Advertise on podcast: Gavēņa kalendārs

Tā saka Kungs: “Nolādēts ir vīrs, kurš paļaujas uz cilvēku un miesā saskata savu spēku un kura sirds atkāpjas no Kunga. Jo viņš būs līdzīgs kailam krūmam tuksnesī, viņš neredzēs, kad pienāks laime, bet mājos svelmainās tuksneša vietās, sāļainā un neapdzīvotā zemē. Svētīgs ir vīrs, kas paļaujas uz Kungu; un Kungs būs viņa cerība. Viņš līdzināsies kokam, kas iestādīts ūdeņu malā un kas savas saknes laiž līdz valgmei. Viņš nebīsies, kad iestāsies tveice: viņa lapas būs zaļas, sausuma gadā viņam nenāksies raizēties, un nekad viņš nepārstās nest augļus. Sirds ir nodevīgāka par visu un neprātīga. Kas to izdibinās? Es, Kungs, izdibinu sirdi un izpētu nieres, un ikvienam atmaksāju pēc viņa gaitām un pēc viņa darbu augļiem.” /Jer 17, 5-10/ Pravietis Jeremijs saka, ka nolādēts tas, kurš atkāpjas no Dieva, bet svētīts ir tas, kurš paļaujas un cer uz Kungu. Tas ir kā koks pie ūdens. Kurš tad nosaka, kurš ir svētīts, kurš nolādēts? Par laimi man un tev tas, kurš izpēta sirdis, ir Kungs. Viņš atmaksā katram no mums kā esam pelnījuši. Cik labi, ka Dievs ir tas, kurš atmaksā! Cik labi, ka tas ir Dievs, jo Viņš redz visskaidrāk un vispilnīgāk. Šodien varam dzīvot kā tie, kuri ir svētīti. Vakardiena ir pagājusi, rītdiena vēl nav pienākusi, tāpēc šodien dzīvosim tā, lai patiktu Dievam. Kāds(-a) tu šobrīd esi Dieva priekšā? Ko tu vari darīt šodien darīt, lai dzīvotu kā tas, kurš ir svētīts?

Ienaidnieki sacīja: “Nāciet un sazvērēsimies pret Jeremiju! Jo priesterim gan jau nepietrūks pamācības un gudriniekam padoma, nedz pravietim valodas. Nāciet un satrieksim viņu ar mēli un nevienu viņa vārdu neņemsim vērā!” Kungs, paskaties uz mani un ieklausies manu pretinieku balsī! Vai tad ar ļaunu tiks atmaksāts par labu, ka viņi ir izrakuši bedri manai dvēselei? Piemini, ka es stāvēju Tavā priekšā, lai par viņiem sacītu labu un novērstu no viņiem Tavas dusmas. /Jer 18, 18-20/ Šodien varam pievērst uzmanību pravieša Jeremija jautājumam vai labais jāatmaksā ar ļaunu? Svētais Pāvils norāda, ka ļaunuma sākums atrodams jau pie Ādama, bet ļaunums nāk arī no mums, jo visi grēkojam. Psalmists saka: "es noziedzībā esmu dzimis un grēkā mani ir ieņēmusi mana māte." Mēs daļēji paši esam atbildīgi par ļaunuma pastāvēšanu. Ja vairs nebūtu grēcinieku, nebūtu grēka; ja nebūtu grēka, tad kāds gan ļaunums varētu vēl pastāvēt? Ja nebūtu naida, nekārtības, skaudības, melu, egoisma, tad viss ļaunums vairs nepastāvētu, tā būtu prieka, miera, mīlestības un dzīvības valstība. Tā būtu kā paradīze. Ļaunums daļēji nāk no mums pašiem un ir atkarīgs no tā kā to uztveram. Dažreiz paliek nepanesamu ciešanu un sāpju smagums, taču cerības un tīcības spēks mūs var stiprināt cīņai. Šīs cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēj Dieva spekā sagraut mūrus. Dievs vienmēr liek uzvarēt savam spēkam mūsu nespēkā, ja savu nespēku veltām Kristum. Jēzus mūs nepieviļ. Viņš aicina nezaudēt drosmi, jo ir uzvarējis pasauli. Šī cerība stiprina ticību un dod spēku pretoties grēkam. Kā es piedzīvoju savu grēcīgumu? Kā esmu piedzīvojis Dieva spēku savā nespēkā? Kad pēdējo reizi biju uz grēksūdzi?

Klausieties Kunga Vārdu jūs, Sodomas lielvīri, mūsu Dieva Likumam atveriet ausis jūs, Gomoras ļaudis! “Mazgājieties, esiet tīri! Aizvāciet prom no manām acīm savu darbu ļaunumu! Beidziet nekrietni rīkoties, mācieties darīt labu – meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajam, atbalstiet bāreni, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, spriedīsim tiesu!” saka Kungs. “Kaut arī jūsu grēki būtu kā karmīns, tie kļūs balti kā sniegs, un, kaut arī tie būtu sarkani kā purpurs, tie kļūs kā vilna. Ja jūs iegribēsiet un paklausīsiet, jūs baudīsiet zemes labumus, bet, ja pretosieties un mani ievedīsiet dusmās, tad jūs aprīs zobens. Jo Kunga mute tā ir teikusi.” /Is 1, 10.16-20/ Sodoma Bībelē apzīmē visu, kas saistīts ar grēku un bezdievību. Par šo pilsētu lasām jau Radīšanas grāmatā, kur Dievs sūta eņģeļus pie Lota, lai izvestu viņu no pilsētas. Neparasti, ka Lots pirms tam pretojas šiem eņģeļiem. Šīs dienas Sv. Rakstu fragments saka: "Mazgājieties, esiet tīri." Tas ir aicinājums uz grēksūdzi, kas ir gavēņa svarīgākais uzdevums. Mēs ilgojamies, lai Dievs mūs šķīstī no mūsu netaisnības. Vienlaicīgi grēku nožēla ir saistīta ar atteikšanos no grēka un apņemšanos laboties. Šeit parādās manas sirds pretestība. Dievs aicina mācīties darīt labu, meklēt taisnību, aizstāvēt apspiesto un palīdzēt visneaizsargātākajiem. Viņš aicina uz šādu rīcību, jo pats tā vienmēr dara. Dievs vienmēr ir cietēju pusē. Viņa žēlsirdībā var patverties ikkatrs, kurš meklē glābšanu. Mums ir svarīgi atzīt, ka nevaram eksistēt bez Viņa. Dievs saka, ka, ja paklausīsim, mēs varēsim baudīt zemes labumus. Šī žēlsirdības avota priekšā man ir jānometas uz ceļiem, jāapguļas, lai varētu dzert no šī avota. Tikai padodoties Dievam, es piedzīvoju to, ka mani asinsarkanie grēki tiek balināti un šķīstīt Jēzus Kristus, Dieva Jēra asinīs. Kura joma manā sirdī šodien ilgojas visvairāk tikt Dieva mazgāta un šķīstīta?

Ak, Kungs, lielais un bijājamais Dievs, kas saglabā derību un žēlsirdību tiem, kas Tevi mīl un ievēro Tavus baušļus! Mēs grēkojām, noziedzāmies, mēs rīkojāmies bezdievīgi un sacēlāmies, un atkāpāmies no Taviem baušļiem un Taviem likumiem. Mēs neklausījām Taviem kalpiem praviešiem, kas Tavā vārdā runāja ar mūsu ķēniņiem un augstmaņiem, ar mūsu tēviem un ar visiem zemes ļaudīm. Tev, Kungs, ir taisnība, bet mums kauns sejā, kā tas ir šodien Jūdas vīriem un Jeruzalemes un visa Izraēļa iedzīvotājiem, tiem, kas ir tuvumā, un tiem, kas ir tālu prom visās zemēs, uz kurām Tu viņus izdzini viņu noziegumu dēļ, ko viņi darīja pret Tevi. Kungs! Kauns sejā mums, mūsu ķēniņiem, mūsu augstmaņiem un mūsu tēviem, jo mēs grēkojām pret Tevi. Bet pie Kunga, mūsu Dieva, ir žēlsirdība un piedošana, kaut gan mēs pret Viņu sacēlāmies un neklausījām Kunga, mūsu Dieva, balsij, ka mēs staigātu pēc Viņa Likuma, ko Viņš mums deva caur saviem kalpiem praviešiem. /Dan 9, 4b-10/

Tajās dienās Dievs, izvedis Ābramu ārā, sacīja viņam: “Paskaties uz debesīm un saskaiti zvaigznes, ja vari.” Tad Viņš turpināja: “Tik daudz būs tavu pēcnācēju.” Ābrams ieticēja Kungam, un tas viņam tika ieskaitīts kā taisnīgums. Un Kungs viņam sacīja: “Es esmu Kungs, kas tevi izveda no Ūras Kaldejā, lai tev dotu šo zemi un tu saņemtu to īpašumā.” Bet Ābrams teica: “Kungs Dievs, kā es varu zināt, ka es to iegūšu īpašumā?” Atbildot Kungs sacīja: “Atnes man trīsgadīgu govi, trīsgadīgu kazu un triju gadu aunu, kā arī ūbeli un balodi.” Paņēmis to visu, Ābrams pārcirta tos vidū uz pusēm un abas daļas nolika vienu pret otru; bet putnus nepārdalīja. Un pie nokautajiem dzīvniekiem salidoja putni, bet Ābrams tos atgaiņāja nost. Un, kad saule laidās uz rietu, Ābramam uznāca dziļš miegs, un, lūk, viņu pārņēma lielas un tumšas izbailes. Bet, kad saule bija norietējusi, iestājās bieza tumsa un parādījās dūmi it kā no cepļa un uguns it kā liesmojoša lāpa un izgāja starp sadalītajiem dzīvniekiem. Tajā dienā Kungs noslēdza derību ar Ābramu, sacīdams: “Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi.” /Rad 15, 5-12.17-18/ Arī mūs Dievs šodien aicina iziet ārā, iziet no rutīnas, no bailēm, no bezspēcības izjūtas un laukā saskaitīt zvaigznes - žēlastības. Iziet laukā arī šajā laikā un pamanīt visu labo, visu lielisko, kas mums dots, pamanīt par ko ir vērts iestāties un cīnīties. Saskaiti, ja vari. Apsolījumam seko upuris. Dievs dod solījumu, ka tik daudz būs Ābrama pēcnācēju, bet viņš prasa arī upuri. Ko Dievs prasa no mums, lai stiprinātu mūsu ticību? Vai esam gatavi Dievam šo upuri sniegt? Mūsu ticības tēvs saskaras ar lielām šaubām, bailēm un dziļu miegu. Tas kalpo kā iedrošinājums, ka arī svētie izjūt bailes un nemieru, neticību, neveiksmes, bet ir palikuši kopā ar Dievu. Arī mums nav jākaunas no savām bailēm un miega. Tā ir mūsu cilvēciskā daļa. Svarīgākais ir to vis darīt Dieva klātbūtnē, neko no viņa neslēpt, ļaut Viņam darboties ar savu klātbūtni. Kungs ļauj mums katram ielūkoties savas dzīves debesīs un pamanīt daudzās spožās zvaignes, Tavas žēlastības un ļauj mums ieticēt Tavai žēlsirdībai un Tavai vadībai. Ko Dievs no Tevis šodien prasa upurēt? Vai esi gatavs sniegt Dievam šo upuri? Kas Tevi šobrīd biedē, iemidzina vai liek šaubīties? Vai Tu runā ar Dievu par šīm lietām?

Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Šodien Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis, lai tu pildītu šos baušļus un likumus un tos ievērotu un izpildītu no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Šodien tu esi izvēlējies Kungu, lai Viņš būtu tavs Dievs un lai tu staigātu Viņa ceļus un sargātu Viņa baušļus, priekšrakstus un likumus, un klausītu Viņa pavēlēm. Un Kungs šodien ir izvēlējies tevi, lai tu būtu Viņam īpaša tauta, kā Viņš tev bija sacījis, un lai tu sargātu visus Viņa baušļus. Un Viņš tevi paaugstinās pāri visām tautām, kuras ir radījis savai slavai, vārdam un godam, lai tu būtu svēta tauta Kungam, savam Dievam, kā Viņš to ir teicis.” /At 26, 16-19/ Gavēņa laiks ir piepildīts, ja tiek sakārtotas attiecības ar Dievu. VInš piedāvāja brīvību, svētību un sakārtotu dzīvi, Dievs to apsola. Bet, katrs apsolījums ir saistīts ar noteikumiem. Dieva piedāvājums ir saistīts ar Dieva noteikumiem, ar Viņa likumiem. Šodienas vārdus Mozus sacīja tautai, lai apsolījums piepildītos, ir jātur Dieva likumi. Jātur ir tas, kas pats neturas. Tur ir jāpieliek Tavas pūles. Turēt tas nozīmē darīt, tā īsti no sirds un dvēsles. Bet grūti ir turēt, jo zemei ir pievilkšanas spēks. Ko netur, tas krīt zemē un aplīp ar grēku. Bet Dievs dod ne vien pavēles un noteikumus, bet arī spēku to pildīt. Dieva noteikumiem ir debesu pievilkšanas spēks. Apņemies no jauna turēt Dieva likumus un tie ne vien tevi turēs, bet arī tu dzīvosi debesu pievilkšanas spēkā. Vai iesi šo ceļu kopā ar Dievu? Vai esi pieņēmis Dieva piedāvājumu? Vai ir bijis tāds brīdis, kad apzināti un noteikti esi aicinājis Dievu savā sirdī un dzīvē? Kas ir nostājies starp Dievu un Tevi?

Tā saka Kungs: “Ja bezdievīgais nožēlos visus savus grēkus, ko ir darījis, un ievēros visus manus baušļus, un rīkosies pēc tiesas un taisnības, viņš dzīvos un nemirs. Visi tie pārkāpumi, kurus viņš bija darījis, vairs netiks pieminēti. Viņš dzīvos, pateicoties savai taisnībai, saskaņā ar kuru būs rīkojies. Vai tad Es vēlos grēcinieka nāvi, saka Kungs Dievs, nevis to, lai viņš novērstos no saviem ceļiem un dzīvotu? Bet, ja taisnīgais atkāptos no sava taisnīguma un darītu ļaunu līdzīgi tām nekrietnībām, kādas mēdz darīt bezdievis, vai tad viņš dzīvos? Neviens viņa taisnīgais darbs, ko viņš bija darījis, vairs netiks pieminēts. Viņš nomirs neuzticības dēļ, ko tika pieļāvis, un sava grēka dēļ, ko tika izdarījis. Jūs sacījāt: “Kunga ceļš nav taisns.” Tad klausieties, Izraēļa nams! Vai tad mans ceļš nav taisns? Vai tad drīzāk jūsu pašu ceļi nav nekrietni? Ja taisnīgais atkāpsies no sava taisnīguma un izdarīs grēku, viņš nomirs. Viņš nomirs netaisnības dēļ, ko būs izdarījis. Bet, ja bezdievīgais novērsīsies no savas bezdievības, kurai bija nodevies, un rīkosies pēc tiesas un taisnības, tad viņš saglabās savu dvēseli dzīvu. Jo, apdomājies un novērsies no visām savām nekrietnībām, ko bija darījis, viņš patiesi dzīvos un nemirs.” /Ez 18, 21-28/ Šodienas fragmentā no Ezekiēla grāmatas Dieva Vārds mums stāsta par cilvēka izvēlēm un arī par to konsekvencēm. Dievs vēlas, lai grēcinieks atgrieztos un dzīvotu, un Viņš arī apliecina, ka ja grēcinieks izvēlētos Dievu, izvēlētos rīkoties pēc Dieva baušļiem- Viņš nemirs. Dievs pat nepieminēs un nepārmetīs nevienu no iepriekš izdarītajiem grēkiem. Turpetim, ja taisnīgais sāktu grēkot, neviens viņa labais darbs, lai cik to ari būtu, netiks pieminēts un ieskaitīts, jo šī cilvēka izvēle ir - grēkot. Te nav runa par nejaušību: "Ak, man jau tā sanāca.. ", bet par apzinātu lēmumu. Gavēņa laikā mums ir daudz dažādas izvēļu iespējas: lūgties vai bezgalīgi sērfot internetā; palīdzēt vai vienaldzīgi paiet garām; atteikties no kaut kā vai atstāt visu kā līdz šim. Tās visas ir mūsu izvēles. Mēs varam izvēlēties Dievu, attiecības ar Viņu, bet varam arī izvēlēties savas intereses, palikt savā komforta zonā. Lai šaja gavēņa laikā mums visiem izdodas pieņemt pareizās izvēles, kas ved pie Dieva. Vai iesi šo ceļu kopā ar Dievu? Vai esi pieņēmis Dieva piedāvājumu? Vai ir bijis tāds brīdis, kad apzināti un noteikti esi aicinājis Dievu savā sirdī un dzīvē? Kas ir nostājies starp Dievu un Tevi?

Tajās dienās ķēniņiene Estere vērsās pie Kunga, izbijusies no draudošajām briesmām. Un viņa karsti lūdza Kungu, Izraēļa Dievu, sacīdama: “Mans Kungs, kas vienīgais esi jūdu Karalis, palīdzi man, vientuļai, kurai nav neviena aizstāvja, izņemot Tevi! Manas briesmas esot manās rokās. Es dzirdēju no sava tēva, ka Tu, Kungs, esi izraudzījies Izraēli no visām tautām un mūsu tēvus – no visiem viņu senčiem, lai sev iegūtu mūžīgu mantojumu. Un Tu izpildīji viņiem to, ko biji solījis. Atceries, Kungs! Parādies mums mūsu ciešanu brīdī un dāvā man paļāvību! Kungs, Valdniek pār dieviem un pār ikvienu varu! Ieliec manā mutē gudru valodu lauvas priekšā un pildi viņa sirdi ar niknumu pret mūsu ienaidnieku, lai tas aiziet bojā un arī tie, kuri tam piekrīt. Bet mūs izglāb ar savu roku un palīdzi man, kurai nav nekāda atbalsta kā vienīgi Tu, Kungs, kas visu zini.” /Est 14, 1.3-5.12-14/ Šīs dienas Svēto Rakstu fragmentu varam saprast, paturot prātā kontekstu. Persiešu ķēniņš ir piekritis sava pirmā ministra lēmumam iznīcināt visus jūdus savā valstī. Karaliene Estere, kas pati pēc izcelsmes ir jūdiete, lūdz, lai viņas bīstamā došanās pie ķēniņa, tiktu sagatavota ar trīs dienu īpaši stingru gavēni. Viņa aistāv, lūdz un aizbildina par savu tautu, riskējot ar savu dzīvību. Tas mums atgādina par lūgšanu, kādai tai jābūt. Tā mums māca, ka ar saviem spēkiem vien neko nevaram sasniegt. Estere lūdzas:"Mans Kungs, palīdzi man vientuļai, kurai nav neviens cits atbalsts, kā vien Tu". Ciešanās nereti mēdzam aizmirst, ka Dievs ir tuvs visiem, īpaši tiem, kas vientuļi un bez aizstāvja. Šajos brīžos īpaši varam piedzīvot to, ka mūsu liktenis ir vienīgi Dieva rokās un tieši Viņš zin visu patiesību. No Esteres varam mācīties atdot taisnibu un mūsu likteni vienīgi Dieva rokās. Vēl jaunā karaliene savā lūgšanā saka būtiskus vārdus: "Es dzirdēju no sava tēva, ka Tu, Kungs, esi izraudzījies Izraēli no visām tautām". Te redzam ticības tālāknodošanas nozīmi, kad draugi un vecāki nekautrējas dalīties ar savu ticības pieredzi. Estere ir arī Jaunavas Marijas pirmtēls. Kā Estere ar savu aizbildniecību izglābj savu tautu, tā Marija, kas arī ir ķēniņiene, ar savu aizbildniecību pie Dieva palīdz Baznīcai. No Marijas pazemības mēs mācāmies kā cīnīties ar daudz stiprāku ienaidnieku. Kā es vēršos pie Dieva savās grūtībās un pārbaudījumos? Vai es kautrējos dalīties ar savu ticības pieredzi ar draugiem, ģimenes locekļiem vai citiem, kurus Dievs sūta manā dzīves ceļā? Kuri cilvēki ir mani iemācījuši lūgties un veidot attiecības ar Kungu?

Kungs otro reizi sacīja pravietim Jonasam šos vārdus: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninīvi, un sludini tajā brīdinājumu, kuru Es tev pateikšu.” Un Jonass piecēlās un aizgāja uz Ninīvi, kā Kungs bija sacījis. Ninīve Dieva priekšā bija ļoti plaša pilsēta – triju dienu gājumā. Un Jonass sāka iet pilsētā vienas dienas gājumu un sauca un sludināja: “Vēl četrdesmit dienas, un Ninīve tiks nopostīta!” Un ninīviešu vīri ieticēja Dievam, pasludināja gavēni un no liela līdz mazam ieģērbās maisos. Un šī vēsts nonāca līdz Ninīves ķēniņam. Un viņš piecēlās no sava troņa, noņēma apmetni un, ieģērbies maisā, apsēdās pelnos. Un Ninīvē ar ķēniņa un viņa augstmaņu pavēli tika saukts un izziņots: “Cilvēki un dzīvnieki, lopi un ganāmpulki lai nekā neēd, neiet ganībās un nedzer ūdeni, un ļaudis un dzīvnieki lai apsedzas ar maisiem un dedzīgi sauc uz Dievu! Un lai novēršas vīrs no sava ļaunā ceļa un no varmācības, ko ir darījis ar savām rokām! Kas zina, varbūt Dievs pievērsīsies un piedos, un atkāpsies no savu dusmu bardzības, un mēs neaiziesim bojā?” Un Dievs redzēja viņu darbus, ka viņi ir atkāpušies no sava ļaunā ceļa. Un Dievam kļuva žēl tā posta, kuru Viņš bija apņēmies tiem uzsūtīt, un Viņš to neuzsūtīja. /Jon 3, 1-10/ Šodienas Lielā gavēņa pārdomās no Jonas grāmatas sastopam vairākus tēlus: Jonu, Ķēniņu, Ninives pilsētas ļaudis, bet galvenais - Dievu! Dramatiskais ieklausīšanās notikums noslēdzas ar to, ka Dievs redzēja viņu darbus, to, ka ir atgriezušies no sava ļaunā ceļa. Viņa sirds iežēlojās pār tiem, un Viņš tos nesodīja! Mums cilvēkiem, nereti šķiet, ka ļaundaris noteikti ir jāsoda, un tieši tādā formā, kā mēs to esam iedomājušies. Taču Dievs mums kā instrumentu dod mūs pašus, lai mēs pieredzētu satikšanos ar sevi, atjaunotu sevī cilvēcisko cēlumu, un tā novēstos no greizajiem ceļiem. Dievs nesoda, Viņš māca redzēt pāri, redzēt tālāk. Uz kādu ceļa posmu es esmu gatavs, ja Dievs sauks celties un iet šodien? No kā man ir jāatgriežas šajā gavēnī? Kā es pateikšos Dievam par Viņa žēlsirdību?

Tā saka Kungs: “Kā lietus un sniegs nonāk no debesīm un tur vairs neatgriežas, bet aplaista un atveldzē zemi, padara to auglīgu un dod sēklu sējējam un maizi ēdājam, tāds būs arī mans Vārds, kas izies no manas mutes: tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet izdarīs visu, ko vien esmu gribējis, un paveiks to, kā dēļ esmu to sūtījis.” /Is 55, 10-11/ Pravietis Isajs mums šodien atgādina, ka agri vai vēlu piepildīsies Dieva Vārds un nesīs augļus. Lai arī mūsu dzīvē Dieva Vārds varētu nest augļus mums nepieciešams sadarboties ar Dievu. Viņš kā mīlošs Tēvs rūpējas par mums kā par saviem bērniem. Viņš dara visu iespējamo, lai dotu mums iespēju atgriezties un sākt jaunu dzīvi. Esam aicināti būt Dievam paklausīgi, klausīties ko Viņš mums saka, lasot un pārdomājot Dieva Vāru un cenošoties saskaņā ar to dzīvot. Ikdienā uzlūkojot savu dzīvi Dieva Vārda gaismā, redzot tos pašus kritienus, var rasties doma, ka nav iespējams kaut ko mainīt. Atcerēsimies, ka Dievs no mums neprasa neiespējamo. Labs paraugs ir svētie, kuri ir nesuši labus augļus. Viņi mums rāda piemēru paklausību un dedzību Dieva Vārda pildīšanā. Centīsimies ikdienā uztvert katru Dieva Vārdu un dedzīgi piepildīt Dieva nodomus savā dzīvē. Cik bieži lasu Dieva Vārdu? Kā es ikdienā lūdzos ar Dievu Vārdu? Kā cenšos dzirdēto vai lasīto Dieva Vārdu ieviest savā dzīvē, lai tas varētu nest augļus?

Kungs uzrunāja Mozu, sacīdams: “Runā visai Izraēļa dēlu draudzei un saki viņiem: esiet svēti, jo Es esmu svēts, Kungs, jūsu Dievs. Jums nebūs zagt un nebūs melot, nedz apkrāpt savu tuvāko. Tev nebūs manā vārdā nepatiesi zvērēt, nedz apgānīt sava Dieva vārdu. Es esmu Kungs. Tev nebūs apspiest savu tuvāko un nebūs viņu aplaupīt. Tava algādža algai nebūs palikt pie tevis līdz rītam. Tev nebūs lādēt kurlo, nedz aklajam priekšā likt šķērsli, bet tev būs bīties savu Dievu. Es esmu Kungs. Tev nebūs pieļaut netaisnību tiesā. Tev nebūs netaisni rīkoties nabaga dēļ, nedz bīties no varenā. Savu tuvāko tiesā taisnīgi. Tev nebūs kļūt par aprunātāju un mēlnesi savā tautā, nebūs tīkot pēc sava tuvākā asinīm. Es esmu Kungs. Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī. Pamāci viņu, lai viņa dēļ tev nebūtu grēka. Tev nebūs meklēt atriebību, nedz turēt dusmas pret saviem tautiešiem. Savu tuvāko tev būs mīlēt kā sevi pašu. Es esmu Kungs.” /Lv 19:1-2, 11-18/ Kungs uzrunā Mozu ar vārdiem: "Esiet svēti, jo es esmu svēts". Šajos vārdos atrodam pamatojumu mūsu aicinājumam uz svētumam. Es nevēlos kļūt svēts, lai labi justos, vai sevi pilnveidotu. Es vēlos būt svēts, jo esmu radīts pēc Dieva līdzības. Diemžēl ne vienmer mūsos var redzēt Dieva attēlu un skaistumu, jo attālināmies no Viņa. Levītu grāmata mums dod ieteikumus, lai ietu svētuma ceļu Kristus virzienā. Šajā grāmatā atrodam 10 baušļus, to skaidrojumu. Piemēram, Tev nebūs melot. Dievs ir patiesība. Sātans ir melu tēvs. Ja ieskatāmies mūsu sirdīs, varam teikt, ka melu loģika bieži uzvar. Mēs neesam viens otram atvērti, izplatām viltus ziņus, nepārbaudām realitāti, argumentējam ar pusatiesībām. Tā mēs iznīcinām savstarpēju uzticību un mieru. Kas tad ir patiesība? Jēzus uz šo jautājumu atbild: "Es esmu patiesība". Evaņgēlijā patisība un mīlestība iet roku rokā. Ja nemīlu, neesmu pazinis Dievu un patiesību. Kritus mūs vada pa mīlestības ceļu, kas ietver izlīgšanas un piedošanas loģiku, kas ir īpaši aktuāla šajā kara laikā. Kā es uztveru savu aicinājumu uz svētumu? Kā es varu būt svēts ikdienā?

Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Priesteris paņems no tavas rokas groziņu ar pirmajiem zemes augļiem un noliks to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Un tu Kunga, sava Dieva, priekšā sacīsi: “Sīriešu klejotājs bija mans tēvs, un viņš aizceļoja uz Ēģipti un tur nonāca ļoti nelielā skaitā. Un viņš izauga par lielu, spēcīgu un skaitliski milzīgu tautu. Bet ēģiptieši mūs apspieda un vajāja, uzliekot smagas klaušas. Tad mēs saucām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu. Viņš mūs uzklausīja un uzlūkoja mūsu postu, spaidus un grūtumu. Un Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar spēcīgu roku un izstieptu elkoni lielu izbaiļu un brīnumu vidū. Un Viņš mūs atveda uz šo vietu un atdeva mums šo ar pienu un medu pārplūstošo zemi. Un, lūk, es esmu atnesis pirmos augļus no zemes, kuru Tu, Kungs, man devi.” Un tu tos atstāsi Kunga, sava Dieva, priekšā un Kungu, savu Dievu, pielūgsi.” /At 26:4-10/ Gavēņa laiks ir pateicības un dāvanu laiks. Šodien dzirdētajā lasījumā Dievs aicina katru no Izraēla tautas pienest pirmos auglus, ko Dievs devis. Šo augļu upurēšana ir cieši saistīta ar pateicību. Kā tas attiecas uz mums šodien? Vēstulē Romiešiem apustulis Pāvils aicina noot sevi pašus kalpošanai Dievam kā Dievam tīkamu upuri. Vislielākā pateicība, ko varam pienest Dievam, ir tā, ka Jēzus upura dēļ mēs esam izglābti mūžīgai dzīvībai. Dieva darbam ir nepieciešami mūsu mīlestības darbi, tomēr mūsu patiesā ticības dzīve ir lielākā dāvana Dievam. Lai Dievs Tevi piepilda ar stingru apņemšanos un tava ticības dzīve kļūst par vietu, no kurienes pienestie garīgās dzīves augļi kļūst par svetību citiem un iepriecina Dievu. Par ko es varu pateikties Dievam? Kā Dievs mani ir svētījis? Kā es varu sevi upurēt Dievam, lai mana dzīve būtu patīkama VIņam?