Advertise on podcast: Pa ceļam ar Klasiku

"Klasikas" studijā aicinām dzejnieku Jāni Rokpelni, Cēsu muzeja direktori Elīnu Kalniņu un čellistu Kristapu Bergu, lai plašāk runātu par 2. oktobrī plkst. 19 Cēsu muzeja Jaunās pils Lielajā salonā rīkoto Jāņa Rokpeļņa 81. dzimšanas dienas pasākumu "Dzejkoncerts Nr. 1". Dzejnieks tajā lasīs koncertam speciāli radītu un atlasītu dzeju, bet dzejas lasījumu pavadīs Kristapa  atskaņotā mūzika, ko radījuši Rokpelnim īpaši nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs, Pēteris Vasks, Krists Auznieks un Džovanni Solima.  Ar pārraides viesiem runājam ne tikai par Cēsu pils salonu kā lielisku vietu domapmaiņai, bet arī dzejisko uti, intuīciju, garšu un ožu. Arī to, kā neieslīgt sausā ilustratīvismā un racionālismā, un kāpēc mākslā svarīga ir intuīcija. Visbeidzot, uzzinām, kāpēc Baha svītas dēvējamas par čella dzeju.

No 3. līdz 9. oktobrim Rīgā 17. reizi norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens". Nedēļas garumā skatītājiem būs iespēja iepazīt teātra, laikmetīgās dejas, kino un performanču darbus, kā arī ielūkoties vēl tapšanas procesā esošās jaunrades skicēs. Par festivāla attīstību un šīgada programmu stāsta producente Kristīne Freiberga un horeogrāfe Sintija Skrabe. "Patriarha rudens" sākotnēji veidots kā platforma, kur plašākai publikai parādīt Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbus, kas studiju procesa laikā bieži paliek ārpus plašākas publikas redzesloka. "Šo 17 gadu laikā festivāls, protams, ir audzis un attīstījies. Šobrīd studentu darbus var redzēt arī ārpus festivāla, tāpēc galvenais fokuss ir pārvirzījies prom no vienkāršas darbu parādīšanas. Mēs to izmantojam kā platformu, kur augt, pilnveidoties, satikties un strādāt starpdisciplināri," stāsta Kristīne Freiberga. Šogad pirmo reizi programma veidota arī aicinot pašus studentus pieteikt savus darbus, tādējādi veicinot viņu pašiniciatīvu. Festivālā īpaša vieta atvēlēta arī jaunrades skiču vakariem, kuros skatītāji var sastapties ar vēl tikai topošiem darbiem. "Kad esi radījis kaut kādu mazāku gabaliņu, kas varbūt ir sēkla, kurai vēl nepieciešama augsne, pirmais skatītājs palīdz pārvarēt kaut kādu soli. Arī skatītāju klātbūtne ļauj darbam pēc tam virzīties citā virzienā," skaidro Sintija Skrabe. Šādu darbu tālāku attīstību veicina arī skatītāju un īpašas žūrijas sniegtā atgriezeniskā saite. Sintija festivālā šogad piedāvā savu maģistra darbu – laikmetīgās dejas izrādi "Karuselis", kuras centrā ir prieka tēma: "Man šis jautājums ir nācis līdzi jau piecus līdz septiņus gadus. Šodienas pasaulē, gan politiskajā, gan sociālajā vidē, šajā informācijas gūzmā un nereti arī negatīvismā – kur rast prieku, vēlmi vispār kaut ko turpināt?"  Izrādē karuselis kļūst par bērnības, kopā būšanas un prieka simbolu, vienlaikus skatītājam piedāvājot arī pavisam personiskas asociācijas. "Man ir svarīgi, kā jūtas skatītājs, jo beigu beigās šī izrāde nonāk pie viņa. Bet neatņemama sastāvdaļa ir arī mana sajūta par izrādi. Es kā mākslinieks pielieku savu stāstu, pieredzi, sajūtu un vēstījumu, ar ko vēlos padalīties," saka Sintija Skrabe. Viņasprāt, arī laikmetīgās dejas darbam ir svarīgi atrast saikni ar skatītāju, lai viņš varētu tajā ienākt caur sev pazīstamām asociācijām.

Ar filoloģijas doktori Agnesi Irbi sarunājamies par apgāda "Peripatos" izveidošanu un nosaukumu, kas norāda ar Aristotelam un viņa sekotājiem raksturīgo paradumu mācīt un diskutēt pastaigas formā, un par Aristotela vārda atveidi ar I deklināciju, ne kā līdz šim. Ar pateicību piesaucam arī "Valstslietu" otru tulkotāju Aiju van Hofu. Turpinājumā noskaidrojam, ko nozīmē par tikumu runāt un domāt aristoteliskā izpratnē; apskatām slaveno teicienu par cilvēku kā politisku dzīvnieku jeb pašreizējā tulkojumā kā valstisku būtni, te būtiski iezīmējot arī fundamentālo jautājumu par to, vai valsts ir nepieciešams ļaunums, vai tomēr cilvēka dabai piemītoša instinkta rosināta parādība. Ar šo sarunu mēģinām arī uzskatāmi uzsvērt, ka pirms parlamenta vēlēšanām nenāks par ļaunu iemest aci Aristotela "Valstslietās", jo viņa doma labi atbilst mazu etnovalstu ideālajām nepieciešamībām. Bet pats galvenais: ir svarīgi noklausīties pašu sarunu, jo tās lakonisks atstāsts jomas neprofesionāļa vārdiem dod tikai vāju priekšstatu par Agneses Irbes domas asumu, zināšanu plašumu un "Valstslietu" tulkojuma nozīmīgumu.

Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" šogad aicina skatītājus uz kultūras pieredzi, kurā nav nepieciešams visu paspēt – no 4. līdz 12. septembrim festivāla programma pievērsīsies dabai, vietējai videi, sadarbībai un pārmaiņām, tostarp vairākus darbus izvedot ārpus ierastajām teātra telpām. Festivāla mākslinieciskā vadītāja Santa Remere uzsver, ka šogad apzināti meklēts lēnāks temps un iespēja pārdomāt, kādu kultūru vēlamies radīt un piedzīvot.  Šogad "Homo Novus" īpašu uzmanību pievērš pieejamībai, vietējam kontekstam un sadarbībai starp Latvijas un ārvalstu māksliniekiem. Remere norāda, ka festivāls nevēlas tikai iepazīstināt Latvijas skatītājus ar ārvalstu mākslinieku darbiem, bet arī veidot dialogu starp dažādām pieredzēm. "Savienošanās, sarunāšanās un sadarbība," festivāla šīgada ieceri raksturo Remere. Viens no piemēriem ir darbs "Kā lietas beidzas", ko argentīniešu mūziķis Nauels Kano veido kopā ar režisoru un dramaturgu Jāni Balodi. Tā tapšana ilgusi vairākus gadus, un būtiska darba daļa ir Ķemeru daba, kuru mākslinieki pētījuši gan praktiski, gan domājot par cilvēka attiecībām ar pārmaiņām un zaudējumu. Jaunā darba sākumpunkts bijis jautājums par beigām – nāvi, zaudējumu, attiecību izbeigšanos un pārmaiņām dabā. Darba veidotāji šīs tēmas pētījuši arī kopā ar Baloža meitu, kura procesa sākumā bija deviņus gadus veca un pati mēģināja saprast, ko nozīmē "beigas". Pamazām radusies atziņa, ka beigas ne vienmēr nozīmē izzušanu – tās var būt arī pārtapšana par kaut ko citu. Kano atzīst, ka šī doma viņam kļuvusi īpaši personiska pēc mātes nāves šā gada martā. Divas nedēļas Ķemeros viņš pavadījis vienatnē, mēģinot zaudējuma pieredzi pārveidot radošā procesā. "Ja kaut kas beidzas, tās ne vienmēr ir beigas, nereti tā ir pārtapšana par kaut ko citu," viņš saka. Darba tapšanā savienojas Kano muzikālā pieredze ar Baloža saistību ar teātri un rakstniecību, kā arī Dienvidamerikas un Latvijas folkloras elementi. Izrādē netiek izmantota plaša scenogrāfija, elektronika vai gaismu efekti – nozīmīga loma ir mūziķa spēlētajam Dienvidamerikas instrumentam ronroko un pašai meža skaņu pasaulei.  Līdzīga pieeja sastopama arī darbā par Daugavu, kura tapšanā piedalījies rakstnieks Rvīns Varde. Izrādes “Upe. Stūris. Daugava” veidotāji upi pētījuši, ceļojot gar tās krastiem un tiekoties ar vietējiem cilvēkiem. Daugava darbā atveidota tekstilā kā vairāku metru garš mēroga modelis. Varde uzsver, ka tieši klātbūtne un sarunas ar cilvēkiem ļāvušas izvairīties no plakana, tikai teorētiska stāsta: “Viena lieta ir par to domāt teorētiski, un otra lieta ir tiešām sastapties ar visām tām krācēm un tiem stāstiem, un vietējiem cilvēkiem."

21. augustā Māras dīķa krastā norisināsies starpdisciplinārs kultūrnotikums “Māras ezera balss. Dzīlēs”, kurā satiksies mūzika, performance, deja un zinātne. Sarunā pasākuma producente Ieva Niedre stāsta par pirms vairākiem gadiem aizsāktās “Māras ezera balss” tradīcijas atgriešanos un ieceri šoreiz īpašu uzmanību pievērst ūdenim un tā nozīmei pilsētvidē. “Ūdens tuvums, kas Rīgas pilsētai ir tik unikāls, – mēs to izmantojam pārāk maz un nepietiekami,” uzsver Ieva Niedre. Šogad mākslas programma papildināta arī ar zinātnes dimensiju, sadarbojoties ar Latvijas Hidroekoloģijas institūtu un aicinot iepazīt Māras dīķa ekosistēmu. Viens no vakara centrālajiem notikumiem būs koncertperformance “Ko zina ūdens?”, ko veido dziedātāja Katrīna Paula Felsberga, pianiste Žistīne Eko un performanču māksliniece Beāte Poikāne. “Ūdens zina daudz ko, gandrīz visu,” saka Katrīna Paula Felsberga, atklājot performances filozofiski poētisko ieceri un domu par ūdeni, kas nepārtraukti cirkulē un glabā dažādu laiku pieredzi. Programmā skanēs gan Franča Šūberta, Bendžamina Britena un Pētera Plakida mūzika, gan īpaši šim notikumam radīts Annijas Annas Zariņas jaundarbs. Sarunā – arī par Ojāra Vācieša saikni ar Māras dīķi, mākslas un zinātnes sastapšanos un to, kā muzicēšanu ietekmē neierastā koncertvieta pie ūdens.

Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" aicina uz 29. Starptautisko Garīgās mūzikas festivālu, kas no 14. augusta līdz 10. septembrim izskanēs Sv. Pētera baznīcā, Rīgas Domā un Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. ​Festivāls tiks atklāts ar pasaules pirmatskaņojumu koncertu Rīgas Sv. Pētera baznīcā 14. augustā.  Koncertā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", kontrabasists un komponists Raivis Misjuns, bet Māra Sirmā vietā pie diriģenta pults stāsies Marika Austruma. Ar Raivi Misjunu un Mariku Austrumu tad arī tiekamies "Klasikas" studijā.

Jau astoto reizi Ikšķile kļūs par Latvijas muzikālā teātra epicentru – no 9. līdz 15. augustam norisināsies Starptautiskais operetes festivāls, kurš, kā atzīst tā rīkotāji un mākslinieki, kļuvis par unikālu un daudzšķautņainu parādību ne vien Latvijas, bet arī Eiropas kultūras kartē.  Lai arī festivāla vārds nes sevī “operetes” zīmogu, tas jau sen ir kļuvis par platformu daudz plašākam muzikālā teātra spektram. Kā uzsver mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska: “Operete ir tikai viens no muzikālā teātra žanriem, bet mēs attīstām visus – operas, mūziklus, bērnu izrādes, pat jauniestudējumus. Šogad festivāls atšķiras ar īpašu kameriskumu, kas ļauj skatītājiem būt tuvāk māksliniekiem, sajust nianses un netveramas emocijas, ko lielā estrādē palaiž garām.” Viens no šī gada festivāla centrālajiem notikumiem būs izrāde „Meistarklase”, kas veltīta leģendārajai  operdīvai Marijai Kallasai. Izrāde tapa kā Sonoras Vaices Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarbs režijā, turklāt Vaice debitēs dramatiskā teātra lomā. Sonora Vaice atzīst: “Kallasa bieži tiek traktēta komiski, bet mani interesēja atklāt viņas dziļo, traģisko būtību – to, kā slavenības spožums mijas ar vientulību un vēlmi būt mīlētai." Festivāla noslēgumā gaidāma teatralizēta Vīnes šansonu programma “Es lauzu sirdis”, kuras centrā būs austriešu mākslinieks Gernots Kranners – Latvijā jau pazīstams kā F. Lehāra operetes “Džudita” režisors.  Taču īpaša uzmanība veltīta arī jaunajiem talantiem – atklāšanas koncertā “Prelūdija” 9. augustā uzstāsies gan jau atzīti Operetes teātra solisti, gan topošie mūziķi no Latvijas vadošajām mūzikas skolām. Visi dalībnieki ir starptautisku konkursu laureāti, kas liecina par festivāla nozīmi jauno mākslinieku izaugsmes ceļā. Kultūras apmaiņa un sadarbība ar Eiropas teātriem, meistarklases un lietišķā teātra institūta vadītās radošās darbnīcas festivāla laikā veicina ne vien žanra ilgtspēju, bet arī personisku izaugsmi – kā māksliniekiem, tā skatītājiem. “Operete ir dzīva un reāla tad, ja spēj sarunāties ar šodienas cilvēku,” rezumē Agija Ozoliņa-Kozlovska.

Viesojamies pie  tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes, kuras personālizstāde “Pārcēlums. Rotko motīvs” šobrīd ir skatāma Rotko muzejā Daugavpilī. Rotko akvareļu smalkā, gandrīz netveramā krāsu elpa Ivetas darbos ir ieguvusi jaunu veidolu – gobelēnu. Ir radies skaists  dialogs starp diviem māksliniekiem, starp glezniecību un tekstilu, starp krāsu un pavedienu. Marka Rotko akvareļu pārtapšana gobelēnā ir iemūžināta arī tikko izdotajā katalogā, atklājot mums liecību par darbu, kurā katrs pavediens ir izvēlēts ar tādu pašu rūpību, ar kādu gleznotājs reiz lika akvarelim plūst uz papīra. “Rotko gleznojot noteikti nav domājis, kā šos darbus tehniski viegli un parocīgi varētu izaust. Viņa akvareļiem raksturīgi skaisti krāsu plūdumi – krāsa likta uz krāsas, cauri spīd siltais papīra grauds. Kopēt te nav nedz iespējams, nedz nepieciešams. Būtiskākais ir saglabāt akvareļa virmojumu, kustību, dzīvīgumu, noslēpumaino spēku.” Viesojoties Ivetas mājās, runājam  par laiku, kas ieausts gobelēnos, par krāsu, kas dzīvo ne tikai audeklā, bet arī šķiedrā, un par mākslu, kas aicina apstāties, ieskatīties un sajust.

Festivāls "Rimbenieks" kļuvis par vienu no augusta gaidītākajiem notikumiem Dienvidkurzemes novadā. Jau sesto gadu klausītājus un festivāla viesus priecēs vairākas programmas, ko Liepājas Simfoniskā orķesrta mūziķu ansambļi piedāvās baudīt gan baznīcās, gan arī kultūras namos. Īpaši gaidīts būs koncerts Ziemupē, jo par tā norises vietu izvēlēts Neredzīgo biedrības nams. Festivāla programma aptver ārkārtīgi plašu loku - no baroka līdz par jaundarbiem, kas šogad programmā ir divi, un abus komponists Georgs Pelēcis rakstījis Līvai un Reinim Tomiņiem, jeb - vijolei un perkusijām. Festivāla izskaņa šogad gaidāma Kazdangas muižā, savukārt aklāšana - Grobiņas baznīcā, kur baroka mūzikas lappuses piedāvās dziedātāja Gunta Gelote un ansamblis, kura kodolu veido ceturtā daļa orķestra pirmo vijoļu, - "Sonore Antiqua". Vairāk par programmu un harmonijas meklējumiem mūzikā stāsta ansambļa dalībniece, vijolniece un LSO koncertmeistare Līga Baltābola.

Opermūzikas svētki Siguldā jau vairāk nekā trīs desmitgades ir viens no nozīmīgākajiem vasaras klasiskās mūzikas notikumiem Latvijā, pulcējot gan uzticīgus operas cienītājus, gan klausītājus, kuri opermūziku izvēlas iepazīt brīvdabas atmosfērā. Gaidot šī gada festivālu, kas notiks no 31. jūlija līdz 2. augustam, diriģenti Jānis Liepiņš un Atvars Lakstīgala stāstīja par gaidāmajiem koncertiem un Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" iestudējumu, festivāla tradīcijām un to, kas Opermūzikas svētkus padara īpašus. Abi diriģenti atzīst, ka festivāls kļuvis par nozīmīgu vasaras kultūras dzīves sastāvdaļu, vienlaikus saglabājot uzticību klasiskai operas interpretācijai. Šī gada programma veidota ciešā sadarbībā ar festivāla dibinātāju Daini Kalnu, kura ierosinājumiem joprojām ir nozīmīga loma repertuāra un solistu izvēlē. Jānis Liepiņš uzskata, ka viena no festivāla lielākajām vērtībām ir iespēja uzrunāt arī tos klausītājus, kuri operu ikdienā neapmeklē: "Tā ir brīnišķīga iespēja cilvēkiem, kuri varbūt ne tik bieži iet uz operu, nepiespiestā atmosfērā paklausīties skaistu mūziku labā izpildījumā." Runājot par Pučīni operas brīvdabas iestudējumu, Jānis Liepiņš pauž pārliecību, ka operas emocionālais spēks nezaudē savu iedarbību arī zem klajas debess, īpaši izceļot Jūlijas Vasiļjevas sniegumu titullomā. Diriģenti arī uzsver, ka Opermūzikas svētku neatņemama vērtība ir īpašā vide Siguldas pilsdrupu estrādē un publikas atsaucība, kas gadu gaitā veidojusi festivāla raksturu. Atvars Lakstīgala aicina apmeklētājus pilnvērtīgi izbaudīt šo pieredzi: "Tā ir atmosfēra, kuru aicinu klausītājus noteikti izbaudīt."

31. jūlijā pulksten 20.00 Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas katoļu baznīcā klausītājus uz tikšanos gaida senās mūzikas ansamblis ÆLDMUSIC. Tā mākslinieciskais vadītājs ir tenors Serhijs Zadorožnijs, un grupā līdz ar viņu darbojas soprāni Natālija Behma un Ieva Zvejniece, mecosoprāns Anastasija Kildiša, baritoni Ansis Bētiņš un Eduards Vācietis, kā arī klavesīniste Gertrūda Krauksta. Koncertā izskanēs cikla "Baroka antoloģija: konfesijas" pirmais koncerts "Katoļu tradīcija". Tā būs krāšņa programma, kurā apkopota 17. un 18. gadsimta katoļu baznīcas mūzika. Baznīcas velvēs izskanēs itāļu, franču, spāņu un poļu komponistu darbi. Par šo skaisto kultūrnotikumu trešdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta divi no ansambļa dalībniekiem – dziedātāja un diriģente Anastasija Kildiša un dziedātājs Ansis Bētiņš .

No 29. jūlija līdz 1. augustam Rīga pirmo reizi vēsturē kļūs par pasaules trombonu galvaspilsētu, uzņemot Starptautisko Trombonu festivālu 2026 (International Trombone Festival – ITF 2026), pasaulē nozīmīgāko profesionālo forumu, kas veltīts trombonam. Festivāla norisi Latvijā virza starptautiski novērtētais latviešu trombonists, multiinstrumentālists un Starptautiskā Trombonu festivāla 2026 namatēvs Vairis Nartišs, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies pirmdienas "Neatliekamajā sarunā". Vaira Nartiša iniciatīva un sadarbība ar International Trombone Association ļāvusi Rīgai kļūt par vietu, kur šovasar satiksies pasaules trombonu elite, jaunā mūziķu paaudze un Latvijas profesionālie kolektīvi. Festivāls pirmo reizi notiks Austrumeiropā, un tā norise Latvijā ir nozīmīgs notikums ne tikai mūsu valstij, bet visam reģionam. Četru dienu laikā Rīgā pulcēsies vairāk nekā 500 trombonisti, pedagogi, studenti, komponisti un mūzikas industrijas pārstāvji no visas pasaules, padarot šo par līdz šim lielāko viena instrumenta izpildītājmākslinieku festivālu Latvijas vēsturē. Starptautiskais Trombonu festivāls jau vairāk nekā piecdesmit gadus ir nozīmīgākais ikgadējais notikums trombonu pasaulē. Katru gadu tas notiek citā valstī, pulcējot pasaules izcilākos trombonistus, pedagogus, komponistus, studentus un instrumentu ražotājus. Festivāls ir vieta, kur dzimst jaunas muzikālās idejas, profesionālas sadarbības un nākotnes projekti, bet 2026. gadā pirmo reizi tā mājvieta būs Rīga. "Pirms vairākiem gadiem ideja par Starptautisko Trombonu festivālu Rīgā šķita tikai sapnis. Tagad līdz tā sākumam atlikušas vien dažas dienas. Man ir patiess prieks, ka varēsim pasaulei parādīt ne tikai Latvijas mūziķus, bet arī mūsu kultūru, vēsturi un viesmīlību. Ceru, ka šis festivāls kļūs par notikumu, kuru atcerēsimies vēl daudzus gadus," saka festivāla namatēvs Vairis Nartišs. Līdzās pasaules līmeņa koncertiem festivāls piedāvās plašu profesionālo programmu – meistarklases, lekcijas, komponistu darbnīcas, starptautiskas diskusijas, studentu ansambļu koncertus, instrumentu un nošu izdevēju izstādi, kā arī daudzus citus pasākumus. Tā būs unikāla iespēja jaunajiem mūziķiem mācīties no pasaules vadošajiem trombonistiem, bet Latvijas klausītājiem – vienuviet dzirdēt māksliniekus, kuru koncerti ikdienā izskan pasaules prestižākajās koncertzālēs.

24. jūlija vakarā Vilsonu verandā jeb Talsu nuvada Upesgrīvas "Rūķos" gaidāma skaista radošā satikšanās: koncertā "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" pirmo reizi kopā improvizēs pianists Reinis Zariņš un multiinstrumentāliste Ieva Krolle. Kā rodas mūzika bez iepriekš zināma stāsta? Kur tā sākas, kā veidojas un kurp ved? Atbildes uz šiem jautājumiem klausītāji varēs piedzīvot mirkļa improvizācijās, kurās līdzvērtīgi dalībnieki būs gan mākslinieki, gan vide, gan telpa un klausītāji. Par šo koncertu, kā arī citiem šovasar rīkotajiem koncertiem Vilsonu verandā ceturtdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta Vilsonu verandas saimniece Zane Vilsone un pianists Reinis Zariņš.

Čelliste Gunta Ābele, kura ikdienā dzīvo Šveicē, šovasar atgriezusies Latvijā, lai debitētu kamermūzikas koncertā Rīgas Domā kopā ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu. Franču komponistu mūzikas programma 39. Starptautiskajā ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms" 22. jūlijā mūziķei ir īpašs notikums – tajā savienojas bērnības atmiņas, ilggadēja muzikāla draudzība un iespēja muzicēt kopā ar leģendārajām Doma ērģelēm. Lai gan Gunta Ābele jau daudzus gadus dzīvo Bernē, viņa atzīst, ka katra atgriešanās Latvijā aizvien ir emocionāla. “Vienmēr, no lidmašīnas ieraugot Latvijas mežus un jūru, ir īpaša sajūta sirdī.” Rīgā laiks rit citādi nekā ikdienā Šveicē – jāpagūst satikt ģimeni, draugus un piedzīvot pilsētu. Ar Vitu Kalnciemu čellisti vieno sena pazīšanās, kas sākās Jēzus baznīcā, kur bērnībā viņa kā Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne regulāri muzicēja dievkalpojumos. Tieši tur radās apbrīna par ērģelnieces improvizācijas prasmi. “Kad pirmo reizi spēlēju Šveicē baznīcā, man bija pilnīgs kultūršoks. Man likās – tā, kā spēlē Vita, tā spēlē visi. Izrādījās, ka tā nemaz nav.” Rīgas Doma koncerts būs Guntas debija kamermūzikā šajā dievnamā. Viņa uzsver, ka muzicēšana līdzās varenajām ērģelēm rada pavisam citu skanējumu: “Ar tādu varenu instrumentu kā ērģeles čellam vienkārši jāskan – tur nav citu iespēju.” Programmā skanēs Kamila Sensānsa, Gabriela Forē, Sezāra Franka un Olivjē Mesiāna darbi. Pēc mūziķes teiktā, katrs koncerts ar ērģelēm ir unikāls, jo katrā baznīcā ir cits instruments un katrs ērģelnieks izvēlas savas skaņu krāsas: “Katru reizi veidojas pilnīgi cita skaņu pasaule.” Īpaša vieta programmā atvēlēta Mesiāna darbam "Slavinājums Jēzus mūžībai". “Ja nu Rīgas Doms un franču mūzika, tad noteikti gribēju šo skaņdarbu. Tas ir ārpus realitātes, savā pasaulē,” stāsta Gunta Ābele. Savukārt franču mūziku kopumā viņa raksturo kā īpaši niansētu, plūstošu un harmoniski smalku. Lai arī vasara citiem ir atpūtas laiks, mūziķes kalendārs joprojām ir piepildīts. Drīz pēc koncerta Rīgā viņa muzicēs kopā ar dzīvesbiedru Dolomītu kalnos Itālijā, bet rudenī turpinās koncertus kopā ar “Latvian Piano Trio” un citiem latviešu mūziķiem Šveicē. “Jo vairāk un dažādākos sastāvos spēlē kopā, jo vairāk saproti otru pat bez teikšanas.” Šogad čelliste nosvinējusi arī apaļu jubileju. Viņa atzīst, ka gadi devuši lielāku pieredzi, īpaši pedagoģiskajā darbā, taču nav mazinājuši aizrautību. “Varbūt esmu kļuvusi drusciņ gudrāka, bet dzīvi un mūziku joprojām mīlu.”

Filoloģijas zinātņu doktore un biogrāfiskās publicitikas autore Linda Apse sarakstījusi jaunu grāmatu par Imantu Kalniņu “Zvaigžņu ielas simfonija”. Sarunā uzzinām plašāku stāstu par grāmatas tapšanas laiku, ilgajām sarunām ar komponistu un tik nozīmīgajām atklāsmēm, kas radušās darba procesā. Grāmatā tiek atklāti gan daži iepriekš radušies mīti (gan par kādu darba vietu, gan dziesmu nosaukumiem), tajā izstāstīts komponista dzīves ceļš un galvenais aicinājums – mūzikas radīšana.