Advertise on podcast: Vai tas ir normāli?

Kur Latvijas kopējā psihoemocionālās veselības sistēmā pašlaik atrodas psihoterapija un kāda būs tās vieta nākotnē, lai nodrošinātu tās pieejamību visiem, kam nepieciešams? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē sistēmiskā un ģimenes psihoterapijas speciāliste, Latvijas psihoterapijas biedrības valdes priekšsēdētāja Egita Pļaviņa. Šoreiz runājam nevis tik daudz par pacientiem vai klientiem, kuri vēlas saņemt pakalpojumu psihoterapijā vai uzlabot savu veselību, vai mainīt dzīves kvalitāti, šoreiz vairāk sarunā fokusējamies uz pašiem profesionāļiem, proti, uz cilvēkiem, kas īsteno psihoterapiju. Cik ļoti dažādi izaicinājumi ir ar to saistīti un kā vispār izskatās psihoterapijas nākotne Latvijā?

Kā un vai izdodas izaugt un veidot savu personību, ja kāds no vecākiem ir klāt neesošs – tiešā vai pārnestā nozīmē. Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ārsts-psihoterapeits Andris Veselovskis un ārste-psihoterapeite Kristīne Lacombe. Sarunā ar speciālistiem mēģinām pētīt to, vai ir normāli, ka mājās ir tikai viens vecāks, vai arī, ka abi vecāki bieži vien ir prom, vai arī ir tā, ka bērnu audzina kādi cilvēki, kuri ir paplašinātās ģimenes sastāvā, bet tajā pašā laikā viņi reizēm arī mēdz būt prombūtnē, un bērns bieži ir viens pats vai varbūt ar kādu brāli vai māsu. Kā šādās situācijās rīkoties, kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēkiem, kā tas iespaido pieaugšanu? Un galu galā - kā šādas situācijas ietekmē cilvēka personības veidošanos. No vienas puses ļoti plašs temats. No otras puses, iespējams, ka šī ir daudziem pazīstama situācija, kā ir augt, gaidot kādu, kurš atnāks mājās, vai arī domājot par kādu, kura mājās gandrīz nekad nav.

Šajā reizē runājam par to, kā psihe var pasargāt pati sevi. Arī par to, kas īsti notiek tajā brīdī, kad ciešam no ļoti nopietnām problēmām, dažreiz tā ir trauma, dažreiz arī iekšēja trauksme, kas ir saistīta ar kādām mums grūti pārvaramām lietām. Kas ir psihes aizsardzības mehānismi un kā tie darbojas? Raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons un klīniskā psiholoģe Agnese Orupe. Mēs visi tiešām sevi kaut kā mēģinām sargāt varbūt no sāpēm, no vilšanās, no bailēm, no kauna, no dusmām. Dažkārt mēs arī izliekamies, ka problēmas vispār nav. Tomēr ir kaut kas tāds, ko reizēm ir grūti izturēt. Mēs saprotam, ka kaut kas notiek, bet īsti piekļūt tam nevaram. Vai arī mūsu uzvedība var mainīties. Kas tas īsti ir, ja runājam par psihes vēlmi, nevar teikt vēlmi, bet par to, kas notiek ar psihi, kad tā mēģina sevi pasargāt.

Kāda ir mūsdienu vīrieša identitāte, loma attiecībās un kā sasniegt līdzsvaru starp atbildību par citiem un rūpēm par sevi? Par to raidījumā Vai tas ir normāli? sarunājas Intelekta attīstības centra vadītājs, vīru domubiedru kopienas vadītājs Oskars Grīslis un mācību un konsultāciju uzņēmuma "Training Lab" līdzīpašnieks, vīru domubiedru kopienas "EVO" vadītājs Ivars Juškēvics. Tiekamies Tēva dienā. Droši vien katram no mums ir savas attiecības ar tēvu, varbūt tas ir klātesošs, varbūt tas ir cilvēks, kurš ir blakus, varbūt arī tā ir noticis, ka viņa vairs nav līdzās. Kādam ir labas attiecības ar savu tēvu, bet kādam - sarežģītas, kāds pats ir kļuvis par tēvu un kāds vēl tikai būs. Tāpēc arī raidījumā saruna par to, ko nozīmē vispār būt vīrietim, par vīrieša identitāti, par to, kā vīrietis jūtas mūsdienās. Vai vīrietim vienmēr ir jābūt stipram, atbildīgam, tam, kurš zina, ko grib, un vienmēr zina, kā rīkoties. Vai varbūt mūsdienu vīrietim ir atļauts arī nezināt, šaubīties, kļūdīties, būt ievainojamam un pateikt: es nezinu, kā man ar šo tikt galā? Vīriešu loma sabiedrībā pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Kas ir mainījies, kas notiek pašlaik, un kas ir varbūt gaidāms nākotnē?

Emocijfokusētas terapijas centrā ir attiecības starp terapeitu un klientu, kā arī emocijas kā svarīgākais cilvēka pieredzes veidotājs un virzītājspēks. Kas ir emocijfokusētā terapija un kā tā darbojas? Raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro klīniskā psiholoģe, Dr.psych, emocijfokusētās un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Inese Elsiņa. Par emocijām varētu teikt tā, ka tā ir pirmā signālsistēma, tā ir ļoti ātra, un tā mums ir nepieciešama. Tajā pašā laikā ar emocijām nav viss tik vienkārši, kā varētu domāt. Tā vien šķiet, mēs pazīstam prieku, bēdas, sēras, aizvainojumu, aizkaitinājumu vai arī dusmas, un tomēr varbūt arī nemaz tik daudz mēs paši par to nezinām, kaut arī katru dienu mēs emocijas piedzīvojam. Par to raidījumā plašāka saruna un arī par ko jaunu, kas ienāk Latvijā, proti, par emocijfokusētu terapiju.

Ir sapņi, par kuriem cilvēki runā skaļi, un ir arī tādi, kurus glabā kaut kur dziļi, dziļi sevī, reizēm gadiem ilgi. Viens no tiem šķietami var būt pavisam vienkāršs – kļūt par mammu vai tēti. Taču ne visiem šis sapnis piepildās viegli. Neauglība ir pieredze, ar kuru saskaras daudzi pāri, un aiz medicīniskiem terminiem bieži vien slēpjas ļoti personiski stāsti – cerība, vilšanās, gaidīšana un reizēm arī sajūta, ka apkārtējie līdz galam nesaprot. Raidījumā runājam par neauglību, tās iemesliem, ārstēšanās iespējām un vairāk fokusēsimies tieši uz psihoemocionālo stāvokli. Protams, arī par pašiem cilvēkiem, kam jāmēro šis ceļš, kas patiešām reizēm nav viegls.  Kā neauglība vai citas ar reproduktīvo veselību saistītās problēmas ietekmē psihoemocionālo stāvokli un ne tikai to, pētām raidījumā kopā ar ārstu psihoterapeitu Ernestu Pūliņu-Cini un ārsti psihoterapeiti Paulu Kovaļevsku no “Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas”.

Šoreiz par svētkiem, spēju priecāties pēc grūtiem vai pat traģiskiem brīžiem un ļaušanos priekam – cik ļoti to spējam un kā atrodam prieku savā dzīvē? Sarunā piedalās sertificēta psiholoģe, mākslas terapeite un supervizore Ilze Dreifelde.

Vai iepriekšējo attiecību pieredze ietekmē nākamās un vai mēs spējam pamanīt "sarkanos karogus", kam jāpievērš uzmanība, lai neviltos nākotnē? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša. Kādreiz jau tā ir bijis, ka attiecībās kāds kādam saka - nu tu tieši tāpat kā man tas iepriekšējais partneris, un atkal tu dari tā, kā darīja viņš vai viņa, un atkal es redzu to pašu. Mēs tiešām šad un tad esam dzirdējuši ko tādu, un arī terapijas procesā cilvēki runā par tādām lietām. Viņi stāsta to un stāsta viens otram un stāsta saviem draugiem, un arī dzīvē patiesi tādas situācijas gadās. Mēs mēdzam salīdzināt. Tāpēc raidījumā pieskarsimies tematam, kas, šķiet, ir aktuāls daudziem cilvēkiem, kuri pēc iepriekšējām attiecībām veido jaunas. Mēs bieži dzirdam, ka no pagātnes būtu jāmācās, taču vienlaikus iepriekšējā pieredze var ietekmēt to, kā mēs uztveram jauno partneri, kā mēs reaģējam konfliktos un veidojam arī savstarpējo uzticēšanos. Nereti strīdu laikā cilvēki tiešām atsaucas uz bijušajām attiecībām, salīdzina partnerus vai piedēvē jaunajam partnerim īpašības un nodomus, kas patiesībā ir saistīti ar pagātnes pieredzi. Tāpēc arī vairāk par to domāsim un runāsim, un pētīsim, kā tad tur īsti ir.

Bailes ir vienas no spēcīgākajām cilvēka emocijām. Tās var mūs pasargāt no briesmām, motivēt rīkoties un pieņemt pārdomātus lēmumus. Taču tās var arī ierobežot, kavēt attīstību un neļaut izmantot iespējas. Kur ir robeža starp veselīgām bailēm un bailēm, kas sāk vadīt mūsu dzīvi? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece. Vai tas ir normāli, ja no kaut kā ir ļoti bail? Vai tas ir normāli, ja bailes neaizkavē vai arī bailes ir tās, kas dzen uz priekšu? Raidījumā pievērsīsimies tematam, kas pazīstams ikvienam no mums, proti, bailēm. Tās var parādīties dažādās situācijās - pirms svarīga lēmuma, tās var būt attiecībās, pārmaiņu priekšā vai arī pat bez skaidri saprotama iemesla. Dažkārt bailes mūs tiešām pasargā, palīdzot izvairīties no riska, bet citkārt tās var kļūt par būtisku šķērsli, kas ierobežo mūsu izvēles un kavē dzīvot pilnvērtīgi. Kā saprast, no kurienes rodas mūsu bailes, un vai tās vienmēr ir saistītas ar reāliem draudiem vai arī spēj sevī noslēpt dziļākas neapzinātas procesu. Vai iespējams bailes izmantot kā virzītājspēku?

Kāpēc reizēm ir tik grūti ļauties mieram un atpūtai un ko vispār nozīmē atpūsties? Vairāk to pētām raidījumā Vai tas ir normāli? kopā ar kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālisti Ievu Melni. Atpūta, šķiet, ir viena no vienkāršākajām lietām pasaulē, tomēr daudziem no mums tā izrādās pārsteidzoši sarežģīta. Mēs ilgojamies pēc brīvdienām, skaitām dienas līdz atvaļinājumam, sapņojam par mieru un iespēju beidzot atvilkt elpu. Taču, kad šis laiks pienāk, nereti atpūtu piepildām ar pienākumiem, plāniem, mērķiem un reizēm pat izjūtam vainu par to, ka nestrādājam. Kāpēc tā notiek? Kāpēc dažkārt ir vieglāk turpināt strādāt līdz spēku izsīkumam, nekā pieņemt lēmumu par atpūtu? Un kāpēc pat slimības lapa daļai cilvēku rada nevis atvieglojumu, bet satraukumu un vainas izjūtu? Runājam par mūsu attiecībām ar atpūtu.

Kā spēlēt atbildīgi un neļauties nekritiskam Fortūnas vilinājumam? Loterija var likties labs veids, kā iegūt līdzekļus, tomēr ir vērts atcerēties par riskiem. Raidījumā Vai tas ir normāli? par atkarību riskiem atgādina atbalsta tālruņa azartspēļu atkarīgajiem un viņu tuviniekiem vadītāja, klīniskā un veselības psiholoģe, biedrības "Skalbes" valdes locekle Santa Laimiņa-Rubene un "Latvijas Loto" korporatīvās atbildības un kvalitātes nodaļas vadītāja Paula Podoļska. Ko jūs darītu, ja laimētu 997,6 miljonus, tikai iztērējot 2,04 dolārus? Tas ir noticis 7. novembrī 2022. gadā, un šobrīd tas ir zināms kā pats lielākais laimests, pie tam, džekpots. Tas ir kritis kāda laimīgā rokās, nopērkot vienu vienīgu biļeti. Bet vai tas viss ir tik viegli un vai tiešām ir tik vienkārši laimēt, un kā vispār ir spēlēt?  Runāsim par loterijām un ne tikai par tām. Runāsim par cerību, par azartu un robežu starp izklaidi un risku, jo vieniem tā ir neliela izklaide un sapnis par lielo laimestu, citiem - risks pazaudēt kontroli pār naudu un emocijām. Loteriju reklāmas sola iespēju mainīt dzīvi, taču cik reālas ir šīs cerības? Kāda ir loteriju organizētāju atbildība sabiedrības priekšā un vai cilvēki patiesi apzinās spēlēšanas riskus?         .

Kā runāt par ļoti personiskām un sensitīvām lietām, jo īpaši ar sev tuviem cilvēkiem, kas reizēm šķiet tik sarežģīti izdarāms? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē ārsts-psihoterapeits Andris Veselovskis un ārste-psihoterapeite Kristīna Lakombe. Vai jums ir kādreiz tā bijis, ka ir ļoti grūti uzsākt kādu sarunu? Jūsu dzīvē ir kas mainījies, ir kas noticis, reizēm patiesi tas ir bijis kas ļoti nopietns. Citreiz arī ir kāds izaicinājums, kurš stāv tepat blakus, kaut kam ir jākāpj pāri, un ir ļoti grūti to izdarīt, un ļoti grūti to ir reizēm arī kādam pastāstīt. Raidījumā pievēršamies tam, kā runāt par grūtām un reizēm ļoti grūtām lietām, jo šīs lietas patiešām ir dažādas un arī notikumi, kas ir cilvēkiem aktuāli, un norises, kurās viņi ir iesaistīti, arī ir visnotaļ dažādas. Runājam par to, kā tad tikt tādās situācijās galā. Grūtie temati var būt daudz un dažādi, tos ir grūtu aptvert, tās var būt situācijas, kur cilvēks varbūt ir zaudējis darbu un nespēj pateikt  to ģimenei, līdz pat tādām lietām kā, piemēram, seksuālā identitāte, kur cilvēkam arī ir ļoti sarežģīti pastāstīt kādam par to, kā īsti viņš jūtas un kā viņš pats sevi piedzīvo. Arī iemesli un situācijas, kas neļauj tik viegli paust to, kā mēs jūtamies, ir dažādas. Iesākumā par to, kā vispār saprast, kad cilvēks ir gatavs runāt par emocionāli grūtām lietām ne tikai ar kādu citu, bet arī pats ar sevi. Vai šo mirkli var vispār noķert?

Kā runāt par seksuālo dzīvi, reproduktīvo veselību un ar intimitāti saistītiem jautājumiem ar dažādu auditoriju un kurām sabiedrības grupām tas būtu īpaši svarīgi? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē veselības veicināšanas konsultante Gunita Jankauska un biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle.

Alkohola atkarība ir grūti risināma problēma. Kā palīdzēt un ko var dot iesaistīšanās Anonīmo Alkoholiķu kustībā? To noskaidrosim sarunā ar narkoloģi, psihoterapeiti Ilzi Maksimu, uzklausīsim arī cilvēku pieredzes stāstus.

Saruna par naudu no psiholoģiskā aspekta. Kā saprotam naudas nozīmi dzīvē, kādu vietu tai ierādām un vai spējam mērķtiecīgi rūpēties par savu finanšu labklājību? Raidījumā Vai tas ir normāli? šo tematu analizē ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.