Advertise on podcast: Pa ceļam ar Klasiku

16. oktobrī Preiļu Kultūras namā un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs koncerts „Jānim Ivanovam – 120: Simfoniskais veltījums Latgalei”, kurā diriģenta Jāņa Stafecka vadībā Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” atskaņos latviešu komponista Jāņa Ivanova mūziku. Programmā iekļauts Ivanova Klavierkoncerts, 14. simfonija „Sinfonia da camera” un viņa audzēkņa Jura Karlsona skaņdarbs „Veltījums”. Klavierkoncertā solists būs pianists Vestards Šimkus. Ideja atskaņot Ivanova mūziku Preiļos radusies, sadarbojoties ar Preiļu novada kultūras darbiniekiem. Komponists dzimis netālu no Preiļiem, un Latgales daba, bērnības iespaidi un folklora būtiski ietekmējuši viņa muzikālo pasauli. Koncerts veltīts komponista 120. jubilejai, aktualizējot viņa daiļradi arī ārpus Rīgas koncertdzīves. Jānim Stafeckim 14. simfonija ir īpaši tuvs darbs – ar to viņš pirmoreiz sastapies 1995. gadā, vēl būdams vijolnieks skolas orķestrī, apgūstot otro vijoļu partiju. „Šī ir absolūti lieliska un, es pat teiktu, ģeniāla mūzika, kurā ir ļoti dziļš saturs, tiek skartas esenciālas, cilvēcīgas tēmas. Tās risinātas absolūti neatkārtojamā, tikai Jānim Ivanovam piemītošā rokrakstā un dramaturģijā,” vērtē diriģents. Viņš uzsver, ka arī Ivanova Klavierkoncertā līdzās skarbākam muzikālajam vēstījumam atklājas lirisms un korāļveidīgas melodijas, kas sasaucas ar komponista vokālo mūziku. Interpretācijā nozīmīga būs sadarbība ar pianistu Vestardu Šimku, kuram, tāpat kā diriģentam, dzimtas saknes nāk no Latgales.  Lai Ivanova mūzika skanētu biežāk un plašāk, Stafeckis rosina sakārtot komponista darbu nošu materiālus, kas joprojām lielā mērā balstās rokrakstos un senākos pārrakstos. Tas ļautu kvalitatīvāk sagatavot partitūras un veicinātu iespējas atskaņot Ivanova koncertus arī ārpus Latvijas. Diriģents īpaši izceļ Klavierkoncertu, kā arī Vijolkoncertu un Čellkoncertu, kuru potenciāls, viņaprāt, nav pilnībā izmantots. Programmā iekļautais Jura Karlsona „Veltījums”, savukārt, ir veltījums viņa skolotājam Ivanovam — neliela, intonatīvi ar 14. simfoniju radniecīga miniatūra, kas tapusi pirms aptuveni 20 gadiem un pirmatskaņota Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Vaicāts par paša sapņiem nākotnē, Stafeckis nosauc Jāņa Ivanova Piekto simfoniju, kas, viņaprāt, Latvijā pelnījusi lielāku uzmanību.

Pie "Klasikas" mikrofona aicinām čellisti Emmu Aleksandru Bandinieci un altistu Pēteri Trasunu, lai plašāk uzzinātu par 15. oktobrī plkst. 19.00 Rīgas Kongresu namā gaidāmo koncertu "LNSO kamermūzika. Meistars un meistars", kurā līdz ar Emmu un Pēteri piedalīsies Egils Upatnieks (oboja), Andrejs Jegorovs (vijole), un Elīna Bērtiņa (klavieres). Sezonas pirmais kamermūzikas koncerts aicina satikt meistaru un mācekli – skolotāju Frenku Bridžu un viņa talantīgāko skolnieku Bendžaminu Britenu. Laika mērogs skolotāja un skolnieka attiecības izlīdzinājis divu lielu meistaru līdzāspastāvēšanā. Koncertā abu britu skaņražu muzikālajos dialogos skanēs gan instrumentu dueti, gan kvartetu kopskaņa, smalku kamermuzicēšanu iekrāsojot bagātīgā tembru paletē. Britens vairākkārt uzsvēris, ka tieši Bridžs viņam atklājis, ko nozīmē pilnīga atbildība pret katru nošu zīmi. Koncertprogrammā divu radošu prātu rokraksti un pēctecība atklāsies izcilas kamermūzikas mozaīkā.

Latvijas Radio 3 „Klasika” rezidences mākslinieks, vijolnieks Daniils Bulajevs un viņa  domubiedri 12. oktobrī Latvijas Radio 1. studijā atskaņos programmā, kurā ziedu un pavasara tēma savīsies arī ar latviešu komponistu - Georga Pelēča, Indras Rišes un Pētera Plakida - mūziku.  „Oktobrī, kad paliek arvien tumšāks un pelēks apkārt, gribas vēl atcerēties par tām pavasara krāsām, par ziediem, par to, kā daba atdzīvojas pēc ziemas,” stāsta Daniils Bulajevs. Viņš norāda, ka arī Georga Pelēča mūzika šajā programmā iederas ar savu gaišumu. Altiste Klinta Kluce uzsver, ka Pelēča mūzikā tieši šķietamais vienkāršums mūziķiem rada īpašu izaicinājumu – no katras nots jāizveido gan atmosfēra, gan noskaņa. „Ja tehniski to nospēlēt varbūt ir daudz vienkāršāk, tad emocionālo sajūtu izveidot un savilkt kopā visu skaņdarbu ir diezgan grūti." Indras Rišes darbs „Pavasars, pavasars…” orķestrim būs izaicinājums, jo Davinspiro Camerata lielākoties spēlē bez diriģenta. „Katram mūziķim nākas šo skaņdarbu iepazīt vēl dziļāk – ne tikai no muzikālās domas, bet arī tehniski: kurā taktī, ar kuru grupu sadarboties, kurš palīdzēs diriģēt, kamēr pats nespēlē,” skaidro Daniils Bulajevs. Pētera Plakida „Koncertu-balādi” Daniils vēlējies atskaņot jau vairākus gadus. Šajā darbā kopā ar viņu muzicēs Andrejs Jegorovs, Agnese Egliņa un „Davinspiro Camerata”. Rezidences mākslinieka statuss Bulajevam devis iespēju veidot programmas, kurās iespējams izmēģināt arī līdz šim neierastas ieceres: „Tieši radiokoncertos var parādīt un pārbaudīt visus savus spēkus, jo esi kā uz paplātes – ja spēlē tiešraidē mikrofonos, nevari paslēpties ne aiz kā.” . 12. oktobra koncerts pirmoreiz būs ne tikai klausāms „Klasikas” ēterā, bet arī skatāms tiešraidē vietnēs „Youtube” un LSM.lv.

Šajā sezonā pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci. Viņa atzīst – šāds statuss nozīmē daudz vairāk nekā piedalīšanās atsevišķos koncertos: tā ir ilgstoša radoša sadarbība un iespēja veidot kopīgus projektus ar sajūtu, ka satikšanās turpināsies. "Tā ir tāda iedzīvošanās un satuvināšanās vienam ar otru sadarbībā ar sajūtu, ka būs vēl. Nevis tā, ka esam kaut ko padarījuši un cerams, ka kādreiz atkal satiksimies, bet tā sajūta, ka patiešām būs vēl un jau pavisam drīz," saka māksliniece, piebilstot, ka sadarbība ar LNSO viņai ir "kā atgriešanās mājās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē". Rezidences sezonā Iveta Apkalna kopā ar LNSO piedalīsies trijos projektos. Tuvākie koncerti ar pirmo koncertprogrammu, kurā pie diriģenta pults stāsies Latvijas publikas iemīļotais franču maestro Žans Klods Kazadesī – 8. oktobrī Rīgas Kongresu namā un 10. oktobrī – Latgales vēstniecībā "Gors". Skanēs Fransisa Pulenka Koncerts ērģelēm un Kamila Sensānsa Trešā simfonija. Par abiem darbiem Iveta Apkalna saka tā: "Šie skaņdarbi ir tie, kurus es varētu spēlēt nenogurstoši – ja ne katru dienu, tad katru nedēļu noteikti." Vaicāta, ar kādām sajūtām viņa gaida šos koncertus, ērģelniece neslēpj: "Es tos gaidu ar ļoti cieņpilnu attieksmi, pirmkārt jau domājot par maestro Kazadesī. Tik daudz par viņu dzirdēts, taču klātienē diemžēl neesmu piedzīvojusi nevienu viņa koncertu – protams, esmu klausījusies ierakstus. Ņemot vērā, ka programmā ir franču mūzika, tad ar franču maestro, kuram šī mūzika ir asinsritē un katrā sirdspukstā, atskaņot Pulenka un Sensānsa absolūtās ērģeļu klasikas pērles ir ļoti, ļoti pagodinoši."

"Klasikas" studijā aicinām dzejnieku Jāni Rokpelni, Cēsu muzeja direktori Elīnu Kalniņu un čellistu Kristapu Bergu, lai plašāk runātu par 2. oktobrī plkst. 19 Cēsu muzeja Jaunās pils Lielajā salonā rīkoto Jāņa Rokpeļņa 81. dzimšanas dienas pasākumu "Dzejkoncerts Nr. 1". Dzejnieks tajā lasīs koncertam speciāli radītu un atlasītu dzeju, bet dzejas lasījumu pavadīs Kristapa  atskaņotā mūzika, ko radījuši Rokpelnim īpaši nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs, Pēteris Vasks, Krists Auznieks un Džovanni Solima.  Ar pārraides viesiem runājam ne tikai par Cēsu pils salonu kā lielisku vietu domapmaiņai, bet arī dzejisko uti, intuīciju, garšu un ožu. Arī to, kā neieslīgt sausā ilustratīvismā un racionālismā, un kāpēc mākslā svarīga ir intuīcija. Visbeidzot, uzzinām, kāpēc Baha svītas dēvējamas par čella dzeju.

No 3. līdz 9. oktobrim Rīgā 17. reizi norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens". Nedēļas garumā skatītājiem būs iespēja iepazīt teātra, laikmetīgās dejas, kino un performanču darbus, kā arī ielūkoties vēl tapšanas procesā esošās jaunrades skicēs. Par festivāla attīstību un šīgada programmu stāsta producente Kristīne Freiberga un horeogrāfe Sintija Skrabe. "Patriarha rudens" sākotnēji veidots kā platforma, kur plašākai publikai parādīt Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbus, kas studiju procesa laikā bieži paliek ārpus plašākas publikas redzesloka. "Šo 17 gadu laikā festivāls, protams, ir audzis un attīstījies. Šobrīd studentu darbus var redzēt arī ārpus festivāla, tāpēc galvenais fokuss ir pārvirzījies prom no vienkāršas darbu parādīšanas. Mēs to izmantojam kā platformu, kur augt, pilnveidoties, satikties un strādāt starpdisciplināri," stāsta Kristīne Freiberga. Šogad pirmo reizi programma veidota arī aicinot pašus studentus pieteikt savus darbus, tādējādi veicinot viņu pašiniciatīvu. Festivālā īpaša vieta atvēlēta arī jaunrades skiču vakariem, kuros skatītāji var sastapties ar vēl tikai topošiem darbiem. "Kad esi radījis kaut kādu mazāku gabaliņu, kas varbūt ir sēkla, kurai vēl nepieciešama augsne, pirmais skatītājs palīdz pārvarēt kaut kādu soli. Arī skatītāju klātbūtne ļauj darbam pēc tam virzīties citā virzienā," skaidro Sintija Skrabe. Šādu darbu tālāku attīstību veicina arī skatītāju un īpašas žūrijas sniegtā atgriezeniskā saite. Sintija festivālā šogad piedāvā savu maģistra darbu – laikmetīgās dejas izrādi "Karuselis", kuras centrā ir prieka tēma: "Man šis jautājums ir nācis līdzi jau piecus līdz septiņus gadus. Šodienas pasaulē, gan politiskajā, gan sociālajā vidē, šajā informācijas gūzmā un nereti arī negatīvismā – kur rast prieku, vēlmi vispār kaut ko turpināt?"  Izrādē karuselis kļūst par bērnības, kopā būšanas un prieka simbolu, vienlaikus skatītājam piedāvājot arī pavisam personiskas asociācijas. "Man ir svarīgi, kā jūtas skatītājs, jo beigu beigās šī izrāde nonāk pie viņa. Bet neatņemama sastāvdaļa ir arī mana sajūta par izrādi. Es kā mākslinieks pielieku savu stāstu, pieredzi, sajūtu un vēstījumu, ar ko vēlos padalīties," saka Sintija Skrabe. Viņasprāt, arī laikmetīgās dejas darbam ir svarīgi atrast saikni ar skatītāju, lai viņš varētu tajā ienākt caur sev pazīstamām asociācijām.

Ar filoloģijas doktori Agnesi Irbi sarunājamies par apgāda "Peripatos" izveidošanu un nosaukumu, kas norāda ar Aristotelam un viņa sekotājiem raksturīgo paradumu mācīt un diskutēt pastaigas formā, un par Aristotela vārda atveidi ar I deklināciju, ne kā līdz šim. Ar pateicību piesaucam arī "Valstslietu" otru tulkotāju Aiju van Hofu. Turpinājumā noskaidrojam, ko nozīmē par tikumu runāt un domāt aristoteliskā izpratnē; apskatām slaveno teicienu par cilvēku kā politisku dzīvnieku jeb pašreizējā tulkojumā kā valstisku būtni, te būtiski iezīmējot arī fundamentālo jautājumu par to, vai valsts ir nepieciešams ļaunums, vai tomēr cilvēka dabai piemītoša instinkta rosināta parādība. Ar šo sarunu mēģinām arī uzskatāmi uzsvērt, ka pirms parlamenta vēlēšanām nenāks par ļaunu iemest aci Aristotela "Valstslietās", jo viņa doma labi atbilst mazu etnovalstu ideālajām nepieciešamībām. Bet pats galvenais: ir svarīgi noklausīties pašu sarunu, jo tās lakonisks atstāsts jomas neprofesionāļa vārdiem dod tikai vāju priekšstatu par Agneses Irbes domas asumu, zināšanu plašumu un "Valstslietu" tulkojuma nozīmīgumu.

Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" šogad aicina skatītājus uz kultūras pieredzi, kurā nav nepieciešams visu paspēt – no 4. līdz 12. septembrim festivāla programma pievērsīsies dabai, vietējai videi, sadarbībai un pārmaiņām, tostarp vairākus darbus izvedot ārpus ierastajām teātra telpām. Festivāla mākslinieciskā vadītāja Santa Remere uzsver, ka šogad apzināti meklēts lēnāks temps un iespēja pārdomāt, kādu kultūru vēlamies radīt un piedzīvot.  Šogad "Homo Novus" īpašu uzmanību pievērš pieejamībai, vietējam kontekstam un sadarbībai starp Latvijas un ārvalstu māksliniekiem. Remere norāda, ka festivāls nevēlas tikai iepazīstināt Latvijas skatītājus ar ārvalstu mākslinieku darbiem, bet arī veidot dialogu starp dažādām pieredzēm. "Savienošanās, sarunāšanās un sadarbība," festivāla šīgada ieceri raksturo Remere. Viens no piemēriem ir darbs "Kā lietas beidzas", ko argentīniešu mūziķis Nauels Kano veido kopā ar režisoru un dramaturgu Jāni Balodi. Tā tapšana ilgusi vairākus gadus, un būtiska darba daļa ir Ķemeru daba, kuru mākslinieki pētījuši gan praktiski, gan domājot par cilvēka attiecībām ar pārmaiņām un zaudējumu. Jaunā darba sākumpunkts bijis jautājums par beigām – nāvi, zaudējumu, attiecību izbeigšanos un pārmaiņām dabā. Darba veidotāji šīs tēmas pētījuši arī kopā ar Baloža meitu, kura procesa sākumā bija deviņus gadus veca un pati mēģināja saprast, ko nozīmē "beigas". Pamazām radusies atziņa, ka beigas ne vienmēr nozīmē izzušanu – tās var būt arī pārtapšana par kaut ko citu. Kano atzīst, ka šī doma viņam kļuvusi īpaši personiska pēc mātes nāves šā gada martā. Divas nedēļas Ķemeros viņš pavadījis vienatnē, mēģinot zaudējuma pieredzi pārveidot radošā procesā. "Ja kaut kas beidzas, tās ne vienmēr ir beigas, nereti tā ir pārtapšana par kaut ko citu," viņš saka. Darba tapšanā savienojas Kano muzikālā pieredze ar Baloža saistību ar teātri un rakstniecību, kā arī Dienvidamerikas un Latvijas folkloras elementi. Izrādē netiek izmantota plaša scenogrāfija, elektronika vai gaismu efekti – nozīmīga loma ir mūziķa spēlētajam Dienvidamerikas instrumentam ronroko un pašai meža skaņu pasaulei.  Līdzīga pieeja sastopama arī darbā par Daugavu, kura tapšanā piedalījies rakstnieks Rvīns Varde. Izrādes “Upe. Stūris. Daugava” veidotāji upi pētījuši, ceļojot gar tās krastiem un tiekoties ar vietējiem cilvēkiem. Daugava darbā atveidota tekstilā kā vairāku metru garš mēroga modelis. Varde uzsver, ka tieši klātbūtne un sarunas ar cilvēkiem ļāvušas izvairīties no plakana, tikai teorētiska stāsta: “Viena lieta ir par to domāt teorētiski, un otra lieta ir tiešām sastapties ar visām tām krācēm un tiem stāstiem, un vietējiem cilvēkiem."

21. augustā Māras dīķa krastā norisināsies starpdisciplinārs kultūrnotikums “Māras ezera balss. Dzīlēs”, kurā satiksies mūzika, performance, deja un zinātne. Sarunā pasākuma producente Ieva Niedre stāsta par pirms vairākiem gadiem aizsāktās “Māras ezera balss” tradīcijas atgriešanos un ieceri šoreiz īpašu uzmanību pievērst ūdenim un tā nozīmei pilsētvidē. “Ūdens tuvums, kas Rīgas pilsētai ir tik unikāls, – mēs to izmantojam pārāk maz un nepietiekami,” uzsver Ieva Niedre. Šogad mākslas programma papildināta arī ar zinātnes dimensiju, sadarbojoties ar Latvijas Hidroekoloģijas institūtu un aicinot iepazīt Māras dīķa ekosistēmu. Viens no vakara centrālajiem notikumiem būs koncertperformance “Ko zina ūdens?”, ko veido dziedātāja Katrīna Paula Felsberga, pianiste Žistīne Eko un performanču māksliniece Beāte Poikāne. “Ūdens zina daudz ko, gandrīz visu,” saka Katrīna Paula Felsberga, atklājot performances filozofiski poētisko ieceri un domu par ūdeni, kas nepārtraukti cirkulē un glabā dažādu laiku pieredzi. Programmā skanēs gan Franča Šūberta, Bendžamina Britena un Pētera Plakida mūzika, gan īpaši šim notikumam radīts Annijas Annas Zariņas jaundarbs. Sarunā – arī par Ojāra Vācieša saikni ar Māras dīķi, mākslas un zinātnes sastapšanos un to, kā muzicēšanu ietekmē neierastā koncertvieta pie ūdens.

Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" aicina uz 29. Starptautisko Garīgās mūzikas festivālu, kas no 14. augusta līdz 10. septembrim izskanēs Sv. Pētera baznīcā, Rīgas Domā un Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. ​Festivāls tiks atklāts ar pasaules pirmatskaņojumu koncertu Rīgas Sv. Pētera baznīcā 14. augustā.  Koncertā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", kontrabasists un komponists Raivis Misjuns, bet Māra Sirmā vietā pie diriģenta pults stāsies Marika Austruma. Ar Raivi Misjunu un Mariku Austrumu tad arī tiekamies "Klasikas" studijā.

Jau astoto reizi Ikšķile kļūs par Latvijas muzikālā teātra epicentru – no 9. līdz 15. augustam norisināsies Starptautiskais operetes festivāls, kurš, kā atzīst tā rīkotāji un mākslinieki, kļuvis par unikālu un daudzšķautņainu parādību ne vien Latvijas, bet arī Eiropas kultūras kartē.  Lai arī festivāla vārds nes sevī “operetes” zīmogu, tas jau sen ir kļuvis par platformu daudz plašākam muzikālā teātra spektram. Kā uzsver mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska: “Operete ir tikai viens no muzikālā teātra žanriem, bet mēs attīstām visus – operas, mūziklus, bērnu izrādes, pat jauniestudējumus. Šogad festivāls atšķiras ar īpašu kameriskumu, kas ļauj skatītājiem būt tuvāk māksliniekiem, sajust nianses un netveramas emocijas, ko lielā estrādē palaiž garām.” Viens no šī gada festivāla centrālajiem notikumiem būs izrāde „Meistarklase”, kas veltīta leģendārajai  operdīvai Marijai Kallasai. Izrāde tapa kā Sonoras Vaices Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarbs režijā, turklāt Vaice debitēs dramatiskā teātra lomā. Sonora Vaice atzīst: “Kallasa bieži tiek traktēta komiski, bet mani interesēja atklāt viņas dziļo, traģisko būtību – to, kā slavenības spožums mijas ar vientulību un vēlmi būt mīlētai." Festivāla noslēgumā gaidāma teatralizēta Vīnes šansonu programma “Es lauzu sirdis”, kuras centrā būs austriešu mākslinieks Gernots Kranners – Latvijā jau pazīstams kā F. Lehāra operetes “Džudita” režisors.  Taču īpaša uzmanība veltīta arī jaunajiem talantiem – atklāšanas koncertā “Prelūdija” 9. augustā uzstāsies gan jau atzīti Operetes teātra solisti, gan topošie mūziķi no Latvijas vadošajām mūzikas skolām. Visi dalībnieki ir starptautisku konkursu laureāti, kas liecina par festivāla nozīmi jauno mākslinieku izaugsmes ceļā. Kultūras apmaiņa un sadarbība ar Eiropas teātriem, meistarklases un lietišķā teātra institūta vadītās radošās darbnīcas festivāla laikā veicina ne vien žanra ilgtspēju, bet arī personisku izaugsmi – kā māksliniekiem, tā skatītājiem. “Operete ir dzīva un reāla tad, ja spēj sarunāties ar šodienas cilvēku,” rezumē Agija Ozoliņa-Kozlovska.

Viesojamies pie  tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes, kuras personālizstāde “Pārcēlums. Rotko motīvs” šobrīd ir skatāma Rotko muzejā Daugavpilī. Rotko akvareļu smalkā, gandrīz netveramā krāsu elpa Ivetas darbos ir ieguvusi jaunu veidolu – gobelēnu. Ir radies skaists  dialogs starp diviem māksliniekiem, starp glezniecību un tekstilu, starp krāsu un pavedienu. Marka Rotko akvareļu pārtapšana gobelēnā ir iemūžināta arī tikko izdotajā katalogā, atklājot mums liecību par darbu, kurā katrs pavediens ir izvēlēts ar tādu pašu rūpību, ar kādu gleznotājs reiz lika akvarelim plūst uz papīra. “Rotko gleznojot noteikti nav domājis, kā šos darbus tehniski viegli un parocīgi varētu izaust. Viņa akvareļiem raksturīgi skaisti krāsu plūdumi – krāsa likta uz krāsas, cauri spīd siltais papīra grauds. Kopēt te nav nedz iespējams, nedz nepieciešams. Būtiskākais ir saglabāt akvareļa virmojumu, kustību, dzīvīgumu, noslēpumaino spēku.” Viesojoties Ivetas mājās, runājam  par laiku, kas ieausts gobelēnos, par krāsu, kas dzīvo ne tikai audeklā, bet arī šķiedrā, un par mākslu, kas aicina apstāties, ieskatīties un sajust.

Festivāls "Rimbenieks" kļuvis par vienu no augusta gaidītākajiem notikumiem Dienvidkurzemes novadā. Jau sesto gadu klausītājus un festivāla viesus priecēs vairākas programmas, ko Liepājas Simfoniskā orķesrta mūziķu ansambļi piedāvās baudīt gan baznīcās, gan arī kultūras namos. Īpaši gaidīts būs koncerts Ziemupē, jo par tā norises vietu izvēlēts Neredzīgo biedrības nams. Festivāla programma aptver ārkārtīgi plašu loku - no baroka līdz par jaundarbiem, kas šogad programmā ir divi, un abus komponists Georgs Pelēcis rakstījis Līvai un Reinim Tomiņiem, jeb - vijolei un perkusijām. Festivāla izskaņa šogad gaidāma Kazdangas muižā, savukārt aklāšana - Grobiņas baznīcā, kur baroka mūzikas lappuses piedāvās dziedātāja Gunta Gelote un ansamblis, kura kodolu veido ceturtā daļa orķestra pirmo vijoļu, - "Sonore Antiqua". Vairāk par programmu un harmonijas meklējumiem mūzikā stāsta ansambļa dalībniece, vijolniece un LSO koncertmeistare Līga Baltābola.