Advertise on podcast: Laikmeta krustpunktā

Pārāk daudz runu, nekompetences un milzīga neizlēmība, nevis reāli darbi – tā savu aiziešanu no politikas pamato Skaidrīte Ābrama. Par jaunajiem ideālistiem "Progresīvajos" un Kulberga darba spējām, par Lemberga ietekmi un karteļiem Latvijā, arī par savu Latgales igauņu dzimtu – saruna ar Skaidrīti Ābramu Laikmeta krustpunktā. Jaunībā viņa studēja automātiku un telemehāniku, pēc tam vācu valodu un literatūru, bet vēlāk atrada savu īsto aicinājumu ekonomikā. Pēc studijām viņa strādāja par zinātniskās literatūras redaktori, vēlāk pievērsās mārketingam un uzņēmuma vadībai, līdz nonāca Konkurences padomē, kuru vadīja gandrīz astoņus gadus. Tur bija gan būvnieku karteļi, gan uzņēmēju slepenas vienošanās, gan jautājumi par to, kāpēc par vienu un to pašu preci vai pakalpojumu Latvijā mēs reizēm maksājam pārāk dārgi. Vēlāk viņa nolēma, ka valsts lietas jācenšas mainīt arī no otras puses, un kļuva par Saeimas deputāti, kura iestājās par deputātu kompensācijas sistēmas maiņu un amatpersonu atalgojuma caurskatāmību. Latgales saknes un, iespējams, arī latgaliskais spīts viņai palīdzējuši nebaidīties iet pret straumi un uzdot neērtus jautājumus. Taču politika izrādījās arī kompromisu un vilšanās pasaule. 2025.gadā viņa pameta partiju „Progresīvie” un šogad izlēma nekandidēt Saeimas vēlēšanās. Par politiķu karteļiem, Latviju šodien un arī par viņas Ludzas igauņu saknēm, saruna ar Skaidrīti Ābramu. Tagad, kad vēlēšanas jau ir aiz muguras un 14. Saeima aizvada savas pēdējās dienas, protams, jautājums kāpēc nekandidējāt?  Skaidrīte Ābrama: Kāpēc nekandidēju? Droši vien tāpēc, ka man ir ar ko salīdzināt – darbu Saeimā un darbu pirms tam. Ja pirms tam, it sevišķi Konkurences padomē, es tiešām ļoti spēcīgu profesionāļu komandu vadīju, arī milzīga atbildība, ko es uzņēmos. Un arī tas, ka es gāju uz rezultātu, jo gan lietas, gan uzraudzība, gan likuma grozījumi ir vērsts uz to, lai būtu rezultāts, nevis tikai process. Saeimā es vairāk sajutos, ka es esmu iesaistīta procesos. Ļoti daudz manu priekšlikumu, kurus es biju paņēmusi no profesionālās vides, kurus redzēju, ka ir jāsakārto, vienkārši neguva atbalstu. Un pret bija tie cilvēki, kuriem varbūt nav nekādas izpratnes par tiem jautājumiem, kāpēc tas būtu jāgroza. Jums bija vilšanās vienā konkrētā partijā  – "Progresīvajos", vai Latvijas politikā tajā visā sistēmā kopumā? Droši vien abējādi. Politiskajā sistēmā kopumā, jo es redzu politikā ļoti daudz runu, izdabāšanu vēlētājiem, lai tiktu ievēlēti, bet nevis reālus darbus. Milzīga neizlēmība ir.

Es saskatīju glābiņu kamerā un ceru, ka mans "Sērošanas ceļvedis" vēl kādam palīdzēs – saka dokumentālists Ivars Zviedris un filmā fiksē savas izjūtas pēc meitas zaudējuma. Kas notika ar Purva Intu un kāpēc neizdevās Piejūras kino, par sumbriem pierobežā un filmēšanu kapos, arī par savulaik nodibināto videobāru "Vējiņš" – saruna ar Ivaru Zviedri Laikmeta krustpunktā. Šī raidījuma viesis ir teicis, ka dokumentālajam kino vajadzīgi trīs stūrakmeņi – laiks, varonis un notikums. Taču, runājot par režisoru un operatoru Ivaru Zviedri, šķiet, jāpieliek vēl ceturtais – ziņkārība, nepārejoša vēlme paskatīties, kas notiek otrpus durvīm, aiz birokrātijas, aiz cilvēka publiskās sejas un reizēm arī aiz paša režisora robežām. Varbūt tieši tāpēc Ivara Zviedra dokumentālie stāsti nav tikai par to, ko redzam uz ekrāna. Tas ir par mums pašiem, par Latviju, kas reizēm ir absurda, reizēm smieklīga un reizēm skarba. Viņa dokumentālajās filmās ir interese par latvietību un Latvijas laukiem, jo īpaši nomalēm un cilvēkiem tur, interesi par cilvēku. Latvijas dokumentālajā kino šis meklējums gan nav nekas jauns. Herca Franka, Ulda Brauna, Aivara Freimaņa, Ivara Selecka, Jura Podnieka un citu dokumentālistu kino savulaik pavērsa kameru prom no ideoloģiskajām dekorācijām un pretī dzīvajam cilvēkam. Ivars Zviedris ir šīs tradīcijas mantinieks. Tikai viņa Latvija bieži vien ir daudz raupjāka. Purva Inta, zāģeri, robežšķērsotāji, kaprači, vientuļi pensionāri. „Lai kāds tu sūdu muša būtu, bet tevī kaut kas cilvēcisks arī ir iekšā,” – Purva Inta filmā „Dokumentālists” to teica par Ivaru Zviedri, un, iespējams, viņa neapzināti pateica arī ko būtisku par dokumentālo kino. Ka aiz visa, ko kamera fiksē, beigās tomēr jāatrod cilvēks. Ivar, tu Latvijas Radio studijā esi ieradies ar kameru. Vai tu esi tagad kā politiķi pirms vēlēšanām, kuri fiksē un dokumentē visu, ko viņi dara? Vai kā influenceri, kas dokumentē katru savu minūti? Ivars Zviedris: Es filmēju filmu ar darba nosaukumu „Sērošanas ceļvedis”. Redzēsim, vai tas nosaukums tāds arī paliks. Droši vien jau daļa sabiedrības zina, ka no manis atvadījās pirms pāris gadiem mana meita un es īsti nezināju, ko darīt, un es saskatu to glābiņu vienmēr kamerā. Kā mans kino skolotājs Kalvis Zalcmanis teica – kamera ir tāda māte barotāja vai māte sargātāja. Dokumentālais kino jau, ja tu gribi kādu filmu uztaisīt no sirds un labi, ir dzīvesveids tev, un tas arī psihoterapijas seanss. Tad, es domāju, noteikti ir jāfilmē. Es sāku filmēt divu iemeslu dēļ – viens, es gāju pie cilvēkiem, kas bija ar mieru ar mani runāt, un teicu - palīdzi man. Runājām sērošanas procesā. Otra lieta, es domāju, varbūt, ka no tās filmas arī kādam citam kļūs labāk un kādam tā palīdzēs, noskatoties, kādas ir iespējas sērot un ko var darīt sērojot.

Politika man ir paņēmusi ļoti daudz nervu šūnu, piedzīvots lepnums, bailes, pazemojums un gods, tomēr tas bija ļoti interesants periods – atzīst bijušais politiķis, publicists Andrejs Panteļējevs. Par krievu valodu skolās un sabiedrības sašķeltību, par trīs miljonu lietu deviņdesmitajos un premjeru Šķēli, arī par to, kā skolā netika vaļā no trijniekiem un ko tagad māca ģimnāzijā saruna ar Andreju Panteļējevu Laikmeta krustpunktā. Fiziķis, politiķis, publicists. Gan pirms, gan pēc šiem dzīves posmiem viņa atbildes caurvij tāds kā sentiments par iespējami labāko, ko cilvēks dzīvē var paveikt. Un atziņas, kuras gūtas vienās no skarbākajām attiecībām – varas pasaulē. Laikmeta krustpunktā studijā viens no nozīmīgākajiem apvienības „Latvijas ceļš” politiķiem Andrejs Panteļējevs, kurš tagad ar saviem laikabiedriem raidījumu ciklā diskutē par kopā lemto un, kā tas ietekmēs mūs visus šodien. Viņš arī Atmodas laika notikumu dalībnieks, Augstākās padomes, vairāku Saeimu deputāts, „Latvijas ceļa” frakcijas priekšsēdētājs un kopš 2013. gada Latvijas Zaļās partijas biedrs. Esam satikušies dažas dienas pēc 15. Saeimas vēlēšanām. Ir skaidrs, ka Saeimā būs sešas partijas. Kā jūs vērtējat vēlēšanu rezultātus? Andrejs Panteļējevs: Godīgi runājot, rezultāti ir labāki, nekā es sagaidīju, jo es baidījos, ka tās nosacīti latviskās vai valstiskās partijas būs tādas saskaldītas mazos gabaliņos un ka nākošā valdība būs atkal tāda raiba kā dzeņa vēders, ar četriem pieciem koalīcijas partneriem. Tādā ziņā es esmu priecīgs. Es negaidīju tik lielu rezultātu – man liekas, neviens negaidīja. Pirmkārt, kā bijušais „Latvijas ceļa” priekšsēdētājs apsveicu Kulberga kungu, ka viņš ir pārspējis mūsu, „Latvijas ceļa”, rekordu savā laikā. Var patikt vai nepatikt kaut kas Kulbergā, bet labā ziņa ir tā, ka viens politiskais spēks un viens politiskais līderis ir saņēmis ļoti spēcīgu mandātu. Tas nozīmē, ka ir visas iespējas, nemeklējot nepārtrauktu kompromisu koalīcijā, radikālāk veikt kaut kādas nepieciešamās reformas. Mums ilgi nav bijis tā, ka premjeram ir tik liels mandāts. Par to man ir prieks.

Baletā ļoti svarīgi ir izjust centru un nezaudēt mērķi, un tieši tāpat ir dzīvē – saka horeogrāfe un baletdejotāja Lita Beiris. Par tēva darinātajām baleta kurpītēm, uzstāšanos ar Māri Liepu un kāpēc sevi sauc par titāna meiteni, kā savulaik iesaistījās politikā un kā dzima ideja par baleta festivālu, arī par vingrošanu – saruna ar Litu Beiris Laikmeta krustpunktā. Viņa piedzima ar pēdām, par kurām ārsts teica mātei – šis bērns nekad nestaigās. Bet izrādījās, ka tās ir balerīnas pēdas. Baletā, tāpat kā dzīvē, nepietiek tikai ar skaistu augumu un kustību. Ir jāprot noturēt līdzsvaru arī tad, kad zem kājām vairs nav drošas grīdas. Lita Beiris to zina labāk nekā daudzi. Viņa 26 gadus dejoja uz mūsu Baltā nama skatuves, bet, kad priekškars aizvērās, Litas dzīve neapstājās. Sākās nākamais cēliens. Pēc lielās skatuves viņa nevis aizgāja no baleta, bet uzdeva sev jautājumu – kāpēc ne es? Viņa nolēma Latvijā radīt to, kā mums nebija – starptautisku baleta festivālu. Viņa ir piedzīvojusi aplausus un vientulību, lielas lomas un brīžus, kad šķita, varbūt nevienam vairs neesi vajadzīga. Taču balets ir iemācījis pašu svarīgāko – nokrist drīkst, apstāties nedrīkst. Dažreiz dzīves lielais stāsts sākas pavisam nemanāmi – ar mazu meiteni, kura, gaidot tēti pie trolejbusa pieturas Torņakalnā dejo uz trotuāra. Piecu gadu vecumā tēvs Lilitai pats uztaisīja pirmās puantes un no šī brīža sākās ceļš, kas viņu aizveda līdz lielajām baleta lomām. Mūsu dzīve ir kā deja, dažreiz jākrīt, dažreiz jāmeklē jauns līdzsvars, bet galvenais ir turpināt kustību. Latvijas baleta viena no spožākajām prīmām Lita Beiris arvien ir kustībā, un visu viņas dzīvi var nosaukt vienā vārdā – deja.

Vairs nevēlos dzīvot divās pasaulēs un esmu abām kājām atpakaļ Latvijā – saka dziedātāja un komponiste Lolita Vambute un gatavojas 90. jubilejas koncertam. Par estrādi padomju gados un kā čekas dēļ emigrēja, par bērnībā piedzīvoto karu un Vācijas politiku tagad, arī par savām poļu saknēm un – kā būt laimīgai, saruna ar Lolitu Vambuti Laikmeta krustpunktā. "Ja gribēju būt laimīga, man bija jāiemācās izturēt nelaimi." Šādu teikumu var pateikt tikai cilvēks, kurš dzīvē pieredzējis arī daudz zaudējumu, bet nav pazaudējis pats sevi. Lolita Vambute zina, ko nozīmē zaudēt. Bet vēl labāk viņa zina, ko nozīmē atkal atrast un sākt no jauna. Savulaik viņa Latvijas estrādē izdarīja ko tādu, kas šodien šķiet pašsaprotami, bet toreiz bija gandrīz revolūcija – kļuva par pirmo sievieti mūsu estrādes žanrā, kura pati komponēja un pati izpildīja savas dziesmas. Un viņas dziesmas nebija vienkāršs meldiņš. Tajās bija simfoniskās mūzikas elpas sarežģītība un viņas pašas dvēsele. Tāpēc uz jautājumu: "Kāpēc Lolita nevar uzrakstīt vienkārši šlāgeri?" Viņa atbildēja: "Es rakstu tā, kā jūtu." 1972. gadā "Liepājas Dzintarā" viņa tika atzīta par labāko vokālisti. Viņas balss bieži skanēja radio un televīzijā, bet katru dziesmu uz skatuves viņa izdzīvoja kā mazu izrādi. Taču aiz spožās skatuves vienmēr bija tā pati meitene, kurai bērnība bija trūcīga un aiz loga kara šausmas, nebija iespēja iet mūzikas skolā, bet bija klavieres, pie kurām viņa pati pēc dzirdes sāka veidot savu mūzikas pasauli. Un tomēr šodien par to laiku viņa spēj pateikt neticamus vārdus: "Es biju ļoti laimīgs bērns." Vēlāk dzīve viņai atņēma jau ko citu – skatuvi, darbu un iespēju dziedāt, jo pēc atteikšanās sadarboties ar padomju drošības iestādēm Lolita tika izstumta no Latvijas mūzikas dzīves. 47 gadu vecumā viņa aizbrauca uz Vāciju un varētu šķist, ka tur arī beidzas stāsts par vienu no Latvijas spožākajām estrādes balsīm. Bet stāsts turpinās arī šodien. Lolita Vambute gatavojas savai 90 gadu jubilejai. Viņa būs uz skatuves Rīgas Latviešu biedrības namā. Saruna ar cilvēku, kura viena mūža stāsta pietiktu vairākiem mūžiem, bet kura pati joprojām grib tikai vienu – dzīvot, radīt un mīlēt savu Latviju.

Ja kaut ko rakstu, tad man gribas, lai tas ir ļoti labi, nevis tikai tāpēc, ka amats prasa – saka komponists Uldis Marhilevičs. Par vectēva jūrnieka stāstiem, Maestro smago roku un konservatorijas bohēmu, par "Remix" Amerikā, mūziklu "Tobago" un dzīvi Pāvilostā – saruna ar Uldi Marhileviču Laikmeta krustpunktā. Maestro Raimonds Pauls mūsu šīsdienas viesi reiz ir vērtējis šādi: „Es brīnos, kā tik mazā cilvēkā var būt iekšā tāds temperaments un tāds muzikāls melodiskums, un tik izcils pianista talants.” Šis mazais cilvēks ir pianists un komponists Uldis Marhilevičs, kurš varbūt nav no tiem garākajiem Latvijas mūziķiem, bet kura melodiskums, talants un temperaments ir ne vien reiz Raimonda Paula pamanīts, bet klausītāju novērtēts jau vairākās paaudzēs. Viņa saknes ir Kurzemē, Liepājā, Pāvilostas pusē, Akmensragā, kur meklējamas mammas dzimtas pēdas, bet tēva Stefana dzimta nāk no Latgales. Un arī viņa muzikālajā ceļā vienmēr bijis šo dažādo pasauļu savienojums – akadēmiskā pianistu skola, estrāde, rokmūzika, teātris un, protams, dziesmas. Viena no tām ir „Lūgums” ar Ārijas Elksnes vārdiem. Dziesma, kas 1984. gadā Mirdzas Zīveres izpildījumā uzvarēja „Mikrofona” aptaujā. Varbūt zīmīgi, ka dziesmas stāstā jau ir tas, kas kaut kādā ziņā raksturo arī pašu Uldi Marhileviču – vēlme aizvest klausītāju kaut kur citur ārpus ikdienas un ārpus ierastā. Tu esi teicis: "Es nevaru sēdēt tikai pie klavierēm. Man vajag kustību." Tagad dzirdam tu kusties, domā par nākamo pavasari, pieraksti savas atmiņas grāmatā, ko vēl šodien dara Uldis Marhilevičs?  Uldis Marhilevičs: Tā ir problēma vispār. Cits var sēdēt un smuki visu laiku spēlēt un visu laiku komponēt kaut ko. Es kā tieku no Rīgas ārā tos 200 km līdz saviem laukiem Pāvilostā, mani pārņem kaut kāds īstens latviešu zemnieka gars, jo es tomēr esmu dzimis un audzis…  Dzimis esmu pilsētā, bet arī visu laiku bijis lauku vidē viensētā. Es tieku dabā un tad, protams, es esmu atbildīgs cilvēks, man ir meži, man viņi jākopj, man ir dārzs un tā tālāk. Bieži tajā visā tā kā pazūdu. Tad tik es saprotu, kā nāk koncerts un mana roka kā baļķis, es neesmu spēlējis. Bet no otras puses tā ir laime – saaugt kopā ar dabu. Kas tad mums vēl varbūt tuvāks. Sajūti tādu īsti dievišķo garu tur.

Viss, kas šobrīd pasaulē notiek, atbalsojas tepat Šķērsielā, kur tagad dzīvo arī bijušā diktatora Huseina pulkveža dēls – saka leģendārais dokumentālists Tālivaldis Margēvičs. Kāpēc vidēji izglītoti cilvēki ar augstāko izglītību ir visgarlaicīgākie un kā filmēja Zilākalna Martu, kā savulaik publicēja Ļeņinam veltītu dzejoli un kāpēc narkotiku tableti sauc par vienu no tuvākajām dāvanām – saruna ar Tālivaldi Margēviču Laikmeta krustpunktā. Tālivaldi, ja jums šodien būtu jāizvēlas viena Latvijas vieta un tajā jānofilmē cilvēki tā, kā jūs savulaik filmējāt "Šķērsielu". Kur jūs dotos, ko jūs meklētu? Tālivaldis Margēvičs: Nav nekur jāiet, turpat Šķērsielā. Bet tur jau ir jaunas paaudzes. Tālivaldis Margēvičs: Kad "Šķērsiela" tā plašāk izgāja pasaulē, visi teica: "Tādu filmu var uztaisīt jebkurā ielā." Nevar uztaisīt jebkurā. Tomēr Šķērsiela ir īpaša, jo tai tomēr ir arī sava neparasta vēsture. Šajos 800 metros pašā nabadzīgajā nomalē dzīvoja gan pozitīva personība – rakstnieks Jānis Veselis, gan GULAGa dibinātājs Eduards Bērziņš. Ielai pa vidu scenārists Tālivaldis Margēvičs. Tālivaldis Margēvičs: Lai cik tas dīvaini nebūtu, savulaik ar Šķērsielu Vilnis Baltiņš bija saistīts, viņa sievas māsa Dzintra Vilks, tekstilmāksliniece. Pie tam neviens to neorganizēja, tas vienkārši kaut kā tur krājās. Šai mazajā, pie tam izcili necilajā it kā ielā. Tur visu laiku kaut kas notiek. Tagad, protams, Šķērsiela jau ir kā tāds brends, kas pievelk daudzus. Tur saliek stabiņus pirmos Rīgā. Nevajadzīgi. Ko tik tur nedara! Tad politiķi izmanto savā reklāmā Šķērsielu, ka tur nav kas. Kritizē tos, kas ir pie varas. Redz, kā salika stabiņus... Vienmēr atrod, kāpēc tur ir bijuši, sākot no Šlesera, beidzot diez ar ko. Bez tam tur tomēr tas laikmets joprojām parādās. Pilnīgi neiedomājama lieta – mana mazdēla draugs, kas bieži pie mums nāk, pagalmā rotaļājas. Vienreiz viņa vecāki grib atnākt pie mums ciemos, paskatīties, pie kā dēls tik bieži ciemojas. Un ierodas pāris, kas mani nošokēja. Tas patēvs ir Sadama Huseina uzticamā pulkveža dēls, musulmanis, kas izgājis daudz kam cauri, ar rētām. Tāds būdīgs. Viņš tagad dzīvo Šķērsielā. Nopietni? Tālivaldis Margēvičs: Nopietni! Tā pasaule atkal nāk Šķērsielā iekšā. Viss, kas šobrīd pasaulē notiek, pat no tik tālām zemēm atbalss ir Šķērsielā. Tādu gadījumu tur ir daudz.

Gan cilvēkam, gan pelei, murkšķim vai zilonim ir noteikts sirdspukstu skaits dzīves garumā, bet mēs savu sirdi varam trenēt, daudz staigājot – iesaka kardiologs Andrejs Ērglis. Kā pirmajai asinsvadu paplašināšanai pats locīja katetrus un par modernajām tehnoloģijām tagad, par ārstu izdegšanu un viņu algām, arī par iekrišanu vircas bedrē bērnībā un maestro Paula mūžam jauno sirdi – saruna ar Andreju Ērgli Laikmeta krustpunktā. „Ja mums ir lieli kreņķi, mēs parasti sakām, ka sāp sirds. Un arī sāp, jo sirds uz visu ap mums notiekošo reaģē ātri. Viņa ir ļoti emocionāla. Sirds ir sieviete, un tāpēc mums viņa ir ļoti jāsargā, bet sirds var arī ļoti daudz paciest.” Tā ir teicis Andrejs Ērglis, profesors, kardiologs, kurš savu sirdsdarbu ikdienā veic sava vectēva Paula Stradiņa reiz izveidotajā sirdsdarbā – Stradiņa slimnīcā. Un vēl viens citāts nu jau par pašu profesoru Ērgli. „Sabiedrība redz Andreju tikai priecīgu, bet lai visu laiku būtu priecīgs, vajag nenormālu iekšējo spēku. Nekāda sniegpārsliņa un balta pūciņa brālis nav, bet viņam ir spēks un viņš ir dāsns un ļoti labsirdīgs.” Tā par Andreju teikusi viņa māsa Jana. Saruna ar cilvēku, kura dzīve ir tikpat pulsējoša, nemierīga, priekpilna un jūtīga kā mūsu katra sirds. Andrejs Ērglis: Sirds ir ārkārtīgi mīlīga. (..) Sirds ir ārkārtīgi interesanta. Romāns Lācis kādā sanākšanā teica, ka kardioloģija kā katedrāle. Bet, atklāti sakot, tā sirds ir kā katedrāle. Ja paskatāmies īpaši kādos aprakstos, nezinu, Igo [Viktora], vai vienalga kādu, ko mēs skatāmies, piemēram, par Parīzes Dievmātes katedrāli. Tā tiešām ir ar kambariem, sirds ir ar priekškambariem, sirds ir ar austiņām. Par austiņām ir vesels stāsts. Sirdij ir iekšā vadīšanas ceļi. Tas ir īpatnēji, ka sirsniņa ir tādas Purkinjē šūnas, kas visu laiku dod impulsu. Un man nekad nav bijis īsti skaidrs, no kurienes viņa ņem tos impulsus.

"Es domāju, ka māku uztaisīt svētkus cilvēkiem, jo viņos ieklausos un tas ir mans lielais trumpis," saka izdevēja Santa Anča un ir pārliecināta, ka internets žurnālus neizkonkurēs. Kāpēc viņa vairās no politikas, bet pati intervijas raksta vismaz divreiz, kā avarēja Repšes džipā un kopā ar Paulu izdzīvoja Krājbankas krahu, arī par sētas bērniem Liepājā un teātra spēlēšanu, vairāk sarunā ar Santu Anču Laikmeta krustpunktā. Viņai nepatīk, ja viņu salīdzina ar Emīliju Benjamiņu, pirmskara Latvijas preses karalieni. Viņai varbūt nepatīk, ja kāds pavaicā – kāpēc jūs uz sava žurnāla vāka izvēlaties likt tikai skaistas un veiksmīgas sievietes. Un viņai pavisam noteikti nepatīk cilvēki, kuri daudz runā un maz dara. Viņa ir Santa Anča, izdevniecības "Santa" un viesnīcas "Villa Santa" līdzīpašniece. Latvijas veiksmīgākā preses izdevēja jau kopš 90 gadu sākuma. Santa reiz ir teikusi: “Man visu laiku nav miera, nezinu kur un kā to mieru varēšu atrast. Tāpēc man patīk Raimonda Paula “Mēmā dziesma”.” Santas saknes ir no Liepājas puses. Viņas senči bija vienkārši zemnieki un diez vai pat Santas vecāki varēja nojaust, ka mazā Santa reiz dienās būs svarīga dāma Rīgā, brauks pa Francijas vīna dārziem un Satversmes tiesas priekšā stāsies kopā ar maestro Raimondu Paulu. Zinot, cik daudz tu cilvēkus esi intervējusi, man vienmēr problēma sarunas sākumā ir – ar ko sākt. Kas ir tas pirmais jautājums, ko uzdod, jo bieži vien no tā arī ir atkarīgs viss sarunas pavediens. Vai tu atver to cilvēku, vai gluži otrādi – viņš tā kā noslēdzas, aizveras. Ilgi domāju, ar ko sākt sarunu ar tevi, un nevarēju izdomāt. Ar ko tu pati sāktu? Santa Anča: Pēc manas pieredzes tā ir, ka pirmā stunda aiziet taustoties un jāļauj arī tam cilvēkam pateikt to, ko viņš grib, jo viņš, ja nāk uz interviju, tad kaut kādā ziņā ir sagatavojies, ko grib pateikt. Tāpēc es visas savas intervijas intervēju divas reizes. Kas es domāju, vispār ir tāds unikāls piegājiens. Un esmu arī laimīga, ka varu to atļauties, jo es uzskatu, ka pirmajā reizē mēs kā cilvēki tikai viens otru iepazīstam un visas tās lietas, par ko es kādreiz esmu savās intervijās slavēta, man vienmēr cilvēki ir atklājušies otrajā reizē. Bet, ja tu man prasi, ar ko sākt, es domāju, ka visdrošākais vienmēr cilvēkam ir jautāt par bērnību, jo tā vairāk vai mazāk visiem ir diezgan tuva tēma. Par bērnību mēs noteikti arī daudz runāsim, bet, ja par intervēšanas mākslu – man ir bijusi tikai viena intervija žurnālista karjerā drukātajā presē, un tas bija žurnāls „Santa”. Tas bija projekts, kad televīzijas cilvēki apmainījās ar rakstošajiem, un man bija redakcijas uzdevums nointervēt Raimonda Paula meitu Aneti Paulu. Tad tik es sapratu, cik grūti ir izveidot un uzrakstīt labu interviju. Mēs tikāmies divas vai pat trīs reizes. Tad es aiznesu uzrakstīto redaktorei. Tur atkal bija labojumi. Es atkal zvanu Anetei, mums vēl ir jātiekas. Un tad, kad jau tas viss ir gatavs, es aizsūtu Anetei, viņa saka – nē, te varbūt to vajag izņemt un es tev kaut ko citu pastāstīšu. Es ar to interviju noņēmos nedēļu vai pat ilgāk. Tas nav viegli uzrakstīt labu stāstu žurnālam. Santa Anča: Tas jau ir ļoti arī atkarīgs no tā, kāda tev pašam ir tā iekšējā latiņa un cenzūra. Bet tā ir tā, kā tu saki. Protams, ka tas arī atkarīgs no tā otra cilvēka, ko tu intervē. Tu jau toreiz arī biji paņēmis smagu gadījumu. Anete Paula, kurai, manuprāt, tā bija vispār pirmā intervija presē un viņa taču visādi izvairās. Tev bija arī grūts uzdevums, un, pateicoties tavai tuvībai ar Raimondu Paulu, es domāju, tur vispār kaut kas iznāca. Iespējams, citam vispār neizdotos. Tu esi teikusi, ka tavs uzdevums ir būt pēdējai, kas drukātajai presei Latvijā izslēgs gaismu. Cik tuvu vai tālu tas slēdzis šobrīd ir? Santa Anča: Mums tagad arī izdevniecībā ir pārmaiņu vēji. Šobrīd gadu ir nostrādājis par direktoru bijušais „Delfu” izpilddirektors Konstantīns Kuzikovs, viņš simtprocentīgi pārstāv digitālos medijus un visu tur zina. Man likās, kad viņš ienāca mūsu izdevniecībā, ka jā, man būs jāatkāpjas jaunu ideju priekšā. Bet tā jau īsti tas nav. Tā tas tomēr īsti nav. Pēc šī gada es teikšu, ka mēs viens bez otra nevaram. Ka es nevaru bez tā digitālā un viņš nevar bez tā drukātā. Jo šobrīd mums digitālajam ir 7000 abonentu, kas arī ir ļoti daudz. Un pēdējā gada laikā tur pa pusotru tūkstoti ir palielinājies. Tad drukātajai presei mums arvien vēl ir 80 tūkstoši [abonentu]. Un man nav cerības un ticības, ka Konstantīns varēs pārņemt visus 80000 drukāto uz digitālo. Tātad tas slēdzis, ka drukātajā presē jāieslēdz gaisma vēl ir diezgan tālu? Santa Anča: Man tā liekas, man tā liekas.

Es vienmēr esmu bijis kompromisu cilvēks – saka arhitekts, bijušais diplomāts un ministrs Jānis Dripe. Par paša projektēto baznīcu Maskavā un savu tēvu rakstnieku Andreju Dripi, kā izrādīja Rīgu tagadējam karalim Čārlzam un pieveica 90 kilometru slēpojumu Zviedrijā. Arī par Gaismas pili un koncertzālēm reģionos saruna ar Jāni Dripi Laikmeta krustpunktā. Jānis – profesionālis kultūras apvārsnī. Tajā viņš ir arhitekts, bijušais kultūras ministrs, diplomāts un pasniedzējs. Izglīto un vēsta par arhitektūru, iestājas par tās nozīmi mūsu tautas un jebkuras sabiedrības dzīvē. Tas viņa dzīvē nesis arī dažādus amatus kultūrpolitikas jautājumos, algotā un arī sabiedriskā kārtā. Ko Jānis Dripe vēl gribētu projektēt un redzēt to topa un vai ar viņam piemītošā diplomāta dotībām ir kāds, ar kuru nav izdevies atrast kopīgu valodu? Jūsu darba mūžs ir piepildīts ar darbu Latvijā, arī ārpus Latvijas, un bija laiks, kad jūs, metaforiski sakot, skicējāt un īstenojāt Latvijas kultūras ministra uzdevumus. Tad nonācāt diplomātiskajā dienestā un bijāt Rīgas galvenais arhitekts. Un darbs valsts un pašvaldības labā un radošie projekti ir bijusi visa jūsu ikdiena dzīvē. Katru no šiem punktiem nedaudz pieskarsimies sarunā, bet kāda ir šī brīža jūsu aktualitāte? Jānis Dripe: Šobrīd es baudu to situāciju, ka esmu starp gudriem cilvēkiem īpašā ēkā. Un tā ir Latvijas Nacionālā bibliotēka. Es kādu savu darba daļu arī esmu veltījis – un jūs jau pieminējāt periodu Valdemāra ielā 11, Kultūras ministrijā. Tolaik bija dzīva ideja par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Vajadzēja izvēlēties, kas uzraudzīs šo procesu. Un tolaik mēs izvēlējāmies starptautisku kompāniju "Hill International", ko nekad nenožēloju, jo mazā korporatīvā valstī ir ļoti labi, ka kāds procesus un sarežģītus procesus pieskata no ārpuses. Tas šodien ir aktuāli arī "Rail Baltica" gadījumā. Bet jā, atrašanās Nacionālā bibliotēkā, svinēt Birkerta simtgadi un baudīt šo ēku kā patiesu kultūrvietu un izziņas vietu, un gudras kolēģes sev apkārt – tā ir sava veida laime. Es jau uzskaitīju jūsu darba dzīves posmus. Kurš jūsuprāt, ir bijis visnozīmīgākais, kas ir visvairāk ietekmējis? Jānis Dripe: Es pārliecinājos, ka arhitekta izglītība dod diezgan labas iespējas. Protams, tās ir dzīves sakritības, un man šie dažādie darbi ir nākuši kā piedāvājumi. Nekad īpaši tos neesmu pats meklējis. Šo pēdējo darbu ieskaitot. Bet kaut kāds brieduma periods, sapratne, ka kaut ko tu jau šajā dzīvē zini, un tajā pašā laikā tas ir pilnīgi jauns lauks, pilnīgs izaicinājums bija pieci gadi Zviedrijā vēstnieka amatā. Es tolaik novērtēju, ka valsts sekretārs Māris Riekstiņš un tolaik ārlietu ministrs Valdis Birkavs man uzticēja šo darbu. Tā bija drosme no viņu puses. Bet viņu tolaik rekrutēja dažus bijušos ministrus – Andris Piebalgs kļuva par vēstnieku Igaunijā, pēc tam Briselē. Pēc tam divi termiņi komisāra amatā. Es gribu teikt Andris jau tolaik tā kā bija mazliet mirdzēja starp mums pārējiem un skaidrs, ka Tallina viņam par šauru.  Jā, Zviedrija, tas bija kaut kas skaists, skaista zeme ar tradīcijām, arhitektūru, ar latviešu kopienu. Man kaimiņos Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš, izcils dizainers. Visa tā iepazīšanās ar diplomātijas niansēm – tas vēlāk dzīvē lieti noderēja. Varbūt gaišākais periods manā darba dzīvē.

Lai nopelnītu naudu, ir jāiet pret straumi – saka uzņēmēja Ieva Plaude-Rēlingere. Skaistumkopšanas jaunumus joprojām vispirms izmēģina pati, bet no politikas tagad turas tālāk. Par tēvu, Smiļģi un teātra leģendām bērnībā, par lekcijām universitātē miličiem un operas festivālu rīkošanu Vācijā. Arī par izvēlēm ģimenē – saruna ar Ievu Plaudi Rēlingeri Laikmeta krustpunktā. „Vecāki man 18 gadu vecumā pateica: „Mēs, protams, tev palīdzēsim spert pirmo soli, bet ne vairāk, kaut vai tu pēc tam grāvmalā vaļātos.” Jā, dzīvē visu esmu sasniegusi saviem spēkiem. Vienmēr man absolūti svarīga bijusi mana brīvība, tiesības darīt to, ko pašai gribas.” Šos vārdus ir teikusi mūsu raidījuma viese Ieva Plaude-Rēlingere. Viņa ir uzņēmēja, jau gadu desmitiem saistīta ar skaistumkopšanas jomu. Biznesā piedzīvojusi gan ierindošanu Latvijas miljonāru sarakstā, gan bankrota procedūras un tiesu lietas. Viņa ir kāpusi un kritusi, un tad atkal kāpusi pa savas dzīves un Latvijas jaunāko laiku laikmeta kāpnēm. Citāts ir izvēlēts no Mārtiņa Ķibilda raksta 1996. gadā laikrakstā „Diena”, kas tolaik bija pirmais plašākais apraksts presē par to, kas 90. gados ir Ieva Plaude. Publikācijas nosaukums „Postfeministe Ieva” un tajā par viņu izsakās Raimonds Pauls, Alvis Hermanis, Maija Tabaka un daudzi citi. Vērtējumi ir tikpat atšķirīgi kā sabiedrības priekšstati par to, kas ir Ieva Plaude.  Raimonds Pauls saka: „Viņa ir cilvēks, kurš iedomājas, ka var iet pāri līķiem, lai dabūtu savu. Nāk prātā salīdzinājums ar vienu zivi – haizivs to sauc.” Alvis Hermanis pirms 30 gadiem atkal saka šādi: „Ja kāds man no sākuma teātrī ir palīdzējis, tad tā ir tikai Ieva.”  Un vēl šajā rakstā var uzzināt, ka bērnībā reiz viņu mazu meiteni pieskatījis leģendārais teātra režisors Eduards Smiļģis. Viņš sešgadīgo Ievu modinājis ar vārdiem – „Celies, celies! Tavā vecumā Mocarts jau orķestri diriģēja.”  Ievas dzīvē bijis arī kāds nopietns pārbaudījums, daudz smagāks par biznesa zaudēšanu. Ievas Plaudes-Rēlingeres piedzīvotais un pieredzētais ir Latvijas laikmeta stāsta vērts. Raidījumā daudz runāsim par to, kā jums ir klājies agrāk. Bet kas ir Ieva Plaude-Rēlingere šodien – kas jums liek smaidīt šodien un kas iedrošina? Kāda ir jūsu ikdiena tagad? Ieva Plaude-Rēlingere: Tas apraksts, ko jūs nolasījāt, mani līdz asarām aizkustināja, jo es noteikti ikdienā nedomāju par pagātni. Manuprāt, lai cilvēks būtu jauns, un es gribu būt priecīga jebkurā vecumā, tad ir svarīgi, ka ir šodiena, ir svarīgi, ka ir plāni uz priekšu. Ir svarīgi dzīvot. Es diezgan apzināti esmu ilgus gadus izvairījusies vispār pieskarties pagātnei, jo kuru tā interesē, izņemot mani. Es esmu arī diezgan skeptiska par to, ka cilvēki raksta savas biogrāfijas vai pagātnes grāmatas. Tanī brīdī, kad es nomiršu, tad jau kāds varēs kaut ko uzrakstīt. Bet šodien es esmu vēl pilna enerģijas. Es katru dienu strādāju – tieši tāpat kā pirms gadiem četrdesmit un man ir daudz jaunu, jauku plānu. Tas arī aizņem manu šodienu. Esmu lasījis, ka jums mājās esot pat kastēs salikti dažādi materiāli, arī par tēvu. Tolaik jūs teicāt, ka vēl nav laiks pienācis, ka nav vēlme to visu pārskatīt, pārlūkot. Kā ir tagad? Ieva Plaude-Rēlingere: Kas attiecas uz manu tēvu, tur es savu pienākumu esmu izpildījusi. Faktiski tas vilkās daudz ilgāk, nekā man kādreiz likās. Uzrunājot Paulu Bankovski, kurš jau bija sācis interesēties par manu tēvu. Mākslinieks, scenogrāfs Arnolds Plaudis. Ieva Plaude-Rēlingere: Pauls Bankovskis gribēja rakstīt mana tēva biogrāfiju. Man tas bija liels pagodinājums un arī ārkārtīgi interesants gads, kad es kopā ar Paulu strādāju un varbūt arī ieraudzīju dažas sava tēva biogrāfijas detaļas, kuras es nezināju.  Kad Pauls jau aizgāja no mums, tas arī bija traģiski. Es emocionāli, man liekas, biju ļoti iesaistīta, un Paula nāve faktiski arī uz mani atstāja tādu lielu iespaidu. Bet pēc tam man palīgā nāca Vija Kilbloka. Un pateicoties "Zvaigznei", mēs izdevām grāmatu "Peldētājs". Vijai ir humora izjūta, viņa teica, ka tagad, kad sākas peldēšanas sezona, varētu to grāmatu atkal pareklamēt. Bet manam tēvam tieši dzīve aprāvās baseinā peldēšanas treniņu vidū. Un diez vai tā būtu labākā reklāma.  Es vēlos teikt, ka šī grāmata, protams, ir Paula Bankovska versija par manu tēvu. Ne es, ne arī Pauls, mēs jau nezinām, ko viņš pa īstam domāja. Man mājās ir izstāžu zāle, kuru arī, lai cik interesanti nebūtu, uztaisīja pats Arnolds Plaudis. Arī viņam bija lieliska humora izjūta. Viņš teica, ka… Bija 2008. gada krīze, visi sāka taupīt naudu, nevarēja neko izdot, un mans tēvs pierunāja manu asistenti paņemt pietiekami lielus finanšu līdzekļus tiem laikiem, man liekas, tie bija kādi 40000 eiro, un viņš uzbūvēja pats savu izstāžu zāli. Es ticu liktenim un ticu kaut kādām sakritībām, jo tieši tajā brīdī, kad tā izstāžu zāle bija gatava, viņš pats bija pielicis visus darbus pie sienām un vajadzēja tikai grīdlīstes pabeigt. Un tajā dienā viņš arī aizpeldēja baseinā. Mēs jūsu tēvu šodien raidījumā vēl pieminēsim. Bet par jūsu pašu ikdienu... Es jūs sagaidīju šodien pie radio durvīm – smaidīga, dzirkstoša, bet ar diviem kruķiem, jāsaka kā ir. Ieva Plaude-Rēlingere: Liktenis vienmēr man māca ko jaunu un man gadījās nokļūt traumu slimnīcā. Un tas viss bija ļoti pozitīvi un pat ne pārāk ilgi vilkās, bet man tagad ir četras vai pat sešas nedēļas jāstaigā ar kruķiem. Es sapratu, ka man ir atkal dots jauns pārbaudījums – mācīties pazemību, jo ar manu tādu diezgan dumpiniecisko raksturu man ir ārkārtīgi grūti visu laiku palūgt kādam, lai iedod man ūdeni, lai iedod man kafiju, lai atver man durvis, jo katrā rokā ir pa kruķim. Un dažas dienas es smejos, dažas raudu, nu tagad jau esmu pieradusi. Jau ir trešā nedēļa. Jūsu mūža darbs ir skaistumkopšanas joma, skaistumkopšanas bizness. Tagad tiek runāts, ka mākslīgā intelekta laikā daudzas jomas pazudīs, bet šķiet, ka skaistumkopšana būs mūžīgi. Ssabiedrība noveco, ļaudis gribēs izskatīties arvien jaunāki, un šobrīd skaistumkopšana ļauj 70 gadu vecumā izskatīties par 20-30 gadiem jaunākam. Skaistumkopšanas biznesam ir nākotne? Ieva Plaude-Rēlingere: Jūs atkal mani sasmīdinājāt. Skaistumkopšanas biznesā pats pamats ir atcerēties, ka, sevi kopjot, tas neizmaina tavu vecumu. Ir vienmēr ļoti skaidri jāsaprot, cik tev ir gadu, jo labam izskatam tieši ar mēģinājumu izlikties citā vecuma grupā nekad nav izdevies un tas vienmēr izgāžas ar lielu blīkšķi.  Man pašai ir pieci principi, kā rokā ir pieci pirksti, lai es pati varu atcerēties un neaizmirst, kas ir jādara, lai cilvēks būtu skaists. Un tai svarīguma secībā pirmās ir domas. Šis pavisam nopietni. Es neesmu redzējusi ļaunu cilvēku, kas būtu skaists. Domas, tava dvēsele, tava arī mūžam ilgā cīņa pašam ar sevi. Otrais ir fitness, kustība. Vienalga kā, bet vajag kustēties. Tamdēļ arī mana šī epopeja ar kruķiem, lai es varētu vēl nākamos 30 gadus tikpat aktīvi kustēties, jo es, mežā ejot, pēkšņi pamanīju, ka man ir drusku kustību ierobežojumi. Laikam jau dēļ vecuma, bet to skaļi nepatīk teikt. Trešais ir ēdiens. Ir tomēr ārkārtīgi svarīgi, ko mēs apēdam, lai cik banāli tas neizklausītos. Es neesmu arī nekāda augstas kulinārijas īpaša cienītāja. Man liekas, jo ēdiens ir pieticīgāks un vienkāršāks, bet dabiskāks - ir skaidrs, ko tu apēd, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tad ir higiēna. Varbūt šis princips bija svarīgāks pirms 20 gadiem. Tagad cilvēki it kā mazgājas, lai mēs varētu viens otru cienīt, braucot pārpildītā tramvajā vai trolejbusā. Un tikai piektais ir skaistumkopšana. Tas, ko mēs saprotam ar šo vārdu, kur ir friziera pakalpojumi, kosmētikas pakalpojumi, nagu kopšanas pakalpojumi. Tad vēl kādi 20 modernie termini, kuros man liekas īsti arī speciālisti vairs nespēj orientēties. Kur visā šajā uzskaitījumā ir botokss un hialurons? Ieva Plaude-Rēlingere: Tas ir tikai pie piektā. Tu vari špricēt botoksu, cik tu gribi, bet tu jau nevari izskatīties 20 gadus jaunāks. Tā kā es tiešām esmu nozarē dažnedažādās lomās un situācijās jau 30 gadus, tad arī man liekas, es ar tādu vieglu ironiju skatos, un faktiski es pati arī ikdienā lietoju septiņus produktus. Tas ir pilnīgi pietiekami un vairāk nevajag. Jūs arī visus produktus un visas jaunākās inovatīvās metodes, kā saka, pati uz savas ādas pārbaudāt? Ieva Plaude-Rēlingere:  Atzīšos, jā, bet tikai līdz kaklam. Ar savu seju es esmu ārkārtīgi piesardzīga. Es lietoju tikai to, ko es labi pazīstu. Interesanti ir tas, ka sejas āda tiešām cilvēkam atjaunojas katras 28 dienas. Un cilvēki bieži netic, ka rutīna, ikdienas sevis kopšana ir daudz svarīgāka nekā krēma cena, kuru tu lieto. Bet jā, es pārbaudu uz sevi visu, ko vien var. Vienīgais, ko es neesmu pārbaudījusi, ir botokss un filleri, jo tur man bailes. Bija stāsti, ka filleri pārvietojās pa seju. Es vienreiz iešpricēju ceļgalā. Jā, es mēģinu pārbaudīt visu, ko vien var man. Man liekas, ka tu nevari stāstīt citiem, ja tu pats neesi pārbaudījis un nezini.

Nevajag noniecināt savas tiesības izvēlēties varu Latvijā, bet pirms balsošanas – pētiet kandidātu "kredītvēsturi" nevis lozungus. Tā iesaka jurists Gunārs Kusiņš. Kā Saeimā piedalījās likumprojektu tapšanā un cik sarežģīti ir pieņemt nepārsūdzamos Satversmes tiesas spriedumus, arī par vidusskolēnu zināšanu robiem Latvijas vēsturē – saruna ar Gunāru Kusiņu Laikmeta krustpunktā. 21 gadu Gunārs Kusiņš ir bijis klāt Saeimas izstrādātajiem likumiem, tātad tam, kā ar likumu veidota mūsu valsts. Tad desmit gadus bijis Satversmes tiesas tiesnesis,  jau vērtējot tās normas likumos, pret kurām kāds iebildis. Tagad, tāpat kā vēl pirms šiem vairāk nekā 30 gadiem viņš ir atgriezies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un savus studentus konsultē tāpat kā toreiz, tikai klātienē. Laikmeta krustpunktā jurists, bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Satversmes tiesnesis, strādājis arī pie diviem prezidentiem Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā, vairāku grāmatu un publikāciju autors Latvijas Universitātes Senāta senators Gunārs Kusiņš. Priekšvēlēšanu laiks, kuru jau tagad zināmā mērā piedzīvojam, ar zināmu regularitāti ir arī brīdis, kad cilvēki runā gan par tautas vēlētu prezidentu, gan par to, vai būtu vajadzīga vēlēšanu sistēmas maiņa. Vispirms par pēdējo. Cik, jūsuprāt, kvalitatīva ir bijusi līdz šim jums dzirdētā diskusija par to, ka Latvijā būtu nepieciešams mainīt vēlēšanu sistēmu? Cilvēki, kuri vēlas ienākt politikā, ir sevi pieteikuši tieši ar šādu uzstādījumu. Gunārs Kusiņš: Es gan uz šo lietu raugos nedaudz savādāk, ja tā drīkst teikt, jautājuma uzdošanas secībā. Vispirms es gribētu uzdot jautājumus, kas pašreizējā sistēmā ir slikti? Lai gan ar vārdu vēlēšanu sistēma dažādi cilvēki saprot nedaudz atšķirīgas lietas, bet es pirmo jautātu, kas šobrīd ir slikti? Es vienmēr esmu aizstāvējis tādu viedokli, ka jālabo ir tas, kas ir nepareizi, nevis vienkārši jāmaina tādas iedomātas vajadzības dēļ vai vienkārši greiza priekšstata dēļ, ka kaut kas ir jāmaina. Jebkuriem piedāvājumiem ir jānovērš kaut kādi trūkumi. Es teiktu, arī man pašreizējā vēlēšanu likuma ietvaros ir vairākas tādas lietas, kas ne īpaši labi patīk. Vienkārši laika gaitā tas Saeimas vēlēšanu likums, kas ir pieņemts un jau tiek piemērots no 5. Saeimas līdz 14. Saeimai, ir jau veikti grozījumi, bet ir atsevišķas lietas, kas vēl aizvien nav izlabotas. Bet par šo būtu vēlama plašāka diskusija. Sabiedrībā tā notiek šobrīd, bet ne tādā formātā, kā man gribētos. Vajadzētu identificēt, kas ir slikti, ar kādiem līdzekļiem to varētu labot, jo ne vienmēr jālabo likums. Manā skatījumā likums ir pēdējais līdzeklis, kā kaut ko labot. Pirmkārt, ir jāizvērtē visādas alternatīvas, nevis vienkārši jāaizņemas no kādas citas valsts modelis. Bieži vien tas, kas citā valstī strādā, Latvijā nebūt nav piemērots. Bet tas, kas ir izskanējis par to, kā vēlēšanas organizēt savādāk, ka būtu vajadzīgs izvēlēties varbūt tikai konkrētus cilvēkus, balsot par cilvēkiem, nevis par sarakstiem. Vēl dažādas idejas ir izskanējušas. Vai tas jums ir šķitis kvalitatīvi vai tie ir tādi zibšņi, lai cilvēki šūmētos, bet beigās jau līdz šīm vēlēšanām noteikti nekādas izmaiņas nebūs. Gunārs Kusiņš: Līdz šīm vēlēšanām noteikti nē. Es gan atbalstītu diskusiju par to, vai pašreizējā vēlēšanu sistēma ir vislabākais iespējamais modelis. Ja man uzreiz jāsniedz atbilde, es vēl aizvien uzskatu, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vispiemērotākais modelis gan Latvijas nacionālā sastāva dēļ, gan arī politisko tradīciju dēļ. Līdz ar to tie Satversmes tēvi, kas to ir kādreiz iedibinājuši, man liekas, viņi ir piedāvājuši tīri labu modeli. Bet tas, ko jums šķiet, ka vajadzētu mainīt, tās ir nelielas nianses, vai tās jau būtu būtiskas pārmaiņas? Jūs pirms tam atbildē teicāt, ka ne līdz galam viss ir šobrīd tāds, ka to varētu tomēr mainīt. Gunārs Kusiņš: Divas lietas. Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēku mobilitāte ir ievērojami atšķirīga no tās, kas bija pirms 100 gadiem, un pat 90. gadu sākumā nebija tādas iedzīvotāju mobilitātes. Ja mēs paraugāmies uz to, kādas konsekvences tas rada Saeimas vēlēšanu kārtībā. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo ļoti daudz vēlētāju, un ar to ļoti daudz es saprotu tā, ka varētu saskaitīt. Ārpus Latvijas ir ap 250 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Viņi visi gan nav vēlētāji, ir tādi, kas vēl nav sasnieguši vēlēšanu vecumu. Bet vēlētāju skaits ir samērojams ar Kurzemes apgabala vēlētāju skaitu un tuvojas Latgales vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam. Šobrīd visas šīs ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu balsis tiek pierēķinātas mandātu skaitam Rīgā. 14. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 36 mandāti. Es neesmu tā ļoti precīzi rēķinājis, bet man liekas, uz šīm vēlēšanām varētu būt jau 38. Tas ir izteikti neproporcionāli. Pie kam Saeimas deputātu skaits ir 100, ja Rīgā ir 38, tas nozīmē, ka pārējos ir mazāk. Man liekas, 5. Saeimas vēlēšanās Latgalē bija 20 mandātu, tad šobrīd Latgalē ir 13 mandātu. 5. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 24, tagad ir - 36, būs - 38. Tas nozīmē, pārstāvniecība ir disproporcionāla. Gunārs Kusiņš: Es atbalstu vairāku vēlēšanu apgabalu ideju, bet man šķiet, ka pieci ir par maz un Rīgā ir izteikti par daudz. Te būtu acīmredzami kaut kāds risinājums nepieciešams. Te kaut kas ir aizgājis pilnīgi nepareizi. Laika gaitā tas tā ir izveidojies. Tas ir tikai viens no iespējamajiem risinājuma variantiem. Tas ir noteikti temats, par ko, kā jūs teicāt, ir nepieciešama plašāka diskusija, un to vismaz ir vērts pārdomāt. Gunārs Kusiņš: Un to ļoti dažādi var risināt. Mēs neesam unikāli ar to, ka cilvēki, kas ir pilsoņi, dzīvo ārpus. Ir valstis, piemēram, Polija, kur ļoti daudz Polijas pilsoņu dzīvo ārpus Polijas. Man liekas līdzīga problēma, ja to var saukt par problēmu, ir lietuviešiem. Tieši tāda pati situācija. Dažādi risinājumi. Bet tas, kas man ne īpaši labi patīk, ka bieži vien šie risinājumi tiek piedāvāti kā tādas "ātras idejas", nepārdomājot iespējamās konsekvences. Likumos bieži vien ir savas konsekvences. Pamainot kaut ko vienā vietā, uzreiz citā vietā kaut kas ir savādāk. (..) Ko jūs varbūt novēlētu, lai mēs vairāk uzticētos savai valstij, lai būtu prasmīgāki, vērtējot pieņemtos lēmumus? Tajā pašā laikā, lai mēs arī zinātu savas gan tiesības, gan atbildību paši pret savu valsti katru dienu. Gunārs Kusiņš: Mēģināšu tādu provokatīvu priekšlikumu uzreiz – es jums pateikšu, kā jābalso vēlēšanās. Jūs iepletāt acis. Man ļoti nepatīk, ka bieži saka, ka balsij nav nozīmes un nevajag iet uz vēlēšanām. Es taisni pretējo gribu teikt, ka nevajag noniecināt savas tiesības un šo Latvijas politiskajā sistēmā ietverto shēmu, ka Saeima ir patiesībā varas centrs un tieši vēlētāji ir tie, kas izvēlas, kuri tad būs tie 100 deputāti. Man nav, protams, receptes, kā atšķirt tos, kas būtu cienīgi, no tiem, kas varbūt vēl nebūtu cienīgi, bet nav arī tādas vienas labas receptes, kā atšķirt partiju, no citas partijas, kurai uzticību nedāvāt. Bet tas, ko es gribētu ieteikt – man liekas, ka būtu daudz vairāk jāpievērš laika tieši izvēles procesam. Dažkārt prasa – par ko jābalso? Es saku – pētiet "kredītvēsturi", to vārdu bieži vien tagad saka. Ir jāpēta gan kandidāta nosacīti "kredītvēsture", gan partijas "kredītvēsture". Dažas partijas maina nosaukumus, pārgrupējas. Nevajag lasīt tikai tos lozungus.  Bieži vien jūs diezgan labi zināt, kuram cilvēkam var uzticēties un kuram nevar uzticēties kaut kādos ikdienas jautājumos. Tos pašus kritērijus jūs varat ņemt un par kandidātiem paskatīties, ar kuriem jā, ar kuriem nē. Un visbeidzot, ja man jāmēģina kaut kādi tādi kritēriji [piemērot], es neteiktu, ka liela nozīme ir partijas piederībai. Latvijā diezgan liela nozīme ir arī paša kandidāta rakstura īpašībām. Daudzās partijās ir visnotaļ cienījami cilvēki, un nevarētu teikt, ka tikai partijas "cepure"ir tā izšķirošā. Bet trīs lietas gan. Es noteikti aicinātu raudzīties uz tiem kandidātiem, kas iestājas par likuma varu, par valdības atbildību Saeimas priekšā, par varas dalīšanu, nevis par autoritāru iekārtu. Mums ir bijuši mēģinājumi ar autoritārās iekārtām, kas ir beigušies slikti. Un jāsaka, ka visa vēsture liecina, ka autoritāra iekārta neved ne pie kā laba.  Nākamais, es noteikti aicinātu raudzīties labvēlīgāk uz tiem, kas saka, ka jābūt iespējai publisko naudu pārbaudīt, ka ir budžeta pārskatāmība. Jo bieži vien, nepiekļūstot šādai informācijai, arī kādi negodīgi cilvēki mēģina slēpt un izpļekarēt naudas līdzekļus. Latvijas budžets nav pārāk liels, būtu pavisam nepareizi, ja vēl tur slēptu kaut ko. Nepieciešama maksimāli iespējamā, ne simtprocentīgi, bet maksimāli iespējamā pārskatāmība, caurskatāmība. Un visbeidzot es aicinātu raudzīties uz tiem, kas atbalsta cilvēka pamattiesību ievērošanu. Tas ir mūsu pamatinstruments pret valsti. Ja kāds saka, ka cilvēktiesības vajag ierobežot – jā, tad [vajadzīgs] kaut kāds pamatojums. Šīs trīs lietas nav ne par vienu politisko partiju, ne – par, ne – pret. Bet es aicinu, lai vēlētāji rūpīgi pārdomātu savas izvēles, jo tie 100 deputāti nokļūst tikai tad, ja par viņiem ir nobalsojuši Latvijas pilsoņi.

Nekad nezaudēt saikni ar atvērtajām gaišajām debesīm, pat ja nāktos slēpties vistumšākajos pagrabos no briesmām – aicina Normunds Beļskis. Par līdzdalību neatkarības atgūšanā un kā veidoja iekšlietu sistēmas saziņu ar sabiedrību, par darbu 15 valdībās un kā palīdzēja Zatleram kļūt par prezidentu, arī par tēva misiju un dzeju – saruna ar Normundu Beļski Laikmeta krustpunktā. Normunds Beļskis bijis klāt Atmodas laikam, balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bijis un ir padomnieks Latvijai nozīmīgu jomu ministriem – iekšlietu un veselības, bet dzejā tuvs arī bērniem, viņu pasaulei, kura tikai veidojas. Ar viņa vārdiem rakstītas dziesmas, rokopera, mūzikls, bet publiski vienā no sociālajiem medijiem 1. aprīļa ierakstā, kas ir viņa dzimšanas diena, ir dzejolis. Lūk, dažas rindas no tā:  “Es neesmu joks, Es esmu pa īstam, Un nebēgu prom no liktens likstām, Bet visvairāk es ticu goda vārdam, Par visu, kas mīļš, saku, paldies, Dievam”. Mēs tiekamies tādā saspringtā laikā, kad par demisiju ir paziņojusi Ministru prezidente Evika Siliņa. Jaunā valdības veidošana ir uzticēta Andrim Kulbergam. Parlamenta vēlēšanas ir pēc pieciem mēnešiem. Jūs ar politiskajiem spēkiem un lēmumiem esat bijis saistīts teju visu laiku, kopš Latvija atguva savu neatkarību. Ar kādām acīm jūs raugāties uz šīm pārmaiņām? Normunds Beļskis: Tas saspringtākais laiks, vismaz manā dzīvē noteikti bija 1990.-1991. gads, īpaši 15. augusts 1990. gadā pēc balsojuma, kad Augstākā Padomē, tagad Saeimas ēkā, mēģināja iebrukt militārpersonas, kuras mācījās PSRS kara augstskolās. Un barikāžu laiks viss, arī augusta puča laiks. Salīdzinoši ar tām emocijām un to spriedzi, kas bija toreiz, visas krīzes, arī tā, kas šobrīd ir, man liekas tāda salīdzinoši viegla pačalošana. Kaut gan jāsaka, ka cilvēki arī šobrīd visu, kas notiek, ņem ļoti pie sirds. Un tas ir arī ļoti saprotami, jo mums visiem rūp gan mūsu katra paša, gan mūsu bērnu, gan mūsu valsts nākotne. Un ģeopolitiskā situācija šobrīd nav tā vienkāršākā. Bet ar jūsu kā sabiedrisko attiecību speciālista, profesionāļa acīm raugoties, veids, kā noritēja gan Ministru prezidentes aizsardzības ministra demisijas pieprasījums, pēc tam paziņojums par pašas demisiju – jums šķiet, tas sabiedrībai raidīja skaidru ziņu, kas tagad notiks, vai gluži otrādi, varbūt tomēr palikuši pārāk daudz jautājumu neatbildēti? Normunds Beļskis: Diemžēl tas ir ne tikai šim periodam, bet arī pēdējiem gadiem visai raksturīgi, ka daudzas lietas paliek neizstāstītas. Es neteiktu, ka noklusētas, bet bieži vien tas vēstījums, kas tiek dots cilvēkiem, tajā ir kaut kāds aprēķins, kaut kādas politiskas slūžas tiek uzliktas. Tad domā, kā pateikt atbilstoši sava elektorāta vai savu partiju interesēm. Es domāju, ka daudz svarīgāk šādos brīžos būtu runāt un paskatīties, kādas ir sabiedrības intereses, kādas ir mūsu visu nākotnes intereses, un šo stratēģisko mērķu redzējuma kontekstā runāt un runāt atklāti, jo cilvēki atklātību vienmēr sapratīs. Varbūt tā būs reizēm sāpīga. Bet jebkurā gadījumā tas būs atklāti pateikts un cilvēkiem tas palīdz arī iekšēji pat vairāk mobilizēties. Es domāju, tas noteikti vairāk pastiprina uzticēšanos valsts varai un visiem, kas ir ap to. Normunds Beļskis: Jā, uzticības jautājums ir dramatisks diemžēl, visas aptaujas liecina, ka mēs varētu vēlēties. Bet tas arī visus šos pēdējos gadu desmitus,  vismaz divus noteikti, nav bijis tas augstākais. Lielos plusos nav bijis. Vai jums šķiet, ka būs tā, kā Valsts prezidents aicinājis, ka ir jānoliek pie malas strīdi un tiešām jādara? Vai partijas sapratīs, ka pirms vēlēšanām tas ir vienkārši jādara? Normunds Beļskis: Es domāju, ka prezidents ļoti precīzi noformulēja savu vēstījumu un uzdevumu, ko viņš redz. Un es ceru, ka tas arī ir uzklausīts un ka tas tādā veidā tiks pildīts un realizēts, jo mums tiešām šobrīd noteikti ir jānoliek pie malas visus strīdus, kašķus un visu sarunāto, kas ir bijis pirms tam. Un sarunāts ir, manuprāt, ne mazums, apvainojušies ir gandrīz visi viens uz otru. Bet tādos brīžos tas jāliek pie malas. Un kā mēs redzam tagad, katru dienu burtiski ir dronu trauksmes, bērniem eksāmeni tiek apturēti, un neziņa, kas valda sevišķi mūsu brīnišķīgās, skaistās Latgales novados. Un tur noteikti ir ļoti svarīgi stratēģisko mērķu vārdā saņemties un šos mēnešus līdz vēlēšanām izveidot spēcīgu labēji centrisko koalīciju. Ļoti gribētos, lai šis izskanētu tā, lai to dzird un arī lai rīkojas, lai tiešām tā būtu.  Ziņkārīgs jautājums - vai esat bijis klāt teju visās valdībās pie kāda no ministriem un cik valdībās jūs esat bijis? Normunds Beļskis: Faktiski visās, man liekas, kaut kur vismaz varētu būt 15 vai cik.

Rakstīt par literatūru tā, lai tas uzrunātu plašāku sabiedrību, ir daudz grūtāk nekā rakstīt zinātniekiem – atzīst literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa. Par piebaldzēnu saknēm un feminisma studijām, kāpēc jāiesaistās politikā un ko domā par interneta komentētājiem – saruna ar Ausmu Cimdiņu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma iesākumā Friča Bārdas rindas no dzejoļu krājuma „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”, izdotas nu jau pirms gadsimta. Jo šodienas satikšanās būs ar latviešu literatūras labu pazinēju, literatūrzinātnieci. „Es nereāls esmu un gribu tāds būt – man smalkāk un dziļāk viss svērts, par jums tikai pasmiešos kādreiz, varbūt, lai dusmotos – neesat vērts.” „Man smalkāk un dziļāk viss svērts.” Nezinu, vai tas varētu būt profesores Ausmas Cimdiņas viens no dzīves vadmotīviem, bet kā Liezēres pagasta iedzimtais varu secināt, ka kaimiņos esošie piebaldzēni ir smalki kā Alauksta niedres un inteliģenti, dziļi kā Skalbe, Poruks, Dārziņš, Pauls Putniņš un daudzi citi piebaldzēni. Profesore, zinātniece, literatūras kritiķe, arī ar politiku saistīta ir Piebalgā dzimusī un ar senām saknēm tur – Ausma Cimdiņa. Man vienmēr ir tāda skaudība – mēs Liezēre tāda maza, jūs Piebalga, tāda liela un varena. Ausma Cimdiņa: Īstenībā jau Liezēre ir viens no Piebalgas tuvajiem novadiem. Tur nemaz nav tāda strikta robeža. Un es no bērnu dienām atceros, ka mana vecāmāte bieži pieminēja. Un es neatceros, kādā kontekstā, bet tā Liezēre tika bieži vien pieminēta. Varbūt, ka es pa vecāsmātes mātes līniju tur varētu arī kādus radurakstus atrast. Es neesmu to pētījusi. Kad veidoju savu tautastērpu un konsultējos ar "Vēverīšu" šuvējām, viņas teica – Nu, nekur jau tu neliksies, tas pats Piebalgas tautastērps vien tev būs, jo pirms gadiem 100 un 200 tur nebija nekādas robežas. Tā kā es arī tiku pie garajiem zābakiem un garā mēteļa un pie cepures, kuru uzvelkot, es esmu kā Porziņģis. Ausma Cimdiņa: Brīnišķīgi, ka jums tas viss ir. Bet īstenībā to tautastērpu uzvelkot, kaut kā tā jocīgi paliek. Piemēram, Jāņos, es skatos, rīdzinieki, protams, var staigāt tautastērpos, bet Jāņu diena tā ir tāda kā darbadiena, ka vajag dziedāt un uguni kurināt, un vajag šiverēt. Un tad es tā, jo tautastērpā tomēr kaut kā tā statiski un pareizi. Man tā reti gadās. Jāņos es Piebalgā neesmu ar tautastērpu gājusi. Kaut kas varbūt ir no senčiem saglabājies, kāda josta vai kas? Ausma Cimdiņa: Manas vecāsmātes pa mātes līniju no Jaunpiebalgas ir autentiskais. Bet padomju laikā [šajā tērpā] nestaigāja un kodes šur tur sakodušas. Un es izgriezu gabaliņu. sapūtu, lai stāv, un kā tādu glezniņu. Tie brunči bija ļoti gari un arī tādi plati, kā jau tās sievietes bija diezgan gruntīgas. Tie brunči man ir, īstie, autentiskie Piebalgā austie. Kādi, kādi vispār ir piebaldzēni? Es intervēju aktrisi Līgu Liepiņu, Paula Putniņa dzīvesbiedri, viņa teica - sākuma gadi bija diezgan grūti, ka piebaldzēni kuru katru nemaz nepieņem un sākumā varbūt skatās ar aizdomām. Ausma Cimdiņa: Ko teikt par to nepieņemšanu? Piebaldzēni ir ļoti aizņemti cilvēki vispār. Ne par velti paši zemi kopuši, vērpuši, auduši, dziedājuši, dancojuši un… Nepieņem kuru katru. Es nezinu, kāpēc kurš katrs būtu jāpieņem, bet, ja cilvēks nāk ar konkrētu vajadzību, ja tu redzi, ka cilvēks tur grib iedzīvoties, tad tomēr ļoti pretimnākoši un atbalstoši. Bet ir jau daudz arī tādu gadījumu, kas neatbilst tam. Piebaldzēni, kā saka, mēli aiz zobiem netur. Varbūt cilvēks apvainojas, ja kaut ko tieši [pasaka]. Bet man liekas, ka pa šo līniju piebaldzēniem viss ir kārtībā. Es nedomāju, ka kurzemnieki arī kāds ar ļoti atplestām rokām tā kuru katru. Bet no otras puses, piebaldzēni ir ļoti… es pēc sevis varu spriest, tādi uzņēmīgi pret svešo, citādo, interesanto. Es atceros, ka tas pats Ziedonis bija vienreiz Jāņos atbraucis Piebalgā līgot. Tas gan bija Vecpiebalgā, ne Jaunpiebalgā, jo es jau līdz tam, kamēr aizbraucu uz brāļu Kaudzīšu muzeju, Vecpiebalgā biju tikai kādreiz skolā bijusi uz sacerējumu rakstīšanas konkursiem, daiļlasīšanas konkursiem, visādas citādas darīšanas pa kultūras līniju.  Ziedonis vienreiz bija arī atbraucis uz Pētera [Cimdiņa, Ausmas Cimdiņas dzīvesbieris] mājām ziemā, kad rakstīja "Poēmu par pienu". Tad taču arī tur bija nostāstu nostāsti. Vai arī tas pats Pauls Putniņš. Man jau viņš bija svešinieks, tur Cimdiņu ģimenē viņi bija skolas biedri, klasesbiedri un viņa mamma bija bijusi skolotāja visiem Cimdiņu bērniem. Es tagad par daudz aizrunājos, bet man liekas, ka šinī ziņā ar piebaldzēniem bija pilnīgi viss kārtībā. Ko mūsdienu trakā pasaule var mācīties no piebaldzēniem? Ausma Cimdiņa: Nezinu, vai citur ir tāds sakāmvārds, bet, kad ar cilvēku ir forša komunikācija, tā ieilgst, bet ir, kā saka, darbi sauc vai dzīvi sauc. Un tad ir tāds sakāmvārds - Tinies miglā.  Ne jau visur to miglu tik skaisti var redzēt. Jja tu esi līdzenumā, tad tev to skatu migla aizsedz. Bet Piebalgā, ak Dievs un Kungs, ja tev māja ir kalna galā un tad tu redzi miglu pāri, tās debesis un mežu. Un Ziedonim jau arī ir tā - "baltu balta dvēselīti ar migliņu aplaidās".  Ko varētu mācīties? Ziniet, ko man liekas, varētu mācīties no piebaldzēna - varētu mācīties priecīga prāta un kritiska prāta tikumu. Un es kādreiz arī bērniem saku - uzklausi mani, bet neklausi. Un spēja, es domāju, tādus kontrastus paciest, gan augšā, gan lejā.

Šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu izpratni, un mums vajadzēs konsolidēties vienā virzienā – spriež arhitekts Uldis Pīlēns. Par studijām Vācijā padomju gados un kā rīkoja izstādes "Mēs Liepājai", par risku un godīgumu biznesā un kāpēc iesaistījās politikā – saruna ar Uldi Pīlēnu Laikmeta krustpunktā. Liepājnieks ar Latvijā retu izglītību Veimāras Bauhaus universitātē vēl pagājušā gadsimta 70. gadu izskaņā. Liepājas galvenais arhitekts, kurš kopā ar domubiedriem sapņojis uzbūvēt piecas privātmājas, lai būtu garantēta iztikšana. Tad veiksmīgs uzņēmējs, kura uzņēmums darbojas Latvijā un arī ārpus tās. Un pienāk laiks, kad arhitekts, uzņēmējs Uldis Pīlēns ienāk politikā un ir arī Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā veidojusies viņa uzņēmējdarbība būvniecībā – jomā, kura kopumā valstī diemžēl ir apaugusi ar dažādiem skandāliem. Ko viņš domā par politiku, kad līdz parlamenta vēlēšanām nedaudz vairāk kā četri mēneši un kāpēc viņam ir svarīgi uzrunāt jauniešus par to, kā neapmaldīties pasaulē? Es iesāku jūsu vizītkarti ar vārdiem – arhitekts, uzņēmējs, politiķis. Vai tieši tādā secībā jūs sevi arī jūtat? Uldis Pīlēns: Pilnīgi droši arhitekts ir kaut kas vairāk nekā profesija manā izpratnē. Tā ir pieeja dzīvei. Tas ir kaut kas no iekšējā kodola. Uzņēmējs ir kaut kas vairāk tirgus horizontālajā vidē, jo kaut kā jau ģimene jāapgādā, un tad tas attīstās tālāk. Politiķis – to es vismazāk gribētu lietot, bet jebkurā gadījumā ir jālieto. Ja tev nav aktīva attieksme pret lietām, kas notiek apkārt, tad tu esi drīzāk tāds pasīvs dārzenis. No tāda viedokļa es gribētu teikt modernajā pasaulē mēs katrs esam politiķis. Bet nevis kā politiķis konkrētā partijā, kurā bijāt, bet drīzāk šajā nostājā šobrīd. Uldis Pīlēns: Es domāju, ja šodien katram prasītu, vai tu esi politiķis, visi teiktu – nē, es neesmu politiķis, bet principā jau mēs visi esam. Kaut vai ar to pašu, ka nododam savu balsi par vienu vai otru lietu kārtību. Un tas mūs padara visus vairāk vai mazāk aktīvus šajā lietā. Priekšvēlēšanu gaisotnē jau ir modušies arī politiskie spēki un politiķi priekšvēlēšanu cīņām. Cik pats esat šobrīd saistīts ar politiku, ar Apvienoto sarakstu? Uldis Pīlēns: Nav tā, ka es pilnīgi esmu sarāvis attiecības ar Apvienoto sarakstu, jo tam nav pamata. Apvienotais saraksts ir izveidojies kā gana nopietns spēks. Protams, ar savām jaunības kļūdām, kā mēdz būt visiem, mācoties staigāt, ceļoties un krītot. Es domāju, ka Apvienotais saraksts ir ilgtermiņā uz palikšanu, un veidojot Apvienoto sarakstu, es jau teicu saviem kolēģiem – tas bija īpašs laiks, kad krievu karaspēks stāvēja kaut kur pie Kijevas pievārtes, un tad likās, ka iekšēja nepieciešamība bija paust kādā veidā aktīvo politiku, likt iekšā savu pieredzi. Redzot, ka politiskie procesi Latvijā jau arī pirms 2022. gada pavasara negāja nemaz tik spīdoši, tā sajūta bija, ka ir kaut kas jādara. Faktiski tādā veidā, kā mēs līdz tam brīdim veidojām savu politisko ainavu un politisko dienaskārtību, varētu nepietikt, lai mēs nosargātu savu patstāvību, savu neatkarību pie pilnīgi iespējams savādākiem, dramatiskākiem apstākļiem. Tas bija iemesls, kāpēc es vispār ienācu aktīvākā politikā šādā veidā, jo mana pieredze bija no Tautas partijas. Es jau pazinu politisko vidi. Bet bez politiskās vides aktivizēšanas vai savādāk iegrozīšanas nenotiek arī pārmaiņas dzīvē. Tas bija brīdis, kad likās, ka to vajag.  Šobrīd laiki ir mainījušies. Šobrīd, es domāju, tas mērogs neziņai, nedrošībai it kā ir latentāks, tāds it kā nesaprotams, bet īstenībā tas ir pilnīgi savādāks un prasa nedaudz savādāku pieeju visam, ko mēs darām, tai skaitā politikā. Tāpēc skatīsimies, kā tās lietas notiks. Jo, manuprāt, šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu šībrīža izpratnes mērogu, lauku un to, kā mēs, rupji sakot, mēģinām viens otru apspēlēt pa mazo laukumiņu. Man liekas, ka mums prasīsies jau tuvākajos gados ļoti augsta sabiedrības konsolidācija vienā virzienā, skatīties un nolikt malā visas tās nevajadzīgās blaknes, kā vienam politiskam spēkam otram palikt kāju priekšā vai paklupināt, vai ieslidināt lamatās, jo nepieciešamība konsolidēties par pamatideju – valsts neatkarību – būs pietiekami liela. Jūs allaž esat runājis par pārmaiņām, arī par tām, kas ir vēl piecus un desmit soļus uz priekšu. Vairāki viesi raidījuma sarunās norādījuši, ka šis laiks, kas posta pasauli karos, ne tikai posta cilvēkus un ēkas, bet posta un izjauc līdzšinējo vērtību sistēmu. Kā jūs to redzat? Uldis Pīlēns: Godīgi sakot, es redzu diezgan dramatiski, bet šis nav tieši šī laika rezultāts. Ja mēs paskatāmies nedaudz vēsturē, tad apmēram 18. gadsimta pusē sāka pazust sabiedrībā jēdziens kopīgās mājas ideja. Ko nozīmē kopīgās mājas ideja? Pirms tam sabiedrības dzīvoja mazākās grupās, kopienās un tur bija katram vairāk vai mazāk savi ļoti precīzi uzdevumi – kādam gādāt pārtiku, kādam aizstāvēt kopienu, kādam vienoties ar citu kopienu par neuzbrukšanu. Tas veidoja šo kopīgās mājas izjūtu. Un tad, kad parādās pirmie industriālās revolūcijas posmi ar ražošanas līdzekļiem, kā mēs zinām no vēstures grāmatām, ar kaut kādām stellēm un mašīnām, un pirmās proletariāta iezīmes, kas rezultējās franču buržuāziskā revolūcijā. Tie ir pirmie signāli, ka pasaules saprāts netiek līdzi pārmaiņām, kuras ievieš civilizācijas tehniskie gadžeti vai industriālā attīstība. Ja agrāk sabiedrības viedākie cilvēki veidoja kolektīvo apziņu vai saprāta līkni augstāku par tā brīža dzīves sarežģītības attīstību, tad apmēram tajā vietā, ko es teicu, apmēram 18. gadsimta vidū, šī dzīves sarežģītība, ņemot vērā, ka mēs arvien vairāk fragmentējamies, gan industriāli, gan domāšanā, viņa aizgāja pa ļoti augstu, teiksim, eksponenciālu līkni. Un saprāts netiek līdzi. Un veidojas šī nosacītā aiza vai GAPS, kā to tagad saka. Veidojas tas, ka mēs savā iekšējā pasaulē netiekam galā ar ārējās pasaules pārmaiņām. Un lielā līnijā viss, ko mēs nesaprotam, mūs nervozē. Un tā interesanta lieta [ir], ka ir jāiemācās dzīvot paralēli visam, kas notiek arī šodien, kari un visādas citas lietas. Bet šodien tehnoloģiskā pasaule vēl vairāk ir sarežģījusi šo dzīves sarežģītību. Vēl vairāk mēs esam attālinājušies no kopienas idejas un vēl vairāk mēs esam attālinājušies no idejas ņemt galvā, ja tā var teikt, sabiedrības viedos. Agrāk kopienā bija barveži jeb virsaiši, un tad bija tie gudrie vecajie, kuru autoritātei bija liela nozīme. Šobrīd viss ir zudis, zudusi ir arī reliģijas nozīme kā institucionāla kolektīvo saprātu virzoša. Pozitīvāk vai mazāk, tas ir jau nākamais jautājums. Bet virzošā ideja, kādā veidā veidot kopdzīvi. Tad, kad visi šie elementi atslābst, tas ir kā mehānismam pakāpeniski atbrīvojas visa veida bremzes un aiztures, un mēs esam tādā brīvā lidojumā, ar savas iekšējās dislokācijas vietas meklēšanu pasaulē. Kur mēs esam horizontālē un uz vertikāles – mēs meklējam sevi arī kā sabiedrība. Mēs meklējam sevi kā politiskie strāvojumi, un mēs meklējam sevi pat kā kontinents.