senajiem cilvēkiem. Kas purva vidē ir tik īpašs un neparasts, kas ļauj arheologiem palūkoties pat tūkstošiem gadu senā pagātnē? Kas īsti ir "purva līķi" un ko par tiem var atklāt vēl neizstrādos vērtīgos Latvijas purvos? Pavisam drīz, 22. oktobrī, kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvos režisora Reiņa Kalviņa filma "Klajumā aiz meža". Darbs pieteikts kā psiholoģisks detektīvs par atradumu purvā, kas sašūpo mazpilsētas iedzīvotāju attiecības. Režisors teicis, ka ideja radusies, kad viņš uzzinājis par purva līķu fenomenu. Proti, laiku pa laikam Eiropā purvos tiek uzietas senas cilvēku mirstīgās atliekas, kas purva apstākļos ir iebalzamētas. Tāpēc šajā stāstā palūkosim no bioloģiska skatu punkta šo tematu, kā šādā vidē var saglabāties dažādi organismi, kuras ir senākas atradnes un kādu informāciju biologam sniedz "purva līķis"? Stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeogrāfijas nodaļas vadošā pētniece Laimdota Kalniņa.

Astronoms Karls Seigans reiz teicis, ka "mēs visi esam radušies no zvaigžņu putekļiem". Tas nav pārspīlēts, jo dzīvības pamatā patiesi ir elementi, kuri radušies un "izsējušies" mežonīgajā zvaigžņu dzimšanas un bojāejas rezultātā. Kas tie ir? Kā šie elementi veidojušies sarežģītākās kombinācijās, lai radītu dzīvību uz planētas Zeme? Un kas bija pirmie elementi Visuma būvniecības pašā sākumā? Par Zināmais nezināmajā sarunājas ķīmiķis, astronomijas entuziasts Jānis Jaunbergs un astronoms, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš. Zinātnes ziņās stāsts par šķīdinātājiem, ko pētnieki nereti izmanto savās laboratorijās. Ķīmijas nozare jau ilgāku laiku cenšas pāriet zaļā, videi draudzīgākā virzienā, taču aizvien izmanto šķīdinātājus, bez kuriem daudzi laboratorijas darbi nebūtu iespējami, bet kas nav nedz cilvēkam, nedz dabai draudzīgi. Analīze, kurā aplūkoti 1,3 miljoni ķīmisko reakciju, kas 40 gadu laikā minētas patentos, liecina, ka ķīmiķi joprojām savā darbā izvēlas bīstamus šķīdinātājus. Runa ir par šķīdinātājiem, ko izmanto, piemēram, ķīmisko vielu šķīdināšanai reakciju laikā, reakcijas produktu ekstrakcijai un attīrīšanai. Šī izvēle par labu bīstamiem šķīdinātājiem, no kuriem vairums tiek iegūti no naftas vai dabasgāzes, vērojama, neskatoties uz to, ka gandrīz 30 gadus notiek centieni ķīmiju padarīt “zaļāku” ar drošākām un videi draudzīgākām alternatīvām. Starptautiskas pētnieku grupas veiktā patentu izpēte ir visapjomīgākā un visaptverošākā šajā jomā. Pārskats publicēts žurnālā “Angewandte Chemie”, un pētnieku vidū ir ne tik daudz pārsteigums par rezultātiem, bet drīzāk vilšanās, un tiek pausts arī viedoklis, ka tas mazina entuziasmu, jo gribētos redzēt progresu “zaļajā” ķīmijā. Viedokli par šo patentu analīzi izsaka Rīgas Tehniskās universitātes vadošā pētniece, docente Inese Mieriņa.

Ķīvīte - mazs putniņš, kas ar lielu neatlaidību sargā savu ligzdiņu.  "Ķīvītes pavasaros atgriežas ļoti agri, vidēji februāra beigās, kad lauki vēl ir pelēki. Un tad arī sākas izrāde. Tēviņš zemu virs lauka kūleņo, metas uz sāniem, paceļas un krīt lejā, tādējādi izrādoties," stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs. "Bet ķīvīte nav tikai akrobāte, tā ir arī drosmīgi sargātāja. Ja pie lauka, kur ligzdo vairāki pāri, pielido vārna, gaisā saceļas visas ķīvītes un kopīgi dzen projām. Un viņu spalgais sauciens nozīmē: "Tu esi par tuvu mūsu ligzdām!"" Ķīvītes ligzda ir vienkārša bedrīte zemē ar četrām olīvu zaļām, raibām olām. Un tāpēc ķīvītes drosme beidzas tur, kur sākas traktors. "Kopš Latvijā sarūk pļavas un ganības, ķīvītes arvien biežāk ligzdo aramzemē. Tur pavasara lauku darbos ligzdas diemžēl iet bojā, un, kā Latvijā pētītas jau deviņdesmitajos gados, aramzemē ķīvītes izaudzē mazāk mazuļu nekā zālājos," turpina Agnis Bušs. Lai gan ķīvīte joprojām ir viens no parastākajiem lauku putniem, kas ir Latvijā, tomēr jaunajā "Sarkanajā grāmatā" tā ir atzīta par jutīgu sugu. Tas tāpēc, ka trīs paaudžu laikā viņu skaits ir palicis par trešdaļu mazāks.  Ķīvītes atlido vienas no pirmajām, bet aizlido vienas no pēdējām.

Kas īsti notiek ar cilvēka balsi, kad dziedam profesionālā līmenī – un vai profesionāla dziedāšana balsij ir kaut kas līdzīgs profesionālam sportam?  Kāpēc vienam balss ir augsta, citam – zema? Kāds vienmēr čerkst, bet cits ir ļoti spalgs? Balss atšķirības novērojamas gan tiem, kas runā maz, gan tiem, kuru balss ir darba instruments. Otolaringologs Dins Sumerags aizstāvējis disertāciju par balss tipiem un bieži sastopamu veselības problēmu – balss saišu mezgliņiem. Arī latviešu tautasdziesmu pierakstos var atrast ziņas par rīkles dziedājumiem Rīkles dziedājumi raksturīgi daudzām pasaules tautām. Rīkles dziedāšanu bieži apraksta kā tādu, kas rada sajūtu par vairākām skaņām vienlaikus, ko uztver klausītāja auss – zems, dūcošs pamata tonis, virs kura skaidri dzirdama otra – augstāka, svilpjoša vai stabulei līdzīga melodija. Tradicionāli  šo vokālo mākslu asociējam ar tjurku tautām, bet kā sarunā atklāj etnomuzikologs, mūziķis, mākslas zinātņu doktors un  Latvijas Universitātes profesors Valdis Muktupāvels, tad arī mūsu tautasdziesmās var atrast pierakstus par šāda veida dziedāšanu. Ierakstā  arī skan dziedājumu fragmenti no Valda Muktupāvēla kolekcijas. Sākumā etnomūzikas speciālists skaidro, kā šīs skaņas spēj izdot cilvēka balss aparāts un ko sadzird mūsu auss.

Pasaulē visbiežāk zemē nomestais atkritums nav plastmasas pudele vai polietilēna maisiņš, bet gan cigarešu izsmēķi. Šķietami mazs un nevainīgs, tas patiesībā ir bīstamu ķīmisku savienojumu kokteilis, kas nonākot saskarē ar ūdeni var radīt paliekošas sekas videi. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Latvijā katru gadu tiek pārdots vairāk nekā pusotrs miljards cigarešu, un aptuveni 330 miljoni izsmēķu nonāk apkārtējā vidē. Līdz ar izsmēķiem dabā nonāk arsēns, kadmijs, svins. Ko viens mazs izsmēķis var nodarīt apkārtējai videi un kāpēc izsmēķi rada galvassāpes atkritumu apsaimniekotājiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro organizācijas "Latvijas Zaļais punkts" valdes loceklis Kaspars Zakulis un Vides izglītības fonda pārstāvis Jānis Ulme. "Pilsētās kopumā situācija uzlabojas, arvien vairāk cilvēku izsmēķus izmet atkritumu urnās, tomēr dabā arvien nonāk daudz," norāda Kaspars Zakulis. Arī pludmalēs izsmēķu daudzums samazinās, piekrīt Jānis Ulme.