Advertise on podcast: Laikmeta krustpunktā

Katrs politiķis, kas grib iet Jāņa Čakstes pēdās, ir apsveicams – uzskata viņa mazmazmeita, juriste un sabiedriskā darbiniece Kristīne Čakste. Par pirmā Latvijas prezidenta muzeju Aučos un vai viņam vajag pieminekli Rīgā, par Trampu un demokrātijas izpratni sabiedrībā, arī par Čakstes dzimtas gredzenu stāstu – saruna ar Kristīni Čaksti Laikmeta krustpunktā. Kristīne Čakste, Latvijas pirmā prezidenta mazmazmeita. Viņu pazīstam kā noteiktu, bet arī sirsnīgu Čakstes dzimtas pārstāvi un demokrātijas aizstāvi. Tāds arī savās domās bijis Jānis Čakste, kad lasām vienīgo izdoto viņa rakstu darbu “Latvieši un viņu Latvija, kāda latvieša balss”. Kristīne pārrauga dzimtas mājas Aučus, bet pirms viņa atgriezās Latvijā, bija klāt trimdā organizētos mūsu valsts neatkarībai svarīgos notikumos vēl pirms 1990. gada 4. maija. Aktīvi darbojās Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā Zviedrijā un latviešu tautas dejā mācēja parādīt tās raksturu. Grāmata „Latvieši un Latvija” iznāca 1917.gadā, vēl pirms Latvija bija izveidota. Tajā Jānis Čakste ar savu pārliecību par valsti un apņēmība to veidot vienmēr runāja ļoti pārliecinoši, un es arī domāju, ka tas mūsu sarunā būs galvenais. Pieminot to, ka Jānis Čakste, Latvijas patriots, demokrātijas aizstāvis, ar savu pārliecību pārliecināja citus, kā tu raugies uz dažādām prezidentūrām šajā laikā un ko tu šobrīd domā par Donalda Trampa prezidentūru? Kristīne Čakste: Es teiktu, ka Donalds Tramps nav prezidents. Viņš ir valsts galva šobrīd, bet viņš īstenībā ir tirdziniks. Viņš tirgojas ar pasauli un ar savām vajadzībām, ar Amerikas vajadzībām. Es domāju, ka tas ir ļoti nožēlojami, ka tā lielā valsts, kas ir bijusi arī Eiropas balsts tik daudzus gadus, tā rīkojas. Esmu ļoti norūpējusies par to, kas notiek. Varbūt viņš provocē ar saviem izteikumiem, lai kaut ko vēl panāktu, ne varbūt gluži to, ko viņš izsaka. Bet mēs pirms gada smējāmies, kad viņš runāja par Grenlandi. Tagad mēs esam nopietnā situācijā. Tu esi dzimusi un augusi Zviedrijā. Arī Skandināvija tev ir ļoti tuva. Kā tu uztver šo piedāvājumu par Grenlandes pārņemšanu? Kristīne Čakste: Tas ir pilnīgi absurds! Es negribētu vilkt paralēles ar Putinu un kā viņš rīkojas. Bet tas fakts, ka tu vari kā lielvalsts izmantot savu varu, lai panāktu kaut ko, kas būtu citām tautām pretīgi, tas ir pilnīgi nosodāmi, es uzskatu. Ir apritējis gads, kopš NATO aliansē ir iestājusies Zviedrija. Kā varbūt tev ir zināms, ko zviedri pa šo laiku ir teikuši un arī varbūt par to, kā sabiedrība nonāca līdz lēmumam, kas ilgus laikus vispār nebija pat apspriežams, ka Zviedrija būtu NATO? Kā tas notika sabiedrībā? Kristīne Čakste: Ukrainas karš bija tas, kas sabiedēja. Kad tas bija pie sliekšņa gandrīz, zviedri sāka domāt - cik mēs būsim spēcīgi vieni paši. Vai mēs varēsim noturēt kādu neitralitāti? Mēs jau redzējām Otrā pasaules kara laikā, kā gāja ar Dāniju un Norvēģiju, ka tas nav pašsaprotami, ka Skandināvijas valstis ir suverēnas. Līdz ar to man liekas, ka tie politiķi galvenokārt nobijās un tauta gāja viņiem līdzi šajā jautājumā. Tas nebija tā, ka prasīja cilvēkiem, bet politiķi bija nobijušies un tad gāja to ceļu. Tā jau bija faktiski tāda nopietna zīme, ka pasaules kārtība mainās. Arī dzīvojot Latvijā, tu seko līdzi Latvijas notikumiem, tāpat arī pazīsti daudzas no Latvijas amatpersonām. Vai šajā pārmaiņu laikā tu redzi tādu noteiktu Latvijas politiķu nostāju? Kā tu vērtē Latvijas politiķus? Kristīne Čakste: No malas es dzirdu, ka daudzi cilvēki ir vīlušies, lamājas. Bet nav jau viegla tā situācija. Ja skatās uz lielajām Eiropas valstīm kā Francija, Anglija, Vācija - viņas arī šobrīd, kad nāk tie jautājumi un draudi par muitu, izturas ļoti pieklājīgi un gandrīz atturīgi un neuzdrošinājās kritizēt vai piespiest kāju un kaut ko teikt, ko patiešām tu domā. Visi ļoti uzmanīgi izturas. Un es nezinu, vai tas ir pareizi, bet tā tas notiek. Es domāju, ka mēs nevaram pārmest, ka Latvija arī ietur tādu novērošanas stāvokli. Tomēr mēs esam ļoti atkarīgi no NATO atbalsta. Un lielākais NATO līdzdalībnieks tagad pašlaik kaut ko dara, kas mums nepatīk, bet mēs nevaram varbūt iet viņam virsū. Es domāju, ka tas ir saprotami, jo mums ir jātic diplomātijai. Mums ir jātic tam. Varbūt ir drusku bīstami iet nopietnā opozīcijā pret to, kas notiek. Mēs vērojam, ka skandināvi vienmēr ir bijuši lieli diplomāti, tajā skaitā zviedri. Vai arī viņi varētu šajā brīdī izteikties skarbāk, asāk vēl vairāk iestāties? Tagad gan tieši mēs uzzinājām, ka Skandināvijas valstis vienojās kopīgā atbalstā Dānijai. Vai arī viņiem būtu jāskatās, kāda ir situācija, jāpielāgojas? Kristīne Čakste: Es domāju, ka drusku vajag nogaidīt. Nevajag skriet pa priekšu, to nevajag. Ja skatāmies uz šo pēdējo gadu vai arī Trampa iepriekšējo valdības laiku, tad jau bija tā, ka viņš kaut ko izmet ārā un tad lēnām iet kaut kādā veidā atpakaļ. Un arī šeit ir jāskatās, lai neiekāpj īstos dubļos. Es arī esmu strādājusi diplomātijā un domāju, ka vajag drusku ļaut tiem putekļiem nosēsties, drusku nomierināties. Tikties ar saviem uzticamiem [partneriem], izrunāt, mēģināt plānot, nekā kāds tikai ar vārdiem izlec vai aizsūta kādu apvainojošu vēstuli. Es domāju, ka vajag ļaut laikam mazlietiņ pieiet un padomāt, un meklēt alianses.

Tramps ir Amerikas vājums un apkaunojums, un es ceru, ka Amerikas sabiedrība to pārvarēs – saka Ģirts Valdis Kristovskis, bijušais iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs. Kā barikādēs veidoja zemessardzi un kāpēc vēlāk iebilda pret obligāto dienestu, vai šobrīd Latvijā ir vieta jaunai partijai un vai vēl raksta dzeju – saruna ar Ģirtu Valdi Kristovski Laikmeta krustpunktā. 1991. gada barikādes parādīja, ka Latvijas iedzīvotāji grib un var brīvprātīgi sanākt kopā ne tikai, lai paustu viedokli par pārmaiņām, kuras bija sākušās pēc neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas, bet arī lai aizstāvētu brīvību. Tā paša gada augustā Latvijā izveidoja Zemessardzi, kuras pamatā arī ir brīvprātības princips. Dažu mēnešu laikā tajā iesaistījās 10000 cilvēku, bet pēc gada tie jau bija 17000. No tā brīža ik gadu pieminam laiku, kad Doma laukumā smaržoja pēc dūmiem, katrai vīru grupai bija radioaparāts, lai sekotu līdzi jaunumiem. Barikādēs klāt bija arī Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš jau bija balsojis 4. maijā par neatkarības atjaunošanu. Vēl pirms tam darbojies Latvijas Tautas frontē un kļuva arī par pirmo Zemessardzes štāba priekšnieku. Viņš bija aizsardzības ministrs tieši tajā laikā, kad Latvija strādāja, lai tiktu uzņemta NATO. Vairakkārt arī mēģinājis iegūt pilsētas mēram nepieciešamo atbalstu Ventspilī. Tagad viņš aizsardzības jautājumus skata kopā ar jaunākajām tehnoloģijām, bet ir arī romāna autors un radio arhīvā atrodam viņa rakstītu dzeju aktiera lasījumā. Intervijas ieraksts notiek tieši 20. janvārī, dienā, kad pieminam barikāžu laiku un Doma laukumā ir iedegti piemiņas ugunskuri. Vai šodien tas atsauca kā īpaši atmiņā to laiku? Ģirts Valdis Kristovskis: Protams, 20. janvāris ir īpaša diena manā atmiņā, ļoti skaudra diena, jo tajā dienā bojā gāja Andris Slapiņš un smagi tika ievainots un pēc tam mira Gvido Zvaigzne. Un es personīgi viņu satiku tajā dienā un arī gaidīju pie mums Augstākās Padomes Aizsardzības štābā. Viņiem bija jāierodas, jāieintervē un jāfilmē mūs vakarā. Es satiku viņus, pirms viņi nonāca krustugunīs, darot savu darbu. Un pēc tam, kad šī provokatīvā pie Iekšlietu ministrijas izraisītā kauja, lai sagrautu barikādes, mums veiksmīgi beidzās, tad štābā pie manis nonāca informācija, ka tieši šie divi lieliskie žurnālisti ir vai nu smagi ievainoti vai gājuši bojā. Tas bija ārkārtīgi liels, smags pārdzīvojums, jo man vēl visu dzīvi pēc tam ir priekšā šie pēdējie viņu dzīvie kadri. Bet patiesībā jāsaka, ka barikādes jau bija daudz lielākas. Šī ir viena epizode, ārkārtīgi smaga un zīmīga, bet barikādēs bija tūkstošiem cilvēku iesaistīti un piedalījās dažādas organizācijas, un šie barikāžu organizācijas centri bija vairāki. Bija Tautas fronte pie Ministru kabineta, šeit pie Augstākās Padomes, Lauksaimniecības ministrijas. Un varētu teikt, ka barikāžu būvēšana, militārā puse, ko varbūt tā īsti neuzsver, tējas vārīšana un maizes riecienu dalīšana – tas viss tā saaudās kopā, ka tas ir unikāls un, manuprāt, arī nekad neatkārtojams mūsu tautas un valsts pašapziņas apliecinājums, cieņas apliecinājums mīlestības pret valsti apliecinājums. (..) Barikāžu laikā jūs bijāt Augstākās Padomes deputāts. Dienas bija pārpildīgas ar notikumiem un pārmaiņām. Ko jūs tajās dienās darījāt, kas visvairāk palicis atmiņā? Ģirts Valdis Kristovskis: Pirmkārt, es biju tajā laikā Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāts, un mēs jau laicīgi savus pienākumus bijām sadalījuši. Manā atbildībā bija Augstākās Padomes komisijas sadarbība ar brīvprātīgo vienībām. Tad es sapratu apmēram, kādas ir tās mūsu nevardarbīgās spējas. Un, protams, situācija jāvērtē tādā aspektā, ka mēs atradāmies okupācijā un mūs novēroja visas PSRS drošības iestādes. 13. janvārī tika izveidots štābs un štābā mums bija vadošie vizionāri Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis, un tur bija arī mūsu strēlnieku apvienības vīri. Un nevardarbīgā pretošanās tika atbalstīta arī no Latvijas sieviešu līgas, kur Anita Stankēviča vadīja. Man tika uzticēta sadarbība ar medijiem un Latvijas Radio. Tad es arī varēju šad tad kādu vārdu teikt Latvijas Radio. Pat aizgāja tiktāl, ka es arī dažas operatīvās štāba lietas mēģināju ar Latvijas Radio palīdzību darīt zināmus barikāžu dalībniekiem. Jāsaka, tas bija liels izaicinājums un Latvijas Radio atļāvās kaut ko tādu, bet drīz vien tas tika pārtraukts. Mēs uzsveram, ka barikādes bija nevardarbīgā pretošanās, un tā tas arī notika. Tomēr daudzi dalībnieki atceras arī to, ka ieroči vai kādi pašaizsardzības līdzekļi ir bijuši, ja būtu bijusi vajadzība aizstāvēties. Cik daudz jums visiem par to bija zināms, kuri pārzināja, kā barikādes tiek organizētas? Ģirts Valdis Kristovskis:  Tā informācija tiešām aizsardzības štābā ienāca. Man ir grūti pateikt, vai pie Ministru kabineta, tā štāba rīcībā, vai Tautas frontes štābā, kas atradās tuvāk dzelzceļa stacijai un uzbērumam, vai viņi kādu konkrētu gadījumu tiešām arī atklāja, bet patiesībā pat bija barikāžu laikā mēģinājumi iet un pārbaudīt, lai konstatētu tieši no  štāba puses, lai nepieļautu ieroču lietošanu. Manuprāt, tas būtu bijis signāls, kas ļautu PSRS pusei to pamatot kā militāru vardarbību pret PSRS varas iestādēm vai bruņotajiem spēkiem, vai viņu cilvēkiem un tādā veidā arī vērstu visu to brutālo, militāro vai OMON spēku tieši pret barikāžu dalībniekiem, kas nenotika. Tāpēc bija ārkārtīgi svarīgi noturēt visu šajā tīrās nevardarbības izpausmē, kāda tā arī bija. Varbūt bija sarunas ar dalībniekiem sanākot kopā, varbūt kādi aktīvākie vīri teica - ja kas, mēs tagad būsim gatavi. Jūs teicāt nē, ir svarīgi šo noturēt. Ģirts Valdis Kristovskis: Jā, tiešām tā tas arī bija. Jāsaka, ka atsevišķi barikāžu dalībnieki zināja to, ka viņu vīriem ir vai nu medību ieroči, vai kādi aukstie ieroči, vai arī tajā skaitā bija vīri, kuri saka - mums ir Otrā pasaules kara trofeju ieroči. Bija dažādi, tur nevarēja izkontrolēt tos cilvēkus. Bet svarīgākais ir tas, pat ja kāds, varbūt tie bija nedaudz, bet šādus šaujamieročus, šādus līdzekļus bija paņēmuši līdzi, tā kopējā izpratne par to, ka tā var būt pati galējā kaut kādā izpausmes forma pašā pēdējā brīdī - tā tika saglabāta un neviens nevienu šāvienu no barikādēm neveica. Visi šajā unikālajā situācijā bija tiešām nevardarbīgi. No barikāžu laika nokļuvāt pie Zemessardzes formēšanās pirmsākumiem. Cik bīstami tajā laikā bija par to domāt, sākt to darīt, kad tikko bija noticis augusta pučs, Latvijā vēl atradās arī bijušās padomju armijas karaspēks. Ģirts Valdis Kristovskis: Par to bija jāsāk domāt vēl pirms janvāra barikādēm, un par to jau arī mēs sākām domāt un daudzi citi domāja. Varētu teikt, ka brīvprātīgo vienības bija pirmās, kuras uz nevardarbības principa tika veidotas. Bet faktiski ļoti daudzi no šiem cilvēkiem, ne tikai barikāžu, pēc tam integrējas Zemessardzē. Arī barikādēs bija šī šī doma, ka mēs varam nevardarbīgi, bet nākamajā reizē mums ir jābūt organizētiem un daļēji jābūt bruņotiem. Šīs domas barikāžu cilvēku galvās bija, jo katrs jau no savas puses domāja, kā labāk rīkoties. Tādas īstas vadlīnijas jau arī nevar katram cilvēkam nodot un arī zināšanas, un apmācības. Tas viss bija ļoti unikāli. Tas arī parāda šo barikāžu unikalitāti.  Bet pēc barikādēm vajadzēja ne tikai šo nevardarbīgo ideju attīstīt, pilnveidot organizāciju, bet bija arī jāattīsta jau doma par to, ka Latvijas valstij agri vai vēlu būs nepieciešamas bruņotas vienības. Barikādēs cilvēki to gribu izteica. Tieši tāpēc arī bija jāraksta šis likums. Un toreiz, kad sāka rakstīt likumu, mums bija jārēķinās ar to, ka kaut kādā brīdī, piemēram, Valsts drošības komiteja vai kādas speciālās izlūkošanas vienības, kas ir bruņoto spēku rīcībā, viņi var arī tādā vai citādā veidā šo procesu pārtraukt, jo arī Zemessardzes likuma rakstīšana nebūt nebija tā, ka cilvēki rāvās to likumu rakstīt. Tieši šīs piesardzības dēļ arī? Ģirts Valdis Kristovskis: Es pat nemēģina to kaut kādā veidā analizēt. Tas būtu varbūt nepareizi, bet iespējams. Varbūt arī tāpēc, ka faktiski mums jau bija 50 gadus pārrāvums kaut vai līdz tām pašām aizsargu vienībām, kurām bija varbūt nedaudz citi uzdevumi. Tā vai citādi tas bija grūti, jo patiesībā bija jāintegrē ļoti daudzi priekšlikumu, kas nāca no cilvēkiem. Tie bija visdažādākie un pat ļoti tālejoši.  Likums tika tomēr uzrakstīts un sagatavots un pēc augusta puča, tikko jau bija skaidrs, ka neatkarība tiek atgūta, momentāni šo likumu varēja arī pieņemt. Tad sākās viss grūtību process, kas bija jūsu jautājumā, kas sākās ar milzīgo organizatorisko nodrošinājuma darbu, apmācību procesu, cilvēku izsijāšanu, jo cilvēki bija visdažādākie - ar dažādu sagatavotību un izpratni par to, kā ir jādarbojas. Bija jāveic dažādas milicejiskas funkcijas, jo toreiz ārkārtīgi sazēla arī noziedzība, un tas prasa speciālu sagatavotību un speciālas zināšanas, kas ir tikai iekšlietu cilvēkiem. Protams, arī bija Krievijas karaspēks šeit. Un jāsaka, ka šajā laikā bija neskaitāmas sadursmes un daži bija arī ļoti izaicinoši, jo 1992. gada aprīlī jau Liepājā tika veikta Zemessardzes operācija, kurā tika aplenkts viss Karostas rajons. Tā bija liela, liela

Spēja patiesi just ir jātrenē tāpat kā spēja precīzi domāt – pārliecināts fizikas profesors Mārcis Auziņš un katru rītu sāk ar meditāciju. Par ārvalstu studentiem Latvijā un gaisotni Amerikas universitātēs, kāpēc nebiedē mākslīgais intelekts, bet par lielāko apdraudējumu uzskata birokrātiju – saruna ar Mārci Auziņu Laikmeta krustpunktā. Zinātnieks, kas kaislīgi interesējas un stāsta par zinātni, mākslā un mūzikā saskata daudz kopīga ar fiziku. Vai un kā kvantu fizika var palīdzēt viltus ziņu laikmetā un kā neļaut mākslīgajam intelektam mūs apmuļķot? Vairākos no krustpunktiem sarunā saplūdīs gan aktuālais, gan arī vēl neizzinātais. Laikmeta krustpunktā bijušais Latvijas Universitātes rektors, profesors Mārcis Auziņš. Un profesoram tikko iznākusi grāmata – nevis par fiziku, bet meditāciju. "Meditācija racionāliem prātiem" – tāds ir jaunās grāmatas nosaukums. Un, ja mēs ticam dažādiem arhīviem, tad līdz 2018. gadam jūs esat bijis autors teju 500 dažādiem rakstu darbiem. Tās ir monogrāfijas, publikācijas zinātniskajos žurnālos, rakstu krājumos, grāmatas. Kāpēc bija svarīgi rakstīt šādu grāmatu? Mārcis Auziņš: Droši vien varu atcerēties savu kolēģi un skolotāju Jāzepu Eidusu, kurš arī bija uzrakstījis ļoti daudz un izdarījis ļoti daudz zinātnē. Viņš bija no tās paaudzes, kas bija klasiski izglītoti cilvēki. Ar klasiski izglītotiem es saprotu tos, kas skolā bija mācījušies sengrieķu valodu, latīņu valodu. Un viņš vienā brīdī izdomāja, ka viņš iztulkos latviski no latīņu valodas Tītu Lukrēciju Kānu. Tad, kad viņš man to grāmatu uzdāvināja kā kolēģim vai skolniekam, tad viņš teica – Tu zini, Mārci, šis ir tas, kas man liekas, ka ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis. Es neteikšu, ka grāmata par meditāciju ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis, bet tā kā meditācija ar mani ir bijusi ļoti ilgi un tajā kaut kāda pieredze ir uzkrāta, un par meditāciju mēs bieži vien mūsdienās runājam kā par kaut ko diezgan ezotērisku un ne ļoti eksaktu, tad es gribētu teikt, ka tur ir arī ļoti liela eksaktā komponente. Kas man, protams, kā no eksaktajām zinātnēm nākušam, ir bijusi vienmēr interesanta un tuva. Tādēļ arī šāda grāmata un tādēļ grāmata racionāliem prātiem. Jūs teicāt – meditācija ir ilgi ar jums kopā. Cik gadi tagad būs? Mārcis Auziņš: Kad es rakstīju šo grāmatu, es paskatījos, jo atceros, ka mans tēvs kaut kad pagājušā gadsimta 70. gados žurnālā „Veselība” atrada vairāku numuru garumā rakstu sēriju par jogu, un viņš sāka nodarboties ar jogu un mani arī tanī kaut kādā veidā iesaistīja. Tā kā varētu sākt skaitīt no tā laika ar dažādiem pārtraukumiem, bet droši vien kādus gadus 15 varu teikt, ka neesmu izlaidis nevienu dienu bez meditācijas. Tas prasa zināmu disciplīnu, protams. Bet kaut kādā brīdī varbūt pat ne tik lielu disciplīnu, jo kādreiz man cilvēki jautā – kā tu tā vari nevienu rītu neizlaist? Mana sajūta ir – es nevaru iedomāties, ka es no rīta varētu neiet dušā, tad es nejustos tajā dienā savā ādā. Tas [meditācija] ir kļuvis par kaut kādu higiēnas daļu, tā ir vienkārši rutīna, ar kuru katru rītu tu nodarbojies. (..)  Kas jums šobrīd rada varbūt lielākās bažas, vērojot arī dažādo politisko piedāvājumu? Mēs redzam, ka dažādi jauni politiskie spēki formējas, meklē savu politisko identitāti. Kāda jums ir sajūta šobrīd par valsts stabilitāti? Mārcis Auziņš: Par stabilitāti man varbūt, vismaz iekšējo stabilitāti man lielu bažu nav. Bet tas, par ko man visvairāk sāp sirds vai ko es gribētu redzēt citādi - ir ļoti konkrēta lieta. Mēs daudz pēdējos mēnešus runājam, ka mums ir jāmazina birokrātija. Kas ir okay. Ar to mēs saprotam, ka procedūras ir jāpadara vienkāršākas. Tas droši vien arī ir taisnība. Bet es domāju, ka šaurā vieta ir pavisam citā un šaurā vieta ir tanī, ka viss mūsu birokrātiski administratīvais aparāts ir vērsts uz to, lai mēs precīzi ievērotu procedūras. Sarežģītākas vai vienkāršākas. Tanī brīdī, kad mūsu galvenais mērķis būs rezultāts un procedūras būs tikai veids, kā to rezultātu sasniegt… Un lai šis nepaliktu kā tāds vienkārši deklaratīvs apgalvojums, es izstāstīšu divas lietas.  (..) Pavisam nesen pabeidzām lielu projektu ar NATO. Bet projekta sākuma etaps bija Covid laikā un tur nevarēja tikt laboratorijās. Projekts tuvojās nobeigumam, un es skatos, ka mēs varētu vēl drusku labāku uztaisīt. Un es - un tas ir svarīgi - piektdienas pēcpusdienā uzrakstu e-pastu uz Briseli projekta pārraugam no NATO un saku, ka mums ir tāda situācija, vai mēs nevarētu bez papildu finansējuma dabūt pusgada pagarinājumu, kam mēs varam atskaitīties arī tagad, bet rezultāts pēc pusgada būs labāks. Pirmdienas rītā es saņemu atpakaļ e-pastu: "Tas, ko jūs rakstiet, izklausās ļoti argumentēti, pareizi. Jūsu projekts ir pagarināts. Pāris nedēļu laikā jūs saņemsiet oficiālu vēstuli no mums, ka projekts ir pagarināts." Tas nozīmē, ka, pirmkārt, ierēdnis vienpersoniski lēmumu ir pieņēmis, un es nevaru iedomāties, ka no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam kaut kāda saskaņošana notiktu. Rezultātā projekts, protams, bija labāks. Tas nozīmē, ka mēs varam uztaisīt pārvaldības sistēmu, kuras primārais fokusa punkts ir rezultāts. (..) Ja mēs gribam uzbūvēt žogu ar Baltkrieviju, tad rezultātā galvenais ir uzbūvēt žogu, nevis ņemties, vai stieples ir pareizi nopirktas vai nepareizi nopirktas. Es nepārmetu ierēdņiem, jo visa sistēma šādi ir uzbūvēta. Es domāju, ja mēs spētu šīs sistēmas efektivitāti palielināt, palielināt ar virzību uz mērķi, uz rezultātu sasniegšanu, un katram, tai skaitā lēmuma pieņēmējiem, nebūtu nepārtraukti jābaidās, vai tikai kāda kontrolējoša institūcija neteiks, ka viens paraksts ir par maz uzlikts, vai vēl kaut kas.  Es neesmu pret to, ka ir jābūt kārtībai un jābūt procedūrām. Mūsu procedūras noved pie absurda.  (..) Runājot par mākslīgo intelektu, cik tālu tas mūs apsteigs un varbūt radīs gan sociālo nevienlīdzību, gan būtiskus satricinājumus nodarbinātībā. Un otrs - ar šo manipulēšanu, cik mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nekļūstam par tādu rotaļlietu mākslīgajam intelektam? Mārcis Auziņš: Man vienmēr ir sajūta, ka mēs mākslīgā intelekta ietekmi un lomu nedaudz pārspīlējam. Ir ļoti interesanti vērot, ar dažādiem cilvēkiem diskutējot par šīm tēmām, kāda ir attieksme cilvēkiem, kas apmēram zina, "kas tam lācītim vēderā", kā mākslīgais intelekts darbojas, un cilvēkiem, kuri ar to sastopas tikai kā arī kā sarunu partneri mūsdienās. Tā noteikti ir lielākā daļa. Mārcis Auziņš: Varbūt. Bet nav jau jāzina ļoti dziļi tehniski, kā tās lietas darbojas. Pirmkārt, mēs viņam ik pa brīdim pārmetam, ka viņš mums kaut kādas muļķības ir sastāstījis, atbildot uz jautājumiem. Un šo viņam pārmest ir absolūti nepareizi. Tāpēc, ka mākslīgais intelekts nekad nav bijis konstruēts un viņa tā būtība nav gādāt precīzu informāciju. Mākslīgais intelekts, it sevišķi, ja mēs par mākslīgo intelektu runājam šo lielo valodu modeļu kontekstā, "chatGPT", "Copilot" un kādus katrs rīkus izmantojam. Un to mēs šobrīd visbiežāk saprotam, kad sakām mākslīgais intelekts, lai gan tur apakšā ir daudz vairāk. Piemēram, mūsu telefons atbloķējas tikai tāpēc, ka mēs uz viņu paskatījāmies, tas ir mākslīgais intelekts.  Ja par šiem sarunu robotiem, tad viņi virpina kopā lietas, kuras visbiežāk iet kopā. Viņi ir mācījušies milzīgā tekstu apjomā un saka - ja zemene, tad sarkana, ja zemene, tad iespējams grozs jeb kurvītis. Ja zemene, tad nav iekšdedzes dzinējs vai vēl kaut kas. Līdz ar to viņi skaisti virpina šīs lietas kopā, ne vismazākajā mērā nesaprotot, par ko tur ir runa. Tas, ka viņi atņems mums darbu - droši vien, ka kaut kādas lietas tiks automatizētas,(..) bet ir viena lieta, kura mākslīgajam intelektam absolūti un ne vismazākajā mērā nepiemīt. Tā ir empātija.  Varētu likties, vai man ļoti svarīgi, ja es prasu, kā ieslēgt manu televizoru, vai man ļoti vajadzētu, lai mākslīgais intelekts jūt līdzi, ka nabadziņš, viņš nevar ieslēgt televizoru. Patiesībā - ir svarīgi, varbūt ne šinī konkrētajā piemērā, bet ir vesela rinda situāciju, kur mēs varam ieraudzīt, ka empātijas trūkuma dēļ tas var radīt milzīgas problēmas.  (..) Cik daudz jūs pats izmantojat mākslīgo intelektu? Mārcis Auziņš: Es viņu diezgan daudz izmantoju informācijas iegūšanai, saprotot, ka viņa ir daudzkārt jāpārbauda. Es viņu lietoju diezgan regulāri un diezgan daudz.  (..) "The Economist" ik pa brīdim ir jautājumi, vai mākslīgais intelekts to naudu, ko bizness ir ieguldījis viņa attīstībā, vai tas kādreiz sevi atpelnīs vai nē? Vai tas nedraud ne tikai ar mākslīgā intelekta attīstības palēnināšanos, bet patiesībā ar noteiktu biznesa krīzi, ekonomiskā burbuļa pārplīšanu, kas mūsu pieredzē jau ir bijis, kad ".com" dažādas vietnes, kuras joprojām eksistē un mēs iepērkamies ļoti daudz internetā. Tās ekspektācijas bija daudz lielākas un ieguldījumi rīkos bija daudz lielāki, nekā bizness spēja atpelnīt. Tas radīja finanšu krīzi, ne tikai attiecīgā biznesa krīzi. Vai ar mākslīgo intelektu mums nedraud līdzīga situācija? Diskusiju ir par to daudz un laiks rādīs, iespējams, ka 2026. gads varētu būt izšķirošs gads tanī visā. Bet jāsaprot, ka šie mākslīgā intelekta rīki ir tehnisks līdzeklis, kas ļoti skaisti

Arhitekta misija nav tikai būvēt istabu, katrai ēkai jādod arī publiskā vērtība – saka  arhitekts Andris Kronbergs, kurš savus projektus joprojām skicē tikai ar roku. Par sadarbību ar Gunāru Birkertu un iesaistīšanos Likteņdārzā; kā dibināja "Menuetu" un vai joprojām muzicē, un kā viņa dzimta saistīta ar "Ulisa" autoru Džoisu, saruna ar Andri Kronbergu Laikmeta krustpunktā. Kādreizējais Rīgas komercbankas nams, tagadējā Latvijas Radio ēka celta 1936. gadā neoklasicisma stilā. Ēkas jumta galā ir Rīgas ģerbonis. Tās tēlniecības darbi veidoti jūgendstila stilistikā un tās arhitekts Pauls Mandelštams. Kāpēc šāds ievads? Katrai ēkai ir tās veidotāji un pat ja neko nezinām par ēkas arhitektūru, mūsu sajūtas tās uzlūkojot, vai tajās atrodoties atšķiras. Par ēkām, to iecerēm arhitekta domās runāsim šajā Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēks, kurš bijis nominēts pasaulē nozīmīgajai arhitektūras balvai par paveikto profesionālajā karjerā, iekļauts Latvijas kultūras kanonā, bet jaunības gados bijis grupas „Menuets” dibinātājs, kurš savulaik gribēja izteikties skaļāk par ierasto mūzikā, bet savu redzējumu radījis un ieviesis arhitektūrā. Tas ir Andris Kronbergs, „ARHIS Arhitekti” vadītājs. Jaunais gads ir sagaidīts un ARHIS biroja sociālo mediju konta fotogrāfijās bieži vien biroja pasākumos jūs var redzēt pie elektriskām klavierēm, dziedot, ar tamburīnu rokā un tādā ļoti roķīgā neverbālā valodā. Vai tādā gaisotnē sagaidīts arī šis Jaunais gads? Andris Kronbergs: Birojā nē, bet mums bija pirms Jaunā gada svinības bijušo un esošo kolēģu lokā sakarā ar 35. dzimšanas dienu „ARHIS” birojam, kas ir diezgan liels laiks. Un šajā laikā daudzi cilvēki ir strādājuši birojā. Citi pamet mūs, citi paliek ilgāk. Kā jau tas dzīvē ir. Un vispār ir interesanti ik pa laikam satikties. Iepriekšējo reizi mēs satikāmies, kad bija 30 gadu dzimšanas diena un tagad bija 35 gadu dzimšanas diena. Mēs atkal uzaicinājām visus, kas ar mums ir bijuši kopā. Tā bija tāda jauka satikšanās. (..) Un satikšanās dzimšanas dienās šad un tad ir kopā ar muzicēšanu, jo mūsu samērā lielajā kolektīvā vienmēr atrodas divi vai trīs, vai četri cilvēki, kuri māk kaut ko spēlēt, vai nosacīti māk. Viņi nav mūziķi. Viņi ir tādi mūzikas mīlētāji. Tad mēs sanākam kopā uz dažiem satikšanās mēģinājumiem paspēlēt kaut ko. Un tad mēs kopā uzspēlējam satikšanās reizē tādu kā mazu ballīti. Tas nozīmē, ka mūzika nekur nav pazudusi. Vai tā ir bijusi visu laiku klātesoša? Andris Kronbergs: Pilnīgi nav pazudusi. Pamudinājums veidot „Menuetu”, ja uzticamies arhīvam, kam būtu jābūt progresīvākam, ne tik saldam mūzikā, esot bijusi tieši Bītlu mūzika. Jūsu studiju biedre arhitekte Zaiga Gaile atmiņās dalās, ka pie vienas no jūsu izpildītajām dziesmām, spēlējot ģitāru, meitenēm bija asaras acīs. Esot bijušas ļoti noraudājušās. Vai atceraties to sajūtu, vēlmi sevi izteikt savādāk nekā ierasts, jo tas ir bijis pamudinājums arī „Menuetam”? Andris Kronbergs: Jaunībā ir tā sajūta, ka tu meklē kaut kādu ceļu, kaut kādu saprašanu par pasauli un mēģini atrast savu aizrautību, aizraušanās iemeslu jeb tēmu. Un protams, ka tas laiks - 60. - 70. gadi pagājušā gadsimtā - tas ir īpašs. Tā revolūcija mūzikā atnāca ar Bītliem tā laika cilvēkiem, viņi ļoti spēcīgi ietekmēja mūs visus. Kaut arī tas bija diezgan grūti saklausāms caur tiem nakts radio, kur bija tie "zāģi" virsū. Informācijas jau nebija. Bet šā vai tā kaut kādas skaņas mēs dzirdējām un kaut kā tas ietekmēja mūs ļoti, ļoti iespaidīgi. Vēlāk, kad studēju, jau bija drusciņ vairāk pieejams, un mēs daudz ar to nodarbojāmies. Tā aizrautība un vēlēšanās domāt par brīvību, kas vispār asociējas mazliet ar hipiju kustību, bija klātesoša. Neskatoties uz dzelzs aizkaru, mēs kaut kādā veidā bijām to smaržu sajutuši. Tas tāds laiks, kur tie meklējumi…  Bet tas jautājums, vai savādāk izteikties? Nezinu. Droši vien savā ziņā to var saukt par savādāku izteiksmi, savādāku meklējumu, jo tas bija kā tāds aizliegtais auglis. Nepieejams drusciņ, bet ļoti vilinošs. (..) Vismaz Rīgā ir daudz "ARHIS" īstenotu projektu,, kā jūs šobrīd vērtējat savu un savu kolēģu devumu pilsētai? Tā vairs nav ēka, viena doma, tā jau ir daļa no pilsētas. Andris Kronbergs: Daudzu gadu laikā tiešām ir sabūvētas diezgan daudzas mājas pilsētā. Ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās. Tas ir liels laiks. Mēs ļoti rūpīgi strādājam un ilgi un lēni tas notiek, bet vienalga pa tiem gadiem sakrājas.  Mūsu komanda jeb kopība, kas jau diezgan ilgi ir kopā, viņas viena no tām īpašībām jeb principiem ir, ka lietām jābūt ļoti nopietnām un nedrīkst pieļaut jebkādu paviršību vai kaut kādu attieksmi, kura neatbilst tam laikmetam, tam brīdim, tām iespējām un vispār domāšanas principiem, kas tajā brīdī ir aktuāli. Ir jāpaskatās plašāk un tālāk par konkrēto uzdevumu, kas ir iedots, jo vienmēr arhitektam ir jāatrisina kādas praktiskas lietas, ko klients vēlas. Nosacīti sakot, jāuzbūvē istabas. Bet arhitekta misija nav tikai tā istabu būvēšana, tā ir arī drusku vairāk vienmēr, vismaz es tā esmu domājis un mēģinājis ar saviem kolēģiem par to runāt, ka mums ir klāt jāiedod tas, kas ir it kā nemaz nevajadzīgais tam klientam - publiskā vērtība tai ēkai, varbūt arī kāda ideja, kas raksturo tā laika situāciju, izpratni par estētiku… Pat tad, ja klients to neprasa un neapzinās, ka tā varētu. Andris Kronbergs: Tas vienkārši ir jādara. Tāpat kā vienmēr par to publisko ārtelpu ap māju, kas tam klientam ne vienmēr interesē, tāpēc, ka par to jāmaksā papildus un no tā neko nevar it kā nopelnīt. Bet realitāte ir drusciņ savādāka. Ja tu arī publisko telpu vari izveidot labā kvalitātē, tad tā māja iegūst citu vērtību, un klienti labprāt… Piemēram, ir īrnieki, kas labprātāk izvēlas to māju īrēt, ja tur tas viss ir klāt. Tā kā, piemēram, ar "Verde" sanāca, biroju kompleksu, ko pieminējāt. Tur viena no lielākajām pievienotajām vērtībām manā ieskatā ir tas, ka mēs esam spējuši kopā ar klientu izveidot papildus publiskās ārtelpas - publiskās terases, jaunus zemes līmeņus, izmantojamus jumtus, lielus pagalmus, daudz zaļumus. Šīs ir tās lietas, kuras cilvēkiem šodien ir vairāk vajadzīgas nekā konkrētā istaba, jo viņu dzīve ir arī bieži vien ārpus tām istabām, ārpus tās darba vietas. Viņi grib satikties, viņi grib komunicēt. Viņi grib svaigu gaisu, viņi grib dabu saprast. Tas arhitektam ir svarīgi - mēģināt to ieviest konkrētajā uzdevumā kā papildinājumu. Bet tā ir tāda misija mazliet, kas bieži vien saduras pretrunās ar to, ko tas klients tikai grib. Tas nozīmē, ka jūsu redzējums ir tas, uz kuru jums ir jāpastāv, un tas klients arī jāpārliecina, kas noteikti nav nemaz tik viegls darbs. Andris Kronbergs: Tas nav viegli, bet vispār tas ir tāds misionāra darbs drusciņ. Bez tā nevar. Tā nebūs arhitektūra, ja neplānojot to, kas ir ap to konkrēto māju. Un vispār, kas ir filozofija tai mājai.

Latvieši vienmēr ir bijuši ideālisti, bet akls ideālisms un sekošana līderim ir bīstama – saka režisore Māra Ķimele. Par savu vecmāmiņu režisori un kāpēc pati brauca mācīties uz Maskavu, par Kroderu, Šekspīru un lauku skolām – saruna ar Māru Ķimeli Laikmeta krustpunktā. Zinātkāri, iespējams, mantojusi no savas vecāsmammas režisores Annas Lācis. Pati izdomājusi, kā sevi pieteikt režijas studijām un izdarījusi to spoži. Visu savu dzīvi saistījusi ar teātri un aktieru izglītošanu lugās, mudinājusi skatītājus ieraudzīt to, kas tajā brīdī aktuāls, pat ja viena luga iestudēta atkārtoti. Un kas ir aktuāls? Viņas darbus caurvij cilvēcība un vēlme izprast cilvēka rīcību, kas svarīga ir vienmēr – dažādos režīmos, iekārtās, vēsturiskos pagriezienos. Un vai tas nav aktuāli šodien, tāpat kā vakar un kā būs rīt? Laikā, kad cilvēkiem ir tik daudz iespēju kaut ko zaudēt un arī pa spēkam noturēt, saruna ar  režisori un pedagoģi Māru Ķimeli. Raidījums skan īsu brīdi pēc gadu mijas 2026.gada janvārī. Atradu, ka 1979. gada sākumā žurnālā "Liesma" esat izteikusi tādu novēlējumu – spēt dzīvot un mīlēt cilvēkus pēc visa, kas uz Zemes ir bijis un vēl būs. Vai šim novēlējumam jūs šobrīd pievienotu kaut ko citu? Vai joprojām ticat, ka tas ir galvenais? Māra Ķimele: Jā, jo notiek tik drausmīgas lietas, ka pazaudēt spēju mīlēt ir vienkārši. Varbūt jums prātā kāda lugas aina vai kāda lugas daļa, vai kāds citāts, ar kuru jūs varētu varbūt raksturot to, ko mēs šobrīd piedzīvojam? Māra Ķimele: Nē, laikam citādi nepateikšu. Valmieras teātrī repertuārā šobrīd ir jūsu režisētā Gunāra Priedes luga "Zilā". Šī ir jau otrā reize, kad iestudējat šo lugu. Kāda bija šī sajūta atgriezties pie "Zilās"? Māra Ķimele: Tā bija, protams, izrāde par jauniešiem, jo tajā lugā centrālais tēls ir jauns puisis un tie vecāki man toreiz šķita mazāk svarīgi. Šoreiz ir abi svarīgi, tomēr, es domāju, pēc lugas tas vairāk ir stāsts par Rasmu, par latviešu sievieti, kura ir paštaisna. Tas ir tāds atskats, kā mēs paši nepamanām, ka mēs iznīcinām savu dzīvi ar savām rokām. Un, protams, kā vienmēr vainojam citus. Ļoti precīzs, manuprāt, raksturojums daudzām lietām, kuras mēs šajā laikā piedzīvojam. Man vienmēr ir licies būtiski, vai cilvēki spēj caur lugu, caur daiļdarbu, tur iekodēto vēstījumu spēj attiecināt uz citām dzīves situācijām. Ne obligāti tam ir jāizpaužas tieši šeit kā ģimenē, tas var būt valsts mērogā. Vai tā arī jūs to saredzat, kad jūs liekat šos akcentu, ko gribat konkrētā lugā izcelt? Māra Ķimele: Tā struktūra jau droši vien ir līdzīga visos tādos… viņa nemainās faktiski, vai nu tikai mazākā, vai lielākā mērā. Šo lugu taisot es nedomāju par valsti, bet tieši par to, ka mēs parasti nepaskatāmies uz sevi. Vienmēr liekas, ka citi kaut ko dara ar mums un lielākoties mēs paši darām to ar sevi. Es tomēr uzskatu, ka cilvēks ļoti lielā mērā ir pats savas dzīves veidotājs, pats savas laimes kalējs. Un sevis apzināšanās vai apzināšanās par savu rīcību bieži vien nav tā primārā, ar ko cilvēks nodarbojas. Māra Ķimele: Jā. Es gribētu gandrīz tādu Jaungada vēlējumu teikt - vairāk apzināties, ko es pats daru, tieši konkrēti es. Protams, ka skatoties apkārt un vēl tālāk, ir tik daudz briesmīgu lietu, bet laikam jāsāk ar sevi. Es domāju, atskatoties uz vienu dienu savā dzīvē, cik daudz aplamības katrs cilvēks izdara. Sīkas, maziņas. Kuras beigās varbūt vienā brīdī saslēdzas. Māra Ķimele: Viņas tā veido, veido, veido. Ja vēl runātu par domām, ko mēs domājam. Nē, vajag tīrīt sevi pa priekšu. (..) Neviļus atkal esmu atradusi citātu, kurā domājam par sevis pārvarēšanu. Tiešām šobrīd grūtību netrūkst. Un es nedomāju par sadzīviskām grūtībām. Tās vienmēr tomēr cilvēki pamanās pārvarēt. Bet grūtības, kas ir tiešām nācijām, cilvēcei šobrīd svarīgas grūtības, kuras mēs vērojam vai ar kurām jau paši saskaramies. Vai jūs arī teiktu, ka tas, kas palīdz tās pārvarēt, ir visdrīzāk mēs paši, jo ne jau vienmēr notikumu gaita ir tāda, kuru mēs spējam ietekmēt, un tā gandrīz nekad nenotiek tādā ātrumā un laikā, kā mēs gribētu.  Māra Ķimele: Jā, tās lielās lietas ir nesaprotamas. Man laikam lielākais šoks pagājušajā gadā bija Trampa paziņojums, ka jebkura armija, kura ir spēcīga un spējīga, drīkst iekarot citas valstis, ja viņai ir pietiekoši daudz resursu. Ka tas ir normāli un tās teritorijas, protams, tad ir jāatstāj tiem iekarotājiem. Un vēl lielāks šoks - tas, ka visi to akceptē. Saprotams - to jau mēs visi zinām, ka tas ir bizness un karš ir bizness. Un karš notiek tādēļ, ka kādam ir bizness. Bet ka cilvēki nespēj sadoties, apvienoties un to apturēt, tas ir šokējoši. Es arī nezinu, ko lai dara? Mēs esam gājuši ielās, mēs esam protestējuši, mēs esam likuši saulespuķes logos un pārsvītrojuši P****a ģīmi, briesmīgo, bet viņš mierīgi turpina ar faktiski visu valstu atbalstu. Labi, es varu lepoties, ka Latvija to neatbalsta, bet tāpat arī mūsu valdības vīri ir spiesti izteikties piesardzīgi. Es, skatoties valdības līmenī, neredzu, ka kāds pateiktu – kā, Tramp, ko tu runā te tagad! Retorika pret Ameriku ir piesardzīga. Māra Ķimele: Protams. Mūs draugi, viņi mūs atbalsta. Līdz ar to tādā veidā sākas tā pakalpiņu būšana un viņa aug augumā. Protams. Un kaut kā visi to uztver normāli, ka mēs atļaujam jebkuram… Iekaros Latviju –  tieši tāda pati reakcija būs. Neko. Viņiem ir resursi, viņiem ir spējas. Kādreiz Pēteris I šeit valdīja, tātad tas pieder Krievijai. Kas tā par runāšanu! Ja Ukraina, kura neko nav darījusi, lai uzbruktu, bet viņai uzbrūk, viņa nekādā veidā nav provocējusi šo karu. Mierīgi milzīga lielvalsts ar pārējo valstu atbalstu saka – jā, ok, viss ir kārtībā, tā var būt. Atstājiet tās teritorijas. Nu nekas, varbūt kādreiz pēc 1000 gadiem jūs viņas atgūsiet. Neuztraucieties. Mani tas šokē.  

Es katru dienu lūdzos par Latviju, jo mums tās politiskās kaislības aptumšo prātu – saka arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un aicina visus vairāk domāt par kopīgo labumu. Jaunībā viņš bija inženieris un sevi uzskatīja par ateistu, bet līdz Dievam viņu aizvedusi joga un karatē. Arī par poļu valodu un muižnieku dzimtas saknēm saruna ar Zbigņevu Stankeviču Laikmeta krustpunktā. Ļoti skaidri atceros laiku un vietu, kur pirmo reizi dzīvē satiku mūsu šīsdienas raidījuma viesi. Tas bija 2005.gada 2. aprīlis Vatikānā, Svētā Pētera laukumā. Tolaik es biju Latvijas Televīzijas Briseles korespondents un, pienākot ziņām par pāvesta Jāņa Pāvila II trauslo veselību, redakcija mani nosūtīja uz Romu veidot televīzijas reportāžas par notikumiem Vatikānā. Atlidojot uz Romu, sazinājos ar Vatikāna radio latviešu redakciju un tās darbiniece man teica: „Mums šeit ir viens ļoti atsaucīgs latvietis, kurš studē Romā un kurš tev var palīdzēt skaidrot katoļu lietas un vēl piedevām tulkot no itāļu un poļu valodas.” Satikos ar viņu, intervēju tiešajā ēterā. Vēl brīdi uzkavējāmies Svētā Pētera laukumā, kur priesteris Zbigņevs man ausī čukstēja tulkojumu visam, kas skan no Vatikāna skaļruņiem, un tad arī atvadījāmies. Tieši tajā brīdī, kad atvadījāmies, visiem uz mobilo tālruni Itālijā pienāca ziņa, ka pāvests ir aizgājis. Savā ziņā var teikt, ka pāvests Jānis Pāvils II mūs abus iepazīstināja.  Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps viņš ir tagad, bet pusaudža gados mazais Zbigņevs bija liels sportists un grāmatu lasītājs. Un tas ir piefiksēts arī padomju laika presē. Eglaines ciema bibliotekāre ziņo, ka Zbigņevs Stankevičs, tolaik 16 gadus vecs, ir izlasījis visas grāmatas par kalniem, jūrām, zvēriem un ģeogrāfiju, kas vien bibliotēkā ir pieejamas. Bībeles tolaik, visticamāk, grāmatplauktā nebija un nevarēja būt, bet tā ir kļuvusi par viņa mūža grāmatu. Pāvests Jānis Pāvils II, viņa loma jūsu ceļā, Baznīcas ceļā un izvēlē kļūt par priesteri droši vien ir liela? Zbigņevs Stankevičs: Jā, viņa personība uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Es lasīju gan viņa izdotās enciklikas jeb apustuliskos apkārtrakstus. Arī lasīju viņa autobiogrāfiju. Vairāki sējumi ir iznākuši. Arī atceros, kad es tikko biju iesvētīts par priesteri, mani palūdza būt par teoloģisko konsultantu tādam sējumam “Pārkāpjot cerības slieksni”, kur viņš atbild uz kādiem 25 jautājumiem, kur ir tādi ļoti asi, ļoti pamatīgi, dziļi. Tad man arī nācās tā pamatīgi izurbties cauri tam tekstam. Man bija ļoti tuva viņa teoloģija, pasaules uzskats, un arī mani ļoti uzrunāja tā dziļā pārliecība, ar kādu viņš runāja. Es domāju - es arī tā gribētu. Tas nozīmē, ka viņš runā no sirds dziļumiem, ar lielu iekšēju spēku un pārliecību. Un, protams, viņš daudz arī runāja bez lapas. Preses arhīvā redzēju, ka 80. gadu beigās jūs esat saistīts ar Latvijas Poļu biedrību, tur ir vairākas lekcijas, braucieni, un tur jūs stāstāt par pāvestu cilvēkiem un rādāt viņa runas un pat kaut kādu video materiālu. Zbigņevs Stankevičs: Bija tāda lieta. Es biju Itas Kozakevičas vietnieks, vicepriekšsēdētājs Latvijas Poļu savienībā. Kad mani izvirzīja par kandidātu vēlēšanās, bija vairāki kandidāti un viņiem tika jautāts, kāda ir tava vēlēšanu platforma. Man tā spontāna atbilde bija, ka tā ir garīgā atdzimšana poļu vidē. Es pilnīgi jutu - tā kā elektriskā strāva cauri tai zālei izgāja un cilvēki par mani tūlīt arī nobalsoja. Es teicu, ka mani interesē nodarboties ar garīgām lietām. Es kārtoju kapelāna jautājumu, lai dabūtu kapelānu. Tas bija diezgan īsi, jo pēc tam es patiešām atklāju aicinājumu uz priesterību. Es sapratu, ka es kā priesteris varēšu daudz vairāk izdarīt šajā jomā nekā vienkāršs inženieris lajs.  Es aizbraucu uz Poliju studēt. Pēc tam novembrī uz Visu svēto dienu atbraucu mantiņām pakaļ un tieši nokļuvu uz Itas Kozakevičas bērēm. Jēkaba katedrālē viņas mirstīgās atliekas bija izstādītas un bija dievkalpojums, iznāca atvadīties no viņas. Starp citu, šogad atzīmējām 35. gadadienu kopš viņas aiziešanas mūžībā. Es piedalījos tajos pasākumos, un manī bija tādas pārdomas. Domāju - mēs esam dzimuši vienā gadā ar viņu. Viņa 1990. gadā noslēdza savu dzīves gājumu. Bet man patiesībā tikai sākās īstais aicinājums un misija. Bet kādu laiku mēs bijām kopā, un es teikšu, ka viņas personība arī atstāja uz mani lielu iespaidu. Poļu valoda ir jūsu bērnības valoda vai laika gaitā to apguvāt? Zbigņevs Stankevičs: Nē, tā ir bērnības valoda. Ģimenē mēs poliski runājām. Ar vecākiem, vecvecākiem, māsām? Zbigņevs Stankevičs: Jā, ar vecākiem un vecvecākiem. Vectētiņi man nomira pirms manas dzimšanas. Viena vecmāmiņa pavadīja astoņus gadus Sibīrijā, bet es viņu atceros, viņa atgriezās un vēl dažus gadus nodzīvoja. Bet es gāju latviešu skolā, lai arī tā skola bija latviešu-krievu. Tur bija paralēlklases, bija arī krievu klases, bet es biju latviešu plūsmā. Starpbrīžos, protams, mēs runājām arī krieviski ar paralēlklases biedriem. Var noprast, ka bērnībā un pusaudža gados jums visapkārt ir bijušas grāmatas, bet šis ir arī Latvijas Radio simtās jubilejas gads. Vai bērnībā jums blakus skanēja arī radio? Zbigņevs Stankevičs: Protams. "Mikrofons" - to es klausījos. Es atceros, man ļoti patika Raimonda Paula "Zilie lini" un vispār tā laika Raimonda Paula dziesmas. Tas bija kaut kas. Bet es pieļauju, ka jūs klausījāties arī ārzemju mūziku, cik nu tolaik to atskaņoja. Saimons un Garfunkels "El Condor Pasa". Šī dziesma iznāk 1970. gadā, un pieļauju aptuveni ap to laiku arī varētu skanēt radio. Šim muzikālajam stāstam ir kaut kas, kas jūsos notrīc. Zbigņevs Stankevičs: Ir, pie tam ļoti. Es neatcerējos, cik man bija gadu, bet tagad jūs izskaitļojāt, ka man jau bija 15. Klausoties šo dziesmu un dzirdot šo dziesmu pirmo reizi, es piedzīvoju to, ko sauc par katarsi. Šī dziesma ir izraisījusi manī visdziļāko saviļņojumu, ko esmu guvis, klausoties mūziku. Aristotelis savā darbā "Poētika", viņš raksta, ka mūzikas uzdevums ir izraisīt katarsi. Es to pēc daudziem gadiem izlasīju. Un patiešām, kad es klausījos šo dziesmu, manī kaut kas, burtiski sirds man izkusa un asaras ritēja pār vaigiem. Es nevarēju to izskaidrot, bet tur ir kaut kas tāds, kas patiešām mani ļoti uzrunāja. Otrajā reizē saviļņojums arī bija, kad es to dzirdēju, bet vairs nebija tāds. Tajā pirmajā reizē tas bija tāds ļoti spēcīgs. Un otrā reize manā dzīvē bija jau tad, kad es sēdēju burtiski metra attālumā no akadēmiskā kora "Latvija" akadēmiķa Stradiņa 80. dzimšanas dienas svinībās Mazajā ģildē, un koris atskaņoja Raiņa "Lauztās priedes". Māris Sirmais diriģēja. Viņš māk izšķilt no katras dziesmas dzirksteli. Klausoties tās "Lauztās priedes", tekstu es ļoti labi pazīstu, jo skolā to bija no galvas jāmācās, bet tas mani tā uzrunāja, ka es arī… Faktiski tā bija otrā reize manā dzīvē, kad es caur mūziku piedzīvoju katarsi. (..) Pēc skolas pabeigšanas nokļūstat Rīgā. Rīgas Tehniskā universitāte - izšķiršanās mācīties par inženieri. Zinot, ka daudz lasījāt, liktos, ka filozofija vai kādas tādas zinātnes. Kāpēc inženieris? Zbigņevs Stankevičs: Es kaut kā pamatskolas pēdējās klasēs sāku zaudēt ticību, bet manī tomēr bija vēlme izprast pasauli - jēgu un pasaules pamatus, uz kā tas viss balstās. Tagad tā pieklājīgi sakāt -  sākāt zaudēt ticību. Es redzēju vienu sarunu, kur jūs diezgan atklāti teicāt, ka jūs pazaudējāt ticību, pakļāvāties tai padomju propagandai, ka baznīcai jau tic tikai vecas tantiņas. Zbigņevs Stankevičs: Tieši tā! Faktiski vidusskolā es jau biju neticīgais, bet tā vēlme saprast dzīves jēgu un pasauli manī palika. Un kad es biju 11.klasē, varbūt pat 10. klases beigās es izrakstīju visas iespējamās specialitātes, kurās varbūt būtu interesanti studēt. Un tad pa vienai strīpoju ārā, un beigās man palika divas - kodolfizika, jo man likās, ka kodolfizika varētu sniegt atbildi uz to, kas tad tur īsti ir pašos pamatos, uz kā tā pasaule balstās. Un otrs bija - mākslīgais intelekts, kibernētika un robotika. Beigās tomēr izšķīros par to otro. Un interesanti, ka toreiz tā bija tīra teorija, jo nebija jau tās tehniskās bāzes. Kad jau sāku strādāt par inženieri, tad es redzēju, ka tā bija mana vēlme, bet ka atbildes es negūšu. Tad es arvien vairāk sāku interesēties par to, par humanitāro dimensiju. (..) Savukārt 1980. gadā, divus gadus pēc studiju beigām, notika liktenīgā tikšanās, jo tai laikā es jau biju jogā iedziļinājies un manī bija pamodušās garīgās slāpes. Tad jums ir 25 gadi. Zbigņevs Stankevičs: Jā, jā. Interesanti, ka tieši kaut kur ap to laiku notika interesants pavērsiens, jo vienu laiku es biju neticīgais, faktiski gandrīz 10 gadus ateists. Nebiju karojošais ateists. Bet kad es sāku nodarboties sākumā ar karatē un jogu, tas man pakāpeniski atvēra acis uz to, ka pastāv bez šīs redzamās pasaules arī gara joma, garīgā pasaule. Un vienu vakaru es aizgāju gulēt kā neticīgais, un no rīta es atveru acis, un man ir pilnīgi tāda iekšējā pārliecība, tāda skaidrība - Dievs ir. Un likās, ka pasaule kļuvusi kaut kāda gaišāka un citāda. Jā, tas bija tāds lūzums. Un tad, kad es sapratu, ka Dievs ir, es sāku Viņu meklēt. Es gribēju Viņu iepazīt.  Un tā iepazīšana... Kad lasīju jogas literatūru, tur ir daudzi apsolījumi, ka tu savieno

Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves, bet ja nedziedātu, būtu dakteris vai detektīvs – saka dziedātāja Olga Rajecka. Sevi sauc par Imanta Kalniņa meiteni, arvien plāno "Eolikas" koncertus, vienmēr ir formā un visvairāk lepojas ar meitu Mariju. Saruna ar Olgu Rajecku Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viešņai jaunībā esot patikusi amerikāņu dziedātāja Tīna Tērnere – viņas spēcīgā balss un vitālā enerģija. Viņa bieži esot domājusi – es arī gribētu šādi, ja varētu dziedāt līdz 60 gadu vecumam, tas būtu sasniegums. Olga Rajecka dzied arī pēc 60. Dzied par to, ka vairs nebūs sešpadsmit, un arī paaudze, kurai tagad ir sešpadsmit, labi pazīst Olgas balsi un viņu pašu. Olgas mūža komponists Imants Kalniņš, bet 14 gadu vecumā nodziedātā Raimonda Paula dziesma par Abavas ozolu vainagiem palīdzēja viņai apliecināt savai skolotājai mazajā Kaibalas skoliņā, ka viņa grib, var un dziedās visu savu mūžu. „Ikreiz, kad tu man pretī nāc, es uzplaukstu līdzīgi kā puķe,” dzied Olga  Imanta Kalniņa dziesmā „Svētku diena”. Tev ir dziesma "Svētku diena", bet tagad visas dienas ir drūmas un pelēkas. Ko šādā pelēkumā dara Olga, lai kaut nedaudz būtu svētku diena? Uz sarunu esi saposusies kā koša Ziemassvētku eglīte. Olga Rajecka: Tieši tā jābūt, jo katrā dienā ir jārada brīnums. Katra diena ir jādzīvo, iepriekšējā jau ir vēsture. To, kas mums būs rītdien, tas būs rītdien. Bet šodien ir jādzīvo un katru dienu jāatrod tā saulīte, tas prieks, tas stariņš. Man tagad ir ļoti daudz rūpes, jo man iznāk atkal jauns albums un man ir jauna grupa "Pērle", un ir jaunieši atkal, kurus es gribu izlikt tajā saulītē, lai visi viņus redz, jo viņi ir ļoti talantīgi. Man ir iznācis atkal vēl viens muzikāls klips.  Paldies visiem, kas ar to strādā. Un es viņiem arī dodu to stariņu un kaut kādu prieku, ka tas būs un notiks. Tie ir svētki, jo katrs albums ir kā mazs bērns, kas piedzimst. Tie ir lieli svētki un liels notikums. Tev šobrīd galīgi nav laika domām par pelēkumu un nomāktību. Olga Rajecka: Nē. Es no paša rīta jau domāju – labi, lai ir apmācies, dažas stundas būs gaišas. E vēl tikko atlidoju no Amerikas un man ir vispār 10 stundu starpība. Es nesaprotu, cik es guļu, kad es guļu, kad es mostos. Un vispār kas tagad ir. Atkal ir tumsa, bet es varu to saules stariņu cauri tumsai tomēr dabūt ārā. Ko Olga darīja Amerikā? Olga Rajecka: Es tikos ar latviešiem, arī ar Armandu Birkenu tikos un ļoti daudziem latviešiem, ar deju kolektīvu "Mantinieki", ar bērniem, ar maziem bērniem, ar bērnudārza bērniem, kas runā latviski, saprot latviski. Arī ar Veltas Sēles dēlu Nilu tikos Nešvilā un biju pa Nešvilas klubiem, tur, kur spēlē īstu mūziku, īsts kantrī un īsts roks. Kur spēlē tik labi, nezinu – tik labus mūziķus es biju redzējusi tikai lielajos koncertos – kā Nešvilā. Tavs brauciens sakrita arī ar valsts svētkiem. Olga Rajecka: Nešvilā es nosvinēju arī valsts svētkus. Pēc tam tikos ar latviešiem Čikāgā un Indiānā, un Lasvegasā, un Sanfrancisko. Es izbraucu pusi Amerikas. Paldies viņiem! Ar Amerikas latviešiem runāji arī par politiku? Šis mums ir ļoti dabā pelēks laiks, bet arī pasaulē diezgan drūms un pelēks. Tāds neziņas pilns laiks. Olga Rajecka: Ar tiem, ar kuriem es tur tikos ne jau pirmo reizi, jo es biju kādu piekto reizi Amerikā. Tie, kas sāk nomelnot manu zemi, manu dzimteni, es saku – klusu, es to negribu dzirdēt. Protams, varbūt tas cilvēks grib kaut ko izpausties, bet es uzreiz aizstāvu savu zemi, jo es šeit dzīvoju. Tā nomelnošana kā izpaužas, ka Latvijā viss ir slikti un neizdevies? Olga Rajecka: Jā. Viņiem raksta un sūta, ka viss ir slikti... Es saku, varbūt tiem slikti, kam nav darba un kas neko negrib darīt. Man tā liekas. Protams, mēs gribētu labāk un gribam labāk, un vēlamies labāk. Un es vienmēr ticu, ka maniem bērniem un mazbērniem būs labāk. Ticība ir mans mērķis, un vajag ticēt, mīlēt un gaidīt. Vai ne? Es ticu, ka viss būs labi. Vai esi dzirdējis, ka es par kaut sūdzos? Varbūt kādreiz es pasaku kā ir. (..) Nesen tu kādā sarunā stāstīji, ka arvien kāp uz skatuves arī jauno dziedātāju dēļ, arī Ances Krauzes, Aijas Andrejevas dēļ. Kāda tev ir doma, kas ir tas stimuls? Olga Rajecka: Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves. Un skatuve mani stimulē. Viņa man liek pucēties, būt formā. Zini, kas ir formā? Tas ir – būt dzīvai, vienkārši dzīvot. Jo, ja tu iesēdīsies kaut kur kaut kādā dīvānā, paņemsi telefonu un sāksi rakstīt "Facebook" komentārus par jaunajiem mūziķiem, tad viss, tad tu esi beigts. Tad rododendros vai hortenzijās nofotografēsies un rakstīsi kļauzas visiem par visiem. Bet, ja tev ir dzinējs šī skatuve un ja vēl kāds tevi klausās, jo kādam tu vēl patīc, tad tas ir vienkārši… Visiem tas nav dots. Es vienmēr saku – jaunība ir visiem, nu 80% cilvēku. Vecumu vajag nopelnīt, tas ir tikai izredzētajiem. Vecums ir izredzētiem cilvēkiem. Un es vienmēr saku, ka vajag novecot tā, kā tu noveco, jo tas ir ļoti skaisti. Un tie cilvēki, kuriem ir 90 gadi, 85 un vēl – viņi to ir pelnījuši. Un ja vēl viņi ir formā un ja vēl viņi uziet uz skatuves, tas ir dzinējs, lai mēs visi līdzinātos viņiem, lai mēs nesēdētu šajos dīvānos, bet kaut ko darītu, lai mēs būtu… Tad arī valstij būtu labāk, jo mēs visi darītu, mēs visi strādātu un censtos, lai šī valsts arī plauktu un zeltu. Tieši tā. (..) Imantu Kalniņu var saukt par tavu mūža komponistu? Olga Rajecka: Es esmu Imanta Kalniņa meitene. Tas ir uz mūžu, un tas ir kaut kas tāds, kas visiem nav dots. Nodziedāt to, kas tieši tev ir uzrakstīts. Tu vari pēc tam atdziedāt, bet kad tieši tev uzraksta, tas nav visiem. Un man ir palaimējies, ka tieši manai balsij tika uzrakstītas tik daudz dziesmas. "Svētku diena" ir viena no tām visīpašākajām?  Olga Rajecka: Protams. "Svētku diena", "Buramdziesmiņa". Nerunāsim par "Nelaid bērnus mežā" un "Trollis", un viss pārējais, tur ir kaudze vesela. Tur ir lielās dziesmas. Un, protams, "Apvij rokas". Bet šo dziesmu jādzied, es izdomāju pati. Bija tā, ka Imants Kalniņš iedeva notis. Un ko lai es tur daru? Es neko nesaprotu. Man ļoti patika tajā laikā Keita Buša, es klausījos ļoti daudz Keitu Bušu un viņa arī ļoti līdzīgi dzied. E izdomāju, kāpēc man jāloka kā "Menuetam" tas viss, es gribu vieglāk, lai cilvēkiem ir viegli. "Menuets" kolosāli visu izdzied, smagi un tā pa taisno. Es domāju, lai cilvēkiem liktos, ka tas ir viegli, ir jānodzied ļoti viegli, lai cilvēks domā, ka viņš arī to var nodziedāt.  Ko nozīmē dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas.  Olga Rajecka: Tas ir just. Un ir ļoti jāmīl Imanta Kalniņa mūzika. Tad tu vari arī nodziedāt.  (..) Galvenais, kā Imants Kalniņš saka vienmēr - bērniņi, jums jāsaprot, par ko jūs dziedat, jums nosniņas jādzied, jums ir jāelpo un jādzied ar sirsniņu un viss. Jo viņam jau tas nāk no kaut kurienes.  Zini kā "Svētku dienu" sarakstīja? Mēs braucām ar žigulīti toreiz uz Inešiem, Igors [Miglinieks] bija pie stūres, kaut kāds 1986. gads un bija lieli putekļi, kā jau pa visiem Vecpiebalgas ceļiem. Pēkšņi ImKa saka - apstājāmies. Es saku - Kas noticis? Viņš apstājas un vienkārši pieraksta notis. Un viņš saka - Man jums ir tapusi dziesmiņa. Viss. Turpat Inešos, ceļa malā. Olga Rajecka: Jā. "Svētku diena".

Lai Rīga saglabātos latviska, tai jāpievieno Mārupe un Stopiņi – tā domā bijušais politiķis Dzintars Ābiķis. Saeimā viņš pavadījis ceturtdaļgadsimtu un vēlētāju aģitēšanai arī reiz ielavījies padomju kara rūpnīcā. Kas viņam tagad nepatīk ziņās un kāpēc skolēni viņu savulaik iesaukuši par Rembo – saruna ar Dzintaru Ābiķi Laikmeta krustpunktā. Nākamais būs Saeimas vēlēšanu gads un mūsu šodienas raidījuma viesis par deputāta darbu un Latvijas politiku var pastāstīt ļoti daudz. Viņš kā Augstākās Padomes deputāts 1990. gada 4. maijā balsoja par mūsu valsts neatkarības atgūšanu un tā arī palika Saeimas namā 24 gadu garumā. Ja kāds no pašreizējiem Saeimas deputātiem viņam vaicātu, kas ir jādara, lai es savu deputātu krēslus saglabātu, Dzintars Ābiķis atbildētu, lai atkārtoti ievēlētu politiķiem jābūt trim galvenajām īpašībām. Pirmā ir godīgums, otrā – kaut kam jābūt galvā, turklāt jācenšas mācīties klāt. Trešā lieta – nekādā gadījumā nedrīksti kļūt iedomīgs un augstprātīgs. Tāda bijusi viņa formula, lai tik ilgus gadus saglabātu vēlētāju uzticību. Bet ne jau tikai politika ir visa viņa dzīve, arī darbs skolotāja amatā un paša skolas gaitas Ventspilī. Jānis Lagzdiņš, arī jūsu kolēģis daudzu gadu garumā Saeimā, raidījumā teica, ka nākot uz Radio namu, viņš Saeimas namam esot metis līkumu. Viņš vairs nekad parlamentā nav iegājis, kopš noslēdzis savas deputāta gaitas. Kādas jums ir attiecības ar Jēkaba ielas namu tagad? Dzintars Ābiķis: Esmu bijis laikam divas reizes. Vienreiz uz bibliotēku. Es gribēju vienu grāmatu paņemt. Un otrreiz, kad mūs aicināja 4. maijā. Kādas pāris reizes esmu bijis, bet speciāli līkumus nemetu. Godīgums un nekļūt iedomīgs. Kā ir ar šīm īpašībām šībrīža Latvijas politikā? Dzintars Ābiķis: Brīžiem izskatās, ka ne vienmēr tā īsti ir ar ieklausīšanos viedoklī. Tad, kad es biju deputāts, es caurmērā divas reizes mēnesī rīkoju deputātu pieņemšanas novados. Tādā veidā es varēju daudz ko uzzināt, kas uz vietas notiek un ko cilvēki domā. Šobrīd es zinu, ka ir deputāti ļoti aktīvi sociālajos tīklos, bet arī es savā Līgatnē un daudz kur citur Latvijā, runājot ar cilvēkiem, neesmu pamanījis, ka deputāti būtu bieži viesi novados un tā turētu pulsu uz rokas. Bet, protams, arī tādi noteikti ir Saeimā, jo es jau visur neesmu klāt un visu nezinu. Jūs jau minējāt, ka šis ir sociālo tīklu un interneta laiks, un par to mēs arī runājām ar Jāni Lagzdiņu. Ka šobrīd nav tik daudz svarīgas idejas un darbi, kā tas troksnis, kuru tu radi internetā, lai tevi pamana no Saeimas tribīnes. Dzintars Ābiķis: Kādreiz cilvēki ieguva informāciju ar masu mediju starpniecību, un tomēr žurnālisti bija pārsvarā atbildīgi cilvēki. Tagad Latvijā ir desmitiem tūkstošu un pat vēl vairāk mediju, jo katrs var būt medijs un tagad jau – un nākotnē noteikti vēl stipri vairāk – kļūs vēl trakāk, ka medijs ir arī mākslīgais intelekts, ka ir iespējams parādīt cilvēku, kurš atbilst viņa īstenajam veidolam, ielikt viņa mutē ar viņa runas izteiksmi kādus vārdus un sludināt absolūti nepieņemamas lietas. Šajā gadījumā es gribēju aicināt, ja kāds mani klausās, tomēr ieklausīties medijos un, pirmkārt, sabiedriskajos medijos. Kad jūs bijāt deputāts, arī jau bija internets un sākās sociālie mediji. Dzintars Ābiķis: Tas jau bija sākums. Kā jūs redzat, kā visi šie tīkli ir izmainījuši politiku, politiķus un viņu saiti ar vēlētājiem? Dzintars Ābiķis: Pie tām trīs īpašībām, ko jūs sākumā minējāt, ko es kādreiz esmu teicis, kam būtu jāpiemīt deputātam, ir vēl viena ļoti būtiska īpašība – ir jābūt drosmei. Jo kāds gudrs cilvēks ir teicis, ja nemaldos, apmēram tā – ja tu mantu esi zaudējis, neko tu neesi zaudējis, sāc atkal apdomāties un mantu no jauna krāt. Ja tu godu esi zaudējis, tad daudz esi zaudējis, bet, ja tu drosmi esi zaudējis, tad tu visu esi zaudējis, labāk, ja nebūtu piedzimis. Kādā ziņā jūs domājat šo drosmi?  Dzintars Ābiķis: Deputāti baidās pieņemt nepopulārus lēmumus. Lēmumus, kas ir ļoti vajadzīgi, bet kas varbūt ir nepopulāri, jo viņi zina, ka sociālos tīklos dabūs simtkārt, tūkstoškārt pa galvu. Un tas, protams, ir slikti. Un tas bailīgums ir sevī jāpārvar. Es varu vienu piemēru pateikt. Esmu runājis ar praktiski visiem šobrīd nozīmīgākajiem politiķiem par vienu tēmu. Mēs zinām, ka Rīgas iedzīvotāju skaits strauji sarūk un sarūk uz tā rēķina, ka ļoti daudzi, it īpaši latvieši, pārceļas uz Pierīgu, jo neviens īsti vairs negrib dzīvot Pļavniekos un Ķengaragā. Jūs pats, man liekas, esat no Ķengaraga. Un tā atmosfēra tur varbūt nav tā pati pievilcīgākā. It īpaši latvietis grib savu stūrīti, savu māju, un desmitiem tūkstošu jau ir pārcēlušies ārpus Rīgas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nākamajās pašvaldību vēlēšanās, kad turpināsies tā svārsta politika – vai nu vinnēs tie, kas skatās uz Maskavu, vai tie, kas uz rietumiem – šīs ārpus Rīgas esošo balsis var būt izšķirīgas. Un Rīgā, tāpat kā Viļņā, kur citu iemeslu dēļ ir aktuāli nepieciešama teritoriālā reforma. Mārupe ir kā gabaliņš izkosts no Rīgas, ja paskatās kartē. Vecāķi ir piecreiz tālāk no Rīgas centra nekā Mārupe. Trīsreiz tālāk no Rīgas centra ir Bolderāja. Skaidrs, ka būtu ļoti vēlams, lai Rīgas vēlēšanās varētu balsot arī tie, kas ir pārcēlušies, kas strādā Rīgā, tie latvieši. Pirmkārt, latvieši, es domāju. Lai arī nākamā dome būtu latviska – tas šajos krīzes gados ir ārkārtīgi nozīmīgi, ārkārtīgi svarīgi. Un ko jums atbild šī brīža politiķi? Dzintars Ābiķis: Viņi saka – jā, bet viņi zina, ka tas būs nepopulāri. Ka mārupieši brēks kā traki. Ka tie, kas dzīvo otrā pusē Juglas ielai uz Ulbrokas pusi, kas šobrīd ir Stopiņu pagasts, kuru arī būtu jāpievieno Rīgai, ka arī viņi bļaus kā traki. Viļņa to izdarīja ekonomisku apsvērumu dēļ, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc Viļņa kļuva lielāka par Rīgu un kāpēc varbūt tās ekonomika labāk attīstās. (..) Kā jūs redzat, kāda varētu būt nākamā Saeima? Dzintars Ābiķis: Nākamā Saeima varētu būt ļoti dažāda. Un vēl var būt visādi pavērsieni, jo ļoti daudz kas ir atkarīgs arī no starptautiskās situācijas šobrīd. Vissliktākais, manuprāt, ir tas…  Es nezinu, vai jūs esat redzējis Rolanda Kalniņa padomju okupācijas laikā aizliegto filmu "Četri balti krekli", kur bija runa par to, ka tos kreklus var mainīt, bet ar to sirdsapziņu jau tā ir, kā ir. Nevar mainīt sirdsapziņu, tāpat kā četrus baltus kreklus. Pēdējā laika notikumi, kad Zemnieku savienība pēkšņi kaut kāda politiska izdevīguma dēļ mainīja krasi savu politisko uzstādījumu vienā jautājumā, kas tiek ārprātīgi diskutēts pēdējā laikā. Ka pēkšņi viņi mainīja savu uzstādījumu, mainīja savus uzskatus, Manuprāt, viņi galīgi izgāzās. Tā nedrīkst darīt. Par ko jums ir satraukums, domājot, kāds varētu būt vēlēšanu iznākums? Dzintars Ābiķis: Satraukums šobrīd man lielāks ir, domājot kopsakarībās par situāciju visā pasaulē. It īpaši par situāciju, kas saistās ar Ukrainu, ar Trampa politiku. Mēs esam ļoti mazi uz tās politiskās skatuves. Un mums, pieņemot jebkuru lēmumu, - arī Stambulas konvencijas sakarībā pēdējo lēmumu - vienmēr ir jāpatur prātā, ka mēs bez saviem sabiedrotajiem uz pasaules kartes neesam nekas. Mums ir jābūt ciešā sazobē ar saviem tuvākajiem domubiedriem. Ar to ir jārēķinās. Es ļoti ceru, ka nākamā Saeima būs uz rietumiem orientēta un ka populisti netiks pie varas un tie, kas skatās uz Maskavu. Daudz mums ir tādu, kas skatās uz Maskavu? Dzintars Ābiķis: Pietiekoši. Katrā ziņā vairāk nekā jebkurā citā Eiropas Savienības valstī, jo tas izriet no mūsu katastrofālās okupācijas sekām. Es esmu bijis pilnīgi visās Eiropas valstīs, izceļojies ar mazu mugursomu plecos gan vienatnē, gan kopā ar dzīvesbiedri, gan ar mazbērniem. Krustām šķērsām. Tik ārprātīgi sabojāta, es nebaidos teikt vārdu - sačakarēta zeme, kāda ir Latvija, gan kaut vai tīri vizuāli, gan arī mentāli, nav otras tādas valsts Eiropā. Nav. Tāpēc mums ir jābūt ārkārtīgi gudriem un stipriem. Jācenšas būt stipriem.

Tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šodien nav pamanāms, ir ļoti, ļoti slikti – uzskata bijušais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs. Kā pirms apstiprināšanas gāja atrādīties Šķēlem un Lembergam, kāpēc prognozē netīru pirmsvēlēšanu kampaņu, arī par tēvu – augstu partijas funkcionāru un latviešu valodu – saruna ar Alekseju Loskutovu Laikmeta krustpunktā. "Mēs vēlamies, lai mums būtu noķerta liela zivs." Šos vārdus reiz, stājoties amatā, teica raidījuma viesis. Vismaz publiski nav zināms, ka viņš būtu kaislīgs makšķernieks, bet ar lielām zivīm tolaik bija domāti augsta līmeņa korupcijas noziegumi. Aleksejs Loskutovs 2004. gadā kļuva par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju. Tas bija laiks, kad korupcijas apkarotāji vairāk cīnījās savā starpā, nevis ar valsts apzadzējiem. Esot amatā, viņš Latvijas politiskajos dzirnakmeņiem tika malts pamatīgi. Apstiprināšanas brīdī „Jaunais laiks” no Saeimas tribīnes viņu sauca par Tautas partijas ielikteni, bet no amata viņu gāza tieši Tautas partijas Kalvīša valdība, un „Jaunais laiks” Alekseju Loskutovu aizstāvēja. Viņš bija sava amata priekšteces Jutas Strīķes kritiķis, bet vēlāk abi kļuva par sabiedrotajiem. Aleksejs Loskutovs par korupciju Latvijā un mūsu „lielajām zivīm” zina daudz. Arī pats nokļuva lielajā politikā, bet viņa pamatdarbs vienmēr ir bijis akadēmisks, kā tiesību doktoram mācot studentus. Aleksejam Loskutovam vienmēr tiek atgādināta arī viņa ģimenes pagātne – vecāki Latvijā ieceļojuši no Krievijas. Tēvs Genādijs bija augstā amatā okupētās Latvijas Komunistiskās partijas virsotnē. Laikā, kad jūs vadījāt KNAB, par biroju mediji ziņoja gluži vai katru dienu, vismaz reizi nedēļā bija kāds stāsts. Šobrīd labi, ja reizi mēnesī mēs izdzirdam KNAB vārdu. Tas ir labi vai tas ir slikti? Aleksejs Loskutovs: Biroja publicitāte manā laikā, bija pilnīgi apzināta mana nostāja, ja par korupciju nerunā, par to aizmirst. Ja aizmirst, tad viss notiek pa vecam. Mūsu mērķis bija par korupciju atgādināt gandrīz burtiski ik dienu. Pie tam biroja kā samērā jaunas iestādes publicitāte bija arī viens no pastāvēšanas balstiem. Ja mēs būtu nemanāmi, nedzirdami un sabiedrībai nebūtu par mums nekāda priekšstata, tad politiķiem, kam birojs bija neērts, būtu daudz vieglāk no tā tikt vaļā - likvidēt iestādi, reorganizēt, pievienot citai. Mērķis bija parādīt, ka KNAB ir nepieciešams, KNAB strādā, dod rezultātu visdažādāko – vai nu apkarošanā vai strādājot pie likumu pilnveides. Un tāpēc viennozīmīgi – tas, ka šobrīd KNAB gandrīz nav pamanāms, ir ļoti slikti, jo tas būtiski samazina sabiedrības pārliecību, ka cīņa ar korupciju Latvijā notiek iepriekšējā līmenī, vai, es baidos teikt,  sabiedrība var šaubīties vai cīņa pret korupciju vispār pastāv? Varbūt visas lielās zivis ir noķertas? KNAB vairs nav ko darīt? Aleksejs Loskutovs: Nu nav tas dīķis, kur var visas zivis izķert. KNAB strādā, skaidri zinu, ka strādā un dara visu, lai ķertu arī lielas zivis, bet attieksme pret publicitāti, sabiedrības uzrunāšanu man liekas dīvaina. Kā var iestāde, kurai ikdienas darbā sabiedrības atbalsts ir ārkārtīgi nepieciešams, vairīties no sabiedrības vispār? Ik pa brīdim, ja arī parādās KNAB vārds, tad tas ir saistībā ar ziņām, kur ir teikts - KNAB nekonstatēja, KNAB neatrada pamatu. Šādā kontekstā. Aleksejs Loskutovs: Šeit ļoti svarīgi KNAB kā iestādei ieņemt proaktīvu pozīciju. Proti, negaidīt, ka žurnālisti uzies, ka KNAB neko nav konstatējis, bet varbūt publiski iet un skaidrot, kāpēc konkrētajā gadījumā nav izdevies panākt, piemēram, lietas nodošanu tiesai. Tas atkal pieder pie tās nespējas runāt ar sabiedrību, runāt ar medijiem. KNAB kļuvis mazāk redzams. Vai, jūsuprāt, tā ir šobrīd iestādes vadības stratēģija vai paša iestādes vadītāja loma?  Aleksejs Loskutovs: Grūti pateikt. Sākotnēji domāju, ka varbūt tas ir saistīts ar to, ka Straumes kungs ir nācis no specdienestiem, kas parasti cenšas būt ēnā. Bet tagad man ir sajūta, ka vienkārši nav pienācīgi novērtēta atklātības un sabiedrības uzrunāšanas nozīme. Savulaik KNAB kritizēja varbūt pat par pārāk skaļu parādīšanos publikas priekšā ar šīm skaļajām aizturēšanām. Varbūt vienkārši laiki mainījušies? Ne visam ir jābūt tik publiskam? Aleksejs Loskutovs: Es ļoti labi atceros, ka mums kaut ko tādu pārmeta. Pie tam es domāju, ka lielākoties informācija nāca drīzāk no aizturamo puses. Proti, ja notika aizturēšana Rīgas domē, es domāju, ka tur daudziem mēle vai roka niezēja padot ziņu žurnālistiem, lai pievērstu uzmanību tam, kas notiek. Skaidrs, ka KNAB nav ieinteresēts, lai aizturēšanas brīdī informācija aizietu publiski, jo tas var traucēt izmeklēšanai. Bet, ja aizturēšana notiek, runājam par valsts amatpersonām, visdrīzāk publiskā vietā - šo faktu nevar noslēpt. Kā ir mainījušies korupcijas noziegumi pēdējo 20 gadu laikā? 2004. gads, kad jūs, stājāties amatā, cilvēki norādīja, ka koruptīvie noziegumi ir saistīti ar Ceļu policiju. Bieži tika minēti arī būvatļauju izsniedzēji. Tagad neatminu, ka kāds ceļu policists vispār būtu. Viens piemērs, kā ir mainījusies korupcija. Aleksejs Loskutovs: Es domāju, ka lielā mērā mainījusies. Runājot par ceļu policiju, viennozīmīgi arī nespēju atsaukt atmiņā pēdējo gadījumu vai pēdējo skaļo gadījumu. Es domāju, ka tas saistīts ar pamatīgām reformām arī Ceļu policijā. Beigu beigās atalgojums tiesībaizsardzības iestādes strādājošiem gandrīz 20 gadu laikā ir audzis, būtiski audzis ir arī dienesta prestižs. Arī dienests kā tāds ir labāk organizēts, tai skaitā izmantojot tehniskos līdzekļus. Policijas automašīnas ir videokameras, policijas darbiniekam uz krūtīm ir videokamera. Ir daudz kas izdarīts, lai novērstu iespējamas nelikumīgas darbības no policijas darbinieku puses. Kas šobrīd ir tie aktuālākie korupcijas noziegumu veidi Latvijā? Pirms 20 gadiem bija lielais privatizācijas laiks, tagad ir Eiropas fondu laiks. Šeit ir viens risks? Aleksejs Loskutovs: Es domāju, ka tā ir viena no jomām. Plaši runājot - iepirkumi bija aktuāli un paliek aktuāli. Tāpēc ļoti labi, ka aktīvu pozīciju ieņem arī Konkurences padome, meklējot karteļus, jo tie karteļi cieši tuvojas un citreiz arī piedalās koruptīvās attiecībās. Šajā jomā diemžēl neredzu tuvākajā laikā gaišu nākotni. Pārāk liela nauda, pārāk liela brīvība. Tāpēc, kad sākas kārtējās sarunas, ka vajag vienkāršot iepirkumu procedūras un atvieglot iepirkumu likuma prasības, man ir lielas bažas. Nav pagaidām pamata to visu būtiski atvieglot. Man liekas, ka gan no valsts pārvaldes vai pašvaldību iestāžu puses, gan no uzņēmumiem, kas piedalās iepirkumos, iekšējās kontroles sistēma pamatīgi klibo.

Ar Latviju varētu būt viss kārtībā, bet jātur modrība pirmajā vietā – saka dzejnieks un rakstnieks Viktors Kalniņš jeb Viks. Kā bērnībā ar brāli Imantu Kalniņu izdeva žurnālu un kā vēlāk tapa kopīgās dziesmas, par ko atmodas gados kritizēja "Panorāmu" un par ko tagad raksta dzeja – saruna ar Viku Laikmeta krustpunktā. Šoreiz ieraksts top ārpus radio studijas, arī ārpus Rīgas. Mēs esam devušies uz Vidzemi, uz Dikļiem. Mūsu saruna šodien ar cilvēku, kurš nereti tiek raksturots, ka viņa dzīves filozofija ir pieticība un vienkāršība. Viņa dzīves filozofija ir dzīvot pēc indiāņu likumiem. Ne gluži pie indiāņa, bet pie rakstnieka, dzejnieka Viktora Kalniņa, plašāk zināma kā Vika esam ciemos. Paldies, ka uzņēmāt mūs un uzreiz piekritāt šai sarunai. Jāsaka, nebija viegli jūs sazvanīt. Zvanījām vienu dienu, Viks neceļ, zvanījām otru dienu, Viks neceļ. Izrādās, ka Viks ir vienkārši devies ārpus mājas pastaigā dabā, un ārpus mājas Viks neņem līdzi telefonu. Tas ir brīnums šajos laikos kaut kur doties bez telefona. Jaunākajai paaudzei tas vispār nav saprotams kā var būt ārpus mājas bez telefona? Viks: Kad sākās šī tā saucamā datoru ēra, digitālā ēra, es novilku sarkano līniju un pateicu, ka es šajā fenomenā nepiedalos. Bet kaut kādā mērā ar pasauli ir jākomunicē, un tāpēc man ir tikai tas "Amigo" senioru mazais aparātiņš. Gluži bez sakariem neesat. Viks: Bez sakariem nedrīkst. Kā jums te Dikļos klājas tagad? Viks: Tas ir jautājums, ko varētu varbūt runāt stundām, bet vienā vārdā - visādi. Ar šo vārdu es atbildu arī, ja kādreiz Dikļu veikalā man kāds vietējais pajautā, kā man klājas. Latviešiem ir ierasts uz ļoti daudziem jautājumiem atbildēt – normāli. Kā patika koncerts? Normāli. Kā izrāde – normāli, kā iet pa dzīvi – normāli. Viks: Tā ir skolēnu leksika. Es zinu, es pazīstu to. Mūsu saruna notiek valsts svētku mēnesī, laikā starp Lāčplēša dienu un 18. novembri. Šis gads jums ir īpašs, ka valsts novērtēja jūsu darbu, pasniedzot valsts augstāko apbalvojumu. Viks tagad ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Kā jūs jutāties pilī, saņemot atzinību un uzzinot, ka šāda atzinība jums ir? Ko jūs par visu šo ordeņu lietu sakiet? Viks: Ja godīgi, es varētu atkārtot tieši tos vārdus, ko es teicu, saņemot šo atzinības zīmi. Ka atzinības lauvas tiesa manā skatījumā pienākas maniem vecākiem, manai mātei un tēvam. Es skaidri zinu, ka ar tām sirds un gara kvalitātēm, kādas piemita viņiem, Latviju var uzbūvēt, vismaz sākt būvēt tuksneša pat vidū. Kā jūs raugāties uz to, kas šobrīd notiek Latvijā? Jums ir iespēja palūkoties no malas. Skats no Dikļiem uz Latviju, kāds tas ir?  No Latvijas vidus jūsu skats. Viks: Ar Latviju varētu būt viss kārtībā jeb kā skolas bērni saka – normāli, ja nebūtu daži faktori, kas liek būt uzmanīgiem, piesardzīgiem un turēt modrību pirmajā vietā. Te der atcerēties vārdus, kas ir ierakstīti ASV ģerbonī. Oriģinālā tie skan: "Vigilance is the price of liberty". Brīvības cena ir modrība. Bet tas jau attiecas ne tikai uz Latviju.  Šodienas pasaulē, vērtējot situāciju tieši visā pasaulē un Latvija nevar būt atrauta no visas pasaules, ir jāapzinās, cik ļoti svarīgs ir šī formula. Modrība kaut kad tika pabīdīta malā, cerot, ka pasaulē viss nokārtosies vairāk vai mazāk pats no sevis. Tā nenotika, kā zināms. Par ko mums šodien ir jābūt modriem? Viks: Par to, kas pasaulē notiek. Un es domāju, ka globāli liela daļa planētas iedzīvotāju vēl nesaprot, kādi procesi notiek pasaulē. Vai tad nav skaidrs, ka pirms sākās vai apmēram tanī laikā, kad sākās Krievijas agresija Ukrainā, bija izveidojusies diktatūru alianse. Mēs zinām, kas ir šīs diktatūras. Un kāpēc ar zināmu pārliecību kara aizsācējs varēja uzsākt savas darbības. (..) Zinot, kāds kaimiņš mums ir blakus, cik droši jūs raugāties uz mūsu valsti, uz mūsu drošību? Viks: Ja civilizētā pasaule apzināsies pilnā mērā šo situāciju, kāda pasaulē tagad izveidojusies, un rīkosies attiecīgi… Nav jau tā, ka šo grupējumu, kas vada Kremli, nav jau tā, ka to nevar pieveikt. Es arī klausos un skatos pārraides, tās pašas informatīvās pārraides, kas ir Latvijas televīzijā. Speciālistus, kas analizē un vērtē procesus. Un arī viņu aplēsēs ir šī pozitīvā versija, ka var tikt galā, bet tad tiešām visiem ir jābūt vienotiem un jāliek lietā visus nepieciešamos resursus. Bet izdarīt to var. Būs zaudējumi. Būs lieli zaudējumi. Bet izglābt civilizāciju vēl var. Nav jau tā, ka tikai Kremļa kauslim ir visi iespējamie ieroči. Vik, ko šis karš, šī Krievijas agresija ir parādījusi un kādu parādījusi Latvijas sabiedrību? Ko šis karš atklāj par mums? Viks: Tagadējā Latvijas sabiedrība ne tuvu nav ideāla.. Tieši tajā ziņā, tieši morālajā. Nav viengabalainības. Nav jau arī ko brīnīties, jo inkorporējot Latviju un visu Baltiju PSRS sastāvā Kremlim bija programma laika gaitā rusificēt visas savas kolonijas, kas oficiāli saucās par republikām, par savienotajām republikām. Būtībā, kā parādīja Gata Krūmiņa analīze, kuru viņš reiz kādā televīzijas pārraidē minēja, ka ik gadu no visām savienotajām republikām Maskava ievāca piekto daļu no IKP. Es gribēju palikt pie tā, ka jūs teicāt, ka Latvijas sabiedrībā nav vienotības, nav viengabalainības. Kas ir tas, kas mūs šķeļ? Kas ir tie strīdi, kas mūs sarausta mūsu Latvijas sabiedrību? Šobrīd daudz runā par Stambulas konvenciju. Viks: Mani izbrīna. Nezinu, kāpēc cilvēki nesaprot elementāras lietas. To pašu Stambulas konvenciju. Vai tiešām tur pamatā visam ir tas LGBT? Un ja ir, tad ir jautājums – vai tad nav zināms, ka novirzes no tā saucamās normas, ka tās ir radušās vienmēr un visos laikos. Tie, kas ir mācījušies par sengrieķu kultūru, ļoti labi zina, ka bija tāda Lesbas sala. Un kāpēc šo minoritāti, kas ir sieviešu dzimumā, ka šo minoritāti rada pretējā dzimuma hormonu pārsvars organismā. Tas ir vienmēr bijis pasaulē. Protams, es pieņemu, ka ne visi ir lasījuši 1912. gadā Pēterburgā izdota krievu profesora Sazonova, šķiet, ir uzvārds viņam, darbu, kas saucās "Lunnije ļjudi" (Mēnesnīcas ļaudis), kur viņš zinātniski pierāda, ka šis sektors dzimumā gan sievietēs, gan vīriešos rodas no pretējā dzimuma hromosomu pārsvara. Bet tas, ko es jūsos saklausu, ka, piemēram, šis stāsts, ar ko pēdējos mēnešos ir liela ņemšanās,nav tas, kas, kas būtu jāliek mums šobrīd sabiedrības dienaskārtībā kā prioritāte? Viks: Protams, bet kādam tas ir izdevīgi. Mēs jau redzam pēc balsojumiem, kas izmanto šo nevienprātību sabiedrībā un kas uzkurina vēl. Par ko mums šobrīd būtu daudz svarīgāk runāt un kam būtu daudz lielāka uzmanība jāpievērš? Viks: Mēs zinām, ka Latvijā ir milzīgs, kā lai pasaka - krievvalodīgo skaits. Bet tas jau speciāli bija radīts un tas speciāli tika radīts tieši PSRS laikā valdošās Kremļa politikas rezultātā. Ar to domu, ko es jau minēju – laika gaitā visu teritoriju rusificēt. Pie tā tika strādāts. Un kad sākās atmoda un tika celti gaismā statistikas dati, ka ar katru gadu arvien vairāk arvien vairāk Latvijas tipogrāfijām bija jādrukā krievu valodā darbus, tas viss uz to veda, un tas bija viens no tiem punktiem, ko Atmoda izcēla. Ko mums darīt ar šo pagātni? Viks: Būtu ļoti labi, ja varētu mehāniski savākt šos cilvēkus un tāpat kā mehāniski viņi tika iepludināti Latvijā, tāpat viņus aiztransportēt atpakaļ. Bet to neviens nedarīs. Bet es arī pazīstu dažus krievu cilvēkus personiski no jaunās paaudzes. Jā, viņu vecāki varbūt šeit iebrauca vai tika ievesti, bet es zinu virkni jaunās paaudzes krievu, kuriem ir izcila latviešu valoda, kuri beiguši skolu latviešu valodā un kuri ir lieli Latvijas patrioti. Visus vienā maisā nevar bāzt. Viks: Es arī nebāžu visus vienā maisā. Savā laikā man nācās dienēt krievu armijā. Tie bija interesanti gadi. Tā bija 60. gadu pirmajā pusē. Tā bija Kubas krīze, kad līdz globālam kodolkaram bija pāris soļu. Ja Kenedijs nebūtu stingri pateicis savu pozīciju, tad tas arī aizietu.  Būdams trīs gadus krievu armijā, es biju kontaktā ar pietiekami daudziem krieviem, lai varētu izdarīt secinājumus par šo par šo nāciju. Tur ir tāpat visādi. Viņiem ir labs sakāmais – "v každoi semje po urodu" (katrā ģimenē ir pa kroplim). Protams, procentuāli katrā tautā šis skaitlis ir citādāks. Vai šo sakāmvārdu arī uz latviešiem var attiecināt? Viks: Var. Es tikai neņemos procentuāli neko teikt, jo nav statistikas. Ar to ir jārēķinās, bet mest plinti krūmos tāpēc vien, ka ir šī situācija, nedrīkst. Katrai mūsu nācijas dzīvībai, katrai, ir jādara viss maksimālais, ko iespējams šīs dzīvības ietvaros paveikt. Nelolojot nekādas ilūzijas.

Pilnīga nekaunība – tā par Krievijas centieniem atgriezties olimpiādē saka bobsleja leģenda Zintis Ekmanis. Starts viņam joprojām šad tad sapņos rādās, bet sirdī rūgtums, ka valstī sports palicis pabērna lomā. Par uzvarām un kritieniem sportā un dzīvē saruna ar Zinti Ekmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesi savulaik plaši zināmais sporta skolotājs Aleksandrs Pētersons ir raksturojis šādiem vārdiem. „Ar Zinti iepazinos 1971. gadā, kad viņš sāka mācīties Saulkrastu vidusskolas 9. klasē. Atnāca Zintis, neliela auguma puisis, tieviņš, taču viņa iekšējo apņēmību un mērķtiecību izjutu gan nodarbību laikā, gan mācībās. Par bobsleju toreiz neviens nesapņoja. Taču, kad pienāca atlases brīdis, Zintis trāpīja desmitniekā. To apliecina arī viņa starts Olimpiskajās spēlēs.” Šāds citāts no laikraksta „Sports” 1984. gadā. Tieši šis gads Zintim Ekmanim ir īpašs. 1984. gadā Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs Zintis Ekmanis ieguva bronzas medaļu divnieku ekipāžu sacensībās. Neatlaidība, gribasspēks, drosme – šādi Zintis tolaik raksturo arī citi treneri. Neatlaidība palīdzējusi sasniegt augstas bobsleja virāžu virsotnes, bet drosme teikt, ko domā, prasījusi arī sāpīgus kritienus. Kad jūs pats pēdējo reizi ar bobu pa trasi nobraucāt? Zintis Ekmanis: Es nobraucu kādus astoņus gadus atpakaļ laikam. Bet man tur bija neērti sēdēt, man bija gūžas operācija un bija bail tālāk traumēt to. Tāpēc es neesmu vairāk braucis, bet braukt man gribas arī šodien. Kad es atradīšu ērtu sēdekli, tad es braukšu noteikti. Tagad, aizverot acis, jums joprojām ir priekšā tās virāžas daudzās, kas ir karjeras laikā iebrauktie pagriezieni, starts?  Zintis Ekmanis: Šad tad arī sapņos tas rādās. Piedošanu es pēdējoreiz braucu 2022. gadā. Jā, es braucu kopā ar tā saucamām 90. gadu zvaigznēm Kēnigszē trasē (Vācijā).  Visus pagriezienus paņēmāt? Zintis Ekmanis: Protams. Es braucu ar 1934.gada bobu. Mums tie noteikumi bija tādi, ka divi braucieni - tās kamanas visiem bija dažādas, divi braucieni, kurš tuvāk abus braucienus vienu otram nobrauks. Es esmu nobraucis vienas simtdaļas attālumā abus braucienus. Un es vinnēju, bet es tos vinnēju 2019. gadā. Tā bija vēl iepriekš. Bobslejs, bobs tas ir ātrums, tās ir virāžas un gadās arī kritieni. Jums ir prātā tas jūsu sāpīgākais kritiens vai trakākais? Zintis Ekmanis: Man viens no trakajiem kritieniem bija nākošajā olimpiskajā trasē Cortina d'Ampeco. Kad man Upatnieks lika izmēģināt jaunas kamanas ar kaut kādu citu konstrukciju un tās kamanas...  Protams, atbilde nē, neeksistē. Tās kamanas brauciena vidū salūza, un tas bija diezgan smags kritiens. Iedomājieties, ka nākamā virāža ir kādus 7-8 metrus augsta. Un mēs izsitam kaut kādu 10 centimetru biezu baļķi tur virs jumtiņa. Tie puiši, kas sēdēja, Šnepsts un Poikāns ļoti satraumējās. Protams, steigā nekas nebija pabeigts līdz galam nebija, nebija rokturu, pie kā turēties. Visi sabrāza muguras, kaklu, sasitāmies smagi. Bobslejs var teikt, faktiski ir bijusi visa jūsu dzīve gan kā sportistam karjeras laikā, gan arī vēlākos gados organizējot bobsleja saimniecisko dzīvi. Cik tuvu vai tālu tagad jums ir bobslejs? Zintis Ekmanis: Es esmu dzīves vērotājs. Mēs ar vadību runājam, arī piezvana šad tad, uzprasa. Pēdējais bija, arī es palīdzēju viņiem. Es vēl pazīstu visus tos ārzemju vadoņus, tad arī daudzus apzvanīju. Bija problēmas un bija bažas, ka krievus atkal pielaidīs klāt pie mačiem, tad nācās tur arī piestrādāt. Īpaši nācās iepriekš 2022. gadā, kad mēs Lozannā, kā mēs sitāmies. Un tur bija tā - vai nu vai, nācās aizkulisēs baigi piestrādāt. Mēs jau runas teicām tur spēcīgas. Bet par Latvijas bobsleja virtuvi. Man tāds paviršs vērojums no malas, lasot presi liekas, ka latviski sakot - tā, kā kasās mūsu bobslejā, pat netālu esošajā Saeimā nav tādu strīdu un intrigu. Zintis Ekmanis: Nu, nu, nu… Bet ar ko tas saistīts? Kāpēc ir tāda ņemšanās pēdējos gados? Zintis Ekmanis: Visiem gribas uzvarēt. Nē, es atceros, ka mēs kādreiz spēlējām sporta spēles iesildoties, tur arī vienmēr ar kašķiem beidzās, jo visi grib vinnēt. Bet trakākais jau tas - ir labi, kontakta spēles vairāk nespēlēs, spēlēs volejbolu, bet pamanījās jau "izmest pūku" arī volejbolā. (..) Jums daudzus gadus bija, protams, cieša sadarbība ar Krievijas sportistiem. Viņi arī brauca pie mums Siguldā trenēties daudzus gadus, kopā startos. Ir vēl kaut kādi kontakti saglabājušies, saites? Zintis Ekmanis: Es visas saites nogriezu. Tur viens bijušais no Pēterburgas tik uzstājīgi zvana, zvana. Es viņam pateicu: Klausies, kamēr tu, draugs, Pēterpili neieņemsi, vari nezvanīt, tikmēr vari nezvanīt. Nav kontaktu. Ar labiem paziņām tiešām ir nogriezti kontakti. Nu kā krievi parasti saka - nu tas nav tik viennozīmīgi, vai ne? Tas nav tik viennozīmīgi… Ej tu ratā! (..) Viņi tak visi ir armijā pie tam. Mēs jau cīnījāmies par to, lai krievus nepielaiž, ukraiņi arī piegādāja materiālus. Tur tak ir armijas oficieri. Ir arī pasekots ir viņu "Facebook" ierakstiem. Tur arī var pateikt, kāds ir viņu noskaņojums. Kontakti ir nogriezti. Pat krievu filmas es nevaru noskatīties. Nē, nevar. Arī krievu roku. Kas bija, tur bija daža laba ārija.  Neklausos tādas vairāk. Viss. Nezinu. Būs jāpaiet laikam, milzīgam, lai... Protams, ar kaimiņiem it kā vajadzētu sadzīvot normāli, bet tas ir kaut kas drausmīgs, tas ir kaut kas drausmīgs. 21. gadsimtā, kad ir visādas ekonomiskās sviras, var vienoties, tomēr var kaut kā vienoties. Nē, ir jāiet slepkavot cilvēkus. Tas ir kaut kas... Es goda vārds, es neticēju. Es neticēju, ka tā tas. Es negribu viņu nosaukt vārdā, bet ka ir tik aprobežots. Ārprāts! Ārprāts! Bet jūs arī palūkojat, kā krievi cīnās, viņi ļoti grib atpakaļ starptautiskajā sportā, grib atpakaļ olimpiādē. Zintis Ekmanis: Nekaunība, pilnīga nekaunība. Tas ir sviests. Un olimpiskā starptautiskā [komiteja] arī jau rāda šādas tādas lojalitātes pazīmes. Papētiet krievu sportistu ierakstus. Un ka paralimpiešiem laida spēlēt. Iespējams, starp paralimpiešiem būs tādi, kas ir nogalinājuši Ukrainā cilvēkus. Viņš ir kļuvis par invalīdu. Ārprāts, ārprāts!

Tikai divi vārdi – Runā Rīga – bet tie bija mani pirmie vārdi ēterā un īpaši saviļņojoši bija tos teikt arī pirmajā pārraidē pēc augusta puča – atzīstas Latvijas Radio balss, Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. Par aso mēli skolas gados un vienīgo, bet liktenīgo kinolomu filmā "Puika", uzsaukumu lasīšanu padomju gados un savas dzīves vīriešiem – saruna ar Māru Eglīti Laikmeta krustpunktā. Laikmeta krustpunktā skan Latvijas Radio īpašā dienā – dzimšanas dienā. Tieši šodien, 1. novembrī, radio ētera mūžs Latvijā ir pārkāpis simto gadu slieksni. Latvijas Radio raidījis dažādos mūsu valsts laikmeta griežos. Radiofons ir pieredzējis Latvijas brīvvalsti un Ulmaņa laikus. Latvijas Radio pieredzēja Latvijas okupācijas dienu un padomju cenzūras gadus. Latvijas Radio bija svarīgs Atmodas vēstnesis. Kā mazs bērns atceros, ka 80. gadu beigās ar mazu radio aparātu ļaudis pat gāja pa Rīgas ielām, lai uzzinātu jaunumus, lai sekotu brīvības atgūšanas norisēm. Un arī, protams, augusta puča un barikāžu laikā. Tolaik radio mēģināja arī apklusināt, bet Latvijas Radio turpināja skanēt un skan joprojām. Simts gadu laikā Latvijas Radio ir kļuvis par Latvijas laikmeta dokumentētāju, mūsu kultūras vērtību glabātāju un ik dienas arvien uzticamu skaņu draugu tūkstošiem klausītāju. Ar producenti ilgi domājām, kuru radio cilvēku uzaicināt uz raidījumu šajā īpašajā jubilejas dienā. Izvēle, protams, liela. Par patiesiem radio cilvēkiem var saukt tik daudzus gan pieredzējušos, gan jaunos kolēģus. Bet mūsu izvēle ir Māra Eglīte. Ja viņa ir radio mājā, tad Māras balsi var dzirdēt jau pie Doma baznīcas. Viņas mūža darbs ir Latvijas Radio. Viņa ir viena no izcilākajām Latvijas Radio balsīm, un viņa arvien tur rūpi par lielu radiomājas vērtību – Radioteātri. Māra, 45 gadi šogad aprit Tev arī kopā ar Latvijas Radio. Drīz jau zelta kāzas. Māra Eglīte: Man ar vīru pēc diviem gadiem zelta kāzas. Nu tad ar radio tāpat. Droši vien padomju laikos šādās intervijās vaicātu – kas ir jūsu stiprās laulības pamatā, ar Latvijas Radio, es domāju. Māra Eglīte: Es domāju, ka stiprās laulības pamatā ir tas, ka man šeit ļoti patīk. Un nebija tā, ka es pati te nācu, bet mani savulaik uzrunāja. Tas bija Viktors Zvaigzne, kurš mani uzrunāja. Es vadīju ļoti daudz pasākumus un vienā pasākumā – es nezinu, kas tas bija par žurnālistu, viņš teica: Jums vajadzētu strādāt par diktori radio. Es teicu – jā, es labprāt, tikai kurš mani ņems tā uzreiz? Likteņa sakritība, ka sākumā es nācu kā aizvietotāja. Tad man piedzima dēliņš 1983. gadā, pēc tam, piedaloties kopējā konkursā, es jau kļuvu pilntiesīga radio diktore. Kādas ir tavas pirmās radio atmiņas? Tev bērnībā mājās bija radio, bija kādi raidījumi, kurus klausījies? Māra Eglīte: Jā, es atceros, es mācījos. Es dzīvoju Kandavā, un mums bija tāds bleķa radio. Es nezinu, bija tāds metālisks karkass. Un ko es no visa tā atceros? Tas bija tad, kad bija "Skroderdienas", jo viņas gan aizliedza, pēc tam sauca "Skroderdienas" par “pelšenēm”, neatceros vairs, bet - "Māras Silenieces dienasgrāmata". Nu kad tas ieraksts gāja, tad bija mute vaļā, un es nezinu, kas… Tas bija tas, kuru Antra Liedskalniņa ierunāja? Māra Eglīte: Jā. Es nezinu, cik sērijās bija, bet tas bija kaut kas tāds, likās - wow! Tādas man ir pirmās atmiņas par radio un konkrēti ar to radio aparātu, kas mums bija.  Radio, protams, ir balss. Vai arī tev kādas balsis palikušas prātā? Māra Eglīte: Nē, balsis man nav palikušas, redz, tu saki Antra Liedskalniņa. Es nez kāpēc biju iedomājusies Ligitu Dēvicu, bet izrādījās, man nav taisnība. Tā bija Antra Liedskalniņa. Jo vienkārši man tas radio likās… tas bija tik fascinējoši, ka tu vari klausīties, un viņš ir tavā mājā un…. Tu nevarēji paredzēt, ka paies gadi un tu pati būsi radio balss. Māra Eglīte: Absolūti nē, absolūti nē. Ievadā vaicāšu par radio šodien. Ir tāds pieņēmums, ka Latvijas Radio - to jau tikai veci cilvēki, pensionāri klausās. Bet es zinu arī ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kas klausās Latvijas Radio, un es redzu ļoti daudz jaunus cilvēkus, kas ir izvēlējušies strādāt šeit, Latvijas Radio.  Radio šodien - kādus tu redzi savus jaunos kolēģus, kas radio stāstu turpinās nu jau otrajā simtā? Māra Eglīte: Tu man uzdevi ļoti grūtu jautājumu. Zini, es tā nemaz nevaru atbildēt uzreiz. Jo es negribu uzreiz par vecajiem laikiem. Es gribu par radio šodien. Māra Eglīte: Redzi, es jau visu ņemu salīdzinājumā ar to, kā bija tad. Kā mēs nācām, kā mēs mācījāmies. Vai tu saproti - man bija darba audzinātāja Ausma Indriksone. Es biju pilnīgi..., es viņu dievināju, kā viņa mani pa to māju izvadāja, uz centrāli aizveda, visu parādīja, visu apstāstīja. Un pēc trim mēnešiem jau esot šeit, šajā darbā Radio namā, man atļāva stereo programmā, kur tagad mums iet pirmais kanāls, tur bija stereo programma, atļāva ieslēgt mikrofonu un pateikt divus vārdus - "Runā Rīga!". Viss un izslēgt. Tālāk jau Ausmiņa pati visu darīja. Tie bija mani pirmie vārdi ēterā, ko es izteicu. Šodien droši vien, ka tas ir daudz vienkāršāk, daudz liekas - nu tā. Es nezinu, var jau būt…. es absolūti negribu teikt, ka nē, ka nav tā cieņa un mīlestība pret radio, kāda bija un ir joprojām mums, tiem vecajiem. Bet man liekas, ka mums bija tāda lielāka pietāte.  Tad nebija ne interneta, tad nebija nekas cits, bija tikai šis radio pamatā.  Bet jaunieši ir ļoti jauki, ir interesanti skatīties, interesanti klausīties. Un tagad jau ir cits, kā saka, nav tik tā lineārā platforma, kurā raidīt, bet ir jau citas un tie podkāsti un viss. Jā, man tas liekas ļoti interesanti.

Es ceru uz Saeimas veselo saprātu - tā par izdienas pensijām baletdejotājiem saka horeogrāfs Aivars Leimanis. Kā sāka dejot un kuru sapņu lomu nepiepildīja, par bērnību kino aizkulisēs ar leģendārajiem vecākiem un uzstāšanos ārzemēs padomju gados, un kāpēc uz Aivariem viss operas teātris ēd līdaku kotletes – saruna ar Aivaru Leimani Laikmeta krustpunktā. Saruna šoreiz ar cilvēku, kura dzīvē kājas ir ne vien stabilas dzīves balsts, bet arī viņa profesionālā mūža darba svarīgākais atbalsts. Viņš ir baletdejotājs un pierādījis, ka svarīgas ir gan kājas, gan galva. Diez vai savādāk būtu Latvijas Nacionālā baleta priekšgalā jau trīs desmitgades. Viņa vecāki arī ir bijuši krietns pamats dzīvei un profesijai - aktrise Baiba Indriksone un režisors Aleksandrs Leimanis.  Vienā no savām pirmajām intervijām 80. gados tolaik jaunais baleta mākslinieks Aivars Leimanis stāsta: "Tēvs mani vienmēr vilka uz kino, māte - uz dramatisko teātri. Negribēju apbēdināt ne vienu, ne otru un izvēlējos kaut ko pa vidu - deju." Bet turpat intervijā Aivars dalās arī ar savām bērnības atmiņām. Viena - kā maziņš puika bijis ar deju ansambli "Dzintariņš" viesizrādēs Moldovā. Puikas uzlīduši kokā pēc persikiem. Saimnieks palaidis suņus. Mazais Aivars šļūcis lejā no koka un visa āda gar sāniem noberzta kā ar šrubi.  Un tad vēl stāsts: "Bērnībā man visvairāk garšoja kartupeļi ar krējumu un biezpienu. Mana mamma reiz mani aizveda uz kafejnīcu "Luna", savulaik glaunāko kafe Rīgā. Mamma prasa, ko ēdīsi, un es teicu - tikai kartupeļus ar biezpienu." Vai arvien tas ir mīļākais ēdiens pēc visa, kas ir pasaules koncertturnejās ar mūsu baletu baudīts dažādās virtuvēs? Arī to varbūt pavaicāsim Aivaram Leimanim.  Šis ir laiks, kad Latvijas Radio sagaida savu simto jubileju, un, sagaidot jūs pie radio durvīm un dodoties uz ierakstu studiju, jums arī bija interesants stāsts, jo, protams, jūsu mamma Baiba Indriksone daudz ir strādājusi arī pie Radio mikrofona. Arī jūs jau kā mazs puika šeit bijāt dramatiskajā ansamblī. Bet izrādās, ka tas jūsu ģimenes stāsts un saistība ar radio māju ir pat vēl senāks. Tas ir pirmskara stāsts, Ulmaņlaiku stāsts? Aivars Leimanis: Jā, šeit bija banka. Mans vecaistēvs ieņēma diezgan augstu ierēdņa amatu bankā, un mamma šad tad pie viņa te bija. Ir varbūt kādas bildes no tā laika palikušas, kā tolaik izskatījās. Te nebija vēl radio, te bija komercbanka. Aivars Leimanis: Tas vienīgi bija manas mātes atmiņās. Vispār man tagad ļoti daudz ko žēl, ka es esmu palaidis garām, ka es neesmu pierakstījis, jo daudz ko viņa ir stāstījusi. Tanī brīdī it kā atceries. Un pēc tam… kā tur bija? Tajās pašās "Lāmās", cik saimniecībā bija govis – 30 vai 60? Taču liela saimniecība bija, un es tagad neatceros. Tas nav būtiski. Bet ir daudz būtiskākas lietas arī, kas kaut kā diemžēl ir pagaisušas. Jo likās, ka viņa vienmēr būs blakus, bet jau pusotru gadu viņas nav. Bet ļoti garus garus gadus bija blakus. Aivars Leimanis: Jā. Kādas jūsu paša atmiņas par Radio namu, jo Radio fonotēkā atradu - pats pirmais jūsu ieraksts, kad jums bija seši gadi. Bet kā jūs atceraties 60. gadu sākumu, kad kā ļoti mazs puika ienākat radio mājā pirmoreiz. Aivars Leimanis: Ja pavisam godīgi, neatceros. Es atceros kinostudiju, kad es dublēju filmas. Es atceros televīziju, kur bija gan lugas, gan arī pārraides, gan pirmā Intervīzijas pārraide, kur mēs bijām kopā ar Mihailu Barišņikovu. Bet radio māju es tiešām kā pa miglu atceros. Bet to, ka bijāt dramatiskajā pulciņā ar citiem bērniem. Pilnīgi zudis? Aivars Leimanis: Acīmredzot, ja jau jums tā piefiksēts, tad jau laikam. (..) Un tā bija, ka tēvs, tā kā vairāk uz to kino virzīja un mamma uz teātra pusi. Aivars Leimanis: Godīgi sakot, tā man tāda atruna toreiz vairāk bija. Dejošana jau kaut kā bija ļoti iepatikusies. Tēvs gan par to īsti pat dzirdēt negribēja, bet tā bija mana izvēle. Viens no retajiem gadījumiem, kad bērns pats aiziet uz eksāmenu baleta skolā. (..) Sāksim varbūt ar aktuālo - ar jautājumu, kas skar izdienas pensijas. Cik daudz jūs iesaistāties šajās diskusijās, zinot, ka tās skar arī jūsu kolēģus baletdejotājus? Aivars Leimanis: Tas ir jau trešais piegājiens, jo pirmais bija pagājušā gadsimta beigās, kad gribēja mums atņemt izdienas pensijas, tad bija tas Viņķeles laikā un tagad atkal. Es te radio mājās pie jums uzstājies citā raidījumā arī. Mēs tiešām aizņemam no tām izdienas pensijām proporcionāli, ļoti, ļoti maza daļu kaut kādas tur nepilnus 2%. Baletdejotāju nav tie, kas grauj izdienas pensijas. Jūs arī esat šādā izdienas pensijā? Aivars Leimanis: Biju un tomēr cilvēkiem tas ir, kad aiziet pensijā, tas ir ļoti svarīgs atbalsts, jo vai nu tu pārkvalificējies kaut kad 28-30 gados un pamet profesiju. Bet, ja tu esi nostrādājis līdz beigām, tad pārkvalificēties kardināli kaut kādā citā profesijā ir ļoti grūti. Ne visi var būt pedagogi, ne visi var būt horeogrāfi, lai turpinātu kaut kur baletā vai kaut ko saistībā ar deju. Un šīs izdienas pensijas nav lielas, bet tas ir ļoti svarīgs atbalsts, lai tu vari kaut ko tālāk darīt. Lai ļaudīm ir priekšstats, par ko ir runa, tie 500 vai 1000 eiro? Aivars Leimanis: 1000 [eiro] tie noteikt nav, senāk tie bija 200-300, tagad kādi 500-600 eiro. Tas ir tāds pabalsts, lai tu varētu sākt kaut ko citu darīt, strādāt. Un es ļoti ceru uz Saeimas veselo saprātu, ka tomēr baletam šīs pensijas saglabās.  

Pirms 20 gadiem mūsu politiķiem bija vairāk kompetences, pieredzes un harizmas, saka uzņēmējs, bijušais politiķis Aigars Štokenbergs. Par izmeklētāja darbu un pirmo nopelnīto miljonu, par mērķiem politikā un tautas sapulci pirms Vecrīgas grautiņiem, arī kāpēc bērnībā pameta daiļlēkšanu – saruna ar Aigaru Štokenbergu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis pēc aiziešanas no aktīvās politikas teica šādus vārdus: "Es neprotu runāt skaļi, un mans džemperis ir pārāk dārgs, lai manas sociāli liberālās idejas būtu ticamas. Galu galā ilga nepārtraukta darbošanās politikā noved pie profesionāla kretīnisma un nespējas adaptēties dzīvei ārpus politikas." Veselībai, īpaši garīgajai, dzīve pēc politikas noteikti ir nākusi par labu. Uzņēmējam Aigaram Štokenbergam starp sava laika politiķiem patiesi nebija tā skaļākā balss, bet viņa politiskajā biogrāfijā ir pat četri ministru amati. Tiesa, ne vienā ministra krēslā neizdevās nosēdēt pat gadu. 2009. gadā Aigars Štokenbergs aicina ļaudis uz tautas sapulci pret Godmaņa valdības politiku. Tā noslēdzas ar Vecrīgas grautiņiem.  Interesanti dzīves līkloči un pieredzētais mūsu viesim ir arī pirms ienākšanas politikā, un pati pirmā publikācija presē par Aigaru Štokenbergu ir tālajā 1968. gadā. Aigaram tad ir pieci gadi, un laikraksts "Sports" ziņo, ka mazais Aigars Daugavas stadionā uzvarējis sacensībās, kur pa līdzsvara baļķi bija jāsoļo ar karotē ieliktu tenisa bumbiņu.  Kā ir izdevies dzīves garumā noturēties uz līdzsvara baļķa un vai ir bijuši arī smagi kritieni? Arī par to saruna ar Aigaru Štokenbergu. Šodienas politika patiesi pieprasa skaļu balsi, lai būtu pamanīts. Skaļā balsī ir jābūt gan runājot no Saeimas tribīnes, gan esot sociālajos tīklos. Man liekas, šodienas politikā būtu grūti jūs sadzirdēt. Aigars Štokenbergs: Jā, es to skaidri apzinos, jo, pirmkārt, man nepatīk sociālie tīkli. Es neesmu nevienā no tiem. Un tā balss jau man skaļāka nav kļuvusi. Es domāju, ka cilvēki spēj ieklausīties, ja viņiem kaut ko stāsta un tāpēc jau nevajag kliegt. Bet kāpēc tagad ir tas skaļums tik liels? Aigars Štokenbergs: Man liekas, ka ir vairāk tukšuma vienkārši. Ja cilvēkiem nav īsti pietiekamas izglītības, lai strādātu tautsaimniecībā un arī jurisprudencē, tad viņi ir spiesti to aizstāt ar kaut kādu ārēju košumu. Pēc jūsu pieredzētā politikā - vai šodien Latvijas politikā ir kas tāds, kas jūs vēl spēj pārsteigt, izbrīnīt? Aigars Štokenbergs: Nu tas pēdējais gājiens ar Stambulas konvenciju, tā nebija kādreiz, noteikti nē. Ka viena sasaukuma laikā cilvēki spēj mainīt savu pozīciju. Ar ko šodienas politika atšķiras no laika, kad jūs bijāt aktīvajā politikā? Kas pa šiem 20 gadiem ir mainījies? Aigars Štokenbergs: Es  mēģināju pateikt, ka, manuprāt, bija vairāk kompetences, un to es politiķos visaugstāk vērtēju, ka viņi saprot to tēmu, par kuru viņi runā. Viņi saprot, kādas būs sekas no tā. Viņi vismaz kaut ko lasījuši. Manuprāt, šobrīd tā visa ir krietni mazāk, ja es salīdzinu kaut vai ar laiku pirms gadiem 20. Liela sabiedrības uzticība parlamentam nav bijusi īsti nekad. Bet tiek teikts, šobrīd ir sasniegts, vismaz spriežot pēc socioloģijas, tas zemākais punkts. Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ mūsu valdība ir tik nepopulāra, valdības vadītāja ar reitingos ļoti lielu mīnusa zīmi? Aigars Štokenbergs: Es pieminēšu ne tikai parlamentu, bet, pirmkārt, jau valdību. Es neatceros, ka manā laikā kādam ministram būtu vispār bijis negatīvs reitings. Nu varbūt… Bija. Arī Kalvītim bija mīnusi. Aigars Štokenbergs: Varbūt Veldrem [Vinetam], vēl kaut kam tur bija. Bet, ja mēs skatāmies no tādas vēlēšanu tehnoloģijas viedokļa, tad nav īsti tik svarīgi, cik ministram ir negatīvo vērtējumu. Teiksim, var būt mīnus 70 kaut kāds viedoklis, bet tajā pašā laikā viņam ir plus 30 no citiem vēlētājiem, un ļoti maz cilvēku, kas vispār nezina par šo ministru. Ja mēs skatāmies pašreizējo valdību, tad es, ja būtu kaut kāds kampaņas stratēģis, man pat būtu grūti uzlikt tos pirmos numurus katrā apgabalā, jo priekš tā vajag vismaz +32 tos pozitīvos [procentus]. Šobrīd nevienam, pilnīgi nevienam tādu nav.  Es to skaidrotu ar to, ka tur ir daudzi cilvēki, kuriem vienkārši nav iepriekšējās pieredzes, vismaz attiecībā uz tām pašām nozarēm, ko es pieminēju - jurisprudenci un ekonomiku. Un nav arī tādas īsti harizmas. Tu vari būt nespeciālists, bet ja tev ir harizma, nu Raimonds Pauls, piemēram, viņam nebija jurista un ekonomista izglītības, bet, ja viņš kaut ko teica, tad tajā bija vērts ieklausīties.

Teātris kļuvis par tādu sintētisku mākslu, kas nesastāv tikai no aktiera spējām, un man tas vairs nesniedz tādu gandarījumu – saka aktieris Zigurds Neimanis. Par jokiem no skatuves agrāk un tagad, īso kinokarjeru un kā veidoja leģendāro seriālu "Dzīvoklis", kāpēc raksta grāmatas un kas kopīgs ar hokejistu Balderi saruna ar Zigurdu Neimani Laikmeta krustpunktā. Tuvojas Latvijas Radio simtā jubileja un šīs reizes raidījumaviesi ar Radio māju Doma laukumā saista krietns radošās dzīves mūžs. Ar radio starpniecību viņš mudinājis klausītājus kaut uz brīdi pasmaidīt, aizmirst mūsu ikdienas raizes un likstas, īpaši jau 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aktieris Zigurds Neimanis kopā ar kolēģiem ironiski un asprātīgi dokumentēja pārmaiņu laiku, Latvijas politisko un saimniecisko dzīvi " "Provinces dzīves ainiņās". Pārlūkojot Latvijas Radio skaņu ierakstu bagātību, fonotēkā var atrast vairāk nekā 400 ierakstus ar Zigurda Neimaņa balsi. Tie nav tikai joku raidījumi. Pie Radioteātra mikrofona ierakstīti arī lieli iestudējumi un pat dziesmas.  Zigurdu Neimani un viņa kolēģi Voldemāru Šoriņu var saukt par pirmajiem mūsdienīgajiem pasākumu vadītājiem, izklaidētājiem un šovmeņiem Latvijā. Zigurda Neimaņa aktiera mūžs saistīts ar Nacionālo teātri, bet daudzi radoši darbi tapuši arī Latvijas Televīzijā. Ar seriālu "Dzīvoklis" tika aizsākta vakara TV seriālu ēra Latvijā. Lai arī no viņa mūždien tiek gaidīti joki, ikdienā Zigurds Neimanis ir gana nopietns. Viņa aizraušanās ir kriminālromāni un arī pats sarakstījis detektīvromānu "Dubultportrets".  Vai jums ir atmiņā pirmie soļi Radio mājā? Daudz ir darīts, daudz ir ierakstīts, kāds bija pats sākums? Radio arhīvā dokumentēts pirmais ieraksts ar jūsu balsi 1971. gadā. Tas ir Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs", režisors Alfrēds Jaunušans. Rakstīts - Zigurdam Neimanim jaunekļa loma. Zigurds Neimanis: Es gan nebūšu pārliecināts, ka tas varēja būt pirmais ieraksts, jo tajā laikā radio nepārtraukti tapa dažādi iestudējumi. Tas ir senākais, kas ir dokumentēts. Zigurds Neimanis: Varētu tā būt. Agrāk jau gandrīz visas teātra izrādes ierakstīja arī radio. Lai cilvēki, kas netiek uz teātri atbraukt un apskatīties, lai dzird pa radio. Tagad to dara televīzija arī, filmē un parāda. Bet tur acīmredzot notiek kaut kāda atsijāšana, jo visu jau nevar parādīt. Tā arī patiesībā ir viena no manām pirmajām lomām vispār teātrī. Agrāk radio programmā humors skanēja daudz un bieži, arī raidījumos, kuros jūs piedalījāties. Šobrīd ir vien kāda reta humora pārraide. Vai tas ir tādēļ, ka mēs vairs neprotam jokot? Mēs negribam jokot? Vai arī šis ir tāds laiks pasaulē, kad varbūt prāts uz jokiem nenesas? Zigurds Neimanis: Drīzāk pēdējais arguments man liekas, sakarā ar ģeopolitisko stāvokli. Es domāju, ka tas, ko mēs ik vakaru dzirdam ziņās, nevar rosināt uz lieliem priekiem. Bet tas jau nenozīmē, ka nenotiek dziesmu svētki vai lieli pasākumi un ka Miķeļu gadatirgus. Es domāju, ka tur arī varbūt ir radio vadības nostāja – vai tas ir vajadzīgs vai nav? Ja kāds uzskatīs, ka vajag, gan jau atrastos cilvēki, kas varētu kaut ko uzrakstīt un arī kāds kaut ko varētu smuki ierunāt. Bet varbūt arī šis ir tas gadījums, kad piedāvājumu jārada pieprasījumam. Kā jau es teicu, tā situācija patlaban, dzīvē nav tik spoža, lai mēs gribētu pieprasīt – dodiet mums jokus, dodiet jokus. Kad skatāties vai klausāties radio ziņas vai kādu televīzijas vakara ziņu izlaidumu, tiešām ir tā sajūta, ka prāts uz jokiem nenesas? Vai dažbrīd – nezin, ja ir kāda reportāža no Saeimas – tomēr pie sevis pasmaidāt? Zigurds Neimanis: Tas arī ir teātris. Bet olitika jau vispār ir teātris. Es domāju, ka tas ir zināmā mērā likumsakarīgi, un jābrīnās, kā mēs esam tik daudz labas "aktierus" ievēlējuši Saeimā un neesam viņus aizsūtījuši uz teātriem strādāt. Esmu dažkārt runājis ar dažiem jūsu kolēģiem, un viņi pat aizvainojas, kad teātri salīdzina ar politisko teātri, jo īstam aktierim tā ir izglītība, tev ir ilgi jāmācās, tev ir sevi jāpierāda. Dažam labam Saeimas namā – vēl augt un augt līdz aktieriem. Zigurds Neimanis: Var jau it kā pamanīt, ka cilvēks vienkārši runā to, kas viņam ir iedots uzrakstīts, vai kāds cits gudrāks ir pateicis pirms viņa. Bet aktieris jau arī patiesībā ir tāds, kurš ar savām domām reti kad uz skatuves kāpj. Viņš runā tekstu, ko kāds cits ir uzrakstījis. Kaut kādas paralēles vilkt var. Kas jūs šobrīd mūsu ikdienā satrauc? Vai varbūt gluži otrādi  – dod tādu pārliecību un cerību, zinot visu, kas mums šobrīd apkārt notiek? Zigurds Neimanis: Es laikam pēc dabas esmu optimists un man liekas, ka viss nokārtosies pats savā ceļā. Jo, manuprāt, kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka 90% problēmas atrisinās pašas no sevis, kādi 10 procenti problēmu nav atrisināmas. Un tad vai ir vērts dēļ tiem atlikušajiem 10% iespringt? Protams, varētu teikt – vēsturi veido cilvēki un visa cilvēce kopā, bet principā tie jau ir daži cilvēki, kas to vēsturi veido. Un pa lielākai daļai viņi vienmēr ir bijuši psihopāti. Tas ir vienkārši dīvaini, kā tas var būt. Laikam to cilvēku ambīcijas ir tik lielas, ka viņi vairs nevalda paši pār sevi. Bet kā savaldīt šos psihopātus? Viņi ir daži, kuri šobrīd nosaka to pasaules toni. Zigurds Neimanis: Man gribas domāt ķecerīgi – viņiem nav gadījušās īstās sievietes. Nē, nopietni! Man liekas, ka sieviete var ļoti ietekmēt vīrieti un, ja viņiem ir, kā saka, blakus sieviete, kuru viņš mīl un ciena, viņam ir grūti būt nelietim, vienkārši tas pēc definīcijas neiet kopā. Ja tiem tagadējiem dižgariem, ja tā var izteikties, būtu laimējies dzīvē ar sievietēm, man liekas, stāvoklis varētu nebūt tik traģisks. Bet varbūt es kļūdos.