Advertise on podcast: Šīs dienas acīm

Nesen apritēja 77. gadskārta, kopš dibināta Ziemeļatlantijas alianse jeb NATO. Un arīdzan nesen - 22 gadi, kopš Latvija ir šīs alianses dalībvalsts. Par to, kas ir NATO šodien un kas tā bija mazliet pagātnē, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas vadītāju politoloģi Sigitu Strubergu. Šoreiz sarunā atstāsim "ārpus iekavām" NATO dižo pagātni, kad tā bija primāri pretpadomju militārā alianse, domāta, lai turētos pretim padomju ekspansionismam. Tai pretim stāvēja otra, ne mazāk spēcīga alianse, kas bija tā sauktais Varšavas līgums. Tā bija tā bipolārā pasaule toreiz. Bet šodien runājam par to, kas ar NATO ir noticis pēc aukstā kara beigām un kāda šī organizācija ir šajās nu jau arī pagājušajās vairāk nekā trīs desmitgadēs veidojusies, un kādi ir bijuši izaicinājumi tās pastāvēšanai.  Sākam ar vispārīgu jautājumu: kas noteica to, ka NATO netika uzskatīts par savu laiku nodzīvojušu un lieku pēc tam, kad beidza pastāvēt Varšavas līgums, kad Padomju Savienība sadalījās un tās galvenā mantiniece Krievija arī tā kā tai brīdī šķita nostājusies uz demokratizācijas ceļa.

Turpinām runāt par Pirmā pasaules kara notikumiem un par latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāk pulku pirmo kaujas darbību, kas sākas 1915. gada rudenī un par laika posmu apmēram līdz 1916. gada vasarai. Sarunbiedri studijā ir Latvijas Kara muzeja pētnieki, vēsturnieki Ilze Krīgere un Dagnis Dedumietis. Jau iepriekšējos raidījumos esam runājuši par to, ka tad, kad Krievijas valdība piekrīt latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai, kad tiek izdota Ziemeļrietumu frontes komandiera pavēle, uz kuras pamata tas notiek, tad doma ir strēlniekus kā vietējos, kā labus vietējo apstākļu zinātājus, valodas pratējus izmantot attiecīgi izlūkošanai, diversiju operācijām kā tādas īpašo uzdevumu vienības. Kā zināms, vēlāk notiek taktikas nomaiņa strēlnieku sakarā, un viņus sāk izmantot kā regulāras kaujas daļas.   

9. aprīlī apritēja 135. gadskārta, kopš nācis pasaulē rakstnieks Jānis Ezeriņš. Nodzīvojis vien 33 gadus, viņš tomēr atstājis nozīmīgu literāro mantojumu, sevišķi noveles žanrā, tiekot uzskatīts par anekdotiskās noveles iedibinātāju latviešu literatūrā. Raidījumā Šīs dienas acīm vairāku agrāk izskanējušu raidījumu, kuros analizēts Jāņa Ezeriņa literārais mantojums, fragmenti.  

Raidījumā Šīs dienas acīm pieminām dažas Latvijai tuvākā un tālākā pagātnē nozīmīgas personības, kurām šīgada pirmajā pusē atzīmējamas apaļas jubilejas. Pirmais no viņiem - izcilais jurists un politiķis, viens no pagājušā gadsimta pirmās puses pamanāmākajiem minoritāšu tiesību teorētiķiem ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā - Pauls Šīmanis. 17. martā apritēja 150. gadskārta kopš Paula Šīmaņa dzimšanas. Par viņu raidījumā bija saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociēto profesoru Raimondu Cerūzi. Vēl pieminām Voldemāru Kalpiņu. No vienas puses, viņš pieder pie tiem, kuri savulaik atradās PSRS okupētās un anektētās Latvijas varas virsotnē. Laikā no 1959. līdz 1962. gadam Voldemārs Kalpiņš bija toreizējās Latvijas PSR kultūras ministrs, vienlaicīgi ieņemot arī gluži dekoratīvo republikas ārlietu ministra amatu. No otras puses, tieši ar Voldemāra Kalpiņa darbību kultūras ministra vietnieka un pēc tam ministra amatā saistās pēcstaļinisma perioda jeb tā sauktā Hruščova atkušņa liberalizācijas procesi Latvijas kultūras dzīvē. Ne velti Voldemārs Kalpiņš bija viens no tiem, kuri galu galā izrādījās nevēlami padomju režīmam un tika atstumti no nomenklatūras virsotnes. Šodien mēs viņus Latvijas vēsturē pazīstam kā nacionālkomunistus. 19. februārī apritēja 110. gadskārta kopš Voldemāra Kalpiņa dzimšanas. Par viņu savulaik bija saruna ar literatūrzinātnieku Andreju Grāpi. Savukārt 28. martā savu 70. dzimšanas dienu svinētu dzejniece un tulkotāja Amanda Aizpuriete. Diemžēl jau trešo gadu Amandas vairs nav mūsu vidū. Viņa bija viena no spilgtākajām parādībām savā dzejnieku paaudzē. Viņas dzejas krājumi izdoti arī vācu, zviedru, somu, krievu un lietuviešu valodās. Amanda Aizpuriete bija raidījuma Šīs dienas acīm viešņa 2013. gadā, kad sarunas tēma bija krievu dzejnieks un dziesminieks Vladimirs Visockis. Ieklausīsimies Amandas balsī.

Nesen atkal bija 16. marts, kad medijos un tīmekļa vietnēs virmoja jautājums par to, kā būtu pareizi uztvert, vērtēt un pieminēt tos, kuri Otrajā pasaules karā bija iesaistīt Nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un visbiežāk tiek apvienoti zem nosaukuma leģionāri. Latvijas okupācijas muzejs šajā sakarā bija sarīkojis diskusiju, kuras centrā bija tēmas komunikācija publiskajā telpā. Raidījumā Šīs dienas acīm muzejā ierakstīta saruna ar diviem šīs diskusijas dalībniekiem - Okupācijas muzeja vēsturniekiem Gintu Apalu un Edvīnu Evartu.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Normana Deivisa grāmatu "Dieva spēļlaukums: Polijas vēsture". Stāsta izdevuma zinātniskais redaktors - vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks Edvards Seliška. Normans Deiviss latviešu lasītājiem ir pazīstams autors. Pirms vairākiem gadiem latviski iznāca viņa grāmata "Eiropas vēsture", ļoti apjomīgs arī fiziski izdevums. Normans Deiviss ir ļoti pamanāma figūra ar to, ka viņš mēģina tuvināt vēstures procesu populārai uztverei, ka viņam patīk lietot spilgtas metaforas, raksturojot vēstures procesus. To liecina arī šīs grāmatas nosaukums, kas gan nav viņa oriģināls izgudrojums, bet ir atrasts Polijas vēstures annālēs. Bet nevar noliegt, ka Normans Deiviss tiešām prot izvilkt tādas nozīmīgas vēstures konsekvences, vēstures cēloņsakarības. Fundamentāls darbs. Šobrīd izdota tā pirmā daļa, kas noslēdzas ar 1795. gadu, tā ir trešā Polijas dalīšana. Tātad šī savulaik milzīgā un varenā valsts beidza savu eksistenci. Pirms runāt par pašu apjomīgo pētījumu, Edvards Seliška raksturo Polijas vēstures gaitu līdz šim dramatiskajam lūzumam 18. gadsimta noslēgumā. Normana Deivisa grāmatu “Dieva spēļlaukums. 1. daļa” izdevis apgāds "Jumava".

5. martā uzzinājām sēru vēsti - mūžībā devies Jānis Streičs - kinorežisors, filmu "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Teātris", "Cilvēka bērns" un daudzu citu nozīmīgu kinodarbu radītājs, arī rakstnieks, publicists, gleznotājs.  Savulaik Jānis Streičs vairākkārt ir viesojies raidījumā Šīs dienas acīm. Pieminot viņu, skan fragmenti šim sarunām.

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri”. Par pašu datu bāzi plašāks stāsts bija raidījumā Zināmais nezināmajā. Šajā raidījumā saruna par to, kas vispār ir pieejams, runājot par vēsturisko avotu kopumu, kur var smelties datus un ziņas. Kādas ir tēmas un virzieni, kas ļauj iezīmēt to, kas ar latviešiem ir noticis 20. gadsimta karos. Stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Šobrīd datu bāzē ir apkopotas Latvijas Kara muzeja rīcībā esošas ziņas par Pirmā un Otrā pasaules kara karavīriem. 

Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā, Neatkarības laukumā, novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan.  Trīs gadus vēlāk, Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protesta kustība ieguva Oranžās revolūcijas nosaukumu, un tās rezultāts bija atkārtotas vēlēšanas, kas deva uzvaru Viktoram Juščenko.  Faktors, kas toreiz pirmoreiz spilgti izpaudās, bija Krievijas režīma pretenzijas noteikt kaimiņvalsts politikas kursu. Diemžēl vēl pēc viena cikla Janukovičs atkal atgriezās Ukrainas varas virsotnē. Viņš mēģināja lavierēt, vārdos apliecinādams tuvināšanos Rietumiem, bet faktiski virzot Ukrainu tuvāk Kremlim. Tomēr tā nevarēja turpināt bezgalīgi. 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka atsakās no plānotās asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. Nākamajā dienā sākās protestu kustība, kas ieguva Eiromaidana vai Pašcieņasmaidana nosaukumu. Tās rezultātā Janukovičs bija spiests bēgt no valsts. Savukārt Krievija izvērsa pret Ukrainu atklātu militāru agresiju, kura turpinās joprojām kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga konvencionāla kara formā. Raidījums ir veltīts minēto procesu analīzei. Vērtē ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.

Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par kadu nesen iznākušu grāmatu. Tā ir Ellas Medaljes atmiņu un citu ar viņu saistītu materiālu apkopojoša grāmata "Tiesības dzīvot". Par Ellas Medaljas likteni un par tā atspoguļojumu šajā grāmatā saruna ar vēsturniekiem - muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku, vienu no grāmatas sastādītājiem Artūru Žvinkli.  Ella Medalje ir viena no burtiska uz pirkstiem skaitāmajiem cilvēkiem, kurai izdevās izdzīvot 1941. gada holokausta masu iznīcināšanas akcijās. Ir vairāki simti Latvijas ebreju, kuriem izdevās pārdzīvot holokaustu, taču tajos gadījumos pamatā viņi paspēja paslēpties, pirms tas bija sācies, vai šī procesa sākumā. Vēlāk viņiem palaimējās izbēgt no kādas ieslodzījuma vietas tad, ja viņi holokausta laikā tika pataupīti kā lietojams darbaspēks. Šādi likteņi. Ella Medalje ir viena no tiem, kas nonāca, var teikt, bedres malā. Un tad viņai izdevās pārliecināt slepkavotājus, ka viņa nav ebrejiete. Šeit viņai palīdzēja viņas ārējais izskats un, jāsaka, laimīga nejaušība. Tas, ko var teikt par viņas izglābšanos, tā tiešām bija skatīšanās nāvei vaigā vairākkārt. Pie kam vienu reizi nāves personifikācija bija Viktors Arājs. Citu reizi tas bija pats SS un policijas šefs Baltijā Fridrihs Jekelns, kurš arī viņai uzdeva dažus jautājumus, un tad esot teicis: Mana nojauta man saka, ka viņa ir āriete. Šī staigāšana pa naža asmeni, šī balansēšana uz dzīvības un nāves robežas, kur tiešām tikai laimīgs gadījums un dažu cilvēku gatavība atbalstīt, palīdzēt, pašiem riskējot, ļauj izdzīvot.  Sākumā par grāmatas tapšanas apstākļiem. Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, nebūt neiestājas situācija, kad ebreju glābšana, izdzīvošana būtu kaut kas tāds, kuru mestos apzināt vēsturnieki, juristi, interesenti. Ella Medalje par savu likteni faktiski ceturtdaļgadsimtu klusē, un viņas atmiņas pieraksta un stāstīto padara par lasāmu materiālu entuziastisks cilvēks Dāvids Zilbermans, kurš arī ir pavīdējis šajos raidījumos ļoti epizodiski. Tāpēc vispirms mazliet par Dāvida Zilbermaņa darbu un likteni. -- Ella Medalje (dz. Gūtmane 1913-1999) dzimusi un uzaugusi Tukumā, pabeigusi Valsts Tukuma ģimnāziju, ieguvusi pedagoģisko izglītību Rīgā, strādājusi par latviešu valodas skolotāju ebreju pamatskolās Subatē, Kuldīgā, Liepājā un Rīgā. Otrā pasaules kara laikā Ella ar māsu Sāru strādāja slimnīcā Rīgas geto, no kurienes viņas tika aiztransportētas uz Rumbulu. Nacistu organizētajās masveida slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī tika nogalināti ap 25 000 Latvijas pilsoņu – Rīgas geto ieslodzīto ebreju. Tikai divām sievietēm izdevās izdzīvot Rumbulas slaktiņā – Ellai Medaljei un Frīdai Mihelsonei. Grāmatu izdevus apgāds "Zinātne".

Nesen atzīmējām 105. gadskārtu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de jure - 1921. gada 26. janvārī toreizējā Antantes Valstu padome ar savu Atzīšanas aktu padarīja Latviju par pilnvērtīgu starptautisko attiecību subjektu. Raidījumā skatījums uz Latvijas vispārējo situāciju pagājušā gadsimta 20. gadu starptautisko attiecību kopainā. Skaidro vēsturnieki - profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis, Latvijas Kara muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieks Artūrs Žvinklis.

13. janvārī apritēja 150 gadi, kopš nācis pasaulē Jānis Akuraters - dzejnieks, rakstnieks, politiķis, viens no aktīviem Latvijas valstiskuma tapšanas procesa dalībniekiem. Četrus gadus viņš bija arī Latvijas Radiofona direktors. Par Jāni Akurateru mūsu saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Raimondu Briedi. Runājot par Akurateru un viņa nozīmi Latvijas kultūrtelpas veidošanā, šoreiz sākam ar beigām, ar to, ka Akuraters mūža nogalē uzcēla ļoti skaistu, mājīgu dzimtas mitekli Torņkalnā pie Māras dīķa. Šī savrupmāja, par laimi, saglabājusies sākotnējā izskatā. Kopš 1991. gada tur darbojas Akuratera muzejs, kas ir spilgta tādā veidā saglabājusies viena 30. gadu latviešu literāta dzīves vide, ko ikviens interesents var novērtēt. Un šai vietai jau tagad pašai par šīm desmitgadēm ir izveidojusies sava vēsturē ar dažādām kultūras aktivitātēm. Bez Akuratera muzeja Rīgas un Latvijas kultūru ainava vairs nav īsti iedomājama.  Ja runā domā par Akuratera literāro mantojumu, tad tas, kas varbūt pieder pie tāda kanona, tas ir viens dzejolis, kas ir kļuvis par dziesmu, kur u daudzi uzskata, ka tā ir tautas daiļrade. Tas ir dzejolis "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", kas ir zināmā mērā 1905. gada himna. Tad ir divi autobiogrāfiski prozas darbi - "Kalpa zēna vasara" un "Degošā sala". Par pārējo - Akurateram ir diezgan daudz dzejas krājumu iznākuši viņa mūža laikā, uzrakstītas vairāk nekā 10 lugas, stāstu krājumi, pāris romāni, bet tas viss ir salīdzinoši daudz mazāk zināms. Tāpēc jautājums ir par Akuratera literārā mantojuma svaru.

Arī šis raidījums ir veltīts 1991. gada barikāžu tēmai, saruna ar scenāristi Ligitu Lukstraupi. Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) tapusi vēsturiska Latvijas Televīzijas (LTV) dokumentālā filma "Baltijas Bābele", kas skatītājiem pieejama REplay.lv. Lielā mērā tā ir filma par Ligitu Lukstraupi 1991. gadā. Saruna par to, kas bija ap to filmu, un varbūt iezīmējot plašāk situāciju caur tava skatījuma prizmu, kāda tā bija 1991. gada janvārī. Kā jau to rāda filma, tu tobrīd biji nesen izmācījusies kino scenāriste. Tu studēji Maskavā. Šodienas cilvēkam jāskaidro, ka faktiski tā bija tobrīd šai profesijā ieinteresētam jaunam latvietim teju vienīgā iespēja iegūt televīzijas kino scenārista profesiju. Latvijā kino izglītības nebija vispār - ne operatora, ne scenārista, ne režisora. To apguva vai nu Maskavā -Vissavienības kinoinstitūtā. Kas attiecas uz režisoriem, tad teātra režisori pārkvalificējās par kinorežisoriem, un vēl augstākajos kursos, kuros mācijās arī Ligita Lukstraupe. -- Dokumentālā filma atklāj līdz šim maz zināmu stāstu par 1991. gada janvāra notikumiem, kad LTV kļuva par Baltijas balsi pasaulē, nodrošinot ārvalstu medijiem iespēju redzēt un dzirdēt Baltijas valstu cīņu par neatkarību laikā, kad informācijas aprite bija pakļauta stingrai kontrolei. Dokumentālā filma ir balstīta LTV Starptautisko sakaru nodaļas darbinieces Ligitas Lukstraupes personīgajā pieredzē un atmiņās par 1991. gada notikumiem – no 12. janvāra, kad Zviedrijas SVT1 filmēšanas grupas sastāvā tika uzņemti un saglabāti unikāli kadri no Lietuvas televīzijas torņa okupācijas, līdz 19. augustam, kad OMON ieņēma LTV ēku Rīgā.   

1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrijas augšstāvā, kuru aizsargāja tikai trīs apsardzes darbinieki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju palīgspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ieviestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizējā Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā.  Lūk, kā viņš atcerējās tā vakara notikumus sarunā 2018. gadā:  "Kad valsts vēl nav institucionalizēta, vēl nav skaidrāka komandu ķēde, kurš ko dara krīzes un visādās provokācijas situācijās, kā tas bija 90. gados, jums ir jāpieņem vienpersoniski lēmums sūtīt cilvēks, jūtot, ka tur var būt arī letāls iznākums. Jūs sūtiet cilvēkus zināmā mērā nāvē Es dažreiz to pārdomāju, kā tas bija, piemēram, kad uzbruka Iekšlietu ministrijai. Ministrs bija Maskavā un iekšlietu ministra vietnieks, uz kuras ļoti paļaujas, arī ārkārtīgi spēcīgs cilvēks - Indrikova kungs, viņš bija aplenkts. Tas uzbrukums bija tik negaidīts, bet tajā pašā laikā bija viena tāda lieta, ko sauc par pērkonu vai grom krievu valodā, ka tajā Kirova parkā, tagad Vērmaņdārzā, sapulcējās ārkārtas situācijā miliči, parastie, policisti toreiz vēl nebija, ar ieročiem. Un bija jāpieņem man lēmums konkrēti, vai sūtīšu viņus uz Iekšlietu ministriju vai nē. Es principā biju gatavs to darīt. Bet mani izglāba viena situācija un šos cilvēkus izglāba. Tas, ka mani apsardzes cilvēki, tas bija tieši manis vākti cilvēki, tie nebija no kādām citām struktūrām, viņi man nodemonstrēja no OMON vilni uz pārnēsājamas radiostacijas, kurā skaidri varēja dzirdēt, ka viņi ieņēmuši jau pēdējo stāvu, piekto un apakšējo. Un viens saka, ka nepieciešamas reaktīvās iekārtas, acīmredzot kaut ko tādu, ko šauj no pleca, tanku dūres. Kas trakākais, vai ir nepieciešams motostrēlnieku pulku piesegums. Skaidrs, ja es dotu šo komandu, ir ļoti daudz upuru. Tad gandrīz vai pašam jāiet līdzi. Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk Zaļā kungs kļuva par Barikāžu muzeja direktoru. Raidījumā fragmenti no divām sarunām ar Renāru Zaļo, kas dažādos gados izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.